–

TGE Gas Engineering GmbH – Sucursal em Portugal vārdā – A. Fernandes de Oliveira, advogado,

–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, M. Figueiredo un R. Campos Laires, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Lozano Palacios un B. Rechena, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2010. gada 13. jūlija Direktīvu 2010/45/ES (OV 2010, L 189, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), 44., 45. pantu, 132. panta 1. punkta f) apakšpunktu, 167.–169., 178., 179., 192.a–194. un 196. pantu, Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 282/2011 (2011. gada 15. marts), ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112 (OV 2011, L 77, 1. lpp.), 10. un 11. pantu un neitralitātes principu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp TGE Gas Engineering GmbH – Sucursal em Portugal (turpmāk tekstā – “TGE Sucursal em Portugal”) un Autoridade Tributária e Aduaneira (Nodokļu un muitas iestāde, Portugāle) (turpmāk tekstā – “ATA”) saistībā ar šīs iestādes atteikumu piešķirt tai tiesības atskaitīt pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas izriet no atkārtotu rēķinu izrakstīšanas par ekonomisko interešu grupas (EIG) izmaksām.

3

Atbilstoši PVN direktīvas 44. pantam:

“Pakalpojumu sniegšanas vieta nodokļa maksātājam, kas darbojas kā tāds, ir vieta, kura ir nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Tomēr, ja pakalpojumus sniedz nodokļa maksātāja pastāvīgās iestādes vietā, kas nav viņa saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas šī pastāvīgā iestāde. Ja šādas saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas vai pastāvīgas iestādes vietas nav, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur nodokļa maksātājam, kas saņem šos pakalpojumus, ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta.”

4

Šīs direktīvas 45. pantā ir paredzēts:

“Pakalpojumu sniegšanas vieta personai, kas nav nodokļa maksātāja, ir vieta, kur ir pakalpojumu sniedzēja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Tomēr, ja pakalpojumus sniedz no pakalpojumu sniedzēja pastāvīgās iestādes vietā, kas nav viņa saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas šī pastāvīgā iestāde. Ja šādas saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas vai pastāvīgās iestādes vietas nav, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur pakalpojumu sniedzējam ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta.”

5

Minētās direktīvas 132. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

6

PVN direktīvas 167. pants ir izteikts šādi:

“Atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.”

7

Šīs direktīvas 168. panta a) punktā ir noteikts:

“Ciktāl preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto darījumiem, par kuriem uzliek nodokli, nodokļa maksātājam ir tiesības tajā dalībvalstī, kurā viņš veic šos darījumus, atskaitīt no nodokļa, par kuru nomaksu viņš ir atbildīgs:

8

Saskaņā ar minētās direktīvas 169. panta a) punktu:

“Papildus 168. pantā minētajai atskaitīšanai nodokļa maksātājam ir tiesības atskaitīt tajā minēto PVN, ciktāl preces un pakalpojumus izmanto šādiem nolūkiem:

9

PVN direktīvas 178. panta a) un f) punktā ir paredzēts:

“Lai izmantotu atskaitīšanas tiesības, nodokļa maksātājam jāizpilda šādi nosacījumi:

[..]

10

Šīs direktīvas 179. pantā ir noteikts:

“Nodokļa maksātājs veic atskaitīšanu no kopējās PVN summas, kas jāmaksā par attiecīgo taksācijas periodu, atņemot kopējo PVN summu, par kuru tajā pašā laikposmā saskaņā ar 178. panta noteikumiem radušās un īstenotas atskaitīšanas tiesības.

Tomēr dalībvalstis var prasīt, lai nodokļa maksātāji, kas neregulāri veic 12. pantā paredzētos darījumus, atskaitīšanas tiesības īsteno vienīgi piegādes laikā.”

11

Saskaņā ar minētās direktīvas 192.a pantu:

“Lai piemērotu šo iedaļu, nodokļa maksātāju, kam ir pastāvīga iestāde tās dalībvalsts teritorijā, kurā nodoklis ir jāmaksā, uzskata par nodokļa maksātāju, kas neveic uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

12

PVN direktīvas 193. pants ir izteikts šādi:

“PVN maksā ikviens nodokļa maksātājs, kas veic preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, par kuru uzliek nodokli, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 194. līdz 199. pantu un 202. pantu nodokli maksā kāda cita persona.”

13

Šīs direktīvas 194. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja preču vai pakalpojumu piegādi [preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu], par kuru uzliek nodokli, veic nodokļa maksātājs, kas neveic uzņēmējdarbību tās dalībvalsts teritorijā, kurā maksājams PVN, dalībvalstis var paredzēt, ka par PVN nomaksu atbildīgā persona ir persona, kurai piegādātas preces vai sniegti pakalpojumi.

2.   Dalībvalstis izstrādā nosacījumus 1. punkta piemērošanai.”

14

Minētās direktīvas 196. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“PVN maksā ikviens nodokļa maksātājs vai juridiska persona, kura nav nodokļa maksātāja, bet kura ir identificēta PVN nolūkā, kam sniedz 44. pantā minētos pakalpojumus, ja pakalpojumus sniedz nodokļa maksātājs, kurš neveic uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī.”

15

Saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 10. pantu:

“1.   Piemērojot [PVN direktīvas] 44. un 45. pantu, nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir tās centrālās administrācijas darbības vieta.

2.   Lai noteiktu 1. punktā minēto vietu, jāņem vērā vieta, kur tiek pieņemti svarīgi lēmumi par saimnieciskās darbības vispārējo vadību, tās juridiskās adreses atrašanās vieta un vieta, kur tiekas tās vadība.

Ja ar šiem kritērijiem nav iespējams skaidri konstatēt saimnieciskās darbības pastāvīgo vietu, noteicošais kritērijs ir vieta, kur tiek pieņemti svarīgi lēmumi par saimnieciskās darbības vispārējo vadību.

3.   Pasta adresi pašu par sevi nevar uzskatīt par nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgo vietu.”

16

Minētās regulas 11. pants ir izteikts šādi:

“1.   Piemērojot [PVN direktīvas] 44. pantu, “pastāvīgās iestādes vieta” ir jebkura vieta, kas nav šīs regulas 10. pantā minētā saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, ko raksturo pietiekama pastāvības pakāpe un piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj saņemt un izmantot pakalpojumus, kuri sniegti tās pašas vajadzībām.

2.   Piemērojot turpmāk uzskaitītos pantus, “pastāvīgās iestādes vieta” ir jebkura vieta, kas nav šīs regulas 10. pantā minētā saimnieciskās darbības veikšanas vieta, ko raksturo pietiekama pastāvības pakāpe un piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj nodrošināt tās sniegtos pakalpojumus:

3.   PVN identifikācijas numurs pats par sevi nav pietiekams pamats uzskatīt, ka nodokļa maksātājam ir pastāvīgās iestādes vieta.”

17

Regime do Registo Nacional de Pessoas Coletivas (Juridisko personu valsts reģistra tiesiskais regulējums), kas ir apstiprināts ar 1998. gada 13. maija Dekrētlikumu Nr. 129/98 (1998. gada 13. maijaDiário da República I, sērija I-A, Nr. 110), ir reglamentēta juridisko personu reģistrācija Juridisko personu valsts reģistrā.

18

Atbilstoši Juridisko personu valsts reģistra tiesiskā regulējuma 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktam ieraksti šajā reģistrā ir gan par juridiskām personām, kas ir dibinātas saskaņā ar Portugāles vai citas valsts tiesībām, gan par tādu juridisko personu pārstāvniecībām, kuras ir dibinātas saskaņā ar starptautiskajām vai citas valsts tiesībām un kuras parasti veic darbību Portugālē.

19

Juridisko personu valsts reģistra tiesiskā regulējuma 13. pantā ir paredzēts, ka ikviena šajā reģistrā ietverta juridiskā persona saņem nodokļu maksātāja identifikācijas numuru, un šajā pantā ir reglamentēta šī numura piešķiršanas kārtība.

20

Atbilstoši Juridisko personu ienākuma nodokļa kodeksa 6. panta 2. punktam EIG ir jāiekļauj savu dibinātāju rēķinos peļņa vai zaudējumi, kas ir radušies grāmatvedības gada laikā, atbilstoši dibināšanas līgumā nolīgtajām proporcionālajām daļām. Tās peļņa vai zaudējumi tiek ņemti vērā EIG dalībnieku ar nodokli apliekamajos ienākumos, aprēķinot ienākuma nodokli.

21

TGE Gas Engineering GmbH (turpmāk tekstā – “TGE Bonn”), kas ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība, 2009. gada 3. martā Portugālē ieguva nodokļu maksātāja identifikācijas numuru 980410878 kā saimnieciska vienība nerezidente bez pastāvīgās iestādes vietas atsevišķa darījuma veikšanai, proti, kapitāldaļu iegādei.

22

2009. gada 7. aprīlīTGE Sucursal em Portugal tika Portugālē reģistrēta kā saimnieciska vienība filiāles formā ar pastāvīgās iestādes vietu, un tai tika piešķirts nodokļu maksātāja identifikācijas numurs 980412463.

23

Pēc tam TGE Bonn un Somague Engenharia SA nodibināja EIG ar nosaukumu Projesines Expansão do Terminal de GNL de Sines, ACE (turpmāk tekstā – “EIG Projesines”). EIG Projesines dibināšanai TGE Bonn izmantoja savu, nevis TGE Sucursal nodokļu maksātāja identifikācijas numuru. EIG Projesines saņēma pati savu nodokļu maksātāja identifikācijas numuru, proti, 508917280.

24

EIG Projesines mērķis bija Portugālē īstenot Sinešas [Sines] sašķidrinātās dabasgāzes termināļa paplašināšanas projektu. Šis terminālis pieder Portugāles elektroapgādes sabiedrībai Redes Energéticas Nacionais SA.

25

Uz EIG Portugālē attiecas īpašs tiesiskais regulējums. Atbilstoši Juridisko personu ienākuma nodokļa kodeksa 6. panta 2. punktam EIG ir jāiekļauj savu dibinātāju rēķinos peļņa vai zaudējumi, kas ir radušies grāmatvedības gada laikā, atbilstoši dibināšanas līgumā nolīgtajām proporcionālajām daļām. Tās peļņa vai zaudējumi tiek ņemti vērā EIG dalībnieku ar nodokli apliekamajos ienākumos, aprēķinot ienākuma nodokli.

26

EIG Projesines dibināšanas līgumā ir paredzēts, ka Somague Engenharia sedz 85 % un TGE Bonn – 15 % no izmaksām. Turklāt nolīgumā un EIG Projesines reglamentā ir noteikts, ka TGE Bonn sedz 64,29 % no saistībām un pasīviem, bet atlikušos 35,71 % sedz Somague Engenharia.

27

2009. gada 4. maijāTGE Sucursal em Portugal noslēdza apakšuzņēmuma līgumu ar EIG Projesines. Apakšuzņēmuma līgumā ir paredzētas TGE Sucursal em Portugal un EIG Projesines savstarpējās saistības; pēdējai minētajai ir jāiekļauj rēķinos TGE Sucursal em Portugal savas izmaksas.

28

EIG Projesines visus rēķinus, kas izriet no apakšuzņēmuma līguma ar TGE Sucursal em Portugal, un visus rēķinus, kurus tai ir izrakstījusi Somague Engenharia, pāradresēja Redes Energéticas Nacionais kā pasūtītajam, ievērojot ar TGE Sucursal em Portugal noslēgtajā apakšuzņēmuma līgumā iekļauto vispārējo pilnīgas kompensēšanas principu (Full back-to-back general principle).

29

Savu izmaksu attiecināšanas un atkārtotu rēķinu izrakstīšanas nolūkam EIG Projesines izmantoja TGE Sucursal em Portugal, nevis TGE Bonn nodokļu maksātāja identifikācijas numuru. Debetnotās, ko EIG Projesines izrakstīja saistībā ar TGE Sucursal em Portugal rēķinos iekļaujamajām izmaksām, tā norādīja šīs filiāles nodokļu maksātāja identifikācijas numuru, un, pamatojoties uz to, aprēķināja PVN. EIG Projesines 64,29 % no savām izmaksām attiecināja uz TGE Sucursal em Portugal.

30

TGE Sucursal em Portugal pēc tam atskaitīja kā priekšnodokli EIG Projesines izrakstītajās debetnotās aprēķināto PVN.

31

Pēc TGE Sucursal em Portugal nodokļu revīzijas par 2009.–2011. grāmatvedības gadiem ATA sagatavoja ziņojumu, kurā tā precizēja, ka TGE Sucursal em Portugal un TGE Bonn ir divas dažādas saimnieciskas vienības un katrai no tām ir savs atšķirīgs nodokļu maksātāja identifikācijas numurs. Kā norāda ATA, ņemot vērā, ka TGE Sucursal em Portugal nebija EIG Projesines dalībniece, šī EIG nevarēja uz to attiecināt savas izmaksas un TGE Sucursal em Portugal līdz ar to nevarēja atskaitīt ar tām saistīto PVN.

32

Tādējādi ATA pieprasīja TGE Sucursal em Portugal atmaksāt summas, kas atbilst šim prettiesiski atskaitītajam PVN. TGE Sucursal em Portugal vērsās Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa) (Šķīrējtiesa nodokļu lietās (Administratīvo šķīrējtiesu centrs), Portugāle), lai panāktu lēmuma, ar kuru ATA pieprasīja šo atmaksu, atcelšanu.

33

Iesniedzējtiesā ATA apgalvo, ka TGE Sucursal em Portugal ir pastāvīga iestāde, kura ir no TGE Bonn atšķirīgs nodokļa subjekts ar atšķirīgu nodokļu maksāšanas spēju. Ņemot vērā, ka tikai TGE Bonn ir EIG Projesines dalībniece, TGE Sucursal em Portugal neesot bijis tiesību segt EIG Projesines izmaksas un atskaitīt ar tām saistīto PVN. Faktam, ka EIG Projesines rēķinos ir piemērots tās dibināšanas līgumā paredzētais procentuālais sadalījums, šajā ziņā neesot nozīmes.

34

ATA ieskatā, abas saimnieciskās vienības bija patstāvīgi nodokļa subjekti un tādējādi – divas atsevišķas saimnieciskās vienības no PVN viedokļa. Ja TGE Bonn esot gribējusi EIG Projesines rezultātus attiecināt uz TGE Sucursal em Portugal kā saimniecisku vienību nerezidenti ar pastāvīgās iestādes vietu, tai šīs filiāles nodokļu maksātāja identifikācijas numurs esot bijis jāizmanto EIG Projesines dibināšanas brīdī, un tai tas esot bijis iespējams.

35

Turklāt ATA uzskata, ka nebija nepastarpinātas un tiešas saiknes starp debetnotām, kas tika izrakstītas TGE Sucursal em Portugal, un pēdējās minētās aktīvajiem darījumiem. Tai tādējādi neesot bijis tiesību uz PVN atskaitīšanu.

36

Šajos apstākļos Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa) (Šķīrējtiesa nodokļu lietās (Administratīvo šķīrējtiesu centrs)) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai PVN direktīvas [..] 44., 45. pants, 132. panta 1. punkta f) apakšpunkts, 167.[–]169., 178., 179., [192.a–194.] un 196. pants, Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 10. un 11. pants un neitralitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā, ka Portugāles nodokļu administrācija atsaka saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātas sabiedrības filiālei tiesības atskaitīt priekšnodokli situācijā, kurā:

37

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai it īpaši PVN direktīvas 167. un 168. pants, kā arī neitralitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz vienas dalībvalsts nodokļu administrācijai uzskatīt, ka sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, kā arī tās filiāle pirmajā no šīm valstīm, ir divi atsevišķi nodokļa maksātāji, jo katrai no šīm saimnieciskajām vienībām ir nodokļu maksātāja identifikācijas numurs, un tāpēc atteikt filiālei tiesības atskaitīt PVN par debetnotām, ko ir izrakstījusi EIG, kuras dalībniece ir minētā sabiedrība, bet ne tās filiāle.

38

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietu būtībā ir izraisījuši secinājumi, ko nodokļu administrācija ir izdarījusi no apstākļa, ka TGE Bonn un TGE Sucursal em Portugal ir atšķirīgi nodokļu maksātāju identifikācijas numuri un fakta, ka EIG Projesines dibināšanā tika izmantots TGE Bonn nodokļu maksātāja identifikācijas numurs, savukārt rēķinu sagatavošanā par minētās grupas izmaksu sadali pēdējā minētā izmantoja TGE Sucursal em Portugal nodokļu maksātāja identifikācijas numuru.

39

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka atbilstoši PVN direktīvas 168. panta a) punktam, ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto darījumiem, par kuriem uzliek nodokli, nodokļa maksātājam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, par kuru nomaksu viņš ir atbildīgs, PVN, kas maksājams vai samaksāts par preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu, kuras tam ir veicis vai veiks cits nodokļa maksātājs. Tādējādi attiecīgajam pakalpojuma saņēmējam ir jābūt nodokļa maksātājam direktīvas izpratnē.

40

PVN direktīvas 9. pantā “nodokļa maksātāji” ir definēti kā personas, kas veic saimniecisku darbību “patstāvīgi”. PVN direktīvas vienveidīgai piemērošanai ir īpaši svarīgi, lai tās III sadaļā definētais “nodokļa maksātāja” jēdziens tiktu interpretēts autonomi un vienveidīgi (spriedums, 2014. gada 17. septembris, Skandia America (USA), filial Sverige, C‑7/13, EU:C:2014:2225, 23. punkts).

41

Runājot par sabiedrību, kas veic uzņēmējdarbību vienā dalībvalstī, un tās filiāli, kas atrodas cita dalībvalstī, no Tiesas judikatūras izriet, ka šīs divas saimnieciskās vienības ir viens PVN maksātājs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 23. marts, FCE Bank, C‑210/04, EU:C:2006:196, 37. punkts; 2009. gada 16. jūlijs, Komisija/Itālija, C‑244/08, nav publicēts, EU:C:2009:478, 38. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Le Crédit Lyonnais, C‑388/11, EU:C:2013:541, 34. punkts), ja vien nav konstatēts, ka filiāle īsteno patstāvīgu saimniecisku darbību. Šajā ziņā ir jāizpēta, vai šāda filiāle ir uzskatāma par autonomu, it īpaši, vai tā uzņemas ekonomisko risku, kas izriet no tās darbības (spriedums, 2006. gada 23. marts, FCE Bank, C‑210/04, EU:C:2006:196, 35. punkts).

42

Pamatlietā TGE Bonn Portugālē ir ieguvusi pirmo nodokļu maksātāja identifikācijas numuru atsevišķa darījuma veikšanai – EIG Projesines dibināšanai. TGE Bonn pēc tam ieguva otru nodokļu maksātāja identifikācijas numuru TGE Sucursal em Portugal reģistrācijai, un tas tika izmantots saistībā ar visām TGE Bonn un minētās filiāles veiktajām darbībām Portugālē. Ir acīmredzams, ka abi – TGE Bonn un TGE Sucursal em Portugal – nodokļu maksātāja identifikācijas numuri ir attiecināmi uz vienu un to pašu saimniecisko vienību, proti, TGE Bonn.

43

No minētā izriet, ka TGE Bonn un TGE Sucursal em Portugal ir viens nodokļa maksātājs PVN direktīvas izpratnē.

44

Ir jāatgādina, otrkārt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru PVN direktīvas 167. un 168. pantā paredzētās atskaitīšanas tiesības ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas (skat. it īpaši spriedumus, 2008. gada 8. maijs, Ecotrade, C‑95/07 un C‑96/07, EU:C:2008:267, 39. punkts un tajā minētā judikatūra; 2012. gada 12. jūlijs, EMS-Bulgaria Transport, C‑284/11, EU:C:2012:458, 44. punkts, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Astone, C‑332/15, EU:C:2016:614, 30. punkts).

45

Šajā gadījumā, tā kā ir jāuzskata, ka TGE Bonn un TGE Sucursal em Portugal veido vienu un to pašu juridisko vienību un līdz ar to – nodokļa maksātāju, nodokļu neitralitātes princips prasa, lai tiesības uz PVN kā priekšnodokļa atskaitīšanu tiktu piešķirtas, ja ir izpildītas šīs atskaitīšanas materiāltiesiskās prasības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 27. septembris, Collée, C‑146/05, EU:C:2007:549, 31. punkts).

46

Līdz ar to, ja nodokļu administrācijas rīcībā ir nepieciešamās ziņas, lai konstatētu, ka nodokļa maksātājam kā attiecīgo preču vai pakalpojumu saņēmējam ir jāmaksā PVN, tā attiecībā uz pēdējā minētā tiesībām atskaitīt šo nodokli nevar izvirzīt papildu nosacījumus, kas var padarīt pilnīgi neiespējamu šo tiesību īstenošanu (spriedumi, 2004. gada 1. aprīlis, Bockemühl, C‑90/02, EU:C:2004:206, 51. punkts, kā arī 2008. gada 8. maijs, Ecotrade, C‑95/07 un C‑96/07, EU:C:2008:267, 64. punkts).

47

No minētā izriet, ka tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, dalībvalsts nodokļu administrācija nevar atteikt nodokļa maksātājam PVN priekšnodokļa atskaitīšanu tikai tāpēc vien, ka šis nodokļa maksātājs EIG dibināšanas brīdī ir izmantojis saimnieciskas vienības nerezidentes bez pastāvīgās iestādes vietas nodokļu maksātāja identifikācijas numuru un atkārtotu rēķinu izrakstīšanai par šīs grupas izmaksām ir izmantojis savas filiāles šīs pašas valsts rezidentes nodokļu maksātāja identifikācijas numuru.

48

Šo secinājumu neatspēko fakts, ka TGE Bonn veic uzņēmējdarbību Vācijā un ka TGE Sucursal em Portugal ir tās pastāvīgā iestāde Portugālē.

49

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši PVN direktīvas 44. panta pirmajam teikumam pakalpojumu sniegšanas vieta nodokļa maksātājam, kas darbojas kā tāds, ir vieta, kura ir nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Savienības likumdevējs ir izvēlējies šo piesaistes faktoru kā galveno, jo, būdams objektīvs, vienkāršs un praktisks kritērijs, tas sniedz lielu tiesisko noteiktību (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, Welmory, C‑605/12, EU:C:2014:2298, 53.–55. punkts). Turpretim PVN direktīvas 44. panta otrajā teikumā minētā piesaiste pakalpojuma saņēmēja pastāvīgās iestādes vietā ir sekundārs piesaistes faktors un izņēmums no vispārīgā principa (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, Welmory, C‑605/12, EU:C:2014:2298, 56. punkts).

50

Tādējādi iesniedzējtiesai ir saistībā ar pamatlietu jānovērtē, vai ir izpildīti pārējie tiesību uz priekšnodokļa atskaitīšanu nosacījumi, kas ir uzskaitīti PVN direktīvas 168. panta a) punktā.

51

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 167. un 168. pants, kā arī neitralitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz vienas dalībvalsts nodokļu administrācijai uzskatīt, ka sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, kā arī tās filiāle pirmajā no šīm valstīm, ir divi atsevišķi nodokļa maksātāji, jo katrai no šīm saimnieciskajām vienībām ir nodokļu maksātāja identifikācijas numurs, un tāpēc atteikt filiālei tiesības atskaitīt PVN par debetnotām, ko ir izrakstījusi EIG, kuras dalībniece ir minētā sabiedrība, bet ne tās filiāle.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2010. gada 13. jūlija Direktīvu 2010/45/ES, 167. un 168. pants, kā arī neitralitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz vienas dalībvalsts nodokļu administrācijai uzskatīt, ka sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, kā arī tās filiāle pirmajā no šīm valstīm, ir divi atsevišķi nodokļa maksātāji, jo katrai no šīm saimnieciskajām vienībām ir nodokļu maksātāja identifikācijas numurs, un tāpēc atteikt filiālei tiesības atskaitīt pievienotās vērtības nodokli (PVN) par debetnotām, ko ir izrakstījusi ekonomisko interešu grupa, kuras dalībniece ir minētā sabiedrība, bet ne tās filiāle.