1.

Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) Tiesai vaicā par vairāku Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/40/ES (2014. gada 3. aprīlis) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK ( 2 ) normu interpretāciju un spēkā esamību, ņemot vērā Savienības primārās tiesības.

2.

Šie jautājumi tika uzdoti tiesvedībā starp tabakas ražotāju Planta Tabak-Manufaktur Dr. Manfred Obermann GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Planta Tabak”) un Land Berlin (Berlīnes federālā zeme, Vācija), kurā šis uzņēmums apstrīd, ka precēm, ko tas pārdod, ir piemērojams Vācijas tiesiskais regulējums, ar kuru transponēta šī direktīva.

3.

Daudzie iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi aicina Tiesu no jauna vērtēt dažus aspektus, kas jau ir apspriesti tās 2016. gada 4. maija spriedumos Polija/Parlaments un Padome ( 3 ), kā arī Philip Morris Brands u.c. ( 4 ), it īpaši aizliegumu laist tirgū tabakas izstrādājumus ar raksturīgu aromātu un tabakas izstrādājumu noformēšanas noteikumus, ar ko ir aizliegti visi tie elementi vai aspekti, kas var veicināt šo izstrādājumu patēriņu un kas paredzēti attiecīgi Direktīvas 2014/40 7. panta 1. un 7. punktā, kā arī 13. panta 1. punktā.

4.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos tomēr tiks analizēti tikai divi šādi aspekti. Vispirms es vērtēšu pirmā aizlieguma spēkā esamību, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu, ciktāl Savienības likumdevējs Direktīvas 2014/40 7. panta 14. punktā ir paredzējis pārejas posmu, kas piemērojams tabakas izstrādājumiem, kuriem piemīt raksturīgs aromāts un kuru pārdošanas apjoms Savienībā attiecīgā produktu kategorijā pārsniedz 3 %. Pēc tam es pievērsīšos otrās normas interpretācijai, lai noteiktu, vai tajā uz tabakas izstrādājumiem, kuriem piemīt raksturīgs aromāts un kurus joprojām drīkst pārdot, ir aizliegts atsaukties uz aromātu, kuru tie satur.

5.

Es ieteikšu Tiesai atbildēt, pirmkārt, ka Direktīvas 2014/40 7. panta 1., 7. un 14. punkts atbilst vienlīdzīgas attieksmes principam un, otrkārt, ka šīs direktīvas 13. panta 1. punktā faktiski ir aizliegts uz to izstrādājumu iepakojuma, kurus joprojām atļauts pārdot, lietot šādu atsauci uz raksturīgu aromātu.

6.

Direktīvas 2014/40 preambulas 16., 25. un 27. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

7.

Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus par:

[..]

lai sekmētu netraucētu tabakas un ar to saistītu izstrādājumu iekšējā tirgus darbību, par pamatu ņemot augstu cilvēku, īpaši jauniešu, veselības aizsardzības līmeni, un lai pildītu Savienības pienākumus, kas noteikti PVO Vispārējā konvencijā par tabakas uzraudzību (Konvencija).”

8.

Minētās direktīvas 7. pantā “Sastāvdaļu reglamentēšana” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis aizliedz laist tirgū tabakas izstrādājumus ar raksturīgu aromātu.

[..]

7.   Dalībvalstis aizliedz laist tirgū tabakas izstrādājumus, kuru jebkuras sastāvdaļas, piemēram, filtri, papīri, iepakojums, kapsulas, satur aromatizētājus vai jebkādus tehniskus elementus, kas varētu mainīt attiecīgo tabakas izstrādājumu smaržu vai garšu vai to dūmu intensitāti. Filtri, papīri un kapsulas nesatur tabaku vai nikotīnu.

[..]

12.   Tabakas izstrādājumus, kas nav cigaretes un tinamā tabaka, atbrīvo no 1. un 7. punktā noteiktajiem aizliegumiem. Ja Komisijas ziņojumā tiek konstatēta būtiska apstākļu maiņa, Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 27. pantu, lai atsauktu minēto atbrīvojumu konkrētai izstrādājumu kategorijai.

[..]

14.   Šā panta noteikumus attiecībā uz tabakas izstrādājumiem, kuriem piemīt raksturīgs aromāts un kuru pārdošanas apjoms Savienībā attiecīgā produktu kategorijā ir 3 % vai vairāk, piemēro no 2020. gada 20. maija.

[..]”

9.

Šīs pašas direktīvas 13. pantā “Izstrādājumu noformējums” ir noteikts:

“1.   Iepakojuma vienības un jebkāda ārējā iepakojuma, kā arī paša tabakas izstrādājuma marķējums neietver nevienu elementu vai aspektu, kas:

[..]

3.   Saskaņā ar 1. un 2. punktu aizliegti elementi un aspekti cita starpā var būt (uzskaitījums nav pilnīgs) uzraksti, simboli, nosaukumi, preču zīmes, grafiskas vai citas zīmes.”

10.

Direktīva 2014/40 Vācijā tika transponēta it īpaši ar 2016. gada 4. aprīļaGesetz über Tabakerzeugnisse und verwandte Erzeugnisse (Likums par tabakas un saistītiem izstrādājumiem) (BGBl. 2016 I, 569. lpp.; turpmāk tekstā – “TabakerzG”), kas stājās spēkā 2016. gada 20. maijā.

11.

TabakerzG 5. pantā “Sastāvdaļas” ir noteikts:

“(1)   Ir aizliegts laist tirgū:

12.

TabakerzG 18. pantā “Aizliegumi ar mērķi aizsargāt patērētājus pret maldināšanu” ir paredzēts:

“[..]

(2)   Ir aizliegts laist tirgū tabakas izstrādājumus, uz iepakojuma vienībām, ārējā iepakojuma vai paša tabakas izstrādājuma izvietojot maldinošu reklāmas informāciju. It īpaši tas tā ir gadījumā:

[..]

[..]”

13.

TabakerzG 47. panta “Pagaidu noteikumi” 4. punktā ir paredzēts:

“Attiecībā uz cigaretēm un tinamo tabaku, kuru pārdošanas apjoms Savienībā attiecīgā produktu kategorijā ir 3 % vai vairāk, 5. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktu piemēro no 2020. gada 20. maija.”

14.

Planta Tabak ir ģimenes uzņēmums, kas ražo un pārdod dažāda veida tabakas izstrādājumus. Pirms bija stājusies spēkā Direktīva 2014/40, viena no šī uzņēmuma specialitātēm bija aromatizēta tinamā tabaka. Lielākā daļa šīs produkcijas bija mentola tabaka. Minētais uzņēmums pārdod arī nelielu klāstu cigarešu, lielākoties aromatizētu, ūdenspīpju tabakas, kā arī, nelielākā apjomā, cigarillus, cigārus un piederumus smēķētājiem.

15.

2016. gada 4. aprīlī Vācijas likumdevējs pieņēma TabakerzG, ar ko transponē Direktīvu 2014/40. 2016. gada 25. aprīlīPlanta Tabak cēla Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa) prasību, ar kuru apstrīdēja šī likuma normu attiecībā uz aizliegumu laist tirgū tabakas izstrādājumus ar raksturīgu aromātu, uz brīdinājumiem par ietekmi uz veselību un uz produktu noformēšanas noteikumiem piemērošanu tabakas izstrādājumiem, ko šis uzņēmums ražo un pārdod. Tomēr minētajai tiesai ir šaubas par minētās direktīvas attiecīgo normu spēkā esamību un interpretāciju.

16.

Šajos apstākļos ar 2017. gada 21. aprīļa lēmumu, kas Tiesā iesniegts 2017. gada 27. aprīlī, Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai tostarp šos jautājumus:

[..]

17.

Planta Tabak, Spānijas, Francijas, Ungārijas, Apvienotās Karalistes un Norvēģijas valdības, Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesā rakstveida apsvērumus.

18.

Planta Tabak, Spānijas un Apvienotās Karalistes valdības, Parlaments, Padome, kā arī Komisija piedalījās 2018. gada 21. marta tiesas sēdē.

19.

Viena no dažādajām Direktīvas 2014/40 sekām attiecībā uz Savienības tiesisko regulējumu tabakas jomā ir vērā ņemams aizliegums laist tirgū izstrādājumus ar raksturīgu aromātu ( 7 ), kas paredzēts šīs direktīvas 7. panta 1. punktā. Šī panta 7. punktā turklāt ir aizliegti tabakas izstrādājumi, kuru jebkuras sastāvdaļas, piemēram, filtri, papīri, iepakojums, kapsulas, satur aromatizētājus vai jebkādus tehniskus elementus, kas varētu mainīt attiecīgo tabakas izstrādājumu smaržu vai garšu vai to dūmu intensitāti. Šobrīd šie aizliegumi attiecas tikai uz cigaretēm un tinamo tabaku ( 8 ).

20.

Nosakot šos aizliegumus, Savienības likumdevējs vēlējās izņemt no tirgus vaniļas, šokolādes vai arī mentola tabakas izstrādājumus. Direktīvas 2014/40 preambulas 16. apsvērumā ir izklāstīti tā iemesli. Likumdevējs būtībā uzskatīja, ka šie izstrādājumi var rosināt, it īpaši jauniešu vidū, smēķēšanas sākšanu un ietekmēt patērētāju ieradumus. Kā norādījusi Tiesa – šādi aromāti maskē vai samazina tabakas dūmu rūgtumu un palīdz veicināt un piekopt smēķēšanu ( 9 ).

21.

Minētie aizliegumi principā stājās spēkā 2016. gada 20. maijā, dienā, līdz kurai dalībvalstīm bija jātransponē Direktīva 2014/40 ( 10 ). Tomēr šīs direktīvas 7. panta 14. punktā ir paredzēts, ka tabakas izstrādājumus, kuriem piemīt raksturīgs aromāts un kuru pārdošanas apjoms Savienībā attiecīgā produktu kategorijā ( 11 ) ir 3 % vai vairāk, varēs turpināt laist tirgū līdz 2020. gada 20. maijam ( 12 ).

22.

Planta Tabak, kurai pievienojas iesniedzējtiesa, uzskata, ka Direktīvas 2014/40 7. panta 14. punktā ir nepamatoti paredzēti atšķirīgi nosacījumi salīdzināmiem tabakas izstrādājumiem un tādējādi tas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam. It īpaši, lai arī ir vispārpieņemts, ka mentola cigaretēm ir noteikts šajā normā paredzētais pārejas posms ( 13 ), saskaņā ar Planta Tabak rīcībā esošo informāciju tas netiekot piemērots mentola tinamajai tabakai ( 14 ). Turklāt šis posms netiekot piemērots tabakas izstrādājumiem, kuri satur citus aromātus, tādus kā vaniļa vai eikalipts. Tomēr visiem šiem izstrādājumiem esot raksturīgas identiskas objektīvās īpašības, un tie radot vienādus riskus cilvēku veselībai.

23.

Jāatzīmē, ka spriedumos Polija/Parlaments un Padome ( 15 ), kā arī Philip Morris Brands u.c. ( 16 ) Tiesa jau ir lēmusi par Direktīvas 2014/40 7. panta 1. un 7. punktā paredzēto aizliegumu laist tirgū tabakas izstrādājumus ar raksturīgu aromātu spēkā esamību, ņemot vērā samērīguma principu. Turpretī jautājums par šo normu spēkā esamību, tās lasot kopā ar šīs direktīvas 7. panta 14. punktu, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu, vēl nav ticis uzdots.

24.

Šajā saistībā ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips kā vispārējs Savienības tiesību princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma ( 17 ).

25.

Starp normām, uz kurām iesniedzējtiesa atsaucas savā jautājumā, Direktīvas 2014/40 7. panta 14. punkts rada šādu atšķirīgu attieksmi. Šī norma nosaka tādu nošķīrumu starp tabakas izstrādājumiem ar raksturīgu aromātu, kas pamatots ar katra no tiem pārdošanas apjomu attiecīgā produktu kategorijā. No tā izriet, piemēram, ka, pirmkārt, mentola cigaretēm, kuru pārdošanas apjoms Savienībā “cigarešu” kategorijā ir augstāks par 3 %, un, otrkārt, cigaretēm, kurām piemīt retāk sastopams aromāts un kuru pārdošanas apjoms nesasniedz šo robežvērtību, tiek piemēroti atšķirīgi noteikumi. Pirmās minētās varēs laist apgrozībā līdz 2020. gada 20. maijam, savukārt otrās minētās bija jāizņem no tirgus līdz 2016. gada 20. maijam.

26.

Līdz ar to vispirms ir jāpārbauda, vai tabakas izstrādājumi, kuriem piemīt raksturīgs aromāts un kuri nesasniedz Direktīvas 2014/40 7. panta 14. punktā paredzēto 3 % robežvērtību, un izstrādājumi, kuri sasniedz šo robežvērtību, ir līdzīgās situācijās (2). Pieņemot, ka tas tā ir, pēc tam būs jāvērtē, vai atšķirīgajai attieksmei, kas tādējādi šiem izstrādājumiem tiek piemērota, ir objektīvs pamatojums (3).

27.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru “atšķirīgo situāciju salīdzināmais raksturs tiek novērtēts, ņemot vērā visus to raksturojošos elementus. Šie elementi ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Savienības tiesību akta, ar ko tiek ieviesta attiecīgā atšķirība, priekšmetu un mērķi. Turklāt ir jāņem vērā tās jomas principi un mērķi, kurā attiecīgais akts ietilpst” ( 18 ).

28.

Piemērojot šo “pārbaudi” šai lietai, ņemot vērā esošās nostājas ( 19 ), ir jāuzdod ievada jautājums: vai aplūkojamo situāciju salīdzināmība tiek novērtēta, ņemot vērā Direktīvas 2014/40 vispārējos mērķus vai arī konkrētos nolūkus, kas minēti tās 7. panta 14. punktā, vai arī šos abus apsvērumus?

29.

Ņemot vērā divpakāpju pārbaudi, kuru veic Tiesa savā judikatūrā, – situāciju salīdzināmība un objektīvs pamatojums – manuprāt, loģika ir šāda. Salīdzināmības stadijā ir jānosaka, vai aplūkojamās situācijas principā ir līdzīgas, ņemot vērā attiecīgā instrumenta vispārējos nolūkus. Vajadzības gadījumā pamatojuma stadija ļauj noteikt, vai, neraugoties uz šo principā pastāvošo salīdzināmību, attiecībā uz šī instrumenta konkrētu normu pastāv īpaši apsvērumi, kas ir saderīgi ar minētā instrumenta priekšmetu un mērķi un kas pamato atšķirīgu attieksmi.

30.

Kopumā, lai salīdzinātu tādu tabakas izstrādājumu ar raksturīgu aromātu situāciju, kuru pārdošanas apjoms attiecīgajā produktu kategorijā pārsniedz 3 % robežvērtību, un tādu izstrādājumu situāciju, kuru pārdošanas apjoms nesasniedz šo robežvērtību, manuprāt, ir jāpieslienas Direktīvas 2014/40 vispārējiem mērķiem. Šīs direktīvas 7. panta 14. punkta īpašie nolūki, manuprāt, vajadzības gadījumā būs jāanalizē objektīvā pamatojuma posmā.

31.

Attiecībā uz Direktīvas 2014/40 mērķiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar tās 1. pantu tai ir divkāršs vai pat trīskāršs mērķis. Tas ir sekmēt netraucētu tabakas un ar to saistītu izstrādājumu iekšējā tirgus darbību, par pamatu ņemot augstu cilvēku, īpaši jauniešu, veselības aizsardzības līmeni, un pildīt Savienības pienākumus, kas noteikti PVO Vispārējā konvencijā par tabakas uzraudzību (turpmāk tekstā – “VKTU”) ( 20 ).

32.

Ņemot vērā šo trīskāršo mērķi, Savienības likumdevējs uzskatīja, ka visiem tabakas izstrādājumiem ar raksturīgu aromātu principā ( 21 ) ir jāpiemēro viens tiesiskais regulējums. Tas uzskatīja, ka visi šie izstrādājumi var veicināt tabakas patēriņa uzsākšanu vai ietekmēt patēriņa paradumus. Šajā saistībā saskaņošanas pasākumu noteikšana, pamatojoties uz LESD 114. pantu, bija vērsta tieši uz to, lai izvairītos no “pasākumiem, ar kuriem nepamatoti paredz atšķirīgus nosacījumus dažāda veida aromatizētām cigaretēm” ( 22 ). Šo pasākumu mērķis bija kopumā izskaust un novērst jebkādas atšķirības valstu tiesiskajā regulējumā par tādu sastāvdaļu izmantošanu, kas rada raksturīgu aromātu.

33.

Turklāt VKTU, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies ieviest, nav noteiktas atšķirības starp tabakas izstrādājumiem ar raksturīgu aromātu. Daļējās vadlīnijās VKTU 9. un 10. panta piemērošanai tiek mudināts atteikties no sastāvdaļām, ko izmanto it īpaši izstrādājuma garšas uzlabošanai, un nav noteikta nekāda atšķirība starp aromātiem, kas var tikt pievienoti tabakas izstrādājumiem ( 23 ).

34.

Tiesa izmantoja tādu pašu pieeju savos 2016. gada 4. maija spriedumos Polija/Parlaments un Padome un Philip Morris Brands u.c. ( 24 ), nolemjot, ka dažādiem tabakas izstrādājumiem ar raksturīgu aromātu, pirmkārt, ir analoģiskas objektīvās īpašības un, otrkārt, līdzīga ietekme uz tabakas patēriņa uzsākšanu un tā piekopšanu.

35.

Iepriekš minētie apsvērumi man liek secināt, ka visi aromatizētie tabakas izstrādājumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 2014/40 7. panta 1. un 7. punktā paredzētie raksturīgo aromātu aizliegumi, atrodas līdzīgās situācijās vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanas vajadzībām un to pārdošanas apjomam Savienībā šajā saistībā nav nozīmes.

36.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atšķirīga attieksme pret līdzīgām situācijām ir pamatota, “ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, ko izvirza aplūkojamie tiesību akti, un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, ko ar šo attiecīgo attieksmi ir vēlme sasniegt” ( 25 ).

37.

Tā kā Direktīva 2014/40 ir Savienības tiesību akts, Savienības likumdevējam ir jāpierāda šāda kritērija esamība, sniedzot Tiesai šajā saistībā nepieciešamos elementus ( 26 ).

38.

To ņemot vērā, Tiesa atzīst, ka Savienības likumdevējam ir plaša rīcības brīvība tādā jomā, par kādu ir runa šajā lietā, kurā tam ir jāizdara izvēle ar politiku, ekonomiku un sociālām lietām saistītos jautājumos un kurā tam ir jāveic sarežģīts novērtējums. Tiesa nevēlas aizstāt likumdevēja vērtējumu ar savu vērtējumu. Tā vienīgi veic ierobežotu tiesas pārbaudi, cenšoties atklāt pasākuma iespējamo acīmredzami neatbilstošo raksturu salīdzinājumā ar mērķi, ko šis pats likumdevējs ir vēlējies sasniegt ( 27 ). Konkrētāk, saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārbaudi tiek sodītas patvaļīgas attieksmes atšķirības, proti, tās, kas acīmredzami nav pamatotas ar objektīviem un atbilstošiem kritērijiem attiecībā uz izvirzīto mērķi ( 28 ).

39.

Šajā gadījumā Direktīvas 2014/40 preambulas 16. apsvērumā ir sniegts pirmais pamatojums ar tās 7. panta 14. punktu ieviestajai atšķirīgajai attieksmei. Šajā apsvērumā ir norādīts, ka atteikšanās no tādiem tabakas izstrādājumiem ar raksturīgu aromātu, kuriem ir augsts pārdošanas apjoms, būtu jāveic ilgākā laikposmā, “lai patērētājiem būtu pienācīgi daudz laika izvēlēties citus produktus” ( 29 ).

40.

Šajā saistībā Parlaments, Padome un Komisija savos apsvērumos precizē, ka likumdevējs vēlējās ņemt vērā, ka daži raksturīgie aromāti ir patērētāju īpaši iecienīti un tādējādi ir būtiska viņu patēriņa ieradumu daļa. Šādi ieradumi var zust vienīgi pakāpeniski.

41.

Turklāt Tiesa spriedumos Polija/Parlaments un Padome, kā arī Philip Morris Brands u.c. ( 30 ) ir noteikusi citu pamatojumu Direktīvas 2014/40 7. panta 14. punktā paredzētajam pārejas posmam. Vērtēdama aizlieguma laist tirgū tabakas izstrādājumus ar raksturīgu aromātu spēkā esamību, ņemot vērā samērīguma principu, Tiesa ir lēmusi, ka šis pārejas posms ir domāts arī tam, lai dotu pielāgošanās laikposmu tabakas ražotājiem ( 31 ).

42.

Šie divi pamatojumi atbilst vienai un tai pašai loģikai – izvairīties no dažām ekonomiskām un sociālām sekām, ko var radīt Savienībā plaši ražotu un lietotu preču straujš aizliegums.

43.

Direktīvas 2014/40 sagatavošanas darbi atklāj arī to, ka likumdošanas procesā tika izteikta doma neaizliegt mentola tabakas izstrādājumus, kuri tiek uzskatīti par patērētāju plaši lietotiem. Šķiet, ka Direktīvas 2014/40 7. panta 14. punktā paredzētais pārejas posms vismaz daļēji ir rezultāts politiskam kompromisam starp, pirmkārt, tiem, kuri vēlējās pilnībā atbrīvot šos izstrādājumus no raksturīgo aromātu aizlieguma, un, otrkārt, tiem, kuri atbalstīja šādu aizliegumu ( 32 ).

44.

Iesniedzējtiesa apšauba, ka šādi iemesli ir saderīgi ar Direktīvā 2014/40 izvirzīto cilvēku veselības aizsardzības mērķi. Tomēr es uzskatu, ka tik sarežģītā, sensitīvā un no ekonomiskā viedokļa nozīmīgā jomā kā tabakas izstrādājumu regulējums, Savienības likumdevējs nav pārkāpis savu plašo rīcības brīvību, nosakot tabakas izstrādājumu ar raksturīgu aromātu laišanas tirgū aizliegumu pa posmiem.

45.

Šajā saistībā tas, ka Savienības likumdevējs tikai uz laiku atlika dažu tabakas izstrādājumu ar raksturīgu aromātu aizlieguma stāšanos spēkā, ir nozīmīgi. Manā ieskatā likumdevējam bija atļauts cilvēku veselības aizsardzības mērķi īstenot pakāpeniski, paredzot ierobežoti piemērojamas atkāpes un atbilstošus pārejas posmus ( 33 ).

46.

Tiesa turklāt pastāvīgi ir lēmusi, ka tad, ja Savienības likumdevējam ir jāpieņem noteikumi attiecībā uz sarežģītu situāciju, tas drīkst to veikt vairākos posmos, ja tā izvēle ir pamatota ar objektīviem un atbilstošiem kritērijiem attiecībā uz izvirzīto mērķi ( 34 ).

47.

Tas, ka vispirms no tirgus tiek izņemti “nišas” produkti, bet pēc tam patērētāju plaši iecienīti produkti, šim nolūkam pamatojoties uz pārdošanas apjomu attiecīgā produktu kategorijā, manā ieskatā atbilst šiem nosacījumiem.

48.

Pirmkārt, šāds kritērijs attiecībā uz izvēlētajiem produktiem ir objektīvs. Uz jebkuru produktu, lai kādas būtu tā īpašības, var attiekties Direktīvas 2014/40 7. panta 14. punktā paredzētais pārejas posms, ja tā pārdošanas apjoms sasniedz noteikto robežvērtību. Tiesa, kā tika atgādināts ( 35 ), Parlamenta ierosinātie grozījumi, kas bija pamatā šai normai, bija skaidri vērsti uz mentolu un izstrādājumiem ar šo aromātu. Tomēr ir jākonstatē, ka likumdevējs pārskatīja savu redakciju un galu galā izmantoja neitrālu kritēriju.

49.

Turklāt pārdošanas apjoma kritērijs ir neitrāls attiecībā uz ražotājiem. Likumdevējs pievērsa vērību nevis to attiecīgajām tirgus daļām, bet katra produkta vispārējam pārdošanas apjomam. Attiecībā uz Planta Tabak apgalvojumu, saskaņā ar kuru tabakas izstrādājumus, kas pārsniedz minētā 7. panta 14. punktā paredzēto 3 % robežvērtību, lielākoties pārdodot daži multinacionāli tabakas uzņēmumi, savukārt “nišas” produktus galvenokārt ražojot mazie vai vidējie uzņēmumi, Tiesas rīcībā esošie materiāli neļauj pārbaudīt tā patiesumu. Prasītāja pamatlietā pati ražo aromatizētas cigaretes, savukārt Padome apgalvo, un tas netiek apstrīdēts, ka multinacionāli uzņēmumi pārdod arī “nišas” produktus. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka šis apgalvojums būtu pierādīts, manā ieskatā, tas nebūtu izšķirīgs. Jebkura politika kādām personām rada neizdevīgas sekas. Kā tika norādīts šo secinājumu 38. punktā, Savienības tiesai svarīgi ir tas, lai nošķīrums starp ieguvējiem un zaudētājiem netiktu pamatots ar patvaļīgu kritēriju. Tomēr šajā gadījumā pārdošanas apjoma kritērijs nepelna šādu kritiku.

50.

Otrkārt, šis kritērijs ir atbilstošs attiecībā uz dažādajiem norādītajiem mērķiem, proti, dot patērētājiem laiku nomainīt viņu ierastos paradumus un dot laiku nozarei piemēroties ( 36 ). Šajā saistībā pārdošanas apjoms, norādot attiecību starp pieprasījumu un piedāvājumu, atspoguļo gan izplatītus patēriņa paradumus, gan to, cik ekonomiski nozīmīga ir Savienības produkcija, uz kuru attiecas raksturīgo aromātu aizliegums.

51.

Turklāt, kā apgalvo Komisija, pārdošanas apjoma Savienībā kritērijs ir nozīmīgs, arī ņemot vērā juridisko pamatu, ar ko ir pamatota Direktīva 2014/40, proti, LESD 114. pantu, un ar šo direktīvu izvirzīto saskaņošanas mērķi. Dažu izstrādājumu aizlieguma ietekme uz iekšējā tirgus darbību zināmā mērā ir atkarīga no tā, cik apjomīga ir tirdzniecība starp dalībvalstīm. Minētais kritērijs arī šajā ziņā sniedz zināmu norādi par šo tirdzniecību.

52.

Tāpat es uzskatu, ka, izvēloties pārdošanas apjoma Savienībā attiecīgā produktu kategorijā 3 % robežvērtību, likumdevējs nav pārkāpis savu rīcības brīvību. Tas varēja saprātīgi uzskatīt, ka pārdošanas apjoma attiecīgā produktu kategorijā 3 % robežvērtība atspoguļo nozīmīgus patēriņa ieradumus un nozīmīgu ražošanas apjomu.

53.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka ar Direktīvas 2014/40 7. panta 14. punktu ieviestā atšķirīgā attieksme pret līdzīgiem tabakas izstrādājumiem ir objektīvi pamatota. Līdz ar to šī norma manā ieskatā ir spēkā, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu.

54.

Kopš Direktīvas 2014/40 7. panta 1. un 7. punktā paredzēto aizliegumu stāšanās spēkā 2016. gada 20. maijā lielāko daļu tabakas izstrādājumu ar raksturīgu aromātu vairs nedrīkst pārdot Savienībā.

55.

Dažus no šiem izstrādājumiem tomēr vēl var likumīgi ražot un pārdot Savienībā pēc šī datuma. Pirmkārt, kā tika norādīts saistībā ar pirmā jautājuma b) daļu ( 37 ), tādi tabakas izstrādājumi, kuriem piemīt raksturīgs aromāts un kuru pārdošanas apjoms Savienībā attiecīgā produktu kategorijā ir 3 % vai vairāk, – proti, it īpaši mentola cigaretes – būs aizliegti tikai no 2020. gada 20. maija. Otrkārt, tabakas izstrādājumus, kas nav cigaretes un tinamā tabaka, – proti, it īpaši pīpju tabaku, cigārus un cigarillus – aizvien var laist apgrozībā uz nenoteiktu laikposmu ( 38 ).

56.

To ņemot vērā, saskaņā ar Direktīvas 2014/40 13. panta 1. punkta c) apakšpunktu iepakojuma vienību, ārējā iepakojuma, kā arī paša tabakas izstrādājuma marķējums neietver “nevienu elementu vai aspektu”, kas “atsaucas uz garšu, smaržu, jebkādiem aromatizētājiem vai citām piedevām vai to trūkumu”. Šī panta 3. punktā ir paredzēts, ka šādi aizliegtie elementi un aspekti it īpaši ir “uzraksti, simboli, nosaukumi, preču zīmes, grafiskas vai citas zīmes” ( 39 ).

57.

Planta Tabak ieskatā, kam attiecībā uz šo jautājumu piekrīt iesniedzējtiesa, no tā izriet paradoksāla situācija, kurā tabakas ražotāji, tiesa gan, var likumīgi pārdot dažus tabakas izstrādājumus ar raksturīgu aromātu, tomēr nevar norādīt aromātu, ko šie izstrādājumi satur, iepakojuma vienību, ārējā iepakojuma, kā arī pašu tabakas izstrādājumu marķējumā ( 40 ).

58.

Bez šādas norādes patērētāji nevarot noteikt aromatizētos tabakas izstrādājumus vai, tieši pretēji, tos, kuri nav aromatizēti. Vēl bez šiem praktiskajiem apsvērumiem Direktīvas 2014/40 13. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais aizliegums radot ekonomiska rakstura problēmu. Ciktāl šādi aizliegtie elementi un aspekti ietver preču zīmes ( 41 ), tabakas ražotāji būšot spiesti atteikties no tām savām preču zīmēm, kurās ir veikta atsauce uz garšu, smaržu, jebkādiem aromatizētājiem vai citām piedevām.

59.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa aicina Tiesu precizēt, vai Direktīvas 2014/40 13. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas tikai uz elementiem un aspektiem, kuriem ir preces popularizēšanas vai reklāmas mērķis un kuri pārsniedz informēšanu vien par garšas, smaržas, jebkādu aromatizētāju vai citu piedevu esamību konkrētajā tabakas izstrādājumā, vai arī ir aizliegta pat atsauce uz šādu informāciju ( 42 ).

60.

Tiesa spriedumā Philip Morris Brands u.c. ( 43 ) lēma, ka Direktīvas 2014/40 13. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktais aizliegums iepakojuma vienību, ārējā iesaiņojuma, kā arī pašu tabakas izstrādājumu marķējumā norādīt jebkādus elementus vai aspektus, ar kuriem ir veikta atsauce uz garšu, smaržu, jebkādiem aromatizētājiem vai citām piedevām vai to trūkumu, ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai šī informācija ir objektīvi patiesa.

61.

Tāpat, pēc manām domām, nav šaubu par to, ka šajā normā ir aizliegtas pat neitrālas atsauces, kurām nav reklāmas rakstura, jo šīs normas formulējums nav interpretējams citādi.

62.

Kā norāda Komisija, minētā 13. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējumā nav ietverts nekāds ierobežojums attiecībā uz preces popularizēšanas vai reklāmas informāciju. Tas attiecas uz visiem (“nevienu”) elementiem vai aspektiem, kas “atsaucas” uz garšu, smaržu, jebkādiem aromatizētājiem vai citām piedevām. Šī panta 3. punkta formulējums, kas norāda, ka šādi aizliegtie elementi un aspekti “it īpaši” ir uzraksti, simboli, nosaukumi, preču zīmes, grafiskas “vai citas” zīmes, pastiprina iespaidu par to, ka [aizliegums ir] vispārējs.

63.

Turklāt, lai arī Savienības likumdevējs šī paša 13. panta 1. punkta a), b) un e) apakšpunktā ir lietojis formulējumus, kas, iespējams, var raisīt domu par zināmu kāda konkrēta produkta reklāmu (“popularizē”, “veicina”, “liek domāt”), formulējums “atsaucas uz”, kas lietots c) apakšpunktā, turpretī atspoguļo tikai to, vai, objektīvi raugoties, uz iepakojuma vienībām, uz ārējā iesaiņojuma, kā arī uz pašiem tabakas izstrādājumiem ir izvietota informācija par garšu, smaržu, jebkādiem aromatizētājiem vai citām piedevām ( 44 ).

64.

Šo interpretāciju apstiprina arī Direktīvas 2014/40 preambulas 25. un 27. apsvērums. Šajā saistībā no tā izriet, ka Savienības likumdevējs vēlējās aizliegt visus tabakas izstrādājumu noformējuma elementus, kas varētu maldināt patērētājus, īpaši jauniešus, attiecībā uz to kaitīgumu. To darot, tas, ņemot vērā pieejamos zinātniskos datus, uzskatīja, ka daži formulējumi (“ar zemu darvas saturu”, “viegls”, “īpaši viegls”, “maigs”, “dabīgs”, “organisks”, “bez piedevām”, “bez aromatizētājiem” u.c.), kā arī daži nosaukumi, attēli un zīmes var radīt šādu kļūdainu iespaidu ( 45 ).

65.

Savienības likumdevējs tādējādi nevēlējās tikai reglamentēt uz tabakas izstrādājumu iepakojuma esošos elementus un aspektus, un tā mērķis nebija tikai preci popularizējoši apgalvojumi, it īpaši tādi, kas ir nepatiesi vai ar kuriem dažiem izstrādājumiem tiek piedēvēta noteikta iedarbība. Tas aizliedza jebkādas atsauces uz noteiktu informāciju ar pierādītu pamudinošu ietekmi uz patērētājiem, pat ja šī informācija būtu patiesa, neitrāla un tai nebūtu reklāmas rakstura ( 46 ).

66.

Tiesa, Direktīvas 2014/40 preambulas 25. un 27. apsvērumā nav tiešas atsauces uz norādēm par garšas, smaržas, aromatizētāju vai citu piedevu esamību konkrētajā tabakas izstrādājumā, – ir minētas tikai norādes par šādu elementu neesamību. Tomēr likumdevēja loģika ir skaidra, – vienkārša informācija uz iepakojuma vienībām, uz ārējā iesaiņojuma, kā arī uz pašiem tabakas izstrādājumiem par garšu, smaržu, jebkādiem aromatizētājiem vai citām piedevām konkrētajā tabakas izstrādājumā pati par sevi var likt minimizēt šī izstrādājuma kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību un tādējādi veicināt tā patēriņu, un šī iemesla dēļ tā ir aizliegta ( 47 ).

67.

Tāpat, manuprāt, nav šaubu par to, ka attiecībā uz tabakas izstrādājumiem ar raksturīgu aromātu, kurus vēl var likumīgi ražot un pārdot pēc 2016. gada 20. maija ( 48 ), Direktīvas 2014/40 13. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir aizliegtas jebkādas norādes par aromātu, ko tie satur, uz iepakojuma vienībām, uz ārējā iesaiņojuma, kā arī uz pašiem šiem izstrādājumiem.

68.

Ir jāatgādina, ka raksturīgs aromāts saskaņā ar šīs direktīvas sniegto definīciju ir “izteikta smarža vai garša [..], ko rada piedeva vai piedevu kombinācija [..]” ( 49 ). Tādējādi ar šo normu divkārši ir aizliegts norādīt šādu raksturīgu aromātu uz attiecīgo izstrādājumu iepakojuma: pirmkārt, kā atsauci uz noteiktu garšu vai smaržu; otrkārt, kā atsauci uz piedevu vai piedevām, kas šo garšu vai smaržu rada.

69.

Turklāt Savienības likumdevējs Direktīvā 2014/40 nav paredzējis atkāpes no tās 13. panta 1. punkta c) apakšpunkta attiecībā uz šiem izstrādājumiem, kuri aizvien ir atļauti ( 50 ). Tas ir vēl jo pamanāmāk tāpēc, ka šāda atkāpe turpretī pastāv attiecībā uz elektroniskajām cigaretēm un smēķēšanai paredzētiem augu izcelsmes izstrādājumiem ( 51 ).

70.

Tātad tādu tabakas izstrādājumu, kuriem piemīt raksturīgs aromāts un kuru pārdošana vēl ir atļauta, iekļaušana Direktīvas 2014/40 13. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā izriet no apzinātas likumdevēja gribas. Tiesa, īstenojot savas interpretēšanas pilnvaras, nevar rīkoties likumdevēja vietā un iekļaut šajā direktīvā atšķirības, ko tas nav noteicis ( 52 ).

71.

Līdz ar to visi apsvērumi par nepieciešamību turpināt norādīt uz iepakojuma tabakas izstrādājumiem ar raksturīgu aromātu, kurus aizvien ir atļauts pārdot, to sastāvā esošos aromatizētājus ir jāattiecina uz iesniedzējtiesas uzdotā trešā jautājuma b) daļu ( 53 ), kas attiecas uz Direktīvas 2014/40 13. panta 1. punkta c) apakšpunkta spēkā esamību, ņemot vērā tiesības uz īpašumu, kas garantētas Hartas 17. pantā. Tā kā šis jautājums nav šo secinājumu priekšmets, es katram gadījumam vienīgi uzsvēršu šādus elementus.

72.

Neatkarīgi no tā, vai – līdzīgi tam, ko savos apsvērumos pauž Apvienotās Karalistes valdība, – tiktu uzskatīts, ka tiesības, kas tiek piešķirtas līdz ar preču zīmes reģistrāciju, ir vienīgi negatīvas – tādas, kas ļauj aizliegt zināmu rīcību trešajām pusēm, – vai arī tiktu uzskatīts, ka preču zīme savam īpašniekam piešķir arī pozitīvas tiesības tās izmantošanai, es uzskatu, ka preču zīmes izmantošana katrā ziņā ir atkarīga no tiesību ievērošanas, it īpaši tādu normu, tostarp Direktīvas 2014/40 13. panta 1. punkta c) apakšpunkta, ievērošanas, kuras atbilst tādam neatliekam mērķim kā cilvēku veselības aizsardzība ( 54 ).

73.

Tiesa, šīs tiesību normas nepieciešamību, ņemot vērā minēto mērķi, apstrīd Planta Tabak. Tās ieskatā, ciktāl daži tabakas izstrādājumi ir atbrīvoti no šīs direktīvas 7. panta 1. un 7. punktā paredzētajiem laišanas tirgū aizliegumiem, šis pats mērķis neliekot pārtraukt norādīt uz šo izstrādājumu iepakojuma aromātus, ko tie satur.

74.

Tomēr cilvēku, it īpaši jauniešu, veselības aizsardzība liek cīnīties arī par to, lai vairs nebūtu nekādu norāžu par raksturīgu aromātu uz joprojām atļauto izstrādājumu iepakojuma.

75.

Šajā saistībā izstrādājumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 2014/40 7. panta 12. punktā paredzētais atbrīvojums un kurus lielākoties lieto gados vecāki patērētāji un mazas iedzīvotāju grupas ( 55 ), tiek arī turpmāk rūpīgi pārbaudīti. Šai sakarā atteikšanās no noformējuma elementiem, kas var veicināt šo izstrādājumu patēriņu, ir pamatota, lai novērstu, ka vaniļas cigarilli mentola cigarešu vietā jauniešiem ir kā pamudinājums sākt smēķēt ( 56 ). Attiecībā uz tabakas izstrādājumiem, kuriem ir piemērojams šī panta 14. punktā paredzētais pārejas posms, ir jānorāda, līdzīgi kā norādījuši Parlaments un Francijas valdība, ka šis pārejas posms nav domāts tam, lai sniegtu ražotājiem papildu termiņu jaunu patērētāju piesaistīšanai. Šo izstrādājumu pievilcībai ir jābeidzas uzreiz, un tas nozīmē, ka it īpaši ir jāpārtrauc izvietot jebkādas norādes par raksturīgajiem aromātiem uz attiecīgo izstrādājumu iepakojuma.

76.

Direktīvas 2014/40 13. panta 1. punkta c) apakšpunkta samērīgums nav apstrīdams, arī ņemot vērā apgalvotu lietpratīgas patērētāju informēšanas prasību. Tiesa, dažās jomās, tostarp attiecībā uz pārtikas produktiem, ir būtiski sniegt patērētājiem informāciju par to produktu sastāvdaļām, kurus viņi patērē, lai tiem ļautu atpazīt un atbilstīgi lietot pārtiku un izdarīt izvēli, kas atbilst viņu individuālajām uztura vajadzībām ( 57 ).

77.

Tomēr tabakas izstrādājumi nav parastas preces. Nav runa par to, lai neļautu patērētājiem vieglāk izvēlēties starp dažādām precēm. Šajā jautājumā sniegt patērētājiem atbilstošu informāciju galvenokārt nozīmē uzsvērt tabakas īpaši kaitīgo ietekmi uz viņu veselību. Kā būtībā apgalvo Apvienotās Karalistes valdība un Komisija, svarīgāks par pārredzamu informāciju par sastāvdaļām ir mērķis izvairīties no jebkādas informācijas, kas var likt patērētājiem aizmirst šo sastāvdaļu radītās sekas.

78.

Turklāt nevajag pārspīlēt Direktīvas 2014/40 13. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā aizlieguma praktiskās sekas. Tabakas ražotāji it īpaši joprojām var nošķirt izstrādājumus ar raksturīgu aromātu no citiem, ciktāl tie neizmanto nevienu no minētā 13. panta 1. punkta a) līdz e) apakšpunktā minētajiem elementiem ( 58 ).

79.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) uzdotā pirmā jautājuma b) daļu un trešā jautājuma a) daļu atbildēt šādi: