–

E. Donnellan vārdā – L. Glennon un E. Silke, solicitors, P. McGarry, SC, kā arī R. Maguire, barrister,

–

the Revenue Commissioners vārdā – M.‑C. Maney, solicitor, N. Travers, SC, B. Ó Floinn, BL, kā arī M. Corry, advocate,

–

Grieķijas valdības vārdā – E. Tsaousi un M. Tassopoulou, kā arī K. Georgiadis, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un H. Krämer, kā arī F. Tomat, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Direktīvas 2010/24/ES (2010. gada 16. marts) par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem, un citiem pasākumiem (OV 2010, L 84, 1. lpp., un labojums OV 2016, L 357, 17. lpp.) 14. panta 1. un 2. punkta interpretāciju un piemērošanu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Eamonn Donnellan un Revenue Commissioners [Ieņēmumu dienestu] (turpmāk tekstā – “Commissioners”) par prasījuma, kas sastāv, pirmkārt, no naudas soda, kuru kāda Grieķijas muitas iestāde ir piemērojusi E. Donnellan, un, otrkārt, procentu, kā arī ar šo naudas sodu saistīto izmaksu vai soda procentu piedziņu.

3

Direktīva 2010/24 tika pieņemta, pamatojoties uz LESD 113. un 115. pantu. Tās preambulas 1., 7., 17., 20. un 21. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir precizēts, ka ar minēto direktīvu “paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstis sniedz palīdzību piedziņā dalībvalstī saistībā ar jebkuriem 2. pantā minētajiem prasījumiem, kas radušies citā dalībvalstī.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā “Darbības joma” ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro prasījumiem, kas saistīti ar:

[..]

2.   Šīs direktīvas piemērošanas joma ietver:

[..]

[..]”

6

Atbilstoši šīs pašas direktīvas 8. pantam “Pieprasījums paziņot par konkrētiem dokumentiem saistībā ar prasījumiem”:

“1.   Pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes lūguma pieprasījuma saņēmēja iestāde paziņo adresātam par visiem, tostarp juridiska rakstura, dokumentiem, ko sagatavojusi pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts un kas attiecas uz prasījumu, kā minēts 2. pantā, vai tā piedziņu.

[..]”

7

Direktīvas 2010/24 10. panta “Piedziņas pieprasījums” 1. punktā ir noteikts:

“Pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes lūguma pieprasījuma saņēmēja iestāde veic to prasījumu piedziņu, uz kuriem attiecas instruments, kas atļauj izpildi pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī.”

8

Šīs direktīvas 11. panta “Piedziņas pieprasījumu reglamentējošie nosacījumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Pieprasījuma iesniedzēja iestāde nevar iesniegt piedziņas pieprasījumu, ja un kamēr prasījums un/vai instruments, kas atļauj tā izpildi pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, ir apstrīdēts šajā dalībvalstī, izņemot gadījumus, kad piemēro 14. panta 4. punkta trešo daļu.”

9

Minētās direktīvas 12. pantā “Instruments, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, un citi pavaddokumenti” ir noteikts:

“1.   Piedziņas pieprasījumam pievieno vienotu instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī.

Šis vienotais instruments, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, rāda tā sākotnējā instrumenta būtisko saturu, ar ko atļauj izpildi, un tas ir vienīgais pamats piedziņai un izpildes nodrošināšanas pasākumiem, kurus veic pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī. Tam nav nepieciešama atzīšana, papildināšana vai aizstāšana minētajā dalībvalstī. Vienotajā instrumentā, kas atļauj izpildi, ir iekļauta vismaz šāda informācija:

[..]”

10

Šīs pašas direktīvas 13. pantā “Piedziņas pieprasījuma izpilde” ir noteikts:

“1.   Veicot piedziņu pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, jebkuru prasījumu, saistībā ar kuru iesniegts piedziņas pieprasījums, apstrādā tā, it kā tas būtu pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījums, ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi. Pieprasījuma saņēmēja iestāde izmanto pilnvaras un procedūras, kas paredzētas pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts normatīvajos un administratīvajos aktos un ko piemēro prasījumiem saistībā ar tādiem pašiem noteiktajiem maksājumiem vai nodokļiem vai, ja tādu pašu nav, līdzīgiem noteiktajiem maksājumiem vai nodokļiem, izņemot gadījumus, ja šajā direktīvā paredzēts citādi.

[..]

3.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde iekasē kavējuma procentus, sākot no dienas, kurā saņemts piedziņas pieprasījums, saskaņā ar pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī spēkā esošajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem.

[..]”

11

Direktīvas 2010/24 14. pantā “Domstarpības” ir paredzēts:

“1.   Domstarpības par prasījumu, sākotnējo instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, vai vienoto instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, un domstarpības par pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās iestādes veiktās paziņošanas likumību risina pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās struktūras. Ja prasījuma piedziņas procedūras laikā prasījumu, sākotnējo instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, vai vienoto instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, apstrīd kāda ieinteresētā persona, pieprasījuma saņēmēja iestāde šo personu informē, ka tai jāvēršas ar prasību pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentajā struktūrā saskaņā ar šajā dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem.

2.   Domstarpības par pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī veiktajiem izpildes pasākumiem vai par pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes veiktās paziņošanas likumību risina šīs dalībvalsts kompetentā struktūra saskaņā ar tās spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

3.   Ja pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentajā struktūrā saņemta 1. punktā minētā prasība, pieprasījuma iesniedzēja iestāde par to informē pieprasījuma saņēmēju iestādi un norāda prasījuma summu, kas netiek apstrīdēta.

4.   Tiklīdz pieprasījuma saņēmēja iestāde vai nu no pieprasījuma iesniedzējas iestādes, vai no ieinteresētās personas ir saņēmusi 3. punktā minēto informāciju, tā aptur izpildes procedūru attiecībā uz prasījuma apstrīdēto daļu, kamēr šajā jautājumā kompetentā struktūra pieņem lēmumu, ja vien pieprasījuma iesniedzēja iestāde nepieprasa ko citu saskaņā ar šā punkta trešo daļu.

Pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes lūguma vai citos gadījumos, kad pieprasījuma saņēmēja iestāde to uzskata par nepieciešamu [..], šī pieprasījuma saņēmēja iestāde var veikt izpildes nodrošināšanas pasākumus, lai garantētu prasījuma piedziņu, ciktāl to atļauj pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī spēkā esošie normatīvie akti.

Saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un administratīvo praksi pieprasījuma iesniedzēja iestāde var lūgt pieprasījuma saņēmēju iestādi veikt apstrīdētā prasījuma vai prasījuma apstrīdētās daļas piedziņu, ciktāl to atļauj pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī spēkā esošie attiecīgie normatīvie akti un administratīvā prakse. Šādi pieprasījumi ir pamatoti. Ja apstrīdēšanas rezultāti vēlāk ir par labu parādniekam, pieprasījuma iesniedzēja iestāde atbild par piedzīto summu atlīdzināšanu, ietverot visas izmaksājamās kompensācijas, saskaņā ar pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem.

[..]”

12

Atbilstoši šīs direktīvas 28. pantam dalībvalstīm līdz 2011. gada 31. decembrim bija jāpieņem un jāpublicē normatīvie un administratīvie aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu minētās direktīvas prasības, un bija jāpiemēro minētie noteikumi no 2012. gada 1. janvāra.

13

Ar Direktīvas 2010/24 29. pantu no 2012. gada 1. janvāra ir atcelta Padomes Direktīva 2008/55/EK (2008. gada 26. maijs) par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem (OV 2008, L 150, 28. lpp.).

14

Ar Direktīvu 2008/55 bija kodificēta Padomes Direktīva 76/308/EEK (1976. gada 15. marts), par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem (OV 1976, L 73, 18. lpp.), kā arī tiesību akti, ar kuriem tā ir grozīta.

15

Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 1189/2011 (2011. gada 18. novembris), ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību, kā īstenot atsevišķus noteikumus Direktīvā 2010/24 (OV 2011, L 302, 16. lpp.), 15. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Piedziņas vai izpildes nodrošināšanas pasākumu pieprasījumos ietver paziņojumu, ka ir izpildīti Direktīvā 2010/24/ES paredzētie nosacījumi savstarpējās palīdzības procedūras sākšanai.”

16

TLT International Ltd – saskaņā ar Īrijas tiesībām dibināts transporta uzņēmums – 2002. gadā pieņēma E. Donnellan, kurš ir Īrijas pilsonis, darbā par smago kravas transportlīdzekļu vadītāju.

17

2002. gada jūlijā E. Donnellan pēc šī uzņēmuma norādījuma paņēma no kāda Grieķijā reģistrēta tirgotāja 23 olīveļļas kastes. Pavadzīmē par šo preču piegādi kā to adresāts bija minēts uzņēmums, kurš Īrijā apsaimnieko lielveikalus.

18

2002. gada 26. jūlijāE. Donnellan iesniedza šo pavadzīmi par piegādi Patras ostas (Grieķija) muitas pārvaldē. Šajā saistībā muitas darbinieks, veicot minēto preču pārbaudi, līdzās olīveļļai atklāja 171800 paciņas kontrabandas cigarešu. Šī atklājuma dēļ E. Donnellan tika aizturēts un transportlīdzeklis, kā arī tā krava tika konfiscēti.

19

2002. gada 29. jūlijāE. Donnellan pirmās instances tiesā tika atzīts par vainīgu kontrabandā un fiktīvu nodokļu datu sniegšanā. Par šiem pārkāpumiem ieinteresētajai personai pirmās instances tiesā tika piespriesta brīvības atņemšana attiecīgi uz trim gadiem un vienu gadu. E. Donnellan tika nekavējoties ieslodzīts.

20

2002. gada 17. oktobrīE. Donnellan apelācijas instancē tika attaisnots šajos abos apsūdzības punktos un tika nekavējoties atbrīvots.

21

2009. gada 27. aprīlī Patras muitas pārvalde izdeva atzinumu nolūkā piemērot E. Donnellan administratīvu sodu 1097505 EUR apmērā, jo 2002. gada jūlijā konfiscētajā kravā bija 171800 paciņas kontrabandas cigarešu.

22

2009. gada 19. jūnijā Grieķijas vēstniecība Īrijā nosūtīja ierakstītu vēstuli “Donnellan Eamonn Ballyhaunis, Ireland”, kurā aicināja viņu cik iespējams drīz sazināties ar tās dienestiem, lai viņš varētu ierasties saņemt un parakstīt svarīgus dokumentus attiecībā uz viņu.

23

Ar 2009. gada 15. jūlija lēmumu, kurš tika pieņemts pēc 2009. gada 27. aprīļa paziņojuma par nodokli, Patras muitas pārvalde piemēroja E. Donnellan naudas sodu 1097505 EUR apmērā. Tajā pašā dienā šis naudas sods tika publicēts Grieķijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī.

24

2012. gada 14. novembrī Grieķijas iestādes nosūtīja Commissioners piedziņas pieprasījumu Direktīvas 2010/24 10. panta izpratnē, kas bija rakstīts angļu valodā un kurā bija norādīts minētais naudas sods 1097505 EUR apmērā, pieskaitot tam procentus 384126,76 EUR apmērā un izmaksas vai soda procentus 26340,12 EUR apmērā.

25

Šajā pieprasījumā atbilstoši paziņojumam – kas prasīts Īstenošanas regulas Nr. 1189/2011 15. pantā –, kurā bija apliecināts, ka nosacījumi, kas Direktīvā 2010/24 ir izvirzīti savstarpējās palīdzības procedūras sākšanai, ir izpildīti, bija ietverta šāda informācija:

26

2012. gada 15. novembrīE. Donnellan saņēma no Commissioners vēstuli, kura datēta ar 2012. gada 14. novembri un kurā viņam 30 dienu termiņā tika pieprasīta summa 1507971,88 EUR, piedzenot minēto naudas sodu, norādītos procentus un minētās izmaksas vai soda procentus, uz ko attiecās Grieķijas iestāžu pieprasījums.

27

Šai vēstulei bija pievienots Direktīvas 2010/24 12. pantā minētais “vienotais instruments”, kurš bija rakstīts angļu valodā. Šajā instrumentā bija norādīts uz iepriekš minēto Patras muitas pārvaldes lēmumu, un attiecīgais prasījums bija kvalificēts šādi: “Multiple duties for illegal cigarette trading” (dažādi parādi cigarešu kontrabandas dēļ).

28

Tajā pašā instrumentā bija minēts E. Donnellan pases numurs, un ieinteresētās personas adrese bija kvalificēta kā “known” (zināma).

29

Tiklīdz E. Donnellan saņēma minēto 2012. gada 14. novembra vēstuli, viņš pilnvaroja solicitor, lai tas saņemtu precizējumus par Patras muitas pārvaldes lēmumu.

30

2014. gada 11. jūnijāE. Donnellan sāka tiesvedību High Court (Augstā tiesa, Īrija), lai tiktu atbrīvots no prasīto summu atmaksāšanas prasījuma izpildes.

31

2014. gada 12. decembrī minētā tiesa izdeva rīkojumu par pagaidu noregulējumu, ar ko tika apturēta šī pieprasījuma izpilde, gaidot, līdz lieta tiks izšķirta pēc būtības.

32

Commissioners apgalvo High Court (Augstajā tiesā), ka, tā kā E. Donnellan nav cēlis prasību Grieķijā attiecībā uz aplūkoto prasījumu, tiem ir jāapmierina piedziņas pieprasījums un ir jāveic šī prasījuma piespiedu izpilde.

33

E. Donnellan norāda, ka viņam tika liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību Grieķijā un ka šajos apstākļos Commissioners nevar apmierināt minēto piedziņas pieprasījumu.

34

Šajā ziņā E. Donnellan iesniedzējtiesā tostarp iesniedza Grieķijas tiesību eksperta Siaperas sagatavotu atzinumu. Saskaņā ar šo atzinumu pēdējā diena, kurā E. Donnellan būtu varējis celt prasību par šo Patras muitas pārvaldes lēmumu, bija 2009. gada 13. oktobris, proti, 90 dienas pēc šī soda publicēšanas Grieķijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī.

35

Iesniedzējtiesa no visiem lietas materiālos esošajiem dokumentiem secina, pirmkārt, ka 2009. gada 19. jūnija ierakstītā vēstule, ko Grieķijas vēstniecība nosūtījusi E. Donnellan, viņam netika piegādāta, otrkārt, ka viņš faktu, ka pastāv lēmums, ar ko viņam ir piemērots naudas sodu, uzzināja 2012. gada 15. novembrī un, treškārt, ka viņš par šī lēmuma saturu un motīviem tika informēts tikai vēlākās Grieķijas Finanšu ministrijas vēstulēs, tostarp 2014. gada 31. marta un 2015. gada 29. decembra vēstulēs.

36

Kā norāda iesniedzējtiesa, no Īrijas tiesu pastāvīgās judikatūras, no Īrijas konstitūcijas, kā arī no Īrijas pienākumiem atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, kura parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), izriet, ka Īrijas tiesas nedrīkst atļaut izpildīt lēmumu, kāds aplūkots pamatlietā, kas nav paziņots ieinteresētajai personai un kas turklāt ir pamatots ar faktiem, attiecībā uz kuriem ir konstatēts šīs personas nevainīgums. Šāda lēmuma izpilde Īrijā apdraudētu sabiedrisko kārtību.

37

Uzskatot, ka Direktīva 2010/24 neļauj apstrīdēt Grieķijas iestāžu lēmuma tiesiskumu Īrijas tiesās, iesniedzējtiesa arī uzskata, ka Savienības tiesību principi, kas izriet no 2010. gada 14. janvāra sprieduma Kyrian (C‑233/08, EU:C:2010:11), tomēr liek domāt, ka ārkārtas apstākļi var ļaut iesniedzējtiesai pamatoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā – “Harta”), atsakoties izpildīt piedziņas pieprasījumu, kāds aplūkots pamatlietā.

38

Šādos apstākļos High Court (Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai High Court (Augstā tiesa), nosakot 2012. gada 14. novembrī Patras muitas iestādes izdotā “vienotā instrumenta, kas atļauj izpildi” – par administratīvajiem sodiem un naudas sodiem 1097505 EUR apmērā, kuri piemēroti 2009. gada 15. jūlijā par iespējamo 2002. gada 26. jūlijā izdarīto kontrabandu[, un kuri pēc tam ir palielināti līdz 1507971,88 EUR ar procentiem un izmaksām], – izpildāmību Īrijā, ar Direktīvas 2010/24/ES 14. panta 1. un 2. punktu ir aizliegts:

39

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2010/24 14. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz dalībvalsts iestādei atteikties izpildīt piedziņas pieprasījumu saistībā ar prasījumu attiecībā uz citā dalībvalstī piemērotu naudas sodu ar ieinteresētās personas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saistītu iemeslu dēļ.

40

Uzreiz jāatgādina, ka savstarpējas uzticēšanās starp dalībvalstīm principam Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tas ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (Atzinums 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 191. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tā kā Direktīva 2010/24 ietilpst iekšējā tirgus, nevis brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā, tā ir balstīta arī uz iepriekš atgādināto savstarpējas uzticēšanās principu. Ar šo direktīvu ieviestās savstarpējās palīdzības sistēmas īstenošana ir atkarīga no tā, vai starp attiecīgajām valstu iestādēm pastāv šāda uzticēšanās.

42

It īpaši no šīs direktīvas 12. panta 1. punkta izriet, ka prasījuma piedziņa pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī ir balstīta uz “vienotu instrumentu”, ar ko pieprasījuma iesniedzēja iestāde nosūta pieprasījuma saņēmējai iestādei sākotnējā instrumentā ietvertos datus, kuri atļauj veikt izpildi pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī. Šim vienotajam instrumentam nav nepieciešama nekāda atzīšana, papildināšana vai aizstāšana pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī.

43

Turklāt no Direktīvas 2010/24 14. panta 1. punkta izriet, ka prasījums, minētais sākotnējais instruments, minētais vienotais instruments vai pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās iestādes veiktā paziņošana ir apstrīdama šīs dalībvalsts kompetentajās iestādēs, nevis pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentajās iestādēs.

44

Lai gan ar Direktīvu 2010/24 pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts struktūrām nekādi nav piešķirtas pilnvaras pārbaudīt prasījuma iesniedzējas dalībvalsts darbības, tās 14. panta 2. punktā šo struktūru pārbaudes pilnvaras ir skaidri ierobežotas ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts darbībām.

45

Protams, ja darbībām, ko dalībvalstis veic atbilstoši ar Direktīvu 2010/24 izveidotajai savstarpējās palīdzības sistēmai, ir jāatbilst Savienības pamattiesībām, kuru vidū ir Hartas 47. pantā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, no tā nekādi neizriet, ka būtu jāpastāv iespējai pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts darbības apstrīdēt gan šīs dalībvalsts tiesās, gan pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesās. Gluži pretēji, tas, ka šī palīdzības sistēma ir balstīta tostarp uz savstarpējas uzticēšanās principu, ļauj palielināt tiesisko noteiktību attiecībā uz tās dalībvalsts noteikšanu, kuras kompetencē ir izskatīt domstarpības, un tādējādi novērst forum shopping [labvēlīgākās tiesību sistēmas izvēli] (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 79. punkts).

46

No tā izriet, ka prasība, ko ieinteresētā persona pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī ceļ, lai tiktu noraidīts samaksas pieteikums, kuru tai ir nosūtījusi šīs dalībvalsts kompetentā iestāde, lai piedzītu prasījumu, kas radies pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, nevar izraisīt šī prasījuma tiesiskuma pārbaudi.

47

Savukārt, kā Tiesa jau ir norādījusi, nevar izslēgt, ka pieprasījuma saņēmēja iestāde izņēmuma kārtā var nolemt nesniegt palīdzību pieprasījuma iesniedzējai iestādei. Tādējādi prasījuma piedziņas pieprasījuma izpilde var tikt atteikta, ja izrādās, ka šī izpilde varētu apdraudēt tās dalībvalsts sabiedrisko kārtību, kurā atrodas pieprasījuma saņēmēja iestāde (attiecībā uz Direktīvas 76/308 12. pantu, kam būtībā atbilst Direktīvas 2010/24 14. pants, skat. spriedumu, 2010. gada 14. janvāris, Kyrian, C‑233/08, EU:C:2010:11, 42. punkts).

48

Šajā ziņā svarīgi ir norādīt, ka atbilstoši Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punktam prasījums, kas ir piedziņas pieprasījuma priekšmets, tiek izskatīts kā pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījums; tādējādi tai ir jāizmanto pilnvaras un procedūras, kas paredzētas normatīvajos vai administratīvajos aktos un ko piemēro prasījumiem saistībā ar identiskiem vai līdzīgiem noteiktajiem maksājumiem vai nodokļiem tās tiesību sistēmā. Ir grūti iedomāties, ka pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts izpildītu dokumentu, kas atļauj identiska vai līdzīga prasījuma piedziņas izpildi šajā dalībvalstī, ja ar šo izpildi tiktu apdraudēta tās sabiedriskā kārtība (attiecībā uz Direktīvu 76/308 pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 14. janvāris, Kyrian, C‑233/08, EU:C:2010:11, 43. punkts).

49

Tādējādi Tiesai ir jāpārbauda robežas, līdz kādām dalībvalsts iestādes, atsaukdamās uz savu valsts koncepciju, piemēram, attiecībā uz savu sabiedrisko kārtību, var atteikties palīdzēt citai dalībvalstij Savienības likumdevēja izveidotajā sadarbības sistēmā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 28. aprīlis, Apostolides, C‑420/07, EU:C:2009:271, 56. un 57. punkts, kā arī 2016. gada 25. maijs, Meroni, C‑559/14, EU:C:2016:349, 39. un 40. punkts).

50

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka savstarpējas uzticēšanās principa ierobežojumi ir jāinterpretē šauri (it īpaši skat. spriedumus, 2013. gada 14. novembris, Baláž, C‑60/12, EU:C:2013:733, 29. punkts; 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands, C‑681/13, EU:C:2015:471, 41. punkts; 2016. gada 25. maijs, Meroni, C‑559/14, EU:C:2016:349, 38. punkts, un 2018. gada 23. janvāris, Piotrowski, C‑367/16, EU:C:2018:27, 48. punkts).

51

Šajā gadījumā, neraugoties uz piedziņas pieprasījumā ietverto paziņojumu, ka piedziņas procedūras ir piemērotas pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, saskaņā ar lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu nav strīda par to, ka faktu, ka vairākus gadus iepriekš pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī tai tika piemērots naudas sods, ieinteresētā persona ir uzzinājusi tikai dienā, kad pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde nosūtīja tai samaksas pieteikumu, kam bija pievienots vienotais instruments. Iesniedzējtiesa, starp citu, konstatē, ka tikai ilgu laiku pēc tam, kad ieinteresētā persona bija uzzinājusi par šī soda esamību, minētā persona saņēma precīzākas ziņas par lēmuma, ar ko šis sods tai bija piemērots, saturu un motīviem.

52

Šajos apstākļos minētā tiesa uzskata, ka atteikums izpildīt piedziņas pieprasījumu varētu tikt balstīts uz pamatiem saistībā ar tiesībām efektīvi vērsties tiesā un faktu, ka Īrijā ieinteresētajai personai nepaziņota naudas soda izpilde ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai.

53

Lai izvērtētu, vai iesniedzējtiesas minēto apstākļu dēļ, nepārkāpjot savstarpējas uzticēšanās principu, var tikt atteikta izpilde, vispirms ir jānorāda, ka vienotā instrumenta – ko pieprasījuma iesniedzējai iestāde ir nosūtījusi pieprasījuma saņēmējai iestādei prasījuma piedziņas nolūkos un ko pēdējā minētā iestāde ir nosūtījusi ieinteresētajai personai samaksas pieteikums pielikumā – mērķis nav paziņot ieinteresētajai personai lēmumu, kas pieņemts dalībvalstī, kurā atrodas pieprasījuma iesniedzēja iestāde, un kas ir šī prasījuma pamatā. Šī instrumenta – kurā, kā atgādināts šī sprieduma 9. punktā, tostarp ir minēts prasījuma veids, tā apmērs, kā arī ieinteresētās personas dati – mērķis ir ļaut pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts iestādēm veikt izpildi un tādējādi sniegt palīdzību piedziņā. Savukārt minētā instrumenta paziņošana, nenosūtot ieinteresētajai personai lēmumu, ar ko ir piemērots naudas sods, un tā pamatojumu, nav šī lēmuma paziņošana.

54

Turpinājumā ir jāatgādina, ka mērķis savstarpējās palīdzības sistēmai prasījumu piedziņas jomā tostarp ir nodrošināt, lai visi pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts vai pieprasījuma iesniedzējas iestādes izdotie akti un lēmumi saistībā ar prasījumu vai tā piedziņu tiktu korekti paziņoti (attiecībā uz Direktīvu 76/308 skat. spriedumu, 2010. gada 14. janvāris, Kyrian, C‑233/08, EU:C:2010:11, 57. punkts). Direktīvas 2010/24 8. pantā šajā ziņā ir paredzēta iespēja iestādei, kura izdevusi prasījumu, lūgt ieinteresētās personas dzīvesvietas dalībvalsts kompetentajai iestādei palīdzību ar šo prasījumu saistīto dokumentu paziņošanā.

55

Visbeidzot, ir jāuzsver – lai varētu īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Hartas 47. panta izpratnē attiecībā uz tai nelabvēlīgu lēmumu, ieinteresētajai personai ir jāuzzina motīvi, uz kuriem ir balstīts attiecībā uz viņu pieņemtais lēmums, – vai nu tā izlasa pašu lēmumu, vai arī pēc tās pieprasījuma šie motīvi tiek tai paziņoti, lai tā vislabākajā veidā varētu aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, izlemt, vai ir lietderīgi vērsties kompetentajā tiesā (spriedums, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ, C‑300/11, EU:C:2013:363, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Apstākļos, kādus iesniedzējtiesa ir konstatējusi pamatlietā, uz ieinteresēto personu attiecas piedziņas pieprasījuma izpildes procedūra, kas noteikta Direktīvā 2010/24, neraugoties uz faktu, ka par attiecīgo naudas sodu tai nav paziņots. Tādējādi ieinteresētajai personai tiek radīta situācija, kurā pieprasījuma saņēmēja iestāde tai pieprasa samaksāt minētā soda summu, pieskaitot tai procentus un izmaksas, kas minētas šīs direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā, kā arī kavējuma procentus, kas paredzēti tās 13. panta 3. punktā, lai gan, tā kā ieinteresētā persona pietiekami labi nezina lēmuma, ar ko tai šis sods ir piemērots, saturu un motīvus, tā nav varējusi apstrīdēt to dalībvalstī, kurā atrodas pieprasījuma iesniedzēja iestāde.

57

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 70. punktā, situācija, kurā pieprasījuma iesniedzēja iestāde pieprasa piedzīt prasījumu, kas pamatots ar lēmumu, kurš nav paziņots ieinteresētajai personai, neatbilst piedziņas pieprasījumus reglamentējošajam nosacījumam, kas izvirzīts Direktīvas 2010/24 11. panta 1. punktā. Tā kā saskaņā ar šo tiesību normu piedziņas pieprasījumu šīs direktīvas izpratnē nevar iesniegt tikmēr, kamēr prasījums un/vai instruments, kas ļauj veikt tā piedziņas izpildi izcelsmes dalībvalstī, ir apstrīdēti šajā dalībvalstī, šādu pieprasījumu nevar iesniegt arī tad, ja ieinteresētā persona nav informēta par pašu šī prasījuma esamību, jo minētā informēšana ir nepieciešams priekšnoteikums tam, lai šis prasījums varētu tikt apstrīdēts.

58

Šī interpretācija turklāt ir nostiprināta ar Hartas 47. pantu un Tiesas judikatūru attiecībā uz tiesas dokumentu paziņošanu un izsniegšanu. No šīs judikatūras izriet – lai garantētu minētajā 47. pantā paredzēto tiesību ievērošanu, ir jānodrošina ne vien tas, ka dokumenta adresāts faktiski saņem attiecīgo dokumentu, bet arī ka viņš var uzzināt un reāli un pilnīgi saprast ārvalstīs pret viņu uzsāktās tiesvedības jēgu un apjomu tā, ka viņš var lietderīgi aizstāvēt savas tiesības izcelsmes dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 31. un 32. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Šiem apsvērumiem ir nozīme arī saistībā ar Direktīvu 2010/24.

59

Tādējādi, ja tiek iesniegts piedziņas pieprasījums, lai gan ieinteresētajai personai nav bijusi iespēja vērsties pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesās tādos apstākļos, kas atbilst pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, pret šo personu nevar pamatoti vērsties, balstoties uz Direktīvas 2010/24 14. panta 1. punktā paredzēto noteikumu, kas transponēts valsts tiesībās.

60

Tā vēl jo vairāk ir gadījumā, ja – kā tas ir šajā lietā – pieprasījuma iesniedzēja iestāde pati ir norādījusi piedziņas pieprasījumā, tātad dienā, kas ir pirms dienas, kad ieinteresētā persona ir uzzinājusi par attiecīgā prasījuma esamību, ka vairs nav iespējams iesniegt administratīvu prasību vai celt prasību tiesā pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, lai šo prasījumu apstrīdētu. Protams, ja Grieķijas valdība vēlāk savos apsvērumos Tiesā ir apliecinājusi pretējo, norādot, ka iespēja celt prasību nebija zudusi, kad beidzās prasības celšanas termiņš, kurš sākās no šī prasījuma publikācijas Grieķijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī, ieinteresētajai personai nevar pārmest, ka tā ir ņēmusi vērā informāciju, ko pieprasījuma iesniedzēja iestāde ir sniegusi piedziņas pieprasījumā, kura kopiju, pēc tam, kad šī persona bija uzzinājusi par šāda prasījuma esamību, tā saņēma un kuru tā lūdza pārbaudīt Grieķijas tiesību ekspertam, kas to apstiprināja.

61

No iepriekš izklāstītā izriet, ka ārkārtas situācija, kāda aplūkota pamatlietā, kurā vienas dalībvalsts iestāde lūdz citas dalībvalsts iestādei piedzīt prasījumu attiecībā uz naudas sodu, par ko ieinteresēta persona nav zinājusi, var būt leģitīms pamats pēdējās minētās iestādes atteikumam palīdzēt šajā piedziņā. Direktīvā 2010/24 paredzētā palīdzība, kā norādīts tās virsrakstā un dažādos preambulas apsvērumos, ir kvalificēta kā “savstarpēja”, kas tostarp nozīmē, ka pieprasījuma iesniedzējai iestādei, pirms tā iesniedz piedziņas pieprasījumu, ir jārada apstākļi, kuros pieprasījuma saņēmēja iestāde varēs derīgi un saskaņā ar Savienības tiesību pamatprincipiem sniegt savu palīdzību.

62

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2010/24 14. panta 1. un 2. punkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz dalībvalsts iestādei atteikties izpildīt piedziņas pieprasījumu saistībā ar prasījumu attiecībā uz citā dalībvalstī piemērotu naudas sodu, kāds aplūkots pamatlietā, tādēļ ka lēmums, ar ko šis sods ir piemērots, nav pienācīgi paziņots ieinteresētajai personai, pirms minētajai iestādei tika iesniegts piedziņas pieprasījums saskaņā ar šo direktīvu.

63

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2010/24/ES (2010. gada 16. marts) par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem, un citiem pasākumiem 14. panta 1. un 2. punkts, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz dalībvalsts iestādei atteikties izpildīt piedziņas pieprasījumu saistībā ar prasījumu attiecībā uz citā dalībvalstī piemērotu naudas sodu, kāds aplūkots pamatlietā, tādēļ ka lēmums, ar ko šis sods ir piemērots, nav pienācīgi paziņots ieinteresētajai personai, pirms minētajai iestādei tika iesniegts piedziņas pieprasījums saskaņā ar šo direktīvu.