This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62017CC0569
Opinion of Advocate General Tanchev delivered on 28 March 2019.
Ģenerāladvokāta Tanchev secinājumi, 2019. gada 28. marts.
Ģenerāladvokāta Tanchev secinājumi, 2019. gada 28. marts.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2019:271
Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA
JEVGENIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV] SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 28. martā (1)
Lieta C‑569/17
Eiropas Komisija
pret
Spānijas Karalisti
Valsts pienākumu neizpilde – LESD 258. pants – Direktīva 2014/17/ES – Hipotekārais kredīts – LESD 260. panta 3. punkts – Nepaziņošana par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem – Finansiālas sankcijas – Kavējuma nauda
I. Ievads
1. Šajā lietā Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu ir uzsākusi pienākumu neizpildes procedūru pret Spānijas Karalisti par to, ka tā nav veikusi vajadzīgos pasākumus, lai līdz 2016. gada 21. martam transponētu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (tā sauktā Hipotekāro kredītu direktīva) (2), vai jebkurā gadījumā nav informējusi Komisiju par šiem pasākumiem. Komisija arī lūdz Tiesu saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu piemērot Spānijas Karalistei kavējuma naudu 105 991,60 EUR apmērā par dienu, sākot no dienas, kad tika pasludināts Tiesas spriedums, ar kuru konstatēts pārkāpums saistībā ar pienākuma paziņot par pasākumiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2014/17, neizpildi.
2. Līdz ar to šī lieta ļauj Tiesai pirmo reizi pieņemt lēmumu par LESD 260. panta 3. punkta interpretāciju un piemērošanu (3). Šis noteikums, kas tika ieviests ar Lisabonas līgumu, ļauj Komisijai saskaņā ar LESD 258. pantu ierosināt pienākumu neizpildes procedūru Tiesā, pamatojoties uz to, ka dalībvalsts “nav izpildījusi pienākumu paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem”, un vienlaicīgi lūgt Tiesu piemērot finansiālas sankcijas šai dalībvalstij (4).
3. Galvenie risināmie jautājumi ir, pirmkārt, vai LESD 260. panta 3. punkts attiecas uz dalībvalsts paziņošanu par nepilnīgiem vai nepareiziem transponēšanas pasākumiem, otrkārt, uz kuriem noteikumiem balstoties, tiek piemērotas finansiālās sankcijas saskaņā ar izskatāmo noteikumu un, treškārt, vai attiecīgā kavējuma nauda ir samērīga.
II. Atbilstošās tiesību normas
4. LESD 260. panta 3. punktā ir noteikts:
“Ja Komisija saskaņā ar 258. pantu ierosina lietu Tiesā par to, ka attiecīga dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem, tā var, ja uzskata par vajadzīgu, noteikt tās sodanaudas vai kavējuma naudas apjomu, kas attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā un ko tā uzskata par piemērotu šādos apstākļos.
Ja Tiesa konstatē, ka noticis pārkāpums, tā attiecīgai valstij var uzlikt sodanaudu vai kavējuma naudu, nepārsniedzot Komisijas noteikto summu. Pienākums veikt maksājumu stājas spēkā tajā dienā, kas noteikta Tiesas spriedumā.”
5. Direktīvas 2014/17 42. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis līdz 2016. gada 21. martam pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Tās tūlīt dara zināmu Komisijai minēto noteikumu tekstu.”
III. Pirmstiesas procedūra
6. Tā kā līdz 2016. gada 21. martam, kas ir transponēšanas termiņa beigas, Komisija no Spānijas Karalistes nebija saņēmusi paziņojumu par pasākumiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2014/17 Spānijas tiesību aktos, Komisija Spānijas Karalistei nosūtīja 2016. gada 26. maija oficiālo brīdinājuma vēstuli, kurā tā aicināja Spāniju sniegt prasīto informāciju.
7. Savā 2016. gada 28. jūlija atbildes vēstulē Spānijas Karaliste norādīja, ka tā nav spējusi transponēt Direktīvu 2014/17 neparastu apstākļu dēļ, kas saistīti ar valdības pagaidu raksturu, bet sagatavošanas darbs attiecībā uz likumprojektu, ar ko transponē šo direktīvu, ir uzsākts.
8. Savā 2016. gada 17. novembra argumentētajā atzinumā Komisija norādīja, ka Spānijas Karaliste vēl nav veikusi pasākumus, ar kuriem transponē Direktīvu 2014/17, kā arī nav paziņojusi par šiem pasākumiem. Komisija aicināja to veikt nepieciešamos pasākumus divu mēnešu laikā pēc minētā argumentētā atzinuma saņemšanas.
9. Atbildot uz šo argumentēto atzinumu, Spānijas Karaliste savā 2017. gada 19. janvāra vēstulē informēja Komisiju par likumprojekta, ar ko transponē Direktīvu 2014/17, gaitu.
10. Uzskatot, ka Spānijas Karaliste vēl joprojām nav transponējusi Direktīvu 2014/17, kā arī nav paziņojusi ne par kādiem transponēšanas pasākumiem, Komisija 2017. gada 27. aprīlī nolēma ierosināt pienākumu neizpildes procedūru Tiesā.
IV. Tiesvedība Tiesā
11. Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2017. gada 27. septembrī, Komisija cēla Tiesā šo prasību, pamatojoties uz LESD 258. pantu un 260. panta 3. punktu. Tās prasījumi Tiesai bija šādi:
– pirmkārt, atzīt, ka, līdz 2016. gada 21. martam nepieņemot normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu Direktīvas 2014/17 prasības, vai jebkurā gadījumā, neinformējot Komisiju par šiem noteikumiem, Spānijas Karaliste nav izpildījusi savas saistības saskaņā ar minētās direktīvas 42. panta 1. punktu;
– otrkārt, piespriest Spānijas Karalistei saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu samaksāt kavējuma naudu 105 991,60 EUR apmērā par dienu, sākot no dienas, kad tika pasludināts spriedums, kurā konstatēts, ka tā nav izpildījusi savu pienākumu pieņemt vai jebkurā gadījumā paziņot Komisijai par noteikumiem, kas nepieciešami, lai izpildītu Direktīvas 2014/17 prasības, un
– treškārt, piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12. Spānijas Karaliste savā iebildumu rakstā, kas iesniegts 2017. gada 15. decembrī, lūdz Tiesu:
– pirmkārt, noraidīt šo prasību kopumā vai pakārtoti samazināt kavējuma naudas apmēru un,
– otrkārt, piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13. Komisija un Spānijas Karaliste iesniedza arī atbildi un atbildi uz repliku attiecīgi 2018. gada 26. janvārī un 12. martā.
14. Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2017. gada 26. decembrī, Francijas Republika lūdza atļauju iestāties lietā Spānijas Karalistes prasījumu atbalstam. Atļauja iestāties lietā tika piešķirta ar 2018. gada 30. janvāra lēmumu, pēc kura Francijas Republika 2018. gada 7. martā iesniedza savu iestāšanās rakstu. 2018. gada 14. maijā Komisija un Spānijas Karaliste iesniedza apsvērumus par Francijas Republikas iestāšanās rakstu.
15. 2019. gada 21. janvārī notika tiesas sēde, kurā Komisija, Spānijas Karaliste un Francijas Republika sniedza mutvārdu apsvērumus.
V. Lietas dalībnieku apsvērumi
A. Par pienākumu, kas izriet no LESD 258. panta, neizpildi
16. Komisija apgalvo, ka Spānijas Karaliste līdz termiņa beigām, proti, 2016. gada 21. martam, kas noteikts Direktīvas 2014/17 42. panta 1. punktā, nav veikusi vajadzīgos pasākumus šīs direktīvas transponēšanai, kā arī nav paziņojusi Komisijai par šiem pasākumiem.
17. Spānijas Karaliste neapstrīd faktu, ka tā nav paziņojusi par pasākumiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2014/17. Spānijas Karaliste tiesas sēdē norādīja, ka valsts transponēšanas likumu bija paredzēts pieņemt 2019. gada 14. februārī.
B. LESD 260. panta 3. punkta piemērošana
18. Pirmkārt, Komisija, pamatojoties uz tās 2011. gada paziņojumu par LESD 60. panta 3. punkta īstenošanu (turpmāk tekstā – “2011. gada paziņojums”), sniedz dažus sākotnējos apsvērumus (5). It īpaši Komisija uzsver, ka LESD 260. panta 3. punkta mērķis ir dot dalībvalstīm lielāku stimulu transponēt direktīvas Savienības likumdevēja noteiktajā termiņā un tādējādi nodrošināt, ka ES tiesību akti ir patiesi efektīvi (6). Turklāt, atbildot uz Francijas Republikas argumentiem, Komisija uzsver, ka LESD 260. panta 3. punktā ir paredzētas sankcijas ne tikai par to, ka dalībvalsts nav izpildījusi “procesuālo” pienākumu paziņot par transponēšanas pasākumiem, bet arī par transponēšanas pienākuma nepildīšanu “pēc būtības”, tas ir, par to, ka dalībvalsts nav pielāgojusi savu iekšējo tiesisko kārtību attiecīgajai direktīvai. Turklāt Komisija apgalvo, ka LESD 260. panta 3. punkts attiecas gan uz gadījumiem, kad dalībvalsts pilnībā nav paziņojusi par transponēšanas pasākumiem, kā tas ir šajā gadījumā, gan arī uz gadījumiem, kad dalībvalsts daļēji nav paziņojusi par transponēšanas pasākumiem, piemēram, ja šie pasākumi neattiecas uz visu dalībvalsts teritoriju vai neatbilst visiem attiecīgās direktīvas noteikumiem (7).
19. Attiecībā uz finansiālo sankciju noteikšanu Komisija apgalvo, ka LESD 260. panta 3. punktā ierosinātās sankcijas būtu jāaprēķina saskaņā ar to pašu metodi, kas noteikta LESD 260. panta 2. punktā (8). Atbildot uz Francijas Republikas izvirzītajiem argumentiem, Komisija tostarp uzsver, ka, ieviešot LESD 260. panta 3. punktu, Līgumos ir paredzēts, ka dalībvalsts nespēja pieņemt un paziņot par transponēšanas pasākumiem ir uzskatāma par ne mazāk svarīgu pārkāpumu kā LESD 260. panta 2. punktā paredzētie pārkāpumi, un tas izriet no LESD 288. panta trešās daļas un LES 4. panta 3. punkta.
20. Pamatojoties uz to, Komisija ierosina piemērot Spānijas Karalistei kavējuma naudu 105 991,60 EUR apmērā par dienu, ko aprēķina, reizinot standarta vienotas likmes summu (680) ar smaguma pakāpes koeficientu (10) un ilguma koeficientu (1,3), un ar reizinātāju “n” (11,99) (9); šim lēmumam jāstājas spēkā Tiesas sprieduma pasludināšanas dienā (10). Komisija arī lūdz Tiesu savā spriedumā nenorādīt “Eiropas Savienības pašas resursu” kontu kā kontu, kurā būtu jāmaksā kavējuma nauda, lai tā varētu norādīt kontu debetnotā, kas Spānijas Karalistei izsniegta saskaņā ar piemērojamajiem ES noteikumiem.
21. Attiecībā uz pienākumu neizpildes smaguma pakāpi Komisija ierosina piemērot koeficientu 10 (skalā no 1 līdz 20), ņemot vērā konstatētos parametrus, pirmkārt, to ES tiesību aktu noteikumu nozīmi, uz kuriem attiecas pienākumu neizpilde, un otrkārt, pienākumu neizpildes sekas uz vispārējām un īpašām interesēm (11).
22. Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2014/17 nozīmi Komisija apgalvo, ka tostarp šīs direktīvas mērķis ir izveidot pārredzamāku, efektīvāku un konkurētspējīgāku iekšējo tirgu attiecībā uz mājokļa nekustamo īpašumu kredītlīgumiem, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Komisija norāda, ka Direktīvā 2014/17 ir prasīts, lai aizdevēji sniegtu patērētājiem noteiktu informāciju un novērtētu patērētāju kredītspēju saskaņā ar kopējiem ES standartiem, un tas garantē patērētājiem virkni konkrētu tiesību. Turklāt Komisija uzsver, ka Direktīva 2014/17 ievieš kvalitātes standartus un rīcības noteikumus visiem aizdevējiem ES un izveido pasu sistēmu, lai kredīta starpnieki, kam atļauts praktizēt kādā dalībvalstī, varētu piedāvāt savus pakalpojumus visā ES, tādējādi veicinot finansiālo stabilitāti.
23. Otrkārt, attiecībā uz sekām, kas izriet no Direktīvas 2014/17 netransponēšanas Spānijas tiesību aktos, Komisija apgalvo, ka Spānijas patērētāji nevar atsaukties uz tiesībām, kas tiem piešķirtas saskaņā ar šo direktīvu, un kredīta starpnieki nevar izmantot pasu sistēmu, lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību. Pēc Komisijas domām, tas varētu negatīvi ietekmēt konkurenci hipotekāro kredītu tirgos, jo īpaši Spānijā, un tas radīt šaurāku pakalpojumu klāstu un augstākas cenas. Komisija arī apgalvo, ka, no plašākas perspektīvas raugoties, Spānijas tiesību sistēma neatbilst Direktīvas 2014/17 stingrajiem standartiem, kuru mērķis ir nodrošināt, ka aizdevēji un kredīta starpnieki atbildīgi rīkojas tirgū.
24. Šajā ziņā Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus attiecībā uz to, ka tā ir kļūdaini novērtējusi smaguma pakāpes koeficientu. It īpaši Komisija apstrīd atsevišķu Spānijas Bankas datu un Apvienotajā Karalistē veikto pētījumu, uz ko atsaucas Spānijas Karaliste, nozīmi. Komisija tiesas sēdē vēlreiz uzsvēra, ka smaguma pakāpes novērtējums ir objektīvs un ka tai nav jāņem vērā atsevišķi valsts pasākumi, uz kuriem Spānijas Karaliste atsaucas savā aizstāvībā pirmo reizi un par kuriem tai nav paziņots, un kuri nav pietiekami, lai nodrošinātu Direktīvas 2014/17 transponēšanu.
25. Attiecībā uz pienākumu neizpildes ilgumu Komisija ierosina piemērot koeficientu 1,3, kas ir iegūts, 13 mēnešus reizinot ar koeficientu 0,1. Tā uzskata, ka šis periods sākas nākamajā dienā pēc Direktīvas 2014/17 transponēšanas termiņa beigām (2016. gada 22. martā) un beidzas dienā, kad Komisija nolemj uzsākt pienākumu neizpildes procedūru (2017. gada 27. aprīlis) (12). Šajā ziņā Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentu, saskaņā ar kuru laikposms no 2015. gada 20. decembra līdz 2016. gada 29. oktobrim, kad valstī bija grūtības izveidot valdību, būtu jāizslēdz no ilguma koeficienta, jo šī situācija ir uzskatāma par iekšējiem apstākļiem, kurus saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jānoraida.
26. Spānijas Karaliste, pirmkārt, apgalvo, ka, lai gan šo lietu var izlemt Tiesa bez nepieciešamības lemt par LESD 260. panta 3. punkta precīzu piemērošanas jomu, tā apstrīd Komisijas sniegto LESD 260. panta 3. punkta interpretāciju un uzskata, ka LESD 260. panta 3. punkts neattiecas uz gadījumiem, kad dalībvalsts paziņo par nepilnīgiem vai nepareiziem transponēšanas pasākumiem.
27. Turklāt Spānijas Karaliste uzskata, ka Tiesas judikatūru par kavējuma naudas noteikšanu saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu pēc analoģijas var piemērot LESD 260. panta 3. punktam, un tā neiebilst pret Komisijas lūgumu Tiesai nenorādīt kontu, kurā jāiemaksā kavējuma nauda gadījumā, ja tā tiktu piemērota.
28. Tomēr šajā gadījumā Spānijas Karaliste apgalvo, ka ierosinātā kavējuma nauda par dienu ir nesamērīga divu turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.
29. Pirmkārt, Spānijas Karaliste apgalvo, ka laikposms no 2015. gada 20. decembra līdz 2016. gada 29. oktobrim, kad valstī bija neparasta situācija saistībā ar valdības izveidošanas grūtībām, ir jāizslēdz no ilguma koeficienta aprēķina, un tas katrā ziņā pamato kavējuma naudas samazināšanu. Spānijas Karaliste tiesas sēdē uzsvēra, ka Direktīvas 2014/17 transponēšanas laikā šī situācija bija neparedzama.
30. Otrkārt, Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini novērtējusi smaguma pakāpes koeficientu un it īpaši Direktīvas 2014/17 netransponēšanas sekas. Šajā ziņā Spānijas Karaliste apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka netransponēšana var nelabvēlīgi ietekmēt konkurenci hipotekāro kredītu tirgos, it īpaši Spānijā, un tas rada šaurāku pakalpojumu klāstu un augstākas cenas (skat. šo secinājumu 23. punktu), pamatojoties uz to, ka Spānijas Bankas dati liecina, ka hipotekāro kredītu cenas Spānijā lielākajā daļā gadījumu ir zem eurozonas vidējā līmeņa, turklāt daži Apvienotajā Karalistē veiktie pētījumi liecina, ka Direktīvas 2014/2006/17 transponēšanas ietekme nav plašāka par iespējamo patērētāju aizsardzības uzlabošanu.
31. Spānijas Karaliste tāpat apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka Spānijas tiesību sistēma neatbilst Direktīvā 2014/17 noteiktajiem stingrajiem standartiem (skat. šo secinājumu 23. punktu), un apgalvo, ka kopš 2011. gada pastāv noteikti valsts pasākumi, kas regulē ar Direktīvu 2014/17 saistītos aspektus (13). Spānijas Karaliste tiesas sēdē uzsvēra, ka šie pasākumi ir būtiski proporcionalitātes novērtējumam, jo tostarp tie īsteno Direktīvas 2014/17 mērķus, vienlaikus risinot hipotekāro kredītu nozares problēmas ārpus šīs direktīvas piemērošanas jomas, kā arī Tiesas lēmumu lietā Gavieiro Gavieiro un Iglesias Torres (14), atzīstot, ka arī pasākumus, kuros nav atsauces uz direktīvu, var uzskatīt par atbilstošiem transponēšanas pasākumiem, ja tie attiecas arī uz LESD 260. panta 3. punktu.
32. Spānijas Karalistes atbalstam Francijas Republika apgalvo, ka LESD 260. panta 3. punkts ir piemērojams tikai tad, ja dalībvalsts nav paziņojusi ne par kādiem valsts transponēšanas pasākumiem, turpretim tās nepaziņošana par konkrētiem pasākumiem, kas ir uzskatāma par nepilnīgu vai nepareizu transponēšanu, ir reglamentēta LESD 258. pantā un 260. panta 2. punktā. Francijas Republika arī uzskata, ka LESD 260. panta 3. punkts ir piemērojams, ja no Komisijai paziņoto valsts transponēšanas pasākumu prima facie pārbaudes izriet, ka šie pasākumi netransponē visu direktīvu.
33. Attiecībā uz finansiālo sankciju novērtējumu Francijas Republika jo īpaši uzsver, ka LESD 260. panta 3. punktam ir citāds mērķis nekā LESD 260. panta 2. punktam. Pēdējais noteikums attiecas uz ES tiesību aktu “dubultu pārkāpumu” un dalībvalstij piemērotā Tiesas pirmā sprieduma neievērošanu, savukārt LESD 260. panta 3. punkts attiecas uz gadījumiem, kad dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu, kas izriet no Savienības sekundārajiem tiesību aktiem. Pamatojoties uz to, Francijas Republika apgalvo, ka kavējuma naudas apmēram saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu ir jāpiemēro zemāki smaguma pakāpes koeficientu līmeņi, un šajā gadījumā smaguma pakāpes koeficients 10 nav pamatots.
VI. Vērtējums
A. Par pienākumu, kas izriet no LESD 258. panta, neizpildi
1. Tiesas piemērojamā judikatūra
34. Jāatgādina, ka direktīvas noteikumi ir jāīsteno ar neapšaubāmi saistošu spēku un specifiskumu, precizitāti un skaidrību, kas nepieciešama, lai izpildītu juridiskās noteiktības prasības, saskaņā ar kurām gadījumā, ja direktīva paredz piešķirt tiesības personām, attiecīgajām personām jāspēj pilnībā noskaidrot visas savas tiesības (15).
35. Turklāt prasībā, kas balstīta uz LESD 258. pantu, jautājums par to, vai dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, ir noteikts, ņemot vērā situāciju, kas dalībvalstī pastāvēja argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās (16).
36. Kā Tiesa ir atkārtoti atzinusi, prasība, kas balstīta uz LESD 258. pantu, ir pamatota ar objektīvu konstatējumu par to, vai dalībvalsts ir vai nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek ES tiesību akti (17). Tādējādi dalībvalsts nevar atsaukties uz tās iekšējās tiesību sistēmas noteikumiem, praksi vai situācijām, piemēram, likumdevēja vēlēšanu rīkošanu (18) vai valdības pagaidu raksturu (19), lai attaisnotu tās pienākumu neizpildi saskaņā ar ES tiesību aktiem, tostarp termiņos, kas noteikti direktīvā (20).
2. Prasības pieteikums šajā lietā
37. Šajā gadījumā Spānijas Karaliste neapstrīd, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti Direktīvas 2014/17 42. panta 1. punktā – veikt nepieciešamos pasākumus šīs direktīvas transponēšanai valsts iekšējos tiesību aktos un paziņot par šiem pasākumiem līdz argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, proti, līdz 2017. gada 18. janvārim (21).
38. Tādēļ es ierosinu Tiesai lemt, ka Komisijas pirmais prasījums, kas izriet no LESD 258. panta, proti, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi savas saistības transponēt Direktīvu 2014/17 vai paziņot Komisijai par šiem pasākumiem, ir labi pamatots.
B. LESD 260. panta 3. punkta piemērošana
39. Šajā lietā galvenais jautājums ir par ierosinātā kavējuma naudas par dienu apmēra samērīgumu. Tas rada dažus vispārēja rakstura jautājumus par finansiālo sankciju novērtēšanu saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu un jo īpaši par to, vai Komisijai ir tiesības izmantot vienu un to pašu metodi finansiālo sankciju aprēķināšanai saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu un 3. punktu neatkarīgi no tā, vai Tiesas judikatūra par finansiālo sankciju noteikšanu saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu ir piemērojama LESD 260. panta 3. punktam, tāpat rodas jautājumi attiecībā uz Tiesas novērtējuma brīvību saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu.
40. Turklāt, lai gan ir skaidrs, ka LESD 260. panta 3. punkts ir piemērojams šajā procedūrā (22), tas vēl arvien rada jautājumu par “paziņošanas pienākuma neievērošanas” nozīmi saskaņā ar noteikumu, kuru es aplūkošu vispirms.
1. LESD 260. panta 3. punkta materiāltiesiskā piemērošanas joma – nepaziņošana
41. Saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu tās būtiskā piemērošanas joma ir pienākumu neizpildes procedūras, kas uzsāktas saskaņā ar LESD 258. pantu un kas attiecas uz situāciju, kad dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanu (23). Atbilde uz jautājumu, kā gadījumi, kad dalībvalsts neievēro pienākumu paziņot par transponēšanas pasākumiem, būtu jāinterpretē LES 260. panta 3. punkta izpratnē, ir īpaši sarežģīta. Doktrīna šajā jautājumā nav vienota, un daži juristi izmanto ierobežojošo pieeju (24), savukārt citi atbalsta vidusceļa (25) vai plašu pieeju (26).
42. Tas jo īpaši ietver divus būtiskus savstarpēji saistītus jautājumus. Pirmais jautājums ir par to, vai LESD 260. panta 3. punkts attiecas tikai uz to, ka dalībvalsts nav izpildījusi tā saukto “procesuālo” pienākumu paziņot par transponēšanas pasākumiem, kā to apgalvo Spānijas Karaliste un Francijas Republika, vai arī LESD 260. panta 3. punkts ietver transponēšanas pienākuma neizpildi “pēc būtības”, kā to apgalvo Komisija. Otrs jautājums ir par to, vai LESD 260. panta 3. punkts attiecas uz gadījumiem, kad dalībvalsts paziņo par pasākumiem, kas ir uzskatāmi par nepilnīgu (daļēju) transponēšanu, kā to apgalvo Komisija, kā arī uz nepareizu transponēšanu, kas ir ģenerāladvokāta M. Vatelē paustā nostāja secinājumos lietā Komisija/Polija (27).
43. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ES tiesību normas interpretācija prasa ņemt vērā ne tikai tās formulējumu un mērķus, bet arī tās kontekstu un ES tiesību aktus kopumā. ES tiesību normas izcelsme var sniegt arī informāciju, kas attiecas uz tās interpretāciju (28).
44. Pamatojoties uz to, es ierosinu LESD 260. panta 3. punktu interpretēt kā dalībvalsts nespēju “pēc būtības” izpildīt tās pienākumu transponēt, un tādējādi tas ietver gadījumus, kad dalībvalsts pilnībā nepilda tās pienākumu paziņot par transponēšanas pasākumiem, kā tas ir šajā procedūrā, kā arī nepaziņošanu par pasākumiem, kas ir uzskatāmi par nepilnīgu vai nepareizu transponēšanu. Lai gan pastāv daži pārliecinoši argumenti, lai atbalstītu katru no iespējamajām interpretācijas pieejām, LESD 260. panta 3. punkta plaša interpretācija šajā ziņā atbilst LESD 260. panta 3. punkta formulējumam un pēc iespējas veicina atbilstību LESD 260. panta 3. punkta mērķiem un shēmai, lai nodrošinātu, ka LESD 260. panta 3. punkts ir patiesi efektīvs līdzeklis, lai nodrošinātu savlaicīgu direktīvu transponēšanu dalībvalstīs.
a) Formulējums
45. LESD 260. panta 3. punkts attiecas uz gadījumu, kad dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem. Lai gan šī formulējuma burtiska interpretācija var nozīmēt tikai paziņošanas pienākuma nepildīšanu, nav skaidrs, vai tas aptver gadījumus, kad transponēšana nav veikta vai kad transponēšana ir bijusi nepilnīga vai nepareiza.
46. Atbalsts LESD 260. panta 3. punkta šaurai interpretācijai, manuprāt, nevar izrietēt no tā, ka konkrēts pants būtu ticis izmantots, ja visu transponēšanas pasākumu nepaziņošanu (tādējādi aptverot arī nepilnīgu transponēšanu) būtu paredzējuši Līgumu autori (piemēram, nīderlandiešu valodā: “tot mededeling van maatregelen”, nevis “tot mededeling van de maatregelen”; franču valodā: “communiquer des mesures de transposition”, nevis “communiquer les mesures de transposition”; vācu valodā: “Verpflichtung verstoßen hat, Maßnahmen zur Umsetzung”, nevis “Verpflichtung verstoßen hat, die Maßnahmen zur Umsetzung”). Jāmin tas, ka ne tikai dažās valodu versijās “pasākumu” var interpretēt kvalificētā nozīmē (piemēram, bulgāru valodā: “да съобщи за мерките”; itāļu valodā: “comunicare le misure di attuazione”; spāņu valodā: “informar sobre las medidas de transposición”), bet arī tas, ka iepriekš minētās valodu versijas attiecas uz “pasākumiem” vispārīgā nozīmē (skat. arī, piemēram, angļu valodā: “notify measures”; maltiešu valodā: “jinnotifika miżuri”), kas tādējādi atbalsta LESD 260. panta 3. punkta plašu interpretāciju.
47. Saskaņā ar Tiesas judikatūru informācijai par direktīvas transponēšanu, ko dalībvalstij ir pienākums paziņot (nodot) Komisijai un kas izriet no lojālas sadarbības principa LES 4. panta 3. punkta izpratnē, jābūt skaidrai un precīzai, un tai ir nepārprotami jānorāda normatīvie, reglamentējošie un administratīvie pasākumi, kurus piemērojot, dalībvalsts uzskata, ka tā ir izpildījusi dažādās saistības, ko tai uzliek direktīva, un tādējādi ļauj Komisijai pārliecināties, vai šī dalībvalsts ir patiesi un pilnībā transponējusi šo direktīvu (29).
48. No tā izriet, ka pienākums paziņot un pienākums transponēt ir saistīti pienākumi tādā nozīmē, ka paziņošanas pienākums īsteno transponēšanas pienākumu (30), jo, kā norāda Komisija, pienākums paziņot ir būtisks solis, lai nodrošinātu, ka pienākums transponēt tiek izpildīts. Dalībvalsts pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai transponētu direktīvu saskaņā ar Tiesas judikatūru (skat. šo secinājumu 34. punktu (31)), ir saistīts ar tās pienākumu paziņot Komisijai, ka dalībvalsts to ir izdarījusi (32). Tādējādi Tiesas judikatūra (33) atbalsta LESD 260. panta 3. punkta interpretāciju, iekļaujot tajā gan “procesuālo” pienākumu paziņot, gan arī pienākumu transponēt direktīvu “pēc būtības”.
49. Fakts, ka LESD 260. panta 3. punktā ir minēta paziņošanas pienākuma nepildīšana, nevis transponēšanas pienākuma nepildīšana, šķiet loģisks, patiesi meistarīgs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pilda abus pienākumus. Šķiet arī bezjēdzīgi, ka dalībvalsts būtu izpildījusi savu pienākumu transponēt, nepaziņojot par transponēšanas pasākumiem Komisijai jebkurā procedūras posmā saskaņā ar LESD 258. pantu un 260. panta 3. punktu.
b) Sākotnējā situācija
50. LESD 260. panta 3. punkts ir tiešs rezultāts diskusijai par Tiesu Eiropas Konventa kontekstā. Viens no jautājumiem, kas skar šo diskusiju, bija sankciju sistēmas piemērošana pienākumu neizpildes procedūrā. Sākotnējās diskusijās dalībnieki kopumā atbalstīja “paātrinātās procedūras” ieviešanu tolaik EK 228. pantā (tagad LESD 260. pants), atceļot oficiālā rīkojuma un argumentētas atzinuma prasības un “gadījumos, kad “netiek pildīts informēšanas pienākums”, Komisija, piemēram, varētu pat būt pilnvarota lūgt Tiesu (ja tā uzskatītu par piemērotu) gan noteikt pienākumu neizpildi, gan piemērot sankcijas kā daļu no tās pašas procedūras” (34).
51. Diskusijas galīgajā ziņojumā (35) bija ietverti ieteikumi par aspektiem, kurus izskatīja Konventa prezidijs (36). Kā uzsvērts prezidija dokumentā, sistēma nav pietiekami efektīva, jo var paiet vairāki gadi, līdz kādai dalībvalstij tiek piemērotas finansiāla rakstura sankcijas, un līdz ar to “būtu jāatrod līdzekļi, lai panāktu, ka mehānismā tiek nodrošināta augsta efektivitāte un vienkāršība attiecībā uz sankcijām par Tiesas sprieduma neizpildi” (37). Šim nolūkam kopā ar priekšlikumu atcelt argumentēto atzinumu otrā sprieduma procedūrā tika piedāvāts šāds priekšlikums:
“3. punkts (jauns) tika izstrādāts, balstoties uz ierosinājumu, ko diskusijā piedāvāja Komisija. Tas sniedz Komisijai iespēju ierosināt Tiesā gan (tajā pašā tiesvedībā) procedūru par pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam [tagad LESD 258. pants], gan arī iesniegt pieteikumu par sankcijas piemērošanu. Ja pēc Komisijas pieprasījuma Tiesa piemērotu sankciju tajā pašā spriedumā, sankcija tiktu piemērota pēc tam, kad būtu pagājis noteikts termiņš no sprieduma pasludināšanas dienas, ja atbildētāja valsts neievērotu Tiesas nolēmumu. [..] Tas ļautu ievērojami vienkāršot un paātrināt sankciju piemērošanas procedūru valsts transponēšanas pasākuma nepaziņošanas gadījumā (38).
52. Pievienotajā zemsvītras piezīmē bija teikts: “Praksē tiek nošķirti gadījumi, kad netiek pildīts informēšanas pienākums (kad dalībvalsts nav veikusi transponēšanas pasākumu), un gadījumi, kad transponēšana notikusi nepareizi (kad dalībvalsts veiktie transponēšanas pasākumi, pēc Komisijas domām, neatbilst direktīvas (vai ietvartlikuma (39)) prasībām). Ierosinātie pasākumi nebūtu piemērojami otrajā gadījumā (40).”
53. Šis priekšlikums tika iekļauts Konstitucionālā līguma projekta 2003. gada redakcijā (III iedaļas 267. panta 3. punktā) (41) šādā formulējumā:
“Ja Komisija saskaņā ar III iedaļas 265. pantu iesniedz lietu Tiesā, pamatojoties uz to, ka attiecīgā valsts nav izpildījusi savas saistības paziņot par pasākumiem, ar kuriem transponē eiroietvarlikumu, tā, ja uzskata par vajadzīgu, var pieprasīt, lai tajā pašā procedūrā Tiesa piemērotu sodanaudu vai kavējuma naudu gadījumā, ja Tiesa konstatētu, ka šāds pārkāpums ir noticis. Ja Tiesa izpilda Komisijas lūgumu, attiecīgais maksājums stājas spēkā termiņā, ko Tiesa noteikusi savā spriedumā.”
54. Konstitucionālā līguma projekta 2004. gada redakcijā šis noteikums (III iedaļas 362. panta 3. punktā) (42) tika sadalīts divās daļās un mainīts (mans uzsvars) šādi:
“Ja Komisija saskaņā ar III iedaļas 360. pantu ierosina lietu Eiropas Savienības Tiesā par to, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu paziņot par eiroietvarlikuma transponēšanas pasākumiem, tā var, ja uzskata par vajadzīgu, noteikt sodanaudas vai kavējuma naudas apmēru, kas attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā un ko tā uzskata par piemērotu šādos apstākļos.
Ja Tiesa konstatē, ka noticis pārkāpums, tā attiecīgai dalībvalstij var piemērot sodanaudu vai kavējuma naudu, nepārsniedzot Komisijas noteikto summu. Pienākums veikt maksājumu stājas spēkā tajā dienā, kas noteikta Tiesas spriedumā.”
55. Iepriekš minētie sagatavošanas darbi LESD 260. panta 3. punktam izraisīja turpmāk aprakstītos apsvērumus.
56. Pirmkārt, no iepriekš minētās Eiropas Konventa dokumentu zemsvītras piezīmes (skat. šo secinājumu 52. punktu) var secināt, ka LESD 260. panta 3. punkts (vismaz tās sākotnējā redakcijā) ir paredzēts tikai gadījumiem, kad dalībvalsts nepilda un nepaziņo par transponēšanas pasākumiem, un neattiecas uz nepareizas transponēšanas gadījumiem. Tomēr šajā zemsvītras piezīmē paziņošana un transponēšana tiek pielīdzinātas, un tajā nav pieminēta nepilnīga transponēšana, kas, iespējams, varētu tikt iekļauta, ņemot vērā Komisijas praksi, uz kuru šī zemsvītras piezīme acīmredzami attiecas (43).
57. Otrkārt, no dažām izmaiņām, kuras veiktas noteikuma formulējumā Konstitucionālā līguma projekta 2004. gada redakcijā, kas ir gandrīz identisks LESD 260. panta 3. punktam, salīdzinot ar iepriekšējām teksta versijām, var secināt, ka Līguma autori bija iecerējuši lielā mērā saskaņot LESD 260. panta otrās un trešās daļas formulējumu. Tas ir atkarīgs no maksimālā finansiālo sankciju apjoma, ko Tiesa var piemērot, “nepārsniedzot Komisijas noteikto summu”, un no tā, ka saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu pienākums veikt maksājumu “stājas spēkā tajā dienā, kas noteikta Tiesas spriedumā”. Es pie šī jautājuma atgriezīšos tālāk savā analīzē (skat. šo secinājumu 76.–79. punktu).
58. Treškārt, ir lietderīgi norādīt, ka Eiropas Konventa laikā tika izteikti daži kritiski komentāri un priekšlikumi svītrot noteikumu, kas daļēji izrietēja no bažām, ka, pirmkārt, ja šis noteikums aprobežotos ar procesuālu pienākumu paziņot, tas padarītu to bezjēdzīgu, turklāt nebūtu pareizi piemērot finansiālas sankcijas tikai uz šī pamata; otrkārt, tas radītu grūtības noteikt, vai dalībvalsts ir transponējusi direktīvu, kā arī izšķirt novēlotu, nepilnīgu un nepareizu transponēšanu (44).
59. Tāpēc es tiecos uzskatīt, ka, lai gan LESD 260. panta 3. punkta sagatavošanas darbi var sniegt zināmu atbalstu ierobežojošai interpretācijai, tie nesniedz pārliecinošu atbildi.
c) Mērķi
60. LESD 260. panta 3. punktā ir noteikta tā sauktā paātrinātā procedūra, lai dalībvalstīm piemērotu finansiālas sankcijas, un šai procedūrai būtu jābūt ātrākai un efektīvākai nekā tradicionālā procedūra, kas noteikta LESD 260. panta 2. punktā. Finansiālo sankciju piemērošana vairs nav atkarīga no ilgākas procedūras, kas ietver pirmo Tiesas spriedumu, ar kuru tiek atzīta pienākumu neizpilde saskaņā ar LESD 258. pantu, un pēc tam otro Tiesas spriedumu saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu, ja dalībvalsts nav izpildījusi pirmo spriedumu. LESD 260. panta 3. punkta mērķis ir arī dot dalībvalstīm lielāku stimulu transponēt direktīvas savlaicīgi, lai nodrošinātu ES tiesību aktu efektivitāti un vienotu piemērošanu, un tādējādi Savienības pilsoņiem būtu no šīm direktīvām izrietošās tiesības.
61. Ņemot vērā šos mērķus, to var, pirmkārt, izskatīt atbilstīgi ģenerāladvokāta M. Vatelē nostājai viņa sniegtajos secinājumos lietā Komisija/Polija (45), proti, ka, ja pietiktu ar to, ka dalībvalsts jebkādu dokumentu var uzskatīt par transponēšanas pasākumu, tas izraisītu to, ka zustu LESD 260. panta 3. punkta būtība.
62. Otrkārt, LESD 260. panta 3. punktā paredzētajai procedūrai nevajadzētu būt kā “ķīlniekam” Komisijas praksē uzsākt atsevišķu procedūru par pilnīgu vai daļēju transponēšanas pienākumu neizpildi un nepareizu transponēšanu (46). Tas ir pretrunā LESD 260. panta 3. punkta mērķim padarīt procedūru ātrāku un efektīvāku, apvienojot neizpildi un sankcijas vienā procedūrā.
63. Nevar skaidri nošķirt gadījumus, kas saistīti ar nepilnīgu un nepareizu transponēšanu, un mēģinājumi to izdarīt varētu radīt sarežģījumus procedūrā saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, kas novirzītu no tur izvirzīto mērķu sasniegšanas. To var ilustrēt no Tiesas judikatūras izrietoši piemēri, kuros sūdzība par to, ka nav pilnībā veikta transponēšana vai arī ka tā ir veikta tikai daļēji, ietver izpēti par iepriekš spēkā esošiem valsts tiesību aktiem un līdz ar to arī par transponēšanas pareizumu (47). Šo sarežģītību apstiprina 2011. gada paziņojuma 19. punkts, kurā Komisija norāda, ka strīdi par valsts tiesību aktos pastāvošajiem noteikumiem jārisina saskaņā ar parasto procedūru pareizai direktīvas transponēšanai atbilstoši LESD 258. pantam.
64. Šāda izšķiršana ir pretrunā Tiesas judikatūrai un it īpaši tās spriedumiem lietā Komisija/Itālija (48) un Komisija/Luksemburga (49), kuros Tiesa atzina, ka pienākumu neizpildes procedūras ietvaros Komisijai ir atļauts pārvērst sūdzību par pilnīgu transponēšanas pienākumu neizpildi par sūdzību par nepilnīgu vai nepareizu transponēšanu, ja dalībvalsts novēloti paziņo par saviem spēkā esošajiem transponēšanas pasākumiem un tādējādi neļauj Komisijai sūdzēties par transponēšanas trūkumiem agrīnā posmā; šādos apstākļos sūdzība par nepilnīgu vai nepareizu transponēšanu ir iekļauta sūdzībā, kas saistīta ar pilnīgu transponēšanas pienākumu neizpildi, un tās pakārtotajā sūdzībā.
65. Jāatzīst, ka Tiesas judikatūrā ir atrodami piemēri, kuros dalībvalsts transponēšanas pienākumu neizpilde tiek vērtēta atsevišķi no transponēšanas pasākumu kvalitātes (nepilnīga vai nepareiza transponēšana) (50). Tomēr, manuprāt, šie piemēri apstiprina grūtības, kas saistītas ar to, un nerisina problēmas, kas saistītas ar LESD 260. panta 3. punkta darbību, kas izriet no šādas izšķiršanas.
66. Turklāt ir problemātiski paļauties uz prima facie pārbaudi. Manā izpratnē Komisijai ir ievērojama rīcības brīvība, ņemot vērā paziņoto transponēšanas pasākumu prima facie pārbaudi, lai noteiktu, vai dalībvalsts ir veikusi pilnīgu transponēšanu. Tas jo īpaši liek dot priekšroku Komisijas viedoklim par to, kas ir uzskatāms par pilnīgu transponēšanu un kas ne, un liedz dalībvalstij ES tiesību aktos noteikto rīcības brīvību izvēlēties veidu un metodes, kā transponēt direktīvas, kā atzīts LESD 288. panta trešajā daļā (51).
d) Konteksts
67. LESD 260. panta 3. punkts jāskata LESD 258.–260. pantā paredzētās pienākumu neizpildes procedūras kontekstā, konkrētāk – LESD 260. pantā paredzēto finansiālo sankciju sistēmas kontekstā. LESD 260. panta 3. punkts tika izveidots līdztekus LESD 260. panta 2. punkta reformām, tādējādi papildinot LESD 260. panta 2. punktu. Līdz ar to argumenti, ka LESD 260. panta 3. punkts ir LESD 260. panta 2. punkta izņēmums un būtu jāinterpretē šauri, nav pārliecinoši.
68. To pamato fakts, ka saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu Komisijai tiek dota rīcības brīvība (“tā var, ja uzskata par vajadzīgu”) izlemt, vai pieprasīt finansiālu sankciju piemērošanu saskaņā ar šo noteikumu. Saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu Komisijai nav pienākuma to darīt (52). Tā vietā Komisija var atsaukties uz LESD 258. pantu un 260. panta 2. punktu (53). Tādējādi LESD 260. panta 2. punktā noteiktais tradicionāli piemērotais ceļš un LESD 260. panta 3. punktā noteiktā paātrinātā kārtība nav neapstrīdamas.
69. No plašākas perspektīvas raugoties, jāatzīmē, ka sākotnējā EEK līgumā (atšķirībā no EOTK līguma) nebija noteikumu par sankcijām gadījumos, kad dalībvalstis pārkāpj ES tiesību aktu prasības. Bija vajadzīgi 36 gadi, lai līdz ar Māstrihtas līguma stāšanos spēkā (1957.–1993. gads) tiktu izveidots LESD 260. panta 2. punkts (54). Turpmākie centieni uzlabot pienākumu neizpildes un sankciju režīma ātrumu un efektivitāti, ierosinot Līguma grozījumus saistībā ar Amsterdamas un Nicas līgumiem, nebija veiksmīgi (55). Līdz Lisabonas līguma pieņemšanai bija nepieciešamas gandrīz divas desmitgades (no 1993. līdz 2009. gadam), līdz tika ieviests LESD 260. panta 3. punkts.
70. Pamatojoties uz to, lai gan LESD 260. panta 3. punkta interpretācija ir ierobežota un būtu vilinoši piemērot šo noteikumu ātriem un vienkāršiem gadījumiem, kad dalībvalsts nav paziņojusi ne par kādiem transponēšanas pasākumiem, visu pārējo atstājot tradicionālajai LESD 258. un 260. panta piemērošanas kārtībai, šādas interpretācijas sekas būtu tas, ka lielākajā daļā gadījumu tiktu attaisnota garākas procedūras piemērošana; tāpat mēģinājums novilkt robežu starp nepietiekamu un nepareizu transponēšanas pasākumu paziņošanu līdzīgi mazina LESD 260. panta 3. punkta darbību.
71. Tādēļ iepriekš minētā LESD 260. panta 3. punkta burtiskā, vēsturiskā, mērķtiecīgā un konteksta analīze liek man secināt, ka manis ierosinātā LESD 260. panta 3. punkta interpretācija (ietverot arī to, ka dalībvalsts nav paziņojusi par pasākumiem, kas ir uzskatāmi nepilnīgu vai nepareizu interpretāciju) vislabāk īsteno LESD 260. panta 3. punkta mērķus un patiesi stiprina sankciju mehānismus ES.
2. Finansiālo sankciju novērtējums saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu
72. Pamatojoties uz to, ka ir piemērojams LESD 260. panta 3. punkts, es pievērsīšos finansiālo sankciju novērtēšanai saskaņā ar šo noteikumu.
73. Pirmkārt, es uzskatu par pārliecinošu argumentu, ko ģenerāladvokāts M. Vatelē ir izteicis lietā Komisija/Polija (56), proti, ka Komisijai, lai aprēķinātu finansiālās sankcijas, būtu jābūt tiesībām izmantot to pašu metodi, ko tā ierosina saskaņā ar LESD 260. panta 2. un 3. punktu. Jo īpaši tas tā ir tāpēc, ka šādas sankcijas ir vienādas, šo divu noteikumu mērķi ir līdzīgi un Komisijas kritēriji par kavējuma naudu atbilst tiem pašiem kritērijiem, kurus Tiesa izmantojusi savā judikatūrā (57), kas veicina saskaņotu pieeju un nodrošina paredzamību dalībvalstīm. Tas, ka LESD 260. panta 2. punktā ir noteiktas sankcijas ES tiesību aktu “dubultā pārkāpuma” un Tiesas pirmā sprieduma neievērošanas gadījumā, bet LESD 260. panta 3. punktā ir noteiktas sankcijas par vienreizēju ES tiesību aktu prasību neievērošanu, manuprāt, nemazina to, ka abi noteikumi attiecas uz Savienības primārajos tiesību aktos ietvertajiem pārkāpumiem.
74. Jāuzsver, ka Komisijas aprēķina metode neskar dalībvalstis saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, jo, tāpat kā Tiesa ir nolēmusi attiecībā uz LESD 260. panta 2. punktu, Tiesai ir jānovērtē katrā konkrētā gadījumā piemērojamās finansiālās sankcijas. Komisijas ieteikumi un pamatnostādnes paziņojumos nav saistoši Tiesai, bet ir tikai kā noderīgs atskaites punkts un nodrošina, ka Komisijas rīcība ir pārredzama, paredzama un atbilst juridiskās noteiktības prasībām (58). Tādējādi attiecīgajos apstākļos Tiesai, nosakot kavējuma naudu saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, būtu jāievēro Tiesas judikatūra par kavējuma naudu saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu.
75. Turklāt Tiesas judikatūrā par LESD 260. panta 2. punktu un it īpaši tās nozīmīgajā spriedumā lietā Komisija/Francija (59) Tiesa atzina, ka tā var piemērot gan LESD 260. panta 2. punktā (60) paredzētās finansiālās sankcijas, gan arī piemērot finansiālās sankcijas, ko Komisija nav ierosinājusi, pamatojoties uz to, ka “finansiālu sankciju uzlikšanas piemērotību un lietas apstākļiem vispiemērotāko soda izvēli var novērtēt tikai, ņemot vērā Tiesas secinājumus, kuri izdarīti spriedumā, kas jāpieņem saskaņā ar LESD [260. panta 2. punktu], un tāpēc neietilpst politiskajā sfērā” (61).
76. Pastāv pamatoti iemesli uzskatīt, ka šie apsvērumi ir piemērojami LESD 260. panta 3. punktam, un tādējādi Tiesa var noteikt gan sodanaudu, gan kavējuma naudu vai piemērot finansiālas sankcijas, ko Komisija nav ierosinājusi, ievērojot maksimālo summu, kas noteikta finansiālajām sankcijām saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu. Tas ir pamatots ar identisku LESD 260. panta 2. un 3. punkta formulējumu atsaucē uz “sodanaudu vai kavējuma naudu”. Tas arī labāk palīdz LESD 260. panta 3. punkta mērķiem novērst situācijas, kad dalībvalstis novēloti transponē direktīvas, ņemot vērā mērķi, kāpēc Līgumos ir paredzētas dažādas finansiālās sankcijas (62).
77. Pretēji Komisijas tiesas sēdē paustajiem argumentiem (63) fakts, ka LESD 260. panta 3. punktā, nevis LESD 260. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Tiesa “attiecīgai valstij var uzlikt sodanaudu vai kavējuma naudu, nepārsniedzot Komisijas noteikto summu”, neatspēko šo analīzi. LESD 260. panta 3. punktā ir minēts tikai piemērojamais finansiālo sankciju apmērs, nevis izvēles iespēja. No tā var secināt, ka Tiesa nevar noteikt lielāku finansiālo sankciju apmēru, nekā to ir ierosinājusi Komisija. Tomēr, manuprāt, tas neierobežo Tiesas rīcības brīvību attiecībā uz piemērojamo finansiālo sankciju veidu. Tādējādi Tiesa var piemērot finansiālas sankcijas, ko nav ierosinājusi Komisija, vai abas finansiālās sankcijas kopā tādā pašā vai mazākā apmērā, nekā to noteikusi Komisija.
78. Šim jautājumam var būt būtiska nozīme Tiesas judikatūrā attiecībā uz LESD 260. panta 3. punktu. 2011. gada paziņojumā Komisija norādīja, ka tā principā prasīs tikai kavējuma naudu procedūrā par LESD 260. panta 3. punktu un atsauks savu prasību, ja dalībvalsts paziņos par transponēšanas pasākumiem, kas bija jāpilda, lai izbeigtu pārkāpumu (64). Nesen Komisija pārskatīja savu pieeju un principā pieprasīja abus sankciju veidus (65). Tas palīdz izskaidrot, kāpēc Komisija tik daudzās lietās atsauca savu prasību, pirms Tiesa varēja pasludināt spriedumu par LESD 260. panta 3. punktu (66). Lai gan varbūt tas nav piemērojams šajā lietā (67), nedrīkst aizmirst, ka Tiesa var piemērot sodanaudu pat tad, ja Komisija ir pieprasījusi tikai kavējuma naudu, gadījumos, kad dalībvalsts paziņo par nepieciešamajiem transponēšanas pasākumiem pēc tam, kad prasība ir iesniegta Tiesā, bet Tiesa vēl nav pasludinājusi savu spriedumu.
79. Turklāt jānorāda, ka atšķirībā no LESD 260. panta 2. punkta LESD 260. panta 3. punktā ir noteikts: “Pienākums veikt maksājumu stājas spēkā tajā dienā, kas noteikta Tiesas spriedumā”. Saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu Tiesai ir tiesības noteikt finansiālo sankciju piemērošanas datumu (68). Tomēr no LESD 260. panta 3. punktā skaidri norādītā secinājuma var secināt, ka tas var būt noderīgs instruments, lai Tiesai būtu rīcības brīvība pielāgot finansiālo sankciju noteikšanu īpašos apstākļos (69).
3. Kavējuma nauda šajā procedūrā
80. Ievērojot Tiesas judikatūru attiecībā uz LESD 260. panta 2. punktu, kavējuma nauda saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu ir jāpiespriež atkarībā no tā, kāda līmeņa pārliecināšana ir vajadzīga, lai dalībvalsts mainītu savu rīcību un izbeigtu inkriminēto pārkāpumu (70). Īstenojot savu rīcības brīvību, Tiesai ir jānosaka tāda kavējuma nauda, kas būtu atbilstoša apstākļiem, kā arī samērīga ar konstatēto pārkāpumu un attiecīgās dalībvalsts maksātspēju. Lai noteiktu kavējuma naudas apmēru, pamatkritēriji, kas jāņem vērā, principā ir pienākumu neizpildes smaguma pakāpe, tās ilgums un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja. Piemērojot šos kritērijus, it īpaši ir jāņem vērā sekas, kas rastos, neievērojot valsts un privātās intereses, kā arī to, cik steidzami dalībvalstij ir jāveic šī pienākuma izpilde (71).
81. Šajā gadījumā ir jāuzskata, ka kavējuma naudas noteikšana ir piemērots pārliecināšanas pasākums. Pienākumu neizpildes ilgumu varētu palielināt, ja Tiesa piekristu manam priekšlikumam, ka tas būtu jāizvērtē no cita sākuma datuma, nekā to ierosināja Komisija. Turklāt vienotās likmes summu varētu palielināt no 680 līdz 690, un, ja ņem vērā Komisijas atjauninātos skaitļus, “n” koeficientu varētu samazināt no 11,99 līdz 11,93 (72). Šādi tiktu iegūta kavējuma nauda par dienu (690 x 10 x 2,4 x 11,93 = 197 560,80 EUR), kas ir lielāka nekā Komisijas noteiktā summa (680 x 10 x 1,3 x 11,99 = 105 991,60 EUR, skat. šo secinājumu 20. punktu). Ņemot vērā LESD 260. panta 3. punktā noteikto maksimālo apmēru, es ierosinu Tiesai noteikt kavējuma naudu par dienu līdz pat pilnai Komisijas noteiktajai summai.
82. Pirmkārt, attiecībā uz pienākumu neizpildes smaguma pakāpi es neesmu pārliecināts, ka atsevišķi valsts pasākumi, uz kuriem atsaucas Spānijas Karaliste, ir nozīmīgi kavējuma naudas samērīguma novērtēšanai. Lietā Komisija/Zviedrija (73) Tiesa noraidīja līdzīgus argumentus, pamatojoties uz to, ka ir skaidrs, ka šādi pasākumi neatbilst attiecīgās direktīvas prasībām; pretējā gadījumā netiktu konstatēts, ka dalībvalsts nav izpildījusi savu transponēšanas pienākumu. Tā kā šie pasākumi nav uzskatāmi par transponēšanas pasākumiem, Tiesas spriedums lietā Gavieiro Gavieiro un Iglesias Torres (74) arī šajā ziņā nav būtisks.
83. Pretēji Spānijas Karalistes argumentiem Komisijas novērtējums par smaguma pakāpi nešķiet kļūdains, ņemot vērā attiecīgās direktīvas nozīmi un pārkāpuma ietekmi uz sabiedrības un privātajām interesēm, ko Tiesa ir objektīvi novērtējusi (75).
84. Kā norāda Komisija, Direktīvas 2014/17 mērķis ir izveidot kopēju sistēmu dažiem dalībvalstu noteikumu aspektiem attiecībā uz kredītlīgumiem patērētājiem, kas nodrošināti ar hipotēku vai citādi saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu (76). Direktīva 2014/17 tika izstrādāta globālās finanšu krīzes apstākļos, un tās mērķis ir izveidot iekšējo tirgu hipotekārajiem kredītiem un veicināt finanšu stabilitāti, nodrošinot hipotekāro kredītu tirgu atbildīgu darbību (77).
85. Līdzīgi kā Tiesa ir atzinusi valsts atbalsta kontekstā, Direktīvā 2014/17 izklāstītie noteikumi izsaka vienu no būtiskākajiem uzdevumiem, kas ES ir uzticēti saskaņā ar LES 3. panta 3. punktu, proti, iekšējā tirgus izveide, un saskaņā ar 27. protokolu par iekšējo tirgu un konkurenci, kas saskaņā ar LES 51. pantu ir Līgumu neatņemama sastāvdaļa un saskaņā ar kuru iekšējā tirgū jāiekļauj sistēma, kas nodrošina, ka netiek izkropļota konkurence (78).
86. Direktīvas 2014/17 transponēšanas ietekmi uz valsts un privātajām interesēm arī Spānijas kontekstā var uzskatīt par nozīmīgu, jo īpaši ņemot vērā problēmas Spānijas hipotekāro kredītu sektorā. To ilustrē, piemēram, Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par tiesību aktiem hipotekāro kredītu jomā un riskantiem finanšu instrumentiem Spānijā (79), kas vērsa uzmanību uz simtiem tūkstošu izlikšanu gadījumiem un aizņēmēju aizsardzības trūkumu, kuru vēl vairāk saasināja finanšu krīze. Lai risinātu šo situāciju, Parlaments tostarp lūdza Komisiju cieši uzraudzīt Direktīvas 2014/17 transponēšanu visās dalībvalstīs (80). Kā norādīts arī šajā rezolūcijā un Spānijas Karalistes apsvērumos, ļaunprātīgi izmantojamas klauzulas un prakse Spānijas hipotekāro kredītu sektorā ir bijušas vairāku Tiesas prejudiciālu nolēmumu priekšmets (81). Līdz ar to, kā to norāda Komisija, attiecīgā transponēšanas pienākumu neizpildei ir nopietna ietekme, jo tā atņem patērētājiem, kā arī uzņēmējiem visā Spānijā tiesības, kas tiem piešķirtas saskaņā ar šo direktīvu, un turklāt apdraud tiesību sistēmu, kura piemērojama aizdevējiem un kredīta starpniekiem, kas cenšas nodrošināt ES finanšu sistēmas stabilitāti.
87. Otrkārt, attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija uzskata, ka kavējuma nauda ir jāaprēķina, sākot ar dienu pēc Direktīvas 2014/17 transponēšanas termiņa beigām, kas ir 2016. gada 22. marts, un tam jābeidzas ar datumu, kad Komisija nolēma uzsākt pienākumu neizpildes procedūru, kas ir 2017. gada 27. aprīlis (skat. šo secinājumu 25. punktu).
88. Tomēr savā judikatūrā par kavējuma naudu saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu Tiesa novērtē pienākumu neizpildes ilgumu, sākot no pirmā sprieduma pasludināšanas līdz brīdim, kad Tiesa izvērtēja faktus otrajā procedūrā, nevis brīdi, kad Komisija ierosināja lietu Tiesā (82). Attiecībā uz procedūru saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu es ierosinu Tiesai kā pienākumu neizpildes ilguma sākuma datumu izmantot argumentētajā atzinumā norādīto atsauces datumu, jo tas ir datums, kurā pārkāpums ir konstatēts saskaņā ar Tiesas judikatūru (skat. šo secinājumu 35. punktu).
89. Šajā gadījumā, sākot ar datumu, kurā beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš (2017. gada 18. janvāris), līdz tiesas sēdes datumam (2019. gada 21. janvāris) pārkāpuma ilgums būtu aptuveni 24 mēneši (2,4), ko var uzskatīt par ievērojamu laikposmu (83).
90. Spānijas Karalistes arguments, kas paredz izslēgt laikposmu no 2015. gada 20. decembra līdz 2016. gada 29. oktobrim, kad valstī bija izveidojusies neparasta situācija saistībā ar grūtībām valdības veidošanā, no pienākumu neizpildes ilguma vai vismaz samazināt kavējuma naudas apmēru, būtu jānoraida. Savā judikatūrā par LESD 260. panta 2. punktu, kā arī LESD 258. pantu (84) Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz grūtībām savas valsts tiesiskajā regulējumā, lai attaisnotu ES tiesību aktos paredzēto pienākumu neizpildi (85). Faktiski Tiesa nesen noraidīja argumentus, kas bija līdzīgi tiem, ko Spānijas Karaliste izvirzīja šajā procedūrā, lietā, kas saistīta ar sodanaudas noteikšanu saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu (86). Šie paši apsvērumi būtu jāpiemēro procedūrai saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu. Turklāt, ja pārkāpuma ilgums tiek novērtēts no dienas, kad beidzies termiņš, kas noteikts argumentētajā atzinumā, t.i., no 2017. gada 18. janvāra, šim laikposmam (no 2015. gada 20. decembra līdz 2016. gada 29. oktobrim) jebkurā gadījumā nav nozīmes.
91. Treškārt, Spānijas Karaliste nav iesniegusi Tiesai nekādus pierādījumus par tās maksātspēju.
92. Turklāt Tiesa parasti izmanto kavējuma naudu par katru dienu gadījumos, kas saistīti ar tiesību aktu grozījumu pieņemšanu, jo īpaši attiecībā uz transponēšanu (87). Tiesā nav izvirzīti nekādi argumenti, lai atkāptos no šajā procedūrā esošās situācijas, kā arī lai ietekmētu datumu, kurā maksājuma pienākums stājas spēkā. Tādējādi es sliecos piekrist Komisijas pieprasījumam, ka pienākumam maksāt kavējuma naudu par katru dienu ir jāstājas spēkā Tiesas sprieduma pieņemšanas dienā. Tāpat, ņemot vērā Komisijas lūgumu, es ierosinu Tiesai savā spriedumā nenorādīt “Eiropas Savienības pašas resursu” kontu.
VII. Izmaksas
93. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums ir nelabvēlīgs Spānijas Karalistei, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis, kas iestājušās procedūrā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
VIII. Secinājumi
94. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai lemt šādi:
1) Atzīt, ka, līdz 2016. gada 21. martam nepieņemot normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010, vai jebkurā gadījumā nepaziņojot Komisijai par šiem noteikumiem, Spānijas Karaliste nav izpildījusi savu pienākumu saskaņā ar šīs direktīvas 42. panta 1. punktu.
2) Piespriest Spānijas Karalistei saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu samaksāt kavējuma naudu 105 991,60 EUR apmērā par katru dienu, sākot no dienas, kad tika pasludināts spriedums šajā lietā, līdz dienai, kad tā paziņo Komisijai par noteikumiem, kas nepieciešami, lai izpildītu Direktīvu 2014/17.
3) Piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
4) Piespriest Francijas Republikai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 OV 2014, L 60, 34. lpp.
3 Jāmin vēl viena izskatāma lieta, kas saistīta ar pienākumu neizpildes procedūru, ko Komisija ierosināja pret Beļģijas Karalisti (C‑543/17). Tajā ir izvirzīti līdzīgi, tomēr ne identiski jautājumi, kas attiecas uz šo lietu saistībā ar LESD 260. panta 3. punkta interpretāciju un piemērošanu, un tajā vēl tiks sniegti ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumi, kurus paredzēts nolasīt 2019. gada 2. aprīlī.
4 Ir bijušas vairākas iepriekšējās lietas, kas ļāva Tiesai interpretēt un piemērot LESD 260. panta 3. punktu, bet Komisija tās atsauca, pirms Tiesa varēja pasludināt savu spriedumu. Viena no šīm lietām bija ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumi lietā Komisija/Polija, C‑320/13, nav publicēti, EU:C:2014:2441, par kuru es runāšu turpmāk savā vērtējumā.
5 OV 2011, C 12, 1. lpp.
6 2011. gada paziņojums, 7. punkts.
7 2011. gada paziņojums, 19. punkts.
8 2011. gada paziņojums, 23. un 24. punkts.
9 Komisijas paziņojums, SEC(2005) 1658, OV 2007, C 126, 15. lpp. Komisija atsaucas uz skaitļiem, kas norādīti tās 2016. gada 9. augusta paziņojumā C(2016) 5091 final (OV 2016, C 290, 3. lpp.), kas bija spēkā brīdī, kad šī prasība tika iesniegta 2017. gada 27. septembrī.
10 2011. gada paziņojums, 30. punkts.
11 2011. gada paziņojums, 25. punkts.
12 2011. gada paziņojums, 27. punkts.
13 Savos apsvērumos Spānijas Karaliste atsaucas uz šādiem pieciem pasākumiem: 1) Orden EHA/2899/2011, de 28 de octubre, de transparencia y protección del cliente de servicios bancarios, BOE Nr.°261, 2011. gada 29. oktobris,113242. lpp.;2) Circular 5/2012 de 27 de junio del Banco de España, a entidades de crédito y proveedores de servicios de pago, sobre transparencia de los servicios bancarios y responsibilidad en la concesión de préstamos, BOE Nr.°161, 2012. gada 6. jūlijs,48855. lpp., última modificación de 13 de agosto de 2015; 3) Real Decreto‑ley 27/2012, de 15 de noviembre, de medidas urgentes para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, BOE Nr.°276, 2012. gada 16. novembris,79877. lpp.;4) Ley 1/2013, de 14 de mayo, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social, BOE Nr.°116, 2013. gada 15. maijs,36373. lpp.,un5) Real Decreto‑ley 6/2012, de 9 de marzo, de medidas urgentes de protección de deudores hipotecarios sin recursos, BOE Nr.°60, 2012. gada 10. marts,22492. lpp.
14 Spriedums, 2010. gada 22. decembris, C‑444/09 un C‑456/09, EU:C:2006:819.
15 Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Komisija/Spānija, C‑599/17, nav publicēts, EU:C:2018:813, 19. punkts.
16 Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Komisija/Spānija, C‑599/17, nav publicēts, EU:C:2018:813, 14. punkts.
17 Skat., piemēram, spriedumu, 2012. gada 19. decembris, Komisija/Itālija, C‑68/11, EU:C:2011:815, 62. un 63. punkts.
18 Skat., piemēram, spriedumu, 2009. gada 1. oktobris, Komisija/Spānija, C‑502/08, nav publicēts, EU:C:2009:603, 14. un 24. punkts.
19 Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Komisija/Spānija, C‑599/17, nav publicēts, EU:C:2018:813, 23. punkts.
20 Skat., piemēram, spriedumu, 2011. gada 24. marts, Komisija/Spānija, C‑375/10, nav publicēts, EU:C:2011:184, 21. punkts; skat arī spriedumu, 2009. gada 14. maijs, Komisija/Spānija, C‑266/08, nav publicēts, EU:C:2009:311, 10. un 11. punkts (prasības pēc nepārvaramas varas gadījuma noraidījums).
21 Šajā gadījumā atsauces datums ir divi mēneši pēc Spānijas Karalistes argumentētā atzinuma saņemšanas (skat. šo secinājumu 8. punktu), kas, kā norādīts saņemšanas zīmogā, bija 2016. gada 18. novembris. Šajā ziņā skat., piemēram, spriedumu, 2007. gada 18. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑503/04, EU:C:2007:432, 19. un 20. punkts.
22 Šajā lietā nav strīda par to, vai Spānijas Karaliste nav paziņojusi par pasākumiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2014/17, kas tika pieņemta saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru saskaņā ar LESD 114. pantu.
23 LESD 260. panta 3. punkta normu noteikšana attiecībā uz likumdošanas direktīvām attiecas arī uz tā piemērošanas laiku attiecībā uz direktīvām, kas pieņemtas pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Skat. generāladvokāta M. Vatelē secinājumus lietā Komisija/Polija, C‑320/13, nav publicēti, EU:C:2014:2441, 95.–103. punkts; skat. arī, piemēram, Steve Peers, “Sanctions for Infringement of EU Law after the Treaty of Lisbon” (2012) 18 European Public Law, 33.–64. lpp., 40.–44. lpp.
24 Skat., piemēram, Nils Wahl un Luca Prete, “Between Certainty, Severity and Proportionality: Some Reflections on the Nature and Functioning of Article 260(3) TFEU” (2014) 6 European Law Reporter, 170.–189. lpp., 174.–179. lpp.
25 Skat., piemēram, Didier Blanc “Les procédures du recours en manquement, le traité, le juge et le gardien : entre unité et diversité en vue d’un renforcement de l’Union de droit”, no: Stéphanie Mahieu ed, Contentieux de l’Union européenne : questions choisies (Larcier, 2014), 429.–461. lpp., 446.–447. lpp.
26 Skat., piemēram, Pål Wennerås, “Making effective use of Article 260 TFEU”,András Jakab un Dimitry Kochenov (red.), The Enforcement of EU Law and Values (OUP, 2017), 79.–111. lpp., 88.–89. lpp.
27 C‑320/13, nav publicēts, EU:C:2014:2441, 114.–145. punkts.
28 Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 10 decembris, Wightman u.c., C‑621/18, EU:C:2018:999, 47. punkts.
29 Skat., piemēram, spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Komisija/Polija, C‑29/14, EU:C:2015:379, 33. punkts.
30 Skat., piemēram, Tristan Materne, La procédure en manquement d’État, guide à la lumière de la jurisprudence de la Cour de justice de l’Union européenne (Larcier, 2012), 42.–43. lpp.
31 Attiecībā uz transponēšanas procesu skat. ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumus lietā Komisija/Īrija, C‑494/01, EU:C:2004:546, 23.–29. punkts.
32 Tātad ieskaitot gadījumus, kad direktīva tiek transponēta ar spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem, skat., piemēram, spriedumu, 2011. gada 27. oktobris, Komisija/Polija, C‑311/10, nav publicēts, EU:C:2011:702, 33. punkts.
33 Norādu, ka šajā gadījumā nav izvirzīti nekādi argumenti, ka pienākuma paziņot nepildīšana būtu definēta atšķirīgi pirms un pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā.
34 Eiropas Konventa sekretariāts, Ziņojums par 2003. gada 3. marta sanāksmi, CONV 619/03, 2003. gada 13. marts, 10. un 11. punkts.
35 Eiropas Konventa sekretariāts, Galīgais ziņojumu par diskusiju par Tiesas darbību, CONV 636/03, 2003. gada 25. marts, 28. punkts, 10. un 11. lpp.
36 Eiropas Konventa sekretariāts, Panti par Tiesu un Augstāko tiesu, CONV 734/03, 2003. gada 12. maijs, 15. un 16. lpp. Tika izteikts arī ierosinājums (kas veidots pēc bijušā EOTK 88. panta parauga) piešķirt Komisijai tiesības konstatēt, ka dalībvalsts ir pārkāpusi ES tiesību aktus, kā arī šai dalībvalstij piešķirt tiesības Tiesā celt prasību par šī Komisijas lēmuma atcelšanu, bet šo ierosinājumu Konventa prezidijs neatbalstīja. Skat. turpat, 13. lpp.
37 CONV 734/03, 15. lpp.
38 CONV 734/03, 16. lpp.
39 Atsauce uz eiroietvartlikumu, kas pēc būtības apzīmē likumdošanas direktīvu, izrietēja no ierosinātajām izmaiņām ES juridisko instrumentu režīmā, kuras netika pārņemtas Lisabonas līgumā. Skat. turpmāk, piemēram, Koen Lenaerts un Piet Van Nuffel, European Union Law, 3. izdevums (Robert Bray un Nathan Cambien, red., Sweet & Maxwell, 2011), 886.–887. lpp.
40 CONV 734/03, 16. lpp., 1. zemsvītras piezīme; skat. arī CONV 636/03, 11. lpp., 2. zemsvītras piezīme.
41 OV 2003, C 169, 1. lpp.
42 OV 2004, C 310, 1. lpp.
43 Šajā ziņā skat. Szilárd Gáspar‑Szilágyi,“What Constitutes “Failure to Notify” National Measures” (2013) 19 European Public Law, 281.–294. lpp., 285. lpp.
44 Skat., piemēram, Eiropas Konventa sekretariāts, Reakcijas uz teksta projektu CONV 802/03 – Analīze, CONV 821/03, 2003. gada 27. jūnijs, 151. lpp. (pēc tam numurēts kā III iedaļas 263. pants), jo īpaši Priekšlikumus grozījumiem III iedaļas 263. pantā, ko iesniedza Dominiks de Vilepēns [Dominique de Villepin]; Danuta Hībnere [Danuta Hübner]; Teija Tīlikainena [Teija Tiilikainen] u.c.; Priekšlikumu grozījumiem 228. pantā, ko iesniedza Marija Bergere [Maria Berger] u.c.; Piezīmes par Tiesas diskusiju galīgā ziņojuma projektu, ko iesniedza Reinhards Raks [Reinhard Rack], Darba dokuments Nr. 13, 2003. gada 14. marts, un Darba dokuments Nr. 20, 2003. gada 14. marts, ko iesniedza Toms de Breins [Thom de Bruijn]; skat. arī Gāšpārs‑Silāģi [Gáspar‑Szilágyi], 43. zemsvītras piezīme, 285.–286. lpp.
45 C‑320/13, nav publicēts, EU:C:2014:2441, 116.–120. punkts.
46 Skat., piemēram, Komisijas pamatnostādnes labākam regulējumam, SWD(2017) 350, 2017. gada 7. jūlijs, IV nodaļa, 6. punkts, 42.–43. lpp., un Komisijas labāka regulējuma instrumentu kopums, 37. instruments. Transponēšanas pārbaudes, pieejamas vietnē https://ec.europa.eu/info/better‑regulation‑toolbox.
47 Skat., piemēram, spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Komisija/Polija, C‑478/13, nav publicēts, EU:C:2014:2253. Novēlota transponēšana ir uzskatīta par nepareizas transponēšanas apakšgrupu; skat., piemēram, spriedumu, 1982. gada 19. janvāris, Becker, 8/81, EU:C:1982:7, 20. punkts.
48 Spriedums, 2005. gada 16. jūnijs, Komisija/Itālija, C‑456/03, EU:C:2005:388, 38.–40. punkts.
49 Spriedums, 2006. gada 30. novembris, Komisija/Luksemburga, C‑32/05, EU:C:2006:749, 56. punkts. Izšķirts spriedumā, 2011. gada 14. aprīlis, Komisija/Rumānija, C‑522/09, EU:C:2011:251, 19. punkts.
50 Skat., piemēram, spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Komisija/Īrija, C‑427/07, EU:C:2009:457, 49., 59., 84. un 89. punkts.
51 Skat., piemēram, spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, Komisija/Spānija, C‑151/12, EU:C:2013:690, 27. un 28. punkts.
52 Skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Komisija/Luksemburga, C‑526/08, EU:C:2010:49, 72. punkts.
53 Skat. 2011. gada paziņojumu, 17. punkts.
54 Skat., piemēram, Luca Prete, Infringement Proceedings in EU Law (Kluwer, 2017), 6.–10. lpp.; Jonas Tallberg, European Governance and Supranational Institutions: Making States Comply (Routledge, 2003), 72.–82. lpp. To papildināja Deklarācija (Nr. 9) par Kopienas tiesību aktu īstenošanu (OV 1992, C 191, 102. lpp.), kurā tostarp bija norādīts, ka “tam, ka dalībvalsts pilnībā un precīzi transponē valsts tiesību aktos tai adresētās Kopienas direktīvas noteiktajā termiņā, ir būtiska loma Eiropas veidošanas procesa saskaņotībai un vienotībai”. Mans izcēlums.
55 Skat., piemēram, Tallberg, 54. piezīme, 82.–91. lpp.; Alan Dashwood un Angus Johnston, red., The Future of the Judicial System of the European Union (Hart, 2001), 145.–204. lpp., jo īpaši 175. un 176. lpp.
56 C‑320/13, nav publicēts, EU:C:2014:2441, 146.–160. punkts.
57 Skat. šo secinājumu 80. punktu.
58 Skat., piemēram, spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 115. un 116. punkts.
59 Spriedums, 2005. gada 12. jūlijs, Komisija/Francija, C‑304/02, EU:C:2005:444.
60 Spriedums, 2005. gada 12. jūlijs, Komisija/Francija, C‑304/02, EU:C:2005:444, 80.–86. punkts. Skat. arī, piemēram, spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Komisija/Spānija, nav publicēts, EU:C:2018:606, 74. punkts.
61 Spriedums, 2005. gada 12. jūlijs, Komisija/Francija, C‑304/02, EU:C:2005:444, 90. un 91. punkts. Tādējādi Tiesa uzsvēra attiecīgās dalībvalsts tiesības uz aizstāvību; turpat, 92. un 93. punkts. Skat. arī, piemēram, spriedumu, 2007. gada 18. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑503/04, EU:C:2011:432, 22. punkts.
62 Skat., piemēram, spriedumus, 2005. gada 12. jūlijs, Komisija/Francija, C‑304/02, EU:C:2005:444, 81. punkts, un 2008. gada 9. decembris, Komisija/Francija, C‑121/07, EU:C:2008:695, 33. punkts.
63 Es šajā gadījumā nepiekritīšu ģenerāladvokāta M. Vatelē secinājumiem lietā Komisija/Polija, C‑320/13, nav publicēti, EU:C:2014:2441, 155. punkts.
64 Skat. 2011. gada paziņojumu, 21. un 22. punkts.
65 Komisijas paziņojums, ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu, OV 2017, C 18, 10., 15. un 16. lpp.
66 Skat., piemēram, Laurence W. Gormley, “Infringement Proceedings”, no: The Enforcement of EU Law and Values, 26. piezīme, 65.–78. lpp.,71.–72. lpp; Ernő Varnay, “Sanctioning Under Article 260(3) TFEU: Much Ado About Nothing?” (2017), 23 European Public Law, 301.–316. lpp.
67 Atbildot uz šo jautājumu tiesas sēdē, Spānijas Karaliste uzsvēra to, cik svarīgi ir nodrošināt dalībvalsts tiesības uz aizstāvību, kā arī to, ka šis aspekts būtu jauns elements šajā lietā, jo tas nebija precizēts Komisijas pieteikumā.
68 Skat., piemēram, 2011. gada paziņojumu, 29. punkts un tajā minētā judikatūra.
69 Piemēram, ja dalībvalsts pierāda, ka tā ļoti īsā laikā var novērst pārkāpumu, skat. Peers, 23. zemsvītras piezīme, 47. lpp.
70 No tā izriet, ka Tiesa var piemērot kavējuma naudu tikai tad, ja tas ir spēkā līdz pat sprieduma pasludināšanas dienai. Skat., piemēram, spriedumus, 2008. gada 9. decembris, Komisija/Francija, C‑121/07, EU:C:2005:695, 26.–28. punkts, un 2018. gada 4. jūlijs, Komisija/Slovākija, C‑626/16, EU:C:2008:525, 74. punkts un rezolutīvās daļas 2) punkts.
71 Skat., piemēram, spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 117.–119. punkts.
72 2018. gada 19. septembra Komisijas paziņojums, C(2018) 5851 final, OV 2018, C 340, 2. lpp. Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 14. novembris, Komisija/Grieķija, C‑93/17, EU:C:2018:903, 132.–141. punkts; ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietās Komisija/Itālija, C‑196/13, EU:C:2014:2162, un Komisija/Grieķija, C‑378/13, EU:C:2014:2172, 151. un 152. punkts.
73 Spriedums, 2013. gada 30. maijs, Komisija/Zviedrija, C‑270/11, EU:C:2013:339, 31. un 51. punkts.
74 Spriedums, 2010. gada 22. decembris, Gavieiro Gavieiro un Iglesias Torres, C‑444/09 un C‑456/09, EU:C:2010:819, 62.–64. punkts.
75 Skat., piemēram, spriedumus, 2008. gada 9. decembris, Komisija/Francija, C‑121/07, EU:C:2018:695, 73.–76. punkts, un 2011. gada 31. marts, Komisija/Grieķija, C‑407/09, EU:C:2011:196, 38. un 39. punkts; skat. arī ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumus lietā Komisija/Čehijas Republika, C‑241/11, EU:C:2013:181, 50. un 62. punkts.
76 Skat. Direktīvu 2014/17, 1. pants un 15. apsvērums. Detalizētu analīzi skat., piemēram, Miriam Anderson un Esther Arroyo Amayelas, red., The Impact of the Mortgage Credit Directive in Europe: Contrasting Views from Member States (Europa 2017), īpaši attiecībā uz Spāniju, 49.–111. lpp.
77 Skat., piemēram, Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kredītlīgumiem attiecībā uz mājokļa īpašumu, COM(2011) 142, galīgā redakcija, 2011. gada 31. marts, paskaidrojuma raksts, 1. punkts, 2. lpp.
78 Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 14. novembris, Komisija/Grieķija, C‑93/17, EU:C:2018:903, 122. punkts.
79 OV 2017, C349, 37. lpp. (turpmāk tekstā – “2015. gada rezolūcija”), no A līdz C apsvērumam un jo īpaši I un J apsvērums. Skat. arī Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. decembra rezolūciju par Lūgumrakstu komitejas darbību 2015. gadā, OV 2018, C 238, 132. lpp., 31. punkts.
80 2015. gada rezolūcija, E apsvērums un 5. punkts. Tas rezultējās šajā prasībā pret Spāniju, kā arī prasībā pret Horvātiju saskaņā ar LESD 258. pantu un 260. panta 3. punktu, kas vēlāk tika atsaukta; skat. Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 29. marta rīkojumu, Komisija/Horvātija, C‑381/17, nav publicēts, EU:C:2018:260.
81 Skat. 2015. gada rezolūciju, F un G apsvērums. Nesenākai informāciju skat., piemēram, spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo, C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980; 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60; 2018. gada 7. augusts, Banco Santander un Escobedo Cortés, C‑96/16 un 94/17, EU:C:2018:643, un 2018. gada 19. septembris, Bankia, C‑109/17, EU:C:2018:735; skat. arī ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus izskatāmajās lietās Abanca Corporación Bancaria un Bankia, C‑70/17 un C‑179/17, EU:C:2018:724; Bankia un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑92/16 un C‑167/16, EU:C:2018:727, un Bankia, C‑486/16, EU:C:2018:728.
82 Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 14. novembris, Komisija/Grieķija, C‑93/17, EU:C:2018:903, 130. punkts.
83 Skat., piemēram, spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Komisija/Zviedrija, C‑270/11, EU:C:2013:339, 43., 57. un 58. punkts (gandrīz 27 mēneši).
84 Skat. šo secinājumu 36. punktu.
85 Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Komisija/Spānija, C‑205/17, nav publicēts, EU:C:2018:606, 62. punkts.
86 Spriedums, 2017. gada 13. jūlijs, Komisija/Spānija, C‑388/16, nav publicēts, EU:C:2017:548, 30. un 41. punkts.
87 Skat., piemēram, spriedumu, 2006. gada 14. marts, Komisija/Francija, C‑177/04, EU:C:2011:173, 77. punkts.