–

Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk, C. Meyer-Seitz, H. Shev un L. Zettergren, pārstāves,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – R. Fadoju un C. Crane, kā arī S. Brandon, pārstāvji, kuriem palīdz D. Blundell, barrister,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Simonsson un M. Condou-Durande, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 31. panta 8. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp personu A un Migrationsverket (Migrācijas lietu pārvalde, Zviedrija) (turpmāk tekstā – “pārvalde”) par pēdējās minētās lēmumu noraidīt personas A lūgumu piešķirt bēgļa statusu un uzturēšanās atļauju, izdot rīkojumu par tās atgriešanos izcelsmes valstī un aizliegt tai atgriezties Zviedrijā divus gadus.

3

Padomes Direktīvas 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV 2005, L 326, 13. lpp.), 23. panta 4. punkta g) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis var arī noteikt, ka izvērtēšanas procedūra saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, tiek noteikta kā prioritāte vai paātrināta, ja:

[..]

4

Direktīvas 2013/32 preambulas 11., 12., 18., 40., 41. un 42. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

5

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai [..].”

6

Minētās direktīvas 31. pantā “Izskatīšanas procedūra”, ar kuru sākas III nodaļa “Pirmās instances procedūras”, ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis apstrādā starptautiskās aizsardzības pieteikumus izskatīšanas procedūrā saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas izklāstītas II nodaļā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka izskatīšanas procedūra tiek pabeigta, cik ātri vien iespējams, neskarot atbilstīgu un pilnīgu izvērtēšanu.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka izskatīšanas procedūra tiek pabeigta sešos mēnešos pēc pieteikuma iesniegšanas.

[..]

8.   Dalībvalstis var paredzēt, ka izvērtēšanas procedūra saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, tiek paātrināta un/vai veikta pie robežas vai tranzīta zonās saskaņā ar 43. pantu, ja:

[..].”

7

Direktīvas 2013/32 32. panta 2. punktā ir noteikts:

“Nepamatotu pieteikumu gadījumos, uz kuriem attiecas jebkurš no apstākļiem, kas minēts 31. panta 8. punktā, dalībvalstis var arī uzskatīt pieteikumu par acīmredzami nepamatotu, ja tas ir noteikts kā tāds valsts tiesību aktos.”

8

Šīs direktīvas 36. pantā “Drošas izcelsmes valsts koncepcija” ir noteikts:

“1.   Trešā valsts, kas norādīta kā droša izcelsmes valsts saskaņā ar šo direktīvu, var pēc individuālas pieteikuma izskatīšanas tikt uzskatīta par drošu izcelsmes valsti konkrētajam pieteikuma iesniedzējam tikai tad, ja:

un viņš nav iesniedzis nekādu nopietnu pamatojumu, lai uzskatītu, ka valsts nav droša izcelsmes valsts viņa konkrētajos apstākļos un saistībā ar viņa kvalificēšanu kā bēgli vai kā personu, kurai ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību saskaņā ar Direktīvu [2011/95].

2.   Dalībvalstis valsts tiesību aktos paredz turpmākus noteikumus un kārtību drošas izcelsmes valsts koncepcijas piemērošanai.”

9

Direktīvas 2013/32 37. pantā “Trešo valstu norādīšana par drošām izcelsmes valstīm saskaņā ar valsts tiesību aktiem” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var saglabāt vai ieviest tiesību aktus, kas ļauj saskaņā ar I pielikumu norādīt drošas izcelsmes valstis, lai izskatītu starptautiskās aizsardzības pieteikumus.

2.   Dalībvalstis regulāri pārskata situāciju trešās valstīs, kas saskaņā ar šo pantu ir norādītas kā drošas izcelsmes valstis.

3.   Vērtējums par to, vai valsts ir droša izcelsmes valsts saskaņā ar šo pantu, balstās uz dažādiem informācijas avotiem, tostarp jo īpaši informāciju no citām dalībvalstīm, [Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EPAB)], [Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR)], Eiropas Padomes un citām atbilstīgām starptautiskajām organizācijām.

4.   Dalībvalstis paziņo Komisijai par valstīm, kas ir norādītas kā drošas izcelsmes valstis saskaņā ar šo pantu.”

10

Šīs direktīvas I pielikums “Drošu izcelsmes valstu norādīšana 37. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā” ir formulēts šādi:

“Valsts tiek uzskatīta par drošu izcelsmes valsti, ja, pamatojoties uz tiesisko situāciju, tiesību aktu piemērošanu demokrātiskā sistēmā un uz vispārējiem politiskajiem apstākļiem, var pierādīt, ka kopumā un konsekventi nepastāv vajāšana, kā noteikts Direktīvas [2011/95] 9. pantā, spīdzināšana vai necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai sodīšana, kā arī nepastāv vardarbības draudi starptautiska vai iekšzemes bruņota konflikta situācijās.

Izdarot šādu vērtējumu, inter alia tiek ņemts vērā apjoms, kādā aizsardzību pret vajāšanu vai sliktu apiešanos nodrošina:

11

Direktīvas 2013/32 46. panta “Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību” 5. un 6. punkts ir formulēti šādi:

“5.   Neskarot 6. punktu, dalībvalstis ļauj pieteikuma iesniedzējiem palikt teritorijā līdz termiņam, kurā beidzas viņu iespēja izmantot tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, un, ja šādas tiesības ir izmantotas noteiktajā termiņā – līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam.

6.   Ja ir pieņemts lēmums:

[..]

tiesai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma vai ex officio ir tiesības lemt, vai pieteikuma iesniedzējs var palikt dalībvalsts teritorijā, ja šāda lēmuma rezultātā tiek izbeigtas pieteikuma iesniedzēja tiesības palikt dalībvalstī un ja šādos gadījumos tiesības palikt dalībvalstī līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam nav paredzētas valsts tiesību aktos.”

12

Iesniedzējtiesa norāda, ka Zviedrijas tiesību aktos nav normatīva regulējuma par drošu izcelsmes valsti Direktīvas 2013/32 izpratnē.

13

Utlänningslag (Likums par ārvalstniekiem; SFS 2005, Nr. 716) 8. nodaļas 19. pantā – redakcijā, kāda šai tiesību normai bija līdz 2016. gada 31. decembrim, – bija norādīts, ka pārvalde var izdot rīkojumu par tūlītēju tās izraidīšanas lēmumu izpildi un darīt to arī, pirms tie stājas likumīgā spēkā, ja patvēruma pieteikums ir acīmredzami nepamatots un ja acīmredzami nav cita iemesla tai piešķirt uzturēšanās atļauju.

14

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī tiesību norma ir grozīta no 2017. gada 1. janvāra, lai Zviedrijas tiesībās ņemtu vērā ar Direktīvu 2013/32 pārstrādāto patvēruma procedūru un it īpaši tās 31. panta 8. punktu. Tādējādi kopš šī datuma pārvalde var izdot rīkojumu par tūlītēju tās izraidīšanas lēmumu izpildi un darīt to, pat pirms tie stājas likumīgā spēkā, ja ārvalsts valstspiederīgā norādītie fakti “nav svarīgi” patvēruma pieteikumam vai nav “ticami” un ja tādējādi šis patvēruma pieteikums ir jāuzskata par acīmredzami nepamatotu, un turklāt uzturēšanās atļauja acīmredzami nevar tikt piešķirta cita iemesla dēļ.

15

No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka persona A, Serbijas valstspiederīgā, 2017. gada martā ir iesniegusi patvēruma un uzturēšanās atļaujas pieteikumu Zviedrijā.

16

Šī pieteikuma pamatojumam tā apgalvoja, ka no 2001. līdz 2003. gadam tā ir cietusi no pagrīdes paramilitāra grupējuma draudiem un vardarbības un ka 2003. gadā tā iesniedza sūdzību par šo grupējumu. Tā pieminēja faktu, ka uz to līdz 2012. gadam attiecās liecinieku aizsardzība, ko nodrošināja Serbijas iestādes un Apvienoto Nāciju Organizācijas Pagaidu pārvaldes misija Kosovā (MINUK), bet ka šīs aizsardzības rezultātā tai bija jāatrodas dažādās vietās Serbijā, tostarp cietumā. Šādos apstākļos tā bija spiesta kopš 2012. gada atteikties no aizsargāta liecinieka statusa un deva priekšroku patvērumam savā dzimtajā ciematā, un darīja to, neraugoties uz nāves draudiem, ko tā turpināja saņemt.

17

Pārvalde noraidīja minēto pieteikumu, apgalvojot, ka tas ir acīmredzami nepamatots tādēļ, ka saskaņā ar pašas pieteikuma iesniedzējas sniegto informāciju Serbijas Republika varēja tai piedāvāt efektīvu aizsardzību un ka principā izcelsmes valsts iestādēm ir jānodrošina aizsardzība pret tādiem draudiem, kādi pret to saskaņā ar tās apgalvojumiem tiek vērsti.

18

Ar šo atteikumu ir saistīts pienākums atstāt teritoriju, kas kļuva izpildāms tūlīt, ievērojot to, ka acīmredzami nepastāv tādi elementi, kas ļautu apmierināt patvēruma pieteikumu, un to, ka persona A nav sniegusi atbilstošu argumentāciju, lai pamatotu savu uzturēšanās pieteikumu.

19

Persona A cēla prasību par šo pārvaldes lēmumu Förvaltningsrätten i Malmö – Migrationsdomstolen (Administratīvā tiesa Malmē – Migrācijas lietu tiesa, Zviedrija), kas apturēja izbraukšanas rīkojuma izpildi.

20

Šī tiesa šaubās par to, kā ir jāinterpretē Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punkts, kurā, skatītā kopā ar šīs pašas direktīvas 32. panta 2. punktu, dalībvalstīm ir atļauts noraidīt konkrētus pieteikumus kā acīmredzami nepamatotus.

21

Šādos apstākļos Förvaltningsrätten i Malmö – Migrationsdomstolen (Administratīvā tiesa Malmē – Migrācijas lietu tiesa) nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai pieteikums ir uzskatāms par acīmredzami nepamatotu saskaņā ar [Direktīvas 2013/32] 31. panta 8. punktu, ja tajā ietvertā pieteicēja informācija ir vērtēta ka ticama un tādējādi ir bijusi šī vērtējuma pamatā, taču nav uzskatāma par pietiekamu, lai pamatotu vajadzību pēc starptautiskās aizsardzības, jo informācija par izcelsmes valsti norāda uz to, ka iestādes nodrošina piemērotu aizsardzību?”

22

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punkta b) apakšpunkts, skatīts kopā ar šīs direktīvas 32. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskatīt par acīmredzami nepamatotu tādā situācijā kā pamatlietā, kurā, pirmkārt, no informācijas par pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valsti izriet, ka tur tam var tikt nodrošināta pietiekama aizsardzība, un, otrkārt, šis pieteikuma iesniedzējs nav sniedzis pietiekamu informāciju, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības piešķiršanu, ja dalībvalstī, kurā pieteikums ir iesniegts, nav pieņemti noteikumi drošas izcelsmes valsts koncepcijas ieviešanai.

23

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, pārvalde būtībā ir noraidījusi personas A pieteikumu kā acīmredzami nepamatotu, piemērojot valsts tiesību aktus, ar ko ir transponēta Direktīva 2013/32, kombinētu iemeslu dēļ, proti, tādēļ, ka izcelsmes valstī Serbijā pastāv efektīva aizsardzība un ka tā nav pierādījusi, ka šī valsts tai nepiedāvā pietiekamu aizsardzību pret draudiem, kas pret to tiek vērsti.

24

Tādējādi pārvalde lēmumu ir pamatojusi ar argumentiem, kuri ir analogi tiem, kas ir paredzēti Direktīvas 2013/32 36. un 37. pantā tādu starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanai, kurus ir iesnieguši drošu izcelsmes valstu valstspiederīgie.

25

Ar šīm tiesību normām ir ieviests īpašs pārbaudes režīms, kas balstīts uz atspēkojamu prezumpciju par pietiekamu aizsardzību izcelsmes valstī, kuru pieteikuma iesniedzējs var atspēkot, ja tas pierāda primārus vispārējo interešu apsvērumus, kas attiecas uz tā īpašo situāciju.

26

Ja nav šādu primāru vispārējo interešu apsvērumu, pieteikums var tikt noraidīts kā acīmredzami nepamatots saskaņā ar Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punkta b) apakšpunktu, skatītu kopā ar 32. panta 2. punktu, ja attiecīgā situācija – šajā gadījumā fakts, ka pieteikuma iesniedzējs nāk no drošas izcelsmes valsts, – kā tāda ir noteikta valsts tiesību aktos.

27

Vienas no sekām ieinteresētajai personai, kuras pieteikums tiek noraidīts ar šo pamatojumu, ir tādas, ka pretēji vienkāršā atteikuma gadījumā paredzētajam tai var neatļaut palikt valsts teritorijā, kurā tā ir iesniegusi pieteikumu, gaidot tās tiesvedības iznākumu, kā tas izriet no Direktīvas 2013/32 46. panta 5. un 6. punkta normām.

28

Šādos apstākļos katrai dalībvalstij ir jānosaka drošas izcelsmes valstis šo tiesību aktu izpratnē saskaņā ar Direktīvas 2013/32 36. un 37. pantā, kā arī I pielikumā paredzētajiem noteikumiem, tas ir, it īpaši valsts likumdevējam jāpieņem trešo valstu saraksts atbilstoši I pielikumā noteiktajiem kritērijiem, jāpieņem papildu piemērošanas noteikumi, Komisijai jāpaziņo drošas izcelsmes valstu saraksts vai attiecīgi jāziņo par tā periodisku pārskatīšanu.

29

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā, kurā bija beidzies atbilstošo Direktīvas 2013/32 normu transponēšanas termiņš, Zviedrijas Karaliste nebija ne pieņēmusi tādas tiesību normas, kādas minētas iepriekšējā punktā, ne paredzējusi, ka izcelšanās no drošas izcelsmes valsts fakts varētu izraisīt pieteikuma noraidīšanu kā acīmredzami nepamatotu šīs direktīvas 32. panta 2. punkta izpratnē.

30

Jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2013/32 preambulas 11. un 12. apsvērumam, kā arī 1. pantam starptautiskās aizsardzības piešķiršana ir balstīta uz vienotas procedūras principu un uz minimāliem kopīgiem noteikumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 31. janvāris, D un A, C‑175/11, EU:C:2013:45, 57. punkts).

31

Tādējādi dalībvalsts nevar atsaukties uz atspēkojamo prezumpciju, kas ir iestrādāta Direktīvas 2013/32 noteikumos par procedūrām, kuras balstītas uz drošas izcelsmes valsts koncepciju, ja tā minētos noteikumus nav pilnībā ieviesusi normatīvajos un administratīvajos noteikumos, kas tai ir jāpieņem.

32

Attiecībā uz iesniedzējtiesas paustajām šaubām par iespēju, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punktu, uzskatīt pieteikumu par acīmredzami nepamatotu tādēļ, ka pieteikuma iesniedzēja paziņojumi nav pietiekami, jāatgādina, ka ar šo direktīvu ir pārstrādāta Direktīva 2005/85.

33

Direktīvas 2005/85 23. panta 4. punkta g) apakšpunkts tiešām attiecās uz pieteikuma iesniedzēja “nepietiekamu” paziņojumu gadījumu, bet Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punkta e) apakšpunktā, ar kuru ir aizstāta šī tiesību norma, šis gadījums vairs nav minēts.

34

Tātad no Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punkta e) apakšpunkta formulējuma, skatīta kopā ar šīs direktīvas 32. panta 2. punktu, izriet, ka dalībvalsts nevar uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par acīmredzami nepamatotu pieteikuma iesniedzēja nepietiekamu paziņojumu dēļ.

35

Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punkta b) apakšpunkts, skatīts kopā ar šīs direktīvas 32. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskatīt par acīmredzami nepamatotu tādā situācijā kā pamatlietā, kurā, pirmkārt, no informācijas par pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valsti izriet, ka tur tam var tikt nodrošināta pietiekama aizsardzība, un, otrkārt, šis pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis nepietiekamu informāciju, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības piešķiršanu, ja dalībvalstī, kurā pieteikums ir iesniegts, nav pieņemti noteikumi drošas izcelsmes valsts koncepcijas ieviešanai.

36

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 31. panta 8. punkta b) apakšpunkts, skatīts kopā ar šīs direktīvas 32. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskatīt par acīmredzami nepamatotu tādā situācijā kā pamatlietā, kurā, pirmkārt, no informācijas par pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valsti izriet, ka tur tam var tikt nodrošināta pietiekama aizsardzība, un, otrkārt, šis pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis nepietiekamu informāciju, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības piešķiršanu, ja dalībvalstī, kurā pieteikums ir iesniegts, nav pieņemti noteikumi drošas izcelsmes valsts koncepcijas ieviešanai.