–

Land Nordrhein‑Westfalen vārdā – M. Rümenapp, Rechtsanwalt,

–

D. Renckhoff vārdā – S. Rengshausen, Rechtsanwalt,

–

Francijas valdības vārdā – D. Segoin, pārstāvis,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz F. De Luca, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Samnadda un T. Scharf, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 3. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes zeme, Vācija) un fotogrāfu Dirk Renckhoff par D. Renckhoff uzņemtas un tīmekļvietnē brīvi pieejamas fotogrāfijas izmantošanu bez atļaujas, ko veica šīs federālās zemes skolas audzēkne mācību referātā, kuru šī skola izvietoja citā tīmekļvietnē.

3

Direktīvas 2001/29 3., 4., 9., 10., 23. un 31. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

4

Direktīvas 2001/29 3. panta “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

[..]

3.   Direktīvas 1. un 2. punktā minētās tiesības neizbeidzas līdz ar šajā pantā minēto izziņošanu vai publiskošanu.”

5

Direktīvas 2001/29 5. panta “Izņēmumi un ierobežojumi” 3. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. un 3. pantā paredzētajām tiesībām šādos gadījumos:

6

Prasītājs D. Renckhoff, kurš ir vērsies Landgericht Hamburg (Hamburgas apgabaltiesa, Vācija), ir fotogrāfs. Stadt Waltrop (Valtropas pilsēta, Vācija), kas sākumā bija atbildētāja pirmajā instancē, bet kas vairs nav lietas dalībniece pamatlietā, pārziņā ir Gesamtschule de Waltrop (Valtropas vispārizglītojošā skola, turpmāk tekstā – “skola”). Ziemeļreinas‑Vestfālenes zeme (Vācija), arī atbildētāja pirmajā instancē, ir atbildīga par skolas kontroli un ir pēdējās minētās skolotāju darba devēja.

7

No 2009. gada 25. marta skolas tīmekļvietnē bija iespēja iepazīties ar referātu, kuru valodas stundai rakstījusi kāda šīs skolas skolniece un kurā ilustrācijai tika ietverta fotogrāfa D. Renckhoff uzņemta fotogrāfija (turpmāk tekstā – “fotogrāfija”), ko šī skolniece bija lejupielādējusi ceļojumiem veltītajā tīmekļvietnē (turpmāk tekstā – “ceļojumu tīmekļvietne”), kurā attiecīgā fotogrāfija bija pieejama bez jebkādiem ierobežojumiem tās lejupielādēšanai. Zem attiecīgās fotogrāfijas skolniece ievietoja atsauci uz minēto vietni.

8

D. Renckhoff apgalvo, ka ir devis lietošanas tiesības tikai ceļojumu tīmekļvietnei, un uzskata, ka attiecīgās fotogrāfijas izvietošana skolas tīmekļvietnē ir viņa autortiesību pārkāpums. Viņš lūdza kompetentajai tiesai, galvenokārt, lai Ziemeļreinas‑Vestfālenes zemei, paredzot civiltiesiskās sankcijas, tiktu aizliegts reproducēt vai ļaut reproducēt un/vai publiskot vai ļaut publiskot attiecīgo fotogrāfiju un, pakārtoti, tiktu aizliegts sniegt audzēkņiem iespēju reproducēt šo fotogrāfiju, lai to ievietotu tīmeklī. Viņš arī pieprasīja, lai minētā federālā zeme viņam atlīdzinātu zaudējumus un procentus, izmaksājot naudas summu 400 EUR apmērā.

9

D. Renckhoff prasība tika daļēji apmierināta – Ziemeļreinas‑Vestfālenes zemei tika piespriests izņemt fotogrāfiju no attiecīgās tīmekļvietnes, kā arī samaksāt 300 EUR un procentus.

10

Abas puses šo tiesas spriedumu pārsūdzēja Oberlandesgericht Hamburg (Federālās zemes Augstākā tiesa Hamburgā, Vācija), kas uzskatīja, galvenokārt, ka attiecīgā fotogrāfija ir aizsargāta ar autortiesībām un ka tās ievietošana tiešsaistē skolas tīmekļvietnē ir uzskatāma par reproducēšanas un publiskošanas tiesību, kuru īpašnieks ir D. Renckhoff, pārkāpumu. Šī tiesa uzskatīja – apstāklim, ka attiecīgā fotogrāfija jau bijusi bez ierobežojumiem pieejama tīmeklī pirms strīdīgajām darbībām, nav nozīmes, jo attiecīgās fotogrāfijas reproducēšana uz servera un tās publiskā pieejamība skolas tīmekļvietnes apmeklētājiem ir radījusi “atsaisti” ar pirmo publicēšanu attiecīgajā ceļojumu tīmekļvietnē.

11

Revīzijas sūdzībā iesniedzējtiesa pauž uzskatu, ka attiecīgās tiesvedības iznākums ir atkarīgs no Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta interpretācijas. Konkrētāk, iesniedzējtiesa šaubās par to, vai tiek izpildīta judikatūrā atzītā prasība par to, ka izziņošana attiecīgajai sabiedrībai paredz izziņošanu jaunai sabiedrībai.

12

Šajos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai citā tīmekļvietnē ar autortiesību subjekta atļauju visiem tīmekļa lietotājiem brīvi pieejama darba ievietošana savā sabiedrībai pieejamā tīmekļvietnē ir publiskošana Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, ja darbs vispirms tiek nokopēts uz servera un no turienes tiek augšupielādēts savā tīmekļvietnē?”

13

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai jēdziens “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz iepriekš citā tīmekļvietnē bez ierobežojuma un ar autortiesību īpašnieka atļauju publicētas fotogrāfijas izvietošanu tīmekļvietnē bez autortiesību īpašnieka atļaujas.

14

Vispirms ir jāatgādina, ka fotogrāfija var tikt aizsargāta ar autortiesībām, ar nosacījumu – un tas būtu jāpārbauda valsts tiesai, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi –, ka tā ir autora intelektuālā jaunrade, kura atspoguļo pēdējā minētā personību un izpaužas kā viņa šīs fotogrāfijas īstenošanas gaitā veikta brīva un radoša izvēle (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 94. punkts).

15

Attiecībā uz jautājumu, vai pirms tam citā tīmekļvietnē bez ierobežojuma un ar autortiesību īpašnieka atļauju publicētas fotogrāfijas izvietošana tīmekļvietnē ir atzīstama par “izziņošanu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, ir jāatgādina, ka šī tiesību norma nosaka, ka dalībvalstis paredz autoriem ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu sabiedrībai.

16

No minētā izriet, ka, neskarot Direktīvas 2001/29 5. pantā izsmeļoši paredzētos izņēmumus un ierobežojumus, ikviena darba izmantošana, ko trešā persona veic, nesaņemot šādu iepriekšēju piekrišanu, ir uzskatāma par tādu, kas apdraud šī darba autora tiesības (spriedums, 2016. gada 16. novembris, Soulier un Doke, C‑301/15, EU:C:2016:878, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

17

Tā kā Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā nav precizēts jēdziens “izziņošana sabiedrībai”, tā nozīme un tvērums ir nosakāmi, ņemot vērā šīs direktīvas mērķus un ņemot vērā kontekstu, kādā iekļaujas interpretējamā tiesību norma (spriedums, 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

18

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no Direktīvas 2001/29 4., 9. un 10. apsvēruma izriet, ka tās galvenais mērķis ir ieviest augstu autoru aizsardzības līmeni, kas viņiem ļautu saņemt atbilstīgu atlīdzību par viņu darbu izmantošanu, tostarp, ja tie tiek izziņoti sabiedrībai. Līdz ar to jēdziens “izziņošana sabiedrībai”, kā turklāt tas ir skaidri noteikts šīs direktīvas 23. apsvērumā, ir jāsaprot plašā nozīmē (spriedums, 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

19

Kā Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, no Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izriet, ka jēdziens “izziņošana sabiedrībai” apvieno divus kumulatīvus elementus, proti, darba “izziņošanu” un tā izziņošanu “sabiedrībai” (spriedumi, 2017. gada 16. marts, AKM, C‑138/16, EU:C:2017:218, 22. punkts, un 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 24. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

20

Attiecībā uz pirmo minēto elementu, proti, “izziņošanas” esamību, kā tas arī izriet no Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta – lai būtu notikusi “izziņošana”, pietiek ar to, ka darbs ir nodots sabiedrības rīcībā un personas, kas veido šo sabiedrību, var tam piekļūt, un izšķirošais nav tas, vai viņi šo iespēju izmanto (spriedumi, 2014. gada 13. februāris, Svensson u.c., C‑466/12, EU:C:2014:76, 19. punkts, un 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

21

Konkrētajā gadījumā pirms tam citā tīmekļvietnē publicētas fotogrāfijas ievietošana tīmekļvietnē pēc tās nokopēšanas uz privāta servera ir jākvalificē tā, ka tā ir “darīta pieejama” un tātad – “izziņota” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Faktiski šāda pieeja tiešsaistē sniedz tīmekļvietnes, kurā ir nodrošināta šī pieeja tiešsaistē, apmeklētājiem iespēju piekļūt šai fotogrāfijai šajā tīmekļvietnē.

22

Attiecībā uz otro iepriekšminēto elementu, proti, ka ar autortiesībām aizsargāts darbs ir jāizziņo “sabiedrībai”, no Tiesas judikatūras izriet, ka jēdziens “sabiedrība” nozīmē nenoteiktu skaitu potenciālo saņēmēju un turklāt paredz diezgan lielu skaitu personu (spriedumi, 2014. gada 13. februāris, Svensson u.c., C‑466/12, EU:C:2014:76, 21. punkts, un 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Konkrētajā gadījumā šķiet, ka šī sprieduma 21. punktā minētā “izziņošana” attiecas uz visiem attiecīgās tīmekļvietnes, kur tika nodrošināta šī pieeja tiešsaistē, potenciālajiem apmeklētājiem, proti, nenoteiktu un pietiekami plašu skaitu adresātu, un šādos apstākļos tā būtu jāuzskata par izziņošanu “sabiedrībai” iepriekšminētās judikatūras izpratnē.

24

Turklāt, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, lai aizsargāts darbs varētu tikt kvalificēts par “izziņotu sabiedrībai”, tas ir jāizziņo īpašā tehniskā veidā, kas atšķiras no iepriekš izmantotajiem veidiem, vai, ja tā nav, “jaunai sabiedrībai”, citiem vārdiem sakot – sabiedrībai, kuru autortiesību īpašnieks vēl nav ņēmis vērā, atļaujot sākotnēji izziņot savu darbu sabiedrībai (spriedumi, 2014. gada 13. februāris, Svensson u.c., C‑466/12, EU:C:2014:76, 24. punkts; 2016. gada 8. septembris, GS Media, C‑160/15, EU:C:2016:644, 37. punkts, kā arī 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 28. punkts).

25

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka gan darba pirmā izziņošana vienā tīmekļvietnē, gan arī tā turpmākā izziņošana citā tīmekļvietnē notiek, izmantojot to pašu tehnikas veidu.

26

Pamatlietas dalībnieki un ieinteresētās personas atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam iesniedza savus rakstveida apsvērumus, kuros tomēr nav vienprātības jautājumā par to, vai attiecīgā fotogrāfija tika izziņota “jaunai sabiedrībai”.

27

Ziemeļreinas‑Vestfālenes zeme un Itālijas valdība šajā sakarā apgalvoja, pamatojoties galvenokārt uz 2014. gada 13. februāra spriedumu Svensson u.c. (C‑466/12, EU:C:2014:76), ka nav nepieciešams nošķirt, no vienas puses, darba izziņošanu ar tā izvietošanu tiešsaistē tīmekļvietnē un, no otras puses, šī darba izziņošanu tīmekļvietnē, ievietojot hipersaiti, kas norāda uz citu tīmekļvietni, kurā šīs darbs bez ierobežojumiem un ar autortiesību īpašnieka atļauju ticis sākotnēji izziņots. Tādējādi tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, darbs nebūtu uzskatāms par izziņotu jaunai sabiedrībai.

28

Turpretī D. Renckhoff un Francijas valdība tiesas sēdē, kā arī Komisija savos rakstveida apsvērumos būtībā norāda, ka šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā judikatūra nav piemērojama tādiem lietas apstākļiem kā pamatlietā. Konkrētāk, darba izziņošana nevis ar hipersaiti, bet gan no jauna izvietojot to tiešsaistē citā tīmekļvietnē, kas nav tā vietne, kurā šis darbs jau tika izziņots ar tā autortiesību īpašnieka atļauju, būtu jākvalificē kā “jauna izziņošana sabiedrībai”, jo īpaši ņemot vērā apstākli, ka pēc šīs jaunās publiskošanas attiecīgajam īpašniekam nav vairs iespējas īstenot kontroles pilnvaras pār šī darba sākotnējo izziņošanu.

29

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, neskarot Direktīvas 2001/29 5. pantā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus, ikvienai darba reproducēšanai vai izziņošanai sabiedrībai, ko veic trešā persona, ir vajadzīga tā autora iepriekšēja piekrišana un ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu autoriem ir preventīva rakstura tiesības, kas tiem ļauj iejaukties starp viņu darbu iespējamiem izmantotājiem un izziņošanu sabiedrībai, ko šie izmantotāji varētu veikt, nolūkā to aizliegt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 30. punkts; 2016. gada 16. novembris, Soulier un Doke, C‑301/15, EU:C:2016:878, 33. punkts, un 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Tomēr šādām preventīva rakstura tiesībām nebūtu lietderīgas iedarbības gadījumā, ja būtu jāuzskata, ka pirms tam citā tīmekļvietnē bez ierobežojuma un ar autortiesību īpašnieka atļauju publicētas fotogrāfijas izvietošana tīmekļvietnē nav atzīstama par izziņošanu jaunai sabiedrībai. Proti, šāda izvietošana tiešsaistē citā tīmekļvietnē, kas nav tā, kurā tika veikta sākotnējā izziņošana, varētu padarīt neiespējamu vai vismaz ievērojami apgrūtināt īpašnieka preventīvā rakstura tiesību – pieprasīt izbeigt darba izziņošanu, nepieciešamības gadījumā izņemt attiecīgo darbu no minētās tīmekļvietnes, kurā tas tika izziņots ar viņa atļauju, vai atsaukt pirms tam trešajām personām dotu atļauju – izmantošanu.

31

Tātad no minētā izriet, ka pat gadījumā, ja autortiesību īpašnieks izlemtu vairs neizziņot savu darbu tīmekļvietnē, kurā tas tika sākotnēji izziņots ar viņa atļauju, šis darbs paliktu pieejams tīmekļvietnē, kurā tika veikta jaunā izvietošana tiešsaistē. Tiesa jau ir uzsvērusi, ka darba autoram ir jābūt iespējai izbeigt situāciju, kad trešā persona īsteno šim autoram piederošās tiesības izmantot darbu digitālā formā, un šādi aizliegt tai jebkādu turpmāku īstenošanu šādā formā, bez pienākuma iepriekš izpildīt citas formalitātes (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 16. novembris, Soulier un Doke, C‑301/15, EU:C:2016:878, 51. punkts).

32

Otrkārt, Direktīvas 2001/29 3. panta 3. punktā ir īpaši paredzēts, ka tiesības uz izziņošanu sabiedrībai, kas noteiktas šīs direktīvas 3. panta 1. punktā, neizbeidzas līdz ar minēto izziņošanu vai publiskošanu šīs tiesību normas izpratnē.

33

Tomēr uzskatīt, ka pirms tam citā tīmekļvietnē bez ierobežojuma un ar autortiesību īpašnieka atļauju izziņota darba izvietošana tīmekļvietnē nav atzīstama par šī darba “pieejamību jaunai sabiedrībai”, būtu pretrunā izziņošanas tiesību izsmelšanas noteikumam.

34

Tas ne tikai būtu pretrunā Direktīvas 2001/29 3. panta 3. punktam, bet šāds noteikums arī atņemtu šim īpašniekiem iespēju pieprasīt atbilstīgu atlīdzību par viņa darbu izmantošanu, kā noteikts šīs direktīvas 10. apsvērumā, pat ja intelektuālā īpašuma īpašais mērķis, kā Tiesa jau ir atgādinājusi, tostarp ir nodrošināt aizsardzību attiecīgo tiesību īpašnieku iespējai, piešķirot licences par atlīdzību, komerciāli izmantot aizsargāto objektu laišanu tirgū vai nodošanu rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c., C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 107. un 108. punkts).

35

Ņemot vērā šos elementus, ir jāsecina – saistībā ar šā sprieduma 24. punktā atgādināto judikatūru –, ka ar autortiesībām aizsargāta darba izvietošana tiešsaistē citā tīmekļvietnē, kas nav tā tīmekļvietne, kurā tika veikta sākotnējā izziņošana ar autortiesību īpašnieka atļauju, tādos apstākļos kā pamatlietā ir jākvalificē kā šī darba pieejamība jaunai sabiedrībai. Proti, šādos apstākļos sabiedrību, ar ko rēķinājies autortiesību īpašnieks, atļaujot izziņot savu darbu tīmekļvietnē, kurā tas tika sākotnēji publicēts, veido tikai šīs tīmekļvietnes apmeklētāji, nevis tās tīmekļvietnes apmeklētāji, kur attiecīgais darbs tika pēc tam izvietots tiešsaistē bez minētā īpašnieka atļaujas, vai citi tīmekļa lietotāji.

36

Šajā spriedumā 29.–35. punktā izklāstītos objektīvos apsvērumus neietekmē tas, ka autortiesību īpašnieks – kā pamatlietā – nav ierobežojis attiecīgās fotogrāfijas lietošanas iespējas tīmekļa lietotājiem. Tiesai jau ir bijusi iespēja atgādināt, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā paredzēto tiesību izmantošana un īstenošana nevar tikt pakļauta nekādām formalitātēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 16. novembris, Soulier un Doke, C‑301/15, EU:C:2016:878, 50. punkts).

37

Turklāt Tiesa, protams, ir uzskatījusi, it īpaši 2014. gada 13. februāra spriedumā Svensson u.c. (C‑466/12, EU:C:2014:76, 25. un 26. punkts) un 2014. gada 21. oktobra rīkojumā BestWater International (C‑348/13, nav publicēts, EU:C:2014:2315, 16. punkts) – attiecībā uz aizsargāto darbu izvietošanu tiešsaistē ar klikšķināmu saiti, kas nosūta atpakaļ uz citu tīmekļvietni, kurā ir veikta sākotnējā izziņošana –, ka attiecīgā sabiedrība, uz kuru bija vērsta minētā sākotnējā izziņošana, bija attiecīgās vietnes potenciālie apmeklētāji, tādēļ, zinot, ka piekļuve šajā vietnē izvietotajiem darbiem nav pakļauta nekādiem ierobežojumiem, visi lietotāji tur varētu tiem brīvi piekļūt. Tā arī nosprieda, ka šo darbu pieejamības nodrošināšana ar klikšķināmu saiti, tādu kā šo spriedumu pamatā esošajās lietās, nav atzīstama par šo darbu izziņošanu jaunai sabiedrībai.

38

Tomēr šī judikatūra tādos apstākļos kā pamatlietā nav piemērojama.

39

Proti, pirmkārt, šī judikatūra ir pieņemta īpašā kontekstā attiecībā uz hipersaitēm, kuras tīmeklī nosūta atpakaļ pie aizsargātiem, ar tiesību īpašnieku atļauju pirms tam izziņotiem darbiem.

40

Tomēr atšķirībā no hipersaitēm, kuras – atbilstoši Tiesas judikatūrai – it īpaši veicina raitu interneta darbību, ļaujot notikt viedokļu un informācijas apmaiņai šajā tīklā, kam raksturīgs milzīgs informācijas daudzums (spriedums, 2016. gada 8. septembris, GS Media, C‑160/15, EU:C:2016:644, 45. punkts), pirms tam citā tīmekļvietnē ar autortiesību īpašnieka atļauju izziņota darba izvietošana tīmekļvietnē bez autortiesību īpašnieka atļaujas nekalpo šim mērķim tikpat lielā mērā.

41

Tādējādi, atļaujot šādu izvietošanu tiešsaistē, liedzot autortiesību īpašniekam izmantot Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā paredzētās prasības, tiktu pārkāpts šīs direktīvas 3. un 31. apsvērumā minētais pareizais līdzsvars, kas būtu jāievēro digitālajā vidē starp, no vienas puses, autortiesību un blakustiesību īpašnieka interesēm saistībā ar Eiropas Savienības pamattiesību hartas 17. panta 2. punktā paredzēto viņu intelektuālā īpašuma aizsardzību un, no otras puses, aizsargāto objektu lietotāju interešu un pamattiesību aizsardzību, it īpaši saistībā ar Pamattiesību hartas 11. pantā paredzēto viņu izteiksmes un informācijas brīvību, kā arī vispārējo interešu aizsardzību.

42

Šādā kontekstā Ziemeļreinas‑Vestfālenes zeme norāda, ka tādos apstākļos kā pamatlietā ir jāņem vērā konkrēto interešu līdzsvarošana ar Pamattiesību hartas 14. pantā paredzētām tiesībām uz izglītību. Konkrētāk, attiecīgās skolnieces rīcība ir saistīta ar šo tiesību īstenošanu, jo fotogrāfija ilustrācijas nolūkos bija ievietota referāta, ko viņa sagatavoja valodas stundai, pirmajā lappusē. Tomēr šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka šī sprieduma 35. punktā izklāstīto apsvērumu saistībā ar jēdzienu “jaunā sabiedrība” pamatā nav apstāklis, vai skolnieces referātā izmantotajai ilustrācijai ir vai nav izglītojošs raksturs, bet gan apstāklis, ka šī darba izvietošana skolas tīmekļvietnē padara to pieejamu visiem šīs tīmekļvietnes apmeklētājiem.

43

Turklāt jāatgādina, ka attiecībā uz līdzsvara meklējumiem starp tiesībām uz izglītību un intelektuālā īpašuma tiesībām Savienības likumdevējs Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir ļāvis dalībvalstīm paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus šīs direktīvas 2. un 3. pantā noteiktajām tiesībām, ja vien runa ir par izmantošanu nekomerciālos nolūkos vienīgi mācību vai zinātniskās pētniecības ilustrēšanai.

44

Otrkārt, kā tika norādīts šī sprieduma 29. punktā, autoriem Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā garantētajām tiesībām ir preventīvs raksturs. Taču attiecībā uz izziņošanas darbību, ievietojot tīmekļvietnē hipersaiti, kas norāda uz iepriekš ar autortiesību īpašnieka atļauju izziņoto darbu, īpašnieka preventīvā rakstura tiesības nezūd, jo autors gadījumā, ja viņš nevēlās vairs izziņot savu darbu attiecīgajā tīmekļvietnē, varētu prasīt izņemt to no tīmekļvietnes, kurā tas tika sākotnēji izziņots, padarot par novecojušu jebkuru uz to vērstu hipersaiti. Savukārt tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, darba izvietošana citā tīmekļvietnē ir uzskatāma par jaunu izziņošanu, kas ir neatkarīga no sākotnējās atļautās izziņošanas. Šīs izvietošanas tiešsaistē rezultātā attiecīgais darbs būtu palicis pieejams šajā pēdējā tīmekļvietnē neatkarīgi no autora iepriekšējās piekrišanas un par spīti jebkurai darbībai, ar ko tiesību īpašnieks izlemtu vairs neizziņot savu darbu tīmekļvietnē, kurā sākotnēji tas tika izziņots ar viņa atļauju.

45

Visbeidzot, treškārt, 2014. gada 13. februāra spriedumā Svensson u.c. (C‑466/12, EU:C:2014:76, 27. un 28. punkts) Tiesa, lai secinātu, ka šī sprieduma pamatā esošajā lietā veiktā izziņošana netika veikta jaunai sabiedrībai, ir uzsvērusi, ka nav notikusi tās tīmekļvietnes pārvaldītāja iejaukšanās, kurā tika izvietotā saite, uz ko klikšķinot var tieši piekļūt attiecīgiem darbiem tīmekļvietnē, kurā tie sākotnēji tikuši izziņoti ar autortiesību īpašnieka atļauju.

46

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā minētā darba lietotāja veica šī darba reprodukciju uz privāta servera, pēc tam to izvietojot tiešsaistē citā tīmekļvietnē, kas nav tā, kurā tika veikta tā sākotnējā izziņošana. Tādējādi šai lietotājai ir izšķiroša loma šī darba izziņošanā sabiedrībai, ar kuru nebija rēķinājies šī darba autors, kad atļāva sākotnējo izziņošanu.

47

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka jēdziens “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz iepriekš citā tīmekļvietnē – bez ierobežojuma tās lejupielādēšanai un ar autortiesību īpašnieka atļauju – publicētas fotogrāfijas izvietošanu tīmekļvietnē.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Jēdziens “izziņošana sabiedrībai” Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz iepriekš citā tīmekļvietnē – bez ierobežojuma tās lejupielādēšanai un ar autortiesību īpašnieka atļauju – publicētas fotogrāfijas izvietošanu tīmekļvietnē.