–

M. Addis vārdā – K. Müller, Rechtsanwältin,

–

Bundesrepublik Deutschland vārdā – M. Henning un A. Horlamus, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – sākotnēji J. Möller, T. Henze un R. Kanitz, vēlāk J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, C. Van Lul un C. Pochet, kā arī F. Bernard, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī A. Brabcová, pārstāvji,

–

Francijas valdības vārdā – D. Colas, kā arī E. de Moustier un E. Armoët, pārstāvji,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Tornyai, kā arī M. M. Tátrai, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – K. Bulterman un C. S. Schillemans, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Ladenburger un M. Condou‑Durande, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV 2005, L 326, 13. lpp.), 12. panta 1. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.; turpmāk tekstā – “Procedūru direktīva”) 14. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Milkiyas Addis un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika) par Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “Pārvalde”) lēmuma, ar kuru attiecīgajai personai atteiktas patvēruma tiesības, tiesiskumu.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2005/85 1. pantu tās mērķis bija noteikt minimālos standartus dalībvalstu piemērotajās procedūrās bēgļa statusa piešķiršanai un atņemšanai.

4

Minētās direktīvas 12. pantā “Personiskā intervija” bija paredzēts:

“1.   Pirms atbildīgā iestāde pieņem lēmumu, patvēruma meklētājam dod iespēju tikt personiski intervētam par viņa patvēruma pieteikumu, ko veic persona, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta veikt šādu interviju.

[..]

2.   Personisko interviju var neveikt, ja:

3.   Personisko interviju var arī neveikt, ja to nav iespējams veikt saprātīgi, jo īpaši, ja kompetentā iestāde uzskata, ka meklētājs nav piemērots tam, lai viņu intervētu, vai viņu nav iespējams intervēt sakarā ar pastāvīgiem apstākļiem, ko viņš nekontrolē. Šaubu gadījumā dalībvalstis var pieprasīt medicīnisku vai psiholoģisku apstiprinājumu.

Ja dalībvalstis nenodrošina meklētājam vai, attiecīgā gadījumā, apgādājamajam personiskās intervijas iespēju, ievērojot šo punktu, tiek veikti atbilstīgi pasākumi, lai ļautu meklētājam vai apgādājamajam iesniegt turpmāku informāciju.

4.   Personiskās intervijas neveikšana saskaņā ar šo pantu nekavē atbildīgo iestādi pieņemt lēmumu par patvēruma pieteikumu.

5.   Personiskās intervijas neveikšana saskaņā ar 2. punkta b) un c) apakšpunktu un 3. punktu neietekmē nelabvēlīgi atbildīgās iestādes lēmumu.

6.   Neatkarīgi no 20. panta 1. punkta dalībvalstis, pieņemot lēmumu par patvēruma pieteikumu, var ņemt vērā faktu, ka meklētājs neieradās uz personisko interviju, ja vien viņam nebija svarīgi neierašanās iemesli.”

5

Minētās direktīvas 25. panta “Nepieņemami pieteikumi” 2. punktā bija noteikts:

“Dalībvalstis var uzskatīt patvēruma pieteikumu par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu, ja:

[..].”

6

Ar Procedūru direktīvu tika pārstrādāta Direktīva 2005/85.

7

Procedūru direktīvas 16., 18., 22., 29. un 32. apsvērums ir izteikti šādā redakcijā:

[..]

[..]

[..]

[..]

8

Atbilstoši Procedūru direktīvas 1. pantam tās mērķis ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.).

9

Procedūru direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..].”

10

Procedūru direktīvas 4. pantā “Atbildīgās iestādes” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis visās procedūrās norāda atbildīgo iestādi, kas būs atbildīga par pieteikumu atbilstīgu izvērtēšanu saskaņā ar šo direktīvu. Dalībvalstis nodrošina, ka šādai iestādei tiek piešķirti atbilstoši līdzekļi, tostarp pietiekami kompetenti darbinieki, lai pildītu tās uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu.

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina, lai 1. punktā minētās atbildīgās iestādes darbinieki būtu pienācīgi apmācīti. [..] Personas, kuras saskaņā ar šo direktīvu intervē pieteikuma iesniedzējus, vispārīgi pārzina arī problēmas, kas varētu negatīvi ietekmēt pieteikuma iesniedzēju spēju sniegt interviju – piemēram, pazīmes, ka pieteikuma iesniedzējs agrāk varētu būt bijis pakļauts spīdzināšanai.

[..].”

11

Procedūru direktīvas II nodaļā “Pamatprincipi un garantijas” ietilpst tās 6.–30. pants.

12

Šīs direktīvas 12. pantā “Garantijas pieteikuma iesniedzējiem” ir noteikts:

“1.   Ņemot vērā procedūras, kas paredzētas III nodaļā, dalībvalstis nodrošina, ka visiem pieteikuma iesniedzējiem tiek sniegtas šādas garantijas:

[..]

[..]”

13

Minētās direktīvas 14. pantā “Personiskā intervija” ir paredzēts:

“1.   Pirms atbildīgā iestāde pieņem lēmumu, pieteikuma iesniedzējam dod iespēju tikt personiski intervētam par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko veic persona, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta veikt šādu interviju. Personiskās intervijas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma būtību veic atbildīgās iestādes darbinieki. Šī daļa neskar 42. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

Ja tas, ka starptautiskajai aizsardzībai vienlaikus piesakās liels skaits trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, atbildīgajai iestādei dara par praktiski neiespējamu veikt savlaicīgas intervijas par katra pieteikumu būtību, dalībvalstis var paredzēt, ka citas iestādes darbinieki uz laiku iesaistās šādu interviju veikšanā. Šādos gadījumos minētās citas iestādes darbinieki iepriekš saņem attiecīgo apmācību [..].

[..]

2.   Personisko interviju par pieteikuma būtību var neveikt, ja:

Ja personiska intervija saskaņā ar b) apakšpunktu netiek veikta vai, attiecīgā gadījumā, ar apgādājamo, tiek veikti atbilstīgi pasākumi, lai ļautu pieteikuma iesniedzējam vai apgādājamajam iesniegt turpmāku informāciju.

3.   Personiskās intervijas neveikšana saskaņā ar šo pantu nekavē atbildīgo iestādi pieņemt lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

4.   Personiskās intervijas neveikšana saskaņā ar 2. punkta b) apakšpunktu neietekmē nelabvēlīgi atbildīgās iestādes lēmumu.

5.   Neatkarīgi no 28. panta 1. punkta dalībvalstis, pieņemot lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, var ņemt vērā faktu, ka pieteikuma iesniedzējs neieradās uz personisko interviju, ja vien viņam nebija svarīgi neierašanās iemesli.”

14

Šīs pašas direktīvas 15. pantā “Prasības attiecībā uz personisko interviju” ir noteikts:

“1.   Personiskā intervija parasti notiek bez ģimenes locekļu klātbūtnes, ja vien atbildīgā iestāde neuzskata, ka atbilstīgai izskatīšanai ir nepieciešama citu ģimenes locekļu klātbūtne.

2.   Personiskā intervija notiek apstākļos, kas nodrošina atbilstīgu konfidencialitāti.

3.   Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka personiskās intervijas tiek veiktas tādos apstākļos, kas ļauj pieteikuma iesniedzējiem sniegt vispusīgu savu pieteikumu pamatojumu. Šajā aspektā dalībvalstis:

4.   Dalībvalstis var paredzēt noteikumus par trešo personu klātbūtni personiskajā intervijā.”

15

Minētās direktīvas III nodaļā “Pirmās instances procedūras” ietilpst tās 31.–43. pants.

16

Minētās direktīvas 33. panta “Nepieņemami pieteikumi” 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:

[..].”

17

Šīs pašas direktīvas 34. pantā “Īpašie noteikumi intervijai par pieņemamību” ir paredzēts:

“1.   Pirms atbildīgā iestāde pieņem lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību, dalībvalstis ļauj pieteikuma iesniedzējiem paust savus uzskatus par 33. pantā minēto pamatojumu piemērošanu viņu konkrētajiem apstākļiem. Šim nolūkam dalībvalstis veic personisku interviju par pieteikuma pieņemamību. Dalībvalstis var pieļaut izņēmumus tikai saskaņā ar 42. pantu turpmāka pieteikuma gadījumā.

[..]

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka personisko interviju par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību veic iestāžu, kas nav atbildīgā iestāde, darbinieki. Šādos gadījumos dalībvalstis nodrošina, ka šādi darbinieki iepriekš saņem nepieciešamo pamatapmācību, jo īpaši attiecībā uz starptautiskajām cilvēktiesībām, Savienības acquis patvēruma jomā un intervēšanas metodēm.”

18

Procedūru direktīvas V nodaļā “Pārsūdzības procedūras” ir tikai viena norma – tās 46. pants “Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību”, kurā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar:

[..]

3.   Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude [..]

[..].”

19

Procedūru direktīvas 51. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu 1. līdz 30. panta, 31. panta 1., 2. un 6. līdz 9. punkta, 32. līdz 46. panta, 49. un 50. panta un I pielikuma prasības vēlākais līdz 2015. gada 20. jūlijam. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto pasākumu tekstu.”

20

Saskaņā ar šīs direktīvas 52. panta pirmo daļu:

“Dalībvalstis piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas minēti 51. panta 1. punktā, starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti, un procedūrām par starptautiskās aizsardzības atņemšanu, kas uzsāktas pēc 2015. gada 20. jūlija vai agrākā datumā. Pieteikumus, kas iesniegti pirms 2015. gada 20. jūlija, un procedūras par bēgļa statusa atņemšanu, kas uzsāktas pirms minētā datuma, reglamentē normatīvie un administratīvie akti, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu [2005/85].”

21

Procedūru direktīvas 53. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Direktīvu [2005/85] tām dalībvalstīm, kurām šī direktīva ir saistoša, atceļ no 2015. gada 21. jūlija, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņu II pielikuma B daļā minētās direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos.”

22

Saskaņā ar Procedūru direktīvas 54. panta pirmo daļu šī direktīva stājās spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kas notika 2013. gada 29. jūnijā.

23

Asylgesetz (Likums par patvēruma tiesībām), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “AsylG”), 24. panta 1. punktā ir noteikts:

“[Pārvalde] noskaidro lietas faktus un apkopo nepieciešamos pierādījumus. [..] Tā veic ārvalstnieka personisko interviju. Interviju var neveikt, ja [Pārvalde] plāno atzīt ārvalstniekam bēgļa statusu vai ja ārvalstnieks apgalvo, ka ieceļojis federālajā teritorijā no drošas trešās valsts [..].”

24

AsylG 29. panta “Nepieņemami pieteikumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Patvēruma pieteikums nav pieņemams, ja

[..]

[..].”

25

AsylG 77. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts:

“Strīdos, uz kuriem attiecas šis likums, tiesa balstās uz faktisko un tiesisko situāciju brīdī, kad notiek pēdējā tiesas sēde; ja nolēmums tiek pieņemts bez tiesas sēdes, noteicošais ir brīdis, kad tiek pieņemts nolēmums.”

26

Verwaltungsverfahrensgesetz (Administratīvā procesa kodekss, turpmāk tekstā – “VwVfG”) 46. pantā ir paredzēts:

“Atcelt administratīvu aktu, kas nav spēkā neesošs [..], nevar lūgt tikai tādēļ, ka akts ir izdots, pārkāpjot procesuālos noteikumus, formas prasības vai teritoriālo jurisdikciju, ja ir acīmredzams, ka pārkāpums nav ietekmējis lēmumu pēc būtības.”

27

Verwaltungsgerichtsordnung (Kodekss par administratīvo procesu tiesā) 86. panta 1. punktā ir notikts:

“Tiesa izmeklē faktus ex officio, šajā ziņā konsultējoties ar iesaistītajām pusēm. Tai nav saistoši iesaistīto pušu argumenti un lūgumi par pierādījumu pieņemšanu.”

28

Prasītājs pamatlietā, kurš ir deklarējis, ka ir Eritrejas valstspiederīgais, Vācijā iebrauca 2011. gada septembrī un lūdza tur bēgļa statusu. Tā kā viņa pirksti bija sakropļoti, pārbaude Eurodac datubāzē sākotnēji neļāva viņu identificēt.

29

Lai gan prasītājs pamatlietā 2011. gada 1. decembra intervijas laikā bija norādījis, ka iepriekš nebija ieradies citā dalībvalstī, 2012. gada jūnijā ņemtie viņa pirkstu nospiedumi ļāva konstatēt, ka viņš jau bija iesniedzis patvēruma pieteikumu Itālijā 2009. gadā. Aicinātas uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, kompetentās Itālijas iestādes 2013. gada 8. janvārī atbildēja, ka viņam Itālijā ticis piešķirts bēgļa statuss, un tādēļ, tā kā patvēruma pieteikuma izskatīšanas procedūra ir pabeigta, viņa atpakaļuzņemšana ir iespējama tikai saskaņā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumu, nevis ar Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003 (2003. gada 18. februāris), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 50, 1. lpp.). 2013. gada 26. februārī minētās Itālijas iestādes informēja Bundespolizeipräsidum (Federālā policijas pārvalde, Vācija), ka ir atļauta prasītāja pamatlietā atgriešanās Itālijā.

30

Ar 2013. gada 18. februāra lēmumu Pārvalde, pirmkārt, konstatēja, ka, tā kā prasītājs pamatlietā Vācijā ir ieradies no drošas trešās valsts, proti, Itālijas, viņam nav tiesību uz patvērumu Vācijā, un, otrkārt, izdeva rīkojumu par viņa nogādāšanu līdz Itālijas robežai.

31

Ar 2013. gada 15. aprīļa spriedumu Verwaltungsgericht Minden (Mindenas Administratīvā tiesa, Vācija) noraidīja prasību, ar ko pārsūdzēts minētais lēmums.

32

Ar 2016. gada 19. maija spriedumu Oberverwaltungsgericht Münster (Minsteres Augstākā administratīvā tiesa, Vācija), kurā prasītājs pamatlietā bija iesniedzis apelācijas sūdzību, atcēla pasākumu par nogādāšanu līdz Itālijas robežai, bet pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīja. Minētā tiesa skaidroja, ka Vācijā attiecīgajai personai patvēruma tiesības tikušas atteiktas pamatoti, jo viņš tajā bija ieradies no “drošas trešās valsts”, šajā gadījumā – Itālijas, kurā nepastāv necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. panta izpratnē. Turpretī minētā tiesa uzskatīja, ka pasākums – personas nogādāšana līdz Itālijas robežai – nav likumīgs, jo nav pierādīts, ka Itālijas Republika joprojām būtu gatava pieņemt atpakaļ prasītāju pamatlietā pēc tam, kad 2015. gada 5. februārī beidzās uzturēšanās atļauja un ceļošanas dokuments, ko viņam bija izsniegušas Itālijas iestādes.

33

Prasītājs pamatlietā šo spriedumu pārsūdzēja apelācijas kārtībā Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija). Viņš tostarp apgalvo, ka Pārvalde nedrīkstēja nerīkot personisko interviju ar viņu pirms 2013. gada 18. februāra lēmuma pieņemšanas. Turklāt, tā kā viņš ticis atzīts par bēgli citā dalībvalstī un tā kā nav pieņemts lēmums par nepieņemamību atbilstoši Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta a) apakšpunktam, viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums neesot bijis noraidāms ar pamatojumu, ka viņš Vācijā ir ieradies no drošas trešās valsts.

34

Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka prasītāja pamatlietā patvēruma pieteikums katrā ziņā šobrīd ir nepieņemams atbilstoši AsylG 29. panta 1. punkta 2) apakšpunktam, kura saturs – saistībā ar to, ka pieteikuma iesniedzējam jau ir atzīts bēgļa statuss citā dalībvalstī, – atbilst Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta a) apakšpunktam un Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktam, ar kuru tas aizstāts. Pienākums intervēt prasītāju pamatlietā neesot neizpildīts, jo, piemērojot Direktīvas 2005/85 12. panta 4. punktu, personiskās intervijas nerīkošana šajā tiesību normā minētajos gadījumos nekavē atbildīgo iestādi pieņemt lēmumu par patvēruma pieteikumu.

35

Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) konstatē, ka Pārvalde nevarēja atteikties izskatīt tai iesniegto patvēruma pieteikumu, pamatojoties uz to, ka prasītājs pamatlietā ir ieradies no drošas trešās valsts. Proti, tā kā valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām, droša trešā valsts varot būt tikai valsts, kas nav Savienības dalībvalsts. Tādējādi esot jānosaka, vai pamatlietā aplūkotais lēmums var tikt uzskatīts par noraidīšanas lēmumu, kas ir balstīts uz patvēruma pieteikuma nepieņemamību atbilstoši AsylG 29. panta 1. punkta 2) apakšpunktam.

36

Šajā kontekstā Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) uzskata, ka ir jānosaka, kā šāda nepieņemamības lēmuma likumību ietekmē Direktīvas 2005/85 12. panta 1. punktā paredzētā pienākuma rīkot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja personisko interviju neizpilde, ja pieteikuma iesniedzējam ir iespēja pārsūdzības procedūrā izklāstīt visus argumentus pret noraidīšanas lēmuma pieņemšanu un ja šie argumenti nevar likt mainīt šo lēmumu pēc būtības juridisku iemeslu dēļ. Minētā tiesa it īpaši norāda, ka Pārvalde ir pieņēmusi pamatlietā aplūkoto lēmumu, iepriekš neuzklausot ieinteresēto personu nedz par Itālijas iestāžu paziņotajiem faktiem, nedz par plānoto tās patvēruma pieteikuma noraidīšanu.

37

Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) norāda, ka Pārvaldes izvēlētajā procedūrā nav izpildīts Direktīvas 2005/85 12. pantā paredzētais pienākums veikt personisku interviju ar prasītāju pamatlietā un šajā gadījumā neesot piemērojams neviens no šajā tiesību normā minētajiem izņēmumiem. Tas pats attiecoties uz gadījumu, ja ir piemērojams Procedūru direktīvas 14. pants un 34. panta 1. punkts. Tātad būtu jānosaka, vai Direktīvas 2005/85 12. panta 2. un 3. punktā, kā arī Procedūru direktīvas 14. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi ir izsmeļoši, vai arī, ņemot vērā dalībvalstu procesuālo autonomiju, Savienības tiesībās ir atļauts dalībvalstīm paredzēt citus izņēmumus.

38

Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) šajā ziņā norāda, ka saskaņā ar VwVfG 46. pantu intervijas neveikšana ir tikai mazsvarīgs trūkums, ja ir acīmredzams, ka šī neveikšana nav ietekmējusi attiecīgā lēmuma būtību. Tā tas esot šajā gadījumā, jo lēmums par nepieņemamību, kurš pieņemts atbilstoši AsylG 29. panta 1. punkta 2) apakšpunktam, ir saistošs lēmums, atbilstoši kuram Pārvaldei un administratīvajām tiesām pēc savas ierosmes ir jāizskata attiecīgā lieta un jāpārbauda visi standarta piemērošanas nosacījumi, arī nerakstītie. Tādējādi, ņemot vērā pilno pārbaudi tiesā, ko ir veikušas administratīvās tiesas, un to, ka tās pašas pieteikuma iesniedzējiem piešķir tiesības tikt uzklausītiem, personiskās intervijas neveikšana administratīvajā procesā tiekot kompensēta ar tiesas sēdi, kas rīkota vēlākā tiesvedībā.

39

Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar [Procedūru direktīvas] 14. panta 1. punkta pirmo teikumu vai attiecīgi tās priekšteces Direktīvas [2005/85] 12. panta 1. punkta pirmo teikumu netiek pieļauta tāda valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēja personiskās intervijas neveikšana gadījumā, ja par patvērumu atbildīgā iestāde patvēruma pieteikumu noraida kā nepieņemamu, īstenodama [Procedūru direktīvas] 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā vai attiecīgi tās priekšteces Direktīvas [2005/85] 25. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktās pilnvaras, neizraisa šī lēmuma atcelšanu nenotikušās intervijas dēļ, ja pieteikuma iesniedzējam pārsūdzības procedūrā ir dota iespēja izklāstīt visus apstākļus, kas liecina pret lēmumu par nepieņemamību, un ja šie norādītie apstākļi nevarētu likt pieņemt atšķirīgu lēmumu pēc būtības?”

40

Iesniedzējtiesa lūdza Tiesu piemērot šai lietai Reglamenta 105. panta 1. punktā paredzēto steidzamības tiesvedību. Sava pieteikuma pamatojumam tā būtībā apgalvo, ka būtu jābalstās uz pieņēmumu, ka Pārvalde un Vācijas administratīvās tiesas šobrīd izskata vairākus tūkstošus lietu, kurās vismaz daļēji radušies tādi paši jautājumi kā tie, kas uzdoti šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, un kuras saistībā ar to, ka šis lūgums ir nosūtīts, nevarēs tikt izskatītas, pieņemot galīgu nolēmumu.

41

No Reglamenta 105. panta 1. punkta izriet, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, atkāpjoties no šā Reglamenta noteikumiem, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

42

Šajā lietā Tiesas priekšsēdētājs 2017. gada 13. septembrī pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas nolēma noraidīt šā sprieduma 40. punktā minēto iesniedzējtiesas pieteikumu. Šis lēmums tika pamatots ar to, ka iesniedzējtiesas norādītais iemesls, ko šī pati tiesa ir norādījusi lietās, kurās tika pasludināts 2019. gada 19. marta spriedums Ibrahim u.c. (C‑297/17, C‑318/17, C‑319/17 un C‑438/17, EU:C:2019:219), neļauj konstatēt, ka šajā lietā būtu izpildīti Reglamenta 105. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumus, 2017. gada 14. jūlijs, Ibrahim u.c., C‑297/17, C‑318/17 un C‑319/17, nav publicēts, EU:C:2017:561, 17.–21. punkts, kā arī 2017. gada 19. septembris, C‑438/17, Magamadov, EU:C:2017:723, nav publicēts, 15.–19. punkts).

43

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 26. septembra lēmumu šī lieta tika apvienota ar lietām C‑540/17 un C‑541/17 Hamed un Omar rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai. Šī apvienošana tika atcelta ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 14. maija lēmumu, pamatojoties uz to, ka jautājumus, kas pamatoja minēto apvienošanu, iesniedzējtiesa bija atsaukusi pēc 2019. gada 19. marta sprieduma pasludināšanas lietā Ibrahim u.c. (C‑297/17, C‑318/17, C‑319/17 un C‑438/17, EU:C:2019:219), kuru gaidot, šī lieta, kā arī lietas C‑540/17 un C‑541/17 Hamed un Omar, tika apturētas.

44

Ievadam ir jākonstatē, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, piemērojot AsylG 77. panta 1. punkta pirmo teikumu, iesniedzējtiesai savs nolēmums pamatlietā ir jābalsta uz tādiem faktiskiem un tiesību apstākļiem, kas pastāvējuši datumā, kurā notika pēdējā tiesas sēde minētajā tiesā, vai, ja tādas nebija, tās nolēmuma pieņemšanas datumā. Līdz ar to šķiet, ka minētā tiesa piemēros valsts tiesību normas, ar kurām transponēta Procedūru direktīva, tostarp tās, kas attiecas, pirmkārt, uz personisko interviju ar pieteikuma iesniedzēju un, otrkārt, uz nepieņemamības pamatu, kurš minēts tās 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Šāda tūlītēja piemērošana, tostarp arī pēdējās minētās tiesību normas piemērošana, pieteikumiem, kuri iesniegti pirms 2015. gada 20. jūlija un vēl nav izskatīti, pieņemot galīgo lēmumu, ir atļauta ar Procedūru direktīvas 52. panta pirmo daļu tad, ja (kā pamatlietā) pieteikuma iesniedzējam citā dalībvalstī jau ir piešķirts bēgļa statuss, nevis tikai alternatīvais statuss (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. marts, Ibrahim u.c., C‑297/17, C‑318/17, C‑319/17 un C‑438/17, EU:C:2019:219, 74. punkts, kā arī rīkojumu, 2019. gada 13. novembris, Hamed un Omar, C‑540/17 un C‑541/17, EU:C:2019:964, 30. punkts).

45

Šādos apstākļos uzdotais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka tā mērķis būtībā ir noskaidrot, vai Procedūru direktīvas 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru pienākuma nodrošināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam personisko interviju pirms lēmuma par nepieņemamību pieņemšanas, pamatojoties uz šīs direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, neievērošana neizraisa šā lēmuma atcelšanu un lietas nodošanu atpakaļ atbildīgajai iestādei, ja šim pieteikuma iesniedzējam ir iespēja tiesas sēdē izklāstīt visus savus argumentus pret minēto lēmumu un ja šie argumenti neļauj mainīt šo pašu lēmumu.

46

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānorāda, pirmkārt, ka Procedūru direktīvā viennozīmīgi ir norādīts pienākums nodrošināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam personisko interviju pirms lēmuma pieņemšanas par viņa pieteikumu.

47

Tādējādi Procedūru direktīvas 14. panta 1. punktā – tāpat kā Direktīvas 2005/85 12. panta 1. punktā – ir paredzēts, ka, pirms atbildīgā iestāde pieņem lēmumu, pieteikuma iesniedzējam dod iespēju tikt personiski intervētam par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko veic persona, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta veikt šādu interviju. Šis pienākums, kurš ir viens no pamatprincipiem un garantijām, kas attiecīgi iekļautas šo direktīvu II nodaļās, ir spēkā gan attiecībā uz lēmumiem par nepieņemamību, gan uz lēmumiem pēc būtības.

48

Turklāt tas, ka minētais pienākums ir piemērojams arī lēmumiem par pieņemamību, turpmāk ir skaidri apstiprināts Procedūru direktīvas 34. pantā “Īpašie noteikumi intervijai par pieņemamību”, kura 1. punktā ir noteikts, ka, pirms atbildīgā iestāde pieņem lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību, dalībvalstis ļauj pieteikuma iesniedzējiem paust savus uzskatus par 33. pantā minēto pamatojumu piemērošanu viņu konkrētajiem apstākļiem un ka šim nolūkam dalībvalstis veic personisku interviju par pieteikuma pieņemamību.

49

Gadījumā, ja atbildīgā iestāde plāno atzīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu, piemērojot Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto pamatu, personiskās intervijas par pieteikuma pieņemamību mērķis ir dot pieteikuma iesniedzējam ne vien iespēju izteikties par to, ka kāda cita dalībvalsts viņam faktiski ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību, bet it īpaši iespēju izklāstīt visus elementus, kas raksturo viņa konkrēto situāciju, lai nodošanas šai citai dalībvalstij gadījumā ļautu šai iestādei novērst būtisku necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās pret šo pieteikuma iesniedzēju risku Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4. panta izpratnē.

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā nav pieļauts, ka dalībvalsts izmanto šajā tiesību normā paredzēto iespēju kā nepieņemamu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pamatojoties uz to, ka citā dalībvalstī pieteikuma iesniedzējam jau ir piešķirta šāda aizsardzība, ja ar paredzamiem dzīves apstākļiem, ar ko minētais pieteikuma iesniedzējs kā šādas aizsardzības saņēmējs sastapsies šajā citā dalībvalstī, viņš tiks pakļauts nopietnam necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes riskam Hartas 4. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. marts, Ibrahim u.c., C‑297/17, C‑318/17, C‑319/17 un C‑438/17, EU:C:2019:219, 101. punkts, kā arī rīkojumu, 2019. gada 13. novembris, Hamed un Omar, C‑540/17 un C‑541/17, nav publicēts, EU:C:2019:964, 43. punkts).

51

Šajā kontekstā Tiesa jau ir precizējusi, ka Hartas 4. pantā prasītā īpaši augstā smaguma pakāpe ir sasniegta tad, kad dalībvalstu iestāžu vienaldzības dēļ persona, kas pilnībā ir atkarīga no valsts atbalsta, neatkarīgi no savas gribas un personīgajām izvēlēm atrodas ekstrēmā nabadzībā, kas viņai neļauj apmierināt savas viselementārākās vajadzības, tostarp tādas vajadzības kā pabarot sevi, nomazgāties un atrast dzīvesvietu, un kas nodara kaitējumu tās fiziskajai vai garīgajai veselībai vai rada tādu viņas situācijas lejupslīdi, kas nav saderīga ar cilvēka cieņu (spriedums, 2019. gada 19. marts, Ibrahim u.c., C‑297/17, C‑318/17, C‑319/17 un C‑438/17, EU:C:2019:219, 90. punkts, kā arī rīkojums, 2019. gada 13. novembris, Hamed un Omar, C‑540/17 un C‑541/17, nav publicēts, EU:C:2019:964, 39. punkts).

52

Tādējādi, ja dalībvalsts iestāžu rīcībā ir informācija, ko pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis, lai pierādītu šāda riska esamību dalībvalstī, kura jau ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību, šīm iestādēm, balstoties uz objektīvu, ticamu, precīzu un pienācīgi aktualizētu informāciju un ņemot vērā Savienības tiesībās garantēto pamattiesību aizsardzības standartu, ir jāizvērtē, vai patiešām pastāv nepilnības, kas var būt sistēmiskas vai vispārējas vai skart atsevišķas personu grupas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. marts, Ibrahim u.c., C‑297/17, C‑318/17, C‑319/17 un C‑438/17, EU:C:2019:219, 88. punkts, kā arī rīkojumu, 2019. gada 13. novembris, Hamed un Omar, C‑540/17 un C‑541/17, nav publicēts, EU:C:2019:964, 38. punkts). Turklāt neesot pilnībā izslēdzams, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs var pierādīt ārkārtas apstākļu esamību, kas viņam pastāv un kas nozīmē, ka atpakaļnodošana dalībvalstij, kura viņam jau piešķīrusi starptautisko aizsardzību, īpašas neaizsargātības dēļ viņam varētu radīt tādas izturēšanās risku, kas ir pretrunā Hartas 4. pantam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. marts, Jawo, C‑163/17, EU:C:2019:218, 95. punkts).

53

No tā izriet, ka šāds risks ir jānovērtē pēc tam, kad pieteikuma iesniedzējam ir dota iespēja iesniegt visu informāciju, it īpaši izklāstīt personīgos apstākļus, kas var apstiprināt šā riska esamību.

54

Procedūru direktīvas 14. panta 1. punktā un 34. panta 1. punktā paredzētā personiskā intervija par pieteikuma pieņemamību tātad ir ļoti būtiska, lai nodrošinātu, ka attiecīgajos apstākļos šīs direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts tiktu piemērots pilnīgi saderīgi ar Hartas 4. pantu. Proti, šī intervija atbildīgajai iestādei ļauj novērtēt pieteikuma iesniedzēja konkrēto situāciju, kā arī viņa neaizsargātības pakāpi, tāpat kā ļauj šai iestādei nodrošināt, lai pieteikuma iesniedzējs tiktu aicināts sniegt visu informāciju, lai pierādītu, ka atpakaļnodošana dalībvalstij, kura viņam jau ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību, viņam radītu tādas attieksmes risku, kas ir pretrunā šim 4. pantam.

55

Otrkārt, ir jākonstatē, ka Procedūru direktīvas 34. panta 1. punktā ir precizēts, ka dalībvalstis nevar paredzēt izņēmumu no noteikuma, saskaņā ar kuru tām personiskā intervija ar pieteikuma iesniedzēju par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību ir jārīko tikai secīga pieteikuma gadījumā atbilstoši šīs direktīvas 42. pantam. Tomēr no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlieta neattiecas uz šādu gadījumu.

56

Tādējādi, treškārt, ir jāizvērtē, vai saistībā ar to, ka pirmās instances procesā atbildīgajā iestādē nav izpildīts minētās direktīvas 14. un 34 pantā paredzētais pienākums nodrošināt personisko interviju starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, noteikti ir jāatceļ noraidošs lēmums un lieta jānodod atpakaļ šai iestādei.

57

Tā kā Procedūru direktīva tieši nereglamentē šī pienākuma neizpildes tiesiskās sekas, uz tām (kā ir norādījuši visi lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši apsvērumus) attiecas valsts tiesības, ciktāl šajā ziņā piemērojamās valsts tiesību normas ir tādas pašas kā tās, kas privātpersonām ir piemērojamas salīdzināmās valsts tiesību situācijās (līdzvērtības princips), un ciktāl tās nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 10. septembris, G. un R, C‑383/13 PPU, EU:C:2013:533, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Saistībā ar līdzvērtības principu ir jākonstatē, ka Tiesai nav neviena pierādījuma, kas ļautu apšaubīt tāda tiesiskā regulējuma kā pamatlietā aplūkotais atbilstību šim principam.

59

Attiecībā uz efektivitātes principu un līdz ar to – uz jautājumu, vai VwVfG 46. panta piemērošana pamatlietā aplūkotajā kontekstā padarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu ar Procedūru direktīvu piešķirto tiesību īstenošanu, ir jānorāda, ka apstāklis, ka Savienības likumdevējs ir izvēlējies šajā direktīvā paredzēt, pirmkārt, skaidru un tiešu pienākumu dalībvalstīm nodrošināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam personisku interviju pirms lēmuma piemērošanas par viņa pieteikumu un, otrkārt, izsmeļošu izņēmumu no šā pienākuma sarakstu, liecina par to, ka tas šādai intervijai piešķir lielu nozīmi patvēruma procedūrā.

60

Turklāt tas, ka, piemērojot Procedūru direktīvas 14. panta 1. punktu un 34. panta 1. punktu, pieteikuma iesniedzējam ir jānodrošina personiska intervija procesā pirmajā instancē, pirms atbildīgā iestāde pieņem lēmumu par viņa pieteikumu, ir paredzēts, lai garantētu pareizu pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības attiecīgajā dalībvalstī vajadzības konstatēšanu jau pirmajā instancē, kas – kā ir uzsvērts šīs direktīvas 18. un 22. apsvērumā – ir gan šīs dalībvalsts, gan minētā pieteikuma iesniedzēja interesēs, jo tas tostarp palīdz sasniegt ātras izskatīšanas mērķi.

61

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka Procedūru direktīvā ir nodalītas “atbildīgā iestāde”, kura tās 2. panta f) punktā ir definēta kā “jebkura ar tieslietām saistīta vai administratīva struktūra dalībvalstī, kas atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un kas ir kompetenta, lai šādos gadījumos pieņemtu lēmumus pirmajā instancē”, no vienas puses, un tās 46. pantā norādītā “tiesa”, kas ir atbildīga par pārsūdzības procedūru, no otras puses. Turklāt no šīs direktīvas 16. un 22. apsvēruma, 4. panta, kā arī tās vispārējās sistēmas izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma pārbaude administratīvā iestādē vai ar tiesvedību saistītā iestādē, kam ir īpaši līdzekļi un attiecīgajā jomā specializēts personāls, ir ar minēto direktīvu ieviesto kopējo procedūru būtisks posms (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 103. un 116. punkts).

62

Tomēr Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka prasība veikt pilnu un ex nunc pārbaudi gan attiecībā uz faktiem, gan tiesību aspektiem saistībā ar prasību, kas minēta Procedūru direktīvas 46. panta 3. punktā, var attiekties arī uz starptautiskās aizsardzības nepieņemamības pamatiem, kas paredzēti šīs direktīvas 33. panta 2. punktā, ja tas ir atļauts valsts tiesībās. Ja tiesa, kurā iesniegta pārsūdzība, vēlas pārbaudīt nepieņemamības pamatu, ko nav pārbaudījusi atbildīgā iestāde, tai ir jāuzklausa pieteikuma iesniedzējs, lai ļautu viņam valodā, ko viņš pārvalda, personiski izklāstīt savu viedokli par minētā iemesla piemērojamību viņa īpašajā situācijā (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 130. punkts).

63

No minētā nepārprotami izriet, ka principā arī tiesa, kurā ir celta prasība, var uzklausīt pieteikuma iesniedzēju par to, vai viņa konkrētajam stāvoklim ir piemērojami Procedūru direktīvas 33. panta 2. punktā paredzētie nepieņemamības pamati, ja atteikuma lēmums ir balstīts uz šādu pamatu, bet atbildīgā iestāde iepriekš nav nodrošinājusi pieteikuma iesniedzējam iespēju tikt uzklausītam šajā saistībā personiskā intervijā.

64

Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka Procedūru direktīvas 14. un 34. pantā pieteikuma iesniedzējam piešķirtās tiesības personiskā intervijā izteikt viedokli par to, vai viņa konkrētajai situācijai ir piemērojams šāds nepieņemamības pamats, ir saistītas ar konkrētām garantijām, kas ir paredzētas šo tiesību efektivitātes nodrošināšanai.

65

Tādējādi no Procedūru direktīvas 15. panta 2. un 3. punkta izriet, ka personiskā intervija ir jārīko apstākļos, kuros pienācīgi nodrošināta konfidencialitāte un kuri pieteikuma iesniedzējam ļauj sniegt vispusīgu sava pieteikuma pamatojumu. Runājot ir īpaši par pēdējo minēto aspektu, šīs direktīvas 15. panta 3. punkta a) apakšpunktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt, ka persona, kam jāveic intervija, ir kompetenta ņemt vērā personiskos un vispārējos apstākļus, kas saistīti ar pieteikumu, tostarp pieteikuma iesniedzēja kultūras izcelsmi, dzimumu, seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti vai neaizsargātību. Savukārt, minētās direktīvas 15. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir prasīts, lai dalībvalstis, cik vien iespējams, nodrošinātu, ka interviju ar pieteikuma iesniedzēju veic tā paša dzimuma persona, ja viņš to lūdz, ja vien tas nav balstīts uz pamatiem, kuri neattiecas uz pieteikuma iesniedzēja grūtībām sniegt vispusīgu sava pieteikuma pamatojumu. Turklāt šīs pašas direktīvas 15. panta 3. punkta c) apakšpunktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums izvēlēties tulku, kurš var nodrošināt piemērotu saziņu starp pieteikuma iesniedzēju un personu, kas veic interviju, lai īstenotu pieteikuma iesniedzēja tiesības, kuras ir paredzētas Procedūru direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā, uz to, lai vajadzības gadījumā tiktu nodrošināti šāda tulka pakalpojumi viņa argumentu norādīšanai. Attiecībā uz pēdējās minētās direktīvas 15. panta 3. punkta e) apakšpunktu ir jānorāda, ka tajā dalībvalstīm ir prasīts nodrošināt, lai intervija ar nepilngadīgajiem tiktu veikta bērniem piemērotā veidā.

66

Kā secinājumu 106., 109. un 115. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, apstāklis, ka Savienības likumdevējs Procedūru direktīvas 14. un 34. pantā ne tikai ir noteicis pienākumu nodrošināt pieteikuma iesniedzējam personisko interviju, bet arī ir izvēlējies noteikt dalībvalstīm specifiskus un detalizētus noteikumus attiecībā uz veidu, kādā šī intervija ir jāveic, pierāda, ka tas būtisku nozīmi piešķir ne tikai tam, ka intervija ir jāorganizē, bet arī apstākļiem, kādos tā ir jāveic un kuru ievērošana ir nosacījums lēmuma, ar ko konstatē patvēruma pieteikuma nepieņemamību, spēkā esamībai.

67

Turklāt no šīs direktīvas 29. un 32. apsvēruma izriet, ka šādi apstākļi tostarp ir paredzēti, lai nodrošinātu, ka ikvienam pieteikuma iesniedzējam atkarībā no dzimuma un konkrētās situācijas tiek sniegtas piemērotas procesuālās garantijas. Tātad, tieši ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja konkrēto situāciju un izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, ir jānosaka, kuri no minētajiem nosacījumiem viņam ir piemērojami.

68

Šādos apstākļos ar Procedūru direktīvas, it īpaši tās 14., 15. un 34. panta lietderīgo iedarbību nebūtu saderīgi tas, ja tiesa, kas izskata prasību, varētu apstiprināt lēmumu, ko atbildīgā iestāde pieņēmusi, neizpildot pienākumu nodrošināt pieteikuma iesniedzējam personisko interviju par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ja tā pati nav uzklausījusi pieteikuma iesniedzēju, ievērojot apstākļus un pamata garantijas, kas ir piemērojamas attiecīgajā gadījumā.

69

Proti, kā secinājumu 103. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ja šāda uzklausīšana nav veikta, pieteikuma iesniedzēja tiesības uz personisko interviju apstākļos, kādos pienācīgi tiek nodrošināta konfidencialitāte un kas viņam ļauj sniegt vispusīgu sava pieteikuma pamatojumu, tostarp norādīt aspektus par labu šī pieteikuma pieņemamībai, netiek nodrošinātas nevienā patvēruma procedūras stadijā, tādējādi ignorējot garantijas, ko Savienības likumdevējs uzskatījis par būtiskām šajā procedūrā.

70

No Tiesas pastāvīgās judikatūras gan izriet, ka, lai šāds tiesību uz aizstāvību pārkāpums izraisītu attiecīgajā administratīvajā procesā pieņemta lēmuma atcelšanu, principā ir jāpierāda, ka šī pārkāpuma neesamības gadījumā procedūras iznākums varētu būt bijis citāds (skat. spriedumu, 2013. gada 10. septembris, G. un R, C‑383/13 PPU, EU:C:2013:533, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tomēr šī judikatūra nav piemērojama Procedūru direktīvas 14., 15. un 34. panta pārkāpumiem. Proti, pirmkārt, tajos dalībvalstīm ir noteikts saistošs pienākums nodrošināt pieteikuma iesniedzējam personisko interviju, kā arī īpaši un detalizēti noteikumi par to, kā šāda intervija ir jāveic. Otrkārt, šādu noteikumu mērķis ir nodrošināt, lai pieteikuma iesniedzējs, sadarbojoties ar iestādi, kas ir atbildīga par šādas intervijas rīkošanu, tiktu aicināts norādīt visu atbilstošo informāciju, lai varētu novērtēt pieņemamību, un attiecīgajā gadījumā – viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību, kas šādai intervijai – kā norādīts iepriekšējā punktā – piešķir būtisku nozīmi šī pieteikuma izskatīšanas procedūrā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, NKT Verwaltung un NKT/Komisija, C‑607/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:385, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

71

Ņemot vērā iesniedzējtiesas jautājumus šajā saistībā, ir jāpiebilst, ka nepietiek kompensēt neuzklausīšanu nedz ar pieteikuma iesniedzēja iespēju prasības izskatīšanas laikā rakstveidā izklāstīt visus argumentus, kas liek apstrīdēt lēmuma par viņa aizsardzības pieteikuma nepieņemamību spēkā esamību, nedz ar valsts tiesībās paredzēto pienākumu atbildīgajai iestādei un tiesai, kas izskata prasību, pēc savas ierosmes izmeklēt visus atbilstošos faktus. Turklāt, lai arī saistībā ar to, ka tiesību norma, ar kuru valsts tiesībās transponē Procedūru direktīvas 33. panta 2. punktā paredzētos nepieņemamības pamatus, paredz novērtējuma brīvību atbildīgajai iestādei attiecībā uz iespēju attiecīgajā gadījumā piemērot vienu vai otru pamatu, varētu gan būt nepieciešams nodot lietu izskatīšanai šajā iestādē, šādas novērtējuma brīvības neesamība Vācijas tiesībās savukārt nav attaisnojums tam, lai pieteikuma iesniedzējam atteiktu šajā direktīvā izstrādāto tiesību tikt uzklausītam īstenošanu. Proti, kā izriet no šā sprieduma 59.–69. punkta, ja atbildīgajā pirmās instances iestādē netiek rīkota intervija, tikai tad, kad šāda intervija tiek rīkota tiesā, kurā ir celta prasība par šīs iestādes pieņemtu lēmumu par nepieņemamību, ievērojot visus Procedūru direktīvā paredzētos nosacījumus, šajā vēlākajā procedūras stadijā ir iespējams nodrošināt efektīvu tiesību tikt uzklausītam īstenošanu.

72

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtās atbildes uz Tiesas lūgumu sniegt paskaidrojumus izriet, ka gadījumā, ja nav ievērots pienākums pieteikuma iesniedzējam nodrošināt personisko interviju pirmās instances procedūrā atbildīgajā iestādē, Vācijas tiesībās netiek sistemātiski garantētas pieteikuma iesniedzēja tiesības personiski tikt uzklausītam pārsūdzības procedūrā. Turklāt šajā atbildē arī norādīts, ka, lai arī, veicot Savienības tiesībām atbilstošu valsts tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, ir iespējams nodrošināt šādu uzklausīšanu katram pieteikuma iesniedzējam, valsts tiesvedības noteikumu dēļ tiesā, kurā ir celta prasība, veiktas uzklausīšanas laikā nevar tikt nodrošināta visu to nosacījumu ievērošana, kuriem Procedūru direktīvas 15. pantā ir pakārtota personiskā intervija.

73

Visbeidzot iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā M. Addis ir dota vai vēl var tikt dota iespēja tikt uzklausītam, pilnībā ievērojot pamatnosacījumus un garantijas, kas ir piemērojamas pamatlietā, lai viņam ļautu valodā, ko viņš pārvalda, personiski izklāstīt savu viedokli par to, vai viņa personiskajai situācijai ir piemērojams šīs direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais pamats. Gadījumā, ja minētā tiesa uzskatītu, ka šī iespēja nevar tikt nodrošināta ieinteresētajai personai pārsūdzības procedūrā, tai ir jāatceļ atteikuma lēmums un jānodod lieta atbildīgajai iestādei.

74

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Procedūru direktīvas 14. un 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru pienākuma nodrošināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam personisko interviju pirms lēmuma par nepieņemamību pieņemšanas, pamatojoties uz šīs direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, neievērošana neizraisa šā lēmuma atcelšanu un lietas nodošanu atpakaļ atbildīgajai iestādei, ja vien šis tiesiskais regulējums šajā posmā neļauj pieteikuma iesniedzējam šāda lēmuma pārsūdzības procesā personiski izklāstīt visus savus argumentus pret minēto lēmumu tādā tiesas sēdē, kurā būtu nodrošināti visi piemērojamie minētās direktīvas 15. pantā minētie pamatnosacījumi un garantijas, un ja šie argumenti neļauj mainīt šo pašu lēmumu.

75

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 14. un 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru pienākuma nodrošināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam personisko interviju pirms lēmuma par nepieņemamību pieņemšanas, pamatojoties uz šīs direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, neievērošana neizraisa šā lēmuma atcelšanu un lietas nodošanu atpakaļ atbildīgajai iestādei, ja vien šis tiesiskais regulējums šajā posmā neļauj pieteikuma iesniedzējam šāda lēmuma pārsūdzības procesā personiski izklāstīt visus savus argumentus pret minēto lēmumu tādā tiesas sēdē, kurā būtu nodrošināti visi piemērojamie minētās direktīvas 15. pantā minētie pamatnosacījumi un garantijas, un ja šie argumenti neļauj mainīt šo pašu lēmumu.