1.

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotais prejudiciālais jautājums ir par Regulas (EK) Nr. 1008/2008 ( 2 ) 2. panta 18) punkta un 23. panta 1. punkta interpretāciju.

2.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izteikts strīdā starp patērētāju apvienību un gaisa pārvadātāju, kas reģistrēts Vācijā, par šī pēdējā iespējami negodīgu komercpraksi, jo tas savā interneta vietnē pārdevis it īpaši patērētājam, kas atrodas Vācijā, lidojumu no Apvienotās Karalistes, norādot maksu vienīgi sterliņu mārciņās.

3.

Šajā lietā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, kāds ir informēšanas pienākuma attiecībā uz cenām, kas uzlikts gaisa pārvadātājiem, kuri darbojas Savienībā, saturs saskaņā ar Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktu, raugoties no “gaisa pārvadājumu maksas” definīcijas šīs regulas 2. panta 18) punktā, atbilstoši kurai minētajām maksām jābūt izteiktām “euro vai vietējā valūtā”.

4.

Precīzāk, Tiesa tiek aicināta noteikt, no vienas puses, vai, ja gaisa pārvadātāji, lai norādītu pakalpojumu, kurus viņi piedāvā potenciālajiem pasažieriem, cenas, vēlas izmantot citu valūtu, nevis euro, tie var brīvi izvēlēties jebkuru valsts valūtu vai, gluži pretēji, tiem ir jāizmanto noteikta valūta, un, no otras puses, šajā pēdējā gadījumā – atbilstoši kādiem kritērijiem šī valūta ir jāidentificē.

5.

Šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kādēļ es uzskatu, ka iepriekš minētās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka no tām neizriet pienākums minētajiem gaisa pārvadātājiem, norādot pasažieriem gaisa pārvadājumu maksas, izmantot valsts valūtu, kuru būtu noteicis Savienības likumdevējs.

6.

Pakārtoti gadījumam, ja Tiesa lemtu, ka no šīm normām izriet šāds pienākums, es minēšu apsvērumus par atbilstošiem kritērijiem, lai noteiktu valsts valūtu, kas būtu jāizmanto šim nolūkam.

7.

Atbilstoši Regulas Nr. 1008/2008 preambulas 16. apsvērumam “klientiem vajadzētu būt iespējai faktiski salīdzināt dažādu aviosabiedrību gaisa pārvadājumu cenas. Tādēļ gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, ko sāk Kopienā, vienmēr būtu jānorāda galīgā cena, kas jāmaksā klientam, ieskaitot visus nodokļus, nodevas un maksas. Tāpat Kopienas gaisa pārvadātājus aicina norādīt galīgo cenu to veiktiem gaisa pārvadājumiem no trešām valstīm uz Kopienu”.

8.

Minētās regulas 2. panta 18) punktā “gaisa pārvadājumu maksas” jēdziens šī tiesību aktā vajadzībām ir definēts kā “euro vai vietējā valūtā izteiktas cenas, ko maksā gaisa pārvadātājiem vai to pārstāvjiem, vai citiem biļešu pārdevējiem par pasažieru pārvadāšanu, izmantojot gaisa pārvadājumus, un visi nosacījumi, ar kuriem piemērojamas šīs cenas, tostarp atlīdzība un nosacījumi, ko piedāvā starpniekam un citiem palīgdienestiem”.

9.

Šīs pašas regulas 23. panta “Informācija un nediskriminēšana” 1. punktā ir noteikts:

“Publiski pieejamajās gaisa pārvadājumu maksās un gaisa pārvadājumu tarifos gaisa pārvadājumu pakalpojumiem no lidostas tādas dalībvalsts teritorijā, uz kuru attiecas Līgums – šīs maksas un šos tarifus jebkādā veidā piedāvājot vai publicējot, tostarp internetā –, ir iekļauti arī piemērojamie nosacījumi. Vienmēr norāda galīgo cenu, kas jāmaksā, un tajā ir ierēķināta gaisa pārvadājuma maksa vai gaisa pārvadājuma tarifs, kā arī uzliktie nodokļi un maksājumi, papildmaksājumi un maksas, kuras ir obligātas un paredzamas publicēšanas brīdī. Papildus galīgajai cenai norāda vismaz šādus datus:

ja pozīcijas, kas norādītas b), c) un d) apakšpunktā, ir pievienotas gaisa pārvadājuma maksai vai gaisa pārvadājuma tarifam. Informāciju par neobligātiem cenas pielikumiem paziņo skaidri, pārskatāmi un precīzi jebkura rezervēšanas procesa sākumā, un klients izdara izvēli, piekrītot veikt attiecīgos maksājumus.”

10.

Germanwings GmbH ir gaisa pārvadātājs, kas reģistrēts Vācijā. 2014. gada septembrī kāds patērētājs, kurš atradās minētajā valstī, interneta vietnē “www.germanwings.de”, kuru administrē šī sabiedrība, iegādājās lidojumu no Londonas (Apvienotā Karaliste) uz Štutgarti (Vācija). Šī lidojuma cena bija norādīta vienīgi sterliņu mārciņās, un pēc rezervācijas patērētājs saņēma rēķinu, kurā minētā cena, kā arī citas izmaksas bija norādītas sterliņu mārciņās.

11.

Šī patērētāja informēta, Verbraucherzentrale Baden-Württemberg eV (Bādenes‑Virtembergas federālās zemes Patērētāju tiesību aizsardzības apvienība, Vācija; turpmāk tekstā – “Verbraucherzentrale”) Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa, Vācija) cēla prasību izbeigt noteiktu darbību pret Germanwings, pamatojoties uz to, ka cenu nenorādīšana Vācijas valūtā (euro) šādos apstākļos ir negodīga rīcība. Atbildētāja iebilda, ka tās konkurenti lidojumu cenas no Londonas arī norāda sterliņu mārciņās. Ar 2015. gada 22. aprīļa nolēmumu tiesa apmierināja prasītājas prasību.

12.

Tā kā Germanwings iesniedza apelācijas sūdzību par šo nolēmumu, Oberlandesgericht Köln (Federālās zemes Augstākā tiesa Ķelnē, Vācija) šo nolēmumu atcēla ar 2015. gada 4. septembra lēmumu, pamatojoties galvenokārt uz to, ka Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktā ir vienīgi minēts, ka ir jābūt norādītai galīgajai cenai, neparedzot, kādā valūtā, un ka no definīcijas šīs regulas 2. panta 18) punktā nav iespējams secināt, ka “vietēj[ai] valūt[ai]” vienmēr jābūt tās valsts valūtai, kurā ir reģistrēts gaisa pārvadātājs.

13.

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), kurā Verbraucherzentrale iesniedza kasācijas sūdzību, ar 2017. gada 27. aprīļa lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 2. jūnijā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

14.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Verbraucherzentrale, Germanwings un Eiropas Komisija. Tikai abas pēdējās sniedza mutvārdu apsvērumus 2018. gada 19. aprīļa tiesas sēdē.

15.

Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 2. panta 18) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, Savienībā sniedzot gaisa pārvadājumu pakalpojumus, kurus regulē šis tiesību akts ( 3 ), “gaisa pārvadājumu maksas” ir jāizsaka likumdevēja noteiktā vietējā valūtā, “ja tās nav noteiktas euro” ( 4 ).

16.

Šāds kombinēts minētā 23. panta 1. punkta un 2. panta 18) punkta lasījums tieši neizriet no pirmā prejudiciālā jautājuma formulējuma. Tomēr tas, manuprāt, izriet, no vienas puses, no iesniedzējtiesas minētajiem apsvērumiem, izskaidrojot šo jautājumu, it īpaši attiecībā uz lēmuma, kas tajā apstrīdēts, pamatojumu ( 5 ), un, no otras puses, no otrā prejudiciālā jautājuma satura, kas uzdots, turpinot pirmo jautājumu, un kurā ir skaidri sasaistītas šīs tiesību normas.

17.

Tāpat kā Germanwings un Komisija ( 6 ) un pretēji Verbraucherzentrale, es uzskatu, ka atbildei uz šādi nedaudz pārformulēto jautājumu ( 7 ) ir jābūt noliedzošai tālāk izklāstīto iemeslu dēļ.

18.

Iesākumā es atgādinu, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības izriet – ja Savienības tiesību akts tieši nenorāda uz dalībvalstu tiesībām, lai definētu kādu noteiktu jēdzienu ( 8 ), šim jēdzienam ir jāsniedz autonoma interpretācija, ko cenšas darīt Tiesa, ņemot vērā ne vien attiecīgo tiesību normu formulējumu, bet arī to kontekstu un tiesiskajā regulējumā, kuru daļu tās veido, izvirzīto mērķi, kā arī to izstrādāšanas vēsturi ( 9 ).

19.

Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) uzsver, ka no Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkta teksta tieši neizriet nekāds pienākums norādīt gaisa pārvadājumu maksas noteiktā vietējā valūtā. Tā uzskata, ka šis apstāklis runājot par labu izvēles brīvībai, kas ir gaisa pārvadātāju rīcībā, kā uzskatīja tiesa, kura lēma apelācijas instancē. Es piekrītu šim vērtējumam.

20.

Norādīšu, ka minētā 23. panta 1. punkta mērķis ir uzlikt “informācijas” pienākumu ( 10 ), kāds ir gaisa pārvadātājiem, kuri piedāvā lidojumus no kādas dalībvalsts, un noteikt tās [informācijas] aprises. It īpaši šī 1. punkta otrajā un trešajā teikumā, kuri īpaši minēti iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā, ir minētas prasības attiecībā uz “galīgās cenas”, kas jāmaksā klientam, norādīšanu ( 11 ). Lai gan šajā tiesību normā ir detalizēti uzskaitīti informācijas elementi, kas jānorāda ( 12 ), tajā nekas nav minēts par valūtu, kādā būtu jānorāda cena, lai izpildītu šajā normā paredzēto pienākumu.

21.

Regulas Nr. 1008/2008 preambulas 16. apsvērumā, kurš tāpat attiecas uz nepieciešamību informēt klientus par visiem galīgās cenas elementiem, arī nav minēts, ka šajā nolūkā būtu jāizmanto noteikta valūta.

22.

Jau sākumā vēlos uzsvērt, ka tā tas ir, lai gan likumdevējs ( 13 ), izstrādājot šo regulu ( 14 ), pilnībā ir ņēmis vērā ne vien Kopienas, bet arī starptautisko pārskatāmības un pilnīgas informācijas par cenām pienākuma, kas izriet no minētā 23. panta, dimensiju.

23.

Minētās regulas 2. panta 18) punkts, kurā ir definēts “gaisa pārvadājumu maksas” jēdziens šajā tiesību aktā, protams, tieši attiecas uz “euro vai vietējā valūtā izteikt[ām] cen[ām]”, tomēr neprecizējot, kas jāsaprot ar šī izteikuma vārdiem “vietējā valūtā”, it īpaši tajā nav norādīts, vai runa ir par kādas dalībvalsts “vietēj[o] valūt[u]” ( 15 ), un šajā gadījumā nav arī precizēts, vai gaisa pārvadātājiem ir vai nav atļauts pašiem izvēlēties šo valūtu ( 16 ).

24.

Tas, ka šīs tiesību normas vairāku valodu versijās izmantots īpašības vārds “vietējs” ( 17 ), man nešķiet izšķiroši. Lai arī šāds īpašības vārds, manuprāt, var atainot ideju par tuvumu labāk nekā formulējums attiecībā uz kādu valsti, kas izmantots citu valodu versijās ( 18 ), tomēr jāsecina, ka Regulā Nr. 1008/2008 nav nekādas norādes par to, kas šeit būtu jāsaprot kā “vietēja” rakstura un kāds šajā ziņā būtu tuvuma kritērijs ( 19 ). Turklāt, pieņemot, ka šī terminoloģijas atšķirība var tikt uzskatīta par noteicošu šajā lietā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja pastāv atšķirības dažādu valodu versijās, attiecīgā tiesību norma jāinterpretē atkarībā no tiesību akta, kura elementu tā veido, vispārējās sistēmas un mērķa ( 20 ).

25.

Norādīšu, ka izteikums “euro vai vietējā valūtā izteiktas cenas”, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, bez papildu precizējumiem ir atrodams arī tā paša 2. panta 19) punktā, definējot jēdzienu “gaisa pārvadājumu tarifi”, kas ir tuvs jēdzienam “gaisa pārvadājumu maksas”. Manuprāt un atbilstoši Komisijas tiesas sēdē paustajam viedoklim, jāpatur prātā šī terminoloģiskā līdzība, kad šajā lietā tiks izskatīta 18) punkta interpretācija ( 21 ).

26.

Turklāt es norādīšu, ka “galīgās cenas” koncepts, kas minēts Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktā un tās preambulas 16. apsvērumā, nav ekvivalents “gaisa pārvadājumu maksas” konceptam, kas definēts šīs regulas 2. panta 18) punktā ( 22 ). Protams, tie daļēji pārklājas, jo pirmais koncepts ietver otro ( 23 ), līdz ar to šajā lietā minētās tiesību normas noteikti var interpretēt kombinēti ( 24 ). Tomēr, kā norādījušas Germanwings un Komisija, “galīgās cenas” elementi, kas tiek pievienoti “gaisa pārvadājumu maksām” atbilstoši minētajam 23. pantam, nav minēti 2. panta 18) punktā, jo tajā ir definēts tikai šis pēdējais jēdziens ( 25 ), un tas liecina par sliktu tēzei, ka formulējums “euro vai vietējā valūtā”, kas lietots 2. pantā, liktu izmantot noteiktu vietējo valūtu, sniedzot 23. pantā prasīto informāciju.

27.

Līdzīgi kā Germanwings un Komisija es it īpaši uzsveru, ka Savienības likumdevējs ir atturējies Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktā sniegt tiešu apzīmējumu un it īpaši noteikt precīzus identifikācijas kritērijus attiecībā uz valūtu, kāda gaisa pārvadātājiem būtu jāizmanto, lai informētu klientus par savām maksām. Tas ir šādi rīkojies, lai gan tas acīmredzami apzinājās, ka alternatīvi euro var tikt izmantotas dažādas vietējās valūtas, kā atklāj šīs regulas 2. panta 18) punkta formulējums, un lai gan tas ir papūlējies pieņemt detalizētus nosacījumus attiecībā uz gaisa pārvadātāju pienākumu vienmēr norādīt pilnīgu un galīgu lidojumu, kurus tie pārdod, cenu ( 26 ).

28.

Es uzskatu, ka šāds tīši paredzēts norāžu trūkums attiecībā uz valūtu, kas būtu jāizmanto, var tikt uzskatīts par tādu, kas ataino likumdevēja vēlmi šajā ziņā neuzlikt gaisa pārvadātājiem īpašus ierobežojumus ( 27 ). Manu viedokli pamato tālāk izklāstītie apsvērumi.

29.

Gramatisko interpretāciju, kas piedāvāta iepriekš, manuprāt, pamato attiecīgo Regulas Nr. 1008/2008 normu evolūcijas, kas norisinājusies likumdošanas darba laikā, līdz nonāca līdz šābrīža formulējumam, analīze. Faktiski tajās nekas nenorāda, ka likumdevējs būtu vēlējies, varbūt pat tikai pieļāvis iespēju, iekļaut Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkta nosacījumos īpašas prasības attiecībā uz valūtu.

30.

Precizēšu, ka šī norma ir pārstrādāta redakcija Regulas (EEK) Nr. 2409/92 4. pantam saistībā it īpaši ar gaisa pārvadājumu maksām ( 28 ), kurā jau bija paredzēts pienākums paziņot gaisa pārvadājumu maksas ( 29 ), tomēr tas nebija tik precīzs un tik stingrs kā šobrīd paredzētais.

31.

Regulas Nr. 1008/2008 autori 23. pantā ir skaidri vēlējušies pastiprināt informācijas pienākumu, kas ir gaisa pārvadātājiem, lai, no vienas puses, veicinātu lielāku cenu pārskatāmību pasažieriem, uzliekot pienākumu publicēt maksas, kurās iekļauti visi nodokļi, maksājumi vai papildmaksājumi, un, no otras puses, godīgāku cenu noteikšanu, cīnoties pret konkurences kropļojumiem, ko rada pārskatāmības trūkums ( 30 ). Turpretim nekādi nešķiet, ka šajā ziņā būtu bijusi runa par noteiktas valūtas izmantošanas pienākumu.

32.

Vienīgās norādes par valūtu Regulas Nr. 1008/2008 sagatavošanas darbos ir saistītas ar vispārīgajām definīcijām, kas sniegtas 2. pantā. Atzīmēšu, ka izteikums “euro vai vietējā valūtā izteiktas cenas”, kas lietots šīs regulas 2. panta 18) un 19) punktā, būtībā jau bija sastopams atbilstošos Regulas Nr. 2409/92 2. panta a) un d) punkta noteikumos, kuros bija minētas “ECU vai vietējā valūtā izteiktas cenas”. Termina “ekiji” aizvietošana ar terminu “euro” Regulā Nr. 1008/2008 man šķiet vienkārši saistīta ar euro kā vienīgās valūtas ieviešanu dažās dalībvalstīs ( 31 ).

33.

Attiecībā uz izteikumu “vietējā valūtā”, kas Regulas Nr. 2409/92 2. pantā lietots četras reizes ( 32 ), šīs regulas sagatavošanas darbos nav nevienas norādes, kas ļautu pamatot tēzi, ka likumdevējs bija vēlējies pieprasīt, lai gaisa pārvadātāji, paziņojot savas maksas, izmantotu noteiktu vietējo valūtu. Turpretim no tiem skaidri izriet, ka šīs regulas iniciatori vēlējās ļaut uzņēmumiem “sniegt patērētājiem pietiekamu gaisa pārvadājumu pakalpojumu izvēli par pieņemamām cenām” ( 33 ).

34.

Novēroju, ka formulējums “vietējā valūtā”, sīkāk neprecizējot, ticis izmantots arī agrāko tiesību aktu attiecībā uz gaisa pārvadājumu pakalpojumu maksām 2. panta a) punktā, uz kuriem atsaucas Regulas Nr. 2409/92 preambula ( 34 ). Šajā pēdējā minētais formulējums ir alternatīvi papildinājis formulējumu “[izteiktas] ekijos”, kas bija sākotnēji vienīgais Komisijas iecerētais formulējums ( 35 ), pēc Eiropas Parlamenta mazliet atšķirīga lūguma veikt grozījumus ( 36 ), ko atbalstīja Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ( 37 ). Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka tās rīcībā nav informācijas attiecībā uz konkrētiem iemesliem, kādēļ veikti secīgi grozījumi, visbeidzot nonākot pie izteikuma “[..] vietējā valūtā izteiktas cenas”, kas lietots Regulas Nr. 2409/92 2. panta a) punktā ( 38 ) un atkārtots Regulas Nr. 1008/2008 2. panta 18) punktā.

35.

Katrā ziņā, manuprāt, no visiem iepriekš minētajiem sagatavošanas darbiem izriet, ka runa vispār nav bijusi par tādas normas, un vēl jo mazāk – atbilstošu identifikācijas kritēriju, pieņemšanu, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktu uzliktu pienākumu izmantot noteiktu vietējo valūtu. Manis ieteiktai pieejai nav pretrunā konteksta elementi – drīzāk šie elementi to pamato –, kurus tālāk analizēšu.

36.

Pirmkārt, es konstatēju, ka Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkts, uz kuru ir balstīta prasītājas prasība pamatlietā, atrodas šīs regulas IV nodaļā“Cenu noteikšanas noteikumi”, savukārt 2. panta 18) punkts, kurā ir minētas “vietējā valūtā izteiktas cenas”, atrodas tās I nodaļā “Vispārīgi noteikumi”.

37.

Materiālā saikne starp šīm abām normām, kāda tā ir izveidota lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu, tātad nav acīmredzama, pat ja definīcijas, kas minētas 2. pantā, darbojas arī attiecībā uz 23. pantu, tāpat kā principā arī attiecībā uz visām šīs regulas normām, tā ļaujot interpretēt pēdējo no šiem pantiem, raugoties uz pirmo no tiem ( 39 ). Turklāt es atgādinu, ka 2. panta 18) punktā definētais “gaisa pārvadājumu maks[u]” jēdziens pilnībā nepārklājas ar 23. panta 1. punktā minētajām definīcijām ( 40 ).

38.

Šajā kontekstā es uzskatu, ka, nepastāvot tiešām atsaucēm starp šīm Regulas Nr. 1008/2008 normām, nevar uzskatīt, ka ar 2. panta 18) punktā lietoto formulējumu likumdevējs būtu vēlējies ierobežot gaisa pārvadātāju izvēli attiecībā uz vietējo valūtu, kāda tiem jāizmanto, paziņojot informāciju par [maksām un tarifiem], kas tiem jāsniedz saskaņā ar 23. panta 1. punktu.

39.

Otrkārt, es norādīšu, ka iesniedzējtiesa atsaucas uz “cenu noteikšanas brīvīb[u]”, kas minēta Regulas Nr. 1008/2008 22. pantā ( 41 ), pamatojot tēzi, ka ar tās 23. panta 1. punktu nav uzlikts pienākums izmantot noteiktu vietējo valūtu. Verbraucherzentrale iebilst, ka šī brīvība nebūtu ierobežota tā fakta dēļ vien, ka būtu jānorāda maksas noteiktā valūtā, savukārt Germanwings apgalvo, ka šādi paredzēta norma ietvertu brīvību izvēlēties, kādā valūtā tiek izteiktas gaisa pārvadājumu maksas.

40.

Lai gan arī es atbalstu iepriekš minēto tēzi, tomēr es nepiekrītu Germanwings viedoklim, ka šīs regulas 22. pantam būtu jābūt izšķirošai lomai attiecībā uz atbildi, kāda jāsniedz uz pirmo prejudiciālo jautājumu. Faktiski no Tiesas judikatūras izriet, ka minētajā pantā piešķirtā brīvība ir sasniegta, pakāpeniski likvidējot dalībvalstu īstenoto cenu kontroli, liberalizējot gaisa pārvadājumu tirgu ar mērķi sasniegt lielāku piedāvājuma dažādību, kā arī zemākas cenas par labu patērētājiem ( 42 ).

41.

Minētā 22. panta mērķis ir mazināt regulējumu šajā nozarē ( 43 ), ļaujot gaisa pārvadātājiem brīvi noteikt to pakalpojumu sniegšanai pievienoto vērtību. Tādējādi tam, manuprāt, nav ietekmes uz valūtas, kādā būtu jāpaziņo gaisa pārvadājumu maksas, izvēli. Tomēr liberalizācijas gars, uz ko ir balstīta šī tiesību norma, kā norādījusi Komisija ( 44 ), noteikti var pamatot interpretāciju, atbilstoši kurai Regula Nr. 1008/2008 šajā ziņā nerada nekādus ierobežojumus.

42.

Treškārt, runājot par vispārīgāku kontekstu, kādā iekļaujas Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkts, es ievēroju – kā netieši norādījusi Komisija –, ka arī Direktīvā 98/6/EK ( 45 ), kas īpaši attiecas uz patērētājiem piedāvāto produktu cenām, nav iekļauti ierobežojoši nosacījumi attiecībā uz valūtu, kādā jānorāda maksājamā cena, lai gan šo problēmu likumdevējs nav noslēpis ( 46 ). Arī Direktīvā 2011/83/ES ( 47 ), kuras mērķis ir patērētāju aizsardzība – it īpaši saistībā ar informāciju par cenām –, slēdzot līgumus ar uzņēmumiem, nekas nav minēts šajā ziņā ( 48 ).

43.

Iepriekš izklāstītie apsvērumi, manuprāt, pilnībā saskan ar šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aplūkoto tiesību normu teleoloģisko interpretāciju, kas sekos.

44.

Kā Tiesa jau ir uzsvērusi, gan no Regulas Nr. 1008/2008 23. panta nosaukuma, gan no šī panta 1. punkta formulējuma skaidri izriet, ka šī noteikuma “mērķis tostarp ir nodrošināt informāciju un pārskatāmību attiecībā uz gaisa pārvadājumu pakalpojumu, kuri tiek sniegti no lidostas, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, cenām, un attiecīgi tas ir vērsts uz šos pakalpojumus izmantojošā klienta aizsardzību” ( 49 ).

45.

No tāda paša viedokļa šīs regulas preambulas 16. apsvērumā ir noteikts, ka “klientiem vajadzētu būt iespējai faktiski salīdzināt dažādu aviosabiedrību gaisa pārvadājumu cenas”. Tajā ir piebilsts, ka tādēļ gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, ko sāk Savienībā, “vienmēr būtu jānorāda galīgā cena, kas jāmaksā klientam, ieskaitot visus nodokļus, nodevas un maksas”.

46.

Iesniedzējtiesa un Verbraucherzentrale uzskata, ka faktiskas cenu salīdzināšanas mērķis, kas norādīts minētā 16. apsvēruma pirmajā teikumā, tiktu apdraudēts, ja jebkuram gaisa pārvadātājam būtu atļauts lidojuma Savienībā gaisa pārvadājumu maksas norādīt valūtā pēc savas izvēles. Es, tāpat kā Germanwings un Komisija, nepiekrītu šādam viedoklim.

47.

Pirmkārt, es precizēju, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkta izstrādāšanas vēsturi, man šķiet, ka klientu aizsardzības pastiprināšana ( 50 ) nešaubīgi ir viens no mērķiem, kas vadījuši šīs normas pieņemšanu, taču tās mērķis ir bijis arī nodrošināt veselīgāku konkurenci gaisa pārvadātāju starpā ( 51 ). Šīs dubultās rūpes izriet arī no agrākiem ( 52 ) un vēlākiem ( 53 ) tiesību aktiem šajā jomā.

48.

Tādēļ, manuprāt, būtu vēlams atturēties no tik plašas šīs tiesību normas interpretācijas, ka tā galu galā būtu labvēlīga galvenokārt, pat tikai, klientu interesēm ( 54 ), pietiekami neņemot vērā ierobežojumus, ar ko tiešā veidā saskaras gaisa pārvadātāji, un rīcības brīvību, kas tiem netiešā veidā atstāta saskaņā ar šo regulu.

49.

Šajā ziņā es, otrkārt, norādu, ka, lai būtu iespējams īstenot iepriekš minētos mērķus, Savienības likumdevējs ir ierobežojis gaisa pārvadātājiem piešķirto cenu noteikšanas brīvību. Tas ir tieši uzlicis šiem pārvadātājiem pienākumu publicēt pilnu informāciju par viņu gaisa pārvadājumu maksām un par nosacījumiem, kas tām tiek piemēroti, kā arī precizējis, ka šajās maksās ir jābūt iekļautiem visiem piemērojamiem nodokļiem, maksājumiem un maksām ( 55 ).

50.

Piemēram, Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktā ir ļoti detalizēti minēta vesela rinda prasību saistībā ar datiem, kas sistemātiski jāpaziņo šajā ziņā ( 56 ), un šīm prasībām ir pievienotas iespējamās sankcijas ( 57 ). Es uzsveru, ka pienākums vienmēr norādīt galīgo maksājamo cenu veicina cenu pārskatāmību un ļauj stāties pretī negodīgai praksei, kādu agrāk piekopa daži gaisa pārvadātāji, darījuma sākumā piedāvājot nepilnu cenu un tikai pirms darījuma beigām pievienojot dažādus papildmaksājumus ( 58 ).

51.

Šīs regulas preambulas 16. apsvērumā ir sekots tādai pašai loģikai, norādot, kādiem elementiem obligāti ir jābūt iekļautiem galīgajā cenā, un to apstiprina šī apsvēruma otrais teikums, kurā ir paskaidrots pirmā teikuma saturs, kuru kļūdaini vienu pašu piemin Verbraucherzentrale.

52.

Pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo šī pamatlietas dalībniece, šo normu mērķis ir nevis ļaut klientam novērtēt vairāk vai mazāk augstās gaisa pārvadājumu maksas valūtā, kuru viņš pazīst vislabāk, bet gan nodrošināt pārskatāmību, kas nozīmē, ka galīgajā cenā tiek norādīti visi cenas elementi, un līdz ar to garantēt klientam īstu salīdzināšanas iespēju. Piebildīšu, ka piekrītu viedoklim, ko Komisija izteica tiesas sēdē, proti, ka nekas nenorāda, ka patērētāju aizsardzība, uz kuru ir vērsta Regula Nr. 1008/2008, ietver šo patērētāju aizsardzību pret zaudējumu risku, kas saistīts ar valūtas maiņas operācijām.

53.

Turklāt, lai gan noteiktas valūtas izmantošana šķita kā noteicošs elements, lai sasniegtu izvirzītos informācijas un cenu pārskatāmības mērķus, Regulas Nr. 1008/2008 autori tomēr nebija radījuši šādu normu un definējuši kritērijus, kas ļautu noteikt atbilstošo valūtu. Tā kā likumdevējs to nekādi nav paveicis, es uzskatu, ka Tiesai nav [likumdevēja vietā] jāveic šis uzdevums, vēl jo vairāk tādēļ, ka, manuprāt, šādas normas pieņemšana nebija nepieciešama, lai nodrošinātu klientu aizsardzību.

54.

Treškārt, es uzsveru, ka, papildus grūtībām saistībā ar iespējamu piemērotu kritēriju noteikšanu ( 59 ), manuprāt, nevar droši apgalvot, ka noteiktas vietējās valūtas izmantošanas pienākums ļautu klientam efektīvāk izanalizēt pakalpojumu cenas, ko piedāvā dažādi gaisa pārvadātāji, saskaņā ar efektīvas salīdzināmības un cenu pārskatāmības mērķiem, kas izvirzīti Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktā, lasot to šīs regulas preambulas 16. apsvēruma gaismā ( 60 ).

55.

Ir taisnība, ka, lai gan tas, šķiet, Regulā Nr. 1008/2008 nebija paredzēts, valsts valūtu, kuras gaisa pārvadātāji varētu izmantot, izsakot savas gaisa pārvadājumu maksas, skaita ierobežojums, kā iesaka Verbraucherzentrale, prima facie varētu atvieglot identiska pakalpojuma piedāvājumu salīdzinājumu.

56.

Taču, pat pieņemot, ka Tiesa atzītu, ka pastāv pienākums izmantot kādas noteiktas vietējās valūtas, neērtības, ko rada dažādu valūtu izmantošana, tomēr pilnībā nepazustu. Faktiski, kā norādījusi Komisija, ja šajā ziņā par noteicošo būtu jāuzskata minētās regulas 2. panta 18) punkts, tajā lietoto alternatīvo formulējumu “euro vai vietējā valūtā izteiktas cenas” varētu saprast kā tādu, kas gaisa pārvadātājam vienmēr dod iespēju norādīt savas cenas euro ( 61 ), kamēr viņa konkurenti varētu, tieši otrādi, izvēlēsies kādu noteiktu vietējo valūtu. Tā kā pastāv iespēja, ka viena pakalpojuma cena tiek norādīta divos dažādos veidos, efektīva cenu salīdzināšana klientam teorētiski būtu visai neparocīga, pat ja šī iespējamā neērtība, manuprāt, praksē nav pierādīta.

57.

Problēmas, kas saistītas ar iespēju izmantot dažādas valūtas, faktiski var ierobežot dažādi faktori, kas atvieglo salīdzināšanu ( 62 ). Turklāt man nešķiet, ka noteikti būtu jāpieprasa norādīt lidojumu cenas kādā noteiktā valūtā, jo regulējums zināmā mērā var dabiski noritēt pašā tirgū, pateicoties tam vien, ka klients, visdrīzāk, automātiski novērsīsies no gaisa pārvadātājiem, kas norādīs cenas tādā valūtā, kas viņam šķiet neiederīga vai nelietojama.

58.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es iesaku atbildēt uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ka Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 2. panta 18) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, publicējot gaisa pārvadājumu maksas, gaisa pārvadātājiem nav jānorāda šīs maksas noteiktā vietējā valūtā, ja tās nav izteiktas euro.

59.

Otrais prejudiciālais jautājums ir uzdots tikai tam gadījumam, ja Tiesa atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu tādējādi, ka no Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punkta izriet pienākums gaisa pārvadātājiem publicēt savas gaisa pārvadājumu maksas noteiktā vietējā valūtā. Ņemot vērā, ka es iesaku sniegt uz pirmo jautājumu pretēju atbildi, es uzskatu, ka uz šo otro jautājumu nav jāatbild. Tādēļ tālākie apsvērumi tiks sniegti tikai pakārtoti.

60.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa aicina Tiesu noteikt, kādā vietējā valūtā var tikt norādītas gaisa pārvadājumu maksas saskaņā ar iepriekš minētajām tiesību normām tādā situācijā kā pamatlietā, proti, ja gaisa pārvadātājs, kas ir reģistrēts vienā dalībvalstī (šajā gadījumā Vācijā), ar savas interneta vietnes, kurai ir pirmā līmeņa domēna vārds, kas to saista ar šo valsti (proti, “www.germanwings.de” ( 63 )), starpniecību pārdod patērētājam, kurš atrodas šajā pašā dalībvalstī, gaisa pārvadājumu pakalpojumu, kura izlidošanas vieta atrodas citā dalībvalstī (šajā gadījumā Apvienotajā Karalistē). Piedevām tā jautā, vai ir nozīme tam, ka visi vai lielākā daļa gaisa pārvadātāju attiecīgās cenas norāda izlidošanas vietā apritē esošajā vietējā valūtā?

61.

Verbraucherzentrale apgalvo, ka būtu jābalstās uz tās dalībvalsts valūtu, kuras tiesības tiek piemērotas līguma starp gaisa pārvadātāju un patērētāju, uz kuru ir vērsta reklāma, izpildei saskaņā ar tiesību normu kolīzijas noteikumiem, kas minēti Regulas Nr. 593/2008 5. pantā ( 64 ). No tā izrietētu, ka tādos apstākļos kā pamatlietā attiecīgā lidojuma maksai būtu jābūt norādītai Vācijas valūtā, proti, euro, nevis Lielbritānijas valūtā, proti, sterliņu mārciņās.

62.

Turpretim Germanwings apgalvo, ka gaisa pārvadājumu maksas jānorāda euro vai izlidošanas dalībvalsts valūtā un ka citiem piesaistes kritērijiem, kas minēti otrajā prejudiciālajā jautājumā, nav ietekmes uz vietējās valūtas noteikšanu saskaņā ar Regulu Nr. 1008/2008.

63.

Savukārt Komisija piedāvā interpretēt Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktu tādējādi, ka tas nerada šķēršļus gaisa pārvadātājiem izteikt gaisa pārvadājumu maksas, galīgās cenas un citus šajā normā minētos elementus izlidošanas vietas valūtā. Es pakārtoti atbalstu šo pēdējo viedokli, precizējot, ka, manuprāt, minētajā 23. panta 1. punktā nav ietvertas nekādas norādes šajā ziņā ( 65 ).

64.

Pirmkārt, es uzskatu, ka attiecīgā lidojuma izlidošanas vieta var būt svarīga, lai noteiktu vietējo valūtu, kādā ir jānorāda gaisa pārvadājumu maksas. Faktiski, kā uzsver iesniedzējtiesa, tā kā lidojuma izlidošanas vietai noteikti jābūt vienai un tai pašai visiem salīdzināmajiem gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, valūta, kādu izmanto dažādie pārvadātāji, norādot savus piedāvājumus, būtu viena un tā pati visiem šiem pakalpojumiem, tā atvieglojot efektīvu cenu salīdzināšanu, kas it īpaši paredzēta Regulā Nr. 1008/2008 ( 66 ). Komisija arīdzan pamatoti apgalvo, ka šajā gadījumā runa ir par kritēriju, kas ir objektīvi saistīts ar darījumu, jo minētajā vietā sākas nolīgtā pakalpojuma izpilde ( 67 ). Turklāt šķiet saprātīgi uzskatīt, ka klientam, kuram būs jāierodas lidojuma, ko viņš vēlas iegādāties, izlidošanas vietā, vajadzētu pazīt un prast izmantot valūtu, kas ir apritē šajā valstī, tāpat kā pārvadātājam, kas sniedz šo pakalpojumu.

65.

Precizēšu, ka, manā ieskatā, nav noteicoši zināt, vai visi pārvadātāji vai ievērojama to daļa norāda savas maksas izlidošanas vietas valūtā, kā minēts uzdotā jautājuma beigās ( 68 ). Tomēr iespējama šādas prakses esamība, pieņemot, ka tā tiktu pierādīta, varētu atbalstīt domu, ka pārvadātājiem būtu iespējams viegli ievērot šo kritēriju.

66.

Piedevām lidojuma izlidošanas vietas kā kritērija izmantošana būtu saderīga ar faktu, ka minētās regulas 2. panta 18) punktā attiecībā uz gaisa pārvadājumu maksām izmantotajam izteikumam “vietējā valūta” būtu jāpiešķir jēga, kura būtu piemērojama arī izteikumam, kas identiskā veidā izmantots tā paša panta 19) punktā attiecībā uz “gaisa [kravu] pārvadājumu tarifi[em]” ( 69 ), taču tas neļautu pieņemt Verbraucherzentrale piedāvāto kritēriju ( 70 ).

67.

Otrkārt, tāpat kā iesniedzējtiesa un Germanwings, es uzskatu, ka nevar piekrist gaisa pārvadātāja, kas piedāvā attiecīgo pakalpojumu, juridiskās adreses vietas kritērijam, jo tad valūta, ko varētu izmantot, lai norādītu identiska pakalpojuma maksu, mainītos proporcionāli to valstu skaitam, kurās būtu reģistrēti dažādie pārvadātāji, kas piedāvā šo pakalpojumu ( 71 ), un tas nepalīdzētu klientiem salīdzināt cenas.

68.

Treškārt, nebūtu piemēroti arī pieņemt gaisa pārvadātāja, kas piedāvā attiecīgo pakalpojumu, izmantotās interneta adreses pirmā līmeņa domēna vārda kritēriju. Tāpat kā iesniedzējtiesa es uzskatu, ka gaisa pārvadātājam būtu viegli apiet šo kritēriju, brīvi izvēloties tās valsts pirmā līmeņa domēna vārdu, kuras valūtā viņš vēlas norādīt savas maksas. Piedevām Germanwings pamatoti norāda, ka domēnu vārdi ne vienmēr pieder kādai valstij, tātad obligāti nenorāda uz kādu konkrētu valsti, kā tas varētu būt, piemēram, ja adrese beidzas ar “.com”, jo šādā gadījumā minētais piesaistes kritērijs nedarbotos.

69.

Ceturtkārt, es neatbalstu arī klienta atrašanās vietas kritēriju un klienta pastāvīgās dzīvesvietas kritēriju, ievērojot, ka šīs abas vietas ne vienmēr sakrīt, jo cilvēks var vēlēties iegādāties gaisa pārvadājumu pakalpojumu valstī, kurā tas parasti neuzturas. Pat ja varētu uzskatīt, ka klients ir pazīstams ar valūtu, kas ir spēkā attiecīgajā vietā, minētie kritēriji, manuprāt, nav piemēroti, jo brīdī, kad gaisa pārvadātājs izveido savu pārdošanas piedāvājumu, viņš nevar noteikt, kurā valstī atrodas personas, kas faktiski izrādīs par to interesi. Kā norāda iesniedzējtiesa, šāda pieeja liktu gaisa pārvadātājiem iepriekš noteikt visu potenciālo klientu atrašanās vietu un katru reizi norādīt atšķirīgas gaisa pārvadājumu maksas katrai iespējamai valūtas zonai, kas, manuprāt, ir pārmērīgs ierobežojums, raugoties uz aplūkotās tiesību normas divkāršo mērķi.

70.

Piektkārt, Verbraucherzentrale atbalstītā tēze ( 72 ) mani nepārliecina šādu iemeslu dēļ. No vienas puses, var secināt, ka Regulā Nr. 1008/2008 nav izveidota nekāda saikne ar Regulas Nr. 593/2008 noteikumiem, lai gan tā tika pieņemta dažus mēnešus pēc pirmās. No otras puses, Verbraucherzentrale uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 593/2008 5. panta 2. punktu, ja puses nav izdarījušas izvēli, ir piemērojamas tās valsts tiesību normas, kurā ir pasažiera pastāvīgā dzīvesvieta, un līdz ar to, publicējot maksas, ir jāizmanto šīs valsts valūta, ciktāl arī lidojuma izlidošanas vieta vai galamērķis atrodas šajā valstī. Šāda pieeja prasītu, ka nākamā pasažiera atrašanās vieta tiek noteikta ar kādas programmatūras palīdzību vai ka viņš sistemātiski norāda savu pastāvīgo dzīvesvietu, lai iepazītos ar piedāvātajām maksām, bet tas varētu radīt praktiskas un, iespējams, juridiskas problēmas, it īpaši attiecībā uz personas datu aizsardzību, kā to apgalvojis Germanwings. Visbeidzot, Verbraucherzentrale piedāvātajā interpretācijā ir palaists garām fakts, ka tā paša 5. panta 3. punktā ir ietverta papildu tuvuma norma, kura realitātē var likt norādīt citu valsti ( 73 ), nevis tikai to, kurā dzīvo pasažieris.

71.

Līdz ar to gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktā gaisa pārvadātājiem ir uzlikts pienākums izteikt savas gaisa pārvadājumu maksas noteiktā vietējā valūtā, manuprāt, uz otro prejudiciālo jautājumu būtu jāatbild, ka šī tiesību norma, lasot to kopsakarā ar minētās regulas 2. panta 18) punktu, nav pretrunā tam, ka attiecīgās maksas tiek norādītas valūtā, kas ir apritē tajā valstī, kurā atrodas attiecīgā lidojuma izlidošanas vieta.

72.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regulas (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā 23. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 2. panta 18) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, publicējot gaisa pārvadājumu maksas, gaisa pārvadātājiem nav jānorāda šīs maksas noteiktā vietējā valūtā, ja tās nav izteiktas euro.