1

Ar savām attiecīgajām apelācijas sūdzībām Eiropas Savienība, no vienas puses, un Plásticos Españoles SA (ASPLA) (turpmāk tekstā – “ASPLA”) un Armando Álvarez SA, no otras puses, lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 17. februāra spriedumu ASPLA un Armando Álvarez/Eiropas Savienība (T‑40/15, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2017:105), ar kuru Vispārējā tiesa piesprieda Eiropas Savienībai maksāt atlīdzību ASPLA44951,24 EUR apmērā un Armando Álvarez –111042,48 EUR apmērā par mantisko kaitējumu, kas katrai no šīm sabiedrībām radies saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpuma dēļ lietās, kurās taisīti 2011. gada 16. novembra spriedumi ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673) (turpmāk tekstā kopā – “lietas T‑76/06 un T‑78/06”), un pārējā daļā prasību noraidīja.

2

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2006. gada 24. februārī, pirmkārt, ASPLA un, otrkārt, Armando Álvarez katra cēla prasību par Komisijas 2005. gada 30. novembra Lēmumu C(2005) 4634 par [LESD 101.] panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.354 – Rūpnieciskie maisi) (turpmāk tekstā – “lēmums C(2005) 4634”). Prasības pieteikumos tās būtībā lūdza, lai Vispārējā tiesa šo lēmumu atceltu, ciktāl tas uz tām attiecas, vai pakārtoti – samazinātu tām uzliktā naudas soda apmēru.

3

2011. gada 16. novembra spriedumos ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673) Vispārējā tiesa šīs prasības noraidīja.

4

Ar 2012. gada 24. janvārī iesniegtajiem prasības pieteikumiem prasītājas iesniedza apelācijas sūdzības par 2011. gada 16. novembra spriedumiem ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673).

5

2014. gada 22. maija spriedumos ASPLA/Komisija (C‑35/12 P, EU:C:2014:348) un Armando Álvarez/Komisija (C‑36/12 P, EU:C:2014:349) Tiesa šīs apelācijas sūdzības noraidīja.

6

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 27. janvārī, ASPLA un Armando Álvarez saskaņā ar LESD 268. pantu cēla prasību pret Eiropas Savienību, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, par zaudējumu atlīdzību, kuri šī sabiedrībām esot nodarīti pārmērīgā tiesvedības ilguma dēļ Vispārējā tiesā lietās T‑76/06 un T‑78/06.

7

Pēc tam, kad prasītājas daļēji atteicās no prasības, ar 2016. gada 4. marta rīkojumu ASPLA un Armando Álvarez/Eiropas Savienība (T‑40/15, nav publicēts, EU:T:2016:133) Komisija tika izslēgta no šīs lietas kā Savienības pārstāve.

8

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda:

9

Apelācijas sūdzībā lietā C‑174/17 P Eiropas Savienības prasījumi Tiesai ir šādi:

10

ASPLA un Armando Álvarez prasījumi Tiesai ir šādi:

11

Komisija lūdz Tiesu apelācijas sūdzību pilnībā apmierināt.

12

Apelācijas sūdzībā lietā C‑222/17 P ASPLA un Armando Álvarez prasījumi Tiesai ir šādi:

13

Eiropas Savienības prasījumi Tiesai ir šādi:

14

Ar Tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2018. gada 17. aprīļa lēmumu lietas C‑174/17 P un C‑222/17 P tika apvienotas secinājumu sniegšanai un sprieduma taisīšanai.

15

Apelācijas sūdzības pamatošanai lietā C‑174/17 P Eiropas Savienība izvirza divus pamatus.

16

Apelācijas sūdzības pamatošanai lietā C‑222/17 P ASPLA un Armando Álvarez izvirza piecus pamatus.

17

Ar pirmo pamatu Eiropas Savienība apgalvo, ka, uzskatot, ka pastāv pietiekami tieša cēloņsakarība starp saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu lietās T‑76/06 un T‑78/06 un ASPLA un Armando Álvarez ciestajiem zaudējumiem bankas garantijas izmaksu maksāšanas dēļ laikposmā, kas atbilst šī saprātīgā termiņa pārsniegšanai, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot jēdzienu “cēloņsakarība”.

18

Konkrēti, Eiropas Savienība uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru izvēle noformēt bankas garantiju tiek izdarīta vienā vienīgā brīdī, proti, “sākotnējās izvēles” noformēt šo garantiju brīdī. Taču, tā kā pienākums maksāt naudas sodu pastāvēja visā tiesvedības Savienības tiesās laikā un pat šo laiku pārsniedza, jo naudas sods netika atcelts, prasītājām pirmajā instancē bija iespēja samaksāt naudas sodu un tādējādi izpildīt tām šai ziņā uzlikto pienākumu. Tā kā šīm prasītajām bija iespēja jebkurā brīdī samaksāt naudas sodu, to izvēle šo samaksu aizstāt ar bankas garantiju bija turpināta izvēle, ko tās izdarīja visā tiesvedības laikā. Tādējādi noteicošais bankas garantijas izdevumu samaksas faktors slēpjas prasītāju pašu izvēlē nemaksāt naudas sodu un šo maksājumu aizstāt ar bankas garantiju, nevis saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumā.

19

Komisija pievienojas Eiropas Savienības izvirzītajiem argumentiem.

20

ASPLA un Armando Álvarez apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pārsūdzētā sprieduma 110.–119. punktā, un apgalvo, ka noteicošais bankas garantijas izdevumu samaksas faktors nav “viņu pašu izvēle”, kā šķiet apgalvojam Eiropas Savienība, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, bet gan tā izriet no Komisijas Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 (2002. gada 23. decembris), ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 357, p. 1), 85. panta īstenošanas.

21

Šajā ziņā atbildētājas norāda, pirmām kārtām, ka šīs tiesību normas formulējums neparedz, ka iespēja sniegt maksājuma nodrošinājumu būtu iecerēta kā izņēmums no vispārēja noteikuma, bet gan to, ka, lai lūgtu maksājumu termiņu pagarinājumu, katrā ziņā ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, ir jādod nodrošinājums maksājumam un, otrkārt, jāmaksā procenti. Otrām kārtām, iespējas samaksāt nekavējoties vai sniegt bankas garantiju ir to pieprasītājiem pieejamas uz vienlīdzības pamatiem, un tādējādi otrās iespējas izvēle nevar katrā ziņā nozīmēt to, ka cēloņsakarība starp kaitējumu un prettiesiskumu tiek pārtraukta. Trešām kārtām, no Savienības tiesību normas izrietošā izvēle, kas, to skaidri paredzot, personai sniedz alternatīvu iespēju, nevar pārtraukt cēloņsakarību.

22

Tādējādi ASPLA un Armando Álvarez lūdz šo pamatu noraidīt.

23

Jāatgādina, kā Tiesa jau ir uzsvērusi, ka LESD 340. panta otrajā daļā paredzētais nosacījums par cēloņsakarību attiecas uz pietiekami tiešas cēloņsakarības pastāvēšanu starp Savienības iestāžu rīcību un zaudējumiem, un pierādīšanas pienākums par šīs cēloņsakarības pastāvēšanu ir prasītājam tādējādi, ka pārmestajai rīcībai ir jābūt noteicošajam zaudējumu cēlonim (rīkojums, 2011. gada 31. marts, Mauerhofer/Komisija, C‑433/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:204, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Tādējādi jāpārbauda, vai saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpums lietās T‑76/06 un T‑78/06 ir noteicošais cēlonis attiecībā uz zaudējumiem, kuri izriet no bankas garantijas izdevumu samaksas laikposmā, kas atbilst šī termiņa pārsniegšanai, lai noteiktu, vai pastāv tieša cēloņsakarība starp Eiropas Savienības Tiesai pārmesto rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem.

25

Šajā ziņā jānorāda, ka prasībā par zaudējumu atlīdzību, kas celta pret Komisiju par prasītāju izdevumu par garantiju atlīdzināšanu nolūkā panākt, lai tiktu apturēta attiecīgo lēmumu par izmaksāto kompensāciju atgūšanu – kas ir lēmumi, kuri vēlāk tika atcelti, – piemērošana, Tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja papildus lēmumam, ar kuru uzliek naudas sodu, pastāv iespēja sniegt garantiju minētā maksājuma un kavējuma procentu nodrošināšanai, gaidot pret šo lēmumu celtas prasības iznākumu, zaudējumi, ko veido garantijas izmaksas, izriet nevis no minētā lēmuma, bet no ieinteresētās personas pašas izvēles nodrošināt garantiju, nevis tūlīt izpildīt atmaksāšanas pienākumu. Šādos apstākļos Tiesa nosprieda, ka nepastāv nekāda tieša cēloņsakarība starp Komisijai pārmesto rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Inalca un Cremonini/Komisija, C‑460/09 P, EU:C:2013:111, 118. un 120. punkts).

26

Pārsūdzētā sprieduma 112. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka fakti tās izskatāmajā lietā būtiski atšķiras no šajā judikatūrā konstatētajiem faktiem un tādējādi saistību starp faktu, ka lietās T‑76/06 un T‑78/06 lietas izspriešanas saprātīgs termiņš tika pārsniegts, un bankas garantijas izdevumu maksāšanu pārsniegšanas periodam atbilstošajā laikposmā nevar uzskatīt par pārtrauktu ar ASPLA un Armando Álvarez sākotnējo lēmumu uzreiz nemaksāt ar Lēmumu C(2005) 4634 uzlikto naudas sodu un iesniegt bankas garantiju.

27

It īpaši, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 110. un 111. punkta, divi apstākļi, uz kuriem Vispārējā tiesa pamatojās, lai nonāktu pie šā sprieduma 112. punktā minētā secinājuma, ir, pirmkārt, tas, ka brīdī, kad ASPLA un Armando Álvarez iesniedza bankas garantiju, nevarēja paredzēt to, ka tiks pārkāpts sprieduma taisīšanas saprātīgais termiņš, un šīs sabiedrības varēja pamatoti sagaidīt, ka to prasības izskatīs saprātīgā termiņā, un, otrkārt, tas, ka sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpšana notika vēlāk, pēc ASPLA un Armando Álvarez sākotnējās izvēles iesniegt bankas garantiju.

28

Taču abiem pārsūdzētā sprieduma 110. un 111. punktā Vispārējās tiesas minētajiem apstākļiem nevar būt nozīmes, lai uzskatītu, ka cēloņsakarība starp lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārkāpumu lietās T‑76/06 un T‑78/06 un ASPLA un Armando Álvarez nodarītajiem zaudējumiem bankas garantijas izdevumu maksāšanas šī termiņa pārsniegšanai atbilstošajā laikposmā dēļ nevar būt tikusi pārtraukta ar šo uzņēmumu izvēli iesniegt šo garantiju.

29

Tas tā būtu tikai tad, ja bankas garantijas saglabāšanai būtu obligāts raksturs tādējādi, ka uzņēmumam, kas cēlis prasību par Komisijas lēmumu, ar kuru tam uzlikts naudas sods, un kas ir izvēlējies sniegt bankas garantiju, lai neizpildītu šo lēmumu nekavējoties, nebūtu tiesību pirms sprieduma par šo prasību pasludināšanas datuma samaksāt šo naudas sodu un izbeigt tā sniegto bankas garantiju (šodienas spriedums, C‑138/17 P un C‑146/17 P, Eiropas Savienība/Gascogne Sack Deutschland un Gascogne, 28. punkts).

30

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 37., 50. un 51. punktā un kā Tiesa jau ir konstatējusi, gan bankas garantijas sniegšana, gan tās saglabāšana ir attiecīgā uzņēmuma brīva izvēle, ņemot vērā savas finansiālās intereses. Nekas Savienības tiesībās šim uzņēmumam neliedz jebkurā brīdī izbeigt tā sniegto bankas garantiju un samaksāt uzlikto naudas sodu, ja, ņemot vērā apstākļu attīstību salīdzinājumā ar tiem apstākļiem, kas pastāvēja šīs garantijas sniegšanas brīdī, minētais uzņēmums uzskata, ka šis variants ir tam izdevīgāks. Tā tas varētu būt it īpaši tad, ja tiesvedības gaita Vispārējā tiesā attiecīgajam uzņēmumam liek domāt, ka spriedums tiks pasludināts vēlākā datumā, nekā tas sākotnēji paredzēja, un ka līdz ar to bankas garantijas izmaksas būs augstākas par šīs garantijas sniegšanas brīdī tā sākotnēji paredzētajām (šodienas spriedums, C‑138/17 P un C‑146/17 P, Eiropas Savienība/Gascogne Sack Deutschland un Gascogne, 29. punkts).

31

Šajā gadījumā, ņemot vērā to, ka, pirmkārt, tiesvedības mutvārdu daļa lietās T‑76/06 un T‑78/06 tika uzsākta 2010. gada 23. novembrī, kā izriet no Vispārējās tiesas izdarītajām konstatācijām pārsūdzētā sprieduma 65. punktā, un ka, otrkārt, kā izriet no ASPLA un Armando Álvarez prasības pieteikuma pirmajā instancē, tās uzskatīja, ka tiesvedības mutvārdu daļa bija jāsāk vēlākais 2009. gada februārī lietā T‑76/06 un 2008. gada oktobrī lietā T‑78/06, jāatzīst, ka, sākot no šiem datumiem, ASPLA un Armando Álvarez nevarēja nezināt, ka tiesvedības ilgums šajās lietās pārsniegs to sākotnēji paredzēto, un ka šīs sabiedrības varēja pārskatīt, vai ir lietderīgi saglabāt bankas garantiju, ņemot vērā papildu izmaksas, ko šīs garantijas saglabāšana varētu prasīt.

32

Šādos apstākļos lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārkāpums lietās T‑76/06 un T‑78/06 nevar būt noteicošais cēlonis zaudējumiem, ko ASPLA un Armando Álvarez cieta bankas garantijas izdevumu maksāšanas dēļ šī termiņa pārsniegšanai atbilstošajā laikposmā. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 58. punktā, šie zaudējumi izriet no pašu ASPLA un Armando Álvarez izvēles saglabāt bankas garantiju visā šo lietu tiesvedības laikā, neraugoties uz tās radītajām finansiālajām sekām.

33

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, uzskatot, ka pastāv pietiekami tieša cēloņsakarība starp saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu lietās T‑76/06 un T‑78/06 un ASPLA un Armando Álvarez ciestajiem zaudējumiem bankas garantijas izmaksu dēļ maksāšanas laikposmā, kas atbilst šī saprātīgā termiņa pārsniegšanai, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot jēdzienu “cēloņsakarība”.

34

Līdz ar to, tā kā šis pamats ir jāpieņem, ir jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts un nav jālemj par otro pamatu, ko Eiropas Savienība ir izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatošanai lietā C‑174/17 P.

35

Trešais līdz piektais pamats ir attiecīgi par kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot aizliegumu lemt ultra petita, par ASPLA un Armando Álvarez tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī par pretrunīgu pamatojumu attiecībā uz atlīdzinājuma laikposmu.

36

Tā kā šie pamati ir saistīti ar tās atlīdzības apmēru, ko Vispārējā tiesa piešķīra par mantisko kaitējumu, kuru ASPLA un Armando Álvarez cieta tāpēc, ka laikposmā, kas pārsniedza lietas izspriešanas sapratīgu termiņu, tām bija jāmaksā bankas garantijas izdevumi, un tā kā – kā izriet no šā sprieduma 34. punkta – pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts ir atcelts, šie pamati vairs nav jāizskata.

37

Ar otro pamatu, kas ir jāizskata pirms pirmā, ASPLA un Armando Álvarez apgalvo, ka, noraidot to prasību atlīdzināt mantisko kaitējumu, ko tās cietušas tāpēc, ka tām bija jāmaksā papildu nokavējuma procenti par uzlikto naudas sodu, ar pamatojumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav sniegušas nevienu pierādījumu, kas ļautu pierādīt, ka laikposmā, kas atbilst saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārsniegšanai, nokavējuma procentu summa būtu bijusi augstāka nekā priekšrocības, kuras tās varēja gūt no tā, ka šai laikposmā to rīcībā bija naudas soda summa, kam pieskaitīti nokavējuma procenti, un ka tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas neesot pierādījušas, ka tās šo procentu maksāšanas dēļ ir cietušas reālus un droši zināmus zaudējumus, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz ciestā mantiskā kaitējuma noteikšanu.

38

ASPLA un Armando Álvarez ieskatā, šis pierādījums neesot nepieciešams, lai konstatētu reāla kaitējuma pastāvēšanu. Ar naudas sodu saistītā papildu summa, kas atbilst nokavējuma procentiem, tāpat kā no bankas garantiju piešķiršanas izrietošās komisijas maksas, ir faktiski radušās finansiālas izmaksas, kuras nebūtu pastāvējušas bez Vispārējās tiesas prettiesiskās rīcības. Šajā kontekstā būtu nekonsekventi šādas komisijas maksas kvalificēt kā “atlīdzināmu kaitējumu”, neprasot nekādu pierādījumu šā sprieduma 37. punktā norādītajā izpratnē, taču neattiecināt šo kvalifikāciju uz nokavējuma procentiem atbilstošajām finansiālajām izmaksām.

39

Tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzējas, Eiropas Savienība atzīst, ka pārsūdzētajā spriedumā ir nekonsekvence attiecībā, no vienas puses, uz apgalvotā kaitējuma, kas izriet no procentu maksājuma par naudas soda summu maksājuma, novērtējumu un, no otras puses – uz apgalvotā kaitējuma, kas izriet no bankas garantijas izdevumiem, novērtējumu. Tomēr pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējām Eiropas Savienība uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā kļūda tiesību piemērošanā ir pieļauta tikai attiecībā uz šo pēdējo minēto kaitējumu.

40

Iesākumā jāatgādina, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 84. punktā, ka kaitējumam, par kuru ir prasīta atlīdzība prasības par Savienības ārpuslīgumisko atbildību ietvaros atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai, ir jābūt reālam un droši zināmam (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Šajā kontekstā jānorāda, kā to darījis ģenerāladvokāts secinājumu 65. punktā, ka, tā kā Savienības iestādes darbība vai bezdarbība var dažādos veidos radīt uzņēmumam konkrētas izmaksas, bet vienlaikus arī konkrētus ienākumus, uzskatīt, ka pastāv kaitējums LESD 340. panta izpratnē, var tikai tad, ja no šai iestādei pārmestās rīcības izrietošo izmaksu un ienākumu neto starpība ir negatīva.

42

Attiecībā uz apgalvo kaitējumu, kas izrietot no nokavējuma procentu maksāšanas par naudas soda summu laikposmā, kurš atbilst lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārsniegšanai, tikai tad, ja šajā laikposmā uzkrājušies procenti pārsniedz priekšrocības, kuras pretapelācijas sūdzības iesniedzēja varēja gūt no tā, ka šai laikposmā tās rīcībā bija summa, kas vienāda ar naudas soda summu, kurai pieskaitīti nokavējuma procenti, var uzskatīt, ka pastāv reāls un droši zināms kaitējums (šodienas spriedums, C‑150/17 P, Eiropas Savienība/Kendrion, 88 punkts).

43

Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka lietas dalībniekam, kurš atsaucas uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību, ir jāiesniedz neapgāžami pierādījumi gan par tā norādītā kaitējuma esamību, gan par tā apmēru (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 97. punktā vispirms precizēja, ka tieši Armando Álvarez pilnā apmērā samaksāja nokavējuma procentus, kuru samaksai lietās T‑76/06 un T‑78/06 notiekošās tiesvedības laikā bija iestājies termiņš.

45

Tad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 100. punktā konstatēja, ka lietās T‑76/06 un T‑78/06 notikušās tiesvedības laikā Armando Álvarez nesamaksāja nedz naudas soda summu, nedz nokavējuma procentus, un tādējādi šīs tiesvedības laikā Armando Álvarez rīcībā bija summa, kas atbilst šā naudas soda summai kopā ar nokavējuma procentiem.

46

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 101. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav iesniegušas pierādījumus tam, ka laikposmā, kas atbilst saprātīga lietu T‑76/06 un T‑78/06 izspriešanas termiņa pārsniegumam, Armando Álvarez vēlāk Komisijai samaksāto nokavējuma procentu apmērs bija lielāks par priekšrocību, ko šī sabiedrība varēja baudīt tāpēc, ka tās rīcībā bija naudas soda apmēram kopā ar nokavējuma procentiem līdzvērtīga summa.

47

Šādos apstākļos, kā izriet no šā sprieduma 40.–43. punkta, Vispārējā tiesa pamatoti, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 102. punktā nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, ka laikposmā, kurš atbilst pārsniegtajam lietas izspriešanas saprātīgam termiņam lietās T‑76/06 un T‑78/06, Armando Álvarez būtu cietusi reālu un droši zināmu kaitējumu, kurš saistīts ar nokavējuma procentu samaksu par nesamaksātā naudas soda summu, un, otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 103. punktā secināja, ka prasība par apgalvoto zaudējumu atlīdzināšanu, kas ciesti šai sakarā, ir jānoraida.

48

Turklāt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas stadijā apgalvo, ka tās esot cietušas droši zināmu mantisku kaitējumu, kas atbilst vismaz starpībai starp, no vienas puses, naudas soda maksājuma un tam atbilstošo nokavējuma procentu maksājuma atlikšanas izmaksām un, no otras puses, izmaksām, kuras izriet no naudas soda tūlītējas samaksas – kas būt iespējams, pateicoties finansējumam kredīta tirgū, – scenārija, to argumenti jānoraida kā nepieņemami, jo tie paredz jauna pamata izskatīšanu tiesvedības gaitā. Taču no pastāvīgās judikatūras izriet, ka gadījumā, ja lietas dalībniekam tiktu ļauts Tiesā pirmo reizi izvirzīt tādu pamatu, kuru viņš nav izvirzījis Vispārējā tiesā, tas nozīmētu, ka viņam ir atļauts vērsties Tiesā ar plašāku strīdu nekā Vispārējā tiesā izskatītais. Apelācijas tiesvedībā Tiesas jurisdikcija principā ir ierobežota, aptverot tikai pārbaudi par Vispārējās tiesas veikto vērtējumu par tajā izskatītajiem pamatiem (spriedums, 2014. gada 3. jūlijs, Electrabel/Komisija, C‑84/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:2040, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

50

Pirmais pamats ir iedalāms divās daļās.

51

Ar pirmā pamata pirmo daļu ASPLA un Armando Álvarez Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir divkārt nenorādījusi pamatojumu, pārsūdzētā sprieduma 69. un 72. punktā secinādama, pirmkārt, ka 15 mēnešus ilgs laikposms no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākšanai principā ir atbilstošs ilgums, kādā izskatāmas ar konkurences tiesību piemērošanu saistītās lietas, un, otrkārt, ka saistīto lietu līdztekus izskatīšana var attaisnot no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tās mutvārdu daļas sākumam pagājušā laikposma paildzināšanu par vienu mēnesi saistībā ar katru jaunu saistīto lietu, tomēr nesniegdama pamatojumu vai konkrētus datus šo secinājumu pamatošanai.

52

Ar pirmā pamata otro daļu ASPLA un Armando Álvarez Vispārējai tiesai, pirmkārt, pārmet, ka tā ir sniegusi pretrunīgu pamatojumu, nospriezdama, pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 72 punktā, ka saikne starp abām lietām pamato pagarinājumu par vienu mēnesi un, otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 80. punktā, ka “ārkārtīgi ciešā saikne starp lietu T‑76/06 un lietu T‑78/06 attaisnoja no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākumam pagājušā laikposma pagarināšanu par vēl četriem mēnešiem lietā T‑78/06”.

53

Eiropas Savienība apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju.

54

Jānorāda, ka savā prasības pieteikumā pirmajā instancē ASPLA un Armando Álvarez Vispārējai tiesai būtībā lūdza piespriest Eiropas Savienības Tiesai izmaksāt tām atlīdzību 3495038,66 EUR apmērā, proti, 355118,67 EUR par bankas garantijas izmaksām un 3139919,99 EUR par nokavējuma procentiem, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas tām nodarīts tāpēc, ka lietās T‑76/06 un T‑78/06 ir pārkāpts lietas izspriešanas saprātīgs termiņš.

55

Pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktā Vispārējā tiesa piesprieda Eiropas Savienībai, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, samaksāt atlīdzību 44951,24 EUR apmērā ASPLA un 111042,48 EUR apmērā Armando Álvarez par mantisko kaitējumu, kas katrai no šīm sabiedrībām nodarīts ar minēto pārkāpumu. No pārsūdzētā sprieduma 129.–134. punkta izriet, ka šī atlīdzība atbilst konkrēti bankas garantijas izdevumiem, kas šīm sabiedrībām bija jāmaksā par laikposmu no 2010. gada 16. marta līdz 2011. gada 14. janvārim.

56

Tomēr, kā norādīts šā sprieduma 34. punktā, pirmais apelācijas pamats lietā C‑174/17 P ir apmierināts un tādējādi pārsūdzētā rezolutīvās daļas 1) punkts ir atcelts.

57

Turklāt otrais apelācijas pamats lietā C‑222/17 P, kurš attiecas uz apgalvoto mantisko kaitējumu, kas esot izrietējis no nokavējuma procentu maksāšanas laikposmā, kurš atbilst lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārsniegšanai lietās T‑76/06 un T‑78/06, šā sprieduma 49. punktā ir noraidīts kā nepamatots.

58

Šādos apstākļos, kā secinājumu 83. un 84. punktā norādījis ģenerāladvokāts, pat tad, ja abas pirmā pamata daļas būtu pamatotas un tādējādi Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi kūdu tiesību piemērošanā, nosakot saprātīga termiņa pārsniegšanas ilgumu, no tā neizrietētu ne pārsūdzētā sprieduma atcelšana, ne lielākas atlīdzības piešķiršana par ASPLA un Armando Álvarez apgalvoto mantisko kaitējumu, jo šīs apelācijas sūdzības iesniedzējas nav atsaukušās ne uz kādu citu kaitējumu kā vien to, kas izriet no bankas garantijas izdevumiem un par naudas soda summu maksātajiem nokavējuma procentiem.

59

Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kopumā kā neefektīvs.

60

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība lietā C‑222/17 P ir jānoraida pilnībā.

61

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai gadījumā, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tādējādi tā pati var pieņemt galīgo nolēmumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ nolēmuma pieņemšanai Vispārējā tiesā.

62

Šajā lietā Tiesa uzskata, ka tai ir jāpieņem galīgais spriedums attiecībā uz ASPLA un Armando Álvarez Vispārējā tiesā celto prasību par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tās mērķis ir panākt, ka tiek atlīdzināti zaudējumi, ko radījusi bankas garantijas izdevumu samaksa par laiku, kurš pārsniedz lietas izspriešanas saprātīgu termiņu lietās T‑76/06 un T‑78/06.

63

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, Savienības iestādei pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un pastāv cēloņsakarība starp iestādes rīcību un apgalvoto kaitējumu (spriedums, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

64

Kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 55. punktā, ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība jānoraida kopumā un nav jāpārbauda, vai ir izpildīti pārējie Savienības ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumi (spriedums, 1999. gada 14. oktobris, Atlanta/Eiropas Kopiena, C‑104/97 P, EU:C:1999:498, 65. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Savienības tiesai šie nosacījumi nav jāizvērtē kādā noteiktā secībā (spriedums, 2010. gada 18. marts, Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, C‑419/08 P, EU:C:2010:147, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

65

Šā sprieduma 23.–33. punktā minēto iemeslu dēļ ASPLA un Armando Álvarez Vispārējā tiesā celtā prasība par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai panāktu, ka tiek atlīdzināta summa 3495038,66 EUR apmērā par mantisko kaitējumu, ko radījis lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārkāpums lietās T‑76/06 un T‑78/06, ir jānoraida.

66

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

67

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

68

Tā kā Eiropas Savienība ir prasījusi piespriest ASPLA un Armando Álvarez atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šīm sabiedrībām spriedums ir nelabvēlīgs gan apelācijas tiesvedībā lietā C‑174/17 P, gan lietā C‑222/17 P, šīm sabiedrībām jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Eiropas Savienības tiesāšanās izdevumus saistībā ar šīm divām apelācijas tiesvedībām.

69

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Eiropas Savienība, no vienas puses, un ASPLA un Armando Álvarez, no otras puses, savus tiesāšanās izdevumus, kas attiecas uz tiesvedību pirmajā instancē, sedz pašas.

70

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 184. panta 4. punktu Tiesa var nolemt, ka tad, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, ir piedalījusies tiesvedības Tiesā rakstveida vai mutvārdu daļā, šī persona savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

71

Komisija, kura pirmajā instancē bija persona, kas iestājusies lietā, un kura ir piedalījusies apelācijas lietā C‑174/17 P rakstveida daļā, savus tiesāšanās izdevumus gan attiecībā uz tiesvedību pirmajā instancē, gan saistībā ar apelāciju lietā C‑174/17 P sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: