1

Apelācijas sūdzībā Eiropas Savienība lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 1. februāra spriedumu Kendrion/Eiropas Savienība (T‑479/14, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2017:48), ar kuru Vispārējā tiesa, pirmkārt, piesprieda Eiropas Savienībai maksāt Kendrion NV summas 588769,18 EUR un 6000 EUR apmērā kā atlīdzību par attiecīgi mantisku un nemantisku kaitējumu, kas šai sabiedrībai radies saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpuma dēļ lietā, kurā taisīts 2011. gada 16. novembra spriedums Kendrion/Komisija (T‑54/06, nav publicēts, EU:T:2011:667) (turpmāk tekstā – “lieta T‑54/06”), un, otrkārt, pārējā daļā prasību noraidīja.

2

Savā pretapelācijas sūdzībā Kendrion būtībā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un tai piešķirt atlīdzību par mantisko kaitējumu 2308463,98 EUR apmērā vai, pakārtoti, tādā apmērā, kādu Tiesa uzskatītu par saprātīgu, kā arī par nemantisko kaitējumu 1700000 EUR apmērā vai, pakārtoti, tādā apmērā, kādu Tiesa noteiktu kā taisnīgu.

3

1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā [..].”

4

ECPAK 41. pantā ir paredzēts:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību.”

5

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) VI sadaļā “Tiesiskums” ietilpst 47. pants “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”, kurā ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

[..]”

6

Paskaidrojumos attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) precizēts, ka tās 47. panta pirmā daļa ir balstīta uz ECPAK 13. pantu. Hartas 47. panta otra daļa atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam.

7

Hartas 52. pantā “Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana” ir noteikts:

“[..]

3.   Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECPAK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.

[..]”

8

Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrajā daļā ir noteikts:

“[Apelācijas Tiesā] var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji. [..]”

9

Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 22. februārī, Kendrion cēla prasību pret Komisijas Lēmumu C(2005) 4634 (2005. gada 30. novembris) par [LESD 101.] panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.354 – Rūpnieciskie maisi) (turpmāk tekstā – “lēmums C(2005) 4634”). Prasības pieteikumā tā būtībā galvenokārt lūdza, lai Vispārējā tiesa šo lēmumu atceļ pilnībā vai daļēji vai – pakārtoti – atceļ tai ar šo lēmumu uzlikto naudas sodu, vai samazina tā apmēru.

10

Vispārējā tiesa ar 2011. gada 16. novembra spriedumu Kendrion/Komisija (T‑54/06, nav publicēts, EU:T:2011:667) šo prasību noraidīja.

11

Ar 2012. gada 26. janvārī iesniegto pieteikumu Kendrion iesniedza apelācijas sūdzību par 2011. gada 16. novembra spriedumu Kendrion/Komisija (T‑54/06, nav publicēts, EU:T:2011:667).

12

Ar 2013. gada 26. novembra spriedumu Kendrion/Komisija (C‑50/12 P, EU:C:2013:771) Tiesa šo apelācijas sūdzību noraidīja.

13

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 26. jūnijā, Kendrion saskaņā ar LESD 268. pantu cēla prasību pret Eiropas Savienību par to zaudējumu atlīdzību, kuri, šīs sabiedrības ieskatā, tai esot nodarīti pārmērīgā tiesvedības ilguma dēļ Vispārējā tiesā lietā T‑54/06.

14

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda:

15

Apelācijas sūdzībā Eiropas Savienība lūdz Tiesu:

16

Kendrion prasījumi Tiesai ir šādi:

17

Komisija lūdz Tiesu pilnībā apmierināt apelācijas sūdzību.

18

Pretapelācijas sūdzībā Kendrion lūdz Tiesu atcelt pārsūdzētā sprieduma 1.–6. punktu un, izskatot lietu no jauna:

19

Eiropas Savienības prasījumi Tiesai ir šādi:

20

Kendrion, kas ir atbildētāja attiecībā uz pamatapelācijas sūdzību, apgalvo, ka apelācijas sūdzība esot pilnībā nepieņemama divu iemeslu dēļ.

21

Pirmkārt, pastāvot interešu konflikts, kas izriet no tā, ka Eiropas Savienības Tiesa nolēma pati sev iesniegt apelācijas sūdzību. Tādējādi ar apelācijas sūdzību esot pārkāpts Hartas 47. pants, kurā garantētas tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā un neatkarīgā tiesā.

22

Līdz ar to Kendrion uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai esot bijis jāatturas no apelācijas sūdzības iesniegšanas par pārsūdzēto spriedumu.

23

Turklāt un katrā ziņā, tā kā, pirmkārt, lēmums iesniegt šo apelācijas sūdzību, kā arī pamatu izvēle un izklāsts – lai tie atbilstu pareizas tiesvedības prasībām – būtu jāveic struktūrai, kas Eiropas Savienības Tiesas ietvaros ir pilnvarota to darīt, kas nav atbildīga par tās tiesas funkciju īstenošanu un kam nav uz to nekādas ietekmes, un, otrkārt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtajā apelācijas sūdzībā nav nekādas norādes uz to, Kendrion uzskata, ka tikmēr, kamēr šis jautājums nav noskaidrots, Eiropas Savienības Tiesas apelācijas sūdzība ir nepieņemama.

24

Otrkārt, Kendrion uzsver, ka 2013. gada 26. novembra spriedumā Kendrion/Komisija (C‑50/12 P, EU:C:2013:771) Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesā celtā prasība par zaudējumu atlīdzību ir efektīvs atlīdzināšanas veids, tādējādi atsacīdamās no naudas sodu samazināšanas metodes, ko tā bija piemērojusi līdz šim spriedumam. Taču tas, ka Eiropas Savienības Tiesa ir iesniegusi šo apelācijas sūdzību, neraugoties uz izmaksām un nokavējumu, ko šāda rīcība nozīmē Kendrion, praksē nozīmē šīs judikatūras apšaubīšanu.

25

Visbeidzot, ja apelācijas sūdzība būtu pieņemama, Kendrion apgalvo, ka Tiesas neatkarība un objektivitāte prasa, lai šajā lietā Tiesas pārbaude attiektos tikai un vienīgi uz jautājumu par to, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi piemērojamo noteikumu acīmredzamu pārkāpumu vai arī ir veikusi piemērošanu vai interpretāciju, kurā bez kādām pamatotām šaubām ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

26

Eiropas Savienība, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzēja attiecībā uz pamatapelācijas sūdzību, apstrīd argumentus, ko atbildētāja attiecībā uz pamatapelācijas sūdzību ir norādījusi, pamatojot izvirzīto iebildi par nepieņemamību.

27

Attiecībā, pirmām kārtām, uz Kendrion argumentu par to, ka pastāvot interešu konflikts, kas izriet no tā, ka Eiropas Savienības Tiesa ir nolēmusi pati sev iesniegt apelācijas sūdzību, un kas veidojot Kendrion pamattiesību uz neatkarīgu un objektīvu tiesu, kādas tās paredzētas Hartas 47. panta otrajā daļā, pārkāpumu, jāatgādina, ka saskaņā ar LES 13. panta 1. punktu Eiropas Savienības Tiesa ir Eiropas Savienības iestāde, kuras sastāvā, kā izriet no LES 19. panta 1. punkta, ir vairākas tiesas, proti, “Tiesa, Vispārējā tiesa un specializētās tiesas”.

28

LES 13. panta 2. punktā ir paredzēts, ka katra Savienības iestāde darbojas saskaņā ar tai Līgumos noteiktajām pilnvarām un atbilstīgi tajos izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem.

29

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 268. pantu Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir izskatīt lietas par kaitējuma novēršanu, kā paredzēts 340. panta otrajā un trešajā daļā.

30

LESD 256. panta 1. punktā ir precizēts, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt un izlemt pirmajā instancē lietas, kas minētas LESD 268. pantā, un ka par lēmumiem, kurus Vispārējā tiesa pieņem saistībā ar šīm prasībām, Tiesā var iesniegt apelāciju.

31

Saistībā ar pēdējo minēto jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu apelācijas sūdzību Tiesā var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji.

32

Turklāt, kas attiecas uz saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu, ir jāatgādina, ka Eiropas Savienība ir vairākkārtīgi nospriedusi, ka tas, ka Savienības tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. panta otrajā daļā tai uzlikto pienākumu laikus izskatīt tās izskatīšanai nodotās lietas, ir sodāms ar Vispārējā tiesā celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, jo šāda prasība ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. Tādējādi Tiesa ir precizējusi, ka prasība atlīdzināt kaitējumu, ko radījis tas, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, nevar tikt celta tieši Tiesā apelācijas sūdzības ietvaros, bet tā jāceļ pašā Vispārējā tiesā (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Visbeidzot, prasības par zaudējumu atlīdzību atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai ir jāceļ pret Eiropas Savienību, kas jāpārstāv tai Eiropas Savienības iestādei, kuras rīcība esot nodarījusi apgalvoto kaitējumu.

34

No iepriekš minētā izriet, pirmkārt, ka prasībās par zaudējumu atlīdzību, kuru mērķis ir atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai panākt, ka tiek novērsts kaitējums – kā pamatlietā –, ko radījis tas, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu lietu izspriest saprātīgā termiņā, ir jānošķir, pirmkārt, “Eiropas Savienības Tiesa” kā iestāde, kura kā Eiropas Savienības iestāde tiek uzskatīta par tādu, kas ir pamatā apgalvotajam kaitējumam un kurai tātad ir atbildētājas pirmajā instancē un attiecīgā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējas statuss, un, otrkārt, Vispārējā tiesa un Tiesa, kas ir tās sastāvā esošas tiesas un kas ir kompetentas attiecīgi izskatīt šīs prasības.

35

Tādējādi apstāklis, ka šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja attiecībā uz pamatapelācijas sūdzību ir Eiropas Savienība, kuru pārstāv iestāde “Eiropas Savienības Tiesa”, un ka tai pat laikā tiesa, kam jāizskata apelācija, ir Tiesa, izriet nevis no šīs apelācijas sūdzības iesniedzējas izvēles, bet gan no stingras Savienības tiesību normu šajā jautājumā piemērošanas.

36

Otrkārt, pretēji Kendrion apgalvotajam šāds apstāklis neapdraud personas – kura, kā tiek apgalvots, ir cietusi no tā, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, – pamattiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā, kādas tās nostiprinātas Hartas 47. panta otrajā daļā, jo šīs pamattiesības ir nodrošinātas gan pirmajā instancē, gan apelācijā.

37

Attiecībā uz tiesvedību pirmajā instancē Tiesa jau ir precizējusi, ka Vispārējai tiesai, kuras kompetencē atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam ietilpst šādu prasību izlemšana un kurā ir celta prasība atlīdzināt apgalvotos zaudējumus, ko radījusi saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārsniegšana, ir jālemj citā iztiesāšanas sastāvā, kas ir atšķirīgs no tā, kādā tika izskatīta lieta, kuras izskatīšanas ilgums tiek kritizēts (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 56. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Attiecībā uz apelāciju Eiropas Savienības, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, lēmums, kā šajā gadījumā, iesniegt apelācijas sūdzību par spriedumu, ko Vispārējā tiesa pasludinājusi prasībā par zaudējumu atlīdzību, ir tikai šīs iestādes priekšsēdētāja – kurš to pārstāv – ziņā. Turklāt, tā kā šīs iestādes priekšsēdētājs ir arī Tiesas – kā tiesas, kurā šāda apelācija iesniegta, – priekšsēdētājs, viņš neiesaistās lietas izskatīšanā, bet viņa pienākumus pilda priekšsēdētāja vietnieks.

39

Treškārt, pretēji Kendrion apgalvotajam nevar pamatoti apgalvot, ka Eiropas Savienībai būtu bijis jāatturas no šīs apelācijas sūdzības iesniegšanas. Tā kā prasībā pirmajā instancē Eiropas Savienības – kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa – prasījumi netika apmierināti, atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam Eiropas Savienība var iesniegt apelāciju par pārsūdzēto spriedumu. Neviena Savienības tiesību norma neierobežo lietas dalībnieku tiesības iesniegt apelācijas sūdzību, ja minētās tiesību normas nosacījumi ir izpildīti, tostarp tad, ja attiecīgais lietas dalībnieks ir Eiropas Savienība un to pārstāv Eiropas Savienības Tiesa kā Savienības iestāde. Šāds ierobežojums turklāt būtu pretrunā pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principam, kā secinājumu 26. punktā norādījis ģenerāladvokāts.

40

Tādējādi pirmais arguments, ko Kendrion ir izvirzījusi iebildes par nepieņemamību pamatošanai, ir jānoraida.

41

Attiecībā, otrām kārtām, uz Kendrion argumentu par to, ka, iesniedzot apelācijas sūdzību, pamatapelācijas sūdzības iesniedzēja apšaubot secinājumu, saskaņā ar kuru prasība par zaudējumu atlīdzību ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis – kuru Tiesa pati izdarīja 2013. gada 26. novembra spriedumā Kendrion/Komisija (C‑50/12 P, EU:C:2013:771), papildus tam, ka ar šo argumentu nav ievērota šā sprieduma 27.–34. punktā minētā nošķiršana starp, no vienas puses, Eiropas Savienības Tiesu kā iestādi, kas ir pamatapelācijas sūdzības iesniedzēja, un, no otras puses, Tiesu kā tiesu, kas ir pasludinājusi 2013. gada 26. novembra spriedumu Kendrion/Komisija (C‑50/12 P, EU:C:2013:771), ir pietiekami norādīt, ka tas, ka vairākos spriedumos Tiesa ir uzskatījusi, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, Eiropas Savienības Tiesai kā iestādei, kas pārstāv Savienību, pret kuru ir celta prasība par zaudējumu atlīdzību, nekādi neliedz iesniegt apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru šī prasība ir izlemta, ja ir izpildīti Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantā minētie nosacījumi, nedz arī līdz ar to padara šādu apelācijas sūdzību par nepieņemamu.

42

Tādējādi šis arguments ir jānoraida.

43

Visbeidzot, Kendrion arguments par pārbaudes kritēriju, kas Tiesai būtu jāpiemēro saistībā ar šo apelāciju, arī ir jānoraida. Kā secinājumu 37. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, nekas Savienības tiesībās neļauj uzskatīt, ka pārbaude, kas Tiesai ir jāīsteno saistībā ar apelācijas sūdzību, kuru Eiropas Savienība ir iesniegusi par Vispārējās tiesas spriedumu, kas pasludināts saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 340. panta otro daļu, būtu vairāk vai mazāk plaša atkarība no iestādes, kura pārstāv Savienību.

44

Šādos apstākļos šī apelācijas sūdzība ir pieņemama. To paturot prātā, šis konstatējums nekādi neietekmē konkrētu argumentu pieņemamību, tos aplūkojot atsevišķi (spriedums, 2017. gada 4. maijs, RFA International/Komisija, C‑239/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:337, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Apelācijas sūdzības pamatojumam Eiropas Savienība izvirza trīs pamatus.

46

Ar pirmo pamatu Eiropas Savienība apgalvo, ka, uzskatot, ka pastāv pietiekami tieša cēloņsakarība starp saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu lietā T‑54/06 un Kendrion ciestajiem zaudējumiem bankas garantijas izmaksu maksāšanas dēļ laikposmā, kas atbilst šī saprātīgā termiņa pārsniegšanai, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot jēdzienu “cēloņsakarība”.

47

Konkrēti, Eiropas Savienība uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru izvēle noformēt bankas garantiju tiek izdarīta vienā vienīgā brīdī, proti, “sākotnējās izvēles” noformēt šo garantiju brīdī. Taču, tā kā pienākums maksāt naudas sodu pastāvēja visā tiesvedības Savienības tiesās laikā un pat šo laiku pārsniedza, jo naudas sods netika atcelts, prasītājai pirmajā instancē bija iespēja samaksāt naudas sodu un tādējādi izpildīt tai šai ziņā uzlikto pienākumu. Tā kā šai prasītajai bija iespēja jebkurā brīdī samaksāt naudas sodu, tās izvēle šo samaksu aizstāt ar bankas garantiju bija turpināta izvēle, ko tā izdarīja visā tiesvedības laikā. Tādējādi noteicošais bankas garantijas izdevumu samaksas faktors slēpjas prasītājas pašas izvēlē nemaksāt naudas sodu un šo maksājumu aizstāt ar bankas garantiju, nevis saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumā.

48

Komisija pievienojas pamatapelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem argumentiem.

49

Kendrion apgalvo, ka šajā lietā būtiskais – un tas, kas to nošķir to judikatūras, kura izriet it īpaši no 2005. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Holcim (Deutschland)/Komisija (T‑28/03, EU:T:2005:139, 121.–123. punkts), kā arī no 2007. gada 12. decembra rīkojuma lietā Atlantic Container Line u.c./Komisija (T‑113/04, nav publicēts, EU:T:2007:377, 39. un 40. punkts) – ir, kā Vispārējā tiesa pamatoti konstatēja pārsūdzētā sprieduma 87.–89. punktā, ka datumā, kad atbildētāja attiecībā uz pamatapelācijas sūdzību noformēja bankas garantiju, tā nevarēja pamatoti paredzēt – un tai nebija pamatoti jāparedz –, ka Vispārējā tiesa attiecībā pret to rīkosies nelikumīgi, izspriežot lietu ārkārtēji ilgā termiņā.

50

Turklāt, gan atzīstot, ka tai bija tiesības pilnīgi autonomi un pēc saviem ieskatiem izlemt noformēt vai nenoformēt bankas garantiju, Kendrion precizē, ka izmantot šīs tiesības nenozīmē, ka tai ir jāuzņemas visa nelabvēlīgā ietekme, ko rada apstākļi, kuri pilnībā ietilpst pretapelācijas sūdzības iesniedzējas riska jomā. Visbeidzot Kendrion uzsver, ka izvēle starp bankas garantijas noformēšanu un naudas soda samaksu ir nopietna izvēle, kura nevar tikt pārskatīta nepārtraukti, lai neteiktu – ik dienas, jo jāņem vērā ilgtermiņa finanšu līgumi, līgumi, kas noslēgti ar bankas garantijas sniedzējiem, uzņēmuma finansiālais stāvoklis, kā arī attiecības ar akcionāriem un citiem daļu īpašniekiem.

51

Tādējādi Kendrion lūdz noraidīt šo pamatu.

52

Jāatgādina – kā Tiesa jau ir uzsvērusi –, ka LESD 340. panta otrajā daļā paredzētais nosacījums par cēloņsakarību attiecas uz pietiekami tiešas cēloņsakarības pastāvēšanu starp Savienības iestāžu rīcību un zaudējumiem un pierādīšanas pienākums par šīs cēloņsakarības pastāvēšanu ir prasītājam tādējādi, ka pārmestajai rīcībai ir jābūt noteicošajam zaudējumu cēlonim (rīkojums, 2011. gada 31. marts, Mauerhofer/Komisija, C‑433/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:204, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Tātad ir jāpārbauda, vai saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpums lietā T‑54/06 ir noteicošais cēlonis attiecībā uz zaudējumiem, kuri izriet no bankas garantijas izdevumu samaksas laikposmā, kas atbilst šī termiņa pārsniegšanai, lai noteiktu, vai pastāv tieša cēloņsakarība starp Eiropas Savienības Tiesai pārmesto rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem.

54

Šajā ziņā jānorāda, ka prasībā par zaudējumu atlīdzību, kas celta pret Komisiju par prasītāju izdevumu par garantiju atlīdzināšanu nolūkā panākt, lai tiktu apturēta attiecīgo lēmumu par izmaksāto kompensāciju atgūšanu – kas ir lēmumi, kuri vēlāk tika atcelti, – piemērošana, Tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja papildus lēmumam, ar kuru uzliek naudas sodu, pastāv iespēja noteikt garantiju minētā maksājuma un kavējuma procentu nodrošināšanai, gaidot pret šo lēmumu celtas prasības iznākumu, zaudējumi, ko veido garantijas izmaksas, izriet nevis no minētā lēmuma, bet no ieinteresētās personas pašas izvēles nodrošināt garantiju, nevis tūlīt izpildīt atmaksāšanas pienākumu. Šādos apstākļos Tiesa nosprieda, ka nepastāv nekāda tieša cēloņsakarība starp Komisijai pārmesto rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Inalca un Cremonini/Komisija, C‑460/09 P, EU:C:2013:111, 118. un 120. punkts).

55

Pārsūdzētā sprieduma 89. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka saistību starp faktu, ka lietā T‑54/06 lietas izspriešanas saprātīgs termiņš tika pārsniegts, un bankas garantijas izdevumu maksāšanu pārsniegšanas periodam atbilstošajā laikposmā nevar uzskatīt par pārtrauktu ar Kendrion sākotnējo lēmumu uzreiz nemaksāt ar Lēmumu C(2005) 4634 uzlikto naudas sodu un iesniegt bankas garantiju.

56

It īpaši, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 87. un 88. punkta, divi apstākļi, uz kuriem Vispārējā tiesa pamatojās, lai nonāktu pie šī sprieduma 89. punktā minētā secinājuma, ir, pirmkārt, tas, ka brīdī, kad Kendrion cēla savu prasību lietā T‑54/06, un brīdī, kad tā iesniedza bankas garantiju, nevarēja paredzēt to, ka tiks pārkāpts sprieduma taisīšanas saprātīgais termiņš, un šī sabiedrība varēja pamatoti sagaidīt, ka tās prasību izskatīs saprātīgā termiņā, un, otrkārt, tas, ka sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpšana notika vēlāk, pēc Kendrion sākotnējās izvēles iesniegt bankas garantiju.

57

Taču abiem pārsūdzētā sprieduma 87. un 88. punktā Vispārējās tiesas minētajiem apstākļiem nevar būt nozīmes, lai uzskatītu, ka cēloņsakarība starp lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārkāpumu lietā T‑54/06 un Kendrion nodarītajiem zaudējumiem bankas garantijas izdevumu maksāšanas šī termiņa pārsniegšanai atbilstošajā laikposmā dēļ nevar būt tikusi pārtraukta ar šī uzņēmuma izvēli iesniegt šo garantiju.

58

Tas tā būtu tikai tad, ja bankas garantijas saglabāšanai būtu obligāts raksturs tādējādi, ka uzņēmumam, kas cēlis prasību par Komisijas lēmumu, ar kuru tam uzlikts naudas sods, un kas ir izvēlējies iesniegt bankas garantiju, lai neizpildītu šo lēmumu nekavējoties, nebūtu tiesību pirms sprieduma par šo prasību pasludināšanas datuma samaksāt šo naudas sodu un izbeigt tā iesniegto bankas garantiju (šodienas spriedums, C‑138/17 P un C‑146/17 P, Eiropas Savienība/Gascogne Sack Deutschland un Gascogne, 28. punkts).

59

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 57., 69. un 70. punktā un kā Tiesa jau konstatējusi, gan bankas garantijas sniegšana, gan tās saglabāšana ir attiecīgā uzņēmuma brīva izvēle, ņemot vērā savas finansiālās intereses. Nekas Savienības tiesībās šim uzņēmumam neliedz jebkurā brīdī izbeigt tā sniegto bankas garantiju un samaksāt uzlikto naudas sodu, ja, ņemot vērā apstākļu attīstību salīdzinājumā ar tiem apstākļiem, kas pastāvēja šīs garantijas sniegšanas brīdī, minētais uzņēmums uzskata, ka šis variants ir tam izdevīgāks. Tā tas varētu būt it īpaši tad, ja tiesvedības gaita Vispārējā tiesā attiecīgajam uzņēmumam liek domāt, ka spriedums tiks pasludināts vēlākā datumā, nekā tas sākotnēji paredzēja, un ka līdz ar to bankas garantijas izmaksas būs augstākas par šīs garantijas sniegšanas brīdī tā sākotnēji paredzētajām (šodienas spriedums, C‑138/17 P un C‑146/17 P, Eiropas Savienība/Gascogne Sack Deutschland un Gascogne, 29. punkts).

60

Šajā gadījumā, ņemot vērā to, ka, pirmkārt, 2008. gada septembrī, proti, 2 gadus un 6 mēnešus pēc prasības pieteikuma iesniegšanas lietā T‑54/06 vēl pat nebija uzsākta tiesvedības mutvārdu daļa, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 48. punktā Vispārējās tiesas izdarītā konstatējuma, un ka, otrkārt, Kendrion pati gan savā prasības pieteikumā pirmajā instancē, gan savā pretapelācijas sūdzībā uzskatīja, ka prasību atcelt tiesību aktu konkurences lietās parastais izskatīšanas termiņš ir tieši 2 gadi un 6 mēneši, jāatzīst, ka vēlākais 2008. gada septembrī Kendrion nevarēja nezināt, ka tiesvedības ilgums šajā lietā būtiski pārsniegs tās sākotnēji paredzēto, un ka tā varēja pārskatīt to, vai ir lietderīgi saglabāt bankas garantiju, ņemot vērā papildu izmaksas, ko šīs garantijas saglabāšana varētu prasīt.

61

Šādos apstākļos lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārkāpums lietā T‑54/06 nevar būt noteicošais cēlonis zaudējumiem, ko Kendrion cieta bankas garantijas izdevumu maksāšanas dēļ šī termiņa pārsniegšanai atbilstošajā laikposmā. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 80. punktā, šie zaudējumi izriet no pašas Kendrion izvēles saglabāt bankas garantiju visā šīs lietas tiesvedības laikā, neraugoties uz tās radītajām finansiālajām sekām.

62

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, uzskatot, ka pastāv pietiekami tieša cēloņsakarība starp saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu lietā T‑54/06 un Kendrion ciestajiem zaudējumiem bankas garantijas izmaksu maksāšanas dēļ laikposmā, kas atbilst šī saprātīgā termiņa pārsniegšanai, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot jēdzienu “cēloņsakarība”.

63

Līdz ar to, tā kā šis pamats ir jāpieņem, ir jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts un nav jālemj par otro un trešo pamatu, ko Eiropas Savienība ir izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatošanai.

64

Savas pretapelācijas sūdzības pamatojumam Kendrion ir izvirzījusi četrus pamatus.

65

Ar trešo pamatu Kendrion Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav sniegusi pamatojumu, kā arī ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretēdama “cēloņsakarības” jēdzienu, definējot laikposmu, kas atbilst lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārsniegšanai, un novērtējot mantisko kaitējumu, kas izriet no bankas garantijas izdevumu maksāšanas.

66

Tā kā, kā izriet no šā sprieduma 63. punkta, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts ir atcelts, šis trešais pamats vairs nav jāizskata.

67

Ar pirmo pamatu Kendrion apgalvo, ka, uzskatot, ka 26 mēnešus (15 mēneši plus 11 mēneši) ilgs laiks starp tiesvedības rakstveida daļas beigām un tiesvedības mutvārdu daļas sākumu bija atbilstošs lietas T‑54/06 izskatīšanai, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un nav sniegusi pamatojumu attiecībā uz šīs lietas izspriešanas saprātīga termiņa un līdz ar to – šī termiņa pārsniegšanas noteikšanu.

68

Pirmkārt, Kendrion apgalvo, ka lietas izspriešanas saprātīga termiņa noteikšanas nolūkā Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā tiesvedības kopējais ilgums. Turpinājumā, balstoties gan uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, gan uz Eiropas Tiesu sistēmas efektivitātes komisijas detalizēto 2012. gada ziņojumu “Eiropas tiesu sistēmas” (turpmāk tekstā – “CEPEJ 2012. gada ziņojums”) un ņemot vērā no Vispārējās tiesas starptautiskā rakstura izrietošo komplicētību, tai esot bijis jānosaka 2 gadi un 6 mēneši kā lietas izspriešanas saprātīgs termiņš lietā T‑54/06. Visbeidzot, Vispārējai tiesai esot bijis jāuzskata, ka lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārsniegšanas ilgums bija 3 gadi un 3 mēneši.

69

Kendrion precizē, ka arī ilgums, kas pārsniedz divarpus gadus, var būt saprātīgs tādas lietas kā aplūkojamā izskatīšanai, kad tam ir īpašs pamatojums. Taču, Kendrion ieskatā, neviens no apstākļiem šajā lietā nevar pamatot tādu tiesvedības Vispārējā tiesā ilgumu, kas pārsniedz divarpus gadus, un vēl jo mazāk 26 mēnešu laiku starp tiesvedības rakstveida daļas beigām un tās mutvārdu daļas sākumu.

70

Otrkārt, Vispārēja tiesa neesot pamatojusi pārsūdzētā sprieduma 58. punktā ietverto vērtējumu ne attiecībā uz 15 mēnešu laikposmu, ne attiecībā uz papildu vienu mēnesi ilgu laikposmu katrā lietā. Turklāt pastāvot pretruna, jo šī pieeja ir balstīta uz ideju, ka sarežģītība pieaug līdz ar lietu skaitu, taču šī sarežģītība jau esot tikusi ņemta vērā, nosakot 15 mēnešus ilgo bezdarbības periodu, kas tika uzskatīts par pieļaujamu visās aizliegtās vienošanās lietās, un 2013. gada 26. novembra spriedumā Kendrion/Komisija (C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 104. punkts) Tiesa atzina, ka Kendrion izvirzītie pamati “nebija sevišķi sarežģīti”.

71

Eiropas Savienība uzskata, ka Kendrion argumenti ir nepieņemami un katrā ziņā nepamatoti.

72

Attiecībā, pirmām kārtām, uz argumentu par kļūdu tiesību piemērošanā, nosakot lietas izspriešanas saprātīgu termiņu, pirmkārt, jāuzsver, ka pretēji tam, ko Kendrion mēģina likt noprast, no pārsūdzētā sprieduma izriet – lai noteiktu lietas izspriešanas saprātīgu termiņu un līdz ar to šī termiņa pārsniegšanas ilgumu, Vispārējā tiesa ņēma vērā visu tiesvedības lietā T‑54/06 ilgumu.

73

Pārsūdzētā sprieduma 62. punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka šīs lietas materiālu pārbaude nav atklājusi nekādus apstākļus, kas ļautu secināt, ka būtu pastāvējis nepamatotas bezdarbības periods, pirmkārt, no prasības pieteikuma iesniegšanas līdz atbildes uz repliku iesniegšanai un, otrkārt, laikā starp tiesvedības mutvārdu daļas sākumu un sprieduma pasludināšanu šajā lietā. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārliecinājās, ka tiesvedības pirmā un pēdējā posma ilgums tiesvedībā lietā T‑54/06 ir bijis atbilstošs šīs lietas izskatīšanai, un vienīgi tiesvedības starpposmu, proti, laiku starp rakstveida daļas beigām un mutvārdu daļas sākumu tā uzskatīja par nesaprātīgu. Šī apstākļa sekas līdz ar to ir, ka tiesvedības kopējais ilgums nepamatoti palielinājās Hartas 47. panta otrās daļas nozīmē.

74

Otrkārt, pretēji Kendrion apgalvotajam nekas Savienības tiesībās nenosaka, ka attiecībā uz Vispārējās tiesas izskatīšanai nodotajām lietām konkurences jomā, tādām kā šī lieta, 2 gadu un 6 mēnešu izskatīšanas ilgums ir jāuzskata par saprātīgu Hartas 47. panta otrās daļas mērķiem.

75

Šajā ziņā, lai pamatotu savus argumentus, Kendrion atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kā arī uz CEPEJ 2012. gada ziņojumu.

76

Attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru – lai gan, ņemot vērā Hartas 52. panta 3. punktu, no šīs judikatūras izrietošie principi attiecībā uz ECPAK 6. panta 1. punktā paredzētajām ikvienas personas tiesībām uz tās lietas izskatīšanu saprātīgā laikā varētu tikt ņemti vērā, lai precizētu šīm tiesībām atbilstošo un Hartas 47. panta otrajā daļā paredzēto tiesību piemērojamību un nozīmi, tomēr, kā secinājumu 146. punktā norādījis ģenerāladvokāts, Kendrion nav minējusi nevienu Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, no kura izrietētu, ka Vispārējā tiesā izskatāmajās aizliegto vienošanos lietās, tādās kā šī lieta, 2 gadu un 6 mēnešu izskatīšanas ilgums ir jāuzskata par saprātīgu.

77

Attiecībā uz CEPEJ 2012. gada ziņojumu – papildus tam, ka tas neietver tiesību normas, ir jānorāda, ka no šī ziņojuma izriet nevis lietu izskatīšanas termiņu Savienības tiesā analīze, bet gan tiesu termiņu Eiropas Padomes dalībvalstīs analīze. Tātad, kā secinājumu 147. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, nevar pamatoti apgalvot, ka šajā ziņojumā būtu ieteikts, ka tiesvedība Vispārējā tiesā konkurences lietā, tādā ka izskatāmā lieta, nedrīkstētu pārsniegt divarpus gadus.

78

Tādējādi Vispārējā tiesa, nepieļaudama kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 58. punkta varēja nospriest, ka 26 mēnešu (proti, 15 plus 11 mēneši) ilgums no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākumam bija atbilstošs, lai izskatītu lietu T‑54/06.

79

Visbeidzot, attiecībā uz šā sprieduma 69. punktā minēto Kendrion argumentu, ar kuru būtībā tiek apstrīdēts Vispārējās tiesas vērtējums par lietas T‑54/06 faktiem, jānorāda, ka pretapelācijas sūdzības iesniedzēja nevar no Tiesas panākt, ka tā aizstāj Vispārējās tiesas vērtējumu ar savu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apelācija attiecas tikai uz tiesību jautājumiem. Tādējādi tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un vērtēt atbilstošos faktus, kā arī novērtēt sniegtos pierādījumus. Līdz ar to šo faktu izvērtēšana un pierādījumu novērtēšana, izņemot gadījumus, kad tie tikuši sagrozīti, nav tiesību jautājums, uz ko attiektos pārbaude Tiesā apelācijas tiesvedībā (rīkojums, 2013. gada 3. septembris, Idromacchine u.c./Komisija, C‑34/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:552, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šajā gadījumā Kendrion nav nedz apgalvojusi, nedz vēl jo vairāk – pierādījusi, ka būtu notikusi šāda sagrozīšana, un līdz ar to šis arguments ir nepieņemams.

80

Attiecībā, otrām kārtām, uz argumentāciju saistībā ar pamatojuma nenorādīšanu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sprieduma pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt ietvertai Vispārējās tiesas argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu un lai Tiesa varētu veikt savu tiesas kontroli (spriedums, 2009. gada 2. aprīlis, FranceTélécom/Komisija, C‑202/07 P, EU:C:2009:214, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Pretēji Kendrion apgalvotajam Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 50.–57. punktā ir pietiekami izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka 26 mēnešu (proti, 15 plus 11 mēneši) ilgums no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākumam bija atbilstošs, lai izskatītu lietu T‑54/06.

82

Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

83

Ar otro pamatu Kendrion Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kā arī nav sniegusi pamatojumu, noraidīdama tās prasību atlīdzināt mantisko kaitējumu, ko tā cietusi nokavējuma procentu maksāšanas dēļ, ar pamatojumu, ka pretapelācijas sūdzības iesniedzēja nav sniegusi nekādu informāciju, kas ļautu pierādīt, ka lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārsniegšanas periodā samaksātā nokavējuma procentu summa bija lielāka par priekšrocību, ko tā būtu varējusi iegūt, šajā laikposmā izmantojot summu, kura vienāda ar naudas sodu un tam pieskaitītajiem nokavējuma procentiem. Turklāt Kendrion apgalvo, ka, neņemot vērā tās pakārtoto prasību piespriest Eiropas Savienībai samaksāt summu, ko Vispārējā tiesa uzskatītu par saprātīgu, lai gan tai bija pietiekama informācija, lai lemtu par to, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

84

Savas argumentācijas par apgalvoto acīmredzamo kļūdu vērtējumā pamatojumam Kendrion atsaucas, pirmkārt, uz sava prasības pieteikuma pirmajā instancē 42. un 43. punktu, atbilstoši kuriem tā esot pierādījusi, ka tai bija jāmaksā Komisijai procenti ar 3,56 % likmi un ka tā guva priekšrocību, kas atbilst procentiem, kuri noteikti kredītlīgumā, kas tai bija šai pašā laikposmā, kā arī, otrkārt, uz šī prasības pieteikuma V.3 pielikumu, kurā esot precizētas šo procentu summas. Tāpat pretapelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz šī prasības pieteikuma 6. un 45. punktu, kur tā esot skaidri piedāvājusi sniegt atbalstošos pierādījumus un dokumentus. Tiesas sēdē Vispārējā tiesā esot arī ticis norādīts uz kaitējumu.

85

Eiropas Savienība uzskata, ka argumenti, kas vērsti pret Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz apgalvoto mantisko kaitējumu saistībā ar kavējuma naudas maksāšanu par naudas soda summu, ir jānoraida kā nepieņemami vai, pakārtoti, kā nepamatoti. Attiecībā uz argumentu saistībā ar pakārtoto prasību Eiropas Savienība galvenokārt uzskata, ka šāda prasība ir nepieņemama, un pakārtoti – ka katrā ziņā, noraidot prasību atlīdzināt mantisko kaitējumu saistībā ar kavējuma naudas maksāšanu par naudas soda summu ar pamatojumu, ka pretapelācijas sūdzības iesniedzēja nebija pierādījusi apgalvoto kaitējumu – lai gan tai bija pienākums to darīt –, Vispārējā tiesa ir arī pamatoti un ar pietiekamu pamatojumu noraidījusi šo pakārtoto prasību.

86

Iesākumā jāatgādina, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 64. punktā, ka kaitējumam, par kuru ir prasīta atlīdzība prasības par Savienības ārpuslīgumisko atbildību ietvaros atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai, ir jābūt reālam un droši zināmam (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Šajā kontekstā jānorāda, kā to darījis ģenerāladvokāts secinājumu 87. punktā, ka, tā kā Savienības iestādes darbība vai bezdarbība var dažādos veidos radīt uzņēmumam konkrētas izmaksas, bet vienlaikus arī konkrētus ienākumus, uzskatīt, ka pastāv kaitējums LESD 340. panta izpratnē, var tikai tad, ja no šai iestādei pārmestās rīcības izrietošo izmaksu un ienākumu neto starpība ir negatīva.

88

Attiecībā uz apgalvo kaitējumu, kas izrietot no nokavējuma procentu maksāšanas par naudas soda summu laikposmā, kas atbilst lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārsniegšanai, tikai tad, ja šajā laikposmā uzkrājušies procenti pārsniedz priekšrocības, kuras pretapelācijas sūdzības iesniedzēja varēja gūt no tā, ka šai laikposmā tās rīcībā bija summa, kas vienāda ar naudas soda summu, kurai pieskaitīti nokavējuma procenti, var uzskatīt, ka pastāv reāls un droši zināms kaitējums.

89

Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka lietas dalībniekam, kurš atsaucas uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību, ir jāiesniedz neapgāžami pierādījumi gan par tā norādītā kaitējuma esamību, gan par tā apmēru (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Šajā gadījumā, pēc tam, kad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 76. punktā bija konstatējusi, ka tiesvedības laikā lietā T‑54/06 Kendrion nesamaksāja nedz naudas soda summu, nedz nokavējuma procentus, tādējādi, ka tiesvedības šajā lietā laikā Kendrion rīcībā bija summa, kas atbilst šā naudas soda summai kopā ar nokavējuma procentiem, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 77. punktā nosprieda, ka pretapelācijas sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecina, ka periodā, kurš atbilst lietas iztiesāšanas saprātīga termiņa lietā T‑54/06 pārsniegšanai, nokavējuma procentu summa, kas vēlāk tika samaksāta Komisijai, bija lielāka par priekšrocību, kuru Kendrion varēja gūt tāpēc, ka tās rīcībā bija summa, kas vienāda ar naudas soda summu, kurai pieskaitīti nokavējuma procenti.

91

Pārsūdzētā sprieduma 78. punktā Vispārējā tiesa turklāt norādīja, ka šis novērtējums nav atspēkojams ar pretapelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvāto aprēķina metodi, kas ir – no apgalvoto zaudējumu summas apmēra atskaitīt tos izdevumus par finansēšanas pakalpojumu, kuri minētajai pretapelācijas sūdzības iesniedzējai būtu bijuši jāmaksā kā izdevumi par bankas pakalpojumiem, ja tās naudas soda samaksas termiņš būtu bijis 2010. gada 26. augusts. Šajā ziņā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 79. punktā konstatēja, ka Kendrion ne brīdi nebija apgalvojusi, ne arī a fortiori pierādījusi, ka tā bija spiesta izmantot trešo personu finansējumu, lai samaksātu tai Komisijas uzlikto naudas sodu.

92

Šādos apstākļos, kā izriet no šā sprieduma 86.–89. punkta, Vispārējā tiesa pamatoti, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 80. punktā nosprieda, ka nav pierādīts, ka laikposmā, kas atbilst pārsniegtajam lietas izspriešanas saprātīgam termiņam lietā T‑54/06, pretapelācijas sūdzības iesniedzēja būtu cietusi reālu un droši zināmu kaitējumu, kurš saistīts ar nokavējuma procentu samaksu par nesamaksātā naudas soda summu, un, otrkārt, secināja, ka prasība par apgalvoto zaudējumu atlīdzināšanu, kas ciesti šai sakarā, ir jānoraida.

93

Kendrion tomēr apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā pārsūdzētā sprieduma 77. un 79. punktā, kas izrietot no tās prasības pieteikumā pirmajā instancē 42. un 43. punkta, kā arī no šim prasības pieteikumam pievienotā V.3 pielikuma.

94

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem bez vajadzības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus (spriedums, 2016. gada 8. marts, Grieķija/Komisija, C‑431/14 P, EU:C:2016:145, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

95

Pretēji Kendrion apgalvotajam ne, pirmkārt, tās prasības pieteikumam pirmajā instancē pievienotā V.3 pielikumā iekļautā tabula, kurā parādīti izdevumi, kas tai būtu bijis jāsedz par bankas finansējumu naudas sodam un procentiem, ja tā būtu bijusi spiesta maksāt naudas sodu 2010. gada 26. augustā, ne, otrkārt, tās prasības pieteikuma pirmajā instancē 45. punktā minētais piedāvājums iesniegt dokumentus attiecībā uz minēto V.3 pielikumu neparāda, ka pārsūdzētā sprieduma 77. un 79. punktā būtu pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Taisnība, no šiem elementiem izriet, ka Kendrion ir patiešām aprēķinājusi zaudējumus, ņemot vērā labumu, ko tā varēja gūt no tā, ka tā nesamaksāja naudas sodu, un to Vispārējā tiesa nekādi nav noliegusi. Tādējādi, nesagrozot faktus, Vispārējā tiesa šī sprieduma 79. punktā varēja konstatēt, ka Kendrion nav pierādījusi, ka tā bija spiesta izmantot trešo personu finansējumu, lai samaksātu tai uzlikto naudas sodu.

96

Otrkārt, Kendrion apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot sniegusi pamatojumu, kad tā pārsūdzētā sprieduma 80. punktā secināja, ka Kendrion prasība par zaudējumu atlīdzināšanu, kas ciesti saistībā ar nokavējuma procentu maksāšanu laikposmā, kurš atbilst lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārsniegšanai, ir jānoraida.

97

Pārsūdzētā sprieduma 76.–79. punktā Vispārējās tiesas sniegtais pamatojums ir pietiekams, lai ļautu Kendrion uzzināt iemeslus, uz kuriem Vispārējā tiesa balstījās, lai noraidītu tās prasību atlīdzināt nokavējuma procentus, un Tiesai – gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi apelācijas ietvaros.

98

Tādējādi atbilstoši šā sprieduma 80. punktā minētajai judikatūrai izriet, ka pārsūdzētajā spriedumā šajā ziņā netūkst pamatojuma.

99

Treškārt, Kendrion Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neņemdama vērā tās pakārtoto prasību piespriest Eiropas Savienībai samaksāt summu, ko Vispārējā tiesa uzskatītu par saprātīgu, lai gan tai bija pietiekama informācija, lai lemtu par to.

100

Ņemot vērā, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 80. punktu un it īpaši Vispārējās tiesas konstatāciju, ka nepastāv reāls un droši zināms kaitējums kavējuma procentu samaksas dēļ, kā arī, otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 35. un 36. punktā minēto judikatūru, saskaņā ar kuru, ja viens no Savienības ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumiem nav izpildīts, prasība ir pilnībā noraidāma un pārējie šīs atbildības nosacījumi nav jāpārbauda (skat. it īpaši spriedumu, 1999. gada 14. oktobris, Atlanta/Eiropas Kopiena, C‑104/97 P, EU:C:1999:498, 65. punkts), no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi visus prasījumus par atlīdzinājumu saistībā ar šo procentu maksājumu.

101

Šādos apstākļos Kendrion argumentācija šī pamata ietvaros nav pamatota.

102

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kopumā kā nepamatots.

103

Ar ceturto pamatu Kendrion apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, kas izriet no lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārsniegšanas. It īpaši, piespriežot Kendrion par to simbolisku atlīdzību 6000 EUR apmērā tā vietā, lai piespriestu atlīdzību, kas būtu vienāda ar 5 % no naudas sodas summas, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Kendrion tiesības uz taisnīgu atlīdzību ECPAK 41. panta nozīmē un līdz ar to – tas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību Hartas 47. panta nozīmē. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra par ECPAK 41. pantu līdz ar Tiesas izmantoto risinājumu 1998. gada 17. decembra spriedumā Baustahlgewebe/Komisija (C‑185/95 P, EU:C:1998:608) apstiprinot šo argumentāciju.

104

Pakārtoti, Kendrion Tiesai lūdz pašai, vadoties no taisnīguma apsvērumiem, noteikt summu, ko, pēc tās domām, varētu Kendrion piešķirt kā taisnīgu atlīdzību par to, ka Savienības iestāde ir pārkāpusi saprātīga termiņa pamatprincipu, vai nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.

105

Eiropas Savienība uzskata, ka šis pamats ir nepieņemams un jebkurā gadījumā nepamatots.

106

Pirmkārt, jānorāda, kā ģenerāladvokāts darījis secinājumu 127. punktā, ka no 1998. gada 17. decembra sprieduma Baustahlgewebe/Komisija (C‑185/95 P, EU:C:1998:608) izrietošo judikatūru, uz kuru Kendrion pamatojas, lai apgalvotu, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, un pamatotu savu prasību par atlīdzību, kas atbilst 5 % no naudas soda summas, Tiesa ir mainījusi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. novembris, Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 77.–108. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra) un tātad tā vairs nav atbilstoša, nosakot atlīdzību, kuras mērķis ir atbilstoši LESD 340. pantam novērst nemantisko kaitējumu, ko radījis lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārkāpums.

107

Šādos apstākļos Kendrion arguments, ciktāl tas ir vērsts uz to, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas atteikumu tai piešķirt summu, kas atbilst 5 % no uzliktā naudas soda summas, un panāktu, ka Tiesa tai piespriež šādu summu, ir jānoraida.

108

Otrkārt, ir jāuzsver, ka pretēji pretapelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajam, ņemot vērā nemateriālā jeb nemantiskā kaitējuma raksturu, tāda atlīdzība kā tā, par kuru ir runa, var būt atbilstošs atlīdzinājums LESD 340. panta nozīmē šāda kaitējuma atlīdzināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1979. gada 14. jūnijs, V./Komisija, 18/78, EU:C:1979:154, 19. punkts) un tādējādi pretapelācijas sūdzības iesniedzēja nevar atsaukties uz savām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību Hartas 47. panta nozīmē.

109

Tā kā, kā izriet no šā sprieduma 6. punkta, ECPAK 41. pants neatbilst Hartas 47. pantam, pārsūdzētā sprieduma 135. punktā ietverto vērtējumu katrā ziņā nevar likt apšaubīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra par ECPAK 41. pantu.

110

Visbeidzot – jāatgādina, ka īpašajā prasību par zaudējumu atlīdzību kontekstā Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka tad, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka ir nodarīts kaitējums, tikai tās kompetencē ir prasības robežās noteikt šī kaitējuma atlīdzinājuma veidu un apmēru. Tomēr, lai Tiesa varētu veikt savu tiesas pārbaudi attiecībā uz Vispārējās tiesas spriedumiem, tiem ir jābūt pietiekami pamatotiem un attiecībā uz kaitējuma novērtēšanu tajos ir jānorāda kritēriji, kas tiek ņemti vērā, nosakot ieturamās summas apmēru (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 50. un 51. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

111

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 124. punktā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 117.–128. punktā ir pietiekami norādījusi iemeslus, kas tai likuši uzskatīt, ka noteikti pretapelācijas sūdzības iesniedzējas norādītā nemantiskā kaitējuma veidi ir tās pienācīgi pierādīti, bet citi nav pierādīti. Turpinājumā, pārsūdzētā sprieduma 129. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka šīs lietas apstākļos konstatētais nemantiskais kaitējums, proti, kaitējums, kas radies ilglaicīgas neskaidras situācijas dēļ, kurā minētā pretapelācijas sūdzības iesniedzēja bija nostādīta tiesvedības lietā T‑54/06 laikā, pilnībā netiek labots ar konstatējumu, ka ir noticis lietas izspriešanas saprātīga termiņa pārkāpums. Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 130.–134. punktā Vispārējā tiesa norādīja kritērijus, kurus tā bija ņēmusi vērā, nosakot atlīdzības summu.

112

Līdz ar to Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 135. punktā uzskatīdama, ka pretapelācijas sūdzības iesniedzējai piešķirtā atlīdzība 6000 EUR apmērā ir atbilstoša tās ciestā kaitējuma atlīdzība par paildzinātas neskaidrības situāciju, kurā tā atradās tiesvedības lietā T‑54/06 laikā.

113

Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

114

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pretapelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

115

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai gadījumā, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.

116

Šajā lietā Tiesa uzskata, ka tai ir jāpieņem galīgais spriedums attiecībā uz Kendrion celto prasību par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tā ar to vēlas panākt, ka tiek atlīdzināti zaudējumi, ko radījusi bankas garantijas izdevumu samaksa par laiku, kurš pārsniedz lietas izspriešanas saprātīgu termiņu lietā T‑54/06.

117

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, Savienības iestādei pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un pastāv cēloņsakarība starp šīs iestādes rīcību un apgalvoto kaitējumu (spriedums, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

118

Kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 36. punktā, ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība jānoraida kopumā un nav jāpārbauda, vai ir izpildīti pārējie Savienības ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumi (spriedums, 1999. gada 14. oktobris, Atlanta/Eiropas Kopiena, C‑104/97 P, EU:C:1999:498, 65. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Savienības tiesai šie nosacījumi nav jāizvērtē kādā noteiktā secībā (spriedums, 2010. gada 18. marts, Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, C‑419/08 P, EU:C:2010:147, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

119

Šā sprieduma 52.–62. punktā minēto iemeslu dēļ Kendrion Vispārējā tiesā celtā prasība par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai panāktu, ka tiek atlīdzināts mantiskais kaitējums, ko radījusi bankas garantijas izdevumu samaksa par laiku, kurš pārsniedz lietas izspriešanas saprātīgu termiņu lietā T‑54/06, ir jānoraida.

120

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

121

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

122

Tā kā Eiropas Savienība ir prasījusi piespriest Kendrion atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai pēdējai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Eiropas Savienības tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo apelācijas tiesvedību.

123

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Eiropas Savienība un Kendrion savus tiesāšanās izdevumus, kas attiecas uz tiesvedību pirmajā instancē, sedz pašas.

124

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 184. panta 4. punktu Tiesa var nolemt, ka tad, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, ir piedalījusies tiesvedības Tiesā rakstveida vai mutvārdu daļā, šī persona savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

125

Komisija, kura pirmajā instancē bija persona, kas iestājusies lietā, un kura ir piedalījusies pamatapelācijas rakstveida daļā, savus tiesāšanās izdevumus gan attiecībā uz tiesvedību pirmajā instancē, gan saistībā ar šo apelāciju sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: