1. 

Jauns lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu sniedz Tiesai iespēju attīstīt savu judikatūru saistībā ar patērētāju aizsardzību, šoreiz Direktīvas 2005/29/EK ( 2 ) jomā, par kuras piemērošanu nesen ir pieņemts spriedums Wind Tre un Vodafone Italia ( 3 ).

2. 

Pamatojoties uz šajā spriedumā iedibināto judikatūru, tagad ir jānoskaidro, vai telekomunikāciju uzņēmuma Polijā piemērots distances līgumu modelis, saskaņā ar kuru patērētājam ir jāpieņem galīgais lēmums veikt darījumu tā kurjera, kurš izsniedz līguma paraugu, ar kura saturu patērētājs ir varējis iepazīties internetā vai pa telefonu, klātbūtnē, ir uzskatāms par agresīvu komercpraksi (vienmēr vai tikai noteiktos apstākļos).

3.

Saskaņā ar preambulas 7., 16. un 17. apsvērumu:

[..]

4.

2. pantā ir noteikts:

“[..]

[..]

[..].”

5.

5. pantā (“Negodīgas komercprakses aizliegums”) ir noteikts:

“1.   Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2.   Komercprakse ir negodīga, ja:

3.   Tādu komercpraksi, kas var būtiski kropļot tikai precīzi nosakāmas patērētāju grupas saimniecisko rīcību, kuri garīgu vai fizisku traucējumu, vecuma vai lētticības dēļ ir īpaši neaizsargāti pret tādu praksi vai attiecīgo produktu, tādējādi, ka varētu saprātīgi paredzēt, ka tirgotājam tas būtu bijis jāprognozē, vērtē no tādas grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa. Tas neskar parasto un likumīgo reklāmas praksi lietot pārspīlētus izteicienus vai izteicienus, ko nav paredzēts uztvert burtiski.

4.   Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

5.   Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

6.

8. pantā (“Agresīva komercprakse”) ir noteikts:

“Komercpraksi uzskata par agresīvu, ja faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus, tā ar uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi, būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

7.

9. pantā (“Uzmākšanās, piespiešanas un nesamērīgas ietekmes izmantošana”) ir paredzēts:

“Konstatējot to, vai komercpraksē izmantota uzmākšanās, piespiešana vai nesamērīga ietekme, ņem vērā:

8.

Saskaņā ar šā likuma 8. panta 1. punktu komercpraksi uzskata par agresīvu, ja tā ar nesamērīgu ietekmi faktiski būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu noslēgt līgumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

9.

Saskaņā ar tā paša 8. panta 2. punktu nesamērīga ietekme ir varas pozīcijas izmantošana attiecībā pret patērētāju jebkādā formā, it īpaši izmantojot fizisku spēku vai psiholoģisku spiedienu vai draudot ar tā izmantošanu, šādi ievērojami ierobežojot vidusmēra patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu par līgumu.

10.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Orange Polska slēdz līgumus par telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu, izmantojot internetveikalu vai izplatīšanu pa tālruni (televeikals), pamatojoties uz procedūru, kas sastāv no šādiem posmiem:

11.

Urzędu Ochrony Konkurencji i Konsumentów (Polijas Konkurences un patērētāju aizsardzības birojs) ar 2010. gada 30. decembra lēmumu konstatēja, ka īstenotā prakse pārkāpj patērētāju kolektīvās intereses, jo tā ierobežo patērētāju izvēles brīvību, liekot pieņemt lēmumu par līgumu kurjera klātbūtnē bez iespējas netraucēti iepazīties ar līguma saturu.

12.

Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) ar 2014. gada 27. oktobra spriedumu atcēla administratīvo lēmumu. Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas apelācijas tiesa, Polija) ar 2017. gada 4. marta spriedumu apstiprināja pirmās instances tiesas spriedumu.

13.

Par šo apelācijas tiesas spriedumu Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji i Konsumentów (Konkurences un patērētāju aizsardzības biroja priekšsēdētājs) iesniedza kasācijas sūdzību Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija), kura lēma iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

14.

Iesniedzējtiesa apgalvo, ka tā “sliecas piekrist abu instanču tiesu viedoklim”, tomēr tai ir ar interpretāciju saistītas šaubas par lietā apstrīdētās rīcības kvalificēšanu.

15.

Pēc iesniedzējtiesas domām, agresīva komercprakse nav konstatējama, ja uzņēmējs nav izmantojis spiedienu attiecībā pret patērētāju, bet tikai sagaida, ka patērētājs pieņems galīgo lēmumu par līgumu, kuru tas iepriekš ir akceptējis, paužot tam savu piekrišanu pakalpojuma pasūtīšanas posmā, pēc tam kad ir iepazinies ar dokumentiem, kuros ir ietverti telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanas noteikumi.

16.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka

17.

Visbeidzot iesniedzējtiesa apgalvo, ka, ņemot vērā Direktīvas 2005/29 9. panta noteikumus un nepastāvot fiziskiem vai verbāliem draudiem, kurjera apmeklējums ar patērētāju norunātajā vietā un laikā pats par sevi nav uzskatāms par agresīvu [komerc]praksi.

18.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) 2017. gada 8. novembrī iesniedza Tiesai šādu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu:

“Vai [..] Direktīvas 2005/29 [..] 8. pants saistībā ar šīs direktīvas 9. pantu un 2. panta j) punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmēja rīcība, izmantojot tādu modeli distances līgumu par telekomunikāciju pakalpojumiem noslēgšanai, kur galīgais lēmums veikt darījumu patērētājam ir jāpieņem kurjera, kurš izsniedz līgumu paraugus [vispārējos darījumu noteikumus], klātbūtnē, ir uzskatāma par agresīvu komercpraksi ar nesamērīgu ietekmi:

19.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Orange Polska, Polijas valdība un Komisija, kuras arī piedalījās 2018. gada 28. novembra tiesas sēdē.

20.

Orange Polska apgalvo, ka distances līgumu noslēgšanas sistēma, saskaņā ar kuru patērētājs pieņem lēmumu, pamatojoties uz internetā pieejamajiem dokumentiem, un kuras noslēdzošais posms ir kurjera apmeklējuma laikā, nevar tikt kvalificēta kā agresīva komercprakse. Tā uzskata, ka ar “nesamērīgu ietekmi” ir jāsaprot patērētāja apzināta ietekmēšana, ko veic komersants, kurš, izmantojot prettiesiskas vai pretrunīgas metodes, mudina patērētāju pieņemt lēmumu veikt darījumu, kuru tas citādi nebūtu pieņēmis.

21.

Polijas valdība, tāpat kā Komisija, uzskata, ka, pamatojoties uz Direktīvas 2005/29 I pielikumā doto sarakstu, apstrīdētā rīcība nav traktējama kā komercprakse, kas uzskatāma par negodīgu (agresīvu) visos apstākļos, bet gan būtu jāņem vērā katra atsevišķa gadījuma apstākļi, izvērtējot tos kopumā, kas ir jāveic valsts tiesai.

22.

Polijas valdība un Komisija norāda, ka Tiesai ir jāsniedz iesniedzējtiesai interpretācijas elementi, ņemot vērā Direktīvas 2005/29 2. panta j) punktu, 8. un 9. pantu. Pamatojoties uz tiem, direktīvā lietoto jēdzienu “nesamērīga ietekme” nevajadzētu attiecināt tikai uz “prettiesisku ietekmi”, kas “nav īpaši veiksmīgs” apzīmējums poļu valodas versijā.

23.

Polijas valdība uzskata, ka būtiskākais ir noskaidrot, vai pirms kurjera apmeklējuma patērētājs ir varējis brīvi piekļūt ar līgumu saistītajiem dokumentiem, iepazīstoties ar visu informāciju. Iespēja pēc tam atteikties [slēgt līgumu] nebūtu būtiska, izvērtējot, vai ir tikusi īstenota agresīva komercprakse.

24.

Komisija pieļauj, ka nepieciešamība parakstīt līgumu kurjera klātbūtnē varētu būt saistīta ar zināmu spiedienu attiecībā uz patērētāju. Tomēr šī varbūtība neesot pietiekama, lai secinātu, ka runa ir par sistemātiski īstenotu agresīvu komercpraksi, jo, lai tā būtu, ir jābūt izpildītiem nosacījumiem, kuri varētu nesamērīgi ietekmēt patērētāja lēmumu.

25.

Šāda veida nosacījumus iesniedzējtiesa norāda sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu b) un c) daļā, lai gan neviens no tiem pats par sevi nebūtu pamats konstatēt agresīvu komercdarbību, jo[, lai to konstatētu,] ir jāizvērtē attiecīgo darbību iespējamā ietekme uz patērētāja lēmumu.

26.

Komisija uzskata, ka pārdošana internetā un pārdošana pa telefonu ir jāanalizē atsevišķi, lai katrā gadījumā noteiktu vidusmēra patērētāju un izvērtētu, vai ir īstenota nesamērīga ietekme. Galu galā būtu jājautā, vai vienkāršs lēmums uzaicināt kurjeru nolūkā parakstīt līgumu ir uzskatāms par “lēmumu veikt darījumu” Direktīvas 2005/29 izpratnē.

27.

Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstītā komercprakse ir kvalificējama kā “nesamērīga ietekme” Direktīvas 2005/29 8. panta saistībā ar šīs direktīvas 9. pantu un 2. panta j) punktu izpratnē.

28.

Konkrēti, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai distances līgumu noslēgšanas sistēma ir uzskatāma par agresīvu komercpraksi: a) vienmēr vai b) tikai tad, ja ir iestājusies kāda no šīm divām situācijām:

29.

Ja ņemam vērā jautājuma formulējumu, šaubas ir saistītas ar iepriekš izklāstītajiem nosacījumiem. Es izdaru šo atrunu, jo teksta valodu versijas nav vienādas, īpaši attiecībā uz a) daļas tulkojumu.

30.

Spāņu valodas versijā a) daļā ir noteikts: “siempre, si el consumidor durante la visita del mensajero no puede tomar conocimiento con libertad del contenido del contrato tipo” ( 5 ). Šajā ziņā itāļu valodas versijā ir teikts: “sempre, qualora il consumatore, al momento della visita del corriere, non possa consultare liberamente il contenuto dei modelli contrattuali” ( 6 ). Vācu valodas versijā lasām: “immer, wenn der Verbraucher beim Besuch des Kuriers den Inhalt der Vertragsmuster nicht ungehindert zur Kenntnis nehmen kann” ( 7 ). Portugāļu valodas versijā ir teikts: “sempre que o consumidor não possa, por ocasião da visita do mensageiro, tomar livremente conhecimento do conteúdo do modelo do contrato” ( 8 ).

31.

Pamatojoties uz šīm valodu versijām, jautājums būtu nevis par to, vai apstrīdētais līgumu noslēgšanas modelis ir uzskatāms par agresīvu komercpraksi jebkurā gadījumā, proti, “vienmēr” bez izņēmuma, bet gan tikai tad, “ja” ir izpildīts konkrēts nosacījums: ja patērētājs nevar netraucēti iepazīties ar līguma saturu. Tāpat kā prejudiciālā jautājuma b) un c) daļā iesniedzējtiesa [būtībā] uzdotu jautājumu saistībā ar konkrētu apstākli.

32.

Tomēr prejudiciālā jautājuma franču valodas versijā ir norādīts: “toujours, parce que, durant la visite du livreur, le consommateur ne peut pas prendre connaissance librement du contenu des modèles [de contrat] qui lui sont remis” ( 9 ). Šis tulkojums, šķiet, vislabāk atbilst oriģinālajam [tekstam] poļu valodā, kurā jautājuma a) daļa sākas ar “zawsze, gdyż” (“vienmēr, jo”). Turpretim b) un c) daļas sākas ar vārdiem “tylko, gdy” (tikai, ja). Ortogrāfiskā līdzība starp vārdiem “gdyż” un “gdy” ir likusi Komisijai secināt, ka pirmajā [daļā] lietotais vārds ir saistīts ar pārrakstīšanos un ka visos trīs gadījumos esot runa par terminu “gdy” ( 10 ).

33.

Manuprāt, tā nav jāinterpretē kā pārrakstīšanās. Pirmām kārtām un galvenokārt tāpēc, ka var pieņemt, ka iesniedzējtiesa savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir sastādījusi precīzi un rūpīgi, bet it īpaši tādēļ, ka divos gadījumos, kad tā izmanto vārdu “gdy” (b) un c) daļā), tam seko vārds “tylko” (tikai), bet a) daļā pirms “gdyż” ir vārds “zawsze” (vienmēr). Ja tā būtu pārrakstīšanās un atbilstošais vārds a) daļas gadījumā arī būtu “gdy” (ja), iesniedzējtiesa jautātu, vai apstrīdētais [līgumu slēgšanas] modelis ir uzskatāms par agresīvu komercpraksi vienmēr, ja ir iestājusies noteikta situācija, kas nozīmētu to pašu ko tikai šajā gadījumā. Tad rastos jautājums, kāpēc iesniedzējtiesa arī a) daļā, tāpat kā b) un c) daļā, neizmanto vārdu “tylko” (tikai).

34.

Bez nepieciešamības atsaukties uz iespējamo kļūdīšanos a) daļā minētais nosacījums ir pilnīgi loģisks – pretstatā pārējos punktos minētajai varbūtībai. Ja pēdējās [daļās] atsaucas uz skaidrām un konkrētām situācijām ([patērētājs] iepriekš un individualizēti nav saņēmis visus līgumu paraugus, un tas veido iespējamas norādes uz negodīgām darbībām), a) daļā ir minēts faktors, kas, pamatojoties uz iesniedzējtiesas formulējumu, būtu raksturīgs aprakstītajai praksei, proti, prasībai parakstīt līgumu kurjera klātbūtnē, kas gandrīz noteikti nozīmē, ka, ņemot vērā kurjeru darbam raksturīgo steigu, patērētājs “nevar netraucēti iepazīties ar līgumu paraugu saturu”. Tādējādi runa ir nevis par nosacījumu, kas varētu pastāvēt vai nē, bet par aprakstītās pieejas neatņemamu sastāvdaļu, kura tādējādi ir izskaidrojums tam, kāpēc apstrīdētais līgumu slēgšanas modelis vienmēr (“zawsze”) varētu būt uzskatāms par agresīvu komercpraksi. Tā to, manuprāt, precīzi atspoguļo prejudiciālā jautājuma franču valodas versija, uz kuru es pamatošos turpinājumā.

35.

Direktīvas 2005/29 7. apsvērums ir imperatīvs, nosakot, ka, piemērojot šo direktīvu, “būtu jāņem vērā katra atsevišķā gadījuma konteksts”. Šajā ziņā, pamatojoties uz direktīvas 8. pantu, lai komercpraksi uzskatītu par agresīvu, tā ir jāizvērtē, “ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus”.

36.

Kā apgalvo Polijas valdība ( 11 ) un Komisija ( 12 ), Tiesai tikai ir jāsniedz iesniedzējtiesai Direktīvas 2005/29 interpretācijas un piemērošanas kritēriji, kuri, [Tiesai] neaizstājot šo tiesu, tai palīdzētu īstenot tās uzdevumu – kurš nevar tikt deleģēts – kvalificēt apstrīdēto līgumu slēgšanas modeli. Atkārtoju, ka šī kvalificēšana ir tikai iesniedzējtiesas ziņā ( 13 ).

37.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, es analizēšu dažādos jautājumus, kuri ir izvirzīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

38.

Nav grūti izpildīt Tiesas pienākumu atturēties [no Savienības tiesību noteikumu piemērošanas konkrētam gadījumam] šajā jomā, izsakoties par prejudiciālā jautājuma a) daļu.

39.

Šajā punktā paustās šaubas būtībā ir saistītas ar to, lai noskaidrotu, vai Orange Polska īstenotais līgumu slēgšanas modelis, kā to apraksta iesniedzējtiesa, ir uzskatāms par agresīvu komercpraksi “vienmēr”, proti, “jebkuros apstākļos”.

40.

Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 5. panta 4. punktu “agresīva komercprakse” ir “negodīga komercprakse”, ja – un tikai tad – tā atbilst šīs direktīvas 8. un 9. pantā norādītajiem kritērijiem.

41.

Pieņemt, ka Orange Polska īstenotais līgumu slēgšanas modelis “vienmēr” ir uzskatāms par “agresīvu komercpraksi”, nozīmētu atzīt, ka tā jebkuros apstākļos (vienmēr) ir “negodīga komercprakse”. Bet komercprakse, kas ir uzskatāma par negodīgu jebkurā gadījumā, saskaņā ar Direktīvas 2005/29 5. panta 5. punktu, ir tikai tā, kas ir minēta tās I pielikumā.

42.

Tā kā 31 komercprakses vidū, kas ir minētas I pielikuma tā sauktajā “melnajā sarakstā”, nav pamatlietā apstrīdētās, tad, secinot, ka Orange Polska īstenotā prakse vienmēr ir uzskatāma par agresīvu komercpraksi un līdz ar to – negodīgu komercpraksi, Tiesa, pretēji Direktīvas 2005/29 jēgai un mērķim, uzņemtos likumdevēja funkciju ( 14 ). Līdz ar to uzskatu, ka uz šo prejudiciālā jautājuma punktu ir jāatbild noliedzoši.

43.

Tomēr iesniedzējtiesas prejudiciālā jautājuma b) un c) daļā minētās darbības varētu uzskatīt par “agresīvu komercpraksi, pamatojoties uz nesamērīgu ietekmi”, ja, ņemot vērā “katra konkrētā gadījuma apstākļus”, skatot tos kopumā, tiek konstatēta šāda nesamērīga ietekme.

44.

Direktīvas 2005/29 8. pantā kā “agresīva” ir definēta komercprakse, kas, ņemot vērā visas gadījuma faktiskās īpašības un apstākļus, veicina konkrētu rezultātu, izmantojot noteiktus līdzekļus.

45.

Direktīvas 2005/29 kontekstā “nesamērīga ietekme”, manuprāt, ir nevis “nelikumīga ietekme”, bet gan tāda, kas, neskarot tās likumību, aktīvi darbojas, izmantojot spiedienu, ar spaidiem iespaidojot patērētāja gribu ( 16 ).

46.

Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 2. panta j) punktu nesamērīga ietekme nozīmē varas pozīcijas izmantošanu attiecībā pret patērētāju nolūkā “izdarīt spiedienu, pat neizmantojot fizisku spēku un nedraudot ar tā izmantošanu, lai ievērojami ierobežotu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu”.

47.

Kā jau to atgādināju secinājumos lietā Wind Tre un Vodafone Italia ( 17 ), ir jānošķir divi varas pozīcijas aspekti:

48.

“Agresīva komercprakse” neapšaubāmi ir pirmā minētā, proti, tāda, kurā patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā ( 18 ) un kas, balstoties uz negodīgā veidā iegūtu varas pozīciju – izmantojot uzmākšanos, piespiešanu, fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi –, samazina patērētāja brīvību, liekot viņam noslēgt līgumu, kuram viņš nepiekristu tad, ja nebūtu šīs negodīgās priekšrocības.

49.

Tieši tādēļ, ka līguma noslēgšana nozīmē noteiktu saistību uzņemšanos, kuru izpildi otra puse var likumīgi pieprasīt tiesā, Direktīva 2005/29 aizsargā patērētāja brīvību, lai viņš slēgtu līgumu, balstoties pilnīgu informāciju un piekrītot vienīgi tām saistībām, kuras viņš, izmantojot šo brīvību, ir gatavs uzņemties. Tādējādi direktīva aizsargā nevis pret juridiskajām saistībām, kuras patērētājs jau ir brīvi uzņēmies, bet gan pret to uzņemšanos negodīgas komercprakses rezultātā, neatkarīgi no tā, vai šī prakse ir vai nav likumīga.

50.

Ir daudzi mainīgie, kuri saskaņā ar Direktīvas 2005/29 9. pantu ir jāņem vērā, lai izvērtētu, vai komercprakse saistībā ar mūs interesējošo aspektu ir saistīta ar nesamērīgu ietekmi. Tostarp, bet ne tikai ir jāņem vērā laiks un vieta, kur prakse tiek īstenota, tās iedaba vai ilgums, izmantotā valoda, uzvedība, konkrētas nelaimes izmantošana un apgrūtinošu vai nesamērīgu ar līgumu nesaistītu šķēršļu uzlikšana.

51.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā lietā ir trīs faktori, kuri varētu nozīmēt, ka uzņēmējs ir izmantojis “nesamērīgu ietekmi” pret patērētāju:

52.

Atkarībā no katra minētā faktora rakstura nav izslēdzams, ka tie paši par sevi varētu izraisīt nesamērīgu ietekmi. Tā, piemēram:

53.

Pastāv arī iespēja, ka, izvērtējot tos atsevišķi, neviens no šiem faktoriem pats par sevi nav pietiekams, lai izraisītu nesamērīgu ietekmi, bet kopumā, ņemot vērā to savstarpējo mijiedarbību, tie var radīt šādu rezultātu.

54.

Kā jau norādīju, valsts tiesai katrā konkrētā gadījumā ir jāizvērtē, kāda ietekme atsevišķi vai kopā var būt tādiem apstākļiem kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītajiem. Tajā, kā jau to rezumējot izklāstīju ( 19 ), Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), šķiet, sliecas atzīt, ka agresīva komercprakse nav konstatējama, apstiprinot tādējādi pirmās instances un apelācijas tiesas lēmumus.

55.

Es savukārt gribu uzsvērt, ka Tiesai ir grūti sniegt atbildi, kura tādā lietā kā šī, kurā nenoliedzama nozīme ir izvērtējamo konkrēto darbību īpatnībām, būtu atšķirīga no valsts tiesu lēmumiem (šajā gadījumā saskan gan abu pirmo instanču tiesu, gan iesniedzējtiesas apsvērumi). Šīm tiesām ir ekskluzīva kompetence izvērtēt šādu darbību faktiskos apstākļus, un tās neapšaubāmi ir labākā situācijā nekā Tiesa, nosakot, cik lielā mērā kāda uzņēmēja darbības nianse var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja rīcību.

56.

Tomēr, lai sniegtu iesniedzējtiesai palīdzību, tai interpretējot un piemērojot ad casum Direktīvu 2005/29, varētu būt noderīgi apsvērumi, kurus es izklāstīšu turpmāk.

57.

Ir jānošķir pārdošana internetā un pārdošana pa telefonu, jo, ņemot vērā to raksturiezīmes, katrā no šiem gadījumiem patērētāja situācija ir atšķirīga.

58.

Turklāt “vidusmēra patērētājs”, proti, samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs patērētājs, ņemot vērā sociālos, kultūras un valodas faktorus ( 22 ), kā arī apstākļu, kuros norisinās attiecības starp uzņēmumu un patērētājiem, kontekstu un kopumu, katrā no abiem gadījumiem ir atšķirīgs:

59.

Vēl viens būtisks faktors ir patērētājam sniegtās informācijas kvalitāte. Kā Tiesa atgādināja spriedumā Wind Tre un Vodafone Italia, jēdziens “agresīva komercprakse” ir definēts kā tāds, kas “būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu[,] [n]o [k]ā izriet, ka pakalpojuma pieprasīšanai ir jānotiek pēc patērētāja brīvas izvēles[,] [k]as it īpaši nozīmē, ka informācijai, ko tirgotājs sniedz patērētājam, ir jābūt skaidrai un adekvātai” ( 23 ).

60.

Tiesa ir uzsvērusi, ka ir būtiski svarīgi, lai patērētājam “pirms līguma noslēgšanas [būtu] informācija par tā noteikumiem un šā līguma parakstīšanas sekām”. Tieši it īpaši uz šādas informācijas pamata patērētājs “izlemj, vai viņš vēlas uzņemties līgumiskas saistības ar tirgotāju, piekrītot tā jau iepriekš formulētajiem nosacījumiem” ( 24 ).

61.

Mūs interesējošajā gadījumā viena no iesniedzējtiesas izvirzītajām versijām ir tāda, ka patērētājs “iepriekš un individualizēti (piemēram, uz savu e‑pasta adresi vai dzīvesvietas adresi) nav saņēmis visus līgumu paraugus, pat ja viņam bija iespēja pirms kurjera apmeklējuma pašam iepazīties ar to saturu uzņēmēja interneta vietnē” ( 25 ).

62.

Tādējādi jābalstās uz premisu, ka internetā ievietotā informācija par līgumu paraugu saturu ir pietiekama un patiesa un ka patērētājs tai var piekļūt bez lielām grūtībām. Kā norāda iesniedzējtiesa ( 26 ), pārdošanas pa telefonu gadījumā patērētājs no teleoperatora var iegūt visu nepieciešamo informāciju. Tomēr, manuprāt, telefonsarunas laikā sniegtās informācijas kvalitāte diez vai ir pielīdzināma internetā iegūstamajai informācijai.

63.

Tādējādi jautājums konkrēti ir par to, vai patērētājam iepriekš uz savu dzīvesvietas adresi vai e‑pasta adresi ir jāsaņem visi uzņēmuma piedāvātie līgumu paraugi un vai, ja tie nav saņemti, runa ir par agresīvu komercpraksi.

64.

Manuprāt, ir jāpiedāvā patērētājam dažādi esošie līgumu paraugi ( 27 ), ļaujot ar tiem iepazīties, bet uzņēmējam nav tie obligāti pirms kurjera apmeklējuma individualizēti jānogādā patērētājam.

65.

Tā kā iesniedzējtiesas jautājums galvenokārt ir saistīts ar konkrēto brīdi, kad patērētājam ir jāpieņem galīgais lēmums – proti, brīdi, kad kurjers tam izsniedz līguma paraugu, kuru patērētājs ir izvēlējies telefonsarunas laikā vai apmeklējot uzņēmuma mājas lapu, – tiesai ir jānoskaidro, vai tas, ka šajā brīdī patērētājam nav visu līgumu paraugu, var sekmēt to, ka patērētājs jūtas spiests pieņemt lēmumu, ko tas citādi nebūtu pieņēmis ( 28 ).

66.

Tā tas, piemēram, var būt, ja patērētājs šaubās, vai līgums, kas tam tiek dots parakstīt, sakrīt ar to, ar ko tas ir iepazinies internetā vai kas tam ir ticis aprakstīts telefonsarunas laikā, bet kurjers vai nu nespēj kliedēt viņa šaubas, vai liedz viņam iespēju to pārbaudīt, uzstājīgi mudinot parakstīt līgumu.

67.

Tiesas sēdē apstiprinājās, ka šīm vajadzībām Orange Polska izmanto parasto kurjeru pakalpojumus, kuriem tādējādi nav nekādas saistības ar telefonijas jomu un kuri nespēj sniegt nekādu informāciju par līgumiem starp patērētāju un telefonsakaru kompāniju.

68.

Bez tā, ka kurjers nespēj kliedēt patērētāja šaubas, svarīgākais faktors vienmēr ir viņa izturēšanās, ņemot vērā patērētāja situāciju, kas pamatojas uz informāciju, kura ir tā rīcībā brīdī, kad viņam tiek iesniegts līgums parakstīšanai.

69.

Ja šī informācija ir nepietiekama vai maldinoša, tas varētu būt pamats maldinošai komercpraksei, proti, tādai komercpraksei, kuru saskaņā ar Direktīvas 2005/29 7. panta 1. punktu uzskata par maldinošu, “ja attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis”.

70.

Tomēr šī maldinošā informācija radītu pamatu “agresīvai komercpraksei” tikai tad, ja, pateicoties tai, uzņēmējs vai trešā persona (šai gadījumā, kurjers) viņa vārdā varētu izmantot varas pozīciju, panākot to ar maldinošām darbībām vai noklusēšanu un īstenojot to nelikumīgā veidā.

71.

Lai garantētu, ka kurjera darbība neizraisa nesamērīgu ietekmi, nav tik lielas nozīmes informācijai, kas patērētājam tiek sniegta pirkšanas procedūras iepriekšējos posmos ( 29 ), cik tam, lai kurjera uzvedība būtu atbilstoši reglamentēta tādā veidā, kas ļautu izslēgt vai līdz minimumam samazināt psiholoģiskā spiediena faktoru, kas zināmos gadījumos var tikt traktēts kā aicinājums parakstīt līgumu.

72.

Šajā ziņā, ja runa būtu par telefonsakaru kompānijai piesaistītu kurjeru, tam vajadzētu būt spējīgam kliedēt šaubas, kas pēdējā brīdī varētu būt radušās patērētājam, piemēram, kurjeram izsniedzot in situ līguma paraugu modeļus vai piedāvājot iespēju atbraukt vēlreiz, kad patērētājs būs ar tiem iepazinies. Tāpat arī vajadzētu nodrošināt, ka tas nekādā gadījumā uzstājīgi nemudina patērētāju parakstīt līgumu, brīdinot, ka neparakstīšanas vai kavēšanās gadījumā patērētājam būs jāuzņemas kāda atbildība vai turpmākā līguma noteikumi būs mazāk izdevīgi.

73.

Turpretim, ja runa, kā tas ir šajā lietā, ir par kurjeriem, kuri nav saistīti ar telefonsakaru kompāniju un tādējādi nav spējīgi sniegt patērētājam kādu informāciju vai uzņemties kādas saistības uzņēmuma vārdā, ir vismaz jānodrošina, lai kurjers neuzstāj uz to, ka patērētājam ir jāparaksta līgums.

74.

Šie tostarp ir faktori, kuri, manuprāt, būtu jāņem vērā saistībā ar uzņēmuma un kurjeru dienesta, kas darbojas tā vārdā, sadarbību. Valsts tiesai tie ir jāizvērtē, lai noteiktu, vai kurjera iesaistīšanās līguma parakstīšanas kontekstā var būt saistīta ar nesamērīgas ietekmes izmantošanu (Direktīvas 2005/29 8. pants).

75.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai sniegt šādu atbildi Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija):

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004, 8. pants saistībā ar šīs direktīvas 9. pantu un 2. panta j) punktu ir jāinterpretē tādējādi: