1

Ar prasības pieteikumu Francijas Republika lūdz atcelt četrus Eiropas Parlamenta aktus par Eiropas Savienības ikgadējā budžeta 2017. finanšu gadam pieņemšanu (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie akti”), proti:

2

1992. gada 12. decembrī dalībvalstu valdības, pamatojoties uz EEK līguma 216. pantu, EOTK līguma 77. pantu un EAEK līguma 189. pantu, pēc kopīgas vienošanās pieņēma lēmumu par Eiropas Kopienu iestāžu, dažu struktūru un struktūrvienību atrašanās vietu (OV 1992, C 341, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Edinburgas lēmums”).

3

Starpvaldību konferencē, kuras laikā tika pieņemts Amsterdamas līgums, Edinburgas lēmuma teksts tika pārņemts kā protokols, kas pievienots ES, EK, EOTK un EAEK līgumiem.

4

Šobrīd Protokola par Eiropas Savienības iestāžu, dažu struktūru, organizāciju un struktūrvienību atrašanās vietu, kas ir pievienots LES, LESD un EAEK līgumiem (turpmāk tekstā – “Protokols par iestāžu atrašanās vietu”) vienīgā panta a) punktā, identiskā formulējumā kā Edinburgas lēmuma 1. panta a) punktā, ir paredzēts:

“Eiropas Parlaments atrodas Strasbūrā, kur notiek 12 ikmēneša plenārsēdes, to skaitā budžeta sēde. Papildu plenārsēdes notiek Briselē. Eiropas Parlamenta komitejas sanāk Briselē. Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretariāts un tā struktūrvienības paliek Luksemburgā.”

5

LESD 314. pantā tostarp ir noteikts:

“Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru nosaka Savienības gada budžetu saskaņā ar šādiem noteikumiem.

[..]

3.   Padome pieņem nostāju par budžeta projektu un nosūta to Eiropas Parlamentam ne vēlāk kā 1. oktobrī pirms budžeta īstenošanas gada sākuma. [..]

4.   Ja četrdesmit divās dienās pēc šā ziņojuma Eiropas Parlaments:

[..]

5.   Samierināšanas komiteju veido Padomes locekļi vai viņu pārstāvji, kā arī tikpat daudz locekļu, kas pārstāv Eiropas Parlamentu; tās uzdevums ir panākt vienošanos par kopīgu dokumentu ar Padomes locekļu vai to pārstāvju kvalificētu balsu vairākumu un Eiropas Parlamenta pārstāvju balsu vairākumu divdesmit vienā dienā pēc Komitejas sasaukšanas, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes nostāju.

[..]

6.   Ja divdesmit vienā dienā, kā minēts 5. punktā, Samierināšanas komiteja vienojas par kopīgu dokumentu, Eiropas Parlamentam un Padomei pēc vienošanās ir četrpadsmit dienas, lai pieņemtu apspriežamo tiesību aktu saskaņā ar kopīgo dokumentu.

7.   Ja 6. punktā minēto četrpadsmit dienu laikā:

[..]

[..]

9.   Kad šajā pantā paredzētā procedūra ir beigusies, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs paziņo, ka budžets ir pieņemts galīgajā variantā.

10.   Katra iestāde īsteno ar šo pantu piešķirtās pilnvaras, ievērojot Līgumus un saskaņā ar to pieņemtos tiesību aktus, jo īpaši ņemot vērā Savienības pašu resursus un ieņēmumu un izdevumu līdzsvaru.”

6

Parlamenta reglamenta, redakcijā, kas ir piemērojama šai lietai (turpmāk tekstā – “Reglaments”), 156. pantā “Termiņi” ir noteikts:

“Izņemot steidzamos gadījumus, kas minēti 135. un 154. pantā, teksta apspriešanu un balsošanu par to var sākt tikai tad, ja tas ir izdalīts vismaz divdesmit četras stundas iepriekš.”

7

Atbilstoši Reglamenta 158. panta 1. punktam “visus Parlamenta dokumentus sagatavo oficiālajās valodās”.

8

2015. gada 20. maijā Parlaments pieņēma plenārsesiju grafiku 2016. gadam, tostarp paredzot rīkot parastās plenārsesijas Strasbūrā (Francija) 2016. gada 24.–27. oktobrī, 21.–24. novembrī un 12.–15. decembrī, kā arī papildu plenārsesiju 2016. gada 30. novembrī un 1. decembrī Briselē (Beļģija).

9

2016. gada 18. jūlijā Komisija publicēja ikgadējā budžeta projektu 2017. finanšu gadam. 2016. gada 14. septembrī Padome iesniedza Parlamentam savu nostāju par šo projektu. Pēc balsojuma Budžeta komitejā un debatēm parastās plenārsesijas laikā, kas notika Strasbūrā no 2016. gada 24. līdz 27. oktobrim, Parlaments 2016. gada 26. oktobrī pieņēma normatīvo rezolūciju, kurā bija ietverti minētā projekta grozījumi. 2016. gada 27. oktobrī starp Parlamentu un Padomi tika uzsākta samierināšanas procedūra attiecībā uz budžetu. Šīs procedūras rezultātā 2016. gada 17. novembrī tika panākta vienošanās par kopīgu dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam, kurš tajā pašā dienā tika nosūtīts Parlamentam un Padomei. Komisijas dienesti šīs vienošanās tekstu izstrādāja galīgajā tehniskajā redakcijā, lai tas būtu transponēts no budžeta un juridiskā viedokļa. Šādi izstrādātais kopīgais dokuments par ikgadējo budžetu tika paziņots Parlamentam 2016. gada 24. novembra pēcpusdienā.

10

2016. gada 28. novembrī Padome apstiprināja Savienības kopīgo dokumentu par ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam. Parlaments debates un balsošanu par šo dokumentu iekļāva nevis parastās plenārsesijas darba kārtībā, kura notika Strasbūrā no 2016. gada 21. līdz 24. novembrim, bet gan papildu plenārsesijas darba kārtībā, kura notika Briselē 2016. gada 30. novembrī un 1. decembrī. Ar 2016. gada 1. decembra normatīvo rezolūciju Parlaments apstiprināja minēto dokumentu. Tajā pašā dienā Parlamenta priekšsēdētājs plenārsēdē konstatēja, ka Savienības ikgadējais budžets 2017. finanšu gadam ir pieņemts galīgajā variantā.

11

Francijas Republika lūdz Tiesu:

12

Parlaments lūdz Tiesu:

13

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 7. jūnija rīkojumu Luksemburgas Lielhercogistei tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu Francijas Republikas prasījumus.

14

Parlaments apgalvo, ka prasība ir nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz abiem Parlamenta 2016. gada 30. novembra un 1. decembra plenārsēžu darba kārtības dokumentiem, kā arī Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvo rezolūciju. Abi darba kārtības dokumenti esot tīri iekšēji organizatoriskie pasākumi, kas nerada tiesiskās sekas attiecībā uz trešajām personām. Normatīvā rezolūcija esot tikai sagatavojošs akts pirms akta, ar ko Parlamenta priekšsēdētājs konstatēja Savienības ikgadējā budžeta 2017. finanšu gadam pieņemšanu.

15

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, iekļaujot debates un balsošanu par kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam 2016. gada 30. novembra un 1. decembra plenārsēžu darba kārtībā, Parlaments nolēma savas budžeta pilnvaras atbilstoši LESD 314. panta 6. punktam īstenot papildu plenārsesijā Briselē. Jautājums, vai šie abi darba kārtības dokumenti attiecas vienīgi uz Parlamenta iekšējo organizāciju vai arī rada tiesiskās sekas attiecībā uz trešajām personām, jo šādas sekas izraisa tas, ka šī iestāde īsteno savas pilnvaras, ir nesaraujami saistīts ar to satura izvērtēšanu un attiecīgi prasības izskatīšanu pēc būtības, tādējādi šis jautājums nevar tikt izvērtēts saistībā ar prasības pieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 10. februāris, Luksemburga/Parlaments, 230/81, EU:C:1983:32, 30. punkts; 1991. gada 28. novembris, Luksemburga/Parlaments, C‑213/88 un C‑39/89, EU:C:1991:449, 16. punkts, kā arī 2012. gada 13. decembris, Francija/Parlaments, C‑237/11 un C‑238/11, EU:C:2012:796, 20. punkts).

16

Attiecībā uz Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvo rezolūciju ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka attiecībā uz Parlamenta lēmumu par ikgadējā budžeta projektu otrajā lasījumā, pamatojoties uz EEK līguma 203. panta 6. punktu, varēja tikt celta prasība atcelt tiesību aktu. Proti, atbilstoši minētā panta 10. punktam (kļuvis par EKL 203. panta 10. punktu, kas savukārt kļuvis par EKL 272. panta 10. punktu, tagad – LESD 314. panta 10. punkts) katra iestāde īsteno tai budžeta jomā piešķirtās pilnvaras, ievērojot Līguma normas. Ja, pamatojoties uz šo pantu, nebūtu iespējams nodot budžeta lēmējinstitūcijas aktus pārbaudei Tiesā, tad iestādes, kuras veido šo lēmējinstitūciju, varētu ierobežot dalībvalstu vai citu iestāžu pilnvaras vai pārsniegt tām paredzētās pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 3. jūlijs, Padome/Parlaments, 34/86, EU:C:1986:291, 12. punkts). Šie apsvērumi mutatis mutandis attiecas uz Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvo rezolūciju, ar ko otrajā lasījumā ir apstiprināts kopīgais dokuments par ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam, pamatojoties uz LESD 314. panta 6. punktu.

17

No tā izriet, ka prasība ir pieņemama.

18

Francijas Republika, ko atbalsta Luksemburgas Lielhercogiste, izvirza tikai vienu pamatu par to, ka ar apstrīdētajiem aktiem ir pārkāpts Protokols par iestāžu atrašanās vietu. Saskaņā ar šī protokola vienīgā panta a) punktu Parlamentam budžeta pilnvaras, kas tam piešķirtas ar LESD 314. pantu, esot pilnībā jāīsteno parasto plenārsesiju laikā, kuras notiek Strasbūrā. Šajā gadījumā minētā iestāde neesot ievērojusi minēto noteikumu, debates un balsošanu attiecībā uz kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam atbilstoši šī panta 6. punktam iekļaudama papildu plenārsesijas, kura notika Briselē 2016. gada 30. novembrī un 1. decembrī, darba kārtībā un ar Parlamenta priekšsēdētāja aktu, kurš pamatots ar minētā 314. panta 9. punktu, konstatēdama šī budžeta pieņemšanu galīgajā variantā tās pašas papildu plenārsesijas laikā.

19

Proti, minētā protokola vienīgā panta a) punktā ietvertajā noteikumā neesot paredzēti nekādi izņēmumi. Lai gan Francijas Republika nav iebildusi pret to, ka atsevišķi akti par budžeta īstenošanu tiek pieņemti papildu plenārsesijās, tostarp, lai ņemtu vērā atsevišķus neparedzētus notikumus, šī prakse neesot pieļaujama attiecībā uz LESD 314. pantā reglamentēto budžeta procedūru, kuras rezultātā tiek pieņemts Savienības ikgadējais budžets un kura ir Savienības demokrātisko norišu būtisks brīdis.

20

Francijas Republikas ieskatā, šī 314. panta normas ir jālīdzsvaro ar noteikumiem par Parlamenta atrašanās vietu, kuri izriet no Protokola par iestāžu atrašanās vietu, kas atbilstoši LES 51. pantam ir Līgumu neatņemama sastāvdaļa un kam ir tāds pats juridiskais spēks kā LESD 314. pantam. Tādējādi grūtības, ko rada pēdējā minētajā pantā paredzētie termiņi, nevar būt pārākas par pienākumiem attiecībā uz Parlamenta atrašanās vietu, kuri noteikti minētajā protokolā, vēl jo vairāk, tos ir iespējams līdzsvarot.

21

Šajā ziņā Francijas Republika uzskata, ka šai iestādei ir pienākums pieņemt parasto plenārsesiju Strasbūrā grafiku tādējādi, lai viena no plenārsesijām būtu plānota četrpadsmit dienu termiņa laikā, kurš noteikts LESD 314. panta 6. punktā Parlamenta balsojumam par samierināšanas procedūras rezultātā pieņemto kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu. Tā kā Samierināšanas komiteja parasti iztērējot pēdējā minētā panta 5. punkta paredzēto divdesmit vienu dienu ilgo samierināšanas laikposmu, tad esot iespējams paredzēt samierināšanās dienu, kad notiks vienošanās par šo kopīgo dokumentu. Ja Samierināšanas komiteja panākot vienošanos pirms paredzētās dienas, tad šīs vienošanās “formalizēšana” un tātad diena, kurā sākas iepriekš minētais četrpadsmit dienu termiņš, varot tikt aizkavēta.

22

Turklāt šajā gadījumā Parlaments esot varējis debates un balsošanu par kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam iekļaut parastās plenārsesijas, kas norisinājās Strasbūrā no 2016. gada 21. līdz 24. novembrim, darba kārtībā, vienlaikus ievērodams LESD 314. panta 6. punktā paredzēto četrpadsmit dienu termiņu. Proti, šī parastā plenārsesija esot pilnībā norisinājusies minētā termiņa laikā un esot sākusies četras dienas pēc vienošanās par šo kopīgo dokumentu, kura notika 2016. gada 17. novembrī. Tādējādi, ņemot vērā vienīgo termiņu, kurš ir obligāts, pirms tiek sākta teksta apspriešana, proti, izdalīšanas termiņu vismaz divdesmit četras stundas iepriekš, kurš paredzēts Reglamenta 156. pantā, Parlaments patiesībā esot varējis debates un balsošanu par minēto kopīgo dokumentu iekļaut minētās parastās plenārsesijas darba kārtībā. Šajā saistībā Francijas Republika apstrīd to, ka Parlamenta norādīto problēmu dēļ attiecībā uz budžeta dokumentu tehnisko izstrādi, tulkošanu un pabeigšanu šai iestādei nebūtu iespējams lemt par kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam parastās plenārsesijas laikā, kura notika no 2016. gada 21. līdz 24. novembrim Strasbūrā.

23

Visbeidzot attiecībā uz aktu, ar ko Parlamenta priekšsēdētājs konstatēja, ka Savienības ikgadējais 2017. finanšu gada budžets ir pieņemts galīgajā variantā, nekas neesot liedzis Parlamentam sagaidīt nākamo parasto plenārsesiju, kura norisinājās no 2016. gada 12. līdz 15. decembrim.

24

Parlaments norāda, ka vārdi “budžeta sēde” ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nozīmē tikai vienu konkrētu plenārsesiju, proti, sesiju, kurā Parlaments īsteno pilnvaras, kas tam sākotnēji bija piešķirtas ar EEK līguma 203. pantu, – ierosināt grozījumus sākotnējā budžeta projektā, kurā Padome izdarījusi grozījumus. Edinburgas lēmumā esot nostiprināta Parlamenta agrākā lēmumpieņemšanas prakse – oktobra beigās vai novembra sākumā Strasbūrā rīkot plenārsesiju ar šādu mērķi. Šī plenārsesija, tā dēvētā “II oktobra plenārsesija”, esot tikusi pievienota oktobra parastajai plenārsesijai, jo šai iestādei ir prakse augustā plenārsesiju nerīkot, un būtībā izmantota budžeta pirmajam lasījumam.

25

Savukārt, pretēji Francijas Republikas apgalvojumam, Protokolā par iestāžu atrašanās vietu nekas neliecinot, ka vēlākajām debatēm un balsojumam par samierināšanas procedūras rezultātā pieņemto kopīgo dokumentu par ikgadējo budžetu arī būtu jānotiek parastajā plenārsesijā Strasbūrā. Parlamenta ieskatā, šīs dalībvalsts izvirzītā interpretācija nozīmē vai nu to, ka otrajā pusgadā Strasbūrā tiek rīkotas vairāk nekā sešas ikmēneša plenārsesijas, kas būtu pretrunā šajā protokolā paredzētajam pienākumam Strasbūrā regulāros posmos sarīkot divpadsmit ikmēneša sesijas, vai arī sekas, kuras nav saderīgas ar LESD 314. panta lietderīgo iedarbību.

26

Ņemot vērā četrpadsmit dienu termiņu, kas LESD 314. panta 6. punktā paredzēts kopīgā dokumenta par ikgadējo budžetu apstiprināšanai, Parlaments norāda, ka saskaņā ar minēto interpretāciju Samierināšanas komitejai esot pienākums sistemātiski pieņemt šo dokumentu četrpadsmit dienu laikā pirms plenārsesijas Strasbūrā dienas, tādējādi atņemot šai komitejai brīvību pieņemt minēto dokumentu jebkurā brīdī divdesmit vienu dienu ilgajā samierināšanas laikposmā, kurš paredzēts LESD 314. panta 5. punktā. Turklāt šī pati interpretācija liedzot Parlamentam rīkot debates par Savienības ikgadējo budžetu un balsot par to pēc divpadsmitās parastās plenārsesijas Strasbūrā un tajā neesot ņemta vērā LESD 314. panta 7. punkta b) un d) apakšpunktā paredzētā doma, ka budžets ir jāpieņem jaunā budžeta procedūrā vai ar Parlamenta balsojumu, kurā tiek apstiprināti visi tā grozījumi vai daļa no tiem. Ja finanšu gada beigās budžets netiekot pieņemts, tad šajā gadījumā tiekot piemērots LESD 315. pants par pagaidu budžetu.

27

Turklāt šajā lietā esot bijis iespējams debates un balsošanu par kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam iekļaut parastās plenārsesijas, kas norisinājās Strasbūrā no 2016. gada 21. līdz 24. novembrim, darba kārtībā. Proti, pirms iesniegt šo kopīgo dokumentu Parlamentā un Padomē apstiprināšanai, esot bijis nepieciešams transponēt politisko vienošanos, kas pievienota Samierināšanas komitejas vēstuļu par iesniegšanu pielikumā, juridiskos budžeta tekstos un likt tos iztulkot visās Savienības oficiālajās valodās. Minētā kopīgā dokumenta izstrādāšanai galīgajā tehniskajā redakcijā vienmēr esot nepieciešama aptuveni viena darba nedēļa, un parasti šī izstrādāšana tiekot uzticēta Komisijas dienestiem. Šajā gadījumā tikai 18 minūtes pirms 2016. gada novembra parastās plenārsesijas beigām Komisija esot paziņojusi Parlamentam un Padomei, ka šis kopīgais dokuments, kas ir izstrādāts galīgajā redakcijā, ir pieejams, bet tikai angļu valodā.

28

Parlamentam, kā apstiprināts LESD 314. panta 10. punktā, piešķirtās budžeta pilnvaras ir jāīsteno, ievērojot Līgumus un saskaņā ar tiem pieņemtos tiesību aktus.

29

Pirmkārt, šai iestādei ir jāievēro Protokols par iestāžu atrašanās vietu, kas saskaņā ar LES 51. pantu ir Līgumu neatņemama sastāvdaļa. Šī protokola vienīgā panta a) punktā ir noteikts, ka “Eiropas Parlaments atrodas Strasbūrā, kur notiek 12 ikmēneša plenārsēdes, to skaitā budžeta sēde”.

30

Francijas Republika apgalvo, ka atbilstoši pēdējai minētajai normai Parlamentam ir jāīsteno visas savas budžeta pilnvaras Strasbūrā, bet, Parlamenta ieskatā, minētā norma attiecas uz konkrētu plenārsesiju, proti, plenārsesiju attiecībā uz budžeta projektu pirmajā lasījumā, kā rezultātā no šīs normas piemērošanas jomas tiekot izslēgti apstrīdētie akti.

31

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Protokola par iestāžu atrašanās vietu vienīgā panta a) punktā ir minēta “budžeta sēde”, tomēr nenorādot nedz precīzu parasto plenārsesiju, nedz aktus, kas ir Parlamenta kompetencē saistībā ar budžeta procedūru un kas būtu jāpieņem šīs plenārsesijas laikā. Saskaņā ar LESD 314. pantu Parlamentam var nākties lemt par Savienības ikgadējo budžetu vairākkārt un, ņemot vērā pēdējā minētajā pantā paredzētos termiņus, dažādu parasto plenārsesiju laikā.

32

Tā kā šī protokola vienīgā panta a) punktā precizējumu nav, ir uzskatāms, ka vārdi “budžeta sēde” norāda uz visām plenārsesijām, kuru laikā Parlaments īsteno budžeta pilnvaras, un uz visiem aktiem, ko šī iestāde pieņem minētajā nolūkā.

33

Attiecībā uz Edinburgas lēmuma 1. panta a) punktu, kas ir formulēts tādiem pašiem vārdiem kā minētā protokola vienīgā panta a) punkts, Tiesa jau ir atzinusi, ka šajā tiesību normā Parlamenta atrašanās vieta ir definēta kā vieta, kurā regulāri ir jārīko šīs iestādes divpadsmit parastās plenārsesijas, tostarp plenārsesijas, kuru laikā Parlamentam ir jāīsteno budžeta pilnvaras, kas tam ir uzticētas ar Līgumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 1. oktobris, Francija/Parlaments, C‑345/95, EU:C:1997:450, 29. punkts, kā arī 2012. gada 13. decembris, Francija/Parlaments, C‑237/11 un C‑238/11, EU:C:2012:796, 40. punkts).

34

Jāpiebilst, ka Parlamenta budžeta kompetences īstenošana plenārsēdē ir īpaši nozīmīga Savienības rīcības, pamatojoties uz tās ikgadējo budžetu, pārskatāmībai un demokrātiskajai leģitimitātei. Proti, tās nevar tikt nodrošinātas vienīgi ar budžeta projekta pirmo lasījumu budžeta procedūrā, kas noteikta LESD 314. pantā, kad Parlaments saskaņā ar LESD 314. panta 4. punkta c) apakšpunktu pieņem minētā projekta grozījumus.

35

Proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru Parlamenta budžeta pilnvaru īstenošana plenārsēdē ir uzskatāma par Savienības demokrātisko norišu būtisku brīdi un tostarp tai ir nepieciešamas publiskas debates plenārsēdē, kas ļautu Savienības pilsoņiem uzzināt dažādos paustos politiskos viedokļus un tādējādi veidot politisko viedokli par Savienības rīcību (spriedums, 2012. gada 13. decembris, Francija/Parlaments, C‑237/11 un C‑238/11, EU:C:2012:796, 68. punkts). Turklāt parlamentāro debašu pārskatāmība plenārsēdē var nostiprināt budžeta procedūras demokrātisko leģitimitāti attiecībā uz Savienības pilsoņiem un Savienības rīcības uzticamību.

36

LESD 314. panta 4. punkta c) apakšpunktā un 5. punktā paredzētā samierināšanas procedūra var izraisīt to, ka budžeta projektā tiek izdarīti būtiski grozījumi, kurus Parlaments nav izskatījis pirmajā lasījumā, tāpat par kuriem nav notikušas publiskas debates Samierināšanas komitejā. Kā Parlaments ir apstiprinājis tiesas sēdē, šīs komitejas sēdes nav publiskas un tajās piedalās 28 Parlamenta locekļi, kas atspoguļo Parlamenta vairākuma attiecības, vienlaikus pilnībā nepārstāvot visu šīs iestādes locekļu politiskās intereses.

37

Šajos apstākļos vārdi “budžeta sēde”, kas minēti Protokola par iestāžu atrašanās vietu vienīgā panta a) punktā, ietver ne tikai parasto plenārsēdi, kas veltīta budžeta projekta izskatīšanai pirmajā lasījumā, bet arī otro lasījumu atbilstoši LESD 314. panta 6. punktam, nodrošinot publiskas debates un publisku balsojumu plenārsēdē par samierināšanas procedūras rezultātā pieņemto kopīgo dokumentu par ikgadējo budžetu.

38

Otrkārt, Parlamentam ir jāievēro prasības, kas tam LESD 314. pantā ir izvirzītas budžeta pilnvaru īstenošanai plenārsēdē. Šajā tiesību normā paredzēto termiņu mērķis ir nodrošināt Savienības ikgadējā budžeta pieņemšanu, pirms beidzas gads pirms attiecīgā finanšu gada; to neievērošana attiecīgā gadījumā var likt piemērot LESD 315. pantu par pagaidu budžetu.

39

Tādējādi tostarp gadījumā, ja Parlaments lēmumu par kopīgo dokumentu par ikgadējo budžetu otrajā lasījumā nepieņem četrpadsmit dienu termiņā, kas paredzēts LESD 314. panta 6. punktā, un ja Padome šajā termiņā [minēto dokumentu] noraida, tad no pēdējā minētā panta 7. punkta b) apakšpunkta izriet, ka Komisija iesniedz jaunu budžeta projektu un ka tātad arī budžeta procedūra ir pilnībā jāsāk no jauna. Tajā pašā gadījumā Parlaments arī zaudē prerogatīvu, kas izriet no LESD 314. panta 7. punkta d) apakšpunkta, kura ļauj tam gadījumā, ja Padome noraida kopīgo dokumentu par ikgadējo budžetu, papildu balsojumā ar kvalificētu balsu vairākumu vienam pašam lemt par budžeta pieņemšanu.

40

Turklāt, ja LESD 314. panta 6. punktā noteiktajā četrpadsmit dienu termiņā nav Parlamenta debašu un balsojuma par kopīgo dokumentu par ikgadējo budžetu, šo dokumentu var pieņemt Padome viena pati ar nosacījumiem, kas paredzēti minētā panta 7. punkta a) apakšpunktā. Proti, kā norādīts šī sprieduma 34.–36. punktā, Savienības rīcības pārskatāmībai un demokrātiskajai leģitimitātei, kuras izpaužas ikgadējā budžeta pieņemšanas procedūrā, ir īpaši nozīmīgi, ka Parlaments īsteno tam LESD 314. panta 6. punktā noteikto kompetenci un plenārsēdē lemj par šo kopīgo dokumentu.

41

Tādējādi Parlamentam šajā jomā ir jārīkojas ar nepieciešamo uzmanību, stingrību un iesaistīšanos, kādas prasa šāda atbildība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 13. decembris, Francija/Parlaments, C‑237/11 un C‑238/11, EU:C:2012:796, 68. punkts), kas nozīmē, ka parlamentārās debates un balsojums ir balstīti uz tekstu, kas deputātiem ir nosūtīts savlaicīgi un iztulkots visās Savienības oficiālajās valodās. Proti, Savienība ir apņēmusies īstenot daudzvalodību, kuras nozīmība ir atgādināta LES 3. panta 3. punkta ceturtajā daļā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 5. maijs, Spānija/Padome, C‑147/13, EU:C:2015:299, 42. punkts, kā arī 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 203. punkts).

42

Treškārt, tā kā Protokola par iestāžu atrašanās vietu vienīgā panta a) punktam un LESD 314. pantam ir vienāds juridiskais spēks, prasības, kuras izriet no pirmā minētā panta nevar būt pārākas par prasībām, kuras izriet no otrā minētā panta, un otrādi. Tie katrā atsevišķā gadījumā ir jāpiemēro, nodrošinot šo prasību nepieciešamo saskaņošanu un to taisnīgu līdzsvaru.

43

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Protokola par iestāžu atrašanās vietu pamatā ir attiecīgo dalībvalstu pilnvaru un Parlamenta pilnvaru savstarpēja ievērošana, kā arī savstarpējs lojālas sadarbības pienākums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1988. gada 22. septembris, Francija/Parlaments, 358/85 un 51/86, EU:C:1988:431, 34. un 35. punkts; 1997. gada 1. oktobris, Francija/Parlaments, C‑345/95, EU:C:1997:450, 31. un 32. punkts, kā arī 2012. gada 13. decembris, Francija/Parlaments, C‑237/11 un C‑238/11, EU:C:2012:796, 41., 42. un 60. punkts).

44

Tādējādi Parlamentam ir jāīsteno savas budžeta pilnvaras parastās plenārsesijas laikā Strasbūrā, tomēr šis pienākums, kas izriet no Protokola par iestāžu atrašanās vietu vienīgā panta a) punkta, nerada šķēršļus tam, ka debates un balsošana par ikgadējo budžetu notiek papildu plenārsesijā Briselē, ja tas vajadzīgs saistībā ar prasībām par LESD 314. pantā paredzētās budžeta procedūras efektīvu norisi. Šīs procedūras norises absolūts pārākums pār šī protokola vienīgā panta a) punkta ievērošanu, mazinot Parlamenta pilnīgu iesaistīšanos minētajā procedūrā, nebūtu saderīgs ar prasību, kuras izriet no šīm tiesību normām, nepieciešamo saskaņošanu, kas atgādināta šī sprieduma 42. punktā.

45

Attiecībā uz prasību, kuras izriet no šī sprieduma 42.–44. punkta, ievērošanas pārbaudi tiesā ir jānorāda, ka Parlamentam, veicot no Protokola par iestāžu atrašanās vietu vienīgā panta a) punkta izrietošo prasību un no LESD 314. panta izrietošo prasību nepieciešamo saskaņošanu, ir novērtējuma brīvība, kura izriet no prasībām saistībā ar budžeta procedūras efektīvu norisi. Tādējādi šī pārbaude tiesā attiecas uz to, vai Parlaments, daļu no savām budžeta pilnvarām īstenodams papildu plenārsesijas laikā, šajā ziņā ir pieļāvis kļūdas vērtējumā.

46

Tas, vai ar apstrīdētajiem aktiem ir nodrošināta no Protokola par iestāžu atrašanās vietu vienīgā panta a) punkta un LESD 314. panta izrietošo prasību nepieciešamā saskaņošana, ir jāpārbauda, ņemot vērā minētos apsvērumus.

47

Francijas Republika šajā ziņā apgalvo, ka, izveidojot Parlamenta grafiku, varētu būt iespējamas debates un balsošana par kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam Strasbūrā LESD 314. panta 6. punktā paredzētajā termiņā un ka šādas debates un šāds balsošana katrā ziņā būtu iespējami parastās 2016. gada novembra plenārsesijas laikā. Turklāt aktu, ar ko Parlamenta priekšsēdētājs konstatēja, ka Savienības ikgadējais 2017. finanšu gada budžets ir pieņemts galīgajā variantā, esot bijis iespējams pieņemt vēl nākamajā parastajā plenārsesijā no 2016. gada 12. līdz 15. decembrim.

48

Attiecībā uz Parlamenta grafiku 2016. gadam Francijas Republikas argumenti būtībā ir balstīti uz premisu, ka, tā kā dienu, kurā Samierināšanas komiteja vienosies par kopīgu dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu – kas ir 2016. gada 17. novembris –, Parlaments varēja saprātīgi paredzēt šī grafika noteikšanas brīdī, šai iestādei esot vajadzējis noteikt parasto plenārsesiju vēlāk par tā paša gada 21.–24. novembri, lai minētās sesijas laikā par šo dokumentu savlaicīgi varētu notikt debates un balsošana otrajā lasījumā.

49

Neviens Francijas Republikas norādītais elements neļauj pierādīt, ka šajā ziņā, nosakot savu parasto plenārsēžu grafiku 2016. gadam, Parlaments būtu pieļāvis kļūdu vērtējumā.

50

Premisai, kas izklāstīta šī sprieduma 48. punktā, nevar piekrist. Proti, parasto plenārsēžu grafika noteikšanas brīdī gan tas, vai tiks piemērota samierināšanas procedūra, gan diena, kurā šī procedūra tiks uzsākta un kad tā beigsies – attiecīgajā gadījumā vienošanās par kopīgo dokumentu par ikgadējo budžetu dēļ, principā bija neskaidri. Kā atzīst Francijas Republika, tādēļ tobrīd nekādi nebija izslēgts, ka vēršanās gadījumā Samierināšanas komitejā tā vienotos par kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu pirms 2016. gada 17. novembra, kas varētu ļaut Parlamentam par minēto dokumentu debatēt un balsot otrajā lasījumā parastajā plenārsēdē no 2016. gada 21. līdz 24. novembrim, nepārkāpjot šī sprieduma 41. punktā atgādinātās uzmanības, stingrības un iesaistīšanās prasības.

51

Pēdējais minētais konstatējums nevar tikt atspēkots ar Francijas Republikas argumentiem, saskaņā ar kuriem gadījumā, ja Samierināšanas komitejā vienošanās tika panākta pirms LESD 314. panta 5. punktā paredzētā termiņa beigām, bija domājams, ka minētā komiteja aizkavēs šīs vienošanās formalizēšanu. Šāda pieeja, ar kuru tiekot pieņemts, ka tiks mākslīgi aizkavēta minētās vienošanās diena, neatbilst šī panta 6. punktam, no kura izriet, ka četrpadsmit dienu termiņš, kas Parlamentam un Padomei noteikts kopīgā dokumenta apstiprināšanai, sākas no dienas, kurā Samierināšanas komiteja vienojas par šo dokumentu.

52

Tātad ir uzskatāms, ka, noteikdams parasto plenārsēžu grafiku 2016. gadam, Parlaments ir iekļāvies šī sprieduma 45. punktā atgādinātās novērtējuma brīvības robežās.

53

Vēl ir jāpārbauda, vai minētā grafika ietvaros Parlaments, nepieļaudams kļūdu vērtējumā, varēja ar apstrīdētajiem aktiem īstenot savas budžeta pilnvaras papildu plenārsesijas laikā, kas notika Briselē 2016. gada 30. novembrī un 1. decembrī.

54

Pirmkārt, attiecībā uz Parlamenta 2016. gada 30. novembra un 1. decembra plenārsēžu darba kārtības dokumentiem, kā arī Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvo rezolūciju par kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam nav strīda par to, ka Samierināšanas komitejas vienošanās par šo dokumentu notika un tika nosūtīta Parlamentam un Padomei 2016. gada 17. novembrī. Parlaments debates un balsošanu par šo dokumentu iekļāva nevis parastās plenārsesijas darba kārtībā, kura notika Strasbūrā no 2016. gada 21. līdz 24. novembrim, bet gan papildu plenārsesijas darba kārtībā, kura notika Briselē 2016. gada 30. novembrī un 1. decembrī.

55

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šajā lietā 2016. gada 1. decembris bija LESD 314. panta 6. punktā paredzētā termiņa pēdējā diena. Tā kā Padome kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam jau bija apstiprinājusi 2016. gada 28. novembrī, tas, ka Parlaments pārsniedza šo termiņu, esot nozīmējis ikgadējā budžeta pieņemšanu šim finanšu gadam atbilstoši LESD 314. panta 7. punkta a) apakšpunktam, Parlamentam nepiedaloties budžeta procedūrā otrajā lasījumā.

56

Attiecībā uz Francijas Republikas argumentiem, saskaņā ar kuriem Parlaments būtu varējis lemt par kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam agrāk, proti, parastās plenārsesijas laikā no 2016. gada 21. līdz 24. novembrim Strasbūrā, ir jānorāda – tas, ka Parlaments pilnībā izmanto LESD 314. panta 6. punktā paredzēto termiņu, nevar radīt šaubas par Parlamenta 2016. gada 30. novembra un 1. decembra plenārsēžu darba kārtības dokumentu tiesiskumu, kā arī Parlamenta 2016. gada 1. decembra normatīvās rezolūcijas attiecībā uz Protokolu par iestāžu atrašanās vietu tiesiskumu. Proti, Parlaments ir tiesīgs pilnībā izmantot termiņus, kas tam ir noteikti minētajā 314. pantā. Kā Parlaments norādīja Tiesas sēdē, iekšējās debates dažādās politiskajās grupās un Budžeta komitejā prasa ilgu laiku; sevišķi daudz laika ir vajadzīgs, lai sagatavotu debates un balsojumu par budžetu plenārsēdē un tostarp lai panāktu balsu vairākumu.

57

Turklāt Samierināšanas komitejas vienošanās par kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam teksts tika izstrādāts galīgajā tehniskajā redakcijā un iztulkots visās Savienības oficiālajās valodās; to, ka tas bija nepieciešams, lietas dalībnieki neapstrīd. Lietas dalībnieki neapstrīd arī lēmumu šo izstrādi galīgajā tehniskajā redakcijā uzticēt Komisijas dienestiem pēc Parlamenta un Padomes kopīgas vienošanās un saskaņā ar 2013. gada 2. decembra Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (OV 2013, C 373, 1. lpp.).

58

Šajā lietā pēc šīs izstrādes galīgajā tehniskajā redakcijā kopīgais dokuments par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam tika nodots Parlamenta rīcībā tikai 2016. gada 24. novembra pēcpusdienā, proti, 2016. gada novembra parastās plenārsesijas pēdējā dienā, turklāt tikai angļu valodas versijā. Šajos apstākļos debates un balsošana par šo dokumentu saskaņā ar Reglamenta 156. un 158. pantu nevarēja tikt iekļautas darba kārtībā attiecībā uz to pašu 2016. gada 24. novembri. Proti, saskaņā ar šīm tiesību normām teksta apspriešanu un balsošanu par to var sākt tikai tad, ja tas ir sagatavots Savienības oficiālajās valodās un ir darīts pieejams deputātiem vismaz 24 stundas iepriekš. Šo minimālo prasību ievērošana ir būtiska, lai debates un balsošana plenārsēdē attiecībā uz kopīgo dokumentu par ikgadējo budžetu tiktu sagatavota ar nepieciešamo uzmanību, stingrību un iesaistīšanos, tostarp ņemot vērā prasības saistībā ar daudzvalodību.

59

Attiecībā uz Samierināšanas komitejas vienošanās par kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam izstrādes galīgajā tehniskajā redakcijā ilgumu, kas šajā lietā bija septiņas dienas, Francijas Republika nav pierādījusi, ka tas bija pārmērīgs. Lai gan Parlamentam, protams, ir jāpārliecinās, ka tiek izdarīts viss, lai šīs izstrādes galīgajā tehniskajā redakcijā ilgums attiecīgā gadījumā ļautu ievērot prasības, kas izriet no Protokola par iestāžu atrašanās vietu vienīgā panta a) punkta, šī dalībvalsts tomēr nav norādījusi nevienu konkrētu elementu, kas ļautu uzskatīt, ka Parlaments nav izpildījis šo pienākumu, un tātad, ka minētās izstrādes galīgajā tehniskajā redakcijā ilgums varēja būt mazāks tādējādi, ka šis kopīgais dokuments varēja tikt nodots Parlamenta rīcībā, izpildot nosacījumus, kas izvirzīti tā reglamentā, proti, pirms 2016. gada 24. novembra.

60

Pat pieņemot, ka šis ilgums varēja būt mazāks, ir jāņem vērā laiks, kāds papildus minimālajām prasībām, kuras izvirzītas Reglamenta 156. pantā, ir nepieciešams, lai tiktu sagatavota plenārsēde attiecībā uz kopīgo dokumentu par ikgadējo budžetu, – laiks, kādam jābūt deputātu rīcībā, it īpaši parlamentārā mazākuma deputātu rīcībā, kuru pārstāvis nav piedalījies samierināšanas procedūrā, lai varētu ar šo dokumentu pienācīgi iepazīties, par to debatēt un balsot ar nepieciešamo uzmanību, stingrību un iesaistīšanos.

61

Tātad Parlaments nav pieļāvis kļūdu vērtējumā, iekļaudams debates un balsošanu par kopīgo dokumentu par Savienības ikgadējo budžetu 2017. finanšu gadam papildu plenārsesijas, kura notika Briselē 2016. gada 30. novembrī un 1. decembrī, darba kārtībā un apstiprinādams šo dokumentu ar normatīvo rezolūciju tajā pašā plenārsesijā.

62

Otrkārt, attiecībā uz aktu, ar ko ir konstatēts, ka Savienības ikgadējais budžets 2017. finanšu gadam ir pieņemts galīgajā variantā, ir jānorāda, ka Līgumā par ES darbību Parlamenta priekšsēdētājam nav noteikts nekāds termiņš tā pieņemšanai; tas atbilstoši LESD 314. panta 9. punktam ir jāpieņem, kad ir pabeigta šajā pantā paredzētā procedūra.

63

Minētais akts ir cieši saistīts ar balsošanu par kopīgo dokumentu par ikgadējo budžetu otrajā lasījumā. Parlamenta priekšsēdētāja akts, ar ko pēc procedūras likumības pārbaudes formāli ir konstatēts, ka Savienības ikgadējais budžets ir pieņemts galīgajā variantā, veido šī budžeta pieņemšanas procedūras nobeiguma stadiju un padara budžetu saistošu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 17. septembris, Padome/Parlaments, C‑77/11, EU:C:2013:559, 50. punkts). Tādējādi, ja Parlaments, ņemot vērā nepieciešamo saskaņošanu, uz ko ir norādīts šī sprieduma 42. punktā, ir tiesīgs debatēt un balsot par kopīgo dokumentu par ikgadējo budžetu papildu plenārsesijas laikā Briselē, šīs iestādes priekšsēdētājs veic minēto konstatējumu tās pašas plenārsesijas laikā.

64

Turklāt, ņemot vērā to, cik nozīmīga ikgadējā budžeta pieņemšana ir Savienības rīcībai, nevar tikt prasīts, lai nolūkā konstatēt, ka budžeta procedūra ir galīgi pabeigta, un padarīt Savienības ikgadējo budžetu saistošu, Parlamenta priekšsēdētājam būtu jāgaida nākamā parastā plenārsesija Strasbūrā.

65

Tādējādi Parlamenta priekšsēdētājs plenārsēdes laikā, kas notika 2016. gada 1. decembrī Briselē, to, ka Savienības ikgadējais budžets 2017. finanšu gadam ir pieņemts galīgajā variantā, varēja konstatēt, nepieļaudams kļūdu vērtējumā.

66

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida Francijas Republikas vienīgais pamats, un tādējādi šī prasība ir jānoraida.

67

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlaments ir prasījis piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums ir tai nelabvēlīgs, Francijas Republikai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Parlamenta tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar tā paša reglamenta 140. panta 1. punktu Luksemburgas Lielhercogiste, kas ir iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: