1

Ar apelācijas sūdzību L. Jenkinson lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 9. novembra rīkojumu Jenkinson/Padome u.c. (T‑602/15, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2016:660), ar kuru tā noraidīja viņa prasību, kuras priekšmets galvenokārt bija prasība, pamatojoties uz LESD 272. pantu, ar kuru tika lūgts, pirmkārt, pārkvalificēt visas L. Jenkinson līgumattiecības par “darba līgumu uz nenoteiktu laiku” un atlīdzināt kaitējumu, kas viņam esot nodarīts, ļaunprātīgi izmantojot secīgi uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus un nelikumīgi atbrīvojot no darba, un, otrkārt, atzīt, ka Eiropas Savienības Padome, Eiropas Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) ir diskriminējoši izturējušies pret viņu, un līdz ar to piespriest tiem atlīdzināt kaitējumu, un pakārtoti – prasība, pamatojoties uz Eiropas [Savienības] iestāžu ārpuslīgumisko atbildību.

2

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā rīkojuma 1.–6. punktā ir aprakstīta šādi:

3

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 23. oktobrī, prasītājs cēla prasību pret Padomi, Komisiju, EĀDD un misiju Eulex Kosovo, kurā viņš lūdza Vispārējo tiesu:

4

Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa atzina, ka tās kompetencē acīmredzami nav spriest par divām prasījumu daļām, kuras izvirzītas galvenokārt, un kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja prasījumu daļu, kas izvirzīta pakārtoti. Rezultātā Vispārējā tiesa prasību pilnībā noraidīja un piesprieda L. Jenkinson atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

5

L. Jenkinson prasījumi Tiesai ir šādi:

6

Padome un Komisija lūdz apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest L. Jenkinson atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7

EĀDD un misijas Eulex Kosovo prasījumi Tiesai ir šādi:

8

Turklāt Padome un EĀDD lūdz Tiesu gadījumā, ja apelācijas sūdzība tiktu uzskatīta par pamatotu, noraidīt apelācijas sūdzību un prasību kā nepieņemamas, ciktāl tās attiecas uz tiem.

9

Apelācijas sūdzībā L. Jenkinson saskaņā ar prasījumu pirmo daļu lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu un saskaņā ar prasījumu otro daļu – apmierināt prasību.

10

EĀDD un misija Eulex Kosovo apstrīd Tiesas kompetenci izskatīt apelācijas sūdzību. Turklāt misija Eulex Kosovo apstrīd visas apelācijas sūdzības pieņemamību, savukārt Komisija apstrīd tikai apelācijas sūdzības prasījumu otrās daļas pieņemamību.

11

EĀDD un misija Eulex Kosovo būtībā apgalvo, ka Tiesai nav kompetences izskatīt šo apelācijas sūdzību, jo L. Jenkinson pamatojot savu argumentāciju ar darba līgumiem, kas bija noslēgti pirms pēdējā LNL, un ka saskaņā ar šajos līgumos ietvertajām šķīrējklauzulām tikai Briseles tiesām ir kompetence izskatīt šādu strīdu. Turklāt L. Jenkinson vienlaicīgi esot cēlis būtībā identisku prasību tribunal du travail francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā Darba un sociālo lietu tiesa, Beļģija).

12

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu Tiesas kompetencē ir izskatīt apelācijas sūdzības, kas iesniegtas par LESD 256. panta 1. punkta pirmajā daļā minētajiem Vispārējās tiesas nolēmumiem. Ir skaidrs, ka pārsūdzētais rīkojums ir uzskatāms par vienu no šajā pēdējā normā minētajiem nolēmumiem.

13

Turklāt jākonstatē, ka jautājums par Savienības tiesu kompetenci lemt par L. Jenkinson pirmajā instancē izvirzīto prasījumu pamatotību, ņemot vērā pārsūdzētā rīkojuma saturu un L. Jenkinson Tiesā izvirzītos prasījumus, ir šīs apelācijas sūdzības ietvaros izvirzīto būtisko jautājumu vidū.

14

Šādos apstākļos Tiesa ir kompetenta izskatīt apelācijas sūdzību.

15

Lai pamatotu prasījumu pirmo daļu, ar kuru tiek lūgts atcelt pārsūdzēto rīkojumu, L. Jenkinson būtībā izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu par Savienības tiesu kompetences apmēru. Ar otro pamatu viņš atsaucas uz līgumattiecībām starp L. Jenkinson, no vienas puses, un Padomi, Komisiju un EĀDD, no otras puses. Trešais un ceturtais pamats ir balstīts uz kļūdām tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, izvērtējot prasības, kas attiecās attiecīgi uz iestāžu ārpuslīgumisko atbildību un izmaksu sadali.

16

Padome, EĀDD un Eulex Kosovo misija tostarp apstrīd argumentu, kas izvirzīti šīs prasījumu pirmās daļas pamatošanai, pieņemamību.

17

Padome un EĀDD uzskata, ka apelācijas sūdzība nav pieņemama, ciktāl tā attiecas uz tiem. Pirmkārt, tie neesot bijuši pēdējā LNL puses un nevarot tikt uzskatīti par L. Jenkinson“darba devējiem”; to Vispārējā tiesa esot konstatējusi pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā, un šis punkts apelācijas tiesvedībā netiek apstrīdēts. Otrkārt, L. Jenkinson neesot norādījis nevienu rīcību, kas radītu to ārpuslīgumisko atbildību.

18

Turklāt misija Eulex Kosovo apgalvo, ka apelācijas sūdzība nav pietiekami skaidra un precīza, lai tā varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa par to varētu lemt.

19

Attiecībā uz Padomes un EĀDD izvirzītajiem iebildumiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 171. pantu apelācijas sūdzību izsniedz pārējiem Vispārējā tiesā izskatītās attiecīgās lietas dalībniekiem. Nav šaubu, ka Padome un EĀDD bija vieni no dalībniekiem tiesvedībā Vispārējā tiesā.

20

Turklāt jākonstatē, ka Padomes un EĀDD argumentācija, lai pierādītu, ka apelācijas sūdzība daļā, kurā tā attiecas uz tiem, nav pieņemama, ir balstīta uz argumentiem, kas attiecas uz lietas būtību, proti, Vispārējās tiesas kompetenci lemt par apgalvojumiem, ko attiecībā pret tiem izvirzījis L. Jenkinson, nevis uz šīs apelācijas sūdzības pieņemamību.

21

Attiecībā uz misijas Eulex Kosovo argumentāciju, kas balstīta uz obscuri libelli izņēmumu, ir svarīgi atzīmēt, ka, lai arī šī misija šajā sakarā izvirza īpašu argumentu attiecībā uz L. Jenkinson argumentāciju par apelācijas sūdzībā ietverto prasījumu otro daļu, tomēr tas pats nevar tikt apgalvots par argumentu, kas izvirzīts šīs apelācijas sūdzībā ietverto prasījumu pirmās daļas atbalstam.

22

Turklāt jākonstatē, ka apelācijas sūdzības prasījumu pirmās daļas atbalstam izvirzītajos četros pamatos L. Jenkinson precīzi apraksta tos pārsūdzētā rīkojuma pamatojuma punktus, kurus viņš apstrīd, kā rezultātā argumentācija, kuru viņš šajā sakarā izvirza, ir pietiekami skaidra un precīza, lai ļautu atbildētājiem sagatavot aizstāvību, kā to apliecina atbildētāju atbildes raksti. Līdz ar to Tiesa var lemt par četriem pamatiem, kas izvirzīti prasījumu pirmās daļas atbalstam.

23

No minētā izriet, ka iebildumi attiecībā uz prasījumu pirmās daļas pieņemamību, kurus ir izvirzījusi Padome, EĀDD un misija Eulex Kosovo, ir jānoraida kā nepamatoti.

24

Pirmais pamats ir sadalīts četrās daļās, no kurām vispirms ir jāizskata trešā daļa kopā ar otro pamatu.

25

Apelācijas sūdzības pirmā pamata trešajā daļā L. Jenkinson norāda, ka pārsūdzētā rīkojuma 39. punktā Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka, tā kā tās kompetencē ietilpst tikai pēdējais LNL, tā nevarot spriest par iepriekš noslēgto darba līgumu sekām. Tādējādi visu tā līgumattiecību ar atbildētājiem pārkvalificēšana par līgumu uz nenoteiktu laiku nekādā gadījumā nevarot būt izolēta no pēdējā LNL esamības un no šī līguma izbeigšanas. Proti, viņam būtu neiespējami panākt savu līgumattiecību pārkvalificēšanu daļēji Briseles tiesās un daļēji Savienības tiesās. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

26

Otrajā pamatā L. Jenkinson cita starpā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā noraidot savu kompetenci lemt par tā lūgumiem atzīt Padomes, Komisijas un EĀDD atbildību par diskriminējošu attieksmi, no kādas tas esot cietis attiecībā uz darba samaksu, tiesībām uz pensiju un citiem pabalstiem. Šajā sakarā L. Jenkinson norāda, ka viņa līgumattiecības ar misijām, izņemot misiju Eulex Kosovo, tika izbeigtas ar attiecīgo iestāžu, vismaz Padomes, lēmumu, un no tā secina, ka šīs iestādes tādējādi ir pārņēmušas minēto misiju tiesības un pienākumus. Tādēļ tām būtu jāatbild par sekām, kādas izriet no līgumiskajām saistībām, kādas šīm misijām bija ar to personālu.

27

Komisija, ņemot vērā argumentus, kas izvirzīti cita starpā pirmā pamata trešās daļas kontekstā, atgādina, ka strīda priekšmetu nevar izvērtēt tiesa, kurai nav kompetences, jo jautājums par kompetenci ir jāatrisina pirms lietas izskatīšanas pēc būtības.

28

Attiecībā uz otro pamatu Komisija uzskata, ka J. Jenkinson argumentācija ir neefektīva, ciktāl ar to netiek apstrīdēts pārsūdzētā rīkojuma 30., 31. un 35. punkts un ciktāl Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka pēdējais LNL tika noslēgts vienīgi ar misiju Eulex Kosovo kā “darba devēju”, kas nozīmē, ka tikai pēdējā minētā, kurai ir tiesībspēja noslēgt šādus līgumus, var tikt uzskatīta par darba devēju. Tomēr ar argumentiem, kas attiecas uz iespējamo trīs attiecīgo iestāžu pārcelšanu uz misijām, ar kurām apelācijas sūdzības iesniedzējs strādāja, neesot iespējams apstrīdēt minētos Vispārējās tiesas apsvērumus.

29

Attiecībā uz pirmā pamata trešo daļu Padome norāda, ka pēdējā LNL ilgums nevar mainīt prasītāja tiesības iegūt vēlamo viņa stāvokļa pārkvalificēšanu Beļģijas tiesās, un uzsver, ka L. Jenkinson nav pierādījis ne to, ka ar pēdējā LNL ietverto klauzulu par kompetences piešķiršanu būtu atceltas iepriekšējos līgumos iekļautās klauzulas par kompetences piešķiršanu Beļģijas tiesām, ne arī to, ka tāda būtu bijusi līgumslēdzēju pušu griba.

30

Attiecībā uz otro pamatu Padome apgalvo, ka tā nav bijusi līgumslēdzēja puse nevienam no līgumiem, ko noslēdzis L. Jenkinson, un atzīmē, ka lēmumos, ar ko izveido misijas, kā arī stratēģiskajā virzienā, par ko ir atbildīga Padome, nav ietverts neviens elements, kas attiektos uz īpašajiem līgumiem, kuri noslēgti ar misijām norīkotiem darbiniekiem. Protams, Padome esot kompetenta lemt par krīzes pārvarēšanas misijas apjoma samazināšanu, tās iespējamo slēgšanu un misijas organizatorisko struktūru, tomēr par līgumā paredzētajiem nodarbinātības nosacījumiem un to izpildi Padomei neesot jālemj. Tāpēc Padome neesot lēmusi par īpašo strīdīgo attieksmi, un neviens Padomes akts neesot apstrīdēts. Patiesībā neesot šaubu, ka misija Eulex Kosovo ir tiesībspējīga un ka tā ir pilnībā atbildīga par visām sūdzībām un pienākumiem, kas izriet no tās pilnvaru izpildes.

31

Saistībā ar pirmā pamata trešo daļu EĀDD uzskata, ka no prasības pieteikuma un L. Jenkinson izvirzītajiem argumentiem izriet, ka viņš pamato savus prasījumus ar visām savām darba attiecībām ar misiju Eulex Kosovo un, it īpaši, ar viņa nodarbinātības nepagarināšanu, par kuru viņam tika paziņots līguma pirms pēdējā LNL darbības laikā. Tādēļ strīds attiecoties nevis uz pēdējo LNL, bet gan uz iepriekšējām līgumattiecībām. Tā kā netiekot apstrīdēts, ka visos iepriekšējos darba līgumos bija ietverta klauzula, ar kuru piekritība bija noteikta Beļģijas tiesām, Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Turklāt L. Jenkinson neesot paskaidrojis, uz kāda pamata pēdējais LNL mainītu viņa iepriekšējos līgumus.

32

Attiecībā uz otro pamatu EĀDD atbild, ka Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka tas nav bijis pēdējā LNL līgumslēdzēja puse.

33

Attiecībā uz pirmā pamata trešo daļu misija Eulex Kosovo uzskata, ka, tā kā tikai pēdējā LNL bija ietverta klauzula, ar kuru kompetence ir piešķirta Savienības tiesām, un šādas šķīrējtiesas klauzulas esot jāinterpretē ierobežojoši, Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, paziņojot par savas kompetences neesamību attiecībā uz L. Jenkinson prasījumiem, pamatojoties uz viņa iepriekšējiem līgumiem. Neesot nekā, kas ļautu ex post apšaubīt L. Jenkinson piekrišanu klauzulām, ar kurām kompetence ir piešķirta Beļģijas tiesām un kuras ir iekļautas iepriekšējos līgumos.

34

Tā kā L. Jenkinson ar argumentu, kas izvirzīts pirmā pamata trešajā daļā un otrajā pamatā, būtībā apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru tās kompetence nevar tikt attiecināta uz līgumiem pirms pēdējā LNL, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 23., 26. un 38.–40. punktā ir nospriedusi:

[..]

[..]

35

LESD 274. pantā, neskarot kompetenci, kas Tiesai ir piešķirta Līgumos, ir paredzēts, ka domstarpības, kurās viena puse ir Savienība, tāpat ir dalībvalstu tiesu jurisdikcijā.

36

LESD 272. pantā ir paredzēts, ka Tiesas kompetencē ir spriest saskaņā ar šķīrējklauzulām, kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Savienība vai kuri noslēgti tās vārdā.

37

Atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt un izlemt pirmajā instancē lietas, kas minētas tostarp LESD 272. pantā.

38

Ņemot vērā šos noteikumus, Vispārējās tiesas kompetence, kuras pamatā ir šķīrējtiesas klauzula, ir izņēmums no vispārējiem noteikumiem un tāpēc ir jāinterpretē šauri (spriedums, 1986. gada 18. decembris, Komisija/Zoubek, 426/85, EU:C:1986:501, 11. punkts).

39

Turklāt, lai gan saistībā ar šķīrējklauzulu, kas noslēgta saskaņā ar LESD 272. pantu, Vispārējai tiesai var tikt lūgts izskatīt strīdu, piemērojot valsts tiesību normas, kas regulē līgumu, tās kompetenci izskatīt strīdu saistībā ar šo līgumu nosaka tikai šī panta un šķīrējklauzulas noteikumi un to neietekmē valsts tiesību normas, kas varētu radīt šķērsli tās kompetencei (spriedums, 2015. gada 26. februāris, Planet/Komisija, C‑564/13 P, EU:C:2015:124, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

No minētā izriet, ka Vispārējā tiesa var izskatīt tikai tās prasības, kuras izriet no Savienības noslēgtā līguma, kas ietver šķīrējklauzulu, vai kurām ir tieša saikne ar pienākumiem, kas izriet no šī līguma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 18. decembris, Komisija/Zoubek, 426/85, EU:C:1986:501, 11. punkts).

41

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai, pretēji Vispārējās tiesas argumentiem, ar attiecīgajos darba līgumos ietvertajām šķīrējklauzulām Vispārējai tiesai ir piešķirta kompetence izvērtēt L. Jenkinson lūgumus, kas izvirzīti tā Vispārējā tiesā celtās prasības ietvaros.

42

Šajā ziņā, kā to pārsūdzētā rīkojuma 21. un 22. punktā ir norādījusi Vispārējā tiesa, nav strīda par to, ka visos iepriekšējos darba līgumos, kas noslēgti starp misijām un apelācijas sūdzības iesniedzēju, ir ietverts noteikums, kas skaidri paredz, ka Briseles tiesām ir kompetence strīdos, kas izriet no šiem līgumiem vai ir saistīti ar tiem, un ka tikai pēdējā LNL 21. pantā ir skaidri paredzēts, ka strīdi, kas rodas vai ir saistīti ar šo līgumu, ietilpst Tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 272. pantu.

43

No tā izriet, ka, tā kā prasība tika celta saskaņā ar LESD 272. pantu, Vispārējai tiesai principā ir kompetence izskatīt tikai tos lūgumus, kas izriet no pēdējā LNL vai kuriem ir tieša saikne ar pienākumiem, kas izriet no šī līguma.

44

Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 45. un 46. punktā, runājot par darba attiecībām, kas ir analogas darba attiecībām šajā lietā, jo tās skar virkni secīgu darba līgumu, kas noslēgti piecpadsmit gadu laikā un no kuriem tikai pēdējie četri līgumi ietvēra šķīrējklauzulu, ar ko Tiesai ir piešķirta kompetence lemt par visiem strīdiem, kas saistīti ar minēto līgumu spēkā esamību, interpretāciju vai izpildi, Tiesa ir nospriedusi, ka fakts, ka viena un tā pati klauzula nav ietverta iepriekšējos līgumos un ka attiecībā uz pirmajiem gadiem nav pat pastāvējuši rakstveida līgumi, nevar liegt Tiesai, novērtējot starp līgumslēdzējām pusēm pastāvošās attiecības, ņemt vērā visus noslēgtos līgumus (spriedums, 1982. gada. gada 1. jūlijs, Porta/Komisija, 109/81 EU:C:1982:253, 10. punkts).

45

No minētā izriet, ka, pretēji pārsūdzētā rīkojuma 23., 26. un 38.–40. punktā Vispārējās tiesas nospriestajam, tās kompetence var tikt attiecināta arī uz agrākiem darba līgumiem, kuros kompetence ir paredzēta Briseles tiesām, ar nosacījumu, ka L. Jenkinson celtā prasība ietver lūgumus, kas izriet no pēdējā LNL vai kas ir tieši saistīti ar pienākumiem, kuri izriet no šī līguma.

46

Šajā ziņā, kā tas izriet no pārsūdzētā rīkojuma 10. punkta, galvenokārt izvirzītajos prasījumos L. Jenkinson būtībā lūdz Vispārējai tiesai pārkvalificēt visas viņa līgumattiecības par uz nenoteiktu laiku noslēgtu darba līgumu un piešķirt viņam tiesības, kuras, viņaprāt, varētu izrietēt no šādas pārkvalifikācijas.

47

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 47. punktā, ciktāl L. Jenkinson prasījumi ir saistīti ar vienotu un turpinātu darba attiecību esamību, pamatojoties uz secīgi noslēgtiem LNL, to mērķis ir pārkvalificēt visus noslēgtos līgumus un tie ir balstīti uz visiem šiem līgumiem, ieskaitot pēdējo LNL.

48

Līdz ar to ir jākonstatē, ka L. Jenkinson celtā prasība ietver lūgumus, kas izriet arī no pēdējā LNL.

49

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa, pamatodamās uz to, ka saistībā ar L. Jenkinson lūgumiem būtu jāņem vērā iepriekšējo darba līgumu ietekme, pārsūdzētā rīkojuma 39. un 40. punktā atzīstot acīmredzamu savas kompetences lemt par galvenokārt izvirzītajām prasījumu daļām neesamību, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

50

Ņemot vērā šī sprieduma 44. punktā atgādināto judikatūru, Vispārējai tiesai šajā gadījumā ir jāpārbauda, vai un vajadzības gadījumā – cik lielā mērā tā, novērtējot L. Jenkinson lūgumus, var ņemt vērā iepriekšējos darba līgumus.

51

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata trešā daļa un otrais pamats, kas izvirzīti, lai pamatotu prasījumu pirmo daļu, ir jāapmierina, un pārsūdzētais rīkojums līdz ar to ir jāatceļ, un nav jāpārbauda citas pirmā pamata daļas, kā arī trešais un ceturtais pamats, kas izvirzīti, lai pamatotu prasījumus, kuri skar attiecīgi Vispārējās tiesas vērtējumu pakārtoti izvirzītajai argumentācijai un tiesāšanās izdevumu sadali pirmajā instancē.

52

Ar prasījumu otro daļu L. Jenkinson lūdz Tiesu apmierināt prasību, kas celta Vispārējā tiesā.

53

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Tiesa Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā pati var taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

54

Tomēr, pretēji L. Jenkinson apgalvotajam, lieta nav tādā stadijā, lai taisītu galīgo spriedumu.

55

Tā kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi tikai savu kompetenci un prasības pieņemamību, neiedziļinoties lietas būtībā, ir jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka principā tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu, pēc būtības izskatot prasību, kas celta Vispārējā tiesā, ja pēdējā minētā ir noraidījusi prasību kā nepieņemamu, apmierinot iebildi par nepieņemamību un neatliekot lēmuma par šo iebildi pieņemšanu līdz galīgajam spriedumam (spriedums, 2009. gada 17. decembris, Pārskatīšana M/EMEA, C‑197/09 RX‑II, EU:C:2009:804, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Zināmos apstākļos, protams, ir iespējams lemt par prasības būtību arī tad, ja process pirmajā instancē ir attiecies tikai uz iebildi par nepieņemamību, kuru Vispārējā tiesa ir apmierinājusi. Tā tas, pirmkārt, var būt gadījumā, ja pārsūdzētā sprieduma vai rīkojuma atcelšana noteikti nozīmē konkrētu nolēmumu par attiecīgās prasības būtību vai, otrkārt, ja prasības atcelt tiesību aktu izskatīšana pēc būtības ir balstīta uz argumentiem, kurus lietas dalībnieki ir izteikuši apelācijas tiesvedībā saistībā ar pirmās instances tiesas norādīto argumentāciju (spriedums, 2009. gada 17. decembris, Pārskatīšana M/EMEA, C‑197/09 RX‑II, EU:C:2009:804, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Šajā lietā, kā to pamatoti apgalvo Komisija, nav tādu īpašu apstākļu, kas ļautu Tiesai pašai pieņemt nolēmumu par prasības būtību.

58

No tā izriet, ka šī lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un ka prasījumu otrā daļa ir jānoraida.

59

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: