1. 

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar vienu no iekšējā tirgus pīlāriem, proti, brīvu preču apriti. Prejudiciālie jautājumi ir saistīti ar šīs brīvības iekšējās un ārējās dimensijas pamataspektu – muitas savienību. Šīs lietas īpašā nozīme ir tajā, ka tā sniedz Tiesai iespēju no jauna aplūkot divus iekšējā tirgus tradicionālos elementus, proti, maksājumus ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību un noteikumus par iekšējiem nodokļiem elektroenerģijas tirgus specifiskajā kontekstā.

2.

Saskaņā ar LESD 28. panta 1. punktu “Savienība ietver muitas savienību, kas aptver visu preču tirdzniecību un paredz dalībvalstīm aizliegt savstarpējus ievedmuitas un izvedmuitas nodokļus un visus maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību, kā arī ieviest kopējus muitas tarifus attiecībās ar trešām valstīm”.

3.

LESD 30. pantā noteikts, ka “ievedmuitas un izvedmuitas nodokļi, kā arī citi maksājumi ar līdzīgu iedarbību dalībvalstu starpā ir aizliegti. Šis aizliegums attiecas arī uz fiskāliem muitas nodokļiem”.

4.

Atbilstoši LESD 110. pantam “dalībvalstis citu dalībvalstu ražojumiem tieši vai netieši neuzliek iekšējos nodokļus, kas lielāki par tiem, kas tieši vai netieši uzlikti līdzīgiem vietējiem ražojumiem”.

5.

Direktīvā 2003/54 bija noteikti kopīgie noteikumi elektroenerģijas ražošanai, pārvadei, sadalei un piegādei ( 2 ).

6.

Saskaņā ar 2. panta 3. punktu pārvade ir “elektroenerģijas transportēšana apvienotajā ļoti augsta sprieguma un augsta sprieguma pārvades tīklā, lai to piegādātu gala patērētājiem vai izplatītājiem, bet neietverot piegādi”.

7.

9. panta c) punktā bija noteikts, ka pārvades sistēmas operatori ir atbildīgi “par drošas, uzticamas un efektīvas elektroenerģijas sistēmas nodrošināšanu”. Šajā kontekstā “noteikumi, ko pārvades sistēmas operatori pieņem attiecībā uz elektroenerģijas sistēmas līdzsvarošanu, ir objektīvi, pārredzami un nediskriminējoši, tostarp noteikumi par maksas iekasēšanu no tīklu sistēmu lietotājiem elektroenerģijas nevienmērīgas piegādes gadījumā” ( 3 ).

8.

Direktīvā 2005/89 ir noteikti pasākumi, kuru mērķis ir garantēt elektroapgādes drošumu, lai nodrošinātu iekšējā elektroenerģijas tirgus pienācīgu darbību, kā arī nodrošinātu pienācīgu ražošanas jaudu līmeni, pienācīgu līdzsvaru starp piegādi un pieprasījumu un atbilstīgu starpsavienojumu līmeni starp dalībvalstīm iekšējā tirgus attīstībai. Ar direktīvu ir arī izveidota sistēma, saskaņā ar kuru dalībvalstis nosaka pārskatāmu, stabilu un nediskriminējošu politiku attiecībā uz elektroapgādes drošumu, kas ir savietojama ar konkurētspējīga iekšējā elektroenerģijas tirgus prasībām ( 4 ).

9.

Saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu dalībvalstīm ir jāveic atbilstīgi pasākumi, lai uzturētu līdzsvaru starp pieprasījumu pēc elektroenerģijas un ražošanas jaudu iespējām.

10.

Saskaņā ar lietas apstākļu norises laikā spēkā esošo Nariadenie vlády Slovenskej republiky č. 317/2007 Z. z., ktorým sa ustanovujú pravidlá pre fungovanie trhu s elektrinou (Slovākijas Republikas valdības Noteikumi Nr. 317/2007 par elektroenerģijas tirgus darbības noteikumiem, turpmāk tekstā – “Elektroenerģijas noteikumi”) 12. panta 9. punktu elektroenerģijas eksporta gadījumā elektroenerģijas eksportētājam ir jāmaksā tīkla pakalpojumu maksājums, ja vien tas nepierāda, ka eksportētā elektroenerģija vispirms tika importēta “konkrētajā teritorijā” minētā tiesību akta izpratnē ( 5 ).

11.

FENS spol. s.r.o., kas šobrīd ir pieteicēja pamatlietā, ir sākotnējās pieteicējas Korlea Invest a.s. (turpmāk tekstā – “Korlea”) no šīs lietas izrietošo tiesību pārņēmējs.

12.

Korlea bija ieguvusi atļauju darboties Slovākijas elektroenerģijas nozarē kā piegādātāja, un tās darbības ietvēra elektroenerģijas iegādi, realizāciju un eksportu. Šo darbību kontekstā Korlea ar Slovenské elektrárne a.s. (Slovākijas uzņēmums, kurš bija iesaistīts elektroenerģijas ražošanas nozarē) noslēdza pamatlīgumu par elektroenerģijas pārdošanu un iegādi, kas stājās spēkā 2006. gada 15. augustā, kā arī atsevišķus piegādes līgumus. 2008. gada 16. janvārīKorlea noslēdza transportēšanas līgumu ar Slovenská elektrizačná prenosová sústava a.s. (Slovākijas uzņēmums, kura pārziņā bija valsts elektroenerģijas transportēšanas tīkls) par elektroenerģijas transportēšanu pa starpsavienojuma līnijām un transporta pakalpojumu pārvaldi un sniegšanu. Transportēšanas līgumā bija paredzēts, ka Korlea veic maksājumu par tīkla pakalpojumu sniegšanu saistībā ar elektroenerģijas eksportu, ko aprēķina, pamatojoties uz Elektroenerģijas noteikumu 12. panta 9. punktu, ja tā nevarēs pierādīt, ka eksportētā elektroenerģija vispirms tika importēta Slovākijā.

13.

Korlea samaksāja transportēšanas uzņēmumam maksājumu 6815853,415 EUR apmērā par tīkla pakalpojumu sniegšanu saistībā ar elektroenerģijas eksportu laikā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. decembrim. Maksājuma apmērs tika aprēķināts, pamatojoties uz Úrad pre reguláciu sieťových odvetví (Enerģētikas pārvaldes iestāde, turpmāk tekstā – “ÚRSO”), kas kopā ar Slovākijas Republiku ir atbildētāja pamatlietā, 2007. gada 4. decembra lēmumu.

14.

Ar 2008. gada 13. oktobra vēstuli Korlea lūdza transportēšanas uzņēmumam un kompetentajai iestādei apturēt maksājuma iekasēšanu un atmaksāt jau samaksātās summas. Ar 2008. gada 30. oktobra vēstuli transportēšanas uzņēmums šo lūgumu noraidīja.

15.

Korlea cēla prasību par zaudējumu atlīdzību pret ÚRSO. Korlea norādīja, ka maksājums par tīkla pakalpojumu sniegšanu ir maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību. Ar to tika aplikta tikai un vienīgi Slovākijā ražota un eksportēta elektroenerģija, nevis elektroenerģija, kas ir vispirms importēta Slovākijā un tad atkārtoti eksportēta. ÚRSO apgalvoja, ka konkrētais maksājums ir pagaidu pasākums un tā mērķis ir nodrošināt Slovākijas enerģētikas tīkla darbības drošumu, uzticamību un stabilitāti.

16.

Prasība tika noraidīta ar 2011. gada 4. februāra spriedumu. Korlea iesniedza apelācijas sūdzību Krajský súd (Apgabaltiesa, Slovākija), kura atcēla šo spriedumu un nodeva lietu atkārtotai izskatīšanai Okresný súd Bratislava II (Bratislavas II rajona tiesa, Slovākija, turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”).

17.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Elektroenerģijas noteikumu 12. panta 9. punkts ir atbilstošs LESD 28. un 30. pantam. Tādēļ tā lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

18.

Rakstveida apsvērumus iesniedza FENS, Nīderlandes un Slovākijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. FENS un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus 2018. gada 19. aprīlī notikušajā tiesas sēdē.

19.

Attiecīgajam ražojumam, lai attiecībā uz to tiktu piemēroti LESD noteikumi par brīvu preču apriti, ir jāietilpst “preces” kategorijā. Tiesa “preces” ir definējusi kā “ražojumus, kas var tikt novērtēti naudiskā izteiksmē un kas tādējādi var būt tirdzniecības darījumu priekšmets” ( 6 ).

20.

Tiesa ir atzinusi, ka elektroenerģija neatkarīgi no tās nemateriālā rakstura ir uzskatāma par “preci” LESD izpratnē ( 7 ). No minētā izriet, ka elektroenerģijai ir piemērojami Līgumā ietvertie noteikumi par brīvu preču apriti un muitas savienību.

21.

Tiesa tāpat ir atzinusi, ka uz maksājumu, kas tiek iekasēts nevis par pašu produktu, bet par darbību, kura jāveic saistībā ar produktu (konkrētajā gadījumā – tīkla pakalpojumiem), var attiekties noteikumi par brīvu preču apriti. Gadījumā, ja maksājums tiek aprēķināts atbilstoši pārvadīto kilovatstundu skaitam, nevis elektroenerģijas pārvades attālumam vai jebkādam citam kritērijam, kas ir tieši saistīts ar pārvadi, tas ietekmē pašu produktu ( 8 ).

22.

Apstāklis, ka valsts tiesa savus prejudiciālos jautājumus ir uzdevusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai minētā tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir vai nav atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojuma ir tiesības nošķirt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu ( 9 ).

23.

Konkrētajā lietā no lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu minētā var secināt, ka, ceļot prasību pamatlietā, FENS būtībā vēlas saņemt to zaudējumu atlīdzību, kuri esot radušies Korlea tā iemesla dēļ, ka tā ir veikusi maksājumu par tīkla pakalpojumu sniegšanu saistībā ar elektroenerģijas eksportu. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Elektroenerģijas noteikumos ietvertās tiesību normas, ar kurām ieviests šis maksājums, ir atbilstošas LESD 28. un 30. pantam ( 10 ).

24.

Tomēr, ņemot vērā pamatlietas strīda priekšmetu, ir lietderīgi apsvērt citu primāro un sekundāro tiesību aktu noteikumu, proti, LESD 110. panta, kā arī Direktīvu 2003/54 un 2005/89, nozīmi.

25.

Saistībā ar minēto Nīderlandes valdība norāda, ka maksājums, kas tiek izskatīts konkrētajā lietā, ietilpst Direktīvas 2003/54 11. panta 7. punkta tvērumā, kas ļauj noteikt maksājumus transportēšanas sistēmas līdzsvarošanai. Tā atbilstība ES tiesībām tādējādi drīzāk ir jāvērtē attiecībā pret minēto direktīvu, nevis primārajiem ES tiesību aktiem.

26.

Tiesa ir lēmusi, ka gadījumā, ja kāda joma Savienības līmenī ir pilnībā saskaņota, ikviens valsts pasākums, kas attiecas uz šo jomu, ir jāizvērtē, vadoties no šī saskaņošanas pasākuma noteikumiem, nevis primāro tiesību noteikumiem ( 11 ). Attiecībā uz brīvu preču apriti judikatūrā ir atzīta šā principa piemērošana LESD 34.–36. panta kontekstā, kur regulēti importa un eksporta kvantitatīvie ierobežojumi dalībvalstu starpā ( 12 ). Tādējādi, ņemot vērā Tiesas judikatūru, gadījumā, ja Nīderlandes valdības apgalvojums ir pareizs, uzmanība ir jāvērš galvenokārt uz Direktīvas 2003/54 noteikumiem, nevis noteikumiem par brīvu preču apriti.

27.

Tomēr grūtības rada tas, ka iesniedzējtiesa nav Tiesai sniegusi nepieciešamo informāciju par to, vai pasākumi, ar kuriem ieviests lietā izskatāmais maksājums, ir saistīti ar konkrētu Direktīvas 2003/54 noteikumu. Ja šāda informācija būtu sniegta, Tiesai būtu kompetence interpretēt Direktīvu 2003/54 nolūkā noskaidrot, vai saskaņošana, kas īstenota ar šo direktīvu, ir pilnīga un tādējādi izslēdz vajadzību izvērtēt to, vai attiecīgie valsts tiesību noteikumi ir aizliegti saskaņā ar LESD 28. un 30. pantu.

28.

Lai veiktu šādu novērtējumu, Tiesa izpēta uz saskaņošanu vērstā tiesību akta pieņemšanas kontekstu, tā raksturu, sasniedzamos mērķus un saturu ( 13 ).

29.

Iekšējā elektroenerģijas tirgus izveide ir nepārtraukts process. Direktīva 2003/54, kas bija piemērojama lietas apstākļu norises laikā, bija otrais solis šajā virzienā, jo ar šo direktīvu tika atcelts pirmais šajā jomā pieņemtais tiesību akts, proti, Direktīva 96/92 ( 14 ). Direktīva 2003/54 tika pieņemta ar mērķi nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus visiem tirgus dalībniekiem ( 15 ). Tomēr tā nesasniedza nospraustos mērķus iekšējās elektroenerģijas tirgus izveides procesā un tika atcelta ar Direktīvu 2009/72 ( 16 ). Arī šī direktīva tiks aizstāta nolūkā (kā to norādījusi Komisija) “pieņemt aktuālus tirgus noteikumus saskaņā ar jauno tirgus situāciju, atļaujot elektroenerģijas brīvu kustību uz vietām, kur tā ir visnepieciešamākā, kad tā ir visnepieciešamākā par konkurenci nekropļojošiem cenu signāliem” ( 17 ).

30.

Direktīvas 2003/54 pieņemšanas konteksts tādējādi drīzāk liecina par turpinātu saskaņošanas procesu, kuru ir nepieciešams pabeigt, nevis pilnīgu saskaņotību.

31.

Turklāt, manā ieskatā, direktīvu juridiskais raksturs (saskaņošanas līdzeklis, kas saskaņā ar LESD 288. pantu dalībvalstīm ļauj noteikt īstenošanas formas un metodes, kuras nepieciešamas konkrētā rezultāta sasniegšanai) ir pretrunā secinājumam, ka minēto direktīvu mērķis ir nodrošināt elektroenerģijas tirgus pilnīgu saskaņošanu ( 18 ). Saistībā ar Direktīvu 2003/54 ir jānorāda, ka šādai pieejai par labu runā arī tās juridiskais pamats, proti, Līguma noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību kopsakarā ar (šā brīža) LESD 114. pantu par tiesību aktu tuvināšanu. Tiesas sēdē Komisija arī pauda viedokli, ka saskaņošana, kas veikta ar šo direktīvu, ir daļēja.

32.

Pievēršoties Direktīvas 2003/54 mērķiem un saturam, jānorāda, ka tajā ir noteikti kopīgie noteikumi elektroenerģijas ražošanai, pārvadei un piegādei ( 19 ).

33.

Tādējādi Direktīvā 2003/54 ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāizraugās tādi pārvades sistēmas operatori, kuri spēj pieņemt objektīvus, pārredzamus un nediskriminējošus noteikumus attiecībā uz elektroenerģijas sistēmas līdzsvarošanu un maksas iekasēšanu no tīklu sistēmu lietotājiem elektroenerģijas nevienmērīgas piegādes gadījumā. Normas un tarifi attiecībā uz šādiem pakalpojumiem ir jānosaka nediskriminējošā un izmaksas atspoguļojošā veidā, kā arī jāpublicē ( 20 ). Dalībvalstu izraudzītās regulatīvās iestādes ir atbildīgas vismaz par tās metodikas noteikšanu vai apstiprināšanu pirms tās stāšanās spēkā, ko izmanto, lai aprēķinātu vai noteiktu pārvades tarifus ( 21 ).

34.

Saistībā ar direktīvas mērķi un saturu šie noteikumi, manuprāt, ir tuvu pilnīgai saskaņošanai. Tomēr saistībā ar transportēšanas tarifiem kompetentās iestādes bauda zināmu rīcības brīvību. Tādējādi, manā ieskatā, saskaņošana, kas veikta ar šiem noteikumiem, nav pietiekami pilnīga, lai tā izslēgtu vajadzību izvērtēt to, vai pamatlietā izskatāmais tiesiskais regulējums atbilst LESD 28. un 30. pantam.

35.

Par labu šādai nostājai liecina arī judikatūra. Tiesa ir interpretējusi Direktīvas 2003/54 noteikumus kopsakarā ar noteikumiem par brīvu preču apriti, lai izvērtētu valsts pasākumu zaļās elektroenerģijas bezmaksas sadalei saderīgumu ( 22 ). No tā izriet, ka Tiesa šajā kontekstā nav uzskatījusi, ka ar Direktīvu 2003/54 veiktā saskaņošana būtu pilnīga ( 23 ).

36.

Tādējādi es secinu, ka saskaņošana, kas veikta ar Direktīvu 2003/54, neizslēdz vajadzību izvērtēt to, vai tāds tiesiskais regulējums kā šajā lietā izskatāmais atbilst primāro tiesību aktu noteikumiem, proti, konkrēti LESD 28. un 30. pantam. Šie noteikumi ir tik fundamentāli nozīmīgi, ka ar Līgumu ir mēģināts novērst šo noteikumu apiešanu ar muitas nodokļu vai fiskālu pasākumu palīdzību ( 24 ).

37.

Minētais, manuprāt, ir attiecināms arī uz Direktīvu 2005/89, uz kuru ir atsaukusies Slovākijas valdība nolūkā pamatot, ka lietā izskatāmais maksājums ir pasākums, kas noteikts, lai nodrošinātu piegāžu drošību un ieguldījumus infrastruktūrā.

38.

Direktīva 2005/89 tika pieņemta tādā pašā kontekstā kā Direktīva 2003/54, un tai ir tāds pats juridiskais raksturs (skat. iepriekš 29.–31. punktu, kā arī Direktīvas 2005/89 preambulas 1. un 3. apsvērumu).

39.

Direktīvas 2005/89 mērķis ir nodrošināt stabilu tiesisko regulējumu patiesi funkcionējošam un saskaņotam elektroenerģijas tirgum, kas ievieš pareizos stimulus tirgus dalībniekiem nolūkā nodrošināt piegāžu drošību un ieguldījumus ( 25 ). Tādējādi ar direktīvu izveidota sistēma, saskaņā ar kuru dalībvalstis nosaka pārskatāmu, stabilu un nediskriminējošu politiku attiecībā uz elektroapgādes drošumu, kas ir savietojama ar konkurētspējīga iekšējā elektroenerģijas tirgus prasībām ( 26 ). 5. pantā, uz kuru atsaucas Slovākijas valdība, ir minēta “atbilstīgu pasākumu” pieņemšana no dalībvalstu puses. Šķiet, ka dalībvalstis šajā ziņā saglabā rīcības brīvību un attiecīgi saskaņošana nav pilnīga.

40.

Tādējādi, kā arī ņemot vērā šo secinājumu 35. un 36. punktā minēto Tiesas judikatūru, es secinu, ka saskaņošana, kas veikta ar Direktīvu 2005/89, neizslēdz vajadzību izvērtēt to, vai tāds tiesiskais regulējums kā šajā lietā izskatāmais atbilst primāro tiesību aktu noteikumiem un konkrēti LESD 28. un 30. pantam.

41.

Ar saviem trīs jautājumiem, kurus vislabāk apskatīt kopā, iesniedzējtiesa pēc būtības vēlas pārliecināties, ka tāds maksājums kā Elektroenerģijas noteikumu 12. panta 9. punktā paredzētais, kas noteikts par tīkla pakalpojumu sniegšanu saistībā ar elektroenerģijas eksportu, ir maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību un tādējādi ir aizliegts saskaņā ar noteikumiem par brīvu preču apriti jeb precīzāk – LESD 28. un 30. pantu.

42.

Iesniedzējtiesa konkretizē, ka maksājums, kas tiek izskatīts pamatlietā, tiek uzlikts neatkarīgi no tā, vai elektroenerģija tiek eksportēta uz citām dalībvalstīm vai uz trešajām valstīm.

43.

LESD 28. panta 1. punktā ir noteikti pamatprincipi saistībā ar brīvu preču apriti un muitas savienību gan iekšējā, gan ārējā dimensijā. LESD 30. pantā ir noteikti muitas savienības iekšējie aspekti: aizliegums dalībvalstu starpā noteikt ievedmuitas un izvedmuitas nodokļus, kā arī citus maksājumus ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību ( 27 ).

44.

Vai pamatlietas faktiskie apstākļi pilnībā ietilpst LESD 28. panta 1. punkta un 30. panta darbības jomā? Konkrētais maksājums varētu ietilpt 30. panta tvērumā tādā apmērā, kādā tas attiecas uz elektroenerģiju, kas paredzēta eksportam uz citām dalībvalstīm. Tomēr LESD nesatur konkrētus noteikumus attiecībā uz tirdzniecību ar trešajām valstīm, kas būtu līdzīgi tiem noteikumiem, kuri aizliedz dalībvalstu starpā noteikt maksājumus ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību. Tādējādi rodas jautājums, vai šādi maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību ir aizliegti arī tirdzniecībā ar trešajām valstīm.

45.

Tiesa saistībā ar EEK līguma 9. pantu (šobrīd LESD 28. pants) un kopējo tirdzniecības politiku ir lēmusi, ka gan ES muitas teritorijas vienotība, gan kopējās tirdzniecības politikas viendabīgums tiktu būtiski iedragāti, ja dalībvalstīm tiktu atļauts vienpusēji uzlikt maksājumus ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību importam no trešajām valstīm ( 28 ).

46.

Manuprāt, būtu tikai loģiski, ja šis secinājums tiktu attiecināts arī uz maksājumiem ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību saistībā ar eksportu uz trešajām valstīm.

47.

Saskaņā ar LESD 207. pantu kopējās tirdzniecības politikas pamatā jābūt vienādiem principiem, jo īpaši attiecībā uz tostarp eksporta politiku. Kopienas Muitas kodeksā ievedmuitas un izvedmuitas nodokļi vienlīdzīgi un identiski ir definēti kā tādi, kas ietver gan muitas nodokļus, gan muitas nodokļiem līdzvērtīgus maksājumus, kas jāmaksā, preci ievedot un izvedot ( 29 ). Kodeksa 161. panta 1. un 2. punktā ir noteikts, ka izvešanas procedūra ļauj Savienības preces izvest no Savienības muitas teritorijas un ka (attiecīgā gadījumā) izvedot tostarp ir jāpiemēro izvedmuitas nodokļi.

48.

Turklāt savā pirmajā atzinumā par (šobrīd) LESD 218. panta 11. punktu Tiesa norādīja, ka eksporta politika ietilpst (tobrīd) Kopienas pilnvaru robežās ( 30 ). Šāds secinājums ir atbilstošs Romas līgumā noteiktajai muitas savienības uzbūvei. Līgumos Eiropas Savienībai un tās iestādēm ir uzticēts uzdevums ārēji aizstāvēt Eiropas Savienības komerciālās intereses. Ja dalībvalstīm būtu ļauts īstenot savu tirdzniecības politiku ar ārpasauli (un faktiski šajā kontekstā īstenot savas intereses) paralēli Eiropas Savienības darbībām, acīmredzami tiktu traucēta šī pamatfunkcija ( 31 ). Šobrīd LESD 3. panta 1. punkta a) un e) apakšpunktā ir skaidri nostiprinātas Eiropas Savienības ekskluzīvās pilnvaras saistībā ar muitas savienību un kopējo tirdzniecības politiku.

49.

No minētā jāsecina, ka dalībvalstis nevar vienpusēji noteikt maksājumus ar izvedmuitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību eksportam uz trešajām valstīm. Ja izrādītos, ka pamatlietā izskatāmais maksājums ietilpst šajā klasifikācijā, tas būtu aizliegts neatkarīgi no tā, vai tas tiek piemērots eksportam uz dalībvalstīm vai uz trešajām valstīm ( 32 ).

50.

Ar Līgumu ir mēģināts nodrošināt vispārēju darbības jomu un iedarbību noteikumam par muitas nodokļu un maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību izslēgšanu nolūkā ne tikai novērst šo pasākumu aizsargājošo raksturu, bet arī nolūkā nodrošināt brīvu preču apriti. Muitas nodokļu aizlieguma paplašināšana uz maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību veikta nolūkā pastiprināt aizliegumu pret tirdzniecības šķēršļiem, kas radīti ar šādiem nodokļiem, palielinot aizlieguma iedarbīgumu. “Maksājumu ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību” jēdziens primārajos tiesību aktos nav definēts, bet ir veidojies saskaņā ar judikatūru, sākot jau no Eiropas integrācijas pirmsākumiem, nosakot, ka šāds maksājums ir: i) ikviens finansiāla rakstura maksājums, lai arī cik mazs tas būtu, neatkarīgi no tā nosaukuma un piemērošanas metodes, ii) kas vienpusēji noteikts vietējiem vai ārvalstu ražojumiem un iii) kas tiek uzlikts precēm tāpēc, ka tās šķērso robežu. Nav nozīmes tam, vai šāds maksājums ir noteikts valsts labā vai tam ir diskriminējoša vai aizsargājoša iedarbība ( 33 ).

51.

Konkrētajā lietā ir nepieciešams skaidrot “maksājumu ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību” definīcijas trešo aspektu, proti, tāda maksājuma pastāvēšanu, kas uzlikts tāpēc, ka preces ir šķērsojušas robežu.

52.

Iesniedzējtiesa ir paskaidrojusi, ka lietā izskatāmais maksājums tiek uzlikts elektroenerģijai, kas ir ražota Slovākijā un tad eksportēta. Eksportētā elektroenerģija, kas nav ražota Slovākijā, ar šādu maksājumu netiek aplikta. Iesniedzējtiesa nenorāda nevienu līdzīgu maksājumu, kas tiek piemērots Slovākijā ražotai un patērētai elektroenerģijai. Tādējādi, ja tiktu konstatēts, ka maksājums tiek uzlikts tikai elektroenerģijai, kas tiek eksportēta no Slovākijas, nevis elektroenerģijai, kas tiek patērēta Slovākijā, tas būtu pietiekams pamats secināt, ka izšķirošais faktors šāda maksājuma piemērošanai ir apstāklis, ka prece ir šķērsojusi robežu.

53.

Tomēr Slovākijas valdība savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi, ka Elektroenerģijas noteikumos paredzēts, ka šāds maksājums ir jāmaksā arī par elektroenerģiju, kas tiek patērēta Slovākijā, un to maksā galapatērētājs vai klients, kā arī (atsevišķos gadījumos) elektroenerģijas ražotājs un sadales tīkla operators, neatkarīgi no elektroenerģijas izcelsmes (vai tā ir vietējā ražojuma vai importēta) ( 34 ).

54.

Vai šādā gadījumā ir iespējams, ka notikums, kas kalpo par pamatu maksājuma piemērošanai, ir apstāklis, ka ir tikusi šķērsota robeža?

55.

Tiesa ir lēmusi, ka vietējais nodoklis, kas tiek iekasēts sistemātiski un saskaņā ar kritērijiem, kuri vienādi tiek piemēroti gan eksportējamām precēm, gan precēm, kas netiek eksportētas, neietilpst maksājumu ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību aizliegumā ( 35 ). Noteicošais kritērijs ir tas, vai ekonomiskajā ziņā darījums, uz kā pamata tiek piemērots maksājums abu kategoriju precēm, ir identisks attiecīgā realizācijas posma, personu kategoriju, kurām šis maksājums ir jāveic, maksājuma aprēķināšanas metodes un maksājuma galīgās izmantošanas veida ziņā ( 36 ).

56.

Tieši valsts tiesas rīcībā ir informācija, kas nepieciešama šo kritēriju piemērošanai.

57.

Tomēr no Tiesai iesniegtās informācijas var secināt, ka maksājums netiek piemērots tādā līmenī, kas atbilstu tam pašam realizācijas posmam gan tās elektroenerģijas ziņā, kas tiek patērēta Slovākijā, gan tās elektroenerģijas ziņā, kas tiek eksportēta, kā arī ar maksājumu netiek apliktas tās pašas personu kategorijas. No Elektroenerģijas noteikumu 12. panta, tādā veidā, kādā Slovākijas valdība to norādījusi Tiesai, var secināt, ka par Slovākijā patērēto elektroenerģiju maksā galapatērētājs vai klients ( 37 ), savukārt par eksportēto elektroenerģiju maksā eksportētājs. Tādējādi pirmajā gadījumā maksājums tiek veikts par elektroenerģijas patērēšanu, turklāt principā tas tiek maksāts pēc elektroenerģijas transportēšanas, piegādes un patērēšanas posma. Pretēji tam, eksportētās elektroenerģijas gadījumā maksājuma veikšanas pienākums tiek uzlikts eksportētājam, turklāt elektroenerģija vēl nav tikusi nedz patērēta, nedz tā ir atstājusi pārvades tīklu.

58.

Raugoties no šī skatupunkta, konkrētā lieta ir nošķirama no Nygård lietas, kurā Tiesa secināja, ka notikums, kas kalpo par pamatu maksājuma uzlikšanai par Dānijā audzētām cūkām, kuras pārdotas nokaušanai vietējā tirgū, ko maksā ražotājs brīdī, kad cūkas tiek piegādātas nokaušanai, kā arī maksājuma uzlikšanai par cūkām, kuras eksportētas dzīvas, ko maksā eksportētājs, neatkarīgi no tā, vai viņš vienlaikus ir arī ražotājs, ir viens un tas pats, proti, brīdis, kad cūkas, Tiesas vārdiem sakot, tika izņemtas no “valsts primārās produkcijas” ( 38 ). Šobrīd izskatāmajā lietā maksājums tiek uzlikts Slovākijā patērētai elektroenerģijai brīdī, kad tā ir sasniegusi galapatērētāju vai klientu, kā arī eksportētai elektroenerģijai pirms tās sadales un pirms tā ir pieejama galapatēriņam ( 39 ). Turklāt elektroenerģija ir patērējama prece ( 40 ). Ja maksājums tiek uzlikts elektroenerģijai tās patērēšanas brīdī, tas nozīmē, ka šis produkts vairs nav pieejams tirgū. Savukārt eksportētā elektroenerģija joprojām atrodas tirgū un var būt (un parasti arī ir) darījuma priekšmets turpmākos darījumos.

59.

Pievēršoties maksājuma aprēķināšanas metodei, jānorāda, ka tas neapšaubāmi ir valsts tiesību jautājums. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem var secināt, ka maksājums tiek aprēķināts, pamatojoties uz pārvadītajām megavatstundām. FENS savos rakstveida apsvērumos ir norādījis, ka maksājuma apmērs par eksportēto elektroenerģiju bija lielāks, bet Slovākijas valdība to noliedz. Šā jautājuma pārbaude, kā arī apsvērumi par to, vai šādai diferenciācijai bija objektīvs iemesls, ir valsts tiesas kompetencē.

60.

Turklāt no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem var secināt, ka maksājuma materiāltiesiskā piemērošana un piemērošana laikā ir atšķirīga gadījumā, ja elektroenerģija tiek patērēta Slovākijā, un gadījumā, ja elektroenerģija tiek eksportēta. Tādējādi ar šo maksājumu tiek aplikta elektroenerģija, kas tiek patērēta Slovākijā, neatkarīgi no tā, vai tā ir vietējā ražojuma vai importēta, savukārt gadījumā, ja elektroenerģija tiek eksportēta, ar šo maksājumu tiek aplikta tikai tāda elektroenerģija, kas ir vietējā ražojuma. Turklāt, ja par maksājumu, kas tiek piemērots Slovākijā patērētai elektroenerģijai, var teikt, ka tas ir pastāvīgs pasākums, tad maksājums par eksportēto elektroenerģiju bija pagaidu pasākums, kas tika piemērots tikai laikā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 31. martam.

61.

Savukārt attiecībā uz maksājuma galīgo izmantošanu Slovākijas valdība norāda, ka tas veido pārvades sistēmas operatora ieņēmumus un kalpo kā garantija pārvades sistēmas darbības uzticamībai. Slovākijas valdība uzskata, ka šie pakalpojumi nāk par labu gan elektroenerģijai, kas tiek patērēta vietēji, gan elektroenerģijai, kas tiek eksportēta. Tomēr šāda veida pakalpojums pēc savas būtības šķiet pastāvīgs. un tādējādi tas neizskaidro, kādēļ būtu jāpiemēro pagaidu maksājums. Turklāt, lai arī maksājuma galīgās izmantošanas veids ir elements, kas ir jāapsver, lai noteiktu notikumu, kas kalpo par pamatu aplikšanai ar maksājumu, judikatūrā ir noteikts, ka maksājumi ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību ir aizliegti neatkarīgi no to ieviešanas mērķa apsvērumiem un no tiem gūto ieņēmumu izmantošanas nolūka ( 41 ).

62.

Tādēļ es pieturos pie viedokļa, ka šajā gadījumā notikums, kas kalpo par pamatu aplikšanai ar maksājumu, ir apstāklis, ka elektroenerģija ir šķērsojusi Slovākijas robežu. Konkrētajā lietā izskatāmais maksājums, ar kuru tika aplikta Slovākijā patērēta elektroenerģija, neatkarīgi no tā, vai tā bija vietējā ražojuma vai importēta, savukārt eksportētas elektroenerģijas gadījumā šo maksājumu piemērojot tikai uz īsu laika posmu, turklāt tikai elektroenerģijai, kas ražota vietēji, ir maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību.

63.

Saistībā ar eksporta maksājumu iespējamu pamatošanu ir jānorāda, ka judikatūrā ir nostiprināts tas, ka LESD 30. pantā noteiktajam aizliegumam ir vispārējs un absolūts raksturs ( 42 ). Līgums nepieļauj nekādas atkāpes, un Tiesa ir lēmusi, ka no (šobrīd) LESD 28. un 30. panta skaidrības, noteiktības un neierobežotās darbības jomas izriet, ka muitas nodokļu aizliegums ir pamatnoteikums un ka jebkādām izmaiņām tādējādi ir jābūt skaidri atrunātām ( 43 ). Tiesa ir lēmusi nepiemērot pēc analoģijas LESD 36. pantā noteiktās atkāpes no LESD 34. un 35. panta attiecībā uz muitas nodokļiem un maksājumiem ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību, norādot, ka izņēmumi no šāda fundamentāla noteikuma ir jāinterpretē šauri ( 44 ).

64.

Tādējādi Slovākijas valdības argumenti par to, ka eksporta maksājumi ir pamatoti ar to, ka tie tika uzlikti saskaņā ar Direktīvas 2005/89 5. pantu un tikai laikā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 31. martam nolūkā nodrošināt tīklu darbības drošumu, uzticamību un stabilitāti, ņemot vērā prognozēto ražošanas samazināšanos, ir noraidāmi ( 45 ). Turklāt apstrīdētie pasākumi apgrūtināja elektroenerģijas eksportu, ne vienmēr nodrošinot Slovākijas valdības nospraustā mērķa sasniegšanu ( 46 ).

65.

Nīderlandes valdība ir norādījusi, ka lietā izskatāmais maksājums ir atlīdzība par pakalpojumu, kas garantē Slovākijas elektroenerģijas tīkla stabilitāti un uzticamību, un tādējādi tas neietilpst LESD 30. panta darbības jomā.

66.

Tiesa ir atzinusi, ka maksājums, kas ir atlīdzība par pakalpojumu, kurš ir faktiski sniegts uzņēmējam un kura apmērs ir samērīgs ar minēto pakalpojumu, nav maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību ( 47 ). Tomēr, lai maksājums neietilptu LESD 30. panta darbības jomā, sniegtajam pakalpojumam ir jāparedz īpašs labums konkrētajam eksportētājam ( 48 ). Labums sabiedrības interesēm ir pārāk vispārējs un grūti novērtējams, lai tiktu uzskatīts par reāli piešķirtu īpašu labumu ( 49 ).

67.

Slovākijas valdība šo aspektu ir īsi aplūkojusi savos rakstveida apsvērumos, norādot, ka maksājums garantē transportēšanas tīklu uzticamību un darbību, kā arī nodrošina pakalpojumus, kas garantē ražotņu darbību. Slovākijas valdība nepiedalījās tiesas sēdē un nesniedza plašāku informāciju.

68.

Tiesai iesniegtie materiāli nav pietiekami, lai novērtētu, vai lietā izskatāmais maksājums ir maksājums par pakalpojumiem, kas piešķir īpašu labumu konkrētam eksportētājam. Turklāt FENS tiesas sēdē apgalvoja, ka šis maksājums tiek aplikts ar PVN – šis apstāklis parasti norādītu uz to, ka maksājums ir atlīdzība par pakalpojumu, tomēr tas nav pietiekami, lai secinātu, ka tas atbilst Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem un tādējādi ir uzskatāms par tādu atlīdzību par pakalpojumu, kurš ir faktiski sniegts uzņēmējam un neietilpst LESD 30. panta darbības jomā.

69.

No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā valsts tiesas veicamo faktisko apstākļu izvērtējumu, tāds maksājums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, kurš tiek uzlikts valstī ražotai elektroenerģijai, pamatojoties uz apstākli, ka tā ir šķērsojusi valsts robežu, ir maksājums ar izvedmuitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību, kas ietilpst LESD 30. panta darbības jomā. Šis maksājums tāpat ir aizliegts saistībā ar eksportu uz trešajām valstīm, jo šādi maksājumi saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta a) un e) apakšpunktu, 28. panta 1. punktu, 206. un 207. pantu ietilpst Eiropas Savienības ekskluzīvā kompetencē.

70.

Savos rakstveida apsvērumos gan Nīderlandes, gan Slovākijas valdība ir apsvērušas iespēju, ka lietā izskatāmais maksājums varētu ietilpt LESD 110. panta darbības jomā. Līdzīgus apsvērumus tiesas sēdē izteica arī Komisija. Tomēr mans secinājums ir tāds, ka maksājums ietilpst LESD 30. panta darbības jomā un saskaņā ar nostiprinājušos judikatūru divi noteikumi, kuros papildus paredzēts mērķis aizliegt visus valsts nodokļu pasākumus, kas var diskriminēt preces no citām dalībvalstīm vai uz tām, liekot šķēršļus to brīvai apritei Eiropas Savienībā parastajos konkurences apstākļos, nevar tikt piemēroti kumulatīvi ( 50 ). Ņemot vērā Līgumu vispārējo uzbūvi, viens un tas pats pasākums Līguma sistēmā nevar vienlaicīgi piederēt abām šīm kategorijām ( 51 ).

71.

Ja Tiesai par minēto būs pretējs viedoklis un tā secinās, ka lietā izskatāmais maksājums neietilpst LESD 30. panta darbības jomā, būs nepieciešams pievērsties LESD 110. pantam. Tādēļ es īsi aplūkošu šo noteikumu.

72.

Maksājums nav maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību, bet gan iekšējais nodoklis LESD 110. panta nozīmē, ja tas izriet no vispārējas iekšējo nodokļu sistēmas, ko sistemātiski piemēro konkrētām preču grupām, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, neatkarīgi no preču izcelsmes vai galamērķa ( 52 ). Lai arī LESD 110. pantā skaidri ir minētas tikai importētās preces, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šis noteikums ir attiecināms arī uz eksportētajām precēm ( 53 ).

73.

Lai fiskālie noteikumi, kas tiek piemēroti dalībvalsts iekšienē, būtu aizliegti saskaņā ar LESD 110. pantu, tiem ir jābūt diskriminējošiem vai aizsargājošiem ( 54 ). Šis noteikums ir ticis plaši interpretēts, ietverot visas nodokļu procedūras, kas apdraud vienlīdzīgu attieksmi pret valsts precēm un ievestajām (vai izvestajām) precēm. Tajā paredzētais aizliegums tādēļ ir piemērojams ikreiz, kad maksājums var atturēt preču, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, ievešanu par labu iekšējai ražošanai ( 55 ). Manā ieskatā, šie principi pēc analoģijas ir piemērojami maksājumiem, kas var atturēt vietējo preču izvešanu uz citām dalībvalstīm par labu iekšējam patēriņam.

74.

Tiesa ir skaidri noteikusi, ka iekšējais nodoklis, kas tiek piemērots bez izņēmuma, “tomēr ir jāuzskata par tādu, kas pārkāpj [LESD 110. pantā] noteikto diskriminācijas aizliegumu, ja priekšrocības, kas rodas ar nodokli apliktajiem valsts ražojumiem, kuri tiek pārstrādāti un tirgoti valsts iekšējā tirgū, izmantojot ieņēmumus no maksājumiem, tikai daļēji kompensē šiem ražojumiem uzlikto apgrūtinājumu un tādējādi nelabvēlīgi ietekmē eksportētos vietējos ražojumus [..]. Šādā gadījumā eksportētajam ražojumam uzliktais maksājums, kas pēc būtības ir tiesisks, ir jāaizliedz tādā apmērā, kādā tas daļēji kompensē vietējā tirgū sagatavotam vai realizētam ražojumam uzlikto apgrūtinājumu un tas ir proporcionāli jāsamazina [..]. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru noteikt jebkādas diskriminācijas apmēru attiecībā uz eksportētajiem ražojumiem ir valsts tiesas kompetencē [..]. Šajā nolūkā tai atskaites laika periodā ir jāpārbauda finansiālā samērojamība starp kopējiem ieņēmumiem no iekšējā tirgū realizētajiem ražojumiem saistībā ar lietā izskatāmo maksājumu un priekšrocībām, kuras sniedz tieši šie ražojumi” ( 56 ).

75.

Slovākijas valdība ir norādījusi, ka maksājums par tīkla pakalpojumiem ir jāuzskata par iekšējo nodokli, tomēr tas nekādā gadījumā nav diskriminējošs, jo tas tiek vienādi piemērots gan elektroenerģijai, kas tiek eksportēta no Slovākijas, gan elektroenerģijai, kas tiek patērēta Slovākijā, saskaņā ar objektīviem kritērijiem, neatkarīgi no tā, vai prece šķērso robežu.

76.

Pamatojoties uz elementiem, kurus es esmu izpētījusi šo secinājumu 57.–61. punktā, es uzskatu, ka lietā aplūkotais maksājums var atturēt vietējas izcelsmes preču izvešanu par labu to iekšējam patēriņam. Savukārt attiecībā uz priekšrocībām, kas var rasties saistībā ar iekšēji patērētu vai eksportētu elektroenerģiju, jānorāda, ka Tiesai ir sniegts tikai vispārīgs apgalvojums, ka pasākums garantē transportēšanas tīkla uzticamību un darbību, pakalpojumu sniegšanu un ražotņu darbību. Tas pats par sevi nav pietiekami, lai novērtētu, vai šīs priekšrocības kompensē vienai elektroenerģijas kategorijai piemērotos apgrūtinājumus.

77.

Valsts tiesai ir jāveic nepieciešamās pārbaudes un jāizdara nepieciešamie secinājumi, un tādējādi tā ir šīs tiesas atbildība, ka pamatlietas dalībnieki un persona, kas iestājusies lietā, norāda faktus saskaņā ar pieprasīto ( 57 ). Gadījumā, ja, pamatojoties uz principiem, kas izriet no Tiesas judikatūras, izrādītos, ka lietā aplūkotais maksājums jebkādā veidā ir diskriminējošs vai aizsargājošs, tas ir jāuzskata par aizliegtu saskaņā ar LESD 110. pantu.

78.

Tādējādi, ja Tiesa secinātu, ka pamatlietā izskatāmais maksājums neietilpst LESD 30. panta darbības jomā, šis maksājums būtu klasificējams kā iekšējais nodoklis, kas ir aizliegts saskaņā ar LESD 110. pantu, ja un tādā apmērā, kādā ir pierādīts, ka tas izriet no vispārējas iekšējo nodokļu sistēmas, kas tiek sistemātiski piemērota elektroenerģijai kopumā, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un neatkarīgi no tās izcelsmes vai galamērķa, bet tas pēc būtības ir diskriminējošs vai aizsargājošs. Atbilstošo faktisko apstākļu noskaidrošana un vajadzīgo secinājumu izdarīšana ir valsts tiesas kompetencē.

79.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz Okresný súd Bratislava II (Bratislavas II rajona tiesa, Slovākija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Ņemot vērā valsts tiesas veicamo faktisko apstākļu izvērtējumu, tāds maksājums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, kurš tiek uzlikts valstī ražotai elektroenerģijai, pamatojoties uz apstākli, ka tā ir šķērsojusi valsts robežu, ir maksājums ar izvedmuitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību, kas ietilpst LESD 30. panta darbības jomā, ja tas ir piemērojams saistībā ar tirdzniecību starp dalībvalstīm. Šis maksājums ir arī aizliegts saistībā ar eksportu uz trešajām valstīm, jo šādi maksājumi saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta a) un e) apakšpunktu, 28. panta 1. punktu, 206. un 207. pantu ir Eiropas Savienības ekskluzīvā kompetencē.