–

G. Hampshire vārdā – I. Walker, solicitor, J. Bourke, barrister, un G. Facenna, QC,

–

The Board of the Pension Protection Fund vārdā – A. Banister, solicitor, un J. Hilliard, QC,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Brandon, kā arī R. Fadoju un C. Crane, pārstāvji, kuriem palīdz J. Coppel, QC,

–

Īrijas valdības vārdā – M. Browne, J. Quaney, E. Creedon, kā arī A. Joyce, pārstāvji, kuriem palīdz Ú. Tighe, BL,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Kellerbauer un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 8. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV 2008, L 283, 36. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Grenville Hampshire un The Board of the Pension Protection Fund (Pensiju aizsardzības fonda valde, turpmāk tekstā – “PPF valde”) par tiesību uz vecuma pabalstiem aprēķināšanu.

3

Direktīvas 2008/94 3. apsvērums ir formulēts šādi:

“Ir jāparedz darba ņēmēju aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā, jo īpaši – lai garantētu, ka apmierina to prasījumus attiecībā uz darba samaksu, un lai tiem nodrošinātu aizsardzības minimumu, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību [Eiropas Savienībā]. Šim nolūkam dalībvalstīm vajadzētu izveidot iestādi, kas garantē attiecīgo darba ņēmēju prasījumu apmierināšanu attiecībā uz darba samaksu.”

4

Saskaņā ar direktīvas 1. panta 1. punktu tā attiecas uz tādām darba ņēmēju prasībām pret darba devējiem, kas ir atzīti par maksātnespējīgiem direktīvas 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām.

5

Saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses un to personu intereses, kas jau ir atlaistas no darba devēja uzņēmuma dienā, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs, attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu, to skaitā apgādnieka zaudējuma pabalstu, saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.”

6

Direktīvas 2008/94 12. panta a) punktā ir noteikts, ka šī direktīva neietekmē dalībvalstu izvēli veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu pārkāpumus.

7

Attiecībā uz darbinieku tiesību uz vecuma pabalstiem aizsardzību Direktīva 2008/94 Apvienotās Karalistes tiesībās būtībā ir transponēta ar Pensions Act 2004 (2004. gada Pensiju likums, turpmāk tekstā – “2004. gada likums”).

8

Ar šo likumu ir izveidots likumisks pensiju garantijas fonds, saukts par “Pension Protection Fund” (turpmāk tekstā – “PPF”), un to pārvalda PPF valde. Darba devēja maksātnespējas gadījumā PPF ar zināmiem nosacījumiem uzņemas atbildību par darbinieku prasījumiem, kas izriet no uzņēmuma papildpensijas plāna. Lai finansētu šī uzdevuma izpildi, PPF saņem iemaksu no visiem apstiprinātajiem uzņēmumu papildpensijas plāniem.

9

Ja darba devējs, kas piedalās apstiprinātā noteiktu pabalstu plānā, kļūst maksātnespējīgs, PPF valde saskaņā ar 2004. gada likumu – ar noteikumu, ka ir izpildīti konkrēti nosacījumi, – šo plānu pārņem.

10

Viens no šādiem nosacījumiem ir noteikts 2004. gada likuma 127. panta 2. punkta a) apakšpunktā, proti, ka “plāna aktīvu vērtība maksātnespējas iestāšanās brīdī ir mazāka par aizsargāto pasīvu vērtību”.

11

Aizsargātie pasīvi, kas ir definēti 2004. gada likuma 131. pantā, neaptver visu darbinieku, uzņēmuma papildpensijas plāna dalībnieku, tiesības uz pensiju pilnā apmērā, bet attiecas tikai uz tādu pabalstu garantēšanas izmaksām, kas atbilst kompensācijai, kāda būtu maksājama saskaņā ar noteikumiem par pensijas kompensāciju, ja PPF valde pārņemtu plāna pārvaldību (turpmāk tekstā – “PPF kompensācija”).

12

2004. gada likumā, īpaši tā 162. pantā, nav paredzēts tiesību samazinājums darbiniekiem, kuri darba devēja maksātnespējas iestāšanās datumā jau ir sasnieguši savā pensiju plānā paredzēto normālo pensijas vecumu. Turpretim darbiniekiem, kas maksātnespējas iestāšanās datumā vēl nav sasnieguši normālo pensijas vecumu, ir tiesības tikai uz 90 % no viņu iegūto tiesību vērtības. Turklāt viņu tiesībām saskaņā ar 2004. gada likuma 7. pielikuma 26. punktu tiek piemērota maksimālā robežvērtība.

13

PPF nosaka kompensācijas maksimālās robežvērtības lielumu, kas darbiniekiem ir piemērojams noteiktās vecuma grupās. PPF valde publicē aktuāros faktorus, kas maksimālo robežvērtību samazina kompensāciju saņemošajiem dalībniekiem, kuri ir jaunāki par 65 gadiem. Saskaņā ar 2004. gada likuma 7. pielikuma 26. punkta 7) apakšpunktu kompensācijas griesti nav pati maksimālā robežvērtība, bet gan atbilst 90 % no maksimālās robežvērtības summas.

14

2004. gada likuma 7. pielikuma 28. punktā turklāt ir noteikts, ka maksimālās likmes tiek koriģētas atkarībā no inflācijas, tomēr nepārsniedz 2,5 % robežu gadā. Maksimālās likmes korekcija saskaņā ar šo noteikumu tomēr nav paredzēta attiecībā uz kompensācijām, kas tiek saņemtas par nodarbinātību līdz 1997. gada 6. aprīlim.

15

Ja uz maksātnespēju attiecas 2004. gada likums, tad saskaņā ar šā likuma 132. pantu sākas vērtēšanas periods, kurā tiek izvērtēts plāna finansējuma līmenis, lai noteiktu, vai PPF ir jāpārņem attiecīgā plānu pārvaldīšana, ievērojot šā likuma 127. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “vērtēšanas periods”). 2004. gada likuma 138. pantā ir prasīts, ka dalībniekiem izmaksājamos pabalstus vērtēšanas periodā samazina līdz tās kompensācijas apmēram, kas būtu jāmaksā, ja PPF būtu jāpārņem plāna pārvaldīšana.

16

Saskaņā ar 2004. gada likuma 143. un 144. pantu plāna aizsargāto pasīvu un aktīvu novērtējums, kas tiek veikts vērtēšanas periodā, kļūst saistošs, ja to apstiprina PPF valde un ja tas netiek apstrīdēts, un šis novērtējums ir noteicošs, lai izvērtētu, vai ir izpildīts minētā likuma 127. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums par kompetences nodošanu PPF.

17

Saskaņā ar 2004. gada likuma 154. pantu, ja plāna aktīvi tiek atzīti par pietiekamiem, lai segtu aizsargāto pasīvu izmaksas maksātnespējas datumā, plāns paliek ārpus PPF un to likvidē plāna administratori. Šajā gadījumā pēc attiecīgā papildpensijas plāna darbiniekiem vecuma pabalsti ir jāizmaksā PPF kompensācijas vērtības no atlikušajiem līdzekļiem apmērā. Saskaņā ar 2004. gada likuma 154. panta 7. punktu uzņēmuma papildpensijas plāns šajā ziņā ir pakļauts PPF instrukcijām.

18

Gadījumā, ja plāna aktīvi tiek atzīti par nepietiekamiem, lai apmaksātu aizsargātos pasīvus, tad PPF valde pārņem plānu savā pārvaldībā. Šajā ziņā 2004. gada likuma 161. panta 2. punktā ir noteikts:

“[PPF] valdes atbildības uzņemšanās par plānu sekas:

19

Saskaņā ar Pension Protection Fund (Pension Compensation Cap) Order 2006 (2006. gada Noteikumi par Pensiju aizsardzības fondu (pensiju kompensācijas maksimālās robežvērtības)) no 2006. gada 1. aprīļa maksimālā robežvērtība 65 gadu vecumam bija 28944,45 sterliņu mārciņas (GBP).

20

G. Hampshire bija nodarbināts Turner & Newall plc (turpmāk tekstā – “T&N”) no 1971. gada līdz 1998. gadam. Šajā laikā viņš bija T&N vecuma pensijas plāna dalībnieks (turpmāk tekstā – “T&N plāns”).

21

1998. gadā, pēc tam, kad Federal-Mogul Corporation of America bija pārņēmusi T&N, G. Hampshire tika atlaists, tāpēc viņš priekšlaicīgi pensionējās 51 gada vecumā, lai gan normālais T&N plāna dalībnieku pensionēšanās vecums bija 62 gadi. T&N plāna administratori viņu informēja, ka viņa pensija būs 48781,80 GBP gadā pirms nodokļu atskaitīšanas, ar ikgadēju pieaugumu par vismaz 3 %.

22

Tā kā Federal-Mogul Corporation of America 2001. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs pieprasīja aizsardzību maksātnespējas gadījumā, PPF2006. gada 10. jūlijā Apvienotajā Karalistē ierosināja T&N plāna aizsargāto pasīvu un aktīvu vērtēšanas procedūru. Šajā datumā G. Hampshire bija 58 gadi.

23

Kad pārbaude bija noslēgusies, PPF valde 2011. gada 19. septembrī apstiprināja novērtējumu, saskaņā ar kuru 2006. gada 10. jūlijāT&N plāna aktīvi pārsniedza aizsargātos pasīvus, tādēļ līdzekļi bija pietiekami, lai nodrošinātu vecuma pabalstu izmaksāšanu PPF kompensācijas vērtības apmērā (turpmāk tekstā – “2011. gada 19. septembra lēmums”). Līdz ar to PPF valde nepārņēma šī plāna pārvaldību.

24

G. Hampshire pensijas bruto summa, koriģējot uzkrāto kapitālu 89965 GBP, kas tika iegūts pēc viņa pensionēšanās 1998. gadā, it īpaši ņemot vērā faktu, ka viņš 2006. gada 10. jūlijā vēl nebija sasniedzis T&N plānā paredzēto normālo pensionēšanās vecumu un ka līdz ar to viņam bija piemērojams 2004. gada likuma 7. pielikuma 26. punktā paredzētais noteikums par maksimālo robežvērtību, tika noteikta 19819 GBP gadā.

25

Tā rezultātā G. Hampshire pensija samazinājās par aptuveni 67 % salīdzinājumā ar tiesībām uz ikgadējo summu 60240 GBP, ko viņš būtu ieguvis, ja viņa darba devējs nebūtu kļuvis maksātnespējīgs.

26

Turklāt, tā kā G. Hampshire nodarbinātības periods galvenokārt bija pirms 1997. gada 6. aprīļa, viņam tika liegts arī vairums tiesību uz viņa pensijas ikgadējo pieaugumu. Tāpēc viņš, pamatojoties uz paša aprēķiniem, saņēma aptuveni 25 % no savām uzkrātajām tiesībām uz pensiju, kas tika iegūtas, strādājot T&N.

27

G. Hampshire, tāpat kā piecpadsmit citi bijušie T&N darbinieki, kurus skāra līdzīgi samazinājumi, vērsās pie Pension Protection Fund Ombudsman (Pensiju aizsardzības fonda ombuds, Apvienotā Karaliste), apstrīdot T&N plāna novērtējumu, ko PPF valde bija apstiprinājusi ar 2011. gada 19. septembra lēmumu.

28

Tā kā šis pieteikums 2014. gada 19. februārī tika noraidīts, G. Hampshire cēla prasību High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Augstā Tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera nodaļa, Apvienotā Karaliste).

29

Šī tiesa ar 2014. gada 23. decembra spriedumu G. Hampshire prasību noraidīja. Tad G. Hampshire iesniedza apelācijas sūdzību Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu palāta), Apvienotā Karaliste).

30

G. Hampshire būtībā apgalvoja, ka 2004. gada likuma noteikumi, uz kuriem tika balstīts 2011. gada 19. septembra lēmums, neatbilstot Direktīvas 2008/94 8. pantam, kā to interpretējusi Tiesa, jo šo noteikumu rezultātā noteikti darbinieki saņem mazāk kā 50 % no iegūto tiesību uz vecuma pabalstiem vērtības.

31

Savukārt PPF uzskatīja, ka Tiesas judikatūrā par minētās direktīvas 8. pantu esot vienīgi prasīts, ka aizsardzības sistēmām vidēji visu darbinieku, kas ir uzņēmuma papildpensijas plāna dalībnieki, kopumam ir jāgarantē kompensācija vismaz 50 % apmērā no viņu iegūto tiesību vērtības. Turpretī neesot prasīts, lai katrs atsevišķs darbinieks saņemtu kompensāciju vismaz 50 % apmērā no viņa iegūto tiesību vērtības.

32

Šādos apstākļos Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu palāta)) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33

Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams uzdoto prejudiciālo jautājumu hipotētiskā rakstura dēļ. Pat ja T&N plāna pasīvi tiktu novērtēti, neņemot vērā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto maksimālo robežvērtību, šī plāna aktīvi pārsniegtu aizsargātos pasīvus un līdz ar to PPF nepārņemtu minētā plāna pārvaldību, bet to turpinātu pārvaldīt plāna administratori. Tādējādi Direktīvas 2008/94 8. panta tiešas horizontālas piemērojamības neesamības gadījumā G. Hampshire uz savām tiesībām varētu pretendēt, tikai pieprasot kompensāciju no valsts, bet tas nav pamatlietas strīda priekšmets.

34

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām procedūras ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, izvērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, gan to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādēļ Tiesai, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, principā ir jāsniedz nolēmums (spriedums, 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

No tā izriet, ka jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, ir prezumējami kā atbilstīgi. Tiesa var atteikties lemt par kādas valsts tiesas iesniegtu lūgumu tikai gadījumā, ja šī Savienības tiesību interpretācija acīmredzami nav saistīta ar pamatlietas faktiem vai ar tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesas rīcībā nav ziņu par faktiskajiem vai juridiskajiem apstākļiem, kas ir nepieciešami, lai sniegtu nolēmumu par uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Taču šajā lietā acīmredzami nešķiet, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nebūtu nekāda sakara ar pamatlietas priekšmetu. Proti, šie jautājumi, kuri attiecas uz Direktīvas 2008/94 8. panta interpretāciju, ir daļa no strīda, kas attiecas uz 2004. gada likuma noteikumu par aizsargāto pasīvu aprēķiniem atbilstību šīs tiesību normas prasībām. Tā kā Tiesas sniegtā minētās tiesību normas interpretācija var izraisīt jaunu PPF novērtējumu par aizsargātajiem pasīviem un līdz ar to par G. Hampshire tiesībām uz pensiju, pamatlietas priekšmetam ir pietiekama saikne ar minētajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

37

Turklāt nozīme ir arī jautājumam, vai Direktīvas 2008/94 8. pantam ir tieša iedarbība tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, jo iesniedzējtiesai, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu, varētu nākties izlemt, vai G. Hampshire var atsaukties uz šo 8. pantu strīdā ar PPF valdi.

38

Šādos apstākļos prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

39

Uzdodot pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/94 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka katram atsevišķam darbiniekam ir jāsaņem kompensācija vismaz 50 % apmērā no viņa iegūto tiesību vērtības atbilstoši uzņēmuma papildpensijas plānam darba devēja maksātnespējas gadījumā, vai arī pietiek, ka šāda kompensācija tiek garantēta vairumam darbinieku, bet saskaņā ar noteiktiem valsts tiesībās paredzētiem ierobežojumiem daži no šiem darbiniekiem tomēr saņem kompensāciju, kas ir mazāka par 50 % no viņu iegūtajām tiesībām.

40

Saskaņā ar Direktīvas 2008/94 8. panta formulējumu dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darbinieku intereses un to personu intereses, kas jau ir atlaistas no darba devēja uzņēmuma dienā, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs, attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.

41

Šajā ziņā dalībvalstīm, protams, ir plaša rīcības brīvība, lai noteiktu gan šādas aizsardzības mehānismu, gan līmeni, kas izslēdz pienākumu sniegt pilna apjoma garantiju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Robins u.c., C‑278/05, EU:C:2007:56, 36. un 42.–45. punkts; 2013. gada 25. aprīlis, Hogan u.c., C‑398/11, EU:C:2013:272, 42. punkts, kā arī 2016. gada 24. novembris, Webb‑Sämann, C‑454/15, EU:C:2016:891, 34. punkts).

42

Līdz ar to Direktīvas 2008/94 8. pants nerada šķēršļus dalībvalstīm, īstenojot leģitīmus ekonomiskus un sociālus mērķus, it īpaši ievērojot samērīguma principu, samazināt darbinieku iegūtās tiesības to darba devēja maksātnespējas gadījumā.

43

Tomēr, runājot par Direktīvas 80/987 8. pantu, kas tagad ir Direktīvas 2008/94 8. pants, Tiesa ir nospriedusi, ka tādi iekšējo tiesību noteikumi, kuri noteiktās situācijās var izraisīt pabalstu garantijas samazināšanos vismaz uz pusi no iegūtajām tiesībām, nevar tikt uzskatīti par atbilstošiem šajā tiesību normā izmantotā termina “aizsargāt” definīcijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Robins u.c., C‑278/05, EU:C:2007:56, 57. punkts).

44

Jāprecizē, ka lietā, kurā taisīts minētais spriedums, runa bija par diviem bijušajiem darbiniekiem, kuri attiecīgi saņēma tikai 20 % un 49 % no vecuma pabalstiem, uz kuriem viņi varēja pretendēt (spriedums, 2007. gada 25. janvāris, Robins u.c., C‑278/05, EU:C:2007:56, 54. punkts).

45

Tiesa šo interpretāciju ir apstiprinājusi 2013. gada 25. aprīļa spriedumā Hogan u.c. (C‑398/11, EU:C:2013:272), kas ir pasludināts lietā, kurā runa bija par tiesībām uz vecuma pabalstiem, ko individuāli bija uzkrājuši desmit bijušie darbinieki, kuru vārdi ir minēti spriedumā un no kuriem katrs bija pievienojies vienam no darba devēja izveidotajiem un fondētajiem uzņēmuma papildpensijas plāniem. Vispirms atsaukusies uz 2007. gada 25. janvāra sprieduma Robins u.c. (C‑278/05, EU:C:2007:56) 57. punktu, Tiesa nosprieda, ka pareizai Direktīvas 2008/94 8. panta transpozīcijai ir nepieciešams, lai darbinieks tā darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemtu vismaz pusi no vecuma pabalstiem, kas izriet no uzkrātajām tiesībām uz pensiju un saistībā ar ko viņš ir veicis iemaksas uzņēmuma papildpensijas plāna ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 25. aprīlis, Hogan u.c., C‑398/11, EU:C:2013:272, 43. un 51. punkts).

46

No šīs judikatūras, kas pēdīgi apstiprināta 2016. gada 24. novembra spriedumā Webb‑Sämann (C‑454/15, EU:C:2016:891, 35. punkts), izriet, ka Direktīvas 2008/94 8. pantā paredzētais aizsardzības līmenis ir minimālā individuālā garantija katram atsevišķam darbiniekam.

47

Šīs direktīvas mērķis nodrošināt katram darbiniekam Kopienas minimālo aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā tiktu būtiski apdraudēts, ja, darbiniekam nekādi ļaunprātīgi neizmantojot tiesības šīs direktīvas 12. panta izpratnē, dalībvalstis savus pienākumus, kas tām ir noteikti šīs direktīvas 8. pantā, varētu izpildīt, nepiešķirot katram atsevišķam darbiniekam šādu minimālo aizsardzību.

48

No tā izriet, ka – pretēji Apvienotās Karalistes valdības apgalvotajam šajā tiesvedībā – Tiesas interpretācija par Direktīvas 2008/94 8. pantā paredzētās aizsardzības līmeni un raksturu un par šādas aizsardzības individuālajiem saņēmējiem neaprobežojas tikai ar konkrētajām lietām, kurās taisīti 2007. gada 25. janvāra spriedums Robins u.c. (C‑278/05, EU:C:2007:56), 2013. gada 25. aprīļa spriedums Hogan u.c. (C‑398/11, EU:C:2013:272), kā arī 2016. gada 24. novembra spriedums Webb‑Sämann (C‑454/15, EU:C:2016:891), bet gan ir vispārpiemērojama.

49

Tāpēc nevar apgalvot, ka šīs interpretācijas tvērums ierobežoti attiecas tikai uz noteiktiem maksātnespējīgiem darba devējiem, kas darbojas konkrētās nozarēs, vai noteiktiem darbiniekiem, kas iekļaujas īpašā ekonomiskā un sociālā kontekstā.

50

Līdz ar to Direktīvas 2008/94 8. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums katram atsevišķam darbiniekam bez izņēmuma garantēt kompensāciju, kas atbilst vismaz 50 % no viņa iegūtajām tiesībām saskaņā ar uzņēmuma papildpensijas plānu viņa darba devēja maksātnespējas gadījumā, tomēr neizslēdzot, ka – citos apstākļos – ciestie zaudējumi, pat ja to procentuālā daļa ir mazāka, varētu tikt uzskatīti par acīmredzami nesamērīgiem darbinieku interešu aizsardzības pienākuma gaismā, kā ir noteikts minētajā tiesību normā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 24. novembris, Webb‑Sämann, C‑454/15, EU:C:2016:891, 35. punkts).

51

Turklāt, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 48.–53. punktā, lai garantētu darbinieku minimālās aizsardzības pilnīgu efektivitāti to darba devēja maksātnespējas gadījumā, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2008/94 8. pantā, kurā ir noteikts, ka šī aizsardzība aptver visu pensijas laikposmu, kompensācija vismaz 50 % apmērā no viņu iegūto tiesību vērtības ir jāaprēķina, ņemot vērā pensijas pabalstu evolūciju visā pensijas laikposmā, lai novērstu, ka laika ritējuma dēļ garantētā summa paliek mazāka par 50 % no sākotnēji iegūtās vērtības par vienu pensijas gadu.

52

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/94 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka katram atsevišķam darbiniekam ir jāsaņem vecuma pabalsti vismaz 50 % apmērā no viņa iegūto tiesību vērtības atbilstoši uzņēmuma papildpensijas plānam viņa darba devēja maksātnespējas gadījumā.

53

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2008/94 8. pantam ir tieša iedarbība.

54

Saskaņā ar Tiesas judikatūru uz beznosacījuma un pietiekami precīzām direktīvas tiesību normām personas var atsaukties attiecībās pret dalībvalsti un visiem tās pārvaldes orgāniem, kā arī struktūrām vai vienībām, kas ir pakļautas valsts varai vai kontrolei vai kurām ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tām, kādas izriet no privātpersonu attiecībām piemērojamajiem noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 10. oktobris, Farrell, C‑413/15, EU:C:2017:745, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Valstij var tikt pielīdzinātas arī struktūras vai vienības, kurām iestāde ir uzticējusi veikt uzdevumu sabiedrības interesēs un kurām šajā nolūkā ir piešķirtas plašākas pilnvaras (spriedums, 2017. gada 10. oktobris, Farrell, C‑413/15, EU:C:2017:745, 34. punkts).

56

Tātad šajā gadījumā ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2008/94 8. pants ir beznosacījuma un pietiekami precīzs. Šī pārbaude ir jāveic trijos aspektos, proti, jānosaka šajā tiesību normā paredzētās aizsardzības saņēmēji, šīs aizsardzības saturs un šīs aizsardzības sniedzēja identitāte (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c., C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 12. punkts).

57

Runājot par Direktīvas 2008/94 8. pantā paredzētās aizsardzības saņēmējiem, no šī panta formulējuma skaidri izriet, ka šī direktīva aizsargā darbiniekus, kurus skar viņu darba devēja maksātnespēja. Tādējādi, runājot par garantijas saņēmējiem, minētais pants atbilst vajadzīgajiem precizitātes un beznosacījuma nosacījumiem par direktīvas tiesību normas tiešu piemērojamību.

58

Runājot par Direktīvas 2008/94 8. pantā paredzēto aizsardzību, pietiek vien atgādināt, ka 2007. gada 25. janvāra spriedumā Robins u.c. (C‑278/05, EU:C:2007:56) Tiesa ir konstatējusi, ka šajā 8. pantā ir prasīts, lai darbinieks viņa darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemtu vismaz pusi no vecuma pabalstiem, kas izriet no uzkrātajām tiesībām uz pensiju, par kurām viņš ir veicis iemaksas uzņēmuma papildpensijas plāna ietvaros (spriedums, 2013. gada 25. aprīlis, Hogan u.c., C‑398/11, EU:C:2013:272, 51. punkts).

59

Šāda minētās tiesību normas interpretācija izskaidro un precizē tās nozīmi un tvērumu, kā kopš tās stāšanās spēkā tā ir vai būtu jāsaprot un jāpiemēro (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 40. punkts, kā arī 2017. gada 22. novembris, Cussens u.c., C‑251/16, EU:C:2017:881, 41. punkts).

60

Tātad Direktīvas 2008/94 8. pants ietver dalībvalstīm izvirzītu skaidru un precīzu pienākumu, kura mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Būtu jāpiebilst, ka šis pienākums nav pakārtots nekādam īpašam nosacījumam.

61

Runājot par Direktīvas 2008/94 8. pantā paredzētās aizsardzības sniedzēja identitāti, būtu jāatgādina, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz pieņemamo mehānismu, tādējādi tās var it īpaši paredzēt finansējumu no publiskām personām, apdrošināšanas pienākumu uz darba devēja rēķina vai garantiju iestādes izveidi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Robins u.c., C‑278/05, EU:C:2007:56, 36. un 37. punkts).

62

Tomēr, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 79. punktā, līdzko šī rīcības brīvība ir tikusi pilnīgi izmantota, tā vairs nevar radīt šķērsli privātpersonai atsaukties uz minimālo aizsardzību, kas tai pienākas saskaņā ar Direktīvas 2008/94 8. pantu.

63

Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka valsts likumdevējs, pieņemot 2004. gada likumu, ir izlēmis, ka, ja darba devējs, kas piedalās apstiprinātā noteiktu vecuma pabalstu plānā, kļūst maksātnespējīgs, ir jāizvērtē attiecīgā plāna finansējuma līmenis, it īpaši jānovērtē šī plāna aizsargātie pasīvi un aktīvi. Saskaņā ar minēto likumu, ja šis novērtējums pēc tam, kad to ir apstiprinājusi PPF valde, apliecina, ka plāna aktīvi ir pietiekami, lai segtu aizsargāto pasīvu izmaksas, šo plānu, lai arī tas ir pakļauts PPF valdes instrukcijām, turpina pārvaldīt tā administratori. Turpretī gadījumā, ja plāna aktīvi izrādās nepietiekami, 2004. gada likumā ir noteikts, ka PPF valde pārņem šī plāna pārvaldību, un tas nozīmē, ka plāna pārvaldītāji tiek atbrīvoti no to pienākumiem attiecībā uz pensijām un ka PPF valdei ir jāgarantē kompensācijas izmaksāšana.

64

Tātad 2004. gada likumā ir skaidri noteikta kompetentā vienība uzņēmumu papildpensijas plānu aizsargāto pasīvu un aktīvu bilances novērtēšanai, kā arī atbildība nodrošināt minimālo aizsardzību, kas ir paredzēta Direktīvas 2008/94 8. pantā.

65

Tātad PPF Apvienotajā Karalistē ir jāpilda dalībvalstīm uzliktais pienākums aizsargāt darbinieku intereses attiecībā uz viņu iegūtajām tiesībām uz vecuma pabalstiem saskaņā ar uzņēmuma papildpensijas plānu.

66

Runājot par jautājumu, vai PPF ir vienība, kas ir piederīga valstij vai var tikt tai pielīdzināta šā sprieduma 54. un 55. punktā minētās judikatūras izpratnē, būtu jānorāda, ka PPF ir uzticēts uzdevums sabiedrības interesēs un tam ir plašākas pilnvaras šī uzdevuma izpildei, jo tas saņem iemaksas no apstiprinātiem uzņēmumu papildpensijas plāniem un ir pilnvarots sniegt šiem plāniem vajadzīgās instrukcijas to likvidācijas ietvaros. Turklāt, apstiprinot uzņēmumu papildpensijas plāna aizsargāto pasīvu novērtējumu, PPF valde nosaka katra darbinieka aizsardzības līmeni attiecībā uz viņa iegūtajām tiesībām uz vecuma pabalstiem gan tad, ja plānu pārņem PPF, gan tā iespējamās likvidācijas gadījumā bez PPF.

67

Tādējādi nosacījumi ir izpildīti, lai darbinieks tādā situācijā kā G. Hampshire varētu atsaukties uz Direktīvas 2008/94 8. pantu pret PPF valdi.

68

Attiecībā uz Apvienotās Karalistes valdības argumentu, ka uz Direktīvas 2008/94 8. pantu nevar atsaukties pret T&N plāna administratoriem, tāpēc ka tie ir privātas personas, lai gan šī plāna aktīvi sedz plāna aizsargātos pasīvus, un tādēļ tieši šī plāna ietvaros G. Hampshire tiks maksāts viņa vecuma pabalsts, ir jākonstatē, pirmkārt, ka pamatlietas dalībnieki ir G. Hampshire, kā arī PPF valde un Secretary of State for Work and Pensions (darba un pensiju ministrs, Apvienotā Karaliste). Ne T&N plāns, ne tā administratori nav pamatlietas dalībnieki.

69

Otrkārt, saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatlieta attiecas nevis uz jautājumu, vai G. Hampshire var tieši pieprasīt T&N plānam vai tās administratoriem izmaksāt viņam kompensāciju, kas atbilst vismaz 50 % no viņa iegūtajām tiesībām uz pensiju šajā plānā, bet gan uz tāda lēmuma likumību, ar kuru PPF valde ir apstiprinājusi minētā plāna aizsargātos pasīvus. Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 89., 91. un 92. punktā, šā strīda mērķis ir noskaidrot, vai ir iespējams piespiest PPF valdi veikt jaunu aizsargāto pasīvu novērtējumu, atsaucoties uz Direktīvas 2008/94 8. pantu. Šādā kontekstā ietekme, kāda jaunam PPF kompensācijas aprēķinam varētu būt uz T&N plānu, radītu tikai vienkārši negatīvas sekas uz trešo personu tiesībām un nepamatotu atteikumu atzīt šīs tiesību normas tiešo iedarbību pret vienību, kas ir kvalificējama kā valsts emanācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, T‑Mobile Czech Republic un Vodafone Czech Republic, C‑508/14, EU:C:2015:657, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

70

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/94 8. pantam tādos apstākļos kā pamatlietā ir tieša iedarbība, kā rezultātā uz to valsts tiesā var atsaukties atsevišķs darbinieks, lai apstrīdētu tādas struktūras kā PPF valde lēmumu.

71

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: