1.

Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes Regulas (EK) Nr.°1346/2000 (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām ( 2 ) 3. panta 1. punkta, 18. panta 2. punkta, kā arī 21. un 24. panta interpretāciju.

2.

Ar to Tiesai tiek lūgts sniegt atsevišķus precizējumus, pirmkārt, par to, kā interpretēt noteikumus par starptautiskās jurisdikcijas noteikšanu no maksātnespējas procesa tieši izrietošu apstrīdēšanas prasību izskatīšanai, un, otrkārt, par to personu aizsardzības nosacījumiem, kuras bankrotējušam parādniekam ir izpildījušas saistību, kura bija jāizpilda par labu citā dalībvalstī uzsāktā procesā ieceltam maksātnespējas procesa administratoram. Tiesai it īpaši tiek lūgts izlemt būtisku un diskutētu jautājumu, vai dalībvalstī, kurā ir uzsākts galvenais maksātnespējas process, tiesām ir vai nav izņēmuma starptautiskā jurisdikcija izskatīt no šī procesa izrietošās apstrīdēšanas prasības.

3.

Regulas Nr. 1346/2000 2., 6., 7., 8., 29. un 30. apsvērumā ir noteikts:

4.

Šīs regulas 3. pantā “Starptautiskā piekritība [jurisdikcija]” ir noteikts:

“1.   Tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā [jurisdikcijā] ir sākt maksātnespējas procedūras. Sabiedrības vai juridiskas personas gadījumā juridisko adresi uzskata par galveno interešu centru, ja nav pierādījumu pretējam.

2.   Ja parādnieka galveno interešu centrs atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, citas dalībvalsts tiesu piekritībā [jurisdikcijā] ir sākt maksātnespējas procedūras pret parādnieku tikai, ja šīs citas dalībvalsts teritorijā parādniekam pieder uzņēmums. Šīs procedūras sekas attiecas tikai uz tiem parādnieka aktīviem, kas atrodas pēdējā minētā dalībvalstī.

[..]”

5.

Regulas 16. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “visus nolēmumus, kas sāk maksātnespējas procedūru, ko izdara dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība saskaņā ar 3. pantu, atzīst visās citās dalībvalstīs no brīža, kad tie stājas spēkā procedūras sākšanas valstī”.

6.

Saskaņā ar šīs regulas 18. pantu “Likvidatora [maksātnespējas administratora] pilnvaras”:

“1.   Tādas tiesas ieceltais likvidators [maksātnespējas administrators], kam ir piekritība [jurisdikcija] saskaņā ar 3. panta 1. punktu, var īstenot citā dalībvalstī visas viņam uzticētās pilnvaras, kas viņam piešķirtas ar procedūras sākšanas valsts tiesību aktiem, ja šajā citā valstī nav sāktas citas maksātnespējas procedūras vai, gluži pretēji, nav veikti nodrošināšanas pasākumi pēc lūguma sākt maksātnespējas procedūru šajā valstī. Viņš, cita starpā, var pārvietot parādnieka aktīvus no tās dalībvalsts teritorijas, kurā tie atrodas, saskaņā ar 5. un 7. pantu.

2.   Tādas tiesas ieceltais likvidators [maksātnespējas administrators], kam ir piekritība [jurisdikcija] saskaņā ar 3. panta 2. punktu, citā dalībvalstī var tiesas vai ārpustiesas ceļā pieprasīt, lai kustamo īpašumu izvestu no procedūras sākšanas valsts teritorijas uz šīs citas dalībvalsts teritoriju pēc maksātnespējas procedūras sākšanas. Viņš kreditoru interesēs var arī iesniegt pārsūdzības [apstrīdēšanas] prasību.

[..]”

7.

Regulas Nr. 1346/2000 21. pantā “Publicēšana” ir noteikts:

“1.   Likvidators [maksātnespējas administrators] var pieprasīt, lai paziņojumu par nolēmumu, ar ko sāk maksātnespējas procedūru, un vajadzības gadījumā lēmumu par viņa iecelšanu publicē citās dalībvalstīs saskaņā ar šajās valstīs noteikto publicēšanas kārtību. Šādā publikācijā arī norāda iecelto likvidatoru [maksātnespējas administratoru] un to, vai piemērotie piekritības [jurisdikcijas] noteikumi ir saskaņā ar 3. panta 1. punktu vai 3. panta 2. punktu.

2.   Tomēr dalībvalstis, kuru teritorijā atrodas parādnieka uzņēmumi, var pieprasīt obligātu publikāciju. Šādos gadījumos likvidators [maksātnespējas administrators] vai iestādes, kas šajā sakarā ir pilnvarotas dalībvalstī, kurā sāk 3. panta 1. punktā minētās procedūras, veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šādu publikāciju.”

8.

Šīs regulas 24. pantā “Saistību izpilde parādniekam” ir paredzēts:

“1.   Ja dalībvalstī ir izpildīta kāda saistība par labu parādniekam, uz kuru attiecas maksātnespējas procedūra, kas sākta citā dalībvalstī, un kurai būtu jābūt izpildītai par labu šīs procedūras likvidatoram [maksātnespējas administratoram], uzskata, ka persona, kas izpildījusi saistību, ir atbrīvota no pienākuma to pildīt, ja tā nav zinājusi par procedūras sākšanu.

2.   Ja šādas saistības izpilda pirms 21. pantā paredzētās publikācijas, uzskata, ka persona, kas izpilda saistības, nav zinājusi par maksātnespējas procedūras sākšanu, ja nav pierādījumu par pretējo; ja saistība ir izpildīta pēc šādas publikācijas, uzskata, ka persona, kas izpildījusi saistību, ir zinājusi par procedūras sākšanu, ja nav pierādījumu par pretējo.”

9.

Atbilstoši minētās regulas 25. panta 1. punktam:

“Nolēmumus, ko sniegusi tiesa, kuras nolēmums par procedūras sākšanu ir atzīts saskaņā ar 16. pantu, un kas attiecas uz maksātnespējas procedūras norisi un izbeigšanu, kā arī šajā tiesā apstiprinātos mierizlīgumus atzīst bez turpmākām formalitātēm. [..]

Pirmo apakšpunktu piemēro arī nolēmumiem, kas izriet tieši no maksātnespējas procedūrām un kas ir cieši saistīti ar tām, pat ja tos sniegusi cita tiesa.

Pirmo apakšpunktu piemēro arī nolēmumiem attiecībā uz nodrošināšanas pasākumiem, kas veikti pēc pieprasījuma sākt maksātnespējas procedūru.”

10.

Wiemer & Trachte GmbH ir akciju sabiedrība ar juridisko adresi Dortmundē, Vācijā. Ar Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) 2004. gada 10. maija rīkojumu Bulgārijas Komercreģistrā ir reģistrēts Wiemer & Trachte GmbH uzņēmums Bulgārijā.

11.

Ar Amtsgericht Dortmund (Dortmundes pirmās instances tiesa, Vācija) 2007. gada 3. aprīļa rīkojumu tika iecelts Wiemer & Trachte pagaidu maksātnespējas administrators un noteikts, ka šīs sabiedrības rīcības darījumi ir spēkā tikai ar maksātnespējas administratora piekrišanu. Šis pirmais rīkojums Vācijas reģistrā tika ierakstīts 2007. gada 4. aprīlī. Ar otro, 2007. gada 21. maijā izdoto rīkojumu, kas reģistrā ir ierakstīts 2007. gada 24. maijā, šī tiesa Wiemer & Trachte piemēroja vispārēju aizliegumu rīkoties ar saviem aktīviem. Ar trešo minētās tiesas 2007. gada 1. jūnija rīkojumu par sabiedrības aktīviem tika uzsākts maksātnespējas process. Šis trešais rīkojums reģistrā tika ierakstīts 2007. gada 5. jūnijā.

12.

2007. gada 18. un 20. aprīlī Bulgārijas filiāles vadītājs no Wiemer & Trachte konta bankā Obedinena Balgarska banka AD uz Zhan Oved Tadzher kontu pārskaitīja attiecīgi 2149,30 EUR atbilstoši “paziņojumam par ceļa izdevumiem” un 40000 EUR “avansu par profesionālajiem izdevumiem”.

13.

Wiemer & Trachte cēla prasību Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) pret Z. O. Tadzher par šo bankas pārskaitījumu atcelšanu, norādot, ka tie nav spēkā, jo ir veikti pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas. Tā prasīja atmaksāt maksātnespējas mantas masā iepriekš minētās summas un likumiskos procentus.

14.

Z. O. Tadzher iebilda, ka lietas izskatīšana nav piekritīga Bulgārijas tiesai, ka avansa summa par profesionālajiem izdevumiem nav izmantota un ka 2007. gada 25. aprīlīWiemer & Trachte ir atmaksāta summa 40000 EUR apmērā.

15.

Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) pirmajā instancē un Sofiyski apelativen sad (Sofijas apelācijas tiesa, Bulgārija) apelācijas instancē noraidīja iebildi pret lietas piekritību Bulgārijas tiesai. Ar 2013. gada 28. janvāra rīkojumu Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) palāta uzskatīja, ka kasācijas sūdzība par apelācijas instances rīkojumu nav pieņemama un ka šim rīkojumam, ar kuru ir atzīts, ka Bulgārijas tiesai piekrīt izskatīt lietu pēc būtības, ir res judicata spēks.

16.

Tā kā Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) pēc būtības apmierināja Wiemer & Trachte prasību, Z. O. Tadzher par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību. 2016. gada 26. jūlijāSofiyski apelativen sad (Sofijas apelācijas tiesa) atcēla pirmajā instancē pieņemto nolēmumu un noraidīja atmaksas pieteikumu kā nepamatotu un nepierādītu.

17.

Tad Wiemer & Trachte iesniedza kasācijas sūdzību Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) par Sofiyski apelativen sad (Sofijas apelācijas tiesa) spriedumu, norādot, ka Regulas Nr. 1346/2000 24. pants šajā lietā nav piemērojams.

18.

Šajā situācijā Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

Wiemer & Trachte un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. 2018. gada 3. maijā notika tiesas sēde, kurā piedalījās šīs ieinteresētās personas.

20.

Manuprāt, tā kā konteksts, kas iesniedzējtiesai ir licis iesniegt šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir neskaidrs, par to ir jāsniedz daži ievada apsvērumi un to turpinājumā – daži apsvērumi par uzdoto jautājumu atbilstību.

21.

Šajā lietā pastāv pamatoti iemesli apšaubīt iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu atbilstību. Vispirms šķiet, ka valsts tiesa jau ir lēmusi par Bulgārijas tiesu jurisdikcijas problēmjautājumu (kas ir pirmā prejudiciālā jautājuma pamatā) prasītājas prasības pieteikuma izskatīšanai. Turpinot – no Tiesai iesniegtajiem materiāliem izriet, un arī tas tika apstiprināts tiesas sēdē, ka pamatlietā vēl tiek debatēts par jautājumu, vai apstrīdētais darījums ir faktiski noticis.

22.

Pirmkārt, no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka vienā no tās palātām, šķiet, lieta ir galīgi izlemta tā ( 3 ), ka Wiemer & Trachte prasības izskatīšana piekrīt Bulgārijas tiesai, kā rezultātā jautājums par starptautisko jurisdikciju pamatlietas izskatīšanā varētu būt lieks. Līdz ar to pastāv pamatotas šaubas par pirmā jautājuma atbilstību pamatlietas izlemšanai.

23.

Tomēr, katrā ziņā ņemot vērā uz prejudiciālajiem jautājumiem attiecināmo atbilstības prezumpciju, nevar tikt izslēgts, ka būs jānosaka, kā prasītājas iesniegtā prasības pieteikuma izskatīšana ir piekritīga Bulgārijas tiesām. Šādā skatījumā, šķiet, ir jānosaka – uz ko norāda arī pirmais prejudiciālais jautājums –, vai pamatlieta atspoguļo Regulā Nr. 1346/2000 paredzētās prasības pieteikumu iespējas.

24.

Atbilde uz šo jautājumu, iespējams, būtiski ietekmēs strīdīgo summu atmaksas prasības pamatotības izvērtējumu. It īpaši, tā noteiks, vai atbildētājs pamatlietā galu galā var atsaukties uz Regulas Nr. 1346/2000 24. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu no pienākuma izpildes.

25.

Otrkārt, un atbilstoši tiesas sēdē prasītājas sniegtajiem paskaidrojumiem, izrādās, ka iesniedzējtiesā vēl joprojām tiek apstrīdēts strīdīgā maksājuma veikšanas fakts.

26.

Jāatgādina, ka, lai gan nedaudz vēlāk pēc Dortmundes pirmās instances tiesas 2007. gada 3. aprīļa rīkojuma, ar kuru tika iecelts pagaidu maksātnespējas procesa administrators Wiemer & Trachte kustamās mantas rīcības darījumu saskaņošanai (2007. gada 18. un 20. aprīlī), no šīs sabiedrības Bulgārijas uzņēmuma konta uz kontu, kas atvērts uz atbildētāja vārda, tika pārskaitīti kopsummā 42149,30 EUR. Atbildētājs apstiprina, ka viņš ir atmaksājis lielāko šīs summas daļu, 2007. gada 25. aprīlī pārskaitot prasītājas Bulgārijas uzņēmumam 40000 EUR.

27.

Šādos apstākļos Wiemer & Trachte nolēma celt prasību, lai sākotnējais pārskaitījums tiktu atzīts par spēkā neesošu un lūgta šīs summas atmaksa. Lai gan pirmajā instancē tiesa [Sofyiski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa)] šo prasību apmierināja, apelācijas tiesa [Sofiyski apelativen sad (Sofijas apelācijas tiesa)] savukārt uzskatīja, ka tā nav pamatota.

28.

Taču ir jānorāda, ka prasītāja pamatlietā Wiemer & Trachte apstrīd iesniedzējtiesas apgalvoto, ka “starp pusēm nav strīda par to, ka atbildētāja apgalvotais maksājums 40000 EUR apmērā ir veikts 2007. gada 25. aprīlī”, un ka “strīds ir par jautājumu, vai šis maksājums ir izpildījums parādniekam un vai tam ir sekas”.

29.

Prasītāja norāda, un tā to precizēja arī tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, ka pārskaitījums 40000 EUR apmērā tā arī neesot veikts. Ja tas tā ir, un to tikai iesniedzējtiesa var apstiprināt vai noraidīt ( 4 ), tad otrais un ceturtais prejudiciālais jautājums lielā mērā zaudē priekšmetu.

30.

Tomēr arī tad, ņemot vērā valsts tiesas uzdoto jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju atbilstības prezumpciju, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu var tikt atzīts par pieņemamu.

31.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tās dalībvalsts tiesai, kuras teritorijā ir uzsākts galvenais maksātnespējas process, ir izņēmuma jurisdikcija izskatīt apstrīdēšanas prasības, kas ir pamatotas ar maksātnespēju, vai arī, tieši pretēji, šī ir izvēles piekritība ar to, ka maksātnespējas procesa administrators šādas prasības var iesniegt citu dalībvalstu tiesās.

32.

Šajā gadījumā ir pretnostatītas divu veidu interpretācijas.

33.

Saskaņā ar pirmo, kas tostarp ir balstīta uz noteikumu “vis attractiva concursus” ( 5 ) un kam ir noteikts vēsturisks pamatojums ( 6 ), tikai tās dalībvalsts tiesām, kurā ir uzsākts maksātnespējas process, ir piekritība izskatīt prasības, kas ir saistītas ar maksātnespēju, ja šīs prasības tieši izriet no maksātnespējas un ir cieši ar to saistītas. Tātad, kā Tiesa jau ir nospriedusi ( 7 ), tiklīdz apstrīdēšanas prasības ir uzskatāmas par saistītām ar maksātnespējas procesu, tiesai, kurā ir uzsākts maksātnespējas process, ir izņēmuma piekritība, izslēdzot jebkuru citu tiesu.

34.

Atbilstoši otrajai pieejai, kas saskaņā ar Komisijas viedokli izriet no Regulas Nr. 1346/2000 sistēmiskas un teleoloģiskas interpretācijas, tā var tikt uzskatīta tikai par izvēles piekritību. Ne vien apstrīdēšanas prasības var būt saistītas ar jomām un saistībām, kuras nav skaidri saistītas ar galveno maksātnespējas procesu, bet nebūtu arī jāierobežo maksātnespējas procesa administratora iespējas iesniegt tādas prasības maksātnespējas procesa efektivitātes veicināšanai.

35.

Pirms tieši atbildēt uz šo jautājumu, vispirms ir jāmin daži vispārīga rakstura atgādinājumi par Regulas Nr. 1346/2000 piemērojamību un par tajā noteiktajiem principiem tiesu piekritības jomā.

36.

Nekavējoties pie Regulas Nr. 1346/2000 vēsturiskās izcelsmes un precīza satura ( 8 ), ir jāuzsver, ka viens no šīs regulas prioritārajiem mērķiem ir saistīts ar vēlmi nodrošināt maksātnespējas procedūru efektivitāti, izvairoties no “forum shopping” gadījumiem ( 9 ). Tādējādi šīs regulas uzdevums ir saskaņot starptautisko privāttiesību normas (nevis materiālās tiesības), kuras ir piemērojamas “kolektīvām maksātnespējas procedūrām, kas ir saistītas ar daļēju vai pilnīgu parādnieka mantas atsavināšanu un likvidatora [maksātnespējas administratora] iecelšanu” ( 10 ).

37.

Šīs regulas mērķis tostarp ir atrisināt tiesiskā regulējuma trūkumus, kas radušies no tā, ka bankrota procedūras ir tieši izslēgtas no Briseles konvencijas ( 11 ) (un no tai sekojošās Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 ( 12 )) piemērošanas jomas. Tās uzdevums ir it īpaši apvienot normas par piemērojamo tiesību noteikšanu, starptautisko jurisdikciju un ārvalstu spriedumu sekām (atzīšanu un izpildi). Tādējādi ar Regulas Nr. 1346/2000 teksta darbības jomu ir aizstāti līdz tam laikam dalībvalstu kopējās starptautiskajās privāttiesībās nostiprinātie risinājumi.

38.

Kā tas ir norādīts Virgós-Schmit paskaidrojošajā ziņojumā ( 13 ), kas sniedz noderīgu informāciju šīs regulas interpretācijai ( 14 ), maksātnespējas procedūrai, kam ir kolektīvas prasības raksturs, ir nepieciešams, lai juridiskās situācijas būtu skaidri noteiktas.

39.

Turklāt šo procedūru efektivitātei ir nepieciešams, lai attiecīgās dalībvalstis atzītu tās valsts tiesu jurisdikciju, kurās maksātnespējas process ir uzsākts, tās maksātnespējas procesa administratoru pilnvaras, kā arī to nolēmumu tiesiskās sekas ( 15 ).

40.

Attiecībā uz starptautisko jurisdikciju ar Regulu Nr. 1346/2000 noteiktās sistēmas pamatā ir tās 3. pantā paredzētais iedalījums galvenajās procedūrās (universālās) un sekundārajās procedūrās (teritoriālās) ( 16 ). Lai gan dalībvalstu kopējās tiesībās vispārīgi ir pieļauts valsts tiesai atzīt savu jurisdikciju uzsākt kolektīvo procedūru saskaņā ar vairākiem pamatiem (piemēram, konkrēto lietas dalībnieku valsts piederība vai arī parādnieka intereses attiecīgajā valstī), Regulā Nr. 1346/2000 dalībvalstu tiesām ir atļauts atzīt savu jurisdikciju tikai pēc diviem kritērijiem – parādnieka galveno interešu centru un uzņēmumu attiecīgās valsts teritorijā.

41.

Attiecībā uz tā sauktajām “apstrīdēšanas” prasībām maksātnespējas ietvaros Virgós/Schmit ziņojuma 77. punktā, atsaucoties uz spriedumā Gourdain atvasināto vadlīniju ( 17 ), ir norādīts, ka “pastāv kopsaucējs, ja prasības tieši izriet no maksātnespējas un ir cieši saistītas ar maksātnespējas procedūru”.

42.

Tiesa šo vadlīniju ir pārņēmusi savā spriedumā Seagon ( 18 ), norādot, ka Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir uzsākts maksātnespējas process, ir jurisdikcija izskatīt ar maksātnespēju pamatotu apstrīdēšanas prasību, kas celta pret trešo personu, kuras juridiskā adrese ir citā dalībvalstī.

43.

Ir svarīgi norādīt, ka šis risinājums ir apstiprināts ar pārveidojumiem, kas veikti ar Regulu (ES) 2015/848 ( 19 ). Proti, šīs regulas 6. pantā ir noteikts, ka “dalībvalsts, kuras teritorijā saskaņā ar 3. pantu ir sāktas maksātnespējas procedūras, tiesu piekritībā ir izskatīt prasības, kas tieši izriet no maksātnespējas procedūrām un ir cieši saistītas ar tām, piemēram, apstrīdēšanas prasīb[as]” ( 20 ).

44.

Līdz ar to apstrīdēšanas prasība, ar kuru parādnieka maksātnespējas procesa administrators prasa trešai personai atmaksāt summu, kas ir nepamatoti pārskaitīta pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas, kāds ir šis gadījums ar Wiemer & Trachte pamatlietā, atbilst prasījumiem, kuri ir norādīti Regulā Nr. 1346/2000.

45.

Tomēr, vai šī ir izņēmuma jurisdikcija ar to, ka noteikums “vis attractiva concursus” attiecībā uz dalībvalsti, kuras teritorijā ir uzsākts galvenais maksātnespējas process, izslēdz prasību (tostarp apstrīdēšanas prasību) iesniegšanu citu dalībvalstu tiesās?

46.

Atbilstoši turpmāk izklāstītajam uzskatu, ka uz šo jautājumu var atbildēt tikai apstiprinoši.

47.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktu starptautiskās jurisdikcijas kontekstā galveno interešu centrs ir ar Regulu Nr. 1346/2000 ieviestās sistēmas velvējums.

48.

Piemērojot noteikumu “vis attractiva concursus”, kura mērķis ir novērst tiesvedību “izšķīšanu”, rūpējoties par sasniedzamību un paredzamību, dalībvalstī, kurā ir uzsākts maksātnespējas process, principā būtu jākoncentrē ne tikai tiesas jurisdikcija, bet arī piemērojamās tiesības un šajā ziņā pieņemto tiesu nolēmumu izpilde.

49.

Tomēr tikai no Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkta teksta skaidri neizriet noteikums “vis attractiva concursus”, jo šajā normā nav tieši norādīts, ka tiesa, kuras jurisdikcija ir atzīta maksātnespējas procesa uzsākšanai, būtu arī vienīgā, kurai ir tiesības izskatīt prasības, kas izriet no šīs procedūras vai ar to ir cieši saistītas. Proti, šajā normā attiecībā uz galveno maksātnespējas procedūru ir paredzēts tikai tas, ka dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūru.

50.

Tas, ka šajā normā nekas nav teikts par prasībām attiecībā uz maksātnespējas procedūru un tām prasībām, kas ir ar to cieši saistītas, – kas noteikti ir skaidrojams ar to, ka dalībvalstu tiesībās ir atšķirīgi uztverts noteikums “vis attractiva concursus”, – ir radījis ļoti atšķirīgas interpretācijas par iespēju citas dalībvalsts tiesai, nevis tās dalībvalsts, kurā ir uzsākts maksātnespējas process, tiesai izskatīt prasības saistībā ar šo procesu.

51.

It īpaši attiecībā uz tā sauktajām “apstrīdēšanas” prasībām, kas visas ir prasības ar mērķi, pamatojoties uz parādnieka maksātnespēju, atzīt par spēkā neesošiem šim parādniekam par labu izpildītos pārskaitījumus un darījumus, ir ļoti iespējams, ka bez pārskaitījumiem un darbībām, kas saistītas ar līgumiem, kuri, kā izrādās, ir noslēgti starp konkrētajiem subjektiem, tās var būt pamatotas ar citām civiltiesiskām vai komerciāla rakstura saistībām. Ievērojot Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkta teksta gramatisko interpretāciju, a priori nevar tikt izslēgts, ka citu valstu tiesām saskaņā ar teritoriālās piekritības noteikumiem, kuri tām ir jānosaka, var tikt atzīta jurisdikcija izskatīt maksātnespējas procesa administratora iesniegtās apstrīdēšanas prasības.

52.

“Izvēles” pieejas atbalstītāji min divu veidu argumentus.

53.

Pirmkārt, viņi apgalvo, ka, lai gan Regulas Nr. 1346/2000 mērķis ir ierobežot “forum shopping” gadījumus, tajā tomēr nav ierobežotas saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. punktu iecelta maksātnespējas procesa administratora pilnvaras. Tādējādi, kā norādījis ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumos lietā Seagon (C‑339/07, EU:C:2008:575, 64. un nākamie punkti), tā kā maksātnespējas procesa administratora priekšrocība ir celt maksātnespējas ietvaros apstrīdēšanas prasību, tad varētu tikt uzskatīts, ka tiesai ne vienmēr ir izņēmuma jurisdikcija šādu prasību izskatīšanā.

54.

Otrkārt, iespēja maksātnespējas procesa administratoram celt prasības citās tiesās, nevis tajās, kuras noteiktas atbilstoši Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktam, var ne vien stiprināt maksātnespējas administratora darbības efektivitāti mantas masas aizsardzībai, bet ar to vēl lielākā mērā var tikt ievērotas arī tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Proti, kritēriji tiesas jurisdikcijas noteikšanai prasības saskaņā ar šo normu izskatīšanai, kuri atšķiras no tiem kritērijiem, kuri dalībvalstīm līdz tam bija jādefinē, var likt celt prasības pret personām, kurām nav dzīvesvietas forum concursus, tādējādi apdraudot viņu procesuālās tiesības.

55.

Kopā šie argumenti no teleoloģiskā viedokļa, manuprāt, šķiet diezgan pārliecinoši. Proti, pārrobežu maksātnespējas procedūru efektivitātes un ātruma mērķi runā par labu iespējai ieceltajam maksātnespējas procesa administratoram izvēlēties tiesu, kurā iesniegt savas prasības. Turklāt šī iespēja veicina apstrīdēšanas prasību celšanu tiesā tieši tajā vietā, kur atrodas konkrētais atbildētājs, un ar to kopumā varētu izrādīties, ka lielākā mērā tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību.

56.

Lai gan tā atzīst šo argumentu nozīmi, tomēr šķiet, ka Tiesas judikatūra ir vērsta uz noteikuma “vis attractiva concursus” nostiprināšanu. Ir vērts sniegt informāciju par diviem judikatūras virzieniem šajā jautājumā.

57.

Saskaņā ar pirmo judikatūras virzienu, kurš ir aizsākts ar spriedumu Gourdain ( 21 ), dažādiem tiesību instrumentiem, kuros ir noteikta tiesu jurisdikcija, tiek definētas attiecīgās piemērošanas jomas.

58.

Ar šo spriedumu Tiesa, lemjot par Briseles konvencijas piemērošanas jomu, nosprieda, ka apstrīdēšanas prasība, kuras mērķis ir palielināt maksātnespējas procesā esoša uzņēmuma aktīvus, ir saistīta ar bankrota procedūru, jo tā tieši izrietēja no bankrota un bija tieši saistīta ar likvidāciju vai noregulējumu tiesas ceļā. Tātad šādas prasības nebija ietvertas Briseles konvencijas piemērošanas jomā un uz tām neattiecās šajā konvencijā definētie noteikumi.

59.

Pēc tam sekojošā judikatūrā ( 22 ) par sasaisti starp noteikumiem, kas noteikti, pirmkārt, Briseles I regulā un, otrkārt, Regulā Nr. 1346/2000, ir diezgan skaidri norādīts, ka ir svarīgi, lai uz visām civiltiesiska un komerciāla rakstura prasībām attiektos vienoti Eiropas noteikumi starptautiskās jurisdikcijas jomā, kuriem ir jābūt noteiktiem vienā vai otrā tiesību instrumentā. Būtībā ir jānovērš, ka tiktu pieņemtas tādas valstu jurisdikcijas kolīziju normas, kas nāktu par ļaunu tiesiskajai noteiktībai ( 23 ).

60.

Kā Tiesa ir norādījusi spriedumā lietā Seagon ( 24 ), tieši šis kritērijs ir izmantots Regulas Nr. 1346/2000 6. apsvērumā, lai noteiktu tās priekšmetu. Proti, saskaņā ar šo apsvērumu, šajā regulā ir regulēta “[jurisdikcija] maksātnespējas procedūru sākšanai un nolēmum[iem], ko taisa, tieši pamatojoties uz maksātnespējas procedūrām, un kas ir cieši saistīti ar šādām procedūrām”.

61.

Otrais noteicošais judikatūras virziens ir tas, kurš tieši izriet no sprieduma Seagon ( 25 ). Saskaņā ar šo spriedumu Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstij, kuras teritorijā ir uzsākts maksātnespējas process, ir noteikta starptautiska jurisdikcija izskatīt prasības, kas tieši izriet no šī procesa un kas ar to ir cieši saistītas. Konkretizējot šajā pašā spriedumā, ka “visu ar viena uzņēmuma maksātnespēju tieši saistītu prasību koncentrēšana tās dalībvalsts tiesās, kuras piekritībā ietilpst maksātnespējas procedūras uzsākšana, šķiet atbilst arī [..] pārrobežu maksātnespējas procedūru efektivitātes un izskatīšanas ātruma uzlabošanas mērķim”, Tiesa, tās spriedumu lasot kopumā, lēma par labu to tiesu izņēmuma jurisdikcijai, kuru jurisdikcija ir atzīta kā galvenā maksātnespējas procesa uzsākšanas stadijā ( 26 ).

62.

Manuprāt, šis secinājums nevar tikt atspēkots ar argumentiem, kas izriet no Regulas Nr. 1346/2000 atsevišķu normu teksta.

63.

Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, ka šīs regulas 18. panta 2. punktā par “likvidatora [maksātnespējas administratora] pilnvarām” ir paredzēta atbilstoši šīs regulas 3. panta 2. punktam iecelta maksātnespējas procesa administratora iespēja iesniegt apstrīdēšanas prasības citās dalībvalstīs, ir jāmin, ka tajā ir minēta īpaša situācija sekundārā procesā atbilstoši šīs pašas regulas 3. panta 2. punktam.

64.

Tiklīdz šādā procedūrā maksātnespējas procesa administratora iespējas ir teritoriāli ierobežotas, viņam it īpaši ir jābūt iespējai visās dalībvalstīs tiesas vai ārpustiesas ceļā celt apstrīdēšanas prasību kreditoru interesēs. Savukārt ir svarīgi norādīt, ka Regulas Nr. 1346/2000 18. panta 1. punktā, kas attiecas uz tādu gadījumu kā pamatlietā, kad maksātnespējas procedūras administrators ir iecelts galvenajā procesā, pamatojoties uz šīs regulas 3. panta 1. punktu, maksātnespējas procedūras administratoram ir minēta tikai iespēja “īstenot citā dalībvalstī visas viņam uzticētās pilnvaras ( 27 ), kas viņam piešķirtas ar procedūras sākšanas valsts tiesību aktiem”. Šī formulējuma atšķirība nav nejauša. To izskaidro tieši tas, ka galvenajā procesā ieceltam maksātnespējas procesa administratoram ir jāsniedz apstrīdēšanas prasības valstī, kurā process ir uzsākts. Līdz ar to netiek prasīts, lai viņš varētu izmantot iespēju vērsties citu valstu tiesās.

65.

Otrkārt, argumentam nevar tikt izmantota arī minētās regulas 25. panta 1. punkta otrā daļa. Šī pēdējā norma attiecas tikai uz “nolēmum[u], kas izriet tieši no maksātnespējas procedūrām un kas ir cieši saistīti ar tām, pat ja tos sniegusi cita tiesa”, atzīšanu un izpildu spēku. Šajā normā ir tikai pieļauta iespēja, ka dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā ir uzsākta maksātnespējas procedūra, saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. punktu izskata arī tāda veida prasību kā pamatlietā ( 28 ).

66.

Visbeidzot, vēlētos uzsvērt, ka jaunās Regulas 2015/848 6. panta 1. punktā, šķiet, vēl tiešāk ir nostiprināts noteikums “vis attractiva concursus” attiecībā uz prasībām, kas izriet tieši no maksātnespējas procesa un ir ar to cieši saistītas.

67.

Šīs pēdējās regulas 35. apsvērumā ir skaidri norādīts virziens uz izņēmuma jurisdikciju tās dalībvalsts tiesai, kurā ir uzsākta maksātnespējas procedūra, izskatīt prasības, kas izriet tieši no maksātnespējas procedūras un ar to ir cieši saistītas. Šī izņēmuma jurisdikcija nav piemērojama tikai tad, ja prasība ir saistīta ar citu prasību civillietās un komerclietās (Regulas 2015/848 6. panta 2. punkts) vai arī, lai uzsāktu prasību par parādnieka vadītāju sodīšanu par pienākumu neizpildi, ciktāl šīm tiesām ir jurisdikcija izskatīt strīdus atbilstoši attiecīgās valsts tiesību normām (skat. arī Regulas 2015/848 preambulas 47. apsvērumu).

68.

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tās dalībvalsts tiesai, kurā ir uzsākts galvenais maksātnespējas process, ir izņēmuma jurisdikcija izskatīt apstrīdēšanas prasības, kuras ir pamatotas ar parādnieka maksātnespēju.

69.

Ņemot vērā atbildi, kādu ierosinu sniegt uz pirmo prejudiciālo jautājumu, nešķiet, ka būtu noteikti jāatbild uz pārējiem jautājumiem, kuru pamatā ir premisa, ka Bulgārijas tiesa var atzīt savu jurisdikciju izskatīt apstrīdēšanas prasību konkrētajā pamatlietā ( 29 ). Proti, Regulas Nr. 1346/2000 II nodaļas “Maksātnespējas procedūras atzīšana” normas var tikt izmantotas tad, ja tiesas, kurā ir iesniegta prasība, šajā gadījumā – Bulgārijas tiesas, starptautiskā jurisdikcija ir apstiprināta šīs regulas 3. panta nozīmē.

70.

Tomēr gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manam secinājumam, turpinājumā īsumā izvērtēšu otro, trešo un ceturto jautājumu.

71.

Kā izskaidrots Virgós/Schmit ziņojumā par Regulas Nr. 1346/2000 24. pantu, šīs regulas 16. pantā paredzētā citā līgumslēdzējā dalībvalstī uzsākto maksātnespējas procedūru automātiska atzīšana nozīmē, ka atsevišķos gadījumos daļa no iesaistītajām personām varētu nezināt par uzsākto maksātnespējas procedūru un labticīgi rīkoties, “neievērojot jaunos apstākļus”.

72.

Tādējādi šī norma regulē situāciju, kad saistība ir labticīgi izpildīta parādniekam, bet tā bija jāizpilda citā valstī uzsāktā maksātnespējas procesā ieceltam maksātnespējas procesa administratoram. Normā ir atzīts, ka šāds izpildījums atbrīvo no saistības vai maksājuma, ja attiecīgā persona nav zinājusi par uzsākto procesu un ir rīkojusies labticīgi.

73.

Tajā pašā Virgós/Schmit ziņojumā ir minēta nezināšanas prezumpcija attiecībā uz uzsāktu maksātnespējas procedūru, ja Regulas Nr. 1346/2000 21. pantā paredzētā publicēšana nav notikusi saskaņā ar attiecīgajā valstī paredzētajiem noteikumiem.

74.

Atbilstoši Komisijas apsvērumos norādītajam – Virgós/Schmit ziņojumā ir izskaidrota saikne starp Regulas Nr. 1346/2000 16., 21. un 24. pantu. Lai gan šīs regulas 16. pantā ir paredzēta dalībvalsts tiesas, kuras jurisdikcija ir atzīta saskaņā ar šīs regulas 3. pantu, pieņemtu nolēmumu automātiska atzīšana, tomēr šīs pašas regulas 24. pantā šis noteikums ir mīkstināts par labu personām, kuras ir labticīgi izpildījušas saistību, labticību novērtējot pēc tā, vai konkrētā persona zināja vai nezināja par uzsākto maksātnespējas procedūru. Šī nezināšana tiek prezumēta, ja saistība ir izpildīta pirms publikācijas konkrētajā valstī.

75.

Šīs normas ir jāskata kopumā, ņemot vērā Regulā Nr. 1346/2000 paredzēto automātiskās atzīšanas sistēmu, līdztekus vēlmei aizsargāt trešās personas, kuras ir labticīgi izpildījušas savas saistības.

76.

Kā to Tiesa ir formāli atgādinājusi spriedumā Eurofood ( 30 ) un kā tas izriet no Regulas Nr. 1346/2000 22. apsvēruma, šīs regulas 16. panta 1. punktā definētais prioritātes noteikums, saskaņā ar kuru vienā dalībvalstī uzsākta maksātnespējas procedūra tiek atzīta visās dalībvalstīs, tiklīdz tā rada sekas procedūras uzsākšanas valstī, balstās uz savstarpējās uzticības principu, no kura it īpaši izriet, ka dalībvalsts tiesa, kurā tiek lemts par galvenās maksātnespējas procedūras uzsākšanu, ievērojot minētās regulas 3. panta 1. punktu, ir pārbaudījusi savu jurisdikciju, proti, izvērtējusi, vai parādnieka galveno interešu centrs atrodas šajā dalībvalstī. Savukārt atbilstoši Regulas 22. apsvērumā precizētajam no savstarpējas uzticības principa izriet prasība, lai citu dalībvalstu tiesas atzītu nolēmumu, ar kuru ir uzsākta galvenā maksātnespējas procedūra, bez iespējas pārbaudīt pirmās tiesas sniegto vērtējumu par tās piekritību ( 31 ).

77.

Tas ir nozīmīgs interpretācijas rādītājs, kurš ir jāatceras otrā, trešā un ceturtā prejudiciālā jautājuma izvērtējumā, ko izklāstīšu turpmāk.

78.

Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot posmu, kurā persona vajadzības gadījumā var atsaukties uz Regulas Nr. 1346/2000 24. panta 1. punktā paredzētā atbrīvojuma no saistībām sekām.

79.

Citiem vārdiem, ir jānosaka, kurā brīdī var tikt uzskatīts, ka maksātnespējas procedūra ir sākta attiecībā pret parādnieku šī panta nozīmē.

80.

Spriedumā EuroFood ( 32 ) ir sniegtas ļoti noderīgas norādes šajā jautājumā.

81.

Atgādinu, ka minētajā lietā Tiesai tika tostarp jautāts par to, vai tāds nolēmums dalībvalsts tiesā, kurā tiek izskatīta prasība par sabiedrības atzīšanu par maksātnespējīgu, ar kuru tiek iecelts maksātnespējas procedūras administrators ar pilnvarām un kura rezultātā sabiedrības vadītājiem šīs pašas pilnvaras tiek atņemtas, būtu jāuzskata par “nolēmumu, ar ko sāk maksātnespējas procedūru” Regulas Nr. 1346/2000 nozīmē.

82.

Norādot, ka maksātnespējas procesa uzsākšanas nosacījumi un formalitātes ir noteikti valstu tiesībās un dalībvalstīs būtiski atšķiras ( 33 ), Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1346/2000 ieviestās sistēmas efektivitātes nodrošināšanai ir svarīgi, lai tās 16. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais atzīšanas princips varētu tikt piemērots “pēc iespējas ātrāk” procedūras laikā ( 34 ). Šādos apstākļos “nolēmums, ar ko sāk maksātnespējas procedūru” Regulas izpratnē ir ne tikai lēmums, kas atbilstoši tās dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, kurā atrodas tiesa, kas šo nolēmumu ir pieņēmusi, tiek formāli kvalificēts ne vien kā nolēmums, ar ko sāk maksātnespējas procedūru, bet arī pieteikuma sakarā ar parādnieka maksātnespēju rezultātā taisīts nolēmums sākt Regulas A pielikumā paredzēto procedūru, ja šī nolēmuma rezultātā tiek atsavināta parādnieka manta un tiek iecelts minētās Regulas C pielikumā paredzētais likvidators [maksātnespējas administrators] ( 35 ).

83.

Manuprāt, šāds secinājums mutatis mutandis ir attiecināms arī uz Regulas Nr. 1346/2000 24. panta interpretāciju.

84.

Atbilstoši Virgós/Schmit ziņojumam (187. punkts) izrādās, ka šī norma – tāpat kā regulas 16. pants – tika ietverta, lai kompensētu trešo personu labticīgi veiktiem darījumiem iespējamās nevēlamās sekas no maksātnespējas sākšanas nolēmumu, ļoti plašā izpratnē, automātiskas atzīšanas.

85.

Regulas Nr. 1346/2000 24. pantā ir konkrēti paredzēts aizsargāt trešās personas, kuras labticīgi un pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas ir izpildījušas saistību parādniekam maksātnespējas procesā, kura bija jāizpilda maksātnespējas procesa administratoram. Labticība tiek prezumēta, līdz tiek pierādīts pretējais, ja saistība ir izpildīta pirms šīs regulas 21. pantā paredzētās publikācijas ( 36 ). Tomēr pretējai pusei aizvien ir iespēja pierādīt, ka saistība nav izpildīta labticīgi un tādējādi atbrīvojums no atbildības nevar iestāties.

86.

Turklāt šis risinājums ir tieši saglabāts jaunajā Regulā 2015/848. Tās 2. panta 7. punkta ii) apakšpunktā “nolēmums sākt maksātnespējas procedūru” šajā regulā ir tiesas lēmums iecelt maksātnespējas procedūras administratoru, ieskaitot, atbilstoši B pielikumam, pagaidu likvidatoru [maksātnespējas administratoru].

87.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ierosinu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 1346/2000 24. pants ir piemērojams dalībvalstī parādniekam izpildītai saistībai, kas izdarīta pēc tam, kad citā dalībvalstī ir bijis iesniegts pieteikums par maksātnespējas procedūras uzsākšanu par parādnieka mantu un ir bijis iecelts pagaidu maksātnespējas administrators, bet dalībvalstī, kur atrodas parādnieka galveno interešu centrs, vēl nav pieņemts tiesas nolēmums, ar ko sākta maksātnespējas procedūra.

88.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 1346/2000 24. pants ir piemērojams, ja sākotnējais maksātnespējīga parādnieka rīcības darījums tiek uzskatīts par spēkā neesošu atbilstoši tās valsts tiesībām, kurā atrodas tiesa ar jurisdikciju maksātnespējas jomā, un ja šī spēkā neesamība izriet tieši no maksātnespējas procedūras.

89.

Jāatgādina, ka ar Regulas 1346/2000 24. pantu kontekstā ar tās 30. apsvērumu ir ieviests vispārīgs noteikums par trešo personu labticīga izpildījuma aizsardzību gadījumos, kad tās izpilda savas saistības parādniekam pēc tam, kad citā valstī jau ir uzsākts maksātnespējas process, bet šī trešā persona nevarēja par to zināt.

90.

Kā Tiesa to ir precizējusi, šis pants nav viena no minētajām kolīziju normām, bet gan materiālo tiesību norma, kas ir piemērojama katrā dalībvalstī neatkarīgi no lex concursus ( 37 ).

91.

Nedz Regulas Nr. 1346/2000 24. pants, nedz trešo personu – labticīgo parādnieku – aizsardzības mērķis, kura sasniegšanai šī norma ir pieņemta, neļauj tās piemērošanu attiecināt tikai uz saistībām, kas radušās ārpus jebkādas saiknes ar maksātnespējas procedūru. Līdz ar to ne trešo personu saistības pret parādnieku raksturam, ne tās juridiskajam pamatojumam nevajadzētu būt nozīmei Regulas Nr. 1346/2000 24. panta piemērošanā.

92.

Tomēr ir jāprecizē, ka šī norma ir izmantojama tikai tad, ja, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus, joprojām var tikt prezumēts, ka šī trešā persona patiešām nezina par maksātnespējas procedūras uzsākšanu, kas normālā gadījumā tai liktu konkrēto maksājumu veikt procesa ietvaros ieceltam maksātnespējas procedūras administratoram.

93.

Tādējādi, kā iepriekš esmu to norādījis, pretējai pusei – neatkarīgi no publikācijas par maksātnespējas procedūras sākšanu dalībvalstī – katrā ziņā vienmēr ir iespēja pierādīt, ka konkrētā trešā persona patiesībā par to zināja, ka saistības izpildījums nav veikts labticīgi un ka līdz ar to Regulas Nr. 1346/2000 24. panta 1. punktā noteiktais atbrīvojums no saistībām nevar īstenoties.

94.

Līdz ar to trešās personas saistības pret maksātnespējīgu parādnieku juridiskajam pamatam nav nozīmes Regulas Nr. 1346/2000 24. panta piemērošanā. Pretējai pusei – neatkarīgi no tā, ka lēmums par maksātnespējas procedūras sākšanu dalībvalstī nav publicēts, – vienmēr ir iespējas pierādīt, ka konkrētā trešā persona patiesībā par to zināja, ka saistība nav izpildīta labticīgi un ka līdz ar to nevar īstenoties atbrīvojums no saistības.

95.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Regulas Nr. 1346/2000 24. panta 2. punkta otrajā teikumā paredzētā nezināšanas prezumpcija ir piemērojama, ja lēmumi par pagaidu maksātnespējas administratora iecelšanu un maksātnespējīgā parādnieka rīcības darījumiem nav publicēti dalībvalstī, kurā ir parādnieka domicils, bet šajā valstī ir noteikta šo aktu obligāta publicēšana atbilstoši šīs regulas 21. panta 2. punktam.

96.

Iesniedzējtiesas šaubas attiecas uz šīs prezumpcijas piemērojamību tādos apstākļos kā pamatlietā, ja Regulas Nr. 1346/2000 16. panta 1. punktā un 25. panta 1. punkta trešajā teikumā ir paredzēta automātiska atzīšana nolēmumiem par nodrošināšanas pasākumiem, kurus ir pieņēmusi jebkuras citas dalībvalsts tiesa, kam ir jurisdikcija maksātnespējas jomā.

97.

No iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka Bulgārijas tiesībās ir paredzēts obligāti publicēt ārvalstu nolēmumus par maksātnespējas procedūras sākšanu.

98.

Ir svarīgi atgādināt, ka Regulas Nr. 1346/2000 21. panta 1. punktā ir noteikts vispārīgs noteikums par iespēju jebkurā citā dalībvalstī, kas nav maksātnespējas procedūras uzsākšanas dalībvalsts, publicēt nolēmumu, ar ko sākta maksātnespējas procedūra, un, vajadzības gadījumā, nolēmumu par maksātnespējas procedūras administratora iecelšanu. Saskaņā ar šīs regulas 21. panta 2. punktu izņēmuma gadījumā ir atļauts nolēmumu publikāciju noteikt kā obligātu dalībvalstī, kurā parādniekam ir uzņēmums. Šādos gadījumos maksātnespējas administrators vai iestādes, kas šajā sakarā ir pilnvarotas dalībvalstī, kurā ir sākta procedūra, veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šādu publikāciju.

99.

Manuprāt, atbilstoši Regulā Nr. 1346/2000 noteiktajam savstarpējas atzīšanas principam šīs regulas 24. panta 2. punktā paredzētā nezināšanas prezumpcija ir jāpiemēro pat tādos gadījumos, kad šīs pašas regulas 21. panta 2. punktā minētās iestādes nav veikušas visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu ārvalstu nolēmuma, ar ko sākta maksātnespējas procedūra, publicēšanu tās dalībvalsts reģistrā, kuras teritorijā ir atbildētāja uzņēmuma adrese.

100.

Šis secinājums vispār izriet no Regulas Nr. 1346/2000 24. panta 2. punkta pirmā teikuma. Šajā normā paredzētā nezināšanas prezumpcija attiecībā uz maksātnespējas procedūras uzsākšanu ir piemērojama, ja trešā persona – parādnieks – ir izpildījusi saistību maksātnespējīgajam parādniekam pirms šīs regulas 21. pantā paredzētās publikācijas. Šajā ziņā nav cita nosacījuma, un normas teksts neizslēdz obligātu publikāciju, kas minēta Regulas Nr. 1346/2000 21. panta 2. punktā.

101.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: