1.

Verwaltungsgericht Oldenburg (Oldenburgas Administratīvā tiesa, Vācija) prejudiciālie jautājumi, kuru pamatā ir dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījuma no Nīderlandes un Vāciju tiesiskums, sniedz Tiesai iespēju pirmo reizi interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem ( 2 ) 1. panta 3. punkta d) apakšpunktu, saskaņā ar kuru šī regula nav piemērojama “sūtījumiem, uz kuriem attiecas Regulā (EK) Nr. 1774/2002 paredzētās apstiprināšanas prasības [ ( 3 )]”, un līdz ar to iezīmēt Regulas Nr. 1013/2006 piemērošanas jomu ( 4 ).

2.

Lai gan šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izvirzīti sarežģīti jautājumi par atvasināto tiesību tekstu saistību, tajā, neraugoties uz zināmu tehniskumu, Tiesu arīdzan tiek aicināta sniegt nozīmīgus precizējumus atkritumu sūtījumu jomā, it īpaši dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumu jomā.

3.

Tādēļ Tiesas sniegtajai atbildei būt ļoti konkrēta ietekme uz formalitātēm, kas jāievēro attiecībā uz 3. kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumiem Savienībā. Šis jautājums ir īpaši nozīmīgs attiecībā uz vides un sabiedrības veselības jautājumiem, kas saistīti ar atkritumu, tostarp dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu, apsaimniekošanas politiku ( 5 ).

4.

Šajos secinājumos es atklāšu iemeslus, kādēļ Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 3. punkta d) apakšpunktu, manuprāt, būtu jāinterpretē tādējādi, ka uz šajā lietā aplūkoto 3. kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumiem, ja nav citu nosacījumu, attiecas Regulas (EK) Nr. 1069/2009 ( 6 ) piemērošanas joma, nevis Regulas Nr. 1013/2006 piemērošanas joma.

5.

Regulas Nr. 1013/2006 11. un 12. apsvērumā ir noteikts:

6.

Saskaņā ar šīs regulas 1. panta 3. punktu:

“Šī regula neattiecas uz:

[..]

[..].”

7.

Saskaņā ar minētās regulas 3. panta 1. punktu paziņošanas un iepriekšējas rakstiskas piekrišanas procedūra, kas paredzēta Regulā Nr. 1013/2006, jāievēro apglabāšanai un reģenerācijai paredzētu atkritumu sūtījumos, pēdējo minēto gadījumā – ja runa ir par atkritumiem, kas ietverti oranžajā sarakstā ( 7 ). Saskaņā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu vispārējās informācijas prasības, kas minētas šīs regulas 18. pantā, ir piemērojamas, ja sūtījums attiecas uz dažu atkritumu maisījumu vai dažu piesārņotu atkritumu daudzumu virs 20 kg.

8.

Direktīvas 2008/98 12. un 13. apsvērumā ir noteikts:

9.

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 2. punktu:

“Turpmāk minētos neietver šīs direktīvas darbības jomā, ciktāl uz tiem jau attiecas citi Kopienas tiesību akti:

[..]

[..].”

10.

Regulas Nr. 1069/2009 5., 6., 57. un 58. apsvērumā ir noteikts:

[..]

11.

Šīs regulas 2. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Šo regulu nepiemēro šādiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem:

[..]

[..]

[..].”

12.

Atbilstoši šīs regulas 8. pantam:

“Pirmās kategorijas materiāls ir šādi dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti:

[..]

[..].”

13.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1069/2009 10. pantu:

“Trešās kategorijas materiāls ir šādi dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti:

[..]

14.

Šīs regulas 48. panta 1.–6. punktā ir noteikts:

“1.   Ja uzņēmējs plāno nosūtīt pirmās kategorijas materiālu, otrās kategorijas materiālu un gaļas un kaulu miltus vai dzīvnieku taukus, kas atvasināti no pirmās kategorijas un otrās kategorijas materiāliem, uz citu dalībvalsti, tas informē izcelsmes dalībvalsts kompetento iestādi un galamērķa dalībvalsts kompetento iestādi.

Galamērķa dalībvalsts kompetentā iestāde noteiktā termiņā pieņem lēmumu par attiecīgā uzņēmēja pieteikumu, proti:

2.   Veidlapas 1. pantā minēto uzņēmēju pieteikumiem var pieņemt saskaņā ar 52. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru.

3.   Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde informē galamērķa dalībvalsts kompetento iestādi, izmantojot TRACES sistēmu saskaņā ar [Komisijas] Lēmumu 2004/292/EK [(2004. gada 30. marts) par TRACES sistēmas ieviešanu, ar ko groza Lēmumu 92/486/EEK] [ ( 10 )], par katru šādu sūtījumu, ko nosūta uz galamērķa dalībvalsti:

Galamērķa dalībvalsts kompetentā iestāde pēc tam, kad tā ir informēta par sūtījumu, informē izcelsmes dalībvalsts kompetento iestādi par katra sūtījuma pienākšanu, izmantojot TRACES sistēmu.

4.   Pirmās un otrās kategorijas materiālus, gaļas un kaulu miltus, un dzīvnieku taukus, kas minēti 1. punktā, nogādā tieši galamērķa uzņēmumā vai iekārtā, kurai ir jābūt reģistrētai vai apstiprinātai saskaņā ar 23., 24. un 44. pantu, vai, ja tie ir kūtsmēsli, – galamērķa saimniecībā.

5.   Ja dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātus produktus sūta uz citu dalībvalsti caur trešās valsts teritoriju, tos sūta ar transportlīdzekli, kurš aizzīmogots izcelsmes dalībvalstī, un sūtījumam pievieno veselības sertifikātu.

Aizzīmogotus sūtījumus atkārtoti ieved Kopienā tikai caur robežkontroles punktiem saskaņā ar [Padomes] Direktīvas 89/662/EEK [(1989. gada 11. decembris) par veterinārajām pārbaudēm Kopienas iekšējā tirdzniecībā, lai izveidotu iekšējo tirgu] [ ( 11 )] 6. pantu.

6.   Atkāpjoties no noteikumiem, kuri paredzēti 1. līdz 5. punktā, tajos minētos dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātos produktus, kuri sajaukti ar kādu no atkritumiem, kas Lēmumā [2000/532] minēti kā bīstamie atkritumi, vai piesārņoti ar tiem, nosūta uz citām dalībvalstīm tikai, ievērojot Regulas [Nr. 1013/2006] prasības.”

15.

Šīs pašas regulas 54. pantā ir noteikts:

“Regulu [Nr. 1774/2002] atceļ no 2011. gada 4. marta.

Atsauces uz Regulu [Nr. 1774/2002] uzskata par atsaucēm uz šo regulu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu pielikumā.”

16.

2014. gada 7. aprīlī kravas automašīnu, ko vadīja ReFood GmbH & Co. KG, prasītājas pamatlietā, darbinieks un kuras kravā bija 3. kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti Regulas Nr. 1069/2009 izpratnē, kas savākti Nīderlandē, pārbaudīja Vācijas policija, kad šie produkti tika vesti uz ReFood uzņēmumu, kas atrodas Vācijā un kur tie bija jāpārstrādā, lai pēc tam reģenerētu biogāzes iekārtā, kura arī atrodas Vācijā.

17.

Pēc šīs pārbaudes Landwirtschaftskammer Niedersachsen (Lejassaksijas Lauksaimniecības palāta, Vācija), atbildētāja pamatlietā, uzdeva ReFood nosūtīt atkritumus atpakaļ uz Nīderlandi, pamatojoties uz to, ka minēto atkritumu sūtījumam bija jāveic paziņošanas procedūra saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

18.

2014. gada 16. jūlijāReFood iesniedza prasību iesniedzējtiesā, apstrīdot Lejassaksijas Lauksaimniecības palātas izdotā rīkojuma likumību.

19.

Šī tiesa uzsver, ka atkritumu nelikumīga sūtījuma gadījumā, ja par to nav sniegts nekāds paziņojums, valsts atbildīgā iestāde var saskaņā ar 2007. gada 19. jūlijaGesetz zur Ausführung der Verordnung (EG) Nr. 1013/2006 des Europäischen Parlaments und des Rates vom 14. Juni 2006 über die Verbringung von Abfällen und des Basler Übereinkommens vom 22. März 1989 über die Kontrolle der grenzüberschreitenden Verbringung gefährlicher Abfälle und ihrer Entsorgung (Likums par Regulas Nr. 1013/2006 un Bāzeles konvencijas izpildi) ( 12 ) izdot nepieciešamos rīkojumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgos atkritumus paņem atpakaļ tā persona, kurai bija jāveic paziņošana saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 2. panta 15. punktu.

20.

Tomēr tā piebilst, ka, lai gan uz minēto sūtījumu neattiecas šīs regulas piemērošanas joma atbilstoši tās 1. panta 3. punkta d) apakšpunktam, šādu rīkojumu nevarēja izdot.

21.

Lai gan rīkojuma, kas izdots attiecībā uz ReFood, likumība ir atkarīga no tā, vai uz minēto atkritumu sūtījumu attiecas Regulas Nr. 1013/2006 normas un paziņošanas procedūra saskaņā ar šo regulu, iesniedzējtiesa uzsver, ka nedz Tiesas judikatūra, nedz minētās regulas sagatavošanas darbi tai neļauj noteikt, kā būtu jāinterpretē šīs regulas 1. panta 3. punkta d) apakšpunkts.

22.

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Oldenburg (Oldenburgas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23.

Iesākumā man šķiet svarīgi uzsvērt divas lietas.

24.

No vienas puses, nav strīda par to, ka aplūkotie produkti, ciktāl tie nav no starptautisko līniju transportlīdzekļiem, ir ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atlikumi, kuri ir jākvalificē kā 3. kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti Regulas Nr. 1069/2009 10. panta p) punkta izpratnē. Tāpat nav strīda par to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1069/2009 2. panta 2. punkta g) apakšpunkta iii) punktu uz ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumiem, kas sastāv no dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un ir paredzēti pārstrādei biogāzē vai apstrādei ar sterilizāciju, vai kompostēšanai, attiecas šīs regulas piemērošanas joma.

25.

No otras puses, trīs prejudiciālie jautājumi ir jāvērtē nevis secīgi, bet tieši pretēji – tie jāvērtē visi kopā.

26.

Būtībā iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai formulējums “[atkritumu] sūtījum[i], uz kuriem attiecas Regulā [Nr. 1774/2002] paredzētās apstiprināšanas prasības”, ko Savienības likumdevējs izmantojis Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 3. punkta d) apakšpunktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka no šīs regulas piemērošanas jomas ir izslēgti visi Regulā Nr. 1069/2009 paredzētie sūtījumi vai vienīgi daži no šiem sūtījumiem, kuri atbilst īpašiem nosacījumiem, kas izvirzīti šajā pēdējā regulā.

27.

Pamatlietā Tiesas sniegtā interpretācija noteiks Regulas Nr. 1013/2006 piemērojamību un līdz ar to paziņošanas procedūras, kas attiecībā uz tādiem atkritumiem kā pamatlietā aplūkotie paredzēta šīs regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā, piemērojamību.

28.

Ņemot vērā šos elementus, es izvērtēšu, vai uz tādu atkritumu kā pamatlietā aplūkotie, proti, 3. kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu, sūtījumu no Nīderlandes uz Vāciju attiecas šī paziņošanas procedūra vai ne.

29.

Atbilde, kas jāsniedz uz šo jautājumu, in fine prasa noteikt, vai šis sūtījums ietilpst Regulas Nr. 1069/2009 piemērošanas jomā, kas regulē vienīgi dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un šo produktu sūtījumus, vai Regulas Nr. 1013/2006 piemērošanas jomā, kas nosaka dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumu likumības nosacījumus, izņemot “sūtījumiem, uz kuriem attiecas Regulā [Nr. 1774/2002] paredzētās apstiprināšanas prasības”.

30.

Šajā ziņā uzreiz tāpat kā Komisija norādīšu, ka, tā kā Regulā Nr. 1013/2006 šis izteikums nav definēts, šīs regulas 1. panta 3. punkta d) apakšpunkta formulējums nesniedz nevienu neapstrīdamu risinājumu Tiesā iesniegtajai problēmai ( 13 ).

31.

Turklāt šis izteikums nav sastopams arī Regulās Nr. 1774/2002 un Nr. 1069/2009.

32.

No vienas puses, jākonstatē, ka Regulā Nr. 1774/2002 nebija paredzēts nekāds apstiprinājums dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumiem vai pārvešanai ( 14 ). It īpaši Regulas Nr. 1774/2002 8. pantā nebija prasīts “apstiprinājums” dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pārvešanai ( 15 ).

33.

No otras puses, Regulā Nr. 1069/2009 formalizētās prasības nav viennozīmīgas.

34.

It īpaši dažādās šīs regulas valodu versijas neļauj pilnībā izskaidrot tās nozīmi. Turklāt tas, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu cēlies no Regulas Nr. 1069/2009 vācu valodas versijas, visvairāk liecina par šīs regulas formulējuma neskaidrību.

35.

Tādējādi Lejassaksijas Lauksaimniecības palātas nostāja, saskaņā ar kuru uz aplūkoto atkritumu sūtījumu attiecas Regulas Nr. 1013/2006 piemērošanas joma un par šo sūtījumu ir jāpaziņo, balstās – kā izriet arī no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem – uz premisu, ka, tā kā Regulas Nr. 1069/2009 48. panta 2. punktā ir atsauce uz “[apstiprinājuma] pieteikumiem” attiecībā uz dažu 1. un 2. kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumiem, izslēdzot 3. kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, tad uz šiem pēdējiem neattiecas Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 3. punkta d) apakšpunktā minētais izņēmums.

36.

Regulas Nr. 1069/2009 48. panta 2. punkta vācu valodas versijā ir minēts “Formate für Anträge auf Zulassung”, burtiski tulkojot – “apstiprinājuma pieteikumu veidlapas”, savukārt, piemēram, spāņu, dāņu, angļu un franču valodu versijās ir izmantoti attiecīgi formulējumi “formatos para las solicitudes”, “formater for ansøgninger”, “formats for applications” un “modèles pour les demandes”, atsaucoties uz “pieteikumu”, nevis “[apstiprinājuma] pieteikumu” veidlapām.

37.

Papildus tam, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienā no Savienības tiesību normas valodu redakcijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējo valodu redakcijām ( 16 ), mani nepārliecina Lejassaksijas Lauksaimniecības palātas nostāja, ka uz pamatlietā aplūkoto atkritumu sūtījumu attiecas Regulas Nr. 1013/2006 piemērošanas joma.

38.

Manuprāt, šāda interpretācija atduras pret vairākiem būtiskiem argumentiem, kas pamatoti ar Regulu Nr. 1013/2006 un Nr. 1069/2009 sagatavošanas darbiem, garu, struktūru un mērķi.

39.

Pirmkārt un vispārīgi, man šķiet loģiski uzskatīt, ka, pieņemot nozaru tiesību aktus, Savienības likumdevējs izrāda savu vēlmi piemērot īpašu režīmu īpašām produktu vai atkritumu kategorijām.

40.

Šajā ziņā Regula Nr. 1069/2009 ir nozaru tiesību akts, kurā tāpat kā Regulā Nr. 1774/2002 ir noteiktas normas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumiem un pārvadājumiem un kurā tās rakstura dēļ ir ņemtas vērā šo blakusproduktu īpatnības, piemēram, saistībā ar īpašiem riskiem, ko tie rada ( 17 ). Līdz ar to šādu tiesību aktu mērķis principā ir visaptveroši regulēt vienīgi šos blakusproduktus ( 18 ).

41.

Tādā pašā veidā attiecībā uz saistību ar agrākiem tiesību aktiem par atkritumiem Tiesa ir skaidri apstiprinājusi, ka “Direktīva 94/62[/EK ( 19 )] ir jāuzskata par speciālo tiesību aktu (lex specialis) attiecībā pret Direktīvu 75/442[/EEK ( 20 )], līdz ar to tās normas ir primāras salīdzinājumā ar šīs pēdējās minētās direktīvas normām situācijās, kuras tā īpaši regulē” ( 21 ).

42.

No tā izriet, ka, Tiesas ieskatā, nozaru tiesību aktu nolūks ir aizvietot vispārīgos tiesību aktus atkritumu jomā.

43.

Šo nostāju, manuprāt, pamato izņēmumi, kurus Savienības likumdevējs ir ieviesis Direktīvā 2008/98, kas ir pamatdirektīva atkritumu jomā, kā arī saistība starp šo direktīvu un īpašiem nozaru tiesību aktiem.

44.

Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2008/98 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, tai skaitā pārstrādāti produkti, uz kuriem attiecas Regula Nr. 1774/2002, ir izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Šāda izslēgšana liecina par Savienības likumdevēja vēlmi neiekļaut zināmu atkritumu kategoriju, proti, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, vispārējā tiesiskā regulējumā šajā jomā ( 22 ).

45.

Otrkārt, interpretācija, atbilstoši kurai dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un to sūtījumus principā ekskluzīvi regulē nozares tiesību akti, šajā gadījumā – Regula Nr. 1069/2009, izriet no nostājas, ko iestādes ieņēmušas Regulas Nr. 1013/2006 sagatavošanas darbu laikā.

46.

Šajā ziņā norādīšu, ka Komisijas priekšlikuma ( 23 ), pēc kura tika pieņemta šī regula, 1. panta 6. punkta pirmajā daļā bija paredzēts, ka no regulas par atkritumu sūtījumiem piemērošanas jomas ir izslēgti tādu atkritumu sūtījumi, uz kuriem attiecas Regula Nr. 1774/2002, “ciktāl tiem tiek piemēroti analogi vai stingrāki procesa noteikumi saskaņā ar šo regulu un citiem saistītiem Kopienas tiesību aktiem par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un sabiedrības veselību”.

47.

Taču grozījumus, ko šajā priekšlikumā izdarīja Padome un pēc kuriem tika pieņemts Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 3. punkta d) apakšpunkta formulējums ( 24 ), Komisija saprata kā dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pilnīgu izslēgšanu no regulas par atkritumu sūtījumiem piemērošanas jomas ( 25 ). Tas ļoti skaidri izriet no Komisijas paziņojuma Eiropas Parlamentam saskaņā ar EKL 251. panta 2. punkta otro daļu par Padomes kopējo nostāju attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes regulas par atkritumu sūtījumiem pieņemšanu, kurā tā norādīja, ka “Padome izdarīja priekšlikumā dažus papildu grozījumus. Svarīgākais no tiem – 1. panta 3. punkta d) apakšpunktā no regulas piemērošanas jomas tiek pilnībā izslēgti dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti” ( 26 ).

48.

Līdz ar to, kā pamatoti uzsvērusi Nīderlandes valdība, Regulas Nr. 1013/2006 sagatavošanas darbi parāda, ka Padome vēlējās, lai dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti tiktu pilnībā izslēgti no Regulas Nr. 1013/2006 piemērošanas jomas neatkarīgi no sūtījumu procedūru, kas paredzētas Regulā Nr. 1774/2002, līdzvērtības.

49.

Treškārt, Lejassaksijas Lauksaimniecības palātas piedāvāto interpretāciju atspēko tiesību aktu par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem attīstība un pieaugošā konsekvence starp šiem tiesību aktiem un Regulu Nr. 1013/2006.

50.

Patiesībā Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 3. punkta d) apakšpunktā nav precizēts, uz kādu Regulā Nr. 1774/2002 paredzētu apstiprinājumu tajā ir atsauce, savukārt šajā pēdējā regulā, kā izriet no šo secinājumu 32. punkta, par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pārvešanu nebija vajadzīgs nekāds apstiprinājums.

51.

No tā izriet, ka kopš Regulas Nr. 1013/2006 pieņemšanas uz saskaņotību starp tiesību aktiem par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un šo regulu bija jāraugās piesardzīgi.

52.

Tomēr tiesību aktu attīstība dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu jomā noris arvien lielākā saskaņotībā starp šiem tiesību aktiem.

53.

It īpaši, tā kā procedūras, pēc kuras tika pieņemta Regula Nr. 1069/2009, laikā Savienības likumdevējs noteikti paturēja prātā Regulas Nr. 1013/2006 normas, tad gan Regulas Nr. 1069/2009 normas, gan tās apsvērumi parāda šī likumdevēja vēlmi, ja ne ieviest, tad garantēt zināmu saskaņotību starp šo regulu un Regulu Nr. 1013/2006.

54.

Regulas Nr. 1069/2009 5. un 6. apsvērumā ir precizēts, ka normās, kas attiecas uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, būtu jāņem vērā vides riski, ko rada šie produkti, un tām jāveido konsekvents un visaptverošs [noteikumu] kopums, kas attiecas it īpaši uz šādu produktu transportēšanu. Savienības likumdevējs šīs regulas 57. un 58. apsvērumā tostarp ir viennozīmīgi norādījis, ka “Kopienas tiesību aktu konsekvences labad [bija] jāprecizē saistība starp [šīs regulas] noteikumiem un Kopienas tiesību aktiem par atkritumiem” un, it īpaši, ka dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kuri sajaukti vai piesārņoti ar bīstamajiem atkritumiem, importē, eksportē vai nosūta tikai dalībvalstu starpā saskaņā ar Regulu Nr. 1013/2006.

55.

Šīs Regulas Nr. 1069/2009 48. pantā formalizētās norādes ilustrē Savienības likumdevēja skaidro vēlmi dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem principā piemērot vienīgi šo pēdējo regulu.

56.

No Regulas Nr. 1069/2009 48. panta 6. punkta, kam nav līdzvērtīgas normas Regulā Nr. 1774/2002, a contrario interpretācijas izriet, ka 3. kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumus regulē vienīgi šī regula. Patiesībā, tā kā šajā normā ir paredzēts, ka dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kuri sajaukti vai piesārņoti ar bīstamajiem atkritumiem, nosūta uz citām dalībvalstīm, tikai ievērojot Regulas Nr. 1013/2006 normas, jāsecina – līdzīgi ReFood –, ka uz citiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumiem šī pēdējā regula neattiecas.

57.

No tā izriet, kā Komisija atzina tiesas sēdē, ka šo tekstu piemērošanas joma ir skaidri noteikta un, ja nav skaidra izņēmuma, uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumiem attiecas vienīgi Regula Nr. 1069/2009.

58.

Ceturtkārt, šādu pieeju, manuprāt, apstiprina Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 3. punkta d) apakšpunkta interpretācija, to lasot šī teksta 11. apsvēruma gaismā ( 27 ).

59.

Saskaņā ar šo apsvērumu, no vienas puses, jāizvairās no pārklāšanās ar Regulu Nr. 1774/2002 un, no otras puses, šo regulu Savienības likumdevējs bija iecerējis kā visaptverošu tiesību aktu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu jomā ( 28 ).

60.

Līdz ar to Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 3. punkta d) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 11. apsvērumā izteikto nepieciešamību izvairīties no šī teksta pārklāšanās ar tiesību aktiem par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, man liek domāt, ka Savienības likumdevējs vēlējās pilnībā izslēgt dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumus no Regulas Nr. 1013/2006 piemērošanas jomas, pamatojoties galvenokārt uz to, ka Regula Nr. 1774/2002 veidoja pilnīgu un autonomu regulējumu šajā jomā ( 29 ).

61.

Austrijas valdības piedāvātajā interpretācijā, saskaņā ar kuru, tā kā 3. kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti nav minēti Regulas Nr. 1069/2009 48. panta 1. punktā, uz tiem attiecoties Regulas Nr. 1013/2006 piemērošanas joma, nav ņemts vērā Regulas Nr. 1013/2006 11. apsvērums.

62.

Faktiski, nemaz neizvairoties no pārklāšanās starp Regulu Nr. 1013/2006 un Regulu Nr. 1069/2009, šī interpretācija tieši pretēji nozīmē, ka uz dažiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem attiecas abu šo regulu normas.

63.

Šajā ziņā apstāklis, ka Regulai Nr. 1013/2006 un Regulai Nr. 1069/2009 ir atšķirīgi mērķi – vides aizsardzība ( 30 ) un sabiedrības un dzīvnieku veselības aizsardzība ( 31 ) –, man nešķiet noteicošs.

64.

Protams, ir taisnība, ka Tiesa ir lēmusi, ka dzīvnieku miltu sūtījumi, kas principā ir izslēgti no Regulas Nr. 259/93 piemērošanas jomas, būtu jāveic atbilstoši Regulas Nr. 1774/2002 prasībām attiecībā uz riskiem videi un veselībai, ko rada šādi sūtījumi ( 32 ).

65.

Šāda argumentācija, manuprāt, neattaisno tādu Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 3. punkta d) apakšpunkta interpretāciju, kas atšķirtos no līdz šim ieskicētās, jo Regula Nr. 1069/2009 pakļauj stingrākām Regulas Nr. 1013/2006 normām ( 33 ) tādus dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumus, kas var radīt videi riskus ( 34 ).

66.

Piektkārt, kā pamatoti uzsvērušas Nīderlandes valdība un Komisija, Lejassaksijas Lauksaimniecības palātas piedāvātā interpretācija rada paradoksālu rezultātu.

67.

Patiesībā uzskatīt, ka uz 3. kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem attiecas Regula Nr. 1013/2006, nozīmētu, ka mazāk bīstamiem produktiem tiktu piemēroti stingrāki noteikumi, jo 3. kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti saskaņā ar Regulu Nr. 1069/2009 ( 35 ) pēc definīcijas tiek uzskatīti par mazāk kaitīgiem sabiedrības un dzīvnieku veselībai nekā 1. un 2. kategorijas produkti ( 36 ).

68.

Tāpat arī Komisijas interpretācijai, kas pamatota galvenokārt ar Regulas Nr. 1069/2009 23. un 24. pantu, manuprāt, nevar piekrist, jo – kā ReFood uzsvēra tiesas sēdē – šādu interpretāciju nevar izsecināt ne no šajā lietā aplūkoto regulu formulējuma, ne no to sistēmas.

69.

Komisija būtībā apgalvo, ka Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 3. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī regula nav piemērojama tādiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumiem, ko veic saskaņā ar Regulas Nr. 1069/2009 23. vai 24. pantu reģistrēti vai apstiprināti uzņēmēji, rūpnīcas vai uzņēmumi vai kuru saņēmēji ir saskaņā ar šīm normām reģistrēti vai apstiprināti uzņēmēji, rūpnīcas vai uzņēmumi, ja tiek ievēroti Regulas Nr. 1069/2009 noteikumi.

70.

Attiecībā uz Regulas Nr. 1013/2006 11. apsvērumu un Regulas Nr. 1069/2009 5. un 6. apsvērumu tā uzskata, ka pirmā regula nebūtu jāpiemēro dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumiem, ja vides aizsardzības prasības jau ir tikušas pienācīgi ņemtas vērā, jo ir ievērotas Regulas Nr. 1069/2009 normas. Ciktāl Regulā Nr. 1069/2009 ir paredzēti noteikumi, kas piemērojami uzņēmējiem, uzņēmumiem vai rūpnīcām, uz ko attiecas šīs regulas 23. un 24. pants, nav nepieciešams piemērot Regulu Nr. 1013/2006 sūtījumiem starp uzņēmējiem, uzņēmumiem vai rūpnīcām, kas apstiprinātas vai reģistrētas saskaņā ar minētajiem pantiem, ja vien ir ievērotas citas Regulas Nr. 1069/2009 prasības.

71.

Vispirms šīs interpretācijas rezultātā tiek apslēpta Savienības likumdevēja vēlme, kas skaidri izteikta likumdošanas procesā, izslēgt dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus no Regulas Nr. 1013/2006 piemērošanas jomas.

72.

Pēc tam man šķiet, ka, piedāvājot šādu interpretāciju, Komisija cenšas uzspiest nostāju, ko tā aizstāvēja Regulas Nr. 1013/2006 pieņemšanas procesā ( 37 ), lai gan šai nostājai nesekoja Parlaments un Padome.

73.

Visbeidzot šāda interpretācija, manuprāt, ir tiesiskas nedrošības avots.

74.

No vienas puses, tā paredz, ka uzņēmēji, veicot katru dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumu, novērtē, vai Regulas Nr. 1069/2009 normas pietiekami aizsargā vidi, un līdz ar to patiesībā neļauj ex ante paredzēt, kura regula ir piemērojama konkrētam sūtījumam.

75.

No otras puses, tā kā Komisija tiesas sēdē precizēja, ka, ja nav ievērotas Regulas Nr. 1069/2009 23. un 24. panta normas, tad ir jāpiemēro Regula Nr. 1013/2006, nav izslēgts, ka paradoksāli tiek prasīts ievērot Regulas Nr. 1013/2006 stingrākās normas, ja netiek ievēroti Regulas Nr. 1069/2009 23. un 24. pants, kuri a priori ir mazāk stingri.

76.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Verwaltungsgericht Oldenburg (Oldenburgas Administratīvā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem 1. panta 3. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sūtījumi, uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1069/2009 (2009. gada 21. oktobris), ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1774/2002, ir izslēgti no Regulas Nr. 1013/2006 piemērošanas jomas, izņemot gadījumos, kad Regulā Nr. 1069/2009 paredzēta skaidra atkāpe.