1. 

Ar šo apelācijas sūdzību Beļģijas Karaliste lūdz Tiesu atcelt 2017. gada 20. jūlija spriedumu Beļģija/Komisija ( 2 ), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/417 ( 3 ) par Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (“ELGF”) finansējuma 9601619 EUR apmērā nepiešķiršanu Beļģijas Karalistei.

2. 

Šī apelācijas sūdzība sniedz Tiesai iespēju paskaidrot dalībvalstu pienākuma atgūt nepamatoti izmaksātās summas ELGF kontekstā tvērumu. Konkrēti – Tiesai jānolemj, vai Vispārējai tiesai bija taisnība, nospriežot, ka, ņemot vērā visus izskatāmās lietas apstākļus, Beļģijas kompetento iestāžu lēmums neizmantot visus valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus, mēģinot atgūt nepamatoti izmaksātās eksporta kompensācijas, ir nolaidība, ko Beļģijas Karaliste pieļāvusi Padomes Regulas (EK) Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunkta izpratnē ( 4 ).

3.

Regulā Nr. 1290/2005 ir paredzēti pamatnoteikumi kopējās lauksaimniecības politikas finansējumam.

4.

Saskaņā ar regulas 25. apsvērumu dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai pārliecinātos, ka fondu finansētie darījumi ir faktiski notikuši un ir veikti pareizi. Dalībvalstīm arī būtu jānovērš jebkuri saņēmēju nodarīti pārkāpumi un efektīvi jārīkojas attiecībā uz tiem.

5.

26. apsvērumā ir teikts, ka konkrētos gadījumos, kad attiecīgā dalībvalsts ir pieļāvusi nolaidību, ir pamats pieprasīt, lai tā atlīdzina visu summu. Tajā pašā apsvērumā ir paskaidrots, ka tomēr, ar nosacījumu, ka dalībvalstis ievēro saistības atbilstīgi savām iekšējām procedūrām, būtu jābūt iespējai finansiālo slogu sadalīt taisnīgi starp Eiropas Savienību un dalībvalsti.

6.

Atbilstoši 27. apsvērumam atgūšanas procedūras var vēl ilgāk aizkavēt nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu, negarantējot sekmīgu iznākumu. Šādu procedūru īstenošanas izmaksas var būt nesamērīgas ar jau atgūtām vai atgūstamām summām.

7.

Regulas Nr. 1290/2005 3. pantā ir it īpaši noteikts:

“1.   Dalībvalstīm un [Eiropas Savienībai] īstenojot dalītu vadību, ELGF finansē šādus izdevumus, kas veikti saskaņā ar [ES] tiesību aktiem:

[..].”

8.

Regulas Nr. 1290/2005 9. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis:

[..]”

9.

Šīs regulas 31. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja Komisija konstatē, ka 3. panta 1. punktā un 4. pantā paredzētie izdevumi nav veikti saskaņā ar [ES] noteikumiem, tā pieņem lēmumu par to, kādas summas nav jāatmaksā no [ES] finansējuma, saskaņā ar 41. panta 3. punktā paredzēto procedūru.”

10.

Regulas Nr. 1290/2005 32. pantā ir teikts:

“[..]

5.   Ja līdzekļus neatgūst četros gados pēc pirmās administratīvās vai tiesas konstatācijas vai – gadījumos, kad atgūšanai veic tiesvedību attiecīgās valsts tiesā, – astoņos gados pēc tās, 50 % no neatgūšanas finansiālajām sekām sedz attiecīgā dalībvalsts un 50 % sedz no [ES] budžeta.

Attiecīgā dalībvalsts 3. punkta pirmajā daļā minētajā kopsavilkuma ziņojumā atsevišķi norāda summas, kas nav atgūtas šā punkta pirmajā daļā norādītajā termiņā.

Neatgūšanas radītā finansiālā sloga sadalījums saskaņā ar šā punkta pirmo daļu neskar prasību attiecīgajai dalībvalstij veikt atgūšanas procedūras saskaņā ar šīs regulas 9. panta 1. punktu. 50 % no šādi atgūtām summām pārskaita ELGF pēc šā panta 2. punktā minētā atvilkuma piemērošanas.

Ja, veicot atgūšanas procedūru, pārkāpumu neesamību konstatē ar galīgu administratīvu vai tiesas aktu, tad attiecīgā dalībvalsts finansiālo slogu, ko tā uzņēmusies saskaņā ar pirmo daļu, deklarē kā izdevumu[s] ELGF.

[..]

6.   Dalībvalsts var pieņemt lēmumu neturpināt atgūšanu, ja šāda rīcība ir atbilstīgi pamatota. Šādu lēmumu var pieņemt vienīgi šādos gadījumos:

[..]

8.   Pēc 31. panta 3. punktā paredzētās procedūras pabeigšanas Komisija var pieņemt lēmumu nefinansēt summas, ko paredzēts segt no [ES] budžeta, šādos gadījumos:

[..]”

11.

1992. gadā Générale Sucrière, kuras tiesību pārņēmējs vēlāk bija Saint-Louis Sucre, pārdeva kopumā 24000 tonnu cukura Metelmann un Sucre Export. Saskaņā ar pārdošanas līgumiem cukurs no Eiropas Savienības bija jāeksportē.

12.

Metelmann un Sucre Export tālāk pārdeva 6000 tonnas cukura Proud Trading un Shawline Offshore, izmantojot divus starpniekus. Šajos līgumos bija arī noteikts, ka cukurs ir paredzēts piegādei uz trešo valsti ārpus (tagadējās) Eiropas Savienības un ka nekavējoties pēc iekraušanas tas ir jāizved no Eiropas Savienības teritorijas.

13.

Saint-Louis Sucre nolīga Belgian Bunkering, no vienas puses, un Stevedoring et Manufert (turpmāk tekstā – “Manuport Services”), no otras puses, lai tās noformētu attiecīgos dokumentus, kā arī saņemtu un iekrautu cukuru kuģos.

14.

Cukurs, kurš bija jāved no Antverpenes ostas Beļģijā uz Uzbekistānu, tika iekrauts 1993. gada 20. janvārī un 29. martā.

15.

Manuport Services noformēja un nosūtīja attiecīgos dokumentus un eksporta deklarācijas kompetentajai iestādei, proti, Bureau d’intervention et de restitution belge (Beļģijas Intervences un kompensāciju birojs, turpmāk tekstā – “BIRB”). Pamatojoties uz šiem dokumentiem, BIRB samaksāja avansu Saint-Louis Sucre saistībā ar eksporta kompensāciju, uz kuru Saint-Louis Sucre bija tiesības. Galīgais maksājums tika izdarīts tad, kad Saint-Louis Sucre bija iesniegusi pierādījumus, ka cukurs ir izvests no (tagadējās) Eiropas Savienības muitas savienības teritorijas.

16.

Pēc maksājuma izdarīšanas atklājās, ka 6000 tonnu cukura, ko Metelmann un Sucre Export bija tālāk pārdevušas Proud Trading un Shawline Offshore, pēc izvešanas no Antverpenes ostas tika novirzīts no sākotnējā galamērķa un krāpnieciski reimportēts Eiropas Savienībā, pamatojoties uz viltotiem dokumentiem. Saint-Louis Sucre nekavējoties informēja BIRB par šo atklājumu.

17.

Pēc tam, kad atklājās cukura reimportēšana, tika ierosināts kriminālprocess pret divām fiziskajām personām, kas darbojās kā starpnieki starp Metelmann un Sucre Export, no vienas puses, un Shawline Offshore un Proud Trading, no otras.

18.

Ar 2003. gada 22. oktobraHof van Beroep Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa, Beļģija) spriedumu abas personas tika atzītas par vainīgām krāpniecībā, dokumentu viltošanā un viltotu dokumentu izmantošanā.

19.

Šajā tiesvedībā BIRB, Saint-Louis Sucre, Metelmann, Sucre Export un Manuport Services iesniedza civilprasību un tiem tika piešķirta provizoriska summa 1 centa apmērā kā kompensācija par divu fizisko personu nodarītajiem zaudējumiem.

20.

1994. gada 16. martā pēc informācijas saņemšanas par krāpniecību ar eksportu BIRB pieprasīja Saint-Louis Sucre atmaksāt saņemto eksporta kompensāciju. BIRB uzskata, ka Saint-Louis Sucre, izmantojot viltotus dokumentus (T2E veidlapu), ir reimportējis cukuru, par kuru pirms tam tika iesniegta deklarācija un ar konkrētiem dokumentiem (T5 veidlapu) sniegti pierādījumi par eksportu.

21.

Saint-Louis Sucre apstrīdēja šo apgalvojumu, norādot, ka nav atbildīga par šo pārkāpumu.

22.

Tomēr Saint-Louis Sucre piekrita provizoriski samaksāt BIRB pieprasīto summu, lai nepieaug procenti. Samaksātā summa atbilda BIRB pieprasītajai summai ar procentiem par laikposmu no 1994. gada 19. aprīļa līdz 1997. gada 16. maijam.

23.

Pēc Saint-Louis Sucre maksājuma saņemšanas Beļģijas Karaliste samaksāja summu, kas atbilst 80 % no summas, ko Saint-Louis Sucre bija samaksājusi ELGF, un paturēja atlikušos 20 % saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 595/91 ( 5 ).

24.

1997. gada 18. jūnijāSaint-Louis Sucre ierosināja tiesvedību tribunal de première instance de Bruxelles (Briseles rajona tiesa, Beļģija), lai atgūtu BIRB samaksāto summu, kā arī procentus un izmaksas.

25.

Ar 2008. gada 20. marta spriedumu tiesa piesprieda BIRB atmaksāt Saint-Louis Sucre pieprasīto summu.

26.

BIRB iesniedza apelācijas sūdzību cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija). BIRB lūdza apelācijas tiesu iesniegt Eiropas Savienības Tiesai trīs prejudiciālos jautājumus. Tomēr cour d’appel de Bruxelles ar 2012. gada 3. maija spriedumu apstiprināja tribunal de première instance de Bruxelles spriedumu un piesprieda BIRB samaksāt Saint-Louis Sucre10114003,39 EUR, kas atbilst pamatsummai 5133087,54 EUR kopā ar procentiem no 1997. gada 1. jūnija un dažādiem citiem izdevumiem. Minētā tiesa neuzskatīja par nepieciešamu uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus.

27.

Pēc cour d’appel de Bruxelles sprieduma BIRB lūdza advokāta, kurš ir tiesīgs vērsties Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Beļģija), atzinumu, jo saskaņā ar Beļģijas likumdošanu lietas dalībnieks drīkst iesniegt apelācijas sūdzību Kasācijas tiesā tikai tad, ja vispirms ir saņemts šāds atzinums.

28.

Pēc lietas un Tiesas judikatūras padziļinātas analīzes advokāte, kura ir tiesīga vērsties Cour de cassation, sniedza atzinumu ar secinājumu, ka BIRB pārsūdzība Cour de cassation nebūs sekmīga.

29.

Pēc minētā atzinuma saņemšanas BIRB nolēma neiesniegt apelācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles tiesas spriedumu. Tā rezultātā BIRB samaksāja Saint-Louis Sucre piespriesto summu.

30.

Pēc cour d’appel de Bruxelles sprieduma BIRB informēja Komisiju par nodomu pieprasīt summu, kas tam jāmaksā Saint-Louis Sucre, no ELGF un pēc tam to arī izdarīja. Tā rezultātā BIRB 2012. gada pārskatā iekļāva pozitīvu korekciju 9601619,85 EUR apmērā.

31.

Summa tika ieskaitīta Eiropas Savienības 2012. finanšu gadā un pēc tam izmaksāta Beļģijas Karalistei ( 6 ).

32.

Pēc minētā maksājuma Komisija ierosināja tā saukto atbilstības noskaidrošanas procedūru, kas ļauj Komisijai pārbaudīt, vai dalībvalsts ir pareizi izlietojusi tās rīcībā nodotos naudas līdzekļus ( 7 ). Komisija uzskatīja, ka summa nevar tikt pieprasīta no ELGF divu iemeslu dēļ, – pirmkārt, visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi nav bijuši izsmelti, jo netika iesniegta apelācijas sūdzība Cour de cassation, un, otrkārt, Komisija apstrīdēja procentu maksājumu pieprasījumu par laikposmu pēc 1997. gada.

33.

Ar 2013. gada 23. maija vēstuli BIRB apstrīdēja minēto novērtējumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta ceturto daļu. Tas arī norādīja, ka, no vienas puses, apelācijas sūdzība Cour de cassation obligāti un automātiski nenozīmētu, ka tiktu iesniegti prejudiciāli jautājumi saskaņā ar LESD 267. pantu, un, no otras puses, ņemot vērā advokāta, kurš ir tiesīgs vērsties Cour de cassation, lomu, tam nebija izvēles, pieņemot lēmumu par apelācijas sūdzības neiesniegšanu.

34.

Tā kā domstarpības starp BIRB un Komisiju turpinājās, 2014. gada 13. oktobrī notika divpusēja tikšanās.

35.

Pēc tikšanās Beļģijas Karaliste 2014. gada 17. oktobra un 2015. gada 21. janvāra vēstulēs sniedza papildinformāciju par eksportu un dažādam procedūrām attiecībā uz krāpniecisko cukura eksportu.

36.

2015. gada 12. jūnija paziņojumā, pamatojoties uz Komisijas Regulas (EK) Nr. 885/2006 10. un 11. pantu ( 8 ), Komisija apstiprināja savu nostāju par to, ka minētās summas atgūšanai visi valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļi nebija izsmelti. Paziņojumā tika norādīts, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunktu BIRB nav tiesību pieprasīt līdzekļus no ELGF. Tāpēc summa 9601619 EUR apmērā tiks izslēgta no Eiropas Savienības finansējuma.

37.

Pamatojoties uz 2016. gada 22. februāra kopsavilkuma ziņojumu, Komisija pieņēma attiecīgo lēmumu, ar kuru minētā summa Beļģijas Karalistei tika izslēgta no Eiropas Savienības finansējuma. Beļģijas Karalistei par lēmumu tika paziņots 2016. gada 18. martā.

38.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 30. maijā, Beļģijas Karaliste lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu.

39.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa prasību noraidīja kopumā.

40.

Ar apelācijas sūdzību Beļģijas Karaliste lūdz Tiesu:

41.

Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

42.

2018. gada 27. jūnijā notika tiesas sēde, kurā uzstājās abas minētās lietas dalībnieces.

43.

Beļģijas Karaliste apelācijas sūdzībā izvirza vienu vienīgu pārsūdzības pamatu, balstoties uz kuru tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav pareizi interpretējusi Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunktu.

44.

Pirmkārt, vienīgā pārsūdzības pamata pirmajā daļā Beļģijas Karaliste apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, secinot, ka Beļģijas iestādes nav izsmēlušas visus valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus tāpēc, ka nav iesniegta apelācijas sūdzība Cour de cassation ( 9 ). Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējai tiesai bija jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (“ECT”) judikatūra, nosakot, vai ir izsmelti visi valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

45.

Otrkārt, vienīgā pārsūdzības pamata otrajā daļā Beļģijas Karaliste apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, secinot, ka Beļģijas Karaliste ir pieļāvusi nolaidību minētās summas atgūšanā, jo nav iesniegta apelācijas sūdzība Cour de cassation ( 10 ).

46.

Komisija uzskata, ka pārsūdzības pamata pirmā daļa ir nepieņemama, jo tā attiecas uz jautājumu, kas Vispārējā tiesā nav skatīts. Komisija uzskata, ka abas vienīgā pārsūdzības pamata daļas katrā ziņā ir nepamatotas.

47.

Pirms izskatīt vienīgo pārsūdzības pamatu, uz kuru ir balstīta šī apelācijas sūdzība, es īsumā paskaidrošu atbilstošās tiesību normas, kas attiecas uz šo lietu.

48.

Divi lauksaimniecības fondi, ELGF un ELFLA, ir nodibināti saskaņā ar Regulu Nr. 1290/2005, lai aizstātu Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fondu (ELVGF) – instrumentu, ar kuru sākotnēji tika finansēta Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ( 11 ). ELGF un ELFLA tiek finansēti no ES budžeta un tāpat kā to priekštecis tiek izmantoti, lai finansētu KLP vispārīgi un lauku attīstību it īpaši ( 12 ).

49.

Konkrētāk – ELGF tika izveidots, lai tostarp finansētu kompensācijas lauksaimniecības produktu eksportam uz trešām valstīm (kā, piemēram, cukurs šajā lietā) ( 13 ). ELGF kopīgi pārvalda ES un dalībvalstis, lai gan dalībvalstīm ir īpaši nozīmīga loma šajā ziņā. Tās ir atbildīgas par maksājumu veikšanu, nodevu noteikšanu un kavēto maksājumu atgūšanu saistībā ar ELGF. Šos izpildes uzdevumus dalībvalstis veic autonomi.

50.

Ņemot vērā to būtisko lomu sistēmā, kas izveidota ar Regulu Nr. 1290/2005, dalībvalstīm ir pienākums, un tas skaidri ir noteikts minētajā regulā, aizsargāt Eiropas Savienības finansiālās intereses ( 14 ). Saskaņā ar minētās regulas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu dalībvalstis kopējās lauksaimniecības politikas jomā pieņem visus normatīvos vai administratīvos noteikumus, kā arī nosaka jebkurus citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai efektīvi aizsargātu Eiropas Savienības finansiālās intereses.

51.

Papildus minētajam vispārīgajam pienākumam, kas noteikts 9. panta 1. punktā, Regulā Nr. 1290/2005 ir paredzēti arī konkrēti mehānismi, kuru mērķis ir veicināt no ELGF nepamatoti izmaksātu summu savlaicīgu un iedarbīgu atgūšanu. Zīmīgi, ka ar Regulas 32. panta 5. punktu ir ieviests mehānisms, kas ļauj vienlīdzīgi sadalīt neatgūšanas radīto finansiālo slogu (50/50) starp ES budžetu un attiecīgo dalībvalsti, ja līdzekļi netiek atgūti četru gadu laikā pēc pirmās administratīvās vai tiesas konstatācijas, vai gadījumos, kad saistībā ar atgūšanu ir ierosināta tiesvedība attiecīgas valsts tiesā, – astoņu gadu laikā pēc tās. Turklāt, pamatojoties uz 32. panta 8. punktu, Komisija var pieņemt lēmumu attiecīgos gadījumos nefinansēt noteiktas kompensācijas no ES budžeta saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punktu. Tā tas var būt, piemēram, gadījumā, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts vai tās iestādes, mēģinot atgūt pārkāpumu dēļ zaudētos līdzekļus, ir pieļāvušas nolaidību.

52.

Šo mehānismu nepieciešamība var tikt izskaidrota ar savstarpēji saistītiem faktoriem, kas attiecas uz ar Regulu Nr. 1290/2005 izveidotās finansēšanas sistēmas loģiku.

53.

Patiesībā nevajadzētu aizmirst, ka ELGF sistēmā veiktie dalībvalstu maksājumi saskaņā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem parasti tiek atmaksāti no ES budžeta. Iepriekš minētie mehānismi tādējādi ir izņēmumi no vispārējā noteikuma par to, kā ES finansē izdevumus, kas dalībvalstīm radušies saistībā ar KLP. Kā tika atzīmēts, ņemot vērā, ka dalībvalstis rīkojas Eiropas Savienības vārdā, ir piemēroti, ka Eiropas Savienībai principā būtu jāsedz zaudējumi, ko rada indivīdu rīcība, ja dalībvalstis ir darījušas visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka KLP finansētie darījumi ir faktiski notikuši un ir veikti pareizi, lai novērstu pārkāpumus, rīkotos attiecībā uz tiem un atgūtu zaudētos līdzekļus ( 15 ). Tomēr, lai nodrošinātu, ka netiek sekmēta bezdarbība, šie mehānismi ir daļa no pasākumiem, kas nodrošina atbilstošu dalībvalstu rīcību, lai cīnītos ar krāpniecību, – tā ir problēma, kas bieži atkārtojas lauksaimniecības subsīdiju kontekstā –, un darītu visu iespējamo, mēģinot atgūt nepamatoti izmaksātus līdzekļus ( 16 ).

54.

Apstrīdētajā lēmumā Komisija, lai izslēgtu minētās summas no Eiropas Savienības finansējuma, ir atsaukusies uz Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punktu, šo lēmumu Vispārējā tiesa apstiprināja ar pārsūdzēto spriedumu. Tādējādi šajā tiesvedībā Tiesai ir jālemj, vai Vispārējai tiesai bija taisnība, uzskatot, pirmkārt, ka, neiesniedzot apelācijas sūdzību Cour de cassation par 2012. gada 3. maija spriedumu (ar kuru tika apstiprināts pirmās instances tiesas spriedums pret BIRB un noraidīta BIRB prasība iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā pareizi interpretēt Regulu (EEK) Nr. 3665/87 ( 17 )), Beļģijas Karaliste nav izmantojusi visus tās rīcībā esošos līdzekļus un tādējādi nav rīkojusies ar pietiekamu rūpību, lai atgūtu minētos līdzekļus, un, otrkārt, ka neatgūšanas iemesls tāpēc ir minētās dalībvalsts nolaidība ( 18 ).

55.

Šajā sakarā no lietas dokumentiem ir redzams, ka apelācijas sūdzības iesniegšanai Cour de cassation apelācijas sūdzības iesniedzējam vispirms ir jāpieprasa advokāta, kurš ir tiesīgs vērsties šajā tiesā, atzinums. Advokāts pēc pieprasījuma tad izvērtēs iespēju iesniegt apelācijas sūdzību Cour de cassation atbilstoši tiesību normām.

56.

Šajā gadījumā pēc 2012. gada 3. maija sprieduma pasludināšanas BIRB lūdza advokāta, kurš ir tiesīgs vērsties Cour de cassation, atzinumu. Pēc lietas izskatīšanas advokāte, pie kuras vērsās BIRB, atzina, ka apstrīdēt 2012. gada 3. maija spriedumu ar būtiskām izredzēm uz veiksmīgu iznākumu nav iespējams. Pēc minētā atzinuma BIRB neiesniedza apelācijas sūdzību Cour de cassation.

57.

Ņemot vērā šos īpašos faktiskos apstākļus, Beļģijas Karalistes iesniegtā pārsūdzība būtībā ir jautājums par to, vai lēmums neiesniegt apelācijas sūdzību vien var nozīmēt attiecīgās dalībvalsts nolaidību. Konkrētāk – cik tālu dalībvalstij ir jāiet, lai atgūtu zaudētos līdzekļus?

58.

Izskatot šo apelācijas sūdzību, Tiesai tāpēc būs jānosaka kritēriji, pamatojoties uz kuriem ir jāizvērtē, vai dalībvalsts ir rīkojusies nolaidīgi pārkāpumu dēļ zaudēto līdzekļu atgūšanas kontekstā. Patiesi, lai pietiekami aizsargātu Eiropas Savienības intereses, ir jāatrod atbilstošs līdzsvars starp prasību izmantot visus nepieciešamos līdzekļus zaudēto summu atgūšanai, no vienas puses, un to, ka dalībvalstīm ir jāizvairās no liekām un dārgām tiesvedībām, no otras puses ( 19 ).

59.

Pārsūdzības vienīgā pamata pirmajā daļā Beļģijas Karaliste apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā nav piemērojusi ECT judikatūru, izvērtējot, vai Beļģijas iestādes ir pieļāvušas nolaidību, neizsmeļot visus iespējamos valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus ( 20 ).

60.

Beļģijas Karaliste it īpaši uzsver, ka ECT savā judikatūrā ir atzinusi īpašo un obligāto advokāta, kas tiesīgs vērsties Cour de cassation, lomu, – atbilstoši šai judikatūrai var tikt uzskatīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir izsmēlis visus valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus arī tad, ja viņš nav iesniedzis apelācijas sūdzību, ja šāda rīcība būtu pretēja advokāta, kurš ir tiesīgs vērsties Cour de cassation, negatīvajam atzinumam.

61.

Komisija uzskata, ka pārsūdzības vienīgā pamata pirmā daļa ir nepieņemama, jo arguments par ECT judikatūru netika izvirzīts Vispārējā tiesā. Komisija uzskata, ka pārsūdzības vienīgā pamata pirmā daļa katrā ziņā ir nepamatota, jo būtībā ECT judikatūra šajā kontekstā nav piemērojama.

62.

Sākumā, pirms pārsūdzības vienīgā pamata pirmās daļas būtības izskatīšanas, es īsumā apskatīšu Komisijas izvirzīto piemērojamības jautājumu.

63.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa atzina, ka tas ir neierasti, taču iespējams, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedz apelācijas sūdzību Cour de cassation, neraugoties uz advokāta, kurš ir tiesīgs vērsties šajā tiesā, negatīvo atzinumu. Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa secināja, ka Beļģijas iestādes nav izsmēlušas visus valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus, līdz ar to Beļģija nav rīkojusies ar pietiekamu rūpību ( 21 ).

64.

Attiecībā uz vienīgā pārsūdzības pamata pirmās daļas pieņemamību vispirms būtu jāatgādina, ka pārsūdzībā parasti jauni pamati nav pieņemami ( 22 ).

65.

Vispārējā tiesā Beļģijas Karaliste apgalvoja, ka tā ir izsmēlusi visus iespējamos valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Šajā tiesā minētā dalībvalsts plaši izskaidroja, kāpēc, no vienas puses, apelācijas sūdzība Cour de cassation nevar tikt uzskatīta par trešās pakāpes (substantīvo) jurisdikciju un, no otras puses, kāpēc bija praktiski neiespējams apelācijas sūdzības veiksmīgs iznākums šajā tiesā, ja advokāte ir sniegusi negatīvu atzinumu par veiksmīgas pārsūdzības iespējām Cour de cassation. Tomēr Beļģijas Karaliste konkrēti neapgalvoja, ka Vispārējai tiesai būtu jāpiemēro ECT judikatūra, lai noskaidrotu, vai tā ir izsmēlusi visus iespējamos valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus un vai tā nav pielaidusi nolaidību zaudēto līdzekļu atgūšanā.

66.

Tāpēc ir taisnība, kā norāda Komisija, ka ECT judikatūras piemērojamība, lai interpretētu Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunktu, pirmajā instancē netika apspriesta.

67.

Tomēr Tiesa nepiemēro stingrus standartus attiecībā uz jaunu argumentu pieņemamību. Tā vietā svarīgākais ir, lai pirmās instances strīda priekšmets apelācijas sūdzības laikā netiktu mainīts.

68.

Konkrētāk, kā Tiesa ir nospriedusi, no Tiesas statūtu 58. panta, skatot to kopsakarā ar Tiesas Reglamenta 113. panta 2. punkta noteikumiem, izriet, ka apelācijas sūdzībā tās iesniedzējs var izvirzīt ikvienu nozīmīgu argumentu, ja vien ar apelācijas sūdzību netiek grozīts Vispārējā tiesā izskatītās prasības priekšmets ( 23 ).

69.

Pretēji tam, kas ir ietverts Komisijas argumentācijā par nepieņemamību, nav tādas prasības, ka ikvienam apelācijas sūdzībā izvirzītam argumentam ir jābūt iepriekš apspriestam pirmajā instancē. Tieši otrādi, Tiesa šajā sakarā ir uzsvērusi, ka tāds ierobežojums argumentiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs var izvirzīt apelācijas tiesvedībā, nav pieņemams. Tas tā ir tāpēc, ka pārsūdzības procedūrai pretējā gadījumā tiktu atņemta liela daļa no tās jēgas ( 24 ).

70.

Pārsūdzības vienīgā pamata pirmā daļa nemaina Vispārējā tiesā izskatītās prasības priekšmetu. Ar argumentu par ECT judikatūras piemērojamību drīzāk tiek mēģināts apstrīdēt veidu, kādā Vispārējā tiesa interpretēja un piemēroja Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunktu.

71.

Tādējādi ir jānoraida Komisijas argumentācija par pārsūdzības vienīgā pamata pirmās daļas nepieņemamību.

72.

ECT judikatūra, uz kuru atsaucas Beļģijas Karaliste, attiecas uz ECT izskatāmo lietu pieņemamību. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 35. panta 1. punktu ECT var izskatīt lietu tikai tad, ja prasītājs ir izsmēlis visus (parastos) valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus ( 25 ).

73.

Tā, protams, ir taisnība, kā uz to norādīja Beļģijas Karaliste, ka pamattiesības, kuras garantētas ECPAK, ir Savienības tiesību aktu vispārējo principu pamatā ( 26 ). Tāpat ir taisnība arī tas, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 52. panta 3. punktu Hartā ietvertajām tiesībām, kas atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, ir jābūt ar tādu pašu nozīmi un tvērumu kā konvencijā noteiktās. Līdz ar to attiecīgos gadījumos, interpretējot Savienības tiesību aktu noteikumus, un it īpaši atbilstošos Hartas noteikumus, ir jāņem vērā ECT judikatūra.

74.

Tomēr, kā jau tika norādīts, Beļģijas Karalistes minētā judikatūra neattiecas uz Hartā ietvertajām tiesībām vai, plašāk, ECPAK noteikto tiesību un brīvību aizsardzību, tā attiecas uz prasību, ka prasītājam ir jābūt izsmēlušam visus valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus pirms prasības iesniegšanas ECT.

75.

Šai prasībai nav nekāda sakara ar Regulas Nr. 1290/2005 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto prasību, ka dalībvalstīm ir jāizmanto visi nepieciešamie līdzekļi, lai atgūtu summas, kas zaudētas pārkāpumu dēļ. Minētajai prasībai nav arī nekāda sakara ar to, kā nolaidības jēdziens būtu jāinterpretē Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunkta interpretācijas nolūkā.

76.

Prasības par to, ka prasītājam jābūt izsmēlušam visus valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus, mērķis ir nodrošināt, ka valsts tiesa var novērst jebkādus pārkāpumus pirms lietas iesniegšanas ECT ( 27 ). Turpretim prasība izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, lai atgūtu zaudētās summas, ir vērsta uz to, lai nodrošinātu ES līdzekļu pienācīgu aizsardzību un novērstu nepamatotus maksājumus.

77.

Tāpēc ir grūti pieņemt, ka Vispārējai tiesai varētu tikt pārmesta kļūda tiesību piemērošanā tāpēc, ka tā nav ņēmusi vērā ECT judikatūru Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunkta interpretācijā, kas ir noteikums, kura galvenais mērķis ir Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzība.

78.

Vēl jo vairāk, pat pieņemot, ka Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē, ņemot vērā šo judikatūru, no tās izrietošās norādes ir ierobežotas.

79.

Šajā judikatūrā nav nekā, kas liecinātu par to, ka prasītājiem parasti nav jāiesniedz apelācijas sūdzība par tiesību normām Cour de cassation. Tas tā ir, neraugoties uz to, ka dažos īpašos faktiskos apstākļos ECT nav pasludinājusi prasību par nepieņemamu, lai gan apelācijas sūdzība Cour de cassation nav bijusi iesniegta ( 28 ). Tā vietā ECT pati ir skaidrojusi, ka noteikums par tiesību izsmelšanu ir jāpiemēro elastīgi un bez pārmērīga formālisma. Nosakot, vai minētais noteikums ir ievērots, svarīgi ir pienācīgi izvērtēt katras individuālās lietas konkrētos apstākļus ( 29 ).

80.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka vienīgā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

81.

Pārsūdzības vienīgā pamata otrajā daļā Beļģijas Karaliste apgalvo, ka – pretēji Vispārējās tiesas vērtējumam ( 30 ) – tā ir izrādījusi nepieciešamo rūpību aplūkoto summu atgūšanā. Beļģijas Karaliste uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pareizi novērtējusi Beļģijas iestāžu rīcību attiecībā uz lēmumu nepārsūdzēt 2012. gada 3. maija spriedumu Cour de cassation, lai gan teorētiski bija iespējams iesniegt apelācijas sūdzību, praktiski Beļģijas iestādēm nebija iespējams to izdarīt veiksmīgi. Beļģijas Karaliste arī kritizē Vispārējo tiesu par advokāta, kas tiesīgs vērsties Cour de cassation, lomas Beļģijas tiesību sistēmā pienācīgu nenovērtēšanu. Beļģijas Karaliste uzskata, ka Beļģijas iestādes ievēroja pietiekamu rūpību, lai arī neiesniedza apelācijas sūdzību, jo būtu pārmērīgi un neefektīvi prasīt, lai apelācijas sūdzības tiktu sistemātiski iesniegtas, neraugoties uz to, ka tās ir lemtas neveiksmei.

82.

Savukārt Komisija apgalvo, ka Beļģijas Karalistes argumenti ir pretrunīgi, – bija vai nu neiespējami, vai arī iespējami iesniegt apelācijas sūdzību, bet pēc loģikas tas nevar būt gan viens, gan otrs vienlaicīgi. Turklāt Komisija uzskata, ka dalībvalstīm nevajadzētu ļaut apdraudēt LESD 267. pantā noteiktās procedūras efektivitāti, paļaujoties uz valsts procesuālajiem noteikumiem un, it īpaši, uz dalībvalstu pēdējās instances tiesu pienākumu iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

83.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa pašā sākumā norādīja, ka, lai noteiktu, vai Komisija pamatoti bija uzskatījusi, ka attiecīgo summu neatgūšana ir notikusi nolaidības dēļ, kas Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunkta izpratnē piedēvējama BIRB, bija jāizvērtē, vai, ņemot vērā lietas apstākļus, lēmums nepārsūdzēt 2012. gada 3. maija spriedumu ir uzskatāms par BIRB pārkāpumu vai nolaidību šīs normas izpratnē.

84.

Šajā sakarā Vispārējā tiesa izdarīja vairākus secinājumus.

85.

Pirmkārt, tā secināja, ka, lai gan tas tiek darīts tikai izņēmuma kārtā, tomēr ir iespējams iesniegt apelācijas sūdzību Cour de cassation, neraugoties uz advokāta, kurš ir tiesīgs vērsties šajā tiesā, negatīvo atzinumu ( 31 ). Otrkārt, neiesniedzot apelācijas sūdzību, Beļģijas Karaliste liedza Cour de cassation iespēju lūgt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 1290/2005 attiecīgo noteikumu interpretāciju, ko bija atteikusies darīt cour d’appel de Bruxelles ( 32 ).

86.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Vispārējā tiesa atzina, ka, neiesniedzot apelācijas sūdzību Cour de cassation par 2012. gada 3. maija spriedumu, Beļģijas Karaliste nav izmantojusi visus tās rīcībā esošos līdzekļus un tā rezultātā nav rīkojusies ar pietiekamu rūpību, lai atgūtu minētās summas. Balstoties uz to, Vispārējā tiesa secināja, ka minētās summas nav atgūtas Beļģijas Karalistes nolaidības dēļ ( 33 ).

87.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ieņēma stingru pieeju, nosakot attiecīgās dalībvalsts nolaidību saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunktu. Tas tā ir tādēļ, ka, pienācīgi neizvērtējot konkrētās lietas īpašos apstākļus, tā secināja, ka apelācijas sūdzības neiesniegšana Cour de cassation (apstākļos, kad šāda iesniegšana bija iespējama) norāda uz to, ka BIRB, mēģinot atgūt attiecīgās summas, ir rīkojies nolaidīgi.

88.

Tālāk sekojošā aprakstā es vispirms paskaidrošu, kāpēc dalībvalstīm ir ievērojama brīvība, izvēloties pasākumus, kas jāīsteno Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzībai. Otrkārt, es paskaidrošu, kāpēc dalībvalsts nolaidība ir jānosaka, pamatojoties uz konkrētās lietas īpašo apstākļu izvērtējumu.

89.

Kā paskaidrots iepriekš, dalībvalstīm ir tālejošs pienākums, kas balstīts uz Regulu Nr. 1290/2005, aizsargāt Eiropas Savienības finansiālās intereses. Tas it īpaši izriet no šīs regulas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kurā ir noteikta prasība, ka dalībvalstīm jāīsteno jebkuri pasākumi, kas vajadzīgi, lai efektīvi aizsargātu Eiropas Savienības finansiālās intereses. Savā judikatūrā Tiesa ir nospriedusi, ka minētā prasība ir īpaša dalībvalstu lojālas sadarbības vispārīgā pienākuma izpausme, pamatojoties uz LESD 4. panta 3. punktu ( 34 ).

90.

Tomēr, kā ir uzsvērusi Tiesa, valsts iestādēm, atgūstot nepamatoti izmaksātās summas, ir brīvība izvēlēties no dažādiem pasākumiem tādus, kurus tās uzskata par piemērotiem, lai aizsargātu Eiropas Savienības finansiālās intereses ( 35 ). Tas tā ir ne tikai saskaņā ar dalībvalstu neatkarīgo lomu ELGF uzdevumu izpildē. Tas atbilst arī Regulas Nr. 1290/2005 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumam, – patiesi, “vajadzīgo” pasākumu īstenošana nozīmē, ka dalībvalstīm ir jānosaka nepieciešamais vērtējuma elements, izvēloties situācijai atbilstošākos pasākumus.

91.

Brīvība, kas piešķirta dalībvalstīm atgūšanas kontekstā, no vienas puses, ir skaidrojama ar to, ka pasākumi, kas jāīsteno, lai atgūtu nepamatoti izmaksātās summas, var būt ļoti dažādi. Tas noteikti ir iemesls, kāpēc Regulā Nr. 1290/2005 nav paredzēti sīki izstrādāti noteikumi par atgūšanas pasākumiem, kas dalībvalstīm jāīsteno.

92.

No otras puses, un, iespējams, vēl būtiskāk, šo brīvību izskaidro centrālā loma, kāda dalībvalstīm ir piešķirta ar Regulu Nr. 1290/2005 izveidotajā sistēmā. Kā minēts iepriekš, saskaņā ar Regulu Nr. 1290/2005 dalībvalstis darbojas ES lauksaimniecības finansējuma režīma pirmajās pozīcijās. Pirmkārt, akreditētas maksājumu aģentūras dalībvalstīs ir atbildīgas par maksājumu veikšanu saņēmējiem un saņēmēju atbilstības pārbaudi. Dalībvalstu izdevumus pēc tam no ES budžeta atmaksā Komisija ( 36 ). Otrkārt, dalībvalstīm ir arī jāpārbauda, vai atbalsts tiek pareizi izmaksāts, lai novērstu un sodītu pārkāpumus un atgūtu summas, kas to attiecīgajā teritorijā ir zaudētas pārkāpumu vai nolaidības dēļ. Šajā ziņā ES institūcijas ir deleģējušas ES finansējuma izmantošanas uzraudzību valsts iestādēm ( 37 ).

93.

No ģeogrāfiskā tuvuma un pareizas publisko resursu izmantošanas skatpunkta valstu iestādēm noteikti ir vislabākās iespējas, lai veiktu vajadzīgās pārbaudes, sodītu par pārkāpumiem un vajadzības gadījumā īstenotu pasākumus, lai atgūtu pārkāpumu dēļ zaudētās summas. Konkrētajā nepamatoti veikto maksājumu atgūšanas kontekstā šīm iestādēm visnotaļ ir iespējams vislabāk novērtēt, kuri pasākumi visticamāk būs ar veiksmīgu iznākumu.

94.

Tomēr jāuzsver, ka dalībvalstu brīvību ierobežo lojālas sadarbības pienākums, kas nosaka, ka dalībvalstīm visā atgūšanas procedūrā ir jārīkojas ar lielu rūpību ( 38 ). Kā Vispārējā tiesa, manuprāt, ir pareizi konstatējusi pārsūdzētajā spriedumā, minētais pienākums nozīmē, ka dalībvalstīm ir pilnībā un savlaicīgi jācenšas atgūt attiecīgās summas, izmantojot visus pieejamos līdzekļus, lai sasniegtu Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzības mērķi ( 39 ). Pretējā gadījumā ir jāuzskata, ka dalībvalsts ir pārkāpusi vispārīgo rūpības pienākumu.

95.

Bet vai no šī pienākuma izriet prasība, ka dalībvalstij ir jāizsmeļ visi valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļi, mēģinot atgūt nepamatoti izmaksātās eksporta kompensācijas?

96.

Izskatās, ka Vispārējā tiesa tā uzskata. Apstrīdētajā spriedumā tā būtībā secināja, ka tāpēc, ka Beļģijas Karaliste nolēma neiesniegt apelācijas sūdzību Cour de cassation (kaut gan tā varēja to darīt) un ka tādēļ Cour de cassation nebija iespējams uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus, Beļģijas Karaliste nav izmantojusi visus tās rīcībā esošos pasākumus attiecīgo summu atgūšanai un tādējādi summas nav atgūtas minētās dalībvalsts nolaidības dēļ.

97.

Kā paskaidrots turpmāk, Vispārējā tiesa nonāca pie šāda secinājuma, pienācīgi neizpētot attiecīgās lietas apstākļus. Manuprāt, šāda novērtējuma neesamība ir kļūda tiesību piemērošanā, kuras rezultātā Tiesai pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ.

98.

Vispirms var būt noderīgi vilkt paralēles starp apstrīdētajā spriedumā ieņemto pieeju un Tiesas pieeju attiecībā uz dalībvalsts pienākumu atgūt nelikumīgi iegūtu valsts atbalstu, – arī šajā kontekstā dalībvalstu pienākums ir īstenot visus vajadzīgos pasākumus, lai nelikumīgi iegūto valsts atbalstu piedzītu no tā saņēmējiem. Nelikumīgi iegūtā valsts atbalsta neatgūšana var tikt attaisnota tikai tad, ja piedziņa nav bijusi iespējama “absolūtas neiespējamības” dēļ, kas ir Tiesas šauri interpretēts jēdziens ( 40 ).

99.

Valsts atbalsta kontekstā stingro pieeju izskaidro ne tikai tas, ka tā ir pati dalībvalsts, kas ir radījusi prettiesisku situāciju, piešķirdama atbalstu pretrunā LESD 107. panta 1. punkta noteikumiem. To izskaidro arī nepieciešamība novērst jebkādus konkurences izkropļojumus, kas var rasties nelikumīgi piešķirtā atbalsta dēļ.

100.

Arī pašreizējā kontekstā stingrajai pieejai attiecībā uz pienākumu atgūt nepamatoti izmaksātās summas var būt zināmas priekšrocības. It īpaši sistemātiski pieprasot, lai dalībvalstis izsmeltu visus (parastos) valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus, tas noteikti uzlabotu paredzamību un tādējādi mazinātu tiesvedību starp Komisiju un dalībvalstīm skaitu.

101.

Tomēr, kā paskaidrots, ar Regulu Nr. 1290/2005 izveidotā sistēma dalībvalstīm piešķir ievērojamu brīvību izvēlēties piemērotākos pasākumus, lai atgūtu nepamatoti izmaksātās summas. Patiešām, pasākumi, kas jāīsteno, lai aizsargātu Eiropas Savienības finansiālās intereses, katrā lietā var būt atšķirīgi. Šajā sakarā un it īpaši ņemot vērā, ka atgūšanas procesa laikā dalībvalstis var saskarties ar ļoti atšķirīgām situācijām, manuprāt, stingras pieejas trūkumi ir lielāki nekā iepriekš minētās priekšrocības.

102.

Piemēram, dalībvalsts var daļēji panākt veiksmīgu iznākumu zemākā instancē. Šādos apstākļos turpmāka pārsūdzība, ja tāda būtu sistemātiski pieprasīta, apdraudētu (vismaz daļēji) atgūšanu. Tādējādi visu pieejamo līdzekļu izsmelšana ne vienmēr būtu vispiemērotākais rīcības virziens no Eiropas Savienības finansiālo interešu viedokļa.

103.

Patiesībā neatgūšana dalībvalsts nolaidības dēļ var rasties daudzās dažādās situācijās. Tas izskaidro, kāpēc Komisija tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai īpaši uzsvēra, ka, pēc tās domām, Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunkts nebūtu interpretējams tādējādi, ka saskaņā ar to dalībvalstīm, vispārīgi un bez pienācīgas lietas konkrēto apstākļu izvērtēšanas, sistemātiski ir jāizsmeļ visi pieejamie valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Komisija drīzāk uzsvēra, ka šīs lietas ļoti īpašajos apstākļos BIRB lēmums neiesniegt apelācijas sūdzību par 2012. gada 3. maija spriedumu Cour de cassation ir Beļģijas Karalistes nolaidība minētā noteikuma izpratnē.

104.

Es piekrītu Komisijai, ka abstrakti nav iespējams noteikt, vai nepamatoti izmaksāto summu atgūšanā saskaņā ar Regulu Nr. 1290/2005 ir bijis pārkāpums, kas kvalificējams kā dalībvalstu pienākumu neizpilde ELGF kontekstā. Tādēļ, manuprāt, ir jāizvērtē visi būtiskie apstākļi, lai noteiktu nolaidību Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

105.

Šādi apstākļi var ietvert pieejamos un īstenotos atgūšanas pasākumus, tiesāšanās iznākumus dažādās instancēs, izdevumus saistībā ar piedziņas prāvām, izredzes uzvarēt šajās prāvās un atgūstamo summu apmēru attiecībā pret turpmākas pārsūdzības izmaksām.

106.

Šajā sakarā es novēroju, ka, cik vien var saprast no lietas dokumentiem, apstrīdētais lēmums (kuru Beļģijas Karaliste lūdza atcelt Vispārējai tiesai) balstās uz Komisijas konstatējumu, ka BIRB ir rīkojies nolaidīgi, jo nav iesniedzis apelācijas sūdzību Cour de cassation konkrētajos šīs lietas apstākļos.

107.

Patiešām, situācijā, kad ir īstenota rīcība, lai panāktu atgūšanu, noteikt, vai lēmums par tālāku nepārsūdzēšanu var tikt uzskatīts par pārkāpumu, kas ir pielīdzināms nolaidībai, manuprāt, nav nekāds vieglais uzdevums. Tā vietā ir jāizvērtē vairāki būtiski apstākļi. Tas tā it īpaši ir dalībvalstu brīvības izvēlēties vispiemērotākos pasākumus, lai atgūtu nepamatoti izmaksātās summas saskaņā ar Regulu Nr. 1290/2005, kurā nav izklāstīti detalizēti noteikumi par nepareizi veiktu maksājumu piedziņu, dēļ. Citiem vārdiem, nevar tikt vienkārši pieņemts, ka ir pieļauta nolaidība, tikai tāpēc, ka nav iesniegta apelācijas sūdzība Cour de cassation. Manuprāt, lēmums nepārsūdzēt tālāk pēc neveiksmīgas gadiem ilgas tiesāšanās atšķiras, piemēram, no lēmuma vispār neveikt piedziņu vai attiecīgajās nozaru regulās paredzēto pārbaužu par atbalsta saņēmēju atbilstību neveikšanas, – tie ir pārkāpumi, kas, neapšaubāmi, ir dalībvalstu pienākumu neizpilde ELGF kontekstā.

108.

Tomēr, lai gan sākumā Vispārējā tiesa atzina detalizētas izvērtēšanas vajadzību ( 41 ), tā neņēma vērā vairākus būtiskus aspektus.

109.

Nevērības noteikšanā tā it īpaši neņēma vērā šādus apstākļus: 1) faktu, ka Saint-Louis Sucre veiksmīgi apstrīdēja BIRB prasību divās instancēs; 2) BIRB izredzes panākt veiksmīgu pārsūdzību par tiesību jautājumu, it īpaši ņemot vērā advokāta, kurš ir tiesīgs vērsties Cour de cassation, centrālo lomu tiesvedībā minētajā tiesā; 3) to uzdoto jautājumu nozīmi, kurus BIRB lūdza cour appel de Bruxelles iesniegt Tiesai kā prejudiciālus jautājumus, iemeslus, kāpēc šī tiesa nav iesniegusi prejudiciālus jautājumus, un advokāta, kurš ir tiesīgs vērsties Cour de cassation, veikto Tiesas judikatūras turpmāko analīzi ( 42 ), un, visbeidzot, 4) atgūstamās summas apmēru attiecībā pret turpmākas pārsūdzības izmaksām, tostarp ņemot vērā procentus, kas būtu jāmaksā nelabvēlīga pēdējās instances lēmuma gadījumā.

110.

Tas man liek pievērsties LESD 267. pantā noteiktās prejudiciālā nolēmuma tiesvedības efektivitātei, kas ir Komisijas uzsvērti izvirzīts arguments, ko Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi pārsūdzētajā spriedumā ( 43 ).

111.

Komisija uzskata, ka Beļģijas Karaliste, neiesniedzot apelācijas sūdzību par 2012. gada 3. maija lēmumu Cour de cassation, minētajai tiesai faktiski liedza iespēju lūgt Tiesai prejudiciālu nolēmumu. Tādējādi BIRB rīcība apdraudēja LESD 267. pantā noteiktās procedūras efektivitāti. Es saprotu, ka no Komisijas viedokļa ar šo apstākli pietika, lai šajā gadījumā konstatētu nolaidību. Izskatās, ka Vispārējā tiesa piekrīt šim viedoklim ( 44 ).

112.

Tā, protams, ir taisnība, ka Cour de cassation nevar lūgt prejudiciālu nolēmumu par attiecīgu ES tiesību jautājumu interpretāciju, ja vispirms nav iesniegta apelācijas sūdzība. Tomēr šis apstāklis, manuprāt, neatceļ vajadzību izvērtēt visus būtiskos apstākļus, lai noteiktu, vai attiecīgo valsts iestāžu rīcība, un šeit, it īpaši, BIRB lēmums neiesniegt apelācijas sūdzību pēc advokātes, kura ir tiesīga vērsties Cour de cassation un ar kuru šī iestāde konsultējās, negatīvā atzinuma, ir nolaidība.

113.

Pamatojoties uz Tiesai pieejamo informāciju un ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, nav skaidrs, vai gadījumā, ja BIRB būtu iesniedzis apelācijas sūdzību, Cour de cassation būtu uzdevusi Tiesai prejudiciālus jautājumus. Vēl jo vairāk – pamatojoties uz minēto informāciju, nav iespējams izvērtēt, kādā mērā prejudiciālu jautājumu uzdošana būtu ietekmējusi prāvas iznākumu ( 45 ).

114.

Tā ir taisnība, ka dalībvalstīm un arī dalībvalstu iestādēm neapšaubāmi ir īpaša atbildība, lai nodrošinātu, ka to rīcība netraucē LESD 267. pantā noteiktās sistēmas pienācīgai darbībai. Tomēr ir jāuzsver, ka Komisija var izslēgt summas no Eiropas Savienības finansējuma, balstoties uz Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunktu, tikai tad, ja dalībvalsts administratīvās iestādes vai citas oficiālās struktūras ir izdarījušas pārkāpumu vai pieļāvušas nolaidību.

115.

Minētā noteikuma piemērošanai tāpēc ir jākonstatē, ka dalībvalsts administratīvās iestādes ir rīkojušās nolaidīgi (vai ka šīs iestādes ir pārkāpuma cēlonis). Manuprāt, neraugoties uz iepriekšējā punktā minēto dalībvalstu īpašo atbildību un LESD 267. panta būtisko lomu ES tiesību sistēmā, nolaidība nevar tikt konstatēta abstrakti, pamatojoties uz pieņēmumu, ka tad, ja būtu iesniegta apelācijas sūdzība, Cour de cassation kā pēdējās instances tiesa būtu uzdevusi prejudiciālus jautājumus Tiesai. Citiem vārdiem – lai gan Vispārējās tiesas secinājums var būt un var nebūt pareizs, nav iespējams noteikt, vai dalībvalsts iestādes ir pieļāvušas nolaidību, pienācīgi neizpētot lietas konkrētos apstākļus. Šie apstākļi ietver iemeslus, kuru dēļ BIRB kā lietas dalībnieks valsts tiesvedībā nolēma neiesniegt apelācijas sūdzību.

116.

Kā jau norādīts, pārsūdzētajā spriedumā nav šāda izvērtējuma.

117.

Noslēgumā es vēlos izteikt pēdējo novērojumu par Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, kas izmantota pārsūdzētajā spriedumā. Kaut arī šajā apelācijas sūdzībā šis jautājums nav īpaši norādīts, es piebildīšu, ka pēc tam, kad Vispārējā tiesa konstatēja, ka Beļģijas Karaliste nav rīkojusies ar pietiekami rūpību, Vispārējā tiesa vienkārši pieņēma, ka neatgūšanas iemesls ir Beļģijas Karalistes nolaidība.

118.

Jāuzsver, ka Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka līdzekļu neatgūšanai ir jābūt nolaidīgas rīcības rezultātam. Tādēļ man šķiet, ka saikne starp neatgūšanu un nolaidību nevar tikt pieņemta, bet gan, pamatojoties uz lietas apstākļu novērtējumu, tā ir pienācīgi jānosaka, ko Vispārējā tiesa nav izdarījusi.

119.

Pamatojoties uz to, es secinu, ka, tā kā pārsūdzētajā spriedumā veiktais novērtējums attiecībā uz nolaidību nav pietiekams, Vispārējās tiesas secinājumā, ka attiecīgo summu neatgūšana ir BIRB un tādējādi arī Beļģijas Karalistes nolaidības rezultāts Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta izpratnē, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Līdz ar to pārsūdzības vienīgā pamata otrā daļa ir pieņemama.

120.

Esmu secinājis, ka Vispārējā tiesa, konstatējot, ka neatgūšana ir BIRB un tādējādi arī Beļģijas Karalistes nolaidības rezultāts Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta izpratnē, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tas tā ir tāpēc, ka secinājumu par nolaidību tā nav balstījusi uz izskatāmās lietas īpašo apstākļu pienācīgu novērtējumu.

121.

Saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. panta pirmo daļu gadījumā, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas spriedumu. Ja to ļauj tiesvedības stadija, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā. Tā var arī nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.

122.

Esmu secinājis, ka pārsūdzības vienīgā pamata otrā daļa ir jāapmierina. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ.

123.

Ņemot vērā Vispārējās tiesas pieļautās kļūdas būtību, manuprāt, šajā tiesvedības stadijā nav iespējams pieņemt galīgo spriedumu. Tas tā ir tādēļ, ka lēmums pēc būtības prasa, lai Tiesa pārbaudītu visus attiecīgos apstākļus nolūkā novērtēt, vai lēmums neiesniegt apelācijas sūdzību par 2012. gada 3. maija spriedumu Cour de cassation bija Beļģijas Karalistes nolaidība. Tas ietvertu faktisko apstākļu izvērtējumu, ko Vispārējā tiesa var veikt labāk.

124.

Tādēļ iesaku Tiesai nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai jaunai izskatīšanai.

125.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai: