1.

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) ir uzdevusi četrus jautājumus par to, kā interpretēt vairākus Savienības tiesību aktu noteikumus par augļu un dārzeņu, kurus patērētājam ir paredzēts pārdot svaigā veidā, izcelsmes valsti.

2.

Šīs lūgums ir daļa no revīzijas sūdzības starp Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs Frankfurt am Main eV (Negodīgas konkurences apkarošanas apvienība, turpmāk tekstā – “Zentrale”) un Prime Champ Deutschland Pilzkulturen GmbH (turpmāk tekstā – “Prime Champ”) saistībā ar prasību, lai pēdējā minētā pārtrauc tirgot kultivētas sēnes, kas ievāktas Vācijā, ar marķējumu “Izcelsme: Vācija”.

3.

Zentrale uzskata, ka šāds Prime Champ izmantotais marķējums, nepievienojot paskaidrojošas piezīmes, ir maldinošs saskaņā ar Direktīvas 2000/13/EK ( 2 ) 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu un Regulas (ES) Nr. 1169/2011 ( 3 ) 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ar ko aizliedz maldināt patērētāju saistībā ar informāciju par pārtikas produktiem, ja būtiski kultivēto sēņu ražošanas un audzēšanas posmi nav notikuši Vācijā.

4.

No iepriekš minētā izriet, ka ar prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar iepriekš minēto aizliegumu maldināt patērētāju uzņēmumam var pārmest pārtikas produkta izcelsmes valsts norādīšanu bez paskaidrojošām piezīmēm, ņemot vērā, ka šī produkta būtiski ražošanas posmi notiek citās dalībvalstīs, pat ja uzņēmumam nav pienākuma sniegt šādu informāciju saskaņā ar īpašiem Savienības tiesību noteikumiem marķēšanas jomā. Manuprāt, tas tā nav.

5.

Regulas (EK) Nr. 1234/2007 ( 4 ) 113.a panta 1. punktā ir paredzēts:

“Augļu un dārzeņu nozares produktus, kurus paredzēts pārdot patērētājiem svaigus, drīkst tirgot vienīgi tad, ja tiem ir laba, tirdzniecībai atbilstīga kvalitāte un ja ir norādīta izcelsmes valsts.”

6.

Regula Nr. 1234/2007 ir aizstāta ar Regulu (ES) Nr. 1308/2013 ( 5 ). Šajā gadījumā šīs pēdējās attiecīgie noteikumi ir piemērojami no 2014. gada 1. janvāra ( 6 ). Šīs regulas 76. panta 1. punktā būtībā ir pārņemts Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punkta saturs.

7.

Regulas (EEK) Nr. 2913/92 ( 7 ) (turpmāk tekstā – “Kopienas Muitas kodekss”) 23. pantā ir noteikts:

“1.   Kādas valsts izcelsme ir precēm, kas pilnīgi iegūtas vai saražotas minētajā valstī.

2.   Jēdziens “kādā valstī pilnīgi iegūtas preces” nozīmē:

[..]

[..].”

8.

Kopienas Muitas kodekss ir aizstāts ar Regulu (ES) Nr. 952/2013 ( 8 ) (turpmāk tekstā – “Savienības Muitas kodekss”). Pēdējās minētās attiecīgie noteikumi, kam ir nozīme šajā lietā, ir piemērojami no 2016. gada 1. jūnija ( 9 ).

9.

Savienības Muitas kodeksa 2. nodaļas nosaukums ir “Preču izcelsme”. Minētās nodaļas 1. iedaļas nosaukums ir “Nepreferenciāla izcelsme”. Regulas 59. pantā, kas nosaka šīs 1. iedaļas darbības jomu, ir paredzēts:

“Regulas 60. un 61. pantā ir noteikti noteikumi nepreferenciālas preču izcelsmes noteikšanai, lai piemērotu:

[..]

10.

Tās 60. pantā “Izcelsmes iegūšana” būtībā ir pārņemts Kopienas Muitas kodeksa 23. panta 1. punkta saturs.

11.

Deleģētā regula (ES) 2015/2446 ( 10 ) ir piemērojama no 2016. gada 1. maija ( 11 ). Tās 31. panta b) punktā būtībā ir pārņemts Kopienas Muitas kodeksa 23. panta 2. punkta b) apakšpunkta saturs.

12.

Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā ir paredzēts, ka marķējums un tam izmantojamās metodes nedrīkst būt tādas, kas maldina pircēju, tostarp par pārtikas produkta izcelsmi.

13.

Direktīva 2000/13 ir aizstāta ar Regulu Nr. 1169/2011, kas ir piemērojama no 2014. gada 13. decembra ( 12 ).

14.

Šīs regulas 1. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Šo regulu piemēro, neskarot marķēšanas prasības, kas paredzētas īpašos Savienības noteikumos, kurus piemēro konkrētiem pārtikas produktiem.”

15.

Minētās regulas 2. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā pārtikas produktu izcelsmes valsts attiecas uz pārtikas produktu izcelsmi, kā noteikts [Kopienas Muitas kodeksa] 23. līdz 26. pantā” ( 13 ).

16.

Šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kurā būtībā ir pārņemts Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta saturs, ir formulēts šādi:

“Pārtikas produktu informācija nav maldinoša, jo īpaši:

17.

2013. gadā Lebensmittel-, Bedarfsgegenstände- und Futtermittelgesetzbuch (Vācijas Pārtikas produktu, plaša patēriņa preču un dzīvniekiem paredzēto pārtikas produktu kodekss, turpmāk tekstā – “LFGB”) 11. panta 1. punkta pirmā un otrā teikuma 1) apakšpunkta piemērojamajā redakcijā bija aizliegts laist apgrozībā un reklamēt pārtikas produktus ar maldinošu nosaukumu vai maldinošām norādēm vai noformējumu, it īpaši izmantot tādus apgalvojumus, kas varētu maldināt par produkta izcelsmi. Ar šo tiesību normu bija paredzēts transponēt Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu.

18.

Spēkā esošajā redakcijā LFGB 11. panta 1. punkta 1) apakšpunktā ir aizliegts saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011 8. panta 1. punktu atbildīgajam pārtikas apritē iesaistītajam uzņēmējam vai importētājam laist apgrozībā vai reklamēt pārtikas produktus ar tādu informāciju par šiem pārtikas produktiem, kas neatbilst prasībām, kuras ir izvirzītas Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punktā, lasot to kopā ar šī panta 4. punktu.

19.

Prime Champ ražo un tirgo kultivētas sēnes ar norādi “Izcelsme: Vācija”.

20.

Šampinjonu ražošana notiek vairākos posmos. Vispirms septiņas līdz desmit dienas Beļģijā un Nīderlandē tiek sagrieztas un samaisītas komposta izejvielas. Otrais ražošanas posms ir no piecām līdz sešām dienām ilgstošā komposta pasterizēšana un sagatavošana Nīderlandē. Trešajā ražošanas posmā piecpadsmit dienas kompostā tiek injicēts micēlijs (sēņu sporas). Ceturtajā posmā Nīderlandē kūdras un kaļķa slānī tiek veicināta augļķermeņa veidošanās, turklāt sēnes pēc desmit līdz vienpadsmit dienām var būt izaugušas līdz 3 mm. Kultivēšanas kastes pēc apmēram piecpadsmit dienām tiek pārvestas uz Vāciju, kur Prime Champ uzņēmumā pēc apmēram vienas līdz piecām dienām tiek novākta pirmā šampinjonu raža un pēc apmēram desmit līdz piecpadsmit dienām – otrā raža.

21.

Zentrale uzskata, ka norāde “Izcelsme: Vācija” šo šampinjonu marķējumā, bez papildu norādēm, ir maldinoša, jo būtiski ražošanas un audzēšanas posmi, precīzāk, ražošanas cikls pirms ražas novākšanas, nenotiek Vācijā, un ka šampinjonu komposts tiek nogādāts uz Vāciju tikai trīs vai mazāk dienas pirms pirmās ražas novākšanas.

22.

Pēc tam, kad 2013. gada decembrī Zentrale nosūtīja Prime Champ brīdinājumu, tā lūdza Landgericht Ulm (Ulmas apgabaltiesa, Vācija) piespriest Prime Champ, piedraudot ar precīzāk nosauktām procesuālajām sankcijām, pārtraukt tirdzniecībā piedāvāt un/vai laist apgrozībā, un/vai reklamēt kultivētas sēnes ar norādi “Izcelsme: Vācija”.

23.

Šī tiesa noraidīja Zentrale prasību, un tā par minēto nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību.

24.

Oberlandesgericht Stuttgart (Augstākā apgabaltiesa Štutgartē, Vācija) apelācijas sūdzību noraidīja. Šī tiesa nosprieda, ka norāde “Izcelsme: Vācija” gan esot maldinoša, jo mērķsabiedrība no tās var secināt, ka Vācijā ir ne tikai novākta raža, bet arī norisinājies viss ražošanas process, tomēr Prime Champ saskaņā ar Savienības tiesībām esot pienākums ietvert apstrīdēto norādi par izcelsmes valsti. Atbilstoši Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktam un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktam kā augu valsts produktu izcelsmes valsts ir jānorāda ražas novākšanas valsts, tāpēc no godīgas konkurences tiesiskā regulējuma aspekta nevar pārmest, ka Prime Champ ir sniedzis šo norādi.

25.

Zentrale pret šo lēmumu iesniedza revīzijas sūdzību Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa).

26.

Pēdējā minētā tiesa precizē – tā kā prasītāja pamatlietā izvirzīto prasījumu par darbības izbeigšanu ir balstījusi uz atkārtošanās risku, revīzijas sūdzība būs pamatota tikai tad, ja atbildētājai pārmestā rīcība bija prettiesiska gan tās īstenošanas brīdī, proti, 2013. gadā, gan ir prettiesiska lēmuma pieņemšanas brīdī revīzijas sūdzības izskatīšanas instancē.

27.

Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka revīzijas sūdzība var tikt apmierināta, ja Prime Champ izmantotā norāde par izcelsmes valsti ir pretrunā maldināšanas aizliegumam, kas ir noteikts Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā, kurš ir transponēts LFGB 11. panta 1. punkta pirmā un otrā teikuma 1) apakšpunktā, redakcijā, kas ir piemērojama 2013. gadā, un Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kas aplūkots kopā ar šobrīd spēkā esošās LFGB redakcijas 11. panta 1. punkta 1) apakšpunktu, lai gan šai norādei ir obligāts raksturs atbilstoši tiesiskajam regulējumam par tirgu kopīgo organizāciju lauksaimniecības nozarē, proti, Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktam un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktam ( 14 ).

28.

Šajā kontekstā ar 2017. gada 21. septembra lēmumu, kas Tiesā saņemts 2017. gada 7. decembrī, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29.

Zentrale, Prime Champ, Vācijas, Francijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus. Tie paši lietas dalībnieki, izņemot Francijas un Itālijas valdības, piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 23. janvārī.

30.

Ar četriem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa jautā Tiesai par attiecībām starp Savienības tiesību normām attiecībā uz augļu un dārzeņu, kuri ir paredzēti pārdošanai patērētājam svaigā veidā, izcelsmes valsti, kas ir paredzētas trīs dažādās jomās, proti, tiesiskajā regulējumā lauksaimniecības jomā, tiesiskajā regulējumā muitas jomā un tiesiskajā regulējumā patērētāju aizsardzības jomā.

31.

Konkrētāk – minētās Savienības tiesību normas ir, pirmkārt, norāde par izcelsmes valsti augļu un dārzeņu laišanai apgrozībā, kas noteikta ar Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktu un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktu, otrkārt, definīcijas attiecībā uz preču nepreferenciālu izcelsmi, kas izklāstītas Kopienas Muitas kodeksa 23.–26. pantā un Savienības Muitas kodeksa 60. pantā, lasot to kopā ar Deleģētās regulas Nr. 2015/2446 31.–36. pantu, un, treškārt, aizliegums maldināt patērētāju attiecībā uz izcelsmes valsti, kas paredzēts Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā un Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

32.

Ar pirmo un otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā par saikni starp norādi par augļu un dārzeņu izcelsmes valsti laišanai apgrozībā, kas ir noteikta tiesiskajā regulējumā lauksaimniecības jomā, un definīcijām attiecībā uz preču nepreferenciālu izcelsmi, kuras ir paredzētas Muitas kodeksos ( 15 ), lai būtībā noskaidrotu, vai Prime Champ ir jānorāda Vācija kā kultivēto sēņu izcelsmes valsts pamatlietā (B iedaļa).

33.

Pat pieņemot, ka tā tas ir, iesniedzējtiesa ar trešo un ceturto jautājumu vēlas noskaidrot, vai Prime Champ izmantotā norāde par izcelsmes valsti, bez paskaidrojošām piezīmēm, ņemot vērā, ka būtiski šo kultivēto sēņu ražošanas posmi notiek citās dalībvalstīs, tomēr nav pretrunā maldināšanas aizliegumam, kas paredzēts tiesiskajā regulējumā attiecībā uz patērētāju aizsardzību (C iedaļa) ( 16 ).

34.

Ņemot vērā, ka, pēc iesniedzējtiesas domām, revīzijas sūdzību var pamatot tikai tad, ja apstrīdētā Prime Champ rīcība bija prettiesiska saskaņā ar Savienības tiesībām gan tās veikšanas brīdī 2013. gadā, gan ir prettiesiska lēmuma pieņemšanas brīdī revīzijas sūdzības izskatīšanas instancē ( 17 ), ir lietderīgi izskatīt jautājumus, kuri izvirzīti atbilstoši gan 2013. gadā, gan šobrīd piemērojamajam tiesiskajam regulējumam.

35.

Regulās Nr. 1234/2007 un Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju lauksaimniecības nozarē, ir noteikti lauksaimniecības produktu tirdzniecības nosacījumi. Attiecībā uz tādu augļu un dārzeņu nozares produktu laišanu apgrozībā, kurus ir paredzēts pārdot patērētājam svaigus, Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktā un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šādus produktus var tirgot tikai tad, ja ir norādīta izcelsmes valsts.

36.

Nedz Regulā Nr. 1234/2007, nedz Regulā Nr. 1308/2013 nav ietverta jēdziena “izcelsmes valsts” definīcija šo regulu izpratnē. Šāda definīcija nav ietverta arī Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011 ( 18 ).

37.

Šajā saistībā ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, lai definētu augļu un dārzeņu “izcelsmes valsti” atbilstoši Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktam un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktam, ir jāatsaucas uz definīcijām, kas izklāstītas Muitas kodeksos attiecībā uz preču nepreferenciālu izcelsmi (1. iedaļa). Vajadzības gadījumā tā ar otro jautājumu vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar šīm definīcijām kultivēto sēņu ražas novākšanas valsts ir to izcelsmes valsts, ja būtiski ražošanas posmi notiek citās dalībvalstīs (2. iedaļa).

38.

Vispirms jānorāda, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet – lai noteiktu Savienības tiesību normas nozīmi un darbības jomu, to interpretējot, ir jāņem vērā tās noteikumi, konteksts un ar tiesisko regulējumu, pie kura pieder šī norma, sasniedzamie mērķi ( 19 ).

39.

No iepriekš minētā izriet, ka jēdziens “izcelsmes valsts”, kas minēts Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktā un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktā, ir jāinterpretē, ņemot vērā šo noteikumu un tiesiskā regulējuma, kura daļa tie ir, nozīmi un mērķus. Kā to norāda Zentrale, attiecībā uz jēdzienu “izcelsmes valsts” tajos nav atsauces uz Muitas kodeksiem.

40.

Tomēr jākonstatē, ka šāda atsauce ir paredzēta Muitas kodeksos.

41.

Savienības Muitas kodeksa 59. panta c) punktā ir noteikts, ka tās 60. pantā paredzētie noteikumi par preču nepreferenciālas izcelsmes noteikšanu ir piemērojami citiem Savienības pasākumiem, kas attiecas uz preču izcelsmi.

42.

Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkts ir jāuzskata par šādu pasākumu. Šajā saistībā jānorāda, ka šis Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkts ir Savienības tiesību norma attiecībā uz preču izcelsmi, kas ir vienīgais Savienības Muitas kodeksa 59. panta c) punktā minētais nosacījums, lai šī norma būtu piemērojama.

43.

Šis arguments ir pamatots ar faktu, ka Regulā Nr. 1169/2011, kuras mērķis saistībā ar pārtikas produktu informāciju ir nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību augstā līmenī ( 20 ), tās 2. panta 3. punktā, ciktāl tie attiecas uz norādi par preču izcelsmes valsti šīs regulas izpratnē, ir atsauces uz Muitas kodeksos paredzētajām definīcijām attiecībā uz preču nepreferenciālu izcelsmi. No minētās regulas 33. apsvēruma izriet, ka šī likumdevēja norāde ir pamatota ar apstākli, ka šīs definīcijas “ir labi zināmas pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem”.

44.

Kā norāda Prime Champ, Francijas valdība un Komisija, tas, ka likumdevējs Regulas Nr. 1169/2011 ietvaros, kuras mērķis ir aizsargāt patērētājus, izvēlējās atsaukties uz šīm Muitas kodeksu definīcijām, ir skaidra norāde, ka šāda atsauce ir piemērojama arī attiecībā uz Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktu un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktu, kuriem ir līdzīgi patērētāju aizsardzības mērķi ( 21 ).

45.

Runājot par Kopienas Muitas kodeksu, ir jānorāda, ka Savienības Muitas kodeksa 59. panta c) punktam atbilstoša tiesību norma tajā nav ietverta. Tomēr es uzskatu, ka pirmajā no tiem ir ietverts princips, kas atbilst minētajam Savienības Muitas kodeksa noteikumam. No Savienības Muitas kodeksa 59. panta c) punkta sagatavošanas darbiem izriet, ka šā noteikuma mērķis ir precizēt, ka nepreferenciālas izcelsmes noteikumi arī ietilpst citu Savienības pasākumu piemērošanas jomā, kuri attiecas uz preču izcelsmi, kas, manuprāt, liecina, ka šāds princips bija paredzēts arī Kopienas Muitas kodeksā ( 22 ).

46.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida Zentrale izvirzītais arguments, ka tas, ka Regulā Nr. 1234/2007 un Regulā Nr. 1308/2013 nav atsauces uz Muitas kodeksiem saistībā ar jēdzienu “izcelsmes valsts”, ir pretrunā tam, ka tiek piemērotas pēdējos minētajos paredzētās definīcijas.

47.

Līdz ar to es līdzīgi kā Prime Champ, Francijas un Itālijas valdības ( 23 ), kā arī Komisija ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punkts un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai definētu šajos noteikumos minēto jēdzienu “izcelsmes valsts”, ir jāatsaucas uz definīcijām saistībā ar preču nepreferenciālo izcelsmi, kas attiecīgi ir noteiktas Kopienas Muitas kodeksa 23.–26. pantā un Savienības Muitas kodeksa 60. pantā, lasot to kopā ar Deleģētās regulas 2015/2446 31.–36. pantu.

48.

Līdzīgi Prime Champ, Francijas un Itālijas valdībām, kā arī Komisijai es uzskatu, ka saskaņā ar definīcijām, kas ir paredzētas Muitas kodeksos saistībā ar preču nepreferenciālo izcelsmi, kultivēto sēņu izcelsmes valsts ir to ražas novākšanas valsts, pat ja būtiski ražošanas posmi notiek citās dalībvalstīs un kultivētās sēnes ir nogādātas ražas novākšanas vietā tikai trīs vai mazāk dienas pirms pirmās ražas.

49.

Vispirms jānorāda, ka ir jābalstās uz principu, ka jēdziens “dārzeņi”, kas ir minēts Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktā un Regulas Nr. 1308/2013, ar ko izveido tirgu kopīgu organizāciju lauksaimniecības nozarē, 76. panta 1. punktā, ietver arī pamatlietā minētās kultivētās sēnes ( 24 ).

50.

Otrkārt, no mana priekšlikuma atbildei uz pirmo prejudiciālo jautājumu izriet, ka izcelsmes valsts saskaņā ar minētajiem noteikumiem ir jānosaka atbilstoši definīcijām, kas ir minētas Muitas kodeksos attiecībā uz preču nepreferenciālu izcelsmi.

51.

Šajā ziņā Kopienas Muitas kodeksa 23. panta 1. punktā un Savienības Muitas kodeksa 60. panta 1. punktā ir paredzēts, ka preces, kas pilnībā iegūtas kādā valstī vai teritorijā, uzskata par precēm ar šīs valsts vai teritorijas izcelsmi. Šajā nolūkā Kopienas Muitas kodeksa 23. panta 2. punkta a)–j) apakšpunktā un Deleģētās regulas 2015/2446 31. panta a)–j) punktā ir iekļauts saraksts ar dažādām precēm, kuras uzskata par pilnībā iegūtām vienā valstī.

52.

Attiecībā uz augu valsts produktiem no Kopienas Muitas kodeksa 23. panta 2. punkta b) apakšpunkta izriet, ka šādi produkti ir pilnībā iegūti valstī, kurā tie ir novākti. Tāds pats noteikums ir ietverts Deleģētās regulas 2015/2446 31. panta b) punktā. Citiem vārdiem sakot, no šiem noteikumiem izriet, ka par augu valsts produktu izcelsmes valsti tiek uzskatīta tā valsts, kurā tie tiek novākti.

53.

Šajā ziņā Komisija, kā arī Vācijas valdība uzsver pamatlietas nestandarta raksturu, norādot, ka vairumā gadījumu svaigo augļu un dārzeņu ražas novākšanas valsts pēc savas būtības ir arī valsts, kur notikuši visi ražošanas posmi pirms ražas novākšanas ( 25 ).

54.

Šajā kontekstā Komisija tiesas sēdē norādīja, ka kultivētu sēņu “pārrobežu” ražošana ir jaunums. Šķiet, ka 2015. gadā, kad tika izstrādāta Deleģētā regula 2015/2446, Komisija nebija domājusi par šī ražošanas veida regulēšanu. Tiesas sēdes laikā atbildot uz jautājumu, kāpēc noteikumi par šāda veida ražošanu vēl aizvien nav pieņemti, Komisija paskaidroja, ka šāda veida process vēl nav pietiekami izpētīts likumdošanas līmenī. Savukārt Prime Champ šajā pašā tiesas sēdē paskaidroja, ka tas izmanto šo ražošanas veidu kopš 2012. gada un ka tas nav vienīgais, jo arī citi uzņēmumi ražošanā izmanto šādu procesu.

55.

Manuprāt, šie apsvērumi tomēr neļauj atkāpties no Kopienas Muitas kodeksa 23. panta 2. punkta b) apakšpunkta un Deleģētās regulas 2015/2446 31. panta b) punkta formulējuma, kuros ir skaidri noteikts, ka augu izcelsmes produktu izcelsmes valsts ir atkarīga tikai no vietas, kur tie ir novākti. Kā paskaidro Komisija, saskaņā ar šiem noteikumiem ir jābalstās uz principu, ka likumdevējs nepiešķir nekādu nozīmi tam, ka ražošanas posmi pirms ražas novākšanas ir notikuši vienā vai vairākās citās dalībvalstīs.

56.

Tādēļ ir jānoraida Zentrale arguments, ka no Kopienas Muitas kodeksa 23. un 24. panta sistēmas un Savienības Muitas kodeksa attiecīgajiem noteikumiem izriet, ka Muitas kodeksos paredzēto definīciju piemērojamība saistībā ar preču nepreferenciālo izcelsmi ir pakļauta nosacījumam, ka preces ir pilnībā iegūtas vienā valstī.

57.

It īpaši, runājot par Kopienas Muitas kodeksa 24. pantu un līdzvērtīgu noteikumu, kas paredzēts Savienības Muitas kodeksa 60. pantā, lasot to kopā ar Deleģētās regulas 2015/2446 32. pantu, tie nevar radīt pretēju rezultātu. Šie noteikumi, kas attiecas uz tādu preču izcelsmi, kuru ražošanā ir iesaistījušās vairākas valstis vai teritorijas, nav piemērojami tādiem svaigiem dārzeņiem kā pamatlietā aplūkotie ( 26 ).

58.

Tāpēc es ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 1234/2007 23. panta 1. punkts un 2. punkta b) apakšpunkts un Savienības Muitas kodeksa 60. panta 1. punkts, lasot to kopā ar Deleģētās regulas 2015/2446 31. panta b) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka atbilstoši šiem noteikumiem kultivēto sēņu izcelsmes valsts ir to ražas novākšanas valsts, pat ja būtiski ražošanas posmi notiek citās Savienības dalībvalstīs un ja kultivētās sēnes ir nogādātas uz ražas novākšanas teritoriju tikai trīs vai mazāk dienas pirms pirmās ražas novākšanas.

59.

Jāatgādina, ka ar trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Prime Champ izmantotā norāde par izcelsmes valsti, bez paskaidrojošām piezīmēm par ražošanas vietu, ir pretrunā aizliegumam maldināt patērētāju, kas noteikts Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā un Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

60.

Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa, pirmkārt, jautā, vai tiesiskajā regulējumā lauksaimniecības jomā paredzētā norāde par izcelsmes valsti ir jāuzskata par lex specialis attiecībā uz noteikumu par maldināšanas aizliegumu, tādējādi, ka šī pēdējā nav piemērojama, lai noteiktu izcelsmes valsti (trešais prejudiciālais jautājums). Ja Tiesai uz šo jautājumu būtu jāatbild tā, ka norāde par izcelsmes valsti, kas paredzēta tiesiskajā regulējumā lauksaimniecības jomā, ir piemērojama vienlaikus ar maldināšanas aizliegumu, iesniedzējtiesa jautā, vai paskaidrojošas piezīmes var tikt pievienotas, lai novērstu patērētāju maldināšanu iepriekš minēto noteikumu izpratnē (ceturtais prejudiciālais jautājums) ( 27 ).

61.

Šis pēdējais jautājums, kā tas ir noformulēts, manuprāt, tomēr nav noteicošais, lai noskaidrotu, vai Prime Champ izmantotā norāde par izcelsmes valsti, bez paskaidrojošām piezīmēm, ir pretrunā aizliegumam maldināt patērētāju. Jāatzīst, ka tā būtu, ja tiesiskais regulējums lauksaimniecības jomā pilnībā reglamentētu augļu un dārzeņu izcelsmes valsti ( 28 ). Taču, manuprāt, tas tā nav.

62.

Tiesiskajā regulējumā lauksaimniecības jomā nav paredzēts neviens noteikums, kas liegtu uzņēmumam pie norādes par izcelsmes valsti sniegt paskaidrojošas piezīmes, ciktāl tās pašas par sevi nemaldina patērētāju. Šajā ziņā jāatgādina, ka jebkādiem ierobežojumiem attiecībā uz vārda brīvības pamattiesību īstenošanu, kas arī aizsargā “komerciālo saziņu”, kura paredzēta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. panta 1. punktā, ir jābūt noteiktiem tiesību aktos atbilstoši minētās hartas 52. panta 1. punktam.

63.

Ņemot vērā šos apsvērumus, ceturtais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai paskaidrojošu piezīmju neesamība ir maldinoša Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta un Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta ( 29 ) izpratnē.

64.

Šajā ziņā, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, kas ļautu atrisināt tai iesniegto strīdu, manuprāt, pietiek, ja Tiesa atbild tikai uz šo ceturto jautājumu. Pat pieņemot, ka Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts ir piemērojami, es uzskatu, kā to tūlīt izskaidrošu, ka paskaidrojošu piezīmju neesamība pie tādas norādes par izcelsmes valsti, kāda tiek aplūkota pamatlietā, katrā ziņā nav maldinoša šo noteikumu izpratnē ( 30 ).

65.

Līdz ar to savu secinājumu turpmākajā daļā es tikai īsumā izskaidrošu, kāpēc man ir nopietnas šaubas attiecībā uz šo noteikumu piemērojamību tādai situācijai kā pamatlietā aplūkotā (2. iedaļa), pirms atbildēšu uz ceturto prejudiciālo jautājumu (3. iedaļa).

66.

Līdzīgi iesniedzējtiesai es uzskatu, ka ir jāatbild uz jautājumu, vai norāde par izcelsmes valsti, kas ir paredzēta tiesiskajā regulējumā lauksaimniecības jomā, ir uzskatāma par lex specialis attiecībā uz maldināšanas aizliegumu atbilstoši Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 4. punktam. Šajā pantā, kas reglamentē šīs regulas piemērošanas jomu, ir norādīts, ka šo pēdējo “piemēro, neskarot marķēšanas prasības, kas paredzētas īpašos Savienības noteikumos, kurus piemēro konkrētiem pārtikas produktiem” ( 31 ).

67.

Ņemot vērā Regulas Nr. 1169/2011 8. apsvērumu, kurā ir noteikts, ka “galvenās marķēšanas prasības papildina vairāki noteikumi, ko piemēro [..] noteiktām pārtikas produktu kategorijām [..]”, man šķiet, ka šīs regulas 1. panta 4. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka tas principā ir paralēli piemērojams īpašiem noteikumiem, ko piemēro dažiem pārtikas produktiem.

68.

Tomēr šim pieņēmumam ir jāpiemēro daži ierobežojumi.

69.

Šajā ziņā Komisija tiesas sēdē būtībā apgalvoja, ka atbilstīgi Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 4. punkta burtiskai, teleoloģiskai un kontekstuālai interpretācijai vārds “neskarot” ir jāsaprot tādējādi, ka Regula Nr. 1169/2011 ir piemērojama paralēli īpašiem noteikumiem, kas piemērojami dažiem pārtikas produktiem, ja vien tie nav pretrunā Regulas Nr. 1169/2011 noteikumiem. Atbilstoši tam, kā es saprotu Komisijas argumentu, šāda pretruna pastāv tikai, ciktāl īpašo noteikumu piemērošana neļauj paralēli piemērot Regulu Nr. 1169/2011. Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka šādas pretrunas nav, jo norāde “Izcelsme: Vācija” var tikt izmantota, vienlaikus pievienojot papildu norādes ( 32 ).

70.

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, es uzskatu, ka pārliecinoši argumenti var atbalstīt nostāju, ka Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 4. punkts attiecas ne tikai uz situācijām, kurās pastāv reāla pretruna, Komisijas norādītajā izpratnē.

71.

Tas, ka Regula Nr. 1169/2011 ir piemērojama, neskarot īpašos noteikumus par marķēšanu, nozīmē, ka šī regula nevar radīt šķēršļus šādu īpašu noteikumu piemērošanai. Tāpēc Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 4. punkts, manuprāt, būtībā izsaka lex specialis principu.

72.

Atbilstoši šim principam, manuprāt, ir izslēgta arī Regulas Nr. 1169/2011 paralēla piemērošana, ciktāl tā atņemtu īpašajam marķēšanas noteikumam tā lietderīgo iedarbību.

73.

Manuprāt, tas tā būtu, ja Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtu piemērojams tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā. Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkts ir īpašs noteikums par marķēšanu atbilstoši Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 4. punktam ( 33 ), un, kā es izskaidrošu šo secinājumu 3. iedaļā, it īpaši 82. un 83. punktā, es uzskatu, ka likumdevējs Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktā ir skaidri noteicis, ka svaigu augļu un dārzeņu izcelsmes valsts ir ražas novākšanas valsts.

74.

Tomēr, ja Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtu jāpiemēro tādējādi, ka norāde par izcelsmes valsti, kas sniegta saskaņā ar Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktu, varētu būt maldinoša šīs pirmās tiesību normas izpratnē, Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkts, manuprāt, zaudētu savu lietderīgo iedarbību.

75.

Attiecībā uz Direktīvu 2000/13 ir jānorāda, ka minētajā direktīvā nav tiesību normas, kas būtu līdzvērtīga Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 4. punktam. Tomēr es uzskatu, ka princips, kas atbilst šajā pantā minētajam, ir piemērojams arī Direktīvai 2000/13. Neviens elements Regulas Nr. 1169/2011 sagatavošanas darbos nenorāda, ka tās mērķis būtu bijis grozīt direktīvu šajā jautājumā un tāpēc būtu nepieciešams saprast tās 1. panta 4. punktu kā lex specialis principa kodifikāciju, kas jau ir piemērojams saskaņā ar Direktīvu 2000/13. Citiem vārdiem sakot, es uzskatu, ka apsvērumi, kas ir līdzīgi iepriekš minētajiem attiecībā uz Regulu Nr. 1169/2011, var tikt izvirzīti attiecībā uz Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu, ņemot vērā Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktu.

76.

Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir aizliegts ar informāciju par pārtikas produktiem maldināt attiecībā uz izcelsmes valsti.

77.

Vispirms es uzskatu, ka šis aizliegums ietver maldinošu noklusēšanu. Jēdziens “pārtikas produktu informācija” šīs regulas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir definēts kā “informācija par pārtiku[, kas] ir pieejama galapatērētājam ar marķējuma, citu pievienoto materiālu vai jebkuru līdzekļu, tostarp mūsdienu tehnoloģiju rīku vai verbālas komunikācijas, starpniecību”. Lai gan šī definīcija formāli neattiecas uz noklusējumiem, ir jāvadās no principa, ka tie tajā ir ietverti, ciktāl tie varētu maldināt patērētājus par izcelsmes valsti ( 34 ).

78.

Turpinājumā, runājot par jēdzienu “maldināt” patērētāju atbilstoši Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktam, ir jānorāda, ka šis noteikums neietver tā definīciju. Tomēr, manuprāt, līdzīgi kā ar definīciju par maldinošu noklusēšanu, kas ietverta Direktīvas 2005/29 7. panta 1. punktā, jēdziens “maldināt”, kas ir paredzēts šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir jāsaprot tādējādi, ka tajā ir ietverta būtiska informācija, kas nepieciešama vidusmēra patērētājam, ņemot vērā kontekstu, lai apzināti pieņemtu komerciālu lēmumu, un līdz ar to liek vai var likt viņam pieņemt komerciālu lēmumu, ko viņš citādi nebūtu izdarījis.

79.

Pat ja šāda definīcija nav iekļauta Regulā Nr. 1169/2011, ir jānorāda, ka tikai būtiski noklusējumi, kas nepieciešami vidusmēra patērētājam, pēc savas būtības var maldināt patērētāju. Turklāt, kā es paskaidroju šo secinājumu 34. zemsvītras piezīmē, Regulas Nr. 1169/2011 – tāpat kā Direktīvas 2005/29 – mērķis ir nodrošināt patērētāju aizsardzību augstā līmenī.

80.

Visbeidzot jānorāda, ka Regulas Nr. 1169/2011 2. panta 3. punktā ir paredzēts, ka pārtikas produkta izcelsmes valsts šīs regulas izpratnē attiecas uz preču izcelsmi, kas definēta saskaņā ar Muitas kodeksos noteiktajām definīcijām par preču nepreferenciālu izcelsmi.

81.

Manuprāt, paskaidrojošu piezīmju neesamība attiecībā uz norādi par izcelsmes valsti, kas sniegta atbilstoši Muitas kodeksos paredzētajām definīcijām, kā tas ir šajā lietā, nevar tikt uzskatīta par vidusmēra patērētājam būtisku informāciju, kas varētu viņu maldināt par izcelsmes valsti Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

82.

Likumdevējs ir skaidri un precīzi noteicis pārtikas produkta izcelsmes valsti Regulas Nr. 1169/2011 izpratnē, atsaucoties uz Muitas kodeksiem šīs regulas 2. panta 3. punktā ( 35 ). Attiecībā uz augu izcelsmes produktiem likumdevējs ir konkrētāk noteicis, ka šo produktu izcelsmes valsts ir to ražas novākšanas valsts. Ar šo izvēli likumdevējs tajā pašā laikā nav piešķīris nozīmi tam, ka šo produktu ražošana principā var notikt dažādās valstīs. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka likumdevējs ir saglabājis šo noteikumu arī pēc tam, kad bija uzzinājis par kultivētu sēņu ražošanas “pārrobežu” metodi.

83.

Līdz ar to ir jāuzskata, ka no Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 2. panta 3. punkta un Muitas kodeksos paredzētajām preču nepreferenciālas izcelsmes definīcijām izriet, ka šādu informāciju nevar uzskatīt par būtisku vidusmēra patērētājam ( 36 ).

84.

Šo secinājumu turklāt apstiprina fakts, ka Komisija ir pieņēmusi citus noteikumus attiecībā uz norādi par izcelsmes valsti tikai saistībā ar svaigu, atdzesētu un saldētu cūkas, aitas, kazas un mājputnu gaļu. Konkrētāk, šādi noteikumi ir izklāstīti Īstenošanas regulā (ES) Nr. 1337/2013 ( 37 ), jo Muitas kodeksos paredzētās definīcijas par preču nepreferenciālu izcelsmi neļāva pietiekami informēt patērētājus par šo gaļas veidu izcelsmi, ņemot vērā situācijas, kurās gaļa ir iegūta no dzīvniekiem, kas dzimuši, audzēti un nokauti dažādās valstīs ( 38 ).

85.

Lai gan es varu pilnībā saprast Zentrale argumentu, ka patērētāji būtu jāinformē, ja produktam ir būtiski ražošanas posmi dažādās valstīs, ir jākonstatē, ņemot vērā iepriekš minēto, ka likumdevējs neuzskatīja, ka šāda informācija ir pietiekami būtiska un ka līdz ar to tā varētu maldināt patērētāju par izcelsmes valsti Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

86.

Tādēļ ir jānoraida Komisijas arguments, ka valsts tiesām ir jālemj par to, vai konkrētos gadījumos tāda norāde par izcelsmes valsti, kāda ir aplūkota pamatlietā, praksē noved pie patērētāja maldināšanas. Šāda nostāja var apdraudēt iepriekš minēto likumdevēja izvēles brīvību.

87.

Attiecībā uz Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu es uzskatu, ka šim noteikumam ir jāpiemēro līdzīgi apsvērumi kā iepriekš minētie. Šajā ziņā jānorāda – pat ja Direktīvā 2000/13 nav ietverta izcelsmes valsts definīcija šīs direktīvas izpratnē ( 39 ), šis elements nevar radīt pretēju rezultātu, ņemot vērā, ka šāda definīcija joprojām ir paredzēta, lasot kopīgi Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktu un Kopienas Muitas kodeksa 23. panta 2. punkta b) apakšpunktu. No tā izriet, ka arī marķējums, kas sniegts atbilstoši definīcijām par preču nepreferenciālu izcelsmi, kuras ir izklāstītas Kopienas Muitas kodeksā, nav maldinošs Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē.

88.

Līdz ar to es ierosinu Tiesai uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šo tiesību normu izpratnē nav “maldinošs” tas, ka patērētājam nav sniegtas paskaidrojošas piezīmes pie norādes par noteiktu izcelsmes valsti atbilstoši Muitas kodeksos izklāstītajām definīcijām saistībā ar preču nepreferenciālu izcelsmi.

89.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: