1.

Nova Kreditna Banka Maribor d.d. (turpmāk tekstā – “NKBM”) ir Slovēnijas banka. Kāda žurnāliste šai bankai iesniedza pieprasījumu par pieeju sarakstam, kurā ietverta konkrēta informācija par līgumiem, ko NKBM noslēgusi ar konsultāciju sabiedrībām, advokātu sabiedrībām un intelektuāla rakstura pakalpojumu sniedzējām sabiedrībām. Šis pieprasījums tika iesniegts saskaņā ar Slovēnijas noteikumiem par piekļuvi dokumentiem. Laikā, kad pieprasījums tika iesniegts, Slovēnijas Republikai piederēja NKBM kapitāla vairākums. Valsts bija šo banku arī rekapitalizējusi. Minēto iemeslu dēļ faktu norises laikā bankai bija piemērojami valsts tiesību akti par piekļuvi dokumentiem, un šķiet, ka tāda informācija, kādu pieprasīja žurnāliste, saskaņā ar valsts tiesību aktiem bija jāsniedz.

2.

NKBM žurnālistes pieprasījumu noraidīja. Žurnāliste iesniedza sūdzību administratīvajai iestādei, kas Slovēnijā atbild par piekļuvi informācijai, un tā uzdeva bankai piešķirt piekļuvi prasītajai informācijai. NKBM apstrīdēja šo lēmumu valsts tiesās. Lietu šobrīd kasācijas kārtībā izskata Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa). Minētā tiesa ir vērsusies Tiesā ar diviem jautājumiem attiecībā uz Slovēnijas tiesību aktu par piekļuvi dokumentiem atbilstību gan Direktīvai 2003/98/EK ( 2 ), gan Regulai (ES) Nr. 575/2013 ( 3 ).

3.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/98 1. panta 1. punktu ar šo direktīvu izveido “minimālo noteikumu kopumu, kas reglamentē dalībvalstu valsts sektora iestāžu rīcībā esošu dokumentu atkalizmantošanu un praktiskus līdzekļus atkalizmantošanas veicināšanai”.

4.

Minētās direktīvas 1. panta 2. punktā ir ietverts saraksts ar izņēmumiem, kam direktīvu nepiemēro. It īpaši c) apakšpunktā ir noteikts, ka direktīva neattiecas uz “dokumentiem, kas izslēgti no pieejamības atbilstīgi dalībvalstīs pastāvošiem pieejas režīmiem, tostarp pamatojoties uz [..] komerciālu konfidencialitāti (piemēram, uzņēmējdarbības, profesionālajiem vai uzņēmumu noslēpumiem)”.

5.

Direktīvas 1. panta 3. punktā arī norādīts, ka tā “veidota uz dalībvalstīs esošo pieejas režīmu pamata un neskar tos”.

6.

Direktīvas 2. pantā tostarp ir sniegtas šādas definīcijas direktīvas piemērošanai:

“1.   “valsts sektora iestāde” ir valsts, reģionāla vai pašvaldības iestāde, publisko tiesību subjekti un apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai arī viens vai vairāki šādi publisko tiesību subjekti;

2.   “publisko tiesību subjekts” ir jebkura struktūra:

[..].”

7.

Regulas Nr. 575/2013 darbības joma ir noteikta tās 1. pantā, kas formulēts šādi:

“Šajā regulā ir paredzēti vienoti noteikumi par vispārīgām prudenciālajām prasībām, kādām atbilst iestādes, ko uzrauga saskaņā ar Direktīvu 2013/36/ES, un šī atbilstība attiecas uz šādiem aspektiem:

[..]

[..]”

8.

Minētās regulas Astotās daļas nosaukums ir “Iestāžu atklātā informācija”, un tā ietver 431.–455. pantu. Tās 431. pantā ir noteikta informācijas atklāšanas prasību darbības joma. Regulas 432. panta 2. punktā ir atļauts konkrētos apstākļos neatklāt aizsargājamu vai konfidenciālu informāciju. Tās 433. pantā noteikts, ka iestādes publicē informāciju, kas pieprasīta saskaņā ar Astoto daļu, vismaz vienu reizi gadā.

9.

Zakon o dostopu do informacij javnega značaja (Likums par piekļuvi publiskai informācijai) (turpmāk tekstā – “ZDIJZ”) 1.a pantā ir noteikts:

“1.   Šajā likumā noteikta arī procedūra, kas ikvienai personai nodrošina brīvu piekļuvi sabiedriski nozīmīgai informācijai, kura ir tādu komercsabiedrību vai citu privāto tiesību subjektu rīcībā, kas pakļauti, tieši vai netieši, atsevišķi vai kopīgi, Slovēnijas Republikas, vietējo teritoriālo autonomo iestāžu vai citu publisko tiesību subjektu dominējošai ietekmei (turpmāk tekstā – “publisko tiesību subjektu dominējošai ietekmei pakļautas sabiedrības”).

2.   Uzskata, ka dominējoša ietekme šī panta 1. punkta izpratnē pastāv gadījumos, kad Slovēnijas Republika, vietējas teritoriālas autonomas iestādes vai citi publisko tiesību subjekti, atsevišķi vai kopā:

[..]

3.   Banku, kas gūst labumu no pasākumiem, kuri veikti saskaņā ar tiesību aktiem, ar kuriem reglamentē pasākumus, ko Slovēnijas Republika veic banku stabilitātes stiprināšanai, arī uzskata par tādu, kas pakļauta dominējošai ietekmei šī panta 1. punkta izpratnē.

4.   Šī panta 1. punktā noteiktais pienākums attiecas uz sabiedrību arī piecus gadus pēc tam, kad šī panta 2. punktā minētā dominējošā ietekme ir beigusies, ja sabiedriski nozīmīga informācija attiecas uz laika posmu, kurā sabiedrība bija pakļauta dominējošai ietekmei.

5.   Publisko tiesību subjektu dominējošai ietekmei pakļautai sabiedrībai ir pienākums nodrošināt piekļuvi sabiedriski nozīmīgai informācijai šī likuma 4.a panta izpratnē.

6.   Papildus 2. panta 1. punktā noteiktajam mērķim, šī likuma mērķis ir veicināt pārredzamību un valsts līdzekļu, kā arī publisko tiesību subjektu dominējošai ietekmei pakļautu sabiedrību finanšu atbildīgu pārvaldību.

[..]”

10.

ZDIJZ 4.a panta 1. punktā noteikts:

“Attiecībā uz publisko tiesību subjektu dominējošai ietekmei pakļautām sabiedrībām sabiedriski nozīmīga informācija nozīmē:

[..]”

11.

Saskaņā ar ZDIJZ 6.a pantu:

“1.   Neatkarīgi no iepriekšējā panta 1. punkta noteikumiem piekļuvi sabiedriski nozīmīgai informācijai par publisko tiesību subjektu dominējošai ietekmei pakļautām sabiedrībām piešķir attiecībā uz pamatdatiem par pabeigtiem darījumiem, kas minēti šī likuma 4.a panta 1. punkta pirmajā ievilkumā, tas ir:

[..]

3.   Neatkarīgi no šī panta 1. punkta gadījumos, kad sabiedriski nozīmīga informācija nav pieejama internetā saskaņā ar šī likuma 10.a panta 4. punktu, persona, kurai ir pienākums nodrošināt piekļuvi, atsaka piekļuvi pamatdatiem attiecībā uz šī panta 1. punktā minēto darījumu, ja šī persona pierāda, ka atklāšana nopietni apdraudētu sabiedrības konkurētspēju tirgū, ja vien šie dati neattiecas uz darījumiem saistībā ar finansētāju, atbalstītāju, konsultantu un autoru pakalpojumiem, vai citiem darījumiem, ar kuriem iegūst līdzīgu rezultātu.

[..]”

12.

Zakon o gospodarskih družbah (Likums par komercsabiedrībām) (turpmāk tekstā – “ZGD‑1”) 39. pantā ir noteikts:

“1.   Datus, ko sabiedrība ar rakstveida lēmumu ir klasificējusi kā komercnoslēpumu, uzskata par tādiem. Lēmums ir jādara zināms dalībniekiem, darbiniekiem, sabiedrības struktūrvienību locekļiem un citām personām, kam ir jāievēro komercnoslēpums.

2.   Neatkarīgi no tā, vai tie ir šādi klasificēti šī panta 1. punkta izpratnē, datus, par kuriem ir skaidrs, ka to atklāšana nepilnvarotai personai nodarītu nopietnu kaitējumu, arī uzskata par komercnoslēpumu. Dalībnieki, darbinieki, sabiedrības struktūrvienību locekļi un citas personas ir atbildīgi par komercnoslēpuma atklāšanu, ja viņi zināja vai ja viņiem bija jāzina, ka šie dati bija šāda rakstura.

3.   Datus, kas saskaņā ar likumu ir publiski, vai datus, kas saistīti ar likuma pārkāpumu vai labas komercprakses pārkāpumu, neklasificē kā komercnoslēpumu.”

13.

Nova Kreditna Banka Maribor d.d. ir Slovēnijas banka. Kāda žurnāliste šai bankai iesniedza pieprasījumu par piekļuvi sarakstam ar datiem par līgumiem, ko laikā no 2012. gada 1. oktobra līdz 2014. gada 17. aprīlimNKBM bija noslēgusi ar konsultāciju sabiedrībām, advokātu sabiedrībām un intelektuāla rakstura pakalpojumu sniedzējām sabiedrībām. Pieprasītie dati attiecās konkrēti uz noslēgtā darījuma veidu, līgumpartneri (attiecībā uz juridiskām personām: nosaukumu, juridisko adresi un komercdarbības veikšanas adresi), līguma vērtību, atsevišķo maksājumu summām, līguma noslēgšanas datumu, līgumattiecību ilgumu un līdzīgiem datiem, kuri izriet no līgumu pielikumiem

14.

Saskaņā ar ZDIJZ 6.a panta 1. punktu gadījumos, kad pieprasītie dati attiecas uz konkrēta veida līgumiskiem darījumiem, tai skaitā tādiem līgumiem kā pamatlietā apskatītie, tos klasificē kā “pamatdatus”. Šādus datus uzskata par “sabiedriski nozīmīgu informāciju”, ja tie attiecas uz publisko tiesību subjektu dominējošai ietekmei pakļautām sabiedrībām.

15.

Laikposmā, par kuru bija pieprasīti dati, NKBM bija pakļauta publisko tiesību subjekta – Slovēnijas Republikas – dominējošai ietekmei. Tas bija tāpēc, ka i) tieši vai netieši, Slovēnijai piederēja vairākums NKBM akciju un ii) tāpat kā vairākas citas bankas, NKBM pēc valsts iesaistīšanās bija būtiski rekapitalizēta.

16.

Saskaņā ar ZDIJZ 6.a panta 3. punktu iepriekš minētajiem “pamatdatiem” principā ir jāpiešķir piekļuve. Tomēr piekļuvi var atteikt, ja sabiedrība pierāda, ka atklāšana nopietni kaitētu tās konkurētspējai tirgū.

17.

Tomēr attiecībā uz šo izņēmumu pastāv izņēmums – piekļuve vienmēr jāpiešķir tad, ja “pamatdati” attiecas uz “darījumiem, kas saistīti ar finansētāju, atbalstītāju, konsultantu un autoru pakalpojumiem, vai citiem darījumiem, ar kuriem iegūst līdzīgu rezultātu”. Saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto, saraksts, ko pieprasīja žurnāliste, attiecas uz līgumiem, kuri ir šajā kategorijā.

18.

2016. gada 21. aprīlīNKBM kļuva par privātu akciju sabiedrību un šajā statusā vairs nebija pakļauta valsts dominējošai ietekmei. Tomēr saskaņā ar ZDIJZ 1.a panta 4. punktu tai bija pienākums piešķirt piekļuvi datiem vēl piecus gadus pēc šādas ietekmes izbeigšanās – ar nosacījumu, ka minētie dati attiecās uz laikposmu, kurā NKBM bija pakļauta dominējošai ietekmei. Jebkurā gadījumā, žurnāliste iesniedza piekļuves pieprasījumu datumā, kas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu gan nav konkrēti norādīts, bet kas nepārprotami bija pirms NKBM kļuva par privātu sabiedrību – kā norāda iesniedzējtiesa, NKBM sniedza (noraidošu) atbildi uz šo pieprasījumu 2014. gada 19. maijā.

19.

NKBM noraidīja žurnālistes informācijas pieprasījumu. Žurnāliste par šo noraidījumu iesniedza sūdzību Informacijski pooblaščenec (Informācijas regulators, Slovēnija). Informācijas regulators apmierināja sūdzību un uzlika NKBM pienākumu sniegt žurnālistei pieprasītos datus.

20.

NKBM par šo lēmumu iesniedza prasību, kuru pirmās instances tiesa noraidīja. Tad NKBM iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa). Šajā tiesā NKBM apgalvoja, ka ar ZDIJZ tiek pārkāptas konstitucionālās tiesības un ka tas ir pretrunā Savienības tiesībām. Ustavno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Konstitucionālā tiesa), kurā iesniedzējtiesa vērsās jautājumā par valsts tiesību konstitucionalitāti, izskatīja apgalvojumus par valsts tiesību aktu nesaderību ar Slovēnijas Konstitūciju. Ustavno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Konstitucionālā tiesa) nolēma, ka attiecīgie valsts noteikumi ir saderīgi ar Slovēnijas Konstitūciju ( 4 ).

21.

Šādos apstākļos Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Rakstveida apsvērumus iesniedza NKBM, Informācijas regulators, Ungārijas un Slovēnijas valdības un Eiropas Komisija. NKBM, Slovēnijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 7. jūnijā.

23.

Es uzskatu, ka ne Direktīva 2003/98, ne Regula Nr. 575/2013 neaizliedz tiesisko regulējumu, kas tiek aplūkots pamatlietā. Es izvērtēšu katru no minētajiem Savienības tiesību aktiem atsevišķi attiecībā uz pirmo (A) un otro (B) jautājumu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

24.

Pirmajam jautājumam ir divi atzari. Pirmais attiecas uz jautājumu par to valsts noteikumu atbilstību Direktīvas 2003/98 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta trešajam ievilkumam, ar kuriem ir atļauta neierobežota (absolūta) piekļuve visai informācijai, kas izriet no autortiesību un konsultāciju līgumiem, pat tad, ja tie ir definēti kā komercnoslēpums. Iesniedzējtiesa norāda, ka tiesību akti to paredz tikai attiecībā uz tām iestādēm, kas pakļautas valsts dominējošai ietekmei. Otrais atzars attiecas uz jautājumu par to, vai direktīvas interpretāciju ietekmē Regula Nr. 575/2013.

25.

Vispirms jānorāda, ka Slovēnijas valdība rakstveida apsvērumos apgalvoja un pēc tam tiesas sēdē apstiprināja, ka šī jautājuma formulējums nav pilnīgi precīzs.

26.

Pirmkārt, jautājumā teikts, ka aplūkotie Slovēnijas tiesību akti piešķir neierobežotu piekļuvi visai informācijai par konkrētu līgumu veidiem. Tomēr saskaņā ar Slovēnijas valdības sacīto ZDIJZ piešķir neierobežotu pieeju tikai konkrētiem datiem, tas ir, šo līgumu “pamatdatiem”. Slovēnijas valdība pēc tam tiesas sēdē paskaidroja, ka dati būtu parādīti apkopotā formātā, kas nozīmē, ka persona, kas vēlas tiem piekļūt, iegūtu informāciju, piemēram, par to, ka X banka ir noslēgusi līgumu ar Y sabiedrību attiecībā uz Z jautājumu, kā arī par kopējo līguma summu, bet minētā persona neiegūtu nekādus citus datus par šī līguma saturu. Tādējādi piekļuve visiem pārējiem līguma elementiem (kas nav “pamatdati”) varētu tikt liegta, ja sabiedrība tos klasificētu kā komercnoslēpumu.

27.

Jebkurā gadījumā es vēlos uzsvērt, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ir skaidrs, ka žurnālistes pieprasījums piešķirt piekļuvi attiecas tikai uz “pamatdatiem” par autortiesību un konsultāciju līgumiem, tas ir, informāciju, uz kuru galu galā attiecas ZDIJZ 6.a panta 3. punktā noteiktā neierobežotā piekļuve.

28.

Otrkārt, iesniedzējtiesa pirmajā jautājumā norāda, ka aplūkotais valsts tiesiskais regulējums piešķir neierobežotu piekļuvi pat tajos gadījumos, kad šie līgumi ir klasificēti kā komercnoslēpums. Slovēnijas valdība atkal apgalvo, ka jautājuma formulējums neatbilst valsts tiesību aktiem. Konkrētāk, tā apgalvo, ka datus, ko vēlējās noskaidrot žurnāliste, NKBM nevar klasificēt kā komercnoslēpumu, jo ZGD‑1 39. panta 3. punkts neļauj klasificēt kā komercnoslēpumu datus, kas saskaņā ar likumu ir publiski dati. Dati, ko vēlējās noskaidrot žurnāliste, saskaņā ar ZDIJZ 6.a panta 3. punktu ir publiski.

29.

Atkal – jebkurā gadījumā – pat tad, ja jautājums šajā ziņā var šķist formulēts pārāk plaši, iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nenorāda, ka NKBM būtu klasificējusi vai mēģinājusi klasificēt tos datus, kuriem žurnāliste vēlējās piekļūt, kā komercnoslēpumu.

30.

Abstrahējoties no faktiem un valsts tiesību aktiem, šķiet, ka netiek apstrīdēts tas, ka saskaņā ar Slovēnijas tiesībām NKBM ir pienākums piešķirt neierobežotu piekļuvi – apkopotā formātā – sarakstam, kurā ietverti žurnālistes pieprasītie dati. Šis saraksts attiecas uz līgumiem, kurus NKBM ir noslēgusi ar konsultāciju sabiedrībām, advokātu sabiedrībām un intelektuāla rakstura pakalpojumu sniedzējām sabiedrībām. Dati, kuriem žurnālistei ir jāpiešķir piekļuve, ietver tikai “pamatdatus”. Netiek arī apstrīdēts, ka šāda neierobežota piekļuve nebūtu iespējama, ja NKBM attiecīgajā laikposmā nebūtu bijusi pakļauta dominējošai valsts ietekmei. Šķiet, ka iesniedzējtiesas uzdotā pirmā jautājuma pirmā atzara būtība ir šāda: vai šāda neierobežota pieeja ir saderīga ar Direktīvas 2003/98 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta trešo ievilkumu?

31.

Manuprāt, tā ir saderīga vienkārša iemesla dēļ – man nešķiet, ka Direktīvas 2003/98, ņemot vērā tās ratione materiae piemērojamību, mērķis vispār ir reglamentēt tādu situāciju, kāda ir pamatlietā (2). Tomēr papildus ir jāaplūko direktīvas piemērošanas joma ratione personae, un tā ir pienācīgi jāapskata pat pirms tās ratione materiae piemērojamības (1).

32.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/98 1. panta 1. punktu tā izveido noteikumus, kas “reglamentē dalībvalstu valsts sektora iestāžu rīcībā esošu dokumentu atkalizmantošanu un praktiskus līdzekļus atkalizmantošanas veicināšanai” (mans izcēlums). Direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka “valsts sektora iestāde” ir “valsts, reģionāla vai pašvaldības iestāde, publisko tiesību subjekti [..]”. Tālāk 2. panta 2. punktā “publisko tiesību subjekts” ir definēts kā jebkura struktūra, kas atbilst trim kumulatīviem nosacījumiem. Pirmais nosacījums ir tāds, ka šāda struktūra ir “nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības un neveic rūpnieciskas vai komerciālas darbības” (mans izcēlums) ( 5 ).

33.

Protams, lietas apstākļu noteikšana ir valsts tiesas kompetencē. Tomēr jāatzīst, ka man ir zināmas grūtības iztēloties, kā subjektu, kas tiek aprakstīts kā (parasta komercdarbības) banka, kura bija pakļauta valsts kontrolei tikai uz laiku, kamēr tā tika rekapitalizēta un pēc tam atkal pārdota tirgū, varētu uzskatīt par “valsts sektora iestādi” direktīvas izpratnē. Pat tad, ja to kādu laiku kontrolē valsts, ir maz ticams, ka tas pārvērstu subjektu “publisko tiesību subjektā” Direktīvas 2003/98 2. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt – kā komercbanka – NKBM, šķiet, neatbilst arī direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta nosacījumiem; tas, ka šādu subjektu uz laiku kontrolē valsts un tad tā to rekapitalizē, nepārvērš šo subjektu par struktūru, kas “nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības”, zaudējot tās “rūpnieciskās vai komerciālās darbības”.

34.

Tomēr neatkarīgi no tā, kādu secinājumu iesniedzējtiesa izdarīs par to, vai faktu norises laikā NKBM bija klasificējama kā valsts sektora iestāde Direktīvas 2003/98 izpratnē, es uzskatu, ka minētā direktīva katrā ziņā nav ratione materiae piemērojama jautājumiem, kurus reglamentē Slovēnijas tiesību akti, kas piemērojami pamatlietā.

35.

Saskaņā ar direktīvas 1. panta 3. punktu tā “veidota uz dalībvalstīs esošo pieejas režīmu pamata un neskar tos”. Līdzīgi arī Direktīvas 2003/98 9. apsvērumā ir noteikts, ka direktīva “balstās uz dalībvalstīs esošajiem pieejas režīmiem un nemaina valstu noteikumus par pieeju dokumentiem”.

36.

Tas ir precizēts 7. apsvērumā Direktīvā 2013/37, ar ko groza Direktīvu 2003/98. Saskaņā ar šo apsvērumu “Direktīvā 2003/98/EK nav paredzēts pienākums attiecībā uz pieeju dokumentiem vai pienākums atļaut dokumentu atkalizmantošanu”. Turklāt saskaņā ar tās pašas direktīvas 8. apsvērumu Direktīvas 2013/37 veikto grozījumu “mērķis nav definēt vai mainīt dalībvalstīs noteiktos pieejas režīmus, kas paliek to kompetencē”.

37.

Tādējādi Direktīvā 2003/98 skaidri tiek nošķirta piekļuve dokumentiem un to atkalizmantošana. Bez piekļuves nevar būt atkalizmantošanas, bet tas nenozīmē, ka piekļuvi un atkalizmantošanu var uzskatīt par līdzvērtīgiem jēdzieniem ( 6 ). Direktīva nosaka pienākumus attiecībā uz dokumentu atkalizmantošanu, bet neskar (valstu) noteikumus par piekļuvi dokumentiem. Vienlaikus direktīva ir balstīta uz un ir atkarīga no valstu noteikumiem par piekļuvi dokumentiem, lai to varētu piemērot. Ir arī tiesa, ka tad, kad atbilstoši valsts tiesību aktiem tiek piešķirta piekļuve, atkalizmantošanu principā ( 7 ) vajadzētu atļaut automātiski, ja tiek izpildīti direktīvā ietvertie nosacījumi ( 8 ). Tomēr tas nemaina faktu, ka direktīva neskar un ar to nav paredzēts mainīt noteikumus par piekļuvi dokumentiem, kas atrodas valsts sektora iestāžu rīcībā, – šī ir joma, par kuru atbildīgas ir tikai dalībvalstis.

38.

Kā rakstveida apsvērumos norādījusi Slovēnijas valdība, pamatlietā aplūkotais Slovēnijas tiesiskais regulējums, tas ir, ZDIJZ, ir valsts tiesiskais regulējums attiecībā uz piekļuvi dokumentiem. Ir tiesa, ka ZDIJZ ir arī tas tiesiskais regulējums, kurā valsts likumdevējs nolēma iekļaut atsevišķas normas Direktīvas 2003/98 transponēšanai. Tomēr, ņemot vērā pamatlietā piemērojamo konkrēto ZDIJZ normu saturu, tai skaitā tā 6.a panta 3. punktu, manuprāt, ir skaidrs, ka šīs normas ir noteikumi, ar kuriem tiek piešķirta neierobežota piekļuve konkrētai informācijai, nevis noteikumi par dokumentu atkalizmantošanu ( 9 ).

39.

Tādējādi situācija pamatlietā un tai piemērojamie valsts tiesību akti skaidri attiecas uz piekļuvi, nevis atkalizmantošanu Direktīvas 2003/98 izpratnē ( 10 ). Tā kā jautājumi par sākotnējo piekļuvi nepārprotami ir tie, kas jāizlemj dalībvalstīm, tad pēc definīcijas pēc tam iespējami piemērojamos “papildinājumus” Direktīvas 2003/98 veidolā nevar izmantot kā atpakaļēju pamatojumu un sākotnējās piekļuves apmēra ierobežojumu. Līdz ar to direktīva nevar aizliegt valstu noteikumus, ar kuriem tiek piešķirta neierobežota piekļuve konkrētiem dokumentiem pat tad, ja šie dokumenti ir klasificēti kā komercnoslēpums.

40.

Šo secinājumu neietekmē Direktīvas 2003/98 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta trešais ievilkums, uz ko atsaucas valsts tiesa. Saskaņā ar šo normu direktīva nav piemērojama dokumentiem, kas ir nepieejami, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem. Tas ir tieši tāpēc, kā esmu norādījis jau iepriekš, ka atkalizmantošana (saskaņā ar direktīvu) ir iespējama tikai tad, ja dokumentiem var piekļūt (saskaņā ar valsts tiesību aktiem). Tāpēc faktu, ka 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta trešais ievilkums min “komerciālu konfidencialitāti (piemēram, uzņēmējdarbības, profesionāl[os] vai uzņēmumu noslēpum[us])” kā vienu no piemēriem ( 11 ) pamatojumam, ar kādu (valsts) var izslēgt dokumentus no pieejamības, (kas – ja un kad piemērojams – nozīmē, ka direktīva uz šiem dokumentiem neattiecas), nevar interpretēt kā pienākuma uzlikšanu dalībvalstīm uz šāda pamata nodrošināt piekļuves ierobežojumus.

41.

Visbeidzot, ar pirmā jautājuma otro atzaru iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/98 interpretāciju ietekmē Regula Nr. 575/2013, it īpaši tādā veidā, ka piekļuve valsts sektora informācijai nevar būt plašāka par to, kas ir noteikta vienotajos noteikumos par informācijas atklāšanu saskaņā ar regulu.

42.

Ar šo pirmā jautājuma elementu var uzsākt diskusiju par otro jautājumu, ko uzdevusi iesniedzējtiesa, tas ir, vai regula ir izsmeļoša attiecībā uz atklāšanas pienākumu, ko tā uzliek kredītiestādēm, un, ja tas tā ir, vai tas nozīmē, ka ir aizliegti valsts noteikumi, ar kuriem tiek atļauta piekļuve papildu informācijai, uz kuru neattiecas minētās atklāšanas prasības? Šim jautājumam es pievērsīšos tagad.

43.

Otrais jautājums attiecas uz noteikumiem par informācijas atklāšanu, kas ietverti Regulas Nr. 575/2013 Astotajā daļā un, precīzāk, 446. pantā un 432. panta 2. punktā. Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai minētie noteikumi aizliedz valsts tiesību aktus, ar kuriem bankai, kas pakļauta publisko tiesību subjekta dominējošai ietekmei, tiek uzlikts pienākums atklāt konkrētu informāciju (kas atbilst “pamatdatiem”ZDIJZ izpratnē) par līgumiem, kuri noslēgti par konsultāciju pakalpojumu, advokātu pakalpojumu un intelektuāla rakstura pakalpojumu sniegšanu, neparedzot nekādus izņēmumus no minētā pienākuma un nedodot iespēju līdzsvarot sabiedrības interesi piekļūt datiem un bankas interesi saglabāt komercnoslēpumu. Iesniedzējtiesa papildina, ka tā uzdod šo jautājumu apstākļos, kuros nav pārrobežu elementa.

44.

Regula Nr. 575/2013 ir sīki izstrādāts normatīvs akts. Tajā ietverti saskaņoti noteikumi par vispārīgām prudenciālām prasībām, kas iestādēm, kuras tiek uzraudzītas saskaņā ar Direktīvu 2013/36/ES ( 12 ), tas ir, kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, jāievēro attiecībā uz virkni jautājumu, kas uzskaitīti regulas 1. pantā. Tie attiecas galvenokārt uz šo iestāžu riska profiliem. Regulas 7. apsvērumā ir teikts, ka “šajā regulā inter alia būtu jāietver iestāžu prudenciālās prasības, kas saistītas konkrēti ar banku un finanšu pakalpojumu tirgu darbību un kas paredzētas, lai nodrošinātu minēto tirgu dalībnieku finanšu stabilitāti, kā arī ieguldītāju un noguldītāju augsta līmeņa aizsardzību”. Regulā ietverto prudenciālo prasību mērķis ir garantēt ne tikai kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību finansiālo stabilitāti, bet arī pietiekamu informācijas līmeni ieguldītājiem un noguldītājiem, izmantojot standartizētu informācijas atklāšanas sistēmu attiecībā uz katras iestādes riska profilu.

45.

Ar regulu tiek uzlikta virkne būtisku strukturālu, ekonomisku, grāmatvedības un finanšu pienākumu attiecībā uz tādiem jautājumiem kā pašu kapitāls (Otrā daļa), kapitāla prasības (Trešā daļa), lielie riska darījumi (Ceturtā daļa), riska darījumi ar pārvestu kredītrisku (Piektā daļa), likviditāte (Sestā daļa) un svira (Septītā daļa). Turklāt Regulas Nr. 575/2013 Astotajā daļā ir izklāstīts pienākums iestādēm publiski atklāt informāciju par dažiem no minētajiem būtiskajiem pienākumiem. Regulas 68. apsvērumā ir noteikts, ka “prasību par informācijas atklāšanu mērķim būtu jābūt nodrošināt tirgus dalībniekus ar precīzu un vispusīgu informāciju par konkrēto iestāžu riska profilu” ( 13 ).

46.

Saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 431. panta 3. punktu kredītiestādēm ir jāpieņem oficiāla politika, lai izpildītu minētās atklāšanas prasības. Saskaņā ar 433. pantu atklājamo informāciju publicē vismaz reizi gadā, lai arī to var publicēt biežāk. Regulas 434. pantā ir noteikts, ka kredītiestādes un ieguldījumu brokeru sabiedrības var izvēlēties publicēšanas veidu, lai gan, ciktāl tas ir iespējams, visa atklājamā informācija ir sniedzama vienā informācijas nesējā vai vietā.

47.

Regulas Nr. 575/2013 432. panta 2. punktā, kas pieminēts otrajā [prejudiciālajā] jautājumā, ir paredzēts, ka kredītiestādes un ieguldījumu brokeru sabiedrības var neatklāt daļu no minētās informācijas ( 14 ), ja tā uzskatāma par “aizsargājamu vai konfidenciālu” ( 15 ).

48.

Kā minēts jau iepriekš ( 16 ), ZDIJZ 6.a panta 3. punktā ir atļauts atteikt piekļuvi sabiedriski nozīmīgai informācijai, ja šāda atklāšana nopietni apdraudētu attiecīgās personas vai sabiedrības konkurētspēju tirgū. Šis izņēmums no atklāšanas pienākuma ir formulēts līdzīgi Regulas Nr. 575/2013 432. panta 2. punktā ietvertajam izņēmumam attiecībā uz aizsargājamas informācijas atklāšanu. Tomēr regulā atšķirībā no ZDIJZ nav atļauts neievērot šo izņēmumu, pamatojoties uz sabiedrības interesi. Precīzi šī iemesla dēļ iesniedzējtiesai, šķiet, ir šaubas par to, vai valsts noteikums atbilst Savienības tiesībām.

49.

Diezgan sīki esmu apskatījis Savienības un valsts tiesisko regulējumu nolūkā uzsvērt to, ka – neraugoties uz abu normu līdzīgo “atslēgas vārdu” izmantošanu (“atklāšana”, “bankas” un “konfidenciāla informācija”) – minētās normas attiecas uz un reglamentē ļoti atšķirīgus jautājumus. To vēl skaidrāk parāda trīs jautājumi attiecībā uz abu pasākumu vispārējo struktūru un loģiku.

50.

Pirmkārt, ZDIJZ ir paredzēta iespēja individuālai piekļuvei konkrētiem dokumentiem, pamatojoties uz individuālu pieprasījumu katrā atsevišķā gadījumā. Regulā Nr. 575/2013 turpretim tiek noteikts vispārīgas atklāšanas pienākums attiecībā uz regulā iepriekšnolemtu svarīgu informācijas vienību kopumu, kam ir jābūt darītam pieejamam vienpusēji (tas ir, bez jebkāda pieprasījuma no kādas ieinteresētās puses), sistemātiski, katru gadu (vai, ja nepieciešams, biežāk) un principā, konsolidētā formātā, vienotā publikācijā internetā vai drukātā formā.

51.

Otrkārt, attiecībā uz subjektiem, kam ir pienākums atklāt informāciju, ZDIJZ ir piemērojams vispārīgi visiem publisko tiesību subjektiem, kā arī privāto tiesību subjektiem, kas pakļauti publisko tiesību subjektu dominējošai ietekmei, turpretim regula ir piemērojama tikai kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām.

52.

Treškārt, attiecībā uz atklāšanas pienākuma mērķi ZDIJZ 1.a panta 6. punktā ir noteikts, ka “šī likuma mērķis ir veicināt pārredzamību un valsts līdzekļu, kā arī publisko tiesību subjektu dominējošai ietekmei pakļautu sabiedrību finanšu atbildīgu pārvaldību” (mans izcēlums). Salīdzinājumam – regulas 68. apsvērumā ir noteikts, ka “prasību par informācijas atklāšanu mērķim būtu jābūt nodrošināt tirgus dalībniekus ar precīzu un vispusīgu informāciju par konkrēto iestāžu riska profilu” (mans izcēlums).

53.

Manuprāt, atklāšanas veidam, kas reglamentēts Regulā Nr. 575/2013, un neierobežotajām piekļuves tiesībām, kas noteiktas ZDIJZ, ir atšķirīgi pamatojumi un mērķi, tās ir formulētas atšķirīgos veidos un tās piešķir tiesības un uzliek pienākumus atšķirīgām personām. Tās attiecas uz ļoti atšķirīgiem jautājumiem.

54.

Tāpēc es nedomāju, ka saskaņotos noteikumus par izņēmumiem attiecībā uz atklāšanu, kas noteikti regulas 432. panta 2. punktā, veidoti un formulēti to konkrētajā kontekstā un to konkrētajam mērķim, var iepludināt valsts tiesību aktos par piekļuvi dokumentiem, tas ir, ZDIJZ. Gluži vienkārši nav nekādas materiālas vai sistēmiskas saiknes starp regulu un ZDIJZ, kas pamatotu tādu ierobežojumu.

55.

Iesniedzējtiesas otrā jautājuma pamatā esošā argumenta patieso (un problemātisko) būtību varētu ilustrēt ar piemēru. Iedomāsimies normatīvu aktu, ar kuru izveido valsts iestādi. Šajā aktā, kurā izklāstītas iestādes pilnvaras un pārvaldība, ir arī norādīts, ka minētā iestāde publicē ikgadēju ziņojumu, kurā ietverta konkrēta veida informācija, kas ikvienam pieejama tās mājaslapā. Vai šādu aktu minētā valsts iestāde varētu izmantot, lai atteiktu piekļuvi atsevišķai informācijas daļai, ko pieprasījusi persona saskaņā ar vispārēji piemērojamiem tiesību aktiem attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz to, ka – tā kā likumdevējs to nav iekļāvis tās informācijas sarakstā, kas automātiski publicējama katru gadu, – šī informācijas daļa nekad nav atklājama atsevišķi?

56.

Atbilde, protams, ir noliedzoša. Tas, ka naktī divi kuģi aizpeld viens otram garām, un, garām braucot, pat signalizē viens otram, noteikti nenozīmē (bez turpmākas, nepārprotamas rīcības), ka viens no tiem kontrolē otru.

57.

Lai pilnībā atspoguļotu iesniedzējtiesas izvirzītos argumentus un palīdzētu Tiesai, ja šāda palīdzība būtu vajadzīga otrā jautājuma kontekstā papildus tam, kas jau ir izklāstīts, ir nepieciešamas trīs noslēguma piezīmes.

58.

Pirmkārt, iesniedzējtiesa uzdotajā jautājumā citē ne vien Regulas Nr. 575/2013 432. panta 2. punktu, bet arī tās 446. pantu. Šī norma, kuras nosaukums ir “Operacionālais risks”, būtībā nosaka pienākumu atklāt to pieeju un metodes, ko katra iestāde izmanto, lai izvērtētu pašu kapitāla prasības operacionālajam riskam, kurām tā atbilst ( 17 ).

59.

Tomēr papildus minētās normas citēšanai iesniedzējtiesa nepaskaidro, kāpēc tā uzskata, ka Slovēnijas tiesību akti varētu neatbilst šai normai. Neuzskatu, ka minētā norma mainītu jebko attiecībā uz vispārējo secinājumu, kas izdarīts par otro jautājumu. Jebkurā gadījumā varētu atgādināt, ka Tiesas Reglamenta 94. pantā, ar kuru nosaka saturu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, c) punktā ir noteikts, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jābūt ietvertam “to iemeslu izklāstam, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī saiknei, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem”. Tā kā iesniedzējtiesa nav ievērojusi šo pienākumu, uzskatu, ka šī otrā jautājuma daļa ir noraidāma kā nepieņemama ( 18 ).

60.

Otrkārt, iesniedzējtiesa piemin Regulas Nr. 575/2013 450. pantu kā vēl vienu iespējamu iemeslu ZDIJZ neatbilstībai Savienības tiesībām. Šī norma, kuras nosaukums ir “Atalgojuma politika”, ietver pienākumu atklāt konkrētu informāciju par katras iestādes atalgojuma politiku un praksi attiecībā uz tām darbinieku kategorijām, kuru profesionālā darbība būtiski ietekmē iestādes riska profilu.

61.

Šajā ziņā vēlos norādīt, ka Slovēnijas valdība tiesas sēdē apstiprināja, ka saraksts ar žurnālistes pieprasītajiem datiem ietver nevis informāciju par NKBM atalgojuma politiku, bet tikai par līgumiem, kas noslēgti ar trešajām personām un kas neattiecas uz NKBM atalgojuma politiku. Tā kā iesniedzējtiesa nav paskaidrojusi neko sīkāk, tad šķiet, ka regulas 450. panta pieminēšana neattiecas uz gadījumu pamatlietā.

62.

Treškārt un visbeidzot, otrā jautājuma pēdējā daļā iesniedzējtiesa skaidri norāda, ka šis jautājums ir radies “apstākļos, kuros nav pārrobežu elementa”. Tas ir pretrunā faktam, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu NKBM izvirzīto argumentu kontekstā ir norādīts, ka “pārrobežu elementu veido apstāklis, ka [NKBM] ir Vīnē [Austrija] reģistrēts meitasuzņēmums (Adria Bank AG)”. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu arī norādīts, ka NKBM šobrīd pieder citas dalībvalsts sabiedrībai, kura tomēr nav identificēta. Iesniedzējtiesas ieskatā, tam varētu būt nozīme, izvērtējot Slovēnijas noteikumus saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. pants), tiesības uz pakalpojumu sniegšanas brīvību (LESD 56. pants) vai kapitāla brīvu apriti (LESD 63. pants), kā arī darījumdarbības brīvību (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pants).

63.

Tomēr iesniedzējtiesa nekavējoties norāda, ka jautājums par pamatbrīvībām ir “izklāstīts tikai hipotētiski”, jo faktu norises laikā NKBM nepiederēja citas dalībvalsts sabiedrībai. Tomēr iesniedzējtiesa uzstāj, ka atbilde jāsniedz arī uz šo jautājumu, “jo tas nav autonoms jautājums, bet gan ir cieši saistīts ar minimālās saskaņošanas, kas ir atļauta ar Direktīvu 2003/98, sekām”.

64.

Ņemot vērā iesniedzējtiesas izklāstītos faktus, kā arī apstiprinājumu, ka šī daļa no jautājuma ir hipotētiska, es uzskatu, ka nav nepieciešams pievērsties jautājumam par iespējamu ierobežojumu attiecībā uz pamatbrīvībām ( 19 ). Varbūt svarīgāk ir tas, ka par šo tematu nav konkrētu jautājumu, un tāpēc nav nepieciešama atbilde.

65.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: