1.

Vai ir jāpastāv iespējai izvirzīt argumentu par negodīgu komercpraksi piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā ex officio vai pēc vienas puses lūguma, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību, kā paredzēts Direktīvā 2005/29/EK ( 2 )? Tas ir galvenais jautājums lietā, ko iesniegusi Juzgado de Primera Instancia No 5 de Cartagena (Kartahenas pirmās instances tiesa Nr. 5, Spānija).

2.

Šis jautājums, kas izvirzīts iesniedzējtiesas izskatīšanā esošajā lietā, liek atcerēties līdzīgus jautājumus, kurus Tiesa ir izskatījusi saistībā ar Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ( 3 ). Tāpēc viens no šo secinājumu aspektiem būs abos minētajos patērētāju aizsardzības instrumentos paredzēto aizsardzības līmeņu analīze.

3.

Direktīvas 2005/29 2. panta f) punktā “rīcības kodekss” ir definēts kā “vienošanās vai tādu noteikumu kopums, kas nav ietverts dalībvalsts normatīvos vai administratīvos tiesību aktos un kas nosaka to tirgotāju uzvedību, kuri uzņemas kodeksā minētos pienākumus attiecībā uz vienu vai vairākiem komercprakses paveidiem vai uzņēmējdarbības nozarēm”.

4.

Direktīvas 2005/29 piemērošanas joma tās 3. pantā ir noteikta šādi:

“1.   Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.

2.   Šī direktīva neskar līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, tā veidošanu vai sekām.

[..]

4.   Ja šī direktīva un citi Kopienas noteikumi, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, nonāk pretrunā, priekšroku dod minētajiem citiem Kopienas noteikumiem, un tos piemēro attiecībā uz šiem konkrētiem aspektiem.

[..]”

5.

Direktīvas 2005/29 10. pantā (“Rīcības kodeksi”) ir noteikts:

“Šī direktīva pieļauj negodīgas komercprakses kontroli, ko dalībvalstis var veicināt un ko veic par rīcības kodeksu atbildīgās personas, un 11. pantā minēto personu vai organizāciju vēršanās pie tādām struktūrām, ja lietu izskatīšana šādās struktūrās ir paredzēta papildus lietu izskatīšanai tiesā vai administratīvās iestādēs, kā minēts tajā pantā.

Vēršanos šādās kontroles struktūrās nedrīkst uzskatīt par līdzvērtīgu tiesu vai administratīvās pārsūdzības līdzekļiem, kas noteikti 11. pantā.”

6.

Minētās direktīvas 11. pants attiecas uz tās noteikumu izpildi. Tajā noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina piemērotus un efektīvus līdzekļus, lai apkarotu negodīgu komercpraksi nolūkā nodrošināt šīs direktīvas prasību ievērošanu patērētāju interesēs.

Tādi līdzekļi ietver tiesību normas, saskaņā ar ko tādas personas vai organizācijas, kurām saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem ir likumīgas intereses apkarot negodīgu komercpraksi, tostarp konkurenti, var:

[..]

2.   Saskaņā ar 1. punktā minētajām tiesību normām dalībvalstis tiesām vai administratīvām iestādēm piešķir pilnvaras, kas ļauj gadījumos, kad tās uzskata šādus pasākumus par vajadzīgiem, ņemot vērā visu iesaistīto intereses, it sevišķi sabiedrības intereses:

pat nepierādot tirgotāja faktiski nodarītos zaudējumus vai kaitējumu, nodomu vai nolaidību.

[..]”

7.

Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 13. pantu (“Sankcijas”) “dalībvalstis nosaka sankcijas gadījumiem, kad tiek pārkāpti šīs direktīvas piemērošanai pieņemtie valsts noteikumi, un veic visus vajadzīgus pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju piemērošanu. Šādām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām”.

8.

1991. gada 10. janvāraLey de Competencia Desleal (Likums par negodīgu konkurenci), kas grozīts ar 2009. gada 30. decembra Likumu Nr. 29, 4., 5., 7. un 8. pantā ir noteikts, kāda veida darbības attiecībās starp tirgotājiem un patērētājiem saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem ir uzskatāmas par negodīgām.

9.

Likuma par negodīgu konkurenci 32. pants reglamentē prasības, kas var tikt celtas, lai novērstu negodīgas konkurences darbības, un tajā inter alia ir uzskaitītas šādas prasības: i) prasība konstatēt negodīgu konkurenci, ii) prasība izbeigt negodīgu konkurenci vai aizliegt tās atkārtošanu nākotnē, iii) prasība novērst ar negodīgu konkurenci radītās sekas, vi) prasība atlīdzināt ar negodīgu konkurenci nodarītos zaudējumus, ja tie ir saistīti ar darbības veicēja nodomu vai nolaidību.

10.

Ley General de Defensa de Consumidores y Usuarios (Vispārīgais likums par patērētāju un lietotāju aizsardzību), kas apstiprināts ar Karaļa 2007. gada 16. novembra Leģislatīvo dekrētu 1/2007 un grozīts ar 2009. gada 30. decembra Likumu Nr. 29, ir definēta komercprakse un noteikta prasība tirgotājiem to darījumos ar patērētājiem sniegt konkrētu informāciju.

11.

Ar Karaļa 2012. gada 9. marta Dekrētlikumu Nr. 6 ir izveidots labas prakses kodekss, ko kredītiestādes var pieņemt brīvprātīgi (turpmāk tekstā – “Banku labas prakses kodekss”). Minētais kodekss veicina Spānijas finanšu nozares iesaistīšanos, lai atvieglotu sarežģīto ekonomisko un sociālo situāciju pēc 2008. gada krīzes, pārstrukturējot parādus, kas nodrošināti ar hipotēku uz parādnieka mājokli. Tas tiek darīts, izmantojot trīs pasākumus: i) hipotekārā aizdevuma pārstrukturēšana, ii) neatmaksātās summas samazināšana un iii) datio in solutum, t.i., īpašuma nodošana, pilnīgi atceļot parādu.

12.

Saskaņā ar 5. pantu no brīža, kad kredītiestāde pieņem Banku labas prakses kodeksu, tām ir pienākums ievērot kodeksa noteikumus.

13.

Saskaņā ar 6. pantu pārbaudes komisija uzrauga, kā Banku labas prakses kodekss tiek ievērots. Banco de España (Spānijas Bankai) var iesniegt sūdzības par to, ka kredītiestādes neievēro kodeksu.

14.

Piedziņas vēršanu uz hipotēku un citiem izpildu dokumentiem Spānijā regulē Ley de Enjuiciamiento Civil (Civilprocesa likums). Pamatlietas faktiem ir piemērojama [Civilprocesa likuma] redakcija, kas grozīta ar 2009. gada 3. novembra Likumu Nr. 13 ( 4 ) un 2013. gada 14. maija Likumu Nr. 1 ( 5 ).

15.

Civilprocesa likuma 517. pantā ir uzskaitīti izpildu dokumenti, piemēram, publiski akti.

16.

Saskaņā ar tā 552. pantu tiesa pēc savas ierosmes var pārbaudīt lūgumus par citu izpildu dokumentu, kas nav tiesas dokumenti, izpildi, bet tikai attiecībā uz negodīgiem noteikumiem izpildu dokumentā.

17.

Ar 670. pantu tiek reglamentēta labākā piedāvājuma apstiprināšana, maksāšanas kārtība un īpašuma iegāde, ko veic kreditors izsoles gadījumā. Šīs normas mērķis ir nodrošināt, lai lielākajā daļā gadījumu vismaz 70 % no izsoles sākumcenas samaksātu vairāksolītājs vai piedzinējs. Gadījumos, kad piedzinējs neizmanto iespēju prasīt, lai tam piešķir īpašumu, īpašumu piešķir vairāksolītājam, pat ja tā piesolītā cena ir zemāka par 70 % no sākumcenas. Tādā gadījumā piesolītajai cenai ir jāpārsniedz 50 % no nekustamā īpašuma novērtējuma summas vai, ja tā ir zemāka, jāsedz vismaz piedzenamā summa.

18.

Civilprocesa likuma 671. pants attiecas uz situācijām, kad izsolē nav neviena solītāja. Šajā gadījumā kreditors nākamo 20 dienu laikā pēc izsoles beigām var lūgt piešķirt tam nekustamo īpašumu. Ja nekustamais īpašums ir parādnieka galvenais mājoklis, kreditors var lūgt piešķirt to par 70 % no summas, kas būtu bijusi izsoles sākumcena, un gadījumā, ja summa, kas kreditoram pienākas par visām pozīcijām, ir mazāka par šo summu, par 60 % no sākumcenas. Ja kreditors neizmanto šo iespēju, tiesa pēc parādnieka pieprasījuma var likt pārtraukt piedziņas vēršanu uz hipotēku.

19.

Ar 682. pantu tiek reglamentēti piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras priekšnosacījumi. Tajā noteikts, ka šādu procedūru ir iespējams piemērot tikai tad, ja hipotēkas izveides dokumentā ir norādīta cena, kas atspoguļo attiecīgo personu noteikto nekustamā īpašuma vai hipotekārā aktīva vērtību, lai to varētu izmantot kā izsoles sākumcenu. Sākumcena nekādā ziņā nevar būt zemāka par 75 % no vērtības, kas tika ņemta vērā, piešķirot aizdevumu.

20.

[Civilprocesa likuma] 695. panta 1. punktā ir sniegts izsmeļošs saraksts ar iebildumu pamatiem pret īpašuma, kas nodrošināts ar hipotēku, piespiedu pārdošanu. Tie ir: i) nodrošinājuma vai nodrošinātā prasījuma dzēšana; ii) kļūda pieprasāmās summas aprēķinā, ja nodrošinātais prasījums ir beigu bilance kreditora, kas prasa veikt izpildi, un personas, pret kuru ir vērsta izpilde, savstarpējo saistību aprēķinā; iii) ja izpildi paredzēts vērst uz kustamu īpašumu, kas apgrūtināts ar hipotēku vai ieķīlāts bez nodošanas valdījumā, minētā īpašuma iepriekšēja ieķīlāšana, apgrūtināšana ar nekustamu vai kustamu hipotēku vai sekvestrācija, un iv) negodīgs līguma noteikums, uz kura pamata tiek veikta izpilde vai ir noteikta pieprasāmā summa.

21.

Savukārt Civilprocesa likuma 698. panta 1. punktā ir noteikts, ka visi citi parādnieka izvirzītie iebildumi, tostarp iebildumi, kas saistīti ar dokumenta, no kura izriet parāds, spēkā neesamību vai prasījuma tiesību iestāšanos, prasījuma noteiktību, izbeigšanos vai parāda apmēru, tiek izskatīti, pieņemot atbilstošu nolēmumu un neapturot vai neizbeidzot piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru.

22.

2006. gadā Juan Carlos Marí Merino, María de la Concepción Marí Merino un Juan Pérez Gavilán (turpmāk tekstā – “parādnieki”) noslēdza ar hipotēku nodrošinātu aizdevuma līgumu ar šādiem noteikumiem: aizdevuma summa 166000 EUR, aizdevuma atmaksas termiņš 25 gadi un hipotekārā aktīva noteiktā vērtība 195900 EUR.

23.

2009. gada janvārī tika palielināta aizdevuma summa un atmaksas termiņš tika pagarināts līdz 34 gadiem un 4 mēnešiem.

24.

2013. gada oktobrī, kad nesamaksātā parāda summa bija sasniegusi 102750 EUR un parādnieki 375 dienas nebija veikuši prasītos aizdevuma daļu maksājumus, aizdevuma līguma noteikumi pēc parādnieku lūguma vēlreiz tika grozīti. Lai atvieglotu aizdevuma summas atmaksu, tika panākta vienošanās par atlikušā parāda –102750 EUR – atmaksu 40 gadu termiņā un atļauta īpašuma pārdošana, nevēršoties tiesā. Turklāt tika dokumentāri apstiprināts, ka īpašums ir parādnieku galvenais mājoklis. Veicot aizdevuma līguma grozījumus, tika veikta hipotekārā aktīva pārvērtēšana, un sarūkošā tirgū tā aplēstā vērtība bija 57689,90 EUR.

25.

Tā kā parādnieki nebija veikuši nākamos deviņus aizdevuma daļu maksājumus, banka 2015. gada martā sāka piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru, ceļot iesniedzējtiesā prasību, kurā tā lūdza izdot maksājuma rīkojumu pret parādniekiem, un, ja tie neatmaksātu parādu, pārdot hipotekāro aktīvu izsolē un ar šajā izsolē iegūto summu atmaksāt parādu, ieskaitot procentus un izdevumus. Izsoles vajadzībām bankas norādītā sākumcena bija 57684,90 EUR.

26.

Parādnieki vēlāk iesniedza iebildumu pret izpildi, apgalvojot, ka līgumā, kas ir šīs izpildes juridiskais pamats, ir iekļauti negodīgi noteikumi. Parādnieki uzskata, ka noteikums, kas paredz pagarināt atmaksas termiņu un veikt ar hipotēku nodrošinātā nekustamā īpašuma jaunu novērtējumu, ir negodīgs. Parādnieki apgalvo, ka atmaksas termiņa pagarinājums tika izmantots tikai, lai mudinātu viņus piekrist, ka tiek būtiski samazināta ar hipotēku nodrošinātā nekustamā īpašuma vērtība, nodarot viņiem kaitējumu. Tas ir ievērojami pasliktinājis viņu stāvokli, un viņu piekrišana aizdevuma grozījumiem tādējādi ir balstīta uz būtisku kļūdu attiecībā uz līguma nosacījumu nozīmi. Kā otru iebildumu pamatu parādnieki ir norādījuši to, ka bija spēkā apstākļi, kas ļauj viņus atbrīvot no parāda, piemērojot atdevumu kā izpildījumu un viņiem paliekot īpašumā kā īrniekiem saskaņā ar Banku labas prakses kodeksu, ņemot vērā ekonomisko situāciju, kurā viņi atradās. Turklāt viņi lūdza apturēt izpildes procedūru.

27.

Tas iesniedzējtiesai ir radījis šaubas par to, vai 2013. gada oktobrī bankas veiktie aizdevuma grozījumi nav negodīga komercprakse un vai ir piemērojama Direktīva 2005/29.

28.

Tā kā iesniedzējtiesai bija šaubas par attiecīgo Direktīvas 2005/29 tiesību normu pareizu interpretāciju, tā nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:

29.

Rakstveida apsvērumus šajā tiesvedībā ir iesniegušas Bankia, Spānijas valdība, Īrija un Komisija, kas visas sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē 2018. gada 7. februārī.

30.

Visi trīs prejudiciālie jautājumi būtībā attiecas uz Direktīvas 2005/29 11. panta pareizu interpretāciju.

31.

Konkrētāk, uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pienākums, kas dalībvalstīm uzlikts ar Direktīvas 2005/29 11. pantu, proti, nodrošināt “piemērotus un efektīvus līdzekļus”, lai apkarotu negodīgu komercpraksi, pieļauj tādus valsts tiesību aktus, kas neļauj izpildīt direktīvas noteikumus saistībā ar piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru.

32.

Uzdodot otro un trešo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar minētajiem piemērotajiem un efektīvajiem līdzekļiem ir jānodrošina arī rīcības kodeksa ievērošana. Citiem vārdiem sakot, iesniedzējtiesa lūdz skaidrojumu par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas ir pieejami patērētājam, pamatojoties uz Direktīvu 2005/29, situācijās, kad tirgotājs neievēro rīcības kodeksu.

33.

Atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu, es vispirms analizēšu jēdzienu “piemēroti un efektīvi līdzekļi” Direktīvas 2005/29 11. panta nozīmē un pēc tam izskatīšu jautājumu, vai direktīvas noteikumi ir jāpiemēro arī piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā, lai nodrošinātu direktīvas efektivitāti. Turpinājumā aplūkošu otro un trešo prejudiciālo jautājumu kopā un pievērsīšos Direktīvā 2005/29 minēto rīcības kodeksu nozīmei negodīgas komercprakses apkarošanā.

34.

Patērētāju svarīgā nozīme iekšējā tirgus izveidē jau sen ir atzīta Savienības tiesībās ( 6 ). Patērētāju tiesību aizsardzības prasības ir jāņem vērā, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības ( 7 ), turklāt ir pieņemti vairāki īpaši Savienības tiesību akti patērētāju tiesību aizsardzības jomā ( 8 ). Šo tiesību aktu pamatā ir divi galvenie mērķi. Pirmais mērķis ir veicināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, lai sniegtu patērētājiem pārliecību, ka viņi bez bažām var meklēt labākos piedāvājumus jebkurā dalībvalstī, un otrais – izveidot tiesisko regulējumu, kas atvieglo pārrobežu tirdzniecību un piekļuvi ārvalstu tirgiem, tādējādi sekmējot konkurenci.

35.

Visus Savienības tiesību aktus patērētāju tiesību aizsardzības jomā raksturo spriedze starp vajadzību rosināt patērētājus, no vienas puses, un uzņēmējus, no otras puses, veikt pārrobežu darījumus. Augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis iedrošina patērētājus, savukārt uzņēmējus samērā bieži attur pārāk lielā birokrātija. Šis pretnostatījums ir novedis pie sadrumstalota tiesiskā regulējuma, kas sastāv no dažādiem tiesību instrumentiem, kuri nodrošina patērētāju tiesību aizsardzību atšķirīgos veidos un līmeņos.

36.

Direktīva 2005/29 ir pamatinstruments, kurā noteikti vispārīgi principi attiecībā uz uzņēmēju un patērētāju attiecībām un kuru vajadzības gadījumā papildina īpaši nozaru tiesību akti ( 9 ). Šī direktīva ir maksimālas saskaņošanas instruments – izņemot Direktīvā 2005/29 tieši noteiktos izņēmumus ( 10 ), visās dalībvalstīs ir jānodrošina augsts vispārējais patērētāju tiesību aizsardzības līmenis ( 11 ).

37.

Direktīvas 2005/29 mērķis ir nodrošināt šo patērētāju tiesību aizsardzības līmeni uzņēmēju un patērētāju attiecībās visā Eiropas Savienībā, izveidojot tālejošu kontroles mehānismu attiecībā uz komercpraksi, kas potenciāli ietekmē patērētāju saimniecisko rīcību ( 12 ). Tas tiek darīts, izveidojot sankciju sistēmu, lai atturētu tirgotājus no negodīgas komercprakses īstenošanas un liktu pārtraukt negodīgo praksi, ko tie īsteno ( 13 ).

38.

Šai direktīvai ir raksturīga īpaši plaša ratione materiae piemērošanas joma ( 14 ). “Komercprakse” saskaņā ar Direktīvas 2005/29 2. panta d) punktu ir “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība”. Turklāt direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem pirms komercdarījuma saistībā ar produktiem vai pakalpojumiem, pēc tā un tā laikā ( 15 ).

39.

Ir trīs negodīgas komercprakses veidi, kas saskaņā ar Direktīvas 2005/29 5. pantu ir aizliegti. Parasti komercprakse ir uzskatāma par negodīgu, ja tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām un ietekmē vai varētu ietekmēt patērētāja lēmumu veikt darījumu ( 16 ). Konkrētāk, ir aizliegta maldinoša un agresīva komercprakse ( 17 ). Visbeidzot, direktīvā ir iekļauts “melnais saraksts”, kurā ietvertie negodīgas komercprakses veidi ir pilnīgi aizliegti jebkuros apstākļos ( 18 ). Atšķirībā no diviem pirmajiem negodīgas komercprakses veidiem I pielikumā minētie komercprakses veidi ir uzskatami par negodīgiem jebkuros apstākļos un tie nav jāvērtē katrā gadījumā atsevišķi.

40.

Par to, lai direktīvas noteikumi tiktu izpildīti, ir atbildīgas dalībvalstis, uz kurām saskaņā ar Direktīvas 2005/29 11. pantu attiecas prasība nodrošināt “piemērotus un efektīvus līdzekļus”, lai apkarotu negodīgu komercpraksi. Pirmais prejudiciālais jautājums attiecas uz šīs prasības un no tā izrietošo dalībvalstu pienākumu interpretāciju.

41.

Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 11. pantu “piemēroti un efektīvi līdzekļi” var ietvert prasības celšanu tiesā pret negodīgu komercpraksi vai negodīgas komercprakses izskatīšanu administratīvā iestādē ar iespēju vērsties tiesā. Tiesām un administratīvajām iestādēm, kam uzticēts nodrošināt atbilstību direktīvai, ir jābūt pilnvarotām likt pārtraukt negodīgu komercpraksi vai attiecīgā gadījumā jau sākumā aizliegt šādu praksi. Turklāt saskaņā ar 13. pantu dalībvalstīm ir jāparedz piemērota sankciju sistēma attiecībā uz tirgotājiem, kas izmanto negodīgu komercpraksi.

42.

Tomēr no šo normu formulējuma un konteksta nevar konstatēt konkrētus pienākumus, kas dalībvalstīm būtu jāievēro attiecībā uz negodīgas komercprakses pārbaudei piemērojamās procedūras veidu, piemēram, piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru.

43.

Kā Tiesa ir konsekventi lēmusi, Direktīva 2005/29 tādējādi dod dalībvalstīm rīcības brīvību izvēlēties valsts pasākumus, kuru mērķis ir apkarot negodīgu komercpraksi, ar nosacījumu, ka šie pasākumi ir piemēroti un efektīvi un ka paredzētās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un preventīvas ( 19 ).

44.

Tomēr iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norāda, ka līdzekļi negodīgas komercprakses apkarošanai, ko noteicis Spānijas likumdevējs, nav efektīvi, jo tie neļauj veikt negodīgas komercprakses pārbaudi saīsinātajās procedūrās, piemēram, piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā.

45.

Saskaņā ar efektivitātes principu Savienības tiesību aktu noteikumi, kas paredz personu tiesības, ir jāīsteno efektīvi un valstu procesuālie noteikumi nedrīkst padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesību piemērošanu ( 20 ).

46.

Direktīva 2005/29 nosaka tikai sankciju piemērošanu tirgotājiem, un pašā direktīvā nav garantētas tiesības uz līgumiskiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem patērētājiem. Atšķirībā no Direktīvas 93/13 ( 21 ) 6. panta 1. punkta, kurā kā juridiskas sekas ir skaidri paredzēta konkrētā noteikuma atzīšana par spēkā neesošu vai attiecīgā gadījumā visa līguma atzīšana par spēkā neesošu, Direktīvā 2005/29 šāda tiesību norma nav atrodama.

47.

Jāievēro, ka Direktīvā 2005/29, gluži pretēji, ir īpaši noteikts, ka šīs direktīvas piemērošanas joma neskar līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, tā veidošanu vai sekām ( 22 ). Kā norādījusi Spānijas valdība, līdz ar to gadījumā, ja konstatēts, ka pastāv negodīga komercprakse, nevar rasties nekādas tiešas tiesiskās sekas attiecībā uz līgumattiecībām starp tirgotāju un patērētāju ( 23 ).

48.

Ar Direktīvu 2005/29 drīzāk ir paredzēts piemērot sankcijas uzņēmējiem, kas izmanto negodīgu komercpraksi. Tāpēc, lai efektīvi īstenotu šo direktīvu, dalībvalstīm ir tikai pienākums nodrošināt atbilstošu sankciju sistēmu tirgotājiem, kas izmanto negodīgu komercpraksi ( 24 ).

49.

Spānijas tiesību akti paredz, ka negodīgas komercprakses pastāvēšanu var noteikt deklaratīvā procedūrā. Šī deklaratīvā procedūra tomēr neaptur piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru, un tiesa, kas izskata lietu, nevar noteikt nekādus pagaidu pasākumus.

50.

Attiecībā uz Direktīvas 2005/29 efektivitātes nodrošināšanu tas liek uzdot jautājumu, vai ir nepieciešams ļaut tiesām piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā piemērot sankcijas, pamatojoties uz direktīvu, vai arī paredzēt šādas procedūras apturēšanu gadījumā, ja ir ierosināta deklaratīva procedūra par negodīgas komercprakses pastāvēšanas noteikšanu.

51.

Saistībā ar efektivitātes principa piemērošanu Tiesa ir konsekventi lēmusi, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procedūrā, tās norisi un tās īpatnības dažādu instanču valsts tiesās ( 25 ).

52.

Piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras priekšmets ir izpildraksta, kura pamatā ir hipotēka, izpilde. Šāda procedūra nozīmē, ka attiecīgais īpašums ir iepriekš ticis ieķīlāts kā garantija un ka kreditors var atsaukties uz izpildrakstu, kas ir notariāli apstiprināts un ierakstīts nekustamā īpašuma reģistrā, un ko parādnieka atmaksāšanas saistību neizpildes gadījumā kreditors var izmantot kā ultima ratio. Izpildes procedūra ir paredzēta, lai nodrošinātu ātru un efektīvu līdzekli juridisku tiesību īstenošanai, pamatojoties uz apstiprinātu izpildrakstu ( 26 ).

53.

Procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ Spānijas likumdevējs piedziņas vēršanas uz hipotēku gadījumā ir ierobežojis iebildumu pamatus. Izņemot iebildumus par pašas hipotēkas spēkā esamību, pārbaude tiesā attiecas tikai uz to, vai izpildrakstā ir iekļauti negodīgi līguma noteikumi, un šī norma ir pievienota pēc Tiesas sprieduma lietā Aziz ( 27 ).

54.

Šajā lietā, kas tika ierosināta saistībā ar Direktīvu 93/13, Tiesa saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosprieda, ka, liedzot iespēju pārbaudīt līguma noteikumu godīgumu piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā, varētu tikt nodarīts nepamatots kaitējums patērētājam, jo viņam tiktu nodrošināta vienīgi vēlāka aizsardzība un vienīgi zaudējumu atlīdzības veidā, kas saskaņā ar Tiesas viedokli būtu nepilnīga un nepietiekama ( 28 ). Līdz ar to tā atzina, ka attiecīgie valsts tiesību akti ir pretrunā Savienības tiesībām ( 29 ).

55.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka tāda pati loģika būtu jāpiemēro attiecībā uz negodīgu komercpraksi, jo deklaratīvajai procedūrai nav apturošas iedarbības. Ja izpilde pret īpašumu tiktu panākta pirms sprieduma pieņemšanas deklaratīvajā procedūrā, varētu būt neiespējami izpildīt nolēmumu, kas pieņemts pret tirgotāju, un tādā gadījumā tiktu nodarīts nepamatots kaitējums patērētājam. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc Komisija uzskata, ka judikatūra, kas izriet no Aziz lietas, būtu jāattiecina arī uz izskatāmo lietu ( 30 ).

56.

Tomēr izskatāmā lieta ir jānošķir no šīs judikatūras.

57.

Tiesības, kas patērētājiem piešķirtas ar Direktīvu 2005/29, atšķiras no tiesībām, kas piešķirtas ar Direktīvu 93/13. Saskaņā ar Direktīvu 93/13, konstatējot negodīgu līguma noteikumu, konkrētais noteikums vai attiecīgā gadījumā viss līgums jāatzīst par spēkā neesošu ( 31 ). Tādējādi Direktīvā 93/13 ir paredzēts tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas tieši ietekmē tirgotāju un patērētāju līgumattiecības. Tas ir iemesls, kāpēc Tiesa ir bijusi gatava īstenot šo iespēju piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā, jo īpaši tāpēc, ka attiecīgajā gadījumā runa ir par patērētāja mājokli ( 32 ).

58.

Direktīvā 2005/29, no otras puses, nav paredzēti patērētājiem domāti individuāli līgumiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi un, kā paskaidrots iepriekš, secinot, ka pastāv negodīga komercprakse, pamatojoties uz direktīvu, ir iespējams vienīgi piemērot sankcijas attiecīgajam tirgotājam ( 33 ). Tāpēc šāds secinājums nevar aizkavēt izpildi attiecībā uz hipotēku un deklaratīvās procedūras rezultātam nav līgumisku seku. Pat ja spriedums deklaratīvajā procedūrā tiktu pasludināts pēc parāda piedziņas, patērētājam ar to netiktu nodarīts nepamatots kaitējums. Faktiski deklaratīvajā procedūrā pieņemtais spriedums piedziņas vēršanas uz hipotēku procedūrā vispār neietekmē patērētāja juridisko situāciju.

59.

Turklāt izskatāmajā lietā iespējamais nepamatotais kaitējums patērētājiem slēpjas nevis pašā piedziņas vēršanā uz hipotēku, bet drīzāk īpašuma jaunajā novērtējumā, kas tiek izmantots, lai aprēķinātu izsoles sākumcenu. Parādnieki baidās, ka viņu īpašumam izsolē neizdosies sasniegt tikpat augstu piesolīto cenu, kā tas būtu augstākas sākumcenas gadījumā. Kā tiesas sēdes laikā norādīja Spānijas valdība, pirms izsole ir pabeigta, apgalvotais kaitējums parādniekiem ir tīri hipotētisks. Hipotēka vai parāda summa netiek apšaubīta – runa drīzāk ir par parāda summu, kas vēl būs atlikusi pēc tam, kad izsole būs pabeigta un tās ieņēmumi izmantoti, lai segtu esošo parādu. Ja tiesa, kas veic deklaratīvo procedūru, konstatētu, ka pastāv negodīga komercprakse, zaudējumu atlīdzību varētu piešķirt pēc hipotekārās piedziņas izpildes. Rezultāts parādniekiem būtu tāds pats, pat ja izpildes procedūra tiktu apturēta, gaidot deklaratīvās procedūras iznākumu.

60.

Ciktāl Direktīvā 2005/29 ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina paātrināta procedūra, lai apkarotu negodīgu komercpraksi, šo procedūru ir paredzēts izmantot tikai gadījumos, kad tiesas tiek aicinātas likt pārtraukt pastāvošu negodīgu komercpraksi, nevis gadījumos, kad negodīga komercprakse tiek vērtēta ex post ( 34 ).

61.

Tāpēc es uzskatu, ka tas, ka deklaratīvajai procedūrai nav apturošas iedarbības, nepadara neiespējamu un pārmērīgi neapgrūtina Direktīvas 2005/29 piemērošanu, pat gadījumos, kad negodīgu komercpraksi uz hipotēkas objektu vērstā izpildes procedūrā nav iespējams pārbaudīt.

62.

Tomēr zināms caveat [atruna] pastāv gadījumā, ja tiesa pēc savas vai pēc kāda lietas dalībnieka ierosmes izvirza jautājumu par kāda līguma noteikuma pārbaudi attiecībā uz tā negodīgumu saskaņā ar Direktīvu 93/13, kā tas ir pamatlietā ( 35 ).

63.

Novērtējot kāda līguma noteikuma godīgumu, ir jāņem vērā visi apstākļi saistībā ar šā līguma noslēgšanu. Secinājums par komercprakses negodīgo raksturu ir viens no elementiem citu starpā, uz kuriem kompetentā tiesa var balstīt savu vērtējumu ( 36 ). Tāpēc, ciktāl tas ir vajadzīgs, lai varētu pareizi novērtēt kāda līguma noteikuma negodīgo raksturu Direktīvas 93/13 kontekstā, arī piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā ir jābūt iespējai veikt negodīgas komercprakses pārbaudi ( 37 ). Tomēr šajā kontekstā nav vajadzīgs, lai tiesa, kas izskata lietu par piedziņas vēršanu uz hipotēku, varētu oficiāli pasludināt komercpraksi par negodīgu Direktīvas 2005/29 nozīmē un piemērot atbilstošās sankcijas. Ne šāda pasludināšana, ne sankciju piemērošana nevar ietekmēt izpildes procedūru.

64.

Turklāt, kā Tiesa ir uzsvērusi lietā Pereničová un Perenič, ar secinājumu, ka pastāv negodīga komercprakse, nevar “automātiski un tikai ar tā palīdzību” pierādīt, ka apstrīdētais līguma noteikums ir negodīgs, tāpēc tam nav tiešas un tūlītējas sekas attiecībā uz to, vai līgums ir spēkā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta nozīmē ( 38 ). Saskaņā ar Direktīvu 93/13 ir jāievēro vairāki papildu kritēriji. Piemēram, par attiecīgo noteikumu nedrīkst būt notikušas atsevišķas sarunas starp tirgotāju un patērētāju ( 39 ). Man tomēr šķiet, ka pamatlietā konkrētais līguma noteikums varētu būt radies sarunu rezultātā. Parādnieki lūdza pagarināt aizdevuma atmaksas termiņu, un banka piekrita šim pagarinājumam ar nosacījumu, ka ieķīlātais īpašums ir jāpārvērtē. Tāpēc šķiet, ka uz iesniedzējtiesā izskatāmo lietu iepriekš minētais caveat neattiecas. Katrā ziņā pat tad, ja valsts tiesa konstatē, ka pastāv negodīga komercprakse, tai ir pienācīgi jāņem vērā visas Direktīvā 93/13 paredzētās prasības attiecībā uz līguma noteikumu negodīgo raksturu.

65.

Lai veiktu šādu pārbaudi, pietiek ar to, ka ir paredzēta iespēja pārbaudīt līguma noteikumus, pamatojoties uz Direktīvu 93/13, kā tas ir Civilprocesa likuma 695. panta gadījumā. Nav vajadzības izvirzīt atsevišķu iebildumu pamatu pret piedziņas vēršanu uz hipotēku, pamatojoties uz Direktīvu 2005/29. Ja negodīga komercprakse izpaužas kā negodīgs līguma noteikums, šādas prakses pārbaudes iespēja tiek nodrošināta saistībā ar līguma noteikuma izvērtējumu, pamatojoties uz Direktīvu 93/13, un ar šo direktīvu patērētājiem piešķirtās tiesības tiek pienācīgi īstenotas.

66.

Līdz ar to Direktīvas 2005/29 11. pantam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā nav paredzēts tiesai nedz pēc savas ierosmes, nedz pēc kādas puses lūguma veikt negodīgas komercprakses pārbaudi piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā.

67.

Uzdodot otro un trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz skaidrojumu par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas, pamatojoties uz Direktīvu 2005/29, patērētājam ir pieejami situācijās, kad tirgotājs neievēro rīcības kodeksu.

68.

Visi dalībnieki, kas iesnieguši rakstveida apsvērumus, apgalvo, ka rīcības kodeksu ievērošanu nevar nodrošināt, pamatojoties uz Direktīvu 2005/29.

69.

Dažās dalībvalstīs tradicionāli tiek izmantoti rīcības kodeksi, lai noteiktu brīvprātīgas tirgotāju uzvedības normas un standartus konkrētās nozarēs. Šādu pašregulatīvu kodeksu mērķis ir vai nu sīkāk izskaidrot tiesību aktu prasības patērētājiem viņiem saprotamā veidā, vai izveidot atsevišķu nozaru standartus, ja tas nav paredzēts tiesību aktos ( 40 ). Tādējādi rīcības kodeksu mērķis arī ir apkarot uzņēmēju neētisku rīcību attiecībā pret patērētājiem, un tas nedaudz pārklājas ar Direktīvas 2005/29 mērķi. Tomēr jāievēro, ka rīcības kodeksi ir pašregulatīvi instrumenti. Rīcības kontrole tiek veikta tikai attiecībā uz konkrētu nozaru dalībniekiem, kas ir uzņēmušies konkrētā kodeksā minētos pienākumus. Savukārt Direktīvā 2005/29 ir noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums izpildīt tās noteikumus ar likuma spēku un vispārējā veidā.

70.

Ņemot to vērā, kāda ir Direktīvā 2005/29 minēto rīcības kodeksu nozīme un vai rīcības kodeksa piemērošanu var nodrošināt, pamatojoties uz šo direktīvu?

71.

Direktīvā 2005/29 “rīcības kodekss” ir definēts kā “vienošanās vai tādu noteikumu kopums, kas nav ietverts [dalībvalsts] normatīvos vai administratīvos tiesību aktos un kas nosaka [..] tirgotāju uzvedību” ( 41 ). Kā norādījusi Īrija, rīcības kodeksi tādējādi ir definēti kā nesaistoši un tiem nav likuma statusa un spēka. Tāpēc jau no paša sākuma šķiet, ka atbilstības nodrošināšana rīcības kodeksiem, vēršoties tiesās, ir pretrunā šai definīcijai.

72.

Saskaņā ar Direktīvu 2005/29 rīcības kodeksiem ir nozīme, izvērtējot, vai pastāv negodīga komercprakse. No vienas puses, Direktīvas 2005/29 I pielikumā iekļautajā melnajā sarakstā, kurā minēti komercprakses veidi, kas uzskatāmi par negodīgiem jebkuros apstākļos, ir ietverti divi komercprakses veidi, kuri skar rīcības kodeksus. Pirmkārt, ja tirgotājs uzdodas par rīcības kodeksa parakstītāju, bet tas neatbilst patiesībai, un, otrkārt, ja apgalvo, ka rīcības kodeksu ir apstiprinājusi valsts vai citas struktūras, bet tas neatbilst patiesībai, automātiski tiek secināts, ka pastāv negodīga komercprakse ( 42 ).

73.

No otras puses, izvērtējot, vai pastāv negodīga komercprakse, pamatojoties uz Direktīvas 2005/29 5.–9. pantu, viens no aspektiem, kas jāņem vērā, ir rīcības kodeksos ietvertās uzvedības normas un standarti. Rīcības kodeksos jo īpaši var dot norādījumus par prasībām attiecībā uz profesionālas rūpības ievērošanu konkrētās nozarēs ( 43 ).

74.

Tomēr Direktīvā 2005/29 ir noteiktas papildu prasības attiecībā uz negodīgu komercpraksi. No tā vien, ka tirgotājs nav ievērojis rīcības kodeksu, nevar automātiski secināt, ka pastāv negodīga komercprakse. Saskaņā ar direktīvu atbilstoši katra konkrētā gadījuma faktiem ir jāizvērtē, vai attiecīgais komercdarījums ir negodīgs, ņemot vērā atbilstību kritērijiem, kas izklāstīti tās 5.–9. pantā ( 44 ).

75.

Papildus rīcības kodeksu nozīmei, izvērtējot, vai pastāv negodīga komercprakse, Direktīvas 2005/29 10. pantā, uz kuru konkrēti norāda iesniedzējtiesa, ir noteikts, ka kontroli attiecībā uz negodīgu komercpraksi var veikt arī par kodeksu atbildīgās personas papildus lietu izskatīšanai tiesā vai sūdzību izskatīšanas mehānismam administratīvās iestādēs. Tātad rīcības kodeksiem ir jāpalīdz apkarot negodīgu komercpraksi, izveidojot papildu kontroles līdzekli. Rīcības kodeksos iekļautās uzvedības normas vai standarti ir paredzēti, lai palīdzētu uzņēmējiem efektīvi piemērot direktīvas principus savā ikdienas darbā konkrētajā nozarē ( 45 ). Kā tieši norādīts direktīvas 10. pantā, vēršanos šādās kontroles struktūrās, kas atbildīgas par kodeksu, “nedrīkst uzskatīt par līdzvērtīgu” tiesu un administratīvās pārsūdzības līdzekļiem, un tā nepadara rīcības kodeksu saturu juridiski saistošu.

76.

Turklāt arī tad, ja gadījumos, kad tirgotājs nav ievērojis rīcības kodeksu, tiek secināts, ka pastāv negodīga komercprakse, vienīgās juridiskās sekas, pamatojoties uz Direktīvu 2005/29, ir tādas, ka attiecīgajam tirgotājam tiek piemērotas sankcijas. Kā paskaidrots iepriekš 47.–49. punktā un kā attiecībā uz rīcības kodeksu piemērošanu norādījušas arī Komisija un Spānijas valdība, minētajā direktīvā nav paredzēti nekādi individuāli līgumiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi patērētājiem.

77.

Tā kā ar Direktīvu 2005/29 nav izveidoti nekādi individuāli līgumiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai patērētājs varētu panākt rīcības kodeksu ievērošanu, katrai dalībvalstij pašai ir jānosaka kodeksu neievērošanas sekas, ciktāl to rīcībā ir “piemēroti un efektīvi līdzekļi”, lai apkarotu negodīgu komercpraksi.

78.

Konkrēti attiecībā uz Banku labas prakses kodeksu Spānijas tiesību aktos ir paredzēts sūdzību izskatīšanas mehānisms Banco de España (Spānijas Banka). Sūdzības par kredītiestāžu iespējamu kodeksu neievērošanu var iesniegt Spānijas Bankai, kas tad var noteikt finansiālas sankcijas un likt attiecīgajai bankai ievērot kodeksu. Tas ir saskaņā ar Direktīvas 2005/29 prasībām attiecībā uz rīcības kodeksiem, kā aprakstīts iepriekš ( 46 ).

79.

Tādējādi atbildei uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu jābūt tādai, ka Direktīvai 2005/29 nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā nav paredzēti nekādi individuāli līgumiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi patērētājiem gadījumos, kad tirgotājs nav ievērojis rīcības kodeksu.

80.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Juzgado de Primera Instancia No 5 de Cartagena (Kartahenas pirmās instances tiesa Nr. 5, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: