1. 

Kopējā lauksaimniecības politika (turpmāk tekstā – “KLP”) citu pasākumu starpā paredz Savienības atbalsta maksājumus lauksaimniekiem. Lai gūtu labumu no šiem maksājumiem, lauksaimniekiem ir jāievēro konkrēti noteikumi, kas vispārēji zināmi kā savstarpējās atbilstības sistēma. Saskaņā ar šiem noteikumiem lauksaimniekiem tostarp tiek prasīts saglabāt labus lauksaimniecības un vides apstākļus zemē, par kuru ir tiesības pretendēt uz finansiālu atbalstu. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tartu Halduskohus (Tartu Administratīvā tiesa, Igaunija) vēlas noskaidrot, vai ar savstarpējās atbilstības noteikumiem Regulā (ES) Nr. 1306/2013 ( 2 ) ir saderīgs tas, ka dalībvalstis pieprasa lauksaimniekiem saglabāt uz lauksaimniecības zemes esošus arheoloģiskus objektus, un vai ir likumīgi piemērot administratīvu sodu gadījumā, ja šāds objekts ir nojaukts. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot arī, vai Savienības atbalsta saņēmējam ir jāievēro prasība saglabāt zemē labus lauksaimniecības un vides apstākļus visā saimniecībā vai tikai tajā lauksaimniecības platībā, par kuru ir pieprasīts finansiālais atbalsts.

2.

Regulā (ES) Nr. 1307/2013 ( 3 ) cita starpā ir paredzēti kopīgi noteikumi par maksājumiem, kas tiek piešķirti tieši lauksaimniekiem (zināmi arī kā “tiešie maksājumi”) ( 4 ).

3.

Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punktā ir iekļautas šādas definīcijas: “lauksaimnieks” ir fiziska vai juridiska persona vai fizisku vai juridisku personu grupa neatkarīgi no grupai un tās locekļiem valsts tiesību aktos piešķirtā statusa, kuras saimniecība tostarp atrodas dalībvalstu teritorijā ( 5 ); “saimniecība” ir visas lauksaimnieciskām darbībām izmantotās un lauksaimnieka apsaimniekotās vienības, kuras atrodas tās pašas dalībvalsts teritorijā ( 6 ), un “lauksaimniecības zeme” ir jebkura platība, ko aizņem aramzeme, pastāvīgās ganības vai ilggadīgie stādījumi ( 7 ).

4.

Regulā Nr. 1306/2013 ir izklāstīti noteikumi par jautājumiem, kas tostarp attiecas uz savstarpējās atbilstības sistēmu ( 8 ). Vārdiem “lauksaimnieks” (2. panta a) punkts), “lauksaimnieciska darbība” (2. panta b) punkts), “lauksaimniecības zeme” (2. panta c) punkts) un “tiešie maksājumi” (2. panta e) punkts) ir tāda pati nozīme kā attiecīgajiem terminiem Regulā Nr. 1307/2013. Vārds “saimniecība” 2. panta d) punktā nozīmē to pašu, ko termins “saimniecība” Regulā Nr. 1307/2013, izņemot Regulas Nr. 1306/2013 91. panta 3. punktā paredzēto attiecībā uz savstarpējās atbilstības sistēmu. Regulas Nr. 1306/2013 72. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka atbalsta saņēmējam katru gadu ir jāiesniedz maksājuma pieprasījums par attiecīgo platību, attiecīgā gadījumā norādot visus saimniecības lauksaimniecībā izmantojamos zemes gabalus, kā arī lauksaimniecībā neizmantoto zemi, par kuru tiek prasīts atbalsts ( 9 ).

5.

Regulas Nr. 1306/2013 VI sadaļā izklāstītie noteikumi regulē savstarpējo atbilstību. 91. panta 1. punktā noteiktais vispārējais princips paredz, ka gadījumos, ja atbalsta saņēmējs neievēro šos noteikumus, viņam tiek piemērots administratīvs sods ( 10 ). Kā noteikts 91. panta 2. punktā, šādu administratīvo sodu piemēro tad, ja neatbilstība ir tieši uz attiecīgo atbalsta saņēmēju attiecināmas darbības vai bezdarbības rezultāts un ja ir izpildīts viens vai abi no turpmāk minētajiem nosacījumiem: a) neatbilstība ir saistīta ar atbalsta saņēmēja lauksaimniecisko darbību; b) ir skarta atbalsta saņēmēja saimniecības platība.

6.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 93. panta 1. punkta a) apakšpunktu savstarpējās atbilstības noteikumi tostarp ietver atbilstību valsts līmenī noteiktiem standartiem attiecībā uz zemes labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, kā norādīts Regulas Nr. 1306/2013 II pielikumā.

7.

Saskaņā ar 94. pantu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai visās lauksaimniecības platībās (tostarp zemē, ko vairs neizmanto ražošanai) tiktu uzturēti labi lauksaimniecības un vides apstākļi. Dalībvalstīm valsts vai reģiona līmenī ir jānosaka minimālie standarti atbalsta saņēmējiem attiecībā uz zemes labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1306/2013 II pielikumu un ņemot vērā attiecīgo apgabalu raksturīgās īpašības, tostarp augsnes un klimatiskos apstākļus, esošās lauksaimniecības sistēmas, zemes izmantošanu, augseku, lauksaimniecības praksi un saimniecību struktūru. Šādi rīkojoties, dalībvalstīm nav jānosaka tādas minimālās prasības, kas nav noteiktas II pielikumā ( 11 ).

8.

97. pantā ir paredzēts, ka 91. pantā noteikto administratīvo sodu piemēro, ja kādā kalendārajā gadā kādu brīdi nav ievēroti savstarpējās atbilstības noteikumi un attiecīgā neatbilstība ir tieši attiecināma uz atbalsta saņēmēju, kurš attiecīgajā kalendārajā gadā iesniedzis atbalsta pieteikumu vai maksājuma pieprasījumu.

9.

Regulas Nr. 1306/2013 II pielikuma nosaukums ir “Savstarpējās atbilstības noteikumi saskaņā ar 93. pantu”. Tajā ir izmantots akronīms “LLVA”, kas nozīmē “Standarti zemes labu lauksaimniecības un vides apstākļu nodrošināšanai”. II pielikuma tabulā ir iekļauts šāds ieraksts:

10.

Komisijas Deleģētajā regulā (ES) Nr. 640/2014 ( 12 ) ir izklāstīti noteikumi, ar kuriem tiek papildināti daži Regulas Nr. 1306/2013 elementi, tostarp tie, kas attiecas uz administratīvā soda un konkrētas piemērojamās likmes noteikšanu, kā arī atbalsta aprēķināšanas bāzi, un ir ietverti noteikumi par to, kā rīkoties dažos gadījumos, kad atbalsttiesīgās platībās ir ainavas iezīmes vai koki ( 13 ). Saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 640/2014 5. panta 1. un 2. punktu, lai nodrošinātu atbilstību KLP pasākumiem, dalībvalstīm ir jāizveido sistēmas, kā identificēt lauksaimniecības zemes gabalus, un jānodrošina, lai šādi deklarētie zemes gabali tiktu skaidri identificēti ( 14 ). Īpašs noteikums ir paredzēts par ainavas īpašībām, uz kurām attiecas prasības un standarti, kas uzskaitīti Regulas Nr. 1306/2013 II pielikumā, un kuras ir daļa no lauksaimniecības zemes gabala kopējās platības. Šādas iezīmes tiek uzskatītas par atbalsttiesīgās platības šajā zemes gabalā daļu, kā noteikts Deleģētās regulas Nr. 640/2014 9. panta 2. punktā ( 15 ). Saskaņā ar šīs regulas 39. panta 1. punktu, ja neatbilstība ir atbalsta saņēmēja nolaidības rezultāts, piemērotajam samazinājumam parasti ir jābūt 3 % no attiecīgā tiešā maksājuma kopsummas.

11.

Atbilstoši valsts noteikumiem tiešā maksājuma saņēmējam Regulas Nr. 1306/2013 92. panta izpratnē ir jāievēro prasība saglabāt zemē labus lauksaimniecības un vides apstākļus saistībā ar viņa lauksaimnieciskajām darbībām un attiecībā uz visu viņa saimniecības zemi. Tas ietver ainavas īpašību saglabāšanu un minimāla apsaimniekošanas līmeņa nodrošināšanu ( 16 ). Ir jāsaglabā tāds arheoloģisks objekts kā, piemēram, apbedījuma vieta. Šajā nolūkā kā arheoloģisks objekts var tikt klasificēts sekojošais: “senlaiku, viduslaiku un jauno laiku apmetnes, nocietinājumi, patvēruma vietas, kulta vietas, apbedījumu vietas, seni karalauki, akmeņi ar caurejošu atvērumu, ceļi, tilti, ostas un amatniecības vietas.

[..]” [Neoficiāls tulkojums] ( 17 ).

12.

2016. gadā Argo Kalda Mardi talu (Argo Kalda Mardi lauku sēta, turpmāk tekstā – “Mardi talu”) iesniedza pieteikumu par vienoto platībmaksājumu, kā arī maksājumu par klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības praksi. 2016. gada 2. novembrīPõllumajanduse Registrite ja Informatsiooni Amet (Igaunijas Lauksaimniecības reģistru un informācijas pārvalde, turpmāk tekstā – “PRIA”) veica Mardi talu saimniecībā pārbaudi uz vietas. Ziņojumā, kas izstrādāts pēc minētās pārbaudes uz vietas, PRIA konstatēja: “Laukā Nr. 46 – lauka platības malā [..] arheoloģisks piemineklis – senkapu akmens krāvums, kura akmeņi pārvietoti uz lauka malu, esošie krūmi izcirsti. Fotogrāfijas.”

13.

2016. gada 24. novembrīPRIA informēja Mardi talu, ka tā ir pārkāpusi valsts tiesību aktus, kuros noteiktas prasības saglabāt zemē labus lauksaimniecības un vides apstākļus (“aplūkojamie valsts pasākumi”). Attiecīgi tika piemērots administratīvais sods, un Mardi talu pieprasītais atbalsts tika samazināts par 3 %. 2016. gada 30. novembrīMardi talu apstrīdēja PRIA konstatējumu, apgalvojot, ka tā neesot nepildījusi aplūkojamos valsts pasākumus, jo senkapu akmens krāvums dabā neesot bijis iezīmēts un neesot atradies lauksaimniecības platībā, bet gan lauka platības malā.

14.

2016. gada 7. decembrīPRIA atbildēja, norādot, ka atbilstoši Regulas Nr. 1306/2013 72. panta 1. punkta a) apakšpunktam šie noteikumi ir jāievēro arī attiecībā uz zemi, kas atrodas ārpus lauka platības robežām un par kuru nav pieprasīts atbalsts. Ar 2016. gada 15. decembra lēmumu PRIA piešķīra Mardi talu vienoto platībmaksājumu 82606,88 EUR apmērā. Tad tika piemērots administratīvais sods un šis maksājums tika attiecīgi samazināts par 3 % (2554,94 EUR). Saskaņā ar otro lēmumu tajā pašā datumā PRIA piešķīra Mardi talu maksājumu 37549,94 EUR apmērā par klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības praksi. Arī šis maksājums, piemērojot administratīvo sodu, tika samazināts par 3 % (1161,34 EUR).

15.

2017. gada 17. janvārīMardi talu iesniedza PRIA sūdzību, lūdzot atcelt abus lēmumus, ciktāl tajos ir piemērots administratīvais sods un ir paredzēts piešķirto maksājumu samazinājums par 3 %. Ar 2017. gada 20. februāra lēmumu PRIA noraidīja šo sūdzību.

16.

2017. gada 23. martāMardi talu ierosināja tiesvedību iesniedzējtiesā, lūdzot: i) atcelt administratīvos sodus, kas uzlikti ar abiem 2017. gada 15. decembra lēmumiem, ii) piespriest samaksāt atskaitītās summas un iii) atcelt 2017. gada 20. februāra lēmumu. Mardi talu izvirzīja vairākus argumentus savas prasības pamatošanai, tostarp norādot, ka nav pārkāpti savstarpējās atbilstības noteikumi. Akmeņu kaudze neesot bijis senkapu akmens krāvums, akmeņi esot savākti, apstrādājot lauku. Teritorija, kurā it kā esot noticis apgalvotais pārkāpums, neesot zeme, ko Mardi talu izmanto lauksaimnieciskai ražošanai, un attiecībā uz šo zemes gabalu neesot pieprasīti maksājumi.

17.

PRIA izvirzīja pretargumentu, ka pierādījumi par arheoloģisko objektu ir reģistrēti 1998. gada 6. janvārī un ir apstiprināti zemes gabala “Hansapõld” kadastra šķirklī, pamatojoties uz Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu reģistra datiem. PRIA balstījās arī uz materiāliem, kas tika saņemti no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas un apstiprina senkapu akmens krāvuma arheoloģisko statusu. Zeme, kur atrodoties senkapu akmens krāvums, esot Mardi talu saimniecības daļa. Valsts tiesību aktos noteiktais pienākums aizsargāt arheoloģiskus objektus attiecoties ne tikai uz zemi, kas tiek izmantota lauksaimnieciskai ražošanai, par kuru pieprasīts atbalsts, bet arī uz visu lauku saimniecību.

18.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts noteikumiem arheoloģisks objekts, apbedījumu vieta, sens karalauks, akmeņi ar caurejošu atvērumu, ceļš vai tilts ir jāsaglabā un ka senlaiku, viduslaiku un jauno laiku apmetnes ir arheoloģiski objekti šo noteikumu izpratnē. Minētā tiesa uzskata, ka aplūkojamo valsts noteikumu mērķis ir aizsargāt senkapu akmens krāvumus, kas atrodas Igaunijā, kā pieminekļus. Nav strīda par to, ka Mardi talu zemi, kur atrodas senkapu akmens krāvums, neizmantoja kā lauksaimniecības zemi un ka senkapu akmens krāvums atradās uz tāda zemes gabala robežas, kas patiešām tika izmantots lauksaimnieciskai ražošanai. Tomēr nav skaidrs, vai attiecīgo Savienības tiesību aktu, īpaši Regulas Nr. 1306/2013, mērķis ir saglabāt senkapu akmens krāvumus kā arheoloģiskus objektus. Regulas Nr. 1306/2013 II pielikums rada iespaidu, ka attiecībā uz vidi, klimata pārmaiņām un zemes labiem lauksaimniecības apstākļiem ainavas iezīmju saglabāšana ir minēta ar nolūku aizsargāt vidi kā ekoloģisku un bioloģisku sistēmu, nevis lai saglabātu kultūras un vēsturiskas nozīmes objektus.

19.

Līdz ar to iesniedzējtiesa lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

20.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Argo Kalda Mardi talu, Igaunijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi.

21.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai valsts noteikumi, kuros ir noteikta prasība saglabāt arheoloģiskus objektus, šajā lietā – senkapu akmens krāvumu, atbilst Regulas Nr. 1306/2013 prasībām attiecībā uz standartiem zemes labu lauksaimniecības un vides apstākļu nodrošināšanai, īpaši saistībā ar ainavas īpašību saglabāšanu (“LLVA 7”), un vai tātad būtu pieļaujams piemērot administratīvo sodu par šāda objekta nojaukšanu un pārvietošanu.

22.

Mardi talu norāda, ka, lai gan dalībvalstīm ir rīcības brīvība, tomēr Regulā Nr. 1306/2013 minētie savstarpējās atbilstības noteikumi nav attiecināmi uz dalībvalsts kultūras mantojuma aizsardzību. Tādējādi gadījumos, kad arheoloģisks objekts nav ekosistēmas vai bioloģiskas vides daļa, uz to neattiecoties šīs regulas savstarpējās atbilstības noteikumi. Tādējādi administratīvā soda piemērošana un no tās izrietošais Mardi talu piešķirtā atbalsta samazinājums esot pretrunā Savienības tiesībām.

23.

Igaunijas valdība un Komisija nepiekrīt šim viedoklim.

24.

Es arī uzskatu, ka aplūkojamie valsts noteikumi ir saderīgi ar Savienības tiesībām.

25.

Nav strīda par to, ka uz Mardi talu kā Savienības atbalsta saņēmēju attiecas Regulas Nr. 1306/2013 VI sadaļā ietvertie savstarpējās atbilstības noteikumi tiktāl, ciktāl tā ir lauksaimnieks, kas veic lauksaimnieciskas darbības Regulas Nr. 1307/2013 izpratnē.

26.

Standarti zemes labu lauksaimniecības un vides apstākļu nodrošināšanai, kas minēti 93. panta 1. punktā un uzskaitīti II pielikumā, Regulā Nr. 1306/2013 nav visaptveroši definēti. LLVA 7 standartā, kas attiecas uz ainavas īpašību saglabāšanu, ir noteikts neizsmeļošs šādu īpašību saraksts. Tā kā šis termins nav definēts Regulā Nr. 1306/2013, tas ir jāinterpretē, ņemot vērā tā parasto nozīmi un kontekstu, kādā tas tiek lietots ( 18 ).

27.

Tiesiskajā regulējumā nav lietoti tādi kvalificējoši vārdi kā “dabīgas” ainavas īpašības vai “lauksaimnieciskas” ainavas īpašības. Tādēļ šajā kontekstā vārdi “ainavas īpašību saglabāšana” būtu jāinterpretē tādējādi, ka tie potenciāli ietver visas redzamās lauku apvidus platības vai zemes īpašības. Tas ietvertu ēkas vai citus cilvēku iejaukšanās rezultātā radušos elementus ainavā, kā arī iezīmes, kas izriet no ainavas dabīgā apveida (piemēram, kalni, upes vai zālājs). Manuprāt, šāds skatījums ir saderīgs ar LLVA 7 un Regulas Nr. 1306/2013 II pielikumu, kurā ir iekļauti tādi cilvēku iejaukšanās rezultātā radušies elementi kā dzīvžogi, dīķi, grāvji, terases un laukmales. Termins “ainavas īpašības” norāda uz šiem elementiem, ar kuriem var tikt identificētas konkrētas lauku apvidu platības. Ciktāl LLVA standarti attiecas arī uz zemes vides apstākļiem, nav jāpierāda, ka šie elementi tiek izmantoti lauksaimnieciskos nolūkos. Nepastāv arī prasība, ka labiem zemes lauksaimniecības apstākļiem būtu jāattiecas tikai uz bioloģiskās vides ekosistēmu.

28.

Teksts LLVA 7 iedaļā Regulas Nr. 1306/2013 II pielikumā liek domāt, ka pati zemes platība ir jāuztur labā stāvoklī. Šādos apstākļos var būt tā, ka tiek piemēroti tīri estētiski apsvērumi vai ka dalībvalsts vēlas saglabāt savā ainavā elementus ar kultūras vai vēsturisku vērtību.

29.

Regulas Nr. 1306/2013 94. panta pirmajā daļā dalībvalstīm ir piešķirta plaša rīcības brīvība. Tām ir jānodrošina, lai visās lauksaimniecības platībās, tostarp zemē, ko vairs neizmanto ražošanai, tiktu uzturēti labi lauksaimniecības un vides apstākļi. Tādējādi nav ļoti lielas nozīmes apstāklim, vai senkapu akmens krāvums atradās uz zemes, kas tiek izmantota lauksaimnieciskos nolūkos, vai arī uz blakus esoša zemes gabala, ar nosacījumu, ka tas atrodas uz zemes, kas ir iekļauta Mardi talu saimniecībā, kā noteikts šīs regulas 91. panta 3. punkta a) apakšpunktā.

30.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 94. pantu tieši dalībvalsts valsts vai reģionālā līmenī nosaka minimālos standartus attiecībā uz zemes labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, pamatojoties uz II pielikumu. Tādējādi dalībvalstīm ir pieļaujams noteikt prasības attiecībā uz to kultūras mantojumu, ja tās uzskata par lietderīgu tā rīkoties. Ciktāl šādas prasības attiecas vai nu uz zemes labiem lauksaimniecības apstākļiem, vai arī vides apstākļiem, tās ir saderīgas arī ar Regulas Nr. 1306/2013 II pielikumu.

31.

Šāds uzskats atbilst Regulas Nr. 1306/2013 galvenajam mērķim, kas izteikts tās preambulas 54. apsvērumā – veicināt ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstību, panākot to, ka atbalsta saņēmēji labāk izprot nepieciešamību ievērot šos pamatstandartus, tostarp attiecībā uz zemes labiem lauksaimniecības vai vides apstākļiem. Turklāt dalībvalstis var nolemt saglabāt arheoloģiskus objektus ne tikai estētikas vai kultūras mantojuma, bet arī citu iemeslu dēļ. Šādi objekti, piemēram, var palīdzēt novērst augsnes eroziju vai saglabāt augsnes organisko vielu saturu. Arheoloģiskā objektā vai objektos var arī dzīvot putni, kukaiņi, augt augi, tādējādi veidojot augošu ekosistēmu.

32.

Visbeidzot, manuprāt, tiesas nolēmums lietā Horvath ( 19 ) sniedz noderīgus norādījumus attiecībā uz šo lietu. Minētajā lietā Tiesai tika vaicāts, vai dalībvalsts LLVA standartos, kas noteikti Regulā (EK) Nr. 1782/2003 ( 20 ), var iekļaut prasības par redzamu ceļu, kuri apgrūtināti ar ceļu servitūtu, uzturēšanu. Tiesa nosprieda, ka, lai gan dalībvalstīm ir pienākums ievērot atbilstību prasībām, kas norādītas Regulas Nr. 1782/2003 IV pielikumā, tās tomēr saglabā zināmu rīcības brīvību attiecībā uz šo prasību noteikšanu. Frāze “labi lauksaimniecības un vides apstākļi” norāda, ka dalībvalstis var pieņemt LLVA prasības vides aizsardzības mērķiem. Tādējādi pienākums saglabāt ainavas īpašības, kas nav vērsts uz lauksaimniecisku mērķi, bet attiecas uz vidi, veidoja LLVA prasību ( 21 ).

33.

Ainavas īpašības ir vides fiziskās sastāvdaļas. Kā Tiesa skaidroja, “šajā sakarā šo īpašību saglabāšanas prasībām ir jāveicina to kā fizisku sastāvdaļu saglabāšana. Uzturēšanas pienākumi var palīdzēt saglabāt šādus ceļus kā vides fiziskās sastāvdaļas. [..] No tā izriet, ka no šiem standartiem atvasināts pienākums var būt ar vides aizsardzības mērķi novērst biotopa pasliktināšanos [..]”. Tiesa atzina, ka tajā tiesvedībā minētās ainavas īpašības spēj arī palīdzēt saglabāt biotopu ( 22 ).

34.

Kopumā, manuprāt, “vides” jēdziens, kā tas izmantots savstarpējās atbilstības kontekstā, nav jāizprot šaurā nozīmē – tādejādi, ka tas aptvertu tikai tuvāko bioloģisko apkārtni, kurā notiek lauksaimnieciska darbība. Kā Tiesa jau norādīja lietā Horvath, ainavas īpašības, kas nesniedz tiešu ieguldījumu procesos lauksaimniecības nozarē, tomēr ir neatņemama lauku apvidus daļa un to saglabāšana var veidot savstarpējās atbilstības saistību daļu, kas lauksaimniekiem jāievēro, lai tie varētu saņemt tiešo atbalstu no Savienības budžeta un tādējādi no Savienības nodokļu maksātājiem ( 23 ).

35.

Tāpēc Savienības tiesības neliedz dalībvalstij zemes labu lauksaimniecības un vides apstākļu standartos – Regulas Nr. 1306/2013 II pielikuma LLVA 7 iedaļas mērķiem – iekļaut tādu arheoloģisku pieminekļu kā senkapu akmens krāvumi saglabāšanu.

36.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka bija pieļaujams piemērot administratīvo sodu.

37.

Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka senkapu akmens krāvuma pārvietošana ir bijusi pretrunā attiecīgajiem valsts noteikumiem. Tādējādi Mardi talu ir pārkāpusi savstarpējās atbilstības noteikumus Regulas Nr. 1306/2013 93. panta izpratnē. Tātad ir iestājušies nosacījumi, kas izraisa administratīvā soda piemērošanu, kā noteikts 91. panta 1. un 2. punktā. Saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 640/2014 39. panta 1. punktu atbilstošs samazinājums ir 3 % (minimālais noteiktais apjoms) no atbalsta kopsummas.

38.

Tādēļ es secinu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 93. un 94. pantu dalībvalsts savos noteikumos, kas attiecas uz šīs regulas II pielikumā minētajiem LLVA standartiem, drīkst iekļaut prasības par tādu arheoloģisku objektu kā senkapu akmens krāvumi saglabāšanu, ciktāl šādas prasības veicina šādu objektu kā ainavas īpašību saglabāšanu vai, atkarībā no gadījuma, biotopa pasliktināšanās novēršanu. Ja tiešā maksājuma saņēmējs neievēro savstarpējās atbilstības noteikumus, it īpaši nesaglabājot arheoloģisku pieminekli, kā prasīts valsts noteikumos, Regulas Nr. 1306/2013 VI sadaļas noteikumi neliedz piemērot attiecīgu administratīvu sodu saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 640/2014 39. pantu.

39.

Otrais jautājums attiecas uz attiecīgā atbalsta saņēmēja “saimniecības” platības interpretāciju. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai atbalsta saņēmējam ir jāievēro prasības saglabāt zemē labus lauksaimniecības un vides apstākļus visā saimniecībā vai tikai tajā lauksaimniecības platībā, par kuru ir pieprasīts atbalsts.

40.

Minētā tiesa norāda, ka Mardi talu zemi, uz kuras atradās senkapu akmens krāvums, neizmantoja kā lauksaimniecības zemi un ka attiecībā uz šo platību netika pieprasīts atbalsts. Senkapu akmens krāvums atradās uz robežas ar zemes gabalu, par kuru tika pieprasīts atbalsts. Atbalsta saņēmēja neapstrīd šos faktus, izņemot senkapu akmens krāvuma atrašanās vietu. Mardi talu apgalvo, ka iesniedzējtiesas faktu apraksts šajā ziņā nav pareizs, jo senkapu akmens krāvums ir atradies uz zemes, kas atrodas blakus zemes gabalam, par kuru tika pieprasīts atbalsts. Akmeņi ir tur atradušies gadu desmitiem, padarot šo zemi par nepiemērotu izmantošanai lauksaimnieciskos nolūkos.

41.

Iesniedzējtiesa norāda, ka otrais jautājums rodas tikai tad, ja tiek saņemta noliedzoša atbilde uz tās pirmo jautājumu. Tomēr man šķiet (atbilstoši tam, ko norāda Igaunijas valdība un Komisija), ka šim jautājumam patiesībā būtu nozīme apstiprinošas atbildes gadījumā. Tādēļ es apskatīšu otro jautājumu ar nolūku sniegt pilnīgu atbildi uz jautājumiem, kas izvirzīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

42.

Nav strīda par to, ka senkapu akmens krāvums atradās Mardi talu, kura ir atbalsta saņēmēja atbilstoši savstarpējās atbilstības noteikumiem, saimniecībā. Netiek apstrīdēts arī tas, ka senkapu akmens krāvuma atrašanās vieta nav lauksaimnieciskās ražošanas vienība, par kuru pieprasīts atbalsts.

43.

Man šķiet, ka atbalsta saņēmēja darbībai ir jāatbilst savstarpējās atbilstības noteikumu prasībām attiecībā uz visu saimniecību, nevis tikai uz to konkrēto platību, kas tiek izmantota lauksaimnieciskai ražošanai un par kuru pieprasīts atbalsts. Esmu jau norādījusi, ka tas atspoguļo manu izpratni par 72. panta 1. punkta a) apakšpunktu, to aplūkojot kopsakarā ar savstarpējās atbilstības noteikumiem, kas norādīti Regulas Nr. 1306/2013 VI sadaļā ( 24 ).

44.

91. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka administratīvais sods tiek piemērots tikai tad, ja neatbilstība ir tieši uz attiecīgo atbalsta saņēmēju attiecināmas darbības vai bezdarbības rezultāts un ja ir izpildīts viens vai abi no šādiem nosacījumiem: a) neatbilstība ir saistīta ar atbalsta saņēmēja lauksaimniecisko darbību (kas neattiecas uz šo lietu); b) ir skarta atbalsta saņēmēja saimniecības platība. “Saimniecība” 91. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir definēta kā visas ražošanas vienības un platības, ko pārvalda atbalsta saņēmējs un kas atrodas tās pašas dalībvalsts teritorijā ( 25 ). Šis formulējums liecina, ka, kompetentajām iestādēm izvērtējot, vai kādā konkrētā gadījumā ir ievēroti savstarpējās atbilstības noteikumi, nozīme ir atbalsta saņēmēja veiktām darbībām attiecībā uz visu saimniecību.

45.

Šādu uzskatu apstiprina Regulas Nr. 1306/2013 preambulas 53. apsvērums, kurā paredzēts, ka Regulā Nr. 1782/2003 ir noteikts princips, ka noteiktā KLP finansiālā atbalsta summas pilna samaksa atbalsta saņēmējiem būtu jāsaista ar atbilstības noteikumiem, kuri tostarp attiecas uz zemes apsaimniekošanu. No tā izrietošās “savstarpējās atbilstības” sistēmas ietvaros dalībvalstīm ir jāuzliek sodi, samazinot vai nepiešķirot atbalstu. Preambulas 54. apsvērumā ir piebilsts, ka savstarpējās atbilstības sistēma ietver KLP pamatstandartus, piemēram, attiecībā uz vidi, klimata pārmaiņām, zemes labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, tā apstiprinot šo noteikumu plašo darbības jomu.

46.

Šie mērķi ietver plaša mēroga mērķus, uz kuriem neattiecas nekādi skaidri izteikti ierobežojumi. Tas nebūt nav pārsteidzoši. Būtu grūti attaisnot publiskās naudas maksāšanu tieša atbalsta veidā lauksaimniekiem par dažiem zemes gabaliem, kas veido daļu no viņu kopējās saimniecības, vienlaikus pieļaujot darbības, kas rada kaitējumu videi kopumā tās pašas saimniecības citos zemes gabalos, kuri netiek izmantoti lauksaimnieciskos nolūkos.

47.

Ieskatoties Regulas Nr. 1306/2013 tapšanas vēsturē, noteikumu mērķi kļūst vēl saprotamāki. Leģislatīvo aktu pieņemšanas secība ir šāda. Regulā Nr. 1782/2003 (ko aizstāja Regula (EK) Nr. 73/2009 ( 26 )) tika noteikts princips, ka noteiktā KLP atbalsta summas pilna samaksa atbalsta saņēmējiem ir jāsaista ar savstarpējās atbilstības sistēmu. Pēc tam tika pieņemti vairāki atsevišķi juridiski instrumenti, kuros KLP tiesiskais regulējums bija noteikts attiecībā uz laika periodu no 2014. līdz 2020. gadam, tostarp Regula Nr. 1306/2013 un Regula Nr. 1307/2013, ar ko tika atcelta un aizstāta Regula Nr. 73/2009. Regulā Nr. 1306/2013 ir paredzēti noteikumi, kas iepriekš bija iekļauti Regulā Nr. 73/2009, konkrētāk, noteikumi, lai garantētu tiešo maksājumu saņemšanas noteikumos paredzēto saistību ievērošanu, ietverot pārbaudes un administratīvo pasākumu un administratīvo sodu piemērošanu to neievērošanas gadījumā, noteikumi, kas saistīti ar savstarpējo atbilstību, piemēram, likumā noteiktās pārvaldības prasības, labi lauksaimniecības un vides apstākļi, attiecīgo pasākumu uzraudzība un novērtēšana, kā arī noteikumi, kas saistīti ar avansa maksājumiem un ar nepamatoti veiktu maksājumu atgūšanu ( 27 ).

48.

Sava priekšlikuma, kas kļuva par Regulu Nr. 1782/2003, paskaidrojuma rakstā, paužot savu viedokli par ilgtspējīgas lauksaimniecības ilgtermiņa perspektīvu, iedaļā “Vides, pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku veselības un labturības un darba drošības standartu stiprināšana” Komisija norādīja:

“Obligāta savstarpējā atbilstība tiks piemērota likumiskiem Eiropas standartiem vides, pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku veselības un labturības un darba drošības jomā saimniecību līmenī. Kā nepieciešams papildinājums nesaistīšanai, lai nepieļautu zemes apsaimniekošanas pārtraukšanu un tai sekojošas vides problēmas, tiešo maksājumu saņēmējiem tiks noteikts arī pienākums uzturēt visā lauksaimniecības zemē labus lauksaimniecības apstākļus.

Tas tiks piemērots kā visas saimniecības pieeja, un sankcijas tiks piemērotas jebkuras atbalsta saņēmēja saimniecībā pieļautas neievērošanas gadījumā. Tas tiks piemērots visām nozarēm un attieksies gan uz izmantojamu, gan arī uz neizmantojamu lauksaimniecības zemi.

Lauksaimniekiem, kuri saņem vienreizējo saimniecības maksājumu vai citus tiešos maksājumus saskaņā ar KLP un kuri neievēro šos likumiskos standartus, tiks piemērota sankciju sistēma. Sods tiks piemērots daļēja vai pilna atbalsta samazinājuma veidā (atkarībā no lietas nopietnības)” ( 28 ).

49.

Vēlākā pētījumā par vides nolīgumu ietekmi uz KLP tika minēts, ka “savstarpējā atbilstība ir 2003. gada KLP reformas galvenais elements. Obligātas savstarpējās atbilstības ieviešana nozīmē, ka no 2005. gada 1. janvāra lauksaimniekiem, lai saņemtu tiešos maksājumus, būs jāievēro vairākas likumā noteiktas pārvaldības prasības (SMR), kā noteikts Regulas Nr. 1782/2003 III pielikumā, un jāsaglabā atbalsttiesīgā zemē labi lauksaimniecības un vides apstākļi (LLVA) saskaņā ar tās pašas regulas IV pielikumā noteikto sistēmu. Savstarpējās atbilstības prasības attiecas uz visu saimniecību, arī uz zemi un saimniecības atzariem, par kuriem netiek saņemti tiešie maksājumi. Neievērošanas rezultātā tiks piemēroti konkrēti tiešo maksājumu samazinājumi 3 % (no 1 % līdz 5 %) apmērā pirmā pārkāpuma gadījumā un no 15 % līdz 100 % apmērā gadījumos, kad neievērošana ir tīša, atkarībā no neatbilstības nopietnības, apjoma, pastāvīguma un atkārtošanās. Tādējādi tiks realizētas gan pastāvošas likumiskas prasības, gan LLVA standarti, kontrolējot tiešo maksājumu sistēmu” ( 29 ).

50.

Visbeidzot, Komisijas priekšlikuma Regulai Nr. 1306/2013 paskaidrojuma rakstā ir minēts: “Lauksaimniekiem, kas līdz ar mežsaimniekiem ir galvenie zemes apsaimniekotāji, būs vajadzīgs atbalsts, lai viņi ieviestu un turpmāk izmantotu tādas lauksaimniecības sistēmas un metodes, kas īpaši sekmē vides un klimata mērķu sasniegšanu, jo tirgus cenas neatspoguļo šādu sabiedrisku labumu nodrošināšanu. Turklāt būs ļoti svarīgi atrast veidu, kā vislabāk izmantot lauku apvidu daudzveidīgo potenciālu un tādējādi veicināt iekļaujošu izaugsmi un kohēziju” ( 30 ).

51.

Tiesību aktu tapšanas vēsture liecina, ka KLP kontekstā tiek uzskatīts, ka lauksaimniekiem ir saistības, kas sniedzas tālāk par lauksaimniecisko ražošanu. Viņi darbojas arī kā savas saimniecības zemes vides aizbildņi (“zemes apsaimniekotāji”). Tādējādi savstarpējās atbilstības noteikumu izcelsme runā par labu tādai Regulas Nr. 1306/2013 izpratnei, kurā “saimniecība” tiek interpretēta kā visa atbalsta saņēmēja saimniecība.

52.

Var teikt, ka ar to pietiek, lai izdarītu secinājumus par lietu. Tomēr pilnības labad es īsumā aplūkošu arī to, vai detalizētā leģislatīvā shēma vienlīdz atbalsta uzskatu, ka vārds “saimniecība” ietver zemi, uz kuru neattiecas atbalsta pieteikums.

53.

Tiesību aktu kopums ir ļoti sarežģīts. Tas ietver Deleģēto regulu Nr. 640/2014, kura, protams, ir jāinterpretē saskanīgi ar Regulu Nr. 1306/2013, kas ir pilnvarojuma regula ( 31 ). Papildus terminiem “saimniecība” un “lauksaimniecības platība” jaunākajā regulā ir izmantots izteiciens “lauksaimniecības zemes gabals”, kas definēts Regulas Nr. 1306/2013 67. panta 4. punkta a) apakšpunktā. Šis noteikums ir daļa no II nodaļas “Integrētā administrācijas un kontroles sistēma”, kas atrodama Regulas Nr. 1306/2013 V sadaļā ar nosaukumu “Kontroles sistēmas un sankcijas”. Šajos noteikumos ietilpst elementi, kas noteikti, lai efektīvi pārraudzītu lauksaimniekiem maksātā Savienības atbalsta sadalījumu ( 32 ).

54.

Deleģētajā regulā Nr. 640/2014 ir ieviesti vairāki detalizēti tehniski pasākumi. Cita starpā tajā ir noteikta atbalsta aprēķināšanas bāze, tostarp noteikumi par to, kā rīkoties dažos gadījumos, kad atbalsttiesīgās platībās ir ainavas iezīmes vai koki (1. panta h) punkts). Ja dalībvalsts piešķir vienotus platībmaksājumus, tām ir jāpārliecinās, vai katra atbalsta saņēmēja deklarētā lauksaimniecības zemes gabala identifikācija ir uzticama un vai tas ir identificēts tā, lai to varētu atrast un izmērīt (5. panta 2. punkts) un kompetentās iestādes varētu veikt vajadzīgās pārbaudes.

55.

Deleģētās regulas Nr. 640/2014 9. panta 2. punktā ir noteikts, ka visas ainavas īpašības, uz kurām attiecas Regulas Nr. 1306/2013 II pielikums un kuras ir daļa no lauksaimniecības zemes gabala kopējās platības, ir jāuzskata par šā zemes gabala atbalsttiesīgās platības daļu ( 33 ).

56.

Tomēr jautājums nav par to, vai vieta, kur atradās senkapu akmens krāvums, bija atbalsttiesīga. Drīzāk jautājums ir par to, vai valsts noteikumi, kuros senkapu akmens krāvuma saglabāšana tiek prasīta kā nosacījums KLP atbalsta saņemšanai saistībā ar blakus esošu zemes gabalu, uz kura robežas atradās senkapu akmens krāvums ( 34 ), ir saderīgi ar Savienības tiesībām. Tādējādi tas, vai senkapu akmens krāvums atradās uz lauksaimniecības zemes gabala, par ko bija tiesības saņemt Savienības atbalstu atbilstoši Deleģētās regulas Nr. 640/2014 9. panta 2. punktam, nevar ietekmēt pareizu termina “saimniecība” interpretāciju, lai piemērotu Regulas Nr. 1306/2013 2. panta d) punktu un 91. panta 3. punktu.

57.

Tajā pašā laikā praktiskā līmenī varētu būt noderīgi, ja iesniedzējtiesa noteiktu, vai Mardi talu bija identificējusi zemi, uz kuras atradās senkapu akmens krāvums, kā daļu no lauksaimniecības zemes gabala atbalsttiesīgās platības atbilstoši Deleģētajai regulai Nr. 640/2014. Ja tas apstiprinātos, ar šādu konstatējumu nebūtu saderīgi noteikt, ka nevar tikt piemērots administratīvais sods attiecībā uz zemi, kur atradās senkapu akmens krāvums, tikai tādēļ, ka šis zemes gabals netika izmantots lauksaimnieciskai ražošanai. Tādā gadījumā Mardi talu mēģinātu savienot divas nesavienojamas lietas. Ja lauksaimnieks vietu, kur atrodas arheoloģisks objekts, identificē kā lauksaimniecības zemes gabalu ar nolūku pieprasīt atbalstu, viņš vienlaikus nevar apgalvot, ka viņa darbībām šajā zemē nevar tikt piemērots administratīvais sods, jo tā netiek izmantota lauksaimnieciskai ražošanai.

58.

Gribu piebilst, ka, interpretējot pretēji (savstarpējās atbilstības saistības attiecinot tikai uz tiem zemes gabaliem, ko saimniecība faktiski apsaimnieko), negodīgiem atbalsta pieprasītājiem būtu pārāk viegli neievērot šīs saistības. Piemēram, pirmajā gadā lauksaimnieks zemes gabalu, kurā atrodas neērta ainavas iezīme (piemēram, ļoti vecs koks vai Dzelzs laikmeta forta drupas), varētu neiekļaut tiešā atbalsta pieprasījumā. Pēc tam lauksaimnieks varētu nocirst koku vai nojaukt fortu, jo viņam netiktu piemērots finansiāls sods par tīšu savstarpējās atbilstības pienākuma neievērošanu. Viņš attīrītu zemi no būvgružiem, tādējādi palielinot savu zemes platību ražošanas un potenciālas peļņas gūšanas nolūkos. Pēc tam, otrajā gadā viņš iekļautu šo zemes gabalu platībā, par kuru pieprasītu tiešo maksājumu kā par zemi, kas tiek apsaimniekota. Ja situāciju pagriež šādā veidā, kļūst skaidrs, kādēļ Savienības likumdevējs ir ieviesis sistēmu, kas darbojas pareizi tikai tad, ja savstarpējās atbilstības saistības attiecas uz visiem zemes gabaliem, kas ietilpst atbalsta saņēmēja saimniecībā, neatkarīgi no tā, vai tie faktiski kādā konkrētā brīdī tiek apsaimniekoti.

59.

Tādēļ atbilstoši 72. panta 1. punkta a) apakšpunktam un saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 VI sadaļas savstarpējās atbilstības noteikumiem, manuprāt, atbalsta saņēmējam prasības saglabāt zemē labus lauksaimniecības un vides apstākļus ir jāievēro attiecībā uz visu viņa saimniecību, nevis tikai uz to konkrēto lauksaimniecības platību, par kuru ir pieprasīts atbalsts.

60.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Tartu Halduskohus (Igaunija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: