1. 

Vācijas muitas dienests pieprasa noteiktus personas datus no to uzņēmumu, kuri vēlas iegūt vai saglabāt atzīta uzņēmēja statusu (turpmāk tekstā – “AEO”), kas tiem nodrošina labvēlīgāku režīmu salīdzinājumā ar pārējiem importētājiem un eksportētājiem, vadītājiem un darbiniekiem.

2. 

Prejudiciālais jautājums attiecas uz ierobežojumiem, kas Savienības tiesībās ir noteikti saistībā ar šo [datu] pieprasījumu gan konkrēti muitas jomā, gan saistībā ar personas datu aizsardzību.

3.

Regulas Nr. 952/2013 ( 2 ) 38. pantā ir noteikts:

“1.   Uzņēmējs, kas veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā un atbilst 39. pantā izklāstītajiem kritērijiem, var iesniegt pieteikumu tam piešķirt atzītā uzņēmēja statusu.

[..]

2.   Atzītā uzņēmēja statusam ir šāda veida sertifikāti:

[..]”

4.

39. panta a) punktā ir precizēts:

“Atzītā uzņēmēja statusu piešķir, ievērojot šādus kritērijus:

[..].”

5.

Saskaņā ar 24. panta 1. punktu:

“[..]

Ja pieteikuma iesniedzējs nav fiziskā persona, Kodeksa 39. panta a) punktā noteikto kritēriju uzskata par izpildītu, ja pēdējo trīs gadu laikā neviena no turpmāk minētajām personām nav izdarījusi nopietnu pārkāpumu vai atkārtoti pārkāpusi muitas jomas tiesību aktus un nodokļu noteikumus, vai nav izdarījusi smagu noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar minētās personas saimniecisko darbību:

6.

Saskaņā ar 1. pantu:

“1.   Šajā regulā paredzēti pārejas pasākumi par datu apmaiņas un glabāšanas līdzekļiem, kas minēti Kodeksa 278. pantā, līdz darbosies elektroniskās sistēmas, kuras vajadzīgas Kodeksa noteikumu piemērošanai.

2.   Šīs regulas pielikumos ir izklāstītas datu prasības, formāti un kodi, kuri jāpiemēro pārejas periodos, kas noteikti šajā regulā, Deleģētajā regulā (ES) 2015/2446, ar ko papildina Regulu (ES) Nr. 952/2013, un Īstenošanas regulā (ES) 2015/2447, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 952/2013.”

7.

5. pantā ir noteikts:

“1.   Līdz Īstenošanas lēmuma 2014/255/ES pielikumā minētās AEO sistēmas jaunināšanas beigu datumam muitas dienesti var atļaut izmantot citus līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes, attiecībā uz pieteikumiem un lēmumiem, kas saistīti ar AEO, vai jebkādiem turpmākiem notikumiem, kuri var ietekmēt sākotnējo pieteikumu vai lēmumu.

2.   Gadījumos, kas minēti šā panta 1. punktā, piemēro šādus nosacījumus:

8.

VI pielikuma paskaidrojumu 19. punkts attiecas uz AEO statusa pieteikuma veidlapas saturu:

“Pieteikuma iesniedzēja vārds, uzvārds, datums un paraksts:

Paraksts: Paraksta parakstītājam jānorāda amats. Parakstītājam vienmēr ir jābūt personai, kas pārstāv pieteikuma iesniedzēju kopumā.

Vārds, uzvārds: pieteikuma iesniedzēja vārds, uzvārds/nosaukums un zīmogs.

[..]

[..]”

9.

Saskaņā ar 4. pantu:

“Šajā regulā:

[..].”

10.

5. pantā ir noteikts:

“Personas dati:

[..]”

11.

6. pantā ir noteikts:

“1.   Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:

[..]

[..]

[..]

2.   Dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest konkrētākus noteikumus, lai šīs regulas noteikumu piemērošanu pielāgotu attiecībā uz apstrādi, ko veic, lai ievērotu 1. punkta c) un e) apakšpunktu, nosakot precīzāk konkrētas prasības apstrādei un citus pasākumus, ar ko nodrošina likumīgu un godprātīgu apstrādi, tostarp citās konkrētās apstrādes situācijās, kas paredzētas IX nodaļā.

3.   Šā panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā minēto apstrādes pamatu nosaka ar:

Apstrādes nolūku nosaka minētajā juridiskajā pamatā vai – attiecībā uz 1. punkta e) apakšpunktā minēto apstrādi – tas ir vajadzīgs, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras. [..] Savienības vai dalībvalsts tiesību akti atbilst sabiedrības interešu mērķim un ir samērīgi ar izvirzīto leģitīmo mērķi.

4.   Ja apstrāde citā nolūkā nekā tajā, kādā personas dati tika vākti, nav balstīta uz datu subjekta piekrišanu vai uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas demokrātiskā sabiedrībā ir vajadzīgs un samērīgs pasākums, lai aizsargātu 23. panta 1. punktā minētos mērķus, pārzinis, lai pārliecinātos, vai apstrāde citā nolūkā ir savietojama ar nolūku, kādā personas dati sākotnēji tika vākti, cita starpā ņem vērā:

12.

Saskaņā ar 23. panta 1. punkta e) apakšpunktu:

“Saskaņā ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami datu pārzinim vai apstrādātājam, ar leģislatīvu pasākumu var ierobežot to pienākumu un tiesību darbības jomu, kas paredzēti 12.–22. pantā un 34. pantā, kā arī 5. pantā, ciktāl tā noteikumi atbilst 12.–22. pantā paredzētajām tiesībām un pienākumiem, – ja ar šādu ierobežojumu tiek ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtība un tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams un samērīgs, lai garantētu:

[..]

13.

139.a panta 1. punkts, redakcijā, kas piemērojama [pamatlietas] faktu rašanās laikā, nosaka:

“Lai nodokļu piemērošanas procesā nodrošinātu nepārprotamu identifikāciju, Bundeszentralamt für Steuern [(Federālā centrālā nodokļu pārvalde)] piešķir katram nodokļu maksātājam vienotu un nemainīgu identifikatoru (identifikācijas pazīmi [kodu]); nodokļu maksātājam vai trešajai personai, kuras pienākums ir nosūtīt nodokļu maksātāja datus nodokļu iestādēm, šis identifikators jānorāda nodokļu iestādēm adresētajos iesniegumos, deklarācijās vai paziņojumos. Tas sastāv no ciparu kombinācijas, kuru nedrīkst veidot vai atvasināt no citiem nodokļu maksātāja datiem; pēdējā zīme ir pārbaudes cipars. [..]”

14.

Saskaņā ar 139.b pantu:

“(1)   Fiziskā persona nedrīkst saņemt vairāk kā vienu identifikācijas numuru. [..]

(2)   Nodokļu iestādes drīkst iegūt un izmantot identifikācijas numuru tikai tādā apmērā, kādā tas ir nepieciešams to likumā noteikto uzdevumu izpildei vai kādā to iegūšanu vai izmantošanu nepārprotami atļauj vai pieprasa tiesību akti. Citas valsts un privātā sektora iestādes drīkst:

(3)   Federālā centrālā nodokļu pārvalde saglabā šādus fizisko personu datus:

[..]

[..]

(4)   3. punktā uzskaitītie dati tiek saglabāti, lai:

15.

38. panta 1. un 3. punktā, redakcijā, kas piemērojama [pamatlietas] faktu rašanās laikā, ir noteikts:

“(1)   Ja tiek gūti ienākumi no algota darba un algu maksā viens darba devējs, tad ienākuma nodoklis tiek iekasēts, veicot atskaitījumu no darba algas (ieturot algas nodokli) [..].

[..]

(3)   Darba devējam ir darba ņēmēja vietā jāietur algas nodoklis, atskaitot to no darba algas katrā algas izmaksāšanas reizē [..].”

16.

39. panta 1. un 4. punktā ir noteikts:

“(1)   Lai veiktu algas nodokļa ieturēšanu, pēc darba ņēmēja iniciatīvas tiek veidoti algas nodokļa ieturēšanas identifikatori [..].

[..]

(4)   Algas nodokļa ieturēšanas identifikatori ir:

[..].”

17.

Saskaņā ar 39.e pantu:

“(1)   Federālā centrālā nodokļu pārvalde principā automatizētā veidā katram darba ņēmējam izveido nodokļu kategoriju un I līdz IV nodokļa kategorijai piemērojamo neapliekamo summu par apgādībā esošiem bērniem [..] skaitu ietverošu algas nodokļa ieturēšanas identifikatoru (39. panta 4. punkta pirmā teikuma pirmā un otrā daļa) [..] Ja algas nodokļa ieturēšanas identifikatorus saskaņā ar 39. pantu izveido nodokļu iestāde, tā paziņo tos Federālajai centrālajai nodokļu pārvaldei, lai nodrošinātu, ka tie pēc automātiska pieprasījuma ir pieejami darba devējam [..].

(2)   Lai nodrošinātu, ka algas nodokļa ieturēšanas identifikatori pēc automātiska pieprasījuma ir pieejami darba devējam, Federālā centrālā nodokļu pārvalde saglabā algas nodokļa ieturēšanas identifikatorus, norādot identifikācijas numuru un papildus Nodokļu kodeksa 139.b panta 3. punktā minētajiem datiem saglabājot šādus datus par katru nodokļu maksātāju:

[..]

(4)   Lai nodrošinātu piekļuvi algas nodokļa ieturēšanas identifikatoriem, darba ņēmējam darba tiesisko attiecību nodibināšanas brīdī jāpaziņo katram savam darba devējam:

[..]

Darba devējam darba tiesisko attiecību nodibināšanas brīdī ar datu pārneses palīdzību jāpieprasa Federālajā centrālajā nodokļu pārvaldē darba ņēmēja elektroniskie algas nodokļa ieturēšanas identifikatori un jāietver tie darba ņēmēja algas uzskaites kontā. [..]

[..]”

18.

Deutsche Post ir saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 2913/92 ( 6 ) un Regulu (EEK) Nr. 2454/93 ( 7 ) piešķirtu muitas atļauju turētāja, konkrēti, atļauju, kas piešķirtas atzītam saņēmējam un atzītam sūtītājam. Tai arī ir atļauja vispārējā galvojuma izmantošanai, lai vienkāršotu Savienības tranzīta procedūru vai attiecīgi kopīgā tranzīta procedūru, un no brīža, kad ir sākusies jaunā Muitas kodeksu piemērošana pilnā apjomā, tai ir pagaidu uzglabāšanas vietas darbības atļauja.

19.

Hauptzollamt (Galvenā muitas pārvalde) 2017. gada 19. aprīļa vēstulē lūdza Deutsche Post līdz 2017. gada 19. maijam sniegt atbildes uz internetā pieejamās pašnovērtējuma anketas I daļas (Informācija par uzņēmumu) jautājumiem. Šajā anketā tostarp ir iekļauti šādi jautājumi:

“1.1.2. Ja tas attiecas uz jūsu uzņēmuma tiesisko formu, norādiet:

[..]

1.1.6. Norādiet uzņēmuma galveno vadošo personālu (rīkotājdirektorus, nodaļu vadītājus, grāmatvedības vadītāju, muitas nodaļas vadītāju utt.) un raksturojiet attiecīgās pārstāvības tiesības. Minimālā norādāmā informācija ietver vārdu, uzvārdu, dzimšanas datumu, nodokļu maksātāja identifikācijas numuru un kompetento nodokļu iestādi.

[..]

1.3.1. Norādiet personas, kuras jūsu organizācijā ir atbildīgas par muitas jautājumiem, vai personas, kuras apstrādā ar muitu saistītos jautājumus (piemēram, muitas jautājumu apstrādātāji, muitas nodaļas vadītājs), norādot vārdu, uzvārdu, dzimšanas datumu, nodokļu maksātāja identifikācijas numuru, kompetento nodokļu iestādi un organizācijā ieņemamo amatu.”

20.

Galvenā muitas pārvalde norādīja [prasītājai] Deutsche Post, ka gadījumā, ja netiek nodrošināta nepieciešamā sadarbība, konstatēt atļaujas piešķiršanas nosacījumu izpildi saskaņā ar Muitas kodeksu nav iespējams. Tā arī brīdināja, ka anulēs [jau piešķirtās] beztermiņa atļaujas, ja netiks nodrošināta nepieciešamā sadarbība vai vairs nebūs izpildīti atļaujas piešķiršanas nosacījumi.

21.

Deutsche Post cēla prasību iesniedzējtiesā, apstrīdot pienākumu paziņot Galvenajai muitas pārvaldei pašnovērtējuma anketā minēto personu nodokļu maksātāja identifikācijas numuru (turpmāk tekstā – “NMIN”) un ziņas par attiecībā uz šīm personām kompetentajām nodokļu iestādēm. [Prasītāja] lūdza tiesu atzīt, ka tai nav pienākuma sniegt atbildes uz šiem anketas jautājumiem.

22.

Kā pamatojumu Deutsche Post norāda, ka:

23.

Galvenā muitas pārvalde apstrīdēja Deutsche Post izvirzītos argumentus, norādot, ka NMIN norādīšana ir nepieciešama, lai, pieprasot informāciju no nodokļu iestādēm, viennozīmīgi identificētu attiecīgās personas. Informācijas apmaiņa ir paredzēta tikai gadījumos, kad nodokļu iestāžu rīcībā ir ziņas par smagiem vai atkārtotiem nodokļu noteikumu pārkāpumiem. Šajā ziņā netiek ņemtas vērā krimināllietas vai naudas soda piemērošanas procedūras, kas ir izbeigtas. Atkārtoti nodokļu noteikumu pārkāpumi tiek ņemti vērā tikai tad, ja to kopums nav samērojams ar pieteikuma iesniedzēja saimnieciskās darbības veidu un apjomu.

24.

Galvenā muitas pārvalde uzskata, ka personu loks, uz ko attiecas jautājumi, atbilst Regulas 2015/2447 24. panta 1. punkta otrajai daļai un Eiropas Komisijas vadlīnijām “Atzītie uzņēmēji”. Katrā atsevišķā gadījumā riska novērtējuma ietvaros tiek pārbaudīts, par kurām personām konkrēti notiek informācijas apmaiņa ar nodokļu iestādēm. Attiecībā uz personām, kuras apstrādā ar muitu saistītus jautājumus, lielāku muitas nodaļu gadījumā aprobežojas tikai ar vadošo personālu un personām, kas pilda vadošas funkcijas.

25.

Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) ir radušās šaubas par to, vai pieprasīto personas datu (anketas 1.1.2. punkta c) apakšpunktā, kā arī 1.1.6. un 1.3.1. punktā minēto personu NMIN un kompetentās nodokļu iestādes, kas veic to aplikšanu ar ienākuma nodokli) aplūkošana ir uzskatāma par šo datu likumīgu apstrādi Datu aizsardzības regulas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 8. panta 1. punkta izpratnē.

26.

Tā arī apšauba, vai ir nepieciešams izmantot ienākuma nodokļa iekasēšanas nolūkā vāktos prasītājas darba ņēmēju un uzraudzības padomes locekļu personas datus, ņemot vērā, ka tie nav tiešā veidā saistīti ar pašas Deutsche Post uzticamības novērtējumu no muitas tiesību viedokļa.

27.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447 (2015. gada 24. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 24. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar to muitas dienestam ir atļauts pieprasīt, lai pieteikuma iesniedzējs paziņo pieteikuma iesniedzēja [uzņēmuma] uzraudzības padomes locekļu un tā [uzņēmumā] nodarbināto rīkotājdirektoru, nodaļu vadītāju, grāmatvedības vadītāju, muitas nodaļas vadītāju, kā arī par muitas jautājumiem atbildīgo personu un personu, kuras apstrādā ar muitu saistītos jautājumus, nodokļa maksātāja identifikācijas numurus, ko ienākuma nodokļa iekasēšanas nolūkā piešķīrusi Vācijas Bundeszentralamt für Steuern [Federālā centrālā nodokļu pārvalde], un kompetentās nodokļu iestādes, kas veic to aplikšanu ar ienākuma nodokli?”

28.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Deutsche Post, Galvenā muitas pārvalde, Spānijas, Ungārijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija. 2018. gada 5. jūlija tiesas sēdē piedalījās Deutsche Post, Galvenā muitas pārvalde un Komisija.

29.

Pirms pievēršos jautājuma analīzei pēc būtības, ir jānoskaidro, kuras Savienības tiesību normas datu aizsardzības jomā ir piemērojamas šajā lietā.

30.

Lūgums paziņot [attiecīgos] datus Deutsche Post tika nosūtīts 2017. gada 19. aprīlī, tātad pirms Datu aizsardzības regulas stāšanās spēkā (2018. gada 25. maijā). Tobrīd spēkā bija Direktīva 95/46/EK ( 8 ), lai gan iesniedzējtiesa un lietas dalībnieki prejudiciālajā tiesvedībā, izņemot Komisiju, uzskata, ka ir piemērojama iepriekš minētā regula.

31.

Šīs šķietamās anomālijas izskaidrojums varētu būt meklējams tās pamatā esošajā valsts tiesvedībā. Kā tika paskaidrots tiesas sēdē, Deutsche Post bija cēlusi nevis prasību par tiesību akta atcelšanu (Anfechtungsklage), kuru tiesai vajadzētu skatīt saskaņā ar tiesību normām, kas bija spēkā faktu rašanās brīdī, bet gan prasību par fakta konstatēšanu (Feststellungsklage) ( 9 ), par kuru ir jālemj saskaņā ar tiesas sēdes un lēmuma pieņemšanas brīdī spēkā esošo tiesisko regulējumu.

32.

Iesniedzējtiesai ir jāveic valsts procesuālo tiesību normu, par kurām Tiesa nelemj, interpretācija. Tādējādi, ja saskaņā ar valsts tiesību normām tiek nospriests, ka strīds ir jāizšķir ratione temporis saskaņā ar Datu aizsardzības regulu, nevis Direktīvu 95/46, Tiesai ir jāsniedz interpretācija saistībā ar to, nevis Direktīvu 95/46 ( 10 ).

33.

Prejudiciālā jautājuma mērķis ir nevis Regulas 2015/2447 24. panta 1. punkta iespējamā atzīšana par spēkā neesošu, bet gan tā interpretācija, šajā nolūkā ņemot vērā Datu aizsardzības regulu un Hartas 7. un 8. pantu ( 11 ). Atkārtoju, ka iesniedzējtiesa nav izvirzījusi jautājumu par šā panta, kurā tikai ir paredzēti nosacījumi AEO statusa piešķiršanai un kurš pats par sevi neparedz personas datu nosūtīšanu vai apstrādi, ko veic trešā persona, iespējamo spēkā neesamību.

34.

AEO statuss piešķir priekšrocības ( 12 ) uzņēmējiem, kuri saistībā ar to muitas operācijām ir atzīti par uzticamiem visā Savienības teritorijā (Muitas kodeksa 5. panta 5. punkts). Šo priekšrocību vidū, kā tas noteikts šā kodeksa 38. panta 6. punktā, ir jāuzsver labvēlīgāks režīms nekā citiem uzņēmējiem muitas pārbaužu jomā. Atkarībā no piešķirtās atļaujas veida AEO tiek veikts mazāk fizisku pārbaužu un dokumentu pārbaužu.

35.

Tā kā AEO ir jābūt ar pierādītu reputāciju un uzticamību, šā statusa piešķiršana ir atkarīga no Muitas kodeksa 39. pantā ( 13 ) paredzēto nosacījumu izpildes, ievērojot šādus kritērijus:

36.

Šie nosacījumi attiecas uz visiem uzņēmējiem, kuri lūdz AEO statusa piešķiršanu, neatkarīgi no tā, vai runa ir par juridiskām vai fiziskām personām. Tā kā šajā lietā Deutsche Post ir juridiska persona, noteikums par tiesību aktu muitas jomā un nodokļu noteikumu nopietnu vai atkārtotu pārkāpumu neesamību, tostarp smagu noziedzīgu nodarījumu, kas saistīti ar pieteikuma iesniedzēja saimniecisko darbību, neesamību, attiecas uz dažiem tās darbiniekiem (tiem, kuri ieņem svarīgākos amatus, kas tiks minēti turpmāk) ( 14 ). Tā to paredz Regulas 2015/2447 24. pants, kas ir noteikums, kurš pieņemts Muitas kodeksa 39. panta a) punkta īstenošanai ( 15 ).

37.

Saskaņā ar Regulas 2015/2447 24. pantu šādu pārkāpumu nedrīkst būt “par pieteikuma iesniedzēju atbildīgajai personai vai personai, kura veic pieteikuma iesniedzēja vadības kontroli” un “par pieteikuma iesniedzēja muitas jautājumiem atbildīgajam darbiniekam” ( 16 ).

38.

Regulas 2015/2447 24. panta ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz to personu loku, no kurām ir pieprasāma informācija, un tos muitas dienesti, pieprasot informāciju, nedrīkst pārkāpt. Tas jāņem vērā arī attiecībā uz mērķi, saistībā ar kuru tiek veikta šo personas datu apkopošana.

39.

Saskaņā ar Regulas 2015/2447 24. panta loģiku, lai piešķirtu ( 17 )AEO statusu, muitas dienestu rīcībā ir jābūt noteiktiem datiem par uzņēmumu svarīgākajām amatpersonām un fiziskajām personām, kuras ir atbildīgas par muitas jautājumiem uzņēmumā ( 18 ).

40.

Regulas 2015/2447 24. panta noteikums ir ierobežojošs – tajā ir minēta tikai (uzņēmuma, kas lūdz AEO statusu) atbildīgā persona vai persona, kura veic tā vadības kontroli, un par muitas jautājumiem atbildīgais darbinieks. Šajā noteikumā ir izmantots vienskaitlis, tādējādi tas ir interpretējams šauri, ko pamato arī fakts, ka informācija, kura tiek sniegta, ir personas dati. Tāda Regulas 2015/2447 24. pantam hierarhiski pakārtota atvasināto tiesību norma kā Deleģētās regulas 2016/341 6. pielikums nevar paplašināt tā piemērojamības personām jomu.

41.

Tādējādi muitas dienesti var apkopot personas datus tikai attiecībā uz:

42.

Pamatojoties uz šo premisu, es piekrītu iesniedzējtiesai, ka uzņēmuma uzraudzības padomju un konsultatīvo padomju locekļu personu datu pieprasījums nav pamatojams ar Regulas 2015/2447 24. pantu. Tāpat arī šajā noteikumā nav noteikts pamats, lai pieprasītu datus no citu nodaļu vadītājiem un galvenajiem grāmatvežiem, ja vien šīm personām papildus nav lēmumu pieņemšanas pilnvaru uzņēmumā vai tās nenodarbojas ar muitas jautājumiem.

43.

Kā jau iepriekš norādīju, saskaņā ar Regulas 2015/2447 24. pantu var tikt apkopota tikai informācija, kas nepieciešama, lai pārliecinātos, ka persona nav izdarījusi “nopietnu pārkāpumu vai atkārtoti pārkāpusi muitas jomas tiesību aktus un nodokļu noteikumus” vai nav izdarījusi “smagu noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar [tās] saimniecisko darbību”.

44.

Tātad šis ir vienīgais mērķis, kas muitas dienestiem ir jāievēro saistībā ar informācijas vākšanu. Tomēr šajā noteikumā nav precizēts, kādi dati ir atbilstoši, lai sasniegtu šo mērķi – tas ir jānosaka dalībvalstīm, ievērojot to, ka tiem ir jābūt tikai tādiem datiem, kas ir pilnīgi nepieciešami, lai pārliecinātos par tādu darbību (ne)esamību, kuras ietekmē uzņēmumu svarīgāko amatpersonu uzticamību.

45.

Lai pārbaudītu, vai iepriekš minētie uzņēmuma, kas pretendē uz AEO statusu, darbinieki atbilst nepieciešamajiem nosacījumiem, lai baudītu muitas iestāžu uzticību, Regulas 2015/2447 24. pantā ir paredzētas trīs pārkāpumu kategorijas:

46.

Kādus datus nolūkā piešķirt AEO statusu muitas dienesti saskaņā ar Regulas 2015/2447 24. pantu var vākt, lai atklātu šādu pārkāpumu esamību?

47.

Galvenā muitas pārvalde apgalvo, ka tai ir nepieciešami dati par Deutsche Post vadītāju un darbinieku, kuri [uzņēmumā] ir atbildīgi par muitas jautājumiem, NMIN un kompetento nodokļu iestādi. Tā norāda, ka tikai šādi tā var pārbaudīt, vai tie ir izdarījuši nopietnus pārkāpumus vai atkārtoti pārkāpuši nodokļu noteikumus, jo Vācijā daudzu nodokļu pārvaldību īsteno reģionālās iestādes. NMIN ir pamatinformācija, lai precīzi pieprasītu no šīm iestādēm nepieciešamos datus par šīm personām.

48.

Turpretim Deutsche Post apgalvo, ka tās darbinieku situācija saistībā ar ienākumu nodokli nav būtiska, lai novērtētu, vai tie ir izdarījuši nopietnus pārkāpumus vai atkārtoti pārkāpuši nodokļu noteikumus. Tādējādi to NMIN paziņošana nebūtu ne nepieciešama, ne piemērota, lai novērtētu to uzticamību no muitas tiesību viedokļa.

49.

No rakstveida apsvērumiem un tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka NMIN ir personisks identifikators, kas tiek izmantots fizisku personu attiecībās ar Vācijas nodokļu administrāciju saistībā ar dažādiem jautājumiem. Pastāv vienprātība par to, ka to galvenokārt izmanto ienākumu nodokļa pārvaldībai, kas pamatlietā izskaidro tā saistību ar nodokļu iestādi, kuras kompetencē ir šā nodokļa iekasēšana.

50.

Vācijas tiesību normu interpretācija ir jāveic nevis Tiesai, bet gan iesniedzējtiesai. Tā apgalvo, ka Deutsche Post nodarbināto darba ņēmēju NMIN, ko piešķīrusi Federālā centrālā nodokļu pārvalde (Nodokļu kodeksa 139.a panta 1. punkta pirmais teikums), var tikt vākti un saglabāti tikai ienākuma nodokļa iekasēšanai algas nodokļa ieturēšanas veidā (Likuma par ienākuma nodokli 39.e panta 4. punkta pirmā teikuma pirmā daļa).

51.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Deutsche Post nodarbināto darba ņēmēju personas dati, kas ir vākti iepriekš minētajā nolūkā, nav tiešā veidā saistīti ar šā uzņēmuma saimniecisko darbību, tāpēc tie nav nepieciešami, lai novērtētu tā uzticamību no muitas tiesību viedokļa ( 23 ).

52.

Es tomēr uzskatu, ka, raugoties no muitas tiesību aktu viedokļa, nekas neliedz Vācijas pārvaldes iestādei pieprasīt uzņēmuma, kas vēlas iegūt AEO statusu, vadītāja un par muitas jautājumiem atbildīgā darbinieka NMIN (un datus par nodokļu iestādi, kuras kompetencē ir ienākumu nodokļa iekasēšana). Neskarot turpinājumā izklāstītos argumentus par šo personas datu aizsardzību, to iegūšana var kalpot tam, lai pārliecinātos, ka šīs personas nav izdarījušas pārkāpumus.

53.

Iesniedzējtiesas arguments varētu būt pieņemams, ja pastāvētu nošķīrums (uz ko tā, šķiet, norāda) starp informāciju, kas ir iegūstama, pamatojoties uz NMIN, un neizbēgami attiecas uz katru fizisko personu, un uzņēmuma saimniecisko darbību. Tomēr šīs pārbaudes mērķis tieši ir pārliecināties, vai šīs divas fiziskās personas, kuras ieņem svarīgus amatus uzņēmumā, kas pretendē uz AEO statusu, pēdējo trīs gadu laikā pašas (nevis uzņēmums) ir veikušas darbības, kas mazina to uzticamību, ar savu godīguma trūkumu – ja izrādītos, ka tās iepriekš ir tikušas sodītas – inficējot, ja tā varētu teikt, uzņēmumu, kura vadību vai muitas pārvaldību tās īsteno.

54.

Tāpat kā citi līdzīgi ar nodokļiem saistīti dati, kurus šādi ir kvalificējusi Tiesa ( 24 ), NMIN ir viens no personas datiem Datu aizsardzības regulas 4. panta 1. punkta nozīmē, jo tā ir informācija par identificētu vai identificējamu personu ( 25 ).

55.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka [prasība] norādīt nodokļu iestādes, kuru kompetencē ir noteiktas personas ienākuma nodokļa iekasēšana, ņemot vērā Vācijas nodokļu sistēmas federālo struktūru, ir cieši saistīta ar NMIN. Šajā ziņā papildus var tikt izvērtēti fiskālie dati, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu personu.

56.

Kā norāda iesniedzējtiesa, NMIN automātisks pieprasījums ļauj piekļūt īpaši jutīgai informācijai ( 26 ). Tas ir instruments, kurš ļauj identificēt attiecīgo personu un iegūt noteiktu informāciju par tās privāto un ģimenes dzīvi, kas ir valsts pārvaldes rīcībā.

57.

Darbības, ko muitas dienesti īsteno attiecībās ar AEO statusa pretendentiem saistībā ar NMIN, var tikt kvalificētas kā [datu] vākšana vai atklāšana, izmantojot pārsūtīšanu. Abos gadījumos notiek datu apstrāde Datu aizsardzības regulas 4. panta 2. punkta nozīmē. Vācijas muitas dienests lūdz NMIN, ko strukturē un izmanto, lai pieprasītu kompetentajām nodokļu iestādēm informāciju par iespējamiem nodokļu noteikumu nopietniem vai atkārtotiem pārkāpumiem, kurus ir izdarījušas šīs personas. Jau šo datu iegūšana vien ir apstrāde un, vēl jo vairāk – to strukturēšana un turpmāka izmantošana nolūkā iegūt informāciju par šīm personām ( 27 ).

58.

Tiesa arī ir lēmusi, ka datu nodošana no vienas valsts iestādes citai ir datu apstrāde ( 28 ), tāpat kā personas datu nodošana valsts iestādei, ko veic darba devējs ( 29 ). Līdz ar to vadītāju un darbinieku personas datu nodošana Galvenajai muitas pārvaldei, ko veic Deutsche Post, ir “datu apstrāde” Datu aizsardzības regulas nozīmē.

59.

Datu aizsardzības regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā kā šādas apstrādes pamatprincips ir noteikts nolūka ierobežojums, saskaņā ar kuru “personas dati tiek vākti konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos, un to turpmāku apstrādi neveic ar minētajiem nolūkiem nesavietojamā veidā” ( 30 ).

60.

Tādējādi ir jāizvērtē, vai Deutsche Post vadītāju un par muitas jautājumiem atbildīgo darbinieku NMIN izmantošana, ko veic Vācijas muitas dienesti, kuri pieprasa šos datus minētajam uzņēmumam, ir savietojama ar nolūku, kas valsts tiesībās ir noteikts saistībā ar šo personas datu vākšanu.

61.

Iesniedzējtiesa pauž šaubas šajā sakarā ( 31 ), uzskatot, ka nav tiešas saistības starp NMIN un nodokļu iestādēm, kuru kompetencē ir vadītāju un darbinieku ienākumu nodokļa iekasēšana [no vienas puses], un Deutsche Post muitas darbībām [no otras puses]. Kā noskaidrojās tiesas sēdē un kā jau iepriekš paskaidroju, Vācijas tiesību akti paredz šo fiskālo datu izmantošanu galvenokārt, bet ne tikai saistībā ar darba devēja un darba ņēmēja darba attiecībām ienākuma nodokļa iekasēšanas nolūkā.

62.

Tādējādi NMIN (un papildus – nodokļu iestāžu norādīšana, kuru kompetencē ir iekasēt ienākumu nodokli) ir personas dati, kuri nav paredzēti izmantošanai uzņēmuma un Vācijas muitas dienestu attiecību ietvaros, lai iegūtu vai saglabātu AEO statusu. Līdz ar to pretēji Datu aizsardzības regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktajam runa ir par personas datu apstrādi, kas principā neatbilst nolūkam, saistībā ar kuru tie ir tikuši vākti.

63.

Tomēr šāda veida personas datu apstrāde varētu būt pamatota. Piemēram, pietiktu ar to, ka saskaņā ar Datu aizsardzības regulas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu attiecīgās fiziskās personas būtu devušas piekrišanu [savu personas datu apstrādei]. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka Deutsche Post darbinieki tai nepiekrīt, un tas izslēdz šo iespēju.

64.

Citi iespējamie pamatojumi ir minēti 6. panta 1. punktā ( 32 ), saskaņā ar kuru datu apstrāde ir likumīga, ja tā ir vajadzīga, “lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu” (c) apakšpunkts) vai “izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras” (e) apakšpunkts) ( 33 ). Abos gadījumos Datu aizsardzības regulas 6. panta 3. punkts paredz, ka minēto apstrādes pamatu nosaka ar Savienības tiesību aktiem vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami pārzinim.

65.

Personas datu apstrādes un pieprasījuma, ko muitas dienests nosūta Deutsche Post, likumīgums pamatojas uz šim dienestam noteiktu juridisku pienākumu ( 34 ) pārliecināties, ka AEO statuss tiek piešķirts tikai uzņēmumiem, kuru vadītāji un par muitas jautājumiem atbildīgie darbinieki nav izdarījuši iepriekš minētos pārkāpumus. Šis juridiskais pienākums galu galā izriet no Regulas 2015/2447 24. panta. Tāpēc uzskatu, ka uz šo gadījumu attiecas Datu aizsardzības regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētais pamatojums.

66.

Uzņēmuma vadītāju un par muitas jautājumiem atbildīgo darbinieku NMIN apstrādes likumīgums saistībā ar AEO statusa piešķiršanu var būt pamatots arī ar to, ka tiek “īsteno[tas] pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras” (Datu aizsardzības regulas 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts) ( 35 ), jo ir nenovēršami, ka muitas dienests īsteno oficiālas pilnvaras, kas tam ir piešķirtas, lai kontrolētu uzņēmumus ar AEO statusu. Šis statuss zināmā mērā ir saistīts ar muitas kontroles funkciju deleģēšanu AEO [uzņēmumiem], kas līdzsvaro valsts pārvaldes iestāžu plašās pilnvaras, pārbaudot un pārraugot to uzticamību.

67.

Datu, uz kuriem attiecas strīds, pieprasījums un apstrāde, kas ir likumīga, jo pamatojas uz 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktu, var radīt dažus tādu tiesību ierobežojumus, kuras saskaņā ar Datu aizsardzības regulas 12.–22. pantu ir šo personas datu īpašniekiem. Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai, apstrādājot šos datus, Galvenā muitas pārvalde ierobežo kādas no attiecīgo personu tiesībām, piemēram, tiesības piekļūt, labot, dzēst vai izteikt iebildumus [saistībā ar šiem datiem].

68.

Šie ierobežojumi, ja tādi būtu, varētu būt pamatoti, ņemot vērā “citus svarīgus Savienības vai dalībvalsts vispārējo sabiedrības interešu mērķus, jo īpaši Savienībai vai dalībvalstij svarīgas ekonomiskās vai finanšu intereses, tostarp monetāros, budžeta un nodokļu jautājumus, sabiedrības veselību un sociālo nodrošinājumu” (Datu aizsardzības regulas 23. panta 1. punkta c) apakšpunkts). Pasākumos, ar kuriem nosaka [šādus ierobežojumus], turklāt ir jāievēro “pamattiesību un pamatbrīvību būtība”, un tiem jābūt “demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamiem un samērīgiem” ( 36 ).

69.

Manuprāt, nolūks nodrošināt uzņēmuma vadītāja un par muitas jautājumiem atbildīgā darbinieka uzticamību no muitas tiesību aktu viedokļa saistībā ar AEO statusa piešķiršanu atbilst Savienības un Vācijas vispārējo sabiedrības interešu mērķim, raugoties no ekonomisko, nodokļu un budžeta [interešu] viedokļa. AEO uzticamības pārbaude uzlabotu muitas nodokļu iekasēšanu, kas ir Savienības pašu resursi, kurus dalībvalstis, iepriekš atskaitot noteiktu procentuālo daļu par administratīvo pārvaldību, iemaksā Savienības budžetā.

70.

Uzņēmuma vadītāja un par muitas jautājumiem atbildīgo darbinieku godprātīguma trūkums ir faktors, kas var mazināt šā uzņēmuma uzticamību no muitas tiesību aktu viedokļa, tieši ietekmējot AEO statusa piešķiršanu ( 37 ). Kā jau to norādīju savos secinājumos lietā Impresa di Costruzioni Ing. E. Mantovani un Guerrato ( 38 ), ir loģiski, ka tiek izvērtēts uzņēmuma uzticamības trūkums, ņemot vērā nelikumīgās darbības, ko ir veikuši tā vadītāji.

71.

Šis apstāklis pamato, ka muitas dienests var pārbaudīt šo vadītāju fiskālo vēsturi, kurā ir iekļauta informācija arī par to darbībām saistībā ar ienākuma nodokli. Ja uzņēmuma vadītājs vai par muitas jautājumiem atbildīgais darbinieks ir izdarījuši pārkāpumus saistībā ar šā vai jebkura cita nodokļa iekasēšanu, uzskatu, ka muitas dienestam ir jābūt iespējai iegūt informāciju par šiem pārkāpumiem.

72.

Tāpat arī uzskatu, ka šāda veida datu vākšana un izmantošana ir samērīgi līdzekļi, lai sasniegtu Regulas 2015/2447 24. panta 1. punktā nosprausto mērķi ( 39 ). Saskaņā ar tiesas sēdē Galvenās muitas pārvaldes paustajiem apgalvojumiem Vācijas tiesību aktos nav citu mazāk ierobežojošu alternatīvu līdzekļu, jo, ņemot vērā Vācijas federālo struktūru, dažus nodokļus, piemēram, ienākuma nodokli, administrē reģionālās iestādes. NMIN ir piemērotākais līdzeklis, lai (federālais) muitas dienests varētu savākt un iegūt fiskālos datus, kas ir dažādu reģionālo iestāžu rīcībā ( 40 ).

73.

Vēl ir jāveic divi pēdējie precizējumi:

74.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) šādi: