1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, uz kuru attiecas šie secinājumi, ir par to, kā interpretēt Direktīvas 2004/48/EK ( 2 ) 9. panta 7. punktu.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Bayer Pharma AG (turpmāk tekstā – “Bayer”), no vienas puses, un Richter Gedeon Vegyészeti Gyár Nyrt (turpmāk tekstā – “Richter”) un Exeltis Magyarország Gyógyszerkereskedelmi Kft (turpmāk tekstā – “Exeltis”), no otras puses, par kaitējumu, kas nodarīts šīm abām pēdējām minētajām sabiedrībām tādēļ, ka valsts tiesa pēc Bayer pieprasījuma attiecībā uz tām ir noteikusi rīkojuma pasākumus, kuri vēlāk ir tikuši atcelti.

3.

Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”), kas ir ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes Lēmumu 94/800/EK ( 3 ), 50. panta 7. punktā ir noteikts:

“Ja pagaidu pasākumi tiek atcelti vai ja tie izbeidzas jebkādas darbības vai prasītāja nolaidības dēļ, vai ja vēlāk tiek konstatēts, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma vai tā apdraudējuma nav bijis, tiesu varas institūcijas ir pilnvarotas likt prasītājam pēc atbildētāja lūguma sniegt atbildētājam attiecīgu kompensāciju par jebkuru šīs rīcības radīto kaitējumu.”

4.

Direktīvas 2004/48 1. apsvērums ir formulēts šādi:

“Iekšējā tirgus īstenošana paredz likvidēt pārvietošanās brīvības ierobežojumus un konkurences izkropļojumus, izveidojot vidi, kas veicina jauninājumu ieviešanu un ieguldījumus. Šai sakarā intelektuālā īpašuma aizsardzībai ir ļoti liela loma iekšējā tirgus veiksmīgas darbības nodrošināšanā. Intelektuālā īpašuma aizsardzība ir svarīga ne vien jauninājumu un jaunrades veicināšanai, bet arī nodarbinātības attīstībai un konkurētspējas uzlabošanai.”

5.

Direktīvas 2004/48 22. apsvērumā ir norādīts:

“Ļoti svarīgi ir arī paredzēt pagaidu pasākumus pārkāpumu tūlītējai izbeigšanai, negaidot lēmumu par lietas būtību, tai pat laikā ievērojot aizstāvības tiesības, nodrošinot pagaidu pasākumu proporcionalitāti atbilstīgi attiecīgā gadījuma raksturam un nodrošinot vajadzīgās garantijas to izmaksu un kaitējuma segšanai, kas atbildētājam rodas nepamatotas prasības dēļ. Šādi pasākumi ir jo īpaši vajadzīgi gadījumos, kad jebkura kavēšanās var radīt neatgriezenisku kaitējumu intelektuālo īpašuma tiesību īpašniekam.”

6.

Direktīvas 2004/48 3. pantā “Vispārīgas saistības” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.

2.   Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”

7.

Direktīvas 2004/48 9. panta “Pagaidu un piesardzības pasākumi” 7. punkts, kas ir izteikts gandrīz identiski TRIPS līguma 50. panta 7. punktam, ir formulēts šādi:

“Ja pagaidu pasākumus atceļ vai ja tie vairs nav spēkā prasītāja rīcības vai rīcības trūkuma dēļ, vai ja vēlāk konstatē, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma vai pārkāpuma drauda nav bijis, tiesu iestādes ir pilnvarotas pēc atbildētāja pieprasījuma likt prasītājam sniegt atbildētājam atbilstošu kompensāciju par minēto pasākumu radīto kaitējumu [radītajiem zaudējumiem] [ ( 4 )].”

8.

Ungārijas Civilkodeksa (1952. évi III. törvény prévoit, 1952. gada Likums III) 156. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Pēc pieprasījuma tiesa pagaidu noregulējuma kārtībā var izdot rīkojumu, lai tiktu apmierināta prasība vai pretprasība, vai pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu, ja šāds pasākums ir nepieciešams, lai novērstu draudošo kaitējumu vai saglabātu statu quo attiecībā uz strīdu, kā arī lai aizsargātu prasītāja primārās tiesības, un ja pasākuma izraisītais kaitējums nepārsniedz no minētā pasākuma gaidīto ieguvumu. Tiesa var noteikt pagaidu pasākumus garantiju sniegšanai. To faktu ticamībai, kas pamato prasību, ir jābūt pierādītai.”

9.

Találmányok szabadalmi oltalmáról szóló 1995. évi XXXIII. törvény (1995. gada Likums XXXIII par izgudrojumu aizsardzību ar patentu, turpmāk tekstā – “LPB”) 104. panta 13. un 14. punktā ir noteikts:

“13.   Tiesa var veikt iepriekšēju izmeklēšanu un – ievērojot 5. punkta c) apakšpunkta un 6. punkta noteikumus – noteikt pagaidu pasākumus garantiju iesniegšanai.

14.   Ja gadījumos, kuri ir minēti 5. punkta c) apakšpunktā un 6. un 13. punktā, lietas dalībnieka, kuram ir tiesības saņemt maksājumu no garantijas summas, pieteikuma izpilde nav tikusi īstenota trīs mēnešu laikā no dienas, kad nolēmums vai spriedums, ar kuru tiek izbeigtas rīkojuma par iepriekšēju izmeklēšanu vai pagaidu pasākumu noteikšanu sekas (nolēmums, ar kuru galīgi tiek izbeigta tiesvedība), ir kļuvis galīgs, pieteikuma iesniedzējs var lūgt tiesu atmaksāt garantiju.”

10.

Ungārijas Civilkodeksa (1959. évi IV. Törvény, 1959. gada Likums IV) 4. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Ja šajā likumā nav noteiktas stingrākas prasības, civiltiesiskajās attiecībās ir jārīkojas tā, kā parasti ir sagaidāms no jebkuras personas attiecīgā situācijā. Neviens nevar sev par labu atsaukties uz rīcību, kurā tas ir vainojams. Persona, kas nav rīkojusies tā, kā parasti ir sagaidāms no jebkuras personas, nevar norādīt uz otras puses rīcību.”

11.

Ungārijas Civilkodeksa 339. panta 1. punkts ir izteikts šādi:

“Personai, kas prettiesiski nodara zaudējumus citai personai, ir pienākums tos atlīdzināt. No šī pienākuma ir atbrīvota persona, kas pierāda, ka tā ir rīkojusies tā, kā parasti ir sagaidāms no jebkuras personas attiecīgā situācijā.”

12.

Ungārijas Civilkodeksa 340. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Cietušajam ir jārīkojas tā, kā parasti ir sagaidāms no jebkuras personas attiecīgā situācijā, lai novērstu vai mazinātu kaitējumu. Nav jāatlīdzina tā kaitējuma daļa, kas radusies tāpēc, ka cietušais nav izpildījis šo pienākumu.”

13.

2000. gada 8. augustāBayer iesniedza Szellemi Tulajdon Nemzeti Hivatal (Valsts intelektuālā īpašuma birojs, Ungārija, turpmāk tekstā – “Birojs”) patenta pieteikumu attiecībā uz farmaceitisku produktu, kas satur kontraceptīvu aktīvo vielu. Birojs publicēja patenta pieteikumu 2002. gada 28. oktobrī. Atbilstoši LPB 18. panta 1. un 2. punktam patenta piešķirtā aizsardzība pagaidu kārtā sākas ar pieteikuma publicēšanu un tās sekas stājas spēkā pieteikuma iesniegšanas dienā. 2010. gada 4. oktobrī Birojs izsniedza Patentu Nr. 227.207 attiecīgajam izgudrojumam (turpmāk tekstā – “patents”).

14.

2009. gada novembrī un 2010. gada augustā Richter un 2010. gada oktobrī Exeltis sāka tirgot Ungārijā produktus, ar kuriem, pēc Bayer domām, tika pārkāpts tās patents (turpmāk tekstā – “produkti”).

15.

2010. gada 8. novembrīRichter iesniedza Birojā prasību par paziņojumu, ka nav pārkāpuma, kuras mērķis bija konstatēt, ka ar tās produktiem netiek pārkāpts prasītājas patents. Tāpat 2010. gada 8. decembrīRichter un Exeltis iesniedza pieteikumu par patenta atcelšanu.

16.

2010. gada 9. novembrīBayer lūdza iesniedzējtiesu noteikt pagaidu pasākumus, kuru mērķis būtu aizliegt Richter un Exeltis produktus laist tirgū. Šī prasība tika noraidīta, jo netika pierādīta pārkāpuma ticamība. 2011. gada 11. augustā iesniedzējtiesā Bayer arī uzsāka tiesvedības par pārkāpumu pret Richter un Exeltis. Šīs tiesvedības tika atliktas līdz brīdim, kad tiks pieņemts galīgais lēmums patenta spēkā neesamības atzīšanas procedūrā.

17.

Pēc jaunām prasībām, kuras iesniegusi Bayer, ar 2011. gada 11. jūlija izpildrīkojumiem, kas stājās spēkā 2011. gada 8. augustā, iesniedzējtiesa pagaidu noregulējuma kārtībā aizliedza Richter un Exeltis laist tirgū produktus un pagaidu pasākumus papildināja ar pienākumu nodrošināt garantijas. Sabiedrības, kurām tas tika uzdots, esot brīvprātīgi izpildījušas savus pienākumus un esot atsaukušas produktus no tirgus.

18.

Saistībā ar prasībām, kuras iesniegušas Richter un Exeltis, Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa, Ungārija) ar 2011. gada 29. septembra un 2011. gada 4. oktobra rīkojumiem atcēla 2011. gada 11. jūlija rīkojumus procesuālo pārkāpumu dēļ un nodeva lietu iesniedzējtiesai. Tā ar 2012. gada 23. janvāra rīkojumu un 2012. gada 30. janvāra rīkojumu, kuri pieņemti saistībā ar jaunu tiesvedību, uzskatot, ka, it īpaši ņemot vērā spēkā neesamības atzīšanas procedūras gaitu un līdzvērtīga Eiropas patenta atsaukšanu, no sabiedrisko interešu viedokļa minēto pasākumu noteikšana vairs nevar tikt uzskatīta par samērīgu, noraidīja Bayer pieteikumus par pagaidu pasākumu noteikšanu. Šos rīkojumus apstiprināja Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa).

19.

Tādējādi attiecībā uz Richter pagaidu pasākumi ir bijuši spēkā no 2011. gada 8. augusta līdz 2011. gada 4. oktobrim un attiecībā uz Exeltis – no 2011. gada 8. augusta līdz 2011. gada 29. septembrim.

20.

Ar 2012. gada 13. septembra lēmumu Birojs pilnībā atcēla patentu. Pēc tam, kad tika atcelts šis lēmums un grozīts Biroja agrākais lēmums, ar kuru daļēji bija atcelts patents, iesniedzējtiesa ar 2014. gada 9. septembra rīkojumu savukārt pilnībā atcēla patentu. Šo rīkojumu ar 2016. gada 20. septembra rīkojumu apstiprināja Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa).

21.

Attiecīgi ar pretprasību, kas celta 2012. gada 22. februārī, un prasības pieteikumu, kurš iesniegts 2017. gada 6. jūlijā (kuri tika apvienoti tiesvedībā pamatlietā), gan Richter, gan Exeltis lūdza piespriest Bayer atlīdzināt kaitējumu, kas radies pagaidu pasākumu dēļ. Tās lūdz atmaksāt zaudējumus, kas saistīti ar apgrozījumu un kas radušies pagaidu pasākumu dēļ, kā arī reklāmas izdevumus saistībā ar produktu laišanu tirgū un atlīdzināt morālo kaitējumu, kā arī samaksāt procentus saistībā ar šīm summām. Tā kā Ungārijas tiesībās nav materiālo tiesību normu, kas skaidri būtu saistītas ar Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā paredzētajām situācijām, šīs prasības pamatojas uz procesuālo tiesību normu kopumu, proti, Ungārijas Civilkodeksa 156. panta 1. punktu un LPB 104. panta 13. un 14. punktu.

22.

Bayer lūdz noraidīt minētās prasības. Tā norāda, ka Richter un Exeltis pašas ir radījušas kaitējumu, ko tās ir cietušas, un ka tādējādi saskaņā ar Ungārijas tiesību normām par civiltiesisko atbildību tām nav tiesību uz šī kaitējuma atlīdzinājumu. Tās apzināti un prettiesiski esot laidušas tirgū savus produktus, ar kuriem tiek pārkāpts patents, pirms patents tika atcelts. Kā ģenērisko farmaceitisko produktu ražotājas tās esot zinājušas, ka prasītājai ir patents, un līdz ar to tām, lai izvairītos no kaitējuma rašanās, vispirms esot bijis jāapstrīd patents un, pirms sākt produktu laišanu tirgū, vismaz jāsagaida, līdz pirmās instances tiesa pieņems nolēmumu spēkā neesamības atzīšanas procedūrā. Bayer uzskata, ka šī nostāja ir atbilstoša Ungārijas judikatūrai, un šajā ziņā norāda uz iesniedzējtiesas spriedumu, kurā tā bija uzskatījusi, ka lietas dalībnieks, kas bija pieprasījis atlīdzību, arī ir atbildīgs par kaitējuma rašanos, un lietas dalībniekam, kurš bija lūdzis noteikt pagaidu pasākumus, piesprieda atlīdzināt tikai kaitējumu, kas bija radies laikposmā no brīža, kad tika publicēts nolēmums par patenta atcelšanu pirmajā instancē, līdz brīdim, kad tika atcelti minētie pasākumi.

23.

Iesniedzējtiesa šaubās, pirmkārt, par to, vai Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā atbildētājam ir tikai garantētas tiesības uz kompensāciju vai tajā ir definēts arī šo tiesību saturs, kas liedz piemērot dalībvalstu vispārējās civiltiesību normas atbildības un kaitējuma atlīdzināšanas jomā. Otrkārt, tā jautā, vai Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts nepieļauj, ka, piemērojot dalībvalsts civiltiesību normu, valsts tiesa izvērtē, kāda ir bijusi atbildētāja loma attiecībā uz kaitējuma rašanos un it īpaši to, vai viņš ir rīkojies, “kā parasti ir sagaidāms no jebkuras personas attiecīgā situācijā”.

24.

Šādos apstākļos ar 2017. gada 9. novembra nolēmumu Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) apturēja tajā notiekošo tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

25.

Bayer, Richter, Exeltis, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus Tiesā atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam. Šie paši ieinteresētie lietas dalībnieki tika uzklausīti 2019. gada 9. janvāra tiesas sēdē.

26.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir tikai garantētas atbildētāja tiesības uz kompensāciju, izsmeļoši nenosakot to saturu, bet atstājot dalībvalstīm iespēju pašām noteikt šo tiesību īstenošanas nosacījumus un kārtību, kā arī kompensācijas apmēru.

27.

Tā norāda, ka pamatlietas dalībnieki nav vienisprātis šajā jautājumā. Richter un Exeltis uzskata, ka Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā esot ietverts objektīvs atlīdzināšanas noteikums un jēdziens “atbilstoša kompensācija” nozīmējot atbildību par visu nodarītā kaitējuma un radušos izmaksu apmēru, un neesot jāpārbauda elementi, uz kuriem varētu attiekties valsts tiesību normu civiltiesiskās atbildības jomā piemērošana. Savukārt Bayer jēdzienu “atbilstoša kompensācija” interpretē kā tādas abstrakcijas izpausmi, ar kuru dalībvalstu labā tiek radīts vispārīgs ietvars, kurā var lemt par atbildētāja prasību atlīdzināt kaitējumu, ņemot vērā visus attiecīgajā gadījumā pastāvošos apstākļus.

28.

Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts ir vērsts uz to, lai Savienības līmenī īstenotu TRIPS līguma, kas ir saistošs visām dalībvalstīm un Savienībai tās kompetences jomās, 50. panta 7. punktu. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību normu teksti, cik vien iespējams, ir jāinterpretē, ņemot vērā starptautiskās tiesības, it īpaši, ja ar šādiem dokumentiem ir skaidri paredzēts īstenot Savienības noslēgtu starptautisku līgumu ( 5 ). Kā Tiesa skaidri ir apgalvojusi 2017. gada 25. janvāra spriedumā Stowarzyszenie Oławska Telewizja Kablowa (C‑367/15, EU:C:2017:36, 24. punkts), atbilstoši Direktīvas 2004/48 5. un 6. apsvērumam, kā arī 2. panta 3. punkta b) apakšpunktam, lai interpretētu tās normas, ir jāņem vērā pienākumi, kas dalībvalstīm izriet no starptautiskajām konvencijām, tostarp TRIPS līguma, kuras var tikt piemērotas pamatlietā.

29.

Līdz ar to jēdziens “atbilstoša kompensācija”, kurš ir ietverts Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā, ir jāinterpretē saskaņā ar TRIPS līguma 50. panta 7. punktu. Uz Tiesas kompetenci prejudiciālā nolēmuma kārtībā interpretēt šo pantu un vispār TRIPS līgumu pirmo reizi tika norādīts 2000. gada 14. decembra spriedumā Dior u.c. (C‑300/98 un C‑392/98, EU:C:2000:688, 32.–40. punkts), un kopš tā laika tā ir apstiprināta pastāvīgajā judikatūrā ( 6 ).

30.

TRIPS līguma 50. pants ir norādīts starp tiesību normām saistībā ar “intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšanu”, kuras ir ietvertas šī līguma III nodaļā.

31.

Saskaņā ar TRIPS līguma 41. panta 1. punktu ar šīm tiesību normām tiek īstenoti divi pamatmērķi, pirmkārt, nodrošināt, ka tiesību īpašnieku rīcībā ir efektīvas procedūras, lai panāktu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, un, otrkārt, nodrošināt, ka šīs procedūras tiek piemērotas tā, lai izvairītos no šķēršļu likumīgai tirdzniecībai radīšanas un nodrošinātu, ka tās netiek izmantotas ļaunprātīgi. Līdzsvara starp šiem diviem mērķiem meklējumi – kā tas ir apliecināts šī līguma preambulas pirmajā daļā ( 7 ) – veido vienas no TRIPS līguma izstrādātāju galvenajām bažām, kuras ir jāņem vērā, interpretējot tā tiesību normas, it īpaši noteikumus attiecībā uz “realizāciju” ( 8 ).

32.

Kā Tiesa ir apgalvojusi 2012. gada 15. novembra spriedumā Bericap Záródástechnikai (C‑180/11, EU:C:2012:717, 68. un 69. punkts), no TRIPS līguma 41. panta 1. un 2. punkta normām, tos lasot kopā, izriet, ka šī līguma dalībvalstis nodrošina, ka to tiesību aktos ir ietvertas “precīzas procedūras”, kuru mērķis ir nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, kas nozīmē, ka tām ir pienākums pieņemt tiesisko regulējumu, “to tiesību sistēmā ieviešot pasākumus saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, kas atbilstu minētajās tiesību normās precizētajiem apstākļiem”.

33.

Tomēr TRIPS līguma III nodaļas tiesību normu mērķis ir nevis saskaņot intelektuālā īpašuma tiesību “realizācijas” noteikumus, it īpaši ņemot vērā valsts tiesību aktos pastāvošās atšķirības šajā jomā, bet tikai noteikt vispārīgus standartus, kuri līguma dalībvalstīm ir jātransponē savās attiecīgajās valsts tiesībās atbilstoši tā 1. pantam ( 9 ).

34.

Šī panta 1. punkta trešajā teikumā ir precizēts, ka TRIPS līguma dalībvalstis ir tiesīgas “savas tiesību sistēmas un prakses ietvaros brīvi izvēlēties piemērotas šā līguma prasību izpildes metodes”. Šis precizējums nozīmē, pirmkārt, ka TRIPS līgumā nav nevienas skaidri izteiktas normas attiecībā uz tā noteikumu “tiešu iedarbību” un, otrkārt, tajā līguma dalībvalstīm vispārīgi ir atzīta zināma elastība attiecībā uz to transponēšanu valsts tiesībās ( 10 ) un, ievērojot šajā līgumā noteiktos aizsardzības standartus, ir ļauts pielāgot šo transponēšanu katras tiesību sistēmas tiesību aktiem un praksei.

35.

Tāpat kā vairākās TRIPS līguma III nodaļas tiesību normās, TRIPS līguma 50. panta 7. punktā nav definēts pienākums tā sīkākajās detaļās, bet ir drīzāk norādīts mērķis, kas ir jāsasniedz, atstājot līguma dalībvalstīm plašu rīcības brīvību, to ieviešot valsts tiesībās ( 11 ). Tādējādi tām ir pienākums “pilnvarot” tiesu iestādes likt prasītājam sniegt atbildētājam, kurš to pieprasa, kompensāciju, bet šādam pilnvarojumam nav obligāti jāietver pienākums šīm iestādēm jebkuros apstākļos un automātiski apmierināt šo prasību ( 12 ). Tāpat, lai gan TRIPS līguma dalībvalstīm ir jāparedz atlīdzības procedūru ieviešana attiecībā uz atbildētāju gadījumos, kuri ir uzskaitīti šī līguma 50. panta 7. punktā, nekas tām neliedz izmantot esošo tiesisko regulējumu gan attiecībā uz materiālo normu, ar kurām tiek reglamentēta prasītāja atbildība, gan attiecībā uz procesuālo normu, ar kurām var tikt īstenotas tiesības uz kompensāciju, definēšanu.

36.

Terminoloģija, kas izmantota TRIPS līguma 50. panta 7. punkta tekstā, liecina par to, ka TRIPS līguma izstrādātāji ir devuši priekšroku kazuistiskai pieejai. Tādējādi izteicienā “attiecīga kompensācija” ar īpašības vārda “attiecīgs” izvēli, kas ikdienas valodā nozīmē “pielāgots”, “piemērots”, “samērīgs”, tiek atbalstīta katra atsevišķa gadījuma analīze. Līdz ar to kompensācijas “attiecīgais” raksturs tiesu iestādēm, kuras ir “pilnvarotas” uzdot veikt šādu kompensēšanu, ir jāizvērtē, izskatot visus atbilstošos lietas apstākļus ( 13 ). Šajā vērtējumā tām būs jāņem vērā arī mērķis, kurš ir paredzēts TRIPS līguma daļas noteikumos, kas ir veltīti “realizācijai”, un kurš atbilstoši šī līguma 41. panta 1. punktam ir mērķis nodrošināt šo tiesību īpašnieku interešu aizsardzību, vienlaikus izvairoties no nepamatotu šķēršļu likumīgai tirdzniecībai radīšanas, kā arī ļaunprātīgas procedūru, kuras iepriekš noteiktas šādas “realizācijas” nolūkos, izmantošanas.

37.

Iepriekš izklāstītie apvērumi ir ļāvuši norobežot tā pienākuma tvērumu, kurš ir uzlikts TRIPS līguma dalībvalstīm atbilstoši šī līguma 50. panta 7. punktam. Šajā stadijā ir jāpievēršas Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktam.

38.

Kā Tiesa ir precizējusi 2015. gada 16. jūlija spriedumā Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:471, 74. punkts), tiesību aizsardzības līdzekļus, kas paredzēti, lai nodrošinātu Direktīvā 2004/48 noteikto intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, papildina ar tiem cieši saistītās prasības par atlīdzināšanu. Tādējādi minētās direktīvas 9. panta 1. punktā ir paredzēti pagaidu pasākumi, kuru mērķis it īpaši ir novērst jebkādu draudošu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, savukārt šī panta 7. punktā ir paredzēti pasākumi, kas ļauj atbildētājam prasīt zaudējumu atlīdzību gadījumā, ja vēlāk tiek konstatēts, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma vai pārkāpuma drauda nav bijis. Kā izriet no šīs pašas direktīvas 22. apsvēruma, šie atlīdzināšanas pasākumi ir garantijas, ko likumdevējs uzskata par nepieciešamām, lai atsvērtu ātrus un efektīvus pagaidu pasākumus, ko tas paredzējis. Tāda tiesvedība kā pamatlietā, kuras priekšmets ir tā kaitējuma atlīdzināšana, kas nodarīts ar pagaidu pasākumu, kuru dalībvalsts tiesu iestādes uzdevušas, lai novērstu ar patentu piešķirto ekskluzīvo tiesību pārkāpumu, un kuru pēc tam šīs pašas iestādes ir atcēlušas, loģiski izriet no prasības, ko cēlis minētā patenta īpašnieks, lai panāktu tūlītēju pasākumu savu tiesību aizsardzībai, un tādējādi ietilpst Direktīvas 2004/48, it īpaši tās 9. panta 7. punkta, piemērošanas jomā ( 14 ).

39.

Ar šo tiesību normu dalībvalstīm tiek pieprasīts, lai tās ieviestu mehānismu, kas ļauj atbildētājam tiesas ceļā pieprasīt un saņemt atbilstošu kompensāciju par jebkuru kaitējumu, kas nodarīts pagaidu pasākumu dēļ, tajā paredzētajos gadījumos.

40.

Savukārt ne tā formulējums, ne tā rašanās vēsture neļauj uzskatīt, ka ar to arī tiek prasīts, lai tās izraudzītos īpašu atbildības režīmu. Nekas šajā tiesību normā nenorāda uz to, ka tās mērķis ir pilnībā saskaņot valsts tiesību normas saistībā ar prasītāja atbildību par zaudējumiem, kas radušies pagaidu pasākumu izpildes dēļ.

41.

Kā jau esmu uzsvēris iepriekš, Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkta formulējumā gandrīz vārds vārdā ir pārņemts TRIPS līguma 50. panta 7. punkta teksts. Manuprāt, šī Savienības likumdevēja izvēle jau veido skaidru šī pēdējā minētā gribas norādi, pirmkārt, nepiespiest veikt noteikumu par atbildētāja tiesībām uz atlīdzinājumu saskaņošanu, kura pārsniegtu to, kas ir prasīts šajā līgumā, un, otrkārt, atstāt šīm valstīm plašu rīcības brīvību attiecībā uz konkrētu prasītāja atbildības režīma īstenošanu ( 15 ).

42.

Vispārīgāk, pieņemot Direktīvu 2004/48, kurā, kā izriet no tās 1. panta, ir precīzi paredzēts nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, šim nolūkam dalībvalstīs ieviešot dažādus pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, Savienība ir izpildījusi pienākumu, kas ir noteikts TRIPS līgumā, nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu ( 16 ). Lai gan šīs direktīvas mērķis, kā norādīts tās 10. apsvērumā, ir tuvināt valstu tiesiskos regulējumus, lai nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu šo tiesību aizsardzības līmeni, tajā tomēr nav veikta pilnīga saskaņošana šajā jomā, jo tās mērķis ir regulēt nevis visus ar intelektuālā īpašuma tiesībām saistītos aspektus, bet tikai tos, kas ir saistīti, pirmkārt, ar šo tiesību ievērošanu un, otrkārt, ar to apdraudējumu, “paredzot efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus, kuru mērķis ir novērst, pārtraukt vai atlīdzināt ikvienu esošu apdraudējumu intelektuālā īpašuma tiesībām” ( 17 ). Turklāt tajā ir noteikts minimālais standarts attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, un tajā dalībvalstīm nav liegts paredzēt aizsargājošākus pasākumus ( 18 ).

43.

Ir taisnība, protams, ka Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noskaidrotu tajā ietverto jēdzienu saturu un piemērošanas jomu, un ka līdz ar to atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai tie parasti visā Savienībā būtu jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā šīs tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 19 ).

44.

Tomēr šis konstatējums neļauj noteikt šiem jēdzieniem – kā arī minētajai tiesību normai kopumā – plašāku piemērojamību par to, kas izriet no to formulējuma un Savienības likumdevēja gribas.

45.

It īpaši jēdziens “atbilstoša kompensācija” nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to tiek apzīmēts īpašs prasītāja atbildības režīms, lai gan, kā esmu norādījis iepriekš ( 20 ), ar šo izteicienu, it īpaši īpašības vārda “atbilstošs” lietojumu, ir tikai izvirzīts noteikums izvērtēt kompensācijas, kas ir izmaksājama atbildētājam, atbilstību saistībā ar patiešām nodarītajiem zaudējumiem un saskaņā ar konkrētajiem lietas apstākļiem atbilstoši principiem, kas ir norādīti Direktīvas 2004/48 17. apsvērumā, kurā noteikts, ka “šajā direktīvā paredzētie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi katrā atsevišķā gadījumā ir jānosaka tā, lai pienācīgi ņemtu vērā attiecīgā gadījuma specifiku, tostarp attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību īpašās pazīmes”.

46.

No tā izriet, ka, manuprāt, katrai dalībvalstij ir jānosaka materiālo tiesību normas, kuras reglamentē atbildētāja tiesības uz atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas nodarīti pagaidu pasākumu pieņemšanas dēļ, Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā minētajās situācijās, tomēr ar nosacījumu, ka šīs normas ļauj sasniegt šī noteikuma mērķi, proti, katrā valsts tiesību sistēmā ieviest efektīvu kārtību un efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ļauj atbildētājam saņemt atbilstošu kompensāciju par jebkuru nodarīto kaitējumu. Citiem vārdiem, šādai integrācijai valsts tiesībās ir jāatspoguļo tās tiesību normas būtība un saturs, atbilstoši kurai tiek noteikta katram konkrētajam gadījumam atbilstoša kompensācija pēc pienācīgas un taisnīgas izvērtēšanas saistībā ar valsts tiesībās paredzēto atbildību.

47.

Turklāt, tā kā Direktīvas 2004/48 pamatmērķis ir likt dalībvalstīm sniegt efektīvus intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības līdzekļus ( 21 ), šīm valstīm ir arī jānodrošina, lai kārtība, ko tās ievieš šīs direktīvas 9. panta 7. punkta īstenošanai, neatturētu intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekus pieprasīt šī panta 1. un 2. punktā paredzēto pasākumu noteikšanu.

48.

Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, manuprāt, uz Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka katrai dalībvalstij ir jānosaka materiālo tiesību normas, kuras reglamentē atbildētāja tiesības uz atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas nodarīti pagaidu pasākumu pieņemšanas dēļ, šajā noteikumā minētajās situācijās, ņemot vērā, ka ar šīm normām, pirmkārt, ir jānodrošina efektīvas kārtības un efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu ieviešana, kas ļauj atbildētājam saņemt atbilstošu kompensāciju par jebkuriem nodarītajiem zaudējumiem, un, otrkārt, tās nevar būt tādas, kas attur intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku pieprasīt Direktīvas 2004/48 9. panta 1. un 2. punktā paredzēto pasākumu pieņemšanu.

49.

Ar otro prejudiciālo jautājumu, kas ir uzdots gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) jautā Tiesai, vai Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts nepieļauj tādu dalībvalsts civiltiesību normu piemērošanu, saskaņā ar kurām valsts tiesa nevar piespriest prasītājam atlīdzināt zaudējumus, kas ir radušies tādu pagaidu pasākumu dēļ, kuri vēlāk ir izrādījušies nepamatoti, ja zaudējumi ir radušies tāpēc, ka atbildētājs nav rīkojies atbilstoši tam, kā “parasti ir sagaidāms no jebkuras personas attiecīgā situācijā”, vai ja šī paša iemesla dēļ atbildētājs ir atbildīgs par minētā kaitējuma rašanos.

50.

Neraugoties uz ļoti plašo otrā prejudiciālā jautājuma formulējumu, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka ar šo jautājumu Tiesai tiek vaicāts, vai ar Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktu ir saderīga Ungārijas Civilkodeksa normu atbildības jomā interpretācija, saskaņā ar kuru prasītājam nav jākompensē to pagaidu pasākumu radītie zaudējumi, kas vēlāk ir izrādījušies nepamatoti patenta, kura aizsardzībai tie tikuši pieņemti, atcelšanas dēļ, ja produktus, uz kuriem attiecas šie pasākumi, atbildētājs ir laidis tirgū bez iepriekšējas minētā patenta spēkā esamības apstrīdēšanas vai gadījumā, kad spēkā neesamības atzīšanas procedūra tikusi uzsākta, negaidot, līdz patents tiks atcelts un šo atcelšanu vismaz apstiprinās pirmās instances tiesa.

51.

No atbildes, kuru es iesaku sniegt uz pirmo prejudiciālo jautājumu, izriet, ka katrai dalībvalstij ir jānosaka materiālo tiesību normas, kas reglamentē atbildētāja tiesības uz atlīdzinājumu Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā paredzētajās situācijās, tostarp arī normas, kas saistītas ar cēloņsakarības starp noteiktajiem pasākumiem un norādīto kaitējumu noteikšanu.

52.

No apsvērumiem, kuri ir izklāstīti, izvērtējot pirmo prejudiciālo jautājumu, arī izriet, ka, nosakot šādas normas, dalībvalstīm ir jāievēro Direktīvas 2004/48 noteikumi un jāņem vērā šīs direktīvas mērķi un kārtības un aizsardzības līdzekļu, kas ar to ir ieviesti, mērķi.

53.

Tomēr, manuprāt, gan Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkta tekstam, gan tā mērķiem būtu pretrunā tāda šīs tiesību normas interpretācija, saskaņā ar kuru dalībvalstis var sistemātiski izslēgt jebkādas atbildētāja tiesības uz atlīdzinājumu gadījumā, ja tas ir ienācis tirgū, pārkāpjot patentu, kura aizsardzībai tikuši noteikti pagaidu pasākumi ( 22 ), un vispirms nesagaidot tā atcelšanu ( 23 ).

54.

Proti, pirmkārt, šīs direktīvas 9. panta 7. punkta formulējums neļauj uzskatīt, ka gadījumā, “ja vēlāk konstatē, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma vai pārkāpuma drauda nav bijis”, kā tas ir tad, ja patents ir atzīts par spēkā neesošu pēc pagaidu pasākumu noteikšanas, var tikt kompensēti tikai tie zaudējumi, kas radušies laikposmā no brīža, kad izteikts šis konstatējums, līdz brīdim, kad minētie pasākumi tiek atcelti vai izbeigti. Pirmkārt, šādu interpretāciju nepieļauj apstākļa vārda “vēlāk” izmantošana, kas nozīmē, ka konstatējums par tādu nosacījumu neesamību, kuri pamato pagaidu pasākumu pieņemšanu – ieskaitot attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību derīgumu vismaz tad, ja to atcelšana rada sekas ar atpakaļejošu spēku –, noteikti tiek izteikts brīdī, kad šie pasākumi jau vismaz daļēji ir radījuši savas zaudējumus nesošās sekas, pamatojoties uz situāciju, kāda pastāvējusi laikā, kad tie tika noteikti. Otrkārt, Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkta interpretācija, ka daļa no zaudējumiem, kurus ir radījuši pagaidu pasākumi, kas vēlāk ir izrādījušies nepamatoti, principā nevar tikt atlīdzināta, nebūtu saderīga ar šajā tiesību normā ietverto skaidro norādi, saskaņā ar kuru tiesības uz atlīdzinājumu attiecas uz jebkuru “minēto pasākumu radīto kaitējumu”.

55.

Otrkārt, kā jau esmu norādījis iepriekš, ar Direktīvas 2004/48 normām, tāpat kā ar TRIPS līguma normām, tiek veikta divu mērķu, proti, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku interešu aizsardzības, no vienas puses, un likumīgās tirdzniecības aizsardzības pret jebkādu nepamatotu šķērsli, no otras puses, līdzsvarošana. Taču, ja pietiktu ar to, ka prasītājs, lai atbrīvotos no pienākuma kompensēt tādu pagaidu pasākumu radītos zaudējumus, kuri noteikti, pamatojoties uz intelektuālā īpašuma tiesībām, kas pēc tam tikušas atceltas ar atpakaļejošu spēku, atsaucas uz minēto tiesību derīgumu brīdī, kad šie pasākumi tikuši noteikti, neviens no šiem abiem iepriekš minētajiem mērķiem – ne intelektuālā īpašuma aizsardzība, jo nevienas derīgas tiesības, kas pamatotu ekskluzīvu tiesību piešķiršanu to īpašniekam, nav pastāvējušas, ne likumīgās tirdzniecības aizsardzība, jo nekāda atlīdzība nevarētu tikt paredzēta attiecībā uz nepamatotu šķērsli, – netiktu nodrošināts.

56.

Treškārt, ar Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkta interpretāciju, ka tādā situācijā kā pamatlietā var tikt atlīdzināti tikai zaudējumi, kuri izriet no tādu pagaidu pasākumu piemērošanas, kas izpildīti pēc pirmās instances tiesas veiktās intelektuālā īpašuma tiesību atcelšanas ar atpakaļejošu spēku, pirmkārt, tiktu atvieglota riska uzņemšanās no prasītāja puses, kas notiek neatkarīgi no izredžu uz panākumiem vērtējuma tā tiesību apstrīdēšanas gadījumā, un, otrkārt, varētu tikt veicināta pagaidu pasākumu ļaunprātīga izmantošana.

57.

Tomēr iepriekš izklāstītie apsvērumi nenozīmē, ka tādā situācijā kā pamatlietā atbildētāja rīcību – it īpaši to, ka tas ir laidis tirgū produktus, ar kuriem tiek pārkāpts patents, iepriekš vai vienlaikus neapstrīdot attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības, – valsts tiesa nevarētu ņemt vērā, lai izvērtētu tās kompensācijas atbilstošo raksturu, uz kuru tam ir tiesības prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkta izpratnē.

58.

Ienākšana tirgū, kas ir aizsargāts ar patentu, it īpaši farmācijas nozarē, parasti ietver sagatavošanas darbību, kas dažkārt var ilgt gadus, it īpaši tāpēc, ka ir jāsaņem tirdzniecības atļaujas. Šajā laikposmā uzņēmums, kurš paredz veikt šādu ienākšanu, var uzsākt patenta spēkā neesamības atzīšanas procedūru vai vienkārši brīdināt patenta īpašnieku par savu nodomu, lai tas varētu reaģēt un lai tiesvedības saistībā ar patenta spēkā esamību tiktu uzsāktas un, iespējams, definētas pirms ģenērisko produktu laišanas tirgū.

59.

Lai gan to iemeslu dēļ, kurus es tikko izklāstīju, fakts, ka atbildētājs, izraugoties “riskantu” ienākšanu tirgū, tā nav rīkojies ( 24 ), nav faktors, kas pats par sevi ļauj izslēgt viņa tiesības uz atbilstošu kompensāciju Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkta izpratnē, tomēr šādu rīcību kopā ar citiem atbilstošajiem apstākļiem – piemēram, patenta un tirgus iezīmēm – valsts tiesa var ņemt vērā, nosakot atlīdzību, kura ir jāpiešķir atbildētājam un kurai saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu ir jābūt efektīvai, godīgai un taisnīgai.

60.

Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, manuprāt, uz Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) uzdoto otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, ko cēlis atbildētājs attiecībā pret pieteikuma iesniedzēju par pagaidu pasākumu, kas paredzēti šī panta 1. un 2. punktā, noteikšanu, pieļauj tādas dalībvalsts civiltiesību normas piemērošanu, saskaņā ar kuru nav jāatlīdzina lietas dalībniekam kaitējums, kas tam radies tāpēc, ka tas nebija izpildījis tam uzlikto pienākumu rīkoties tā, kā parasti ir sagaidāms no jebkuras personas attiecīgā situācijā, lai novērstu vai mazinātu kaitējumu. Tomēr Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts nepieļauj tādu šīs normas piemērošanu, saskaņā ar kuru tādos apstākļos kā pamatlietā prasītājam nav jāatlīdzina tādu pagaidu pasākumu radītie zaudējumi, kas vēlāk ir izrādījušies nepamatoti patenta, kura aizsardzībai tie tikuši pieņemti, atcelšanas dēļ, ja produkti, uz kuriem attiecas šie pasākumi, tikuši laisti tirgū bez minētā patenta spēkā esamības iepriekšējas apstrīdēšanas vai gadījumā, kad spēkā neesamības atzīšanas procedūra tikusi uzsākta, negaidot, līdz patents tiks atcelts un šo atcelšanu vismaz būs apstiprinājusi pirmās instances tiesa.

61.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: