1.

Vai Jehovas liecinieku kopienai ir jāievēro Savienības tiesību normas par personas datu apstrādi tādēļ, ka tās locekļiem sludinot, apstaigājot mājas, var nākties veikt pierakstus, aprakstot sarunas saturu un it īpaši – apmeklēto personu reliģisko piederību? Tāds būtībā ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatjautājums.

2.

No Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti ( 2 ) preambulas 12. apsvēruma izriet, ka “aizsardzības principus jāpiemēro jebkuras personas, kuras darbību reglamentē Kopienas tiesību akti, personas datu visu veidu apstrādei; tā kā no šīs jomas būtu jāizslēdz fiziskas personas veiktā datu apstrāde, realizējot vienīgi un tikai personiska vai sadzīves rakstura pasākumus, tādus kā sarakste un adrešu reģistri”.

3.

Saskaņā ar Direktīvas 95/46 preambulas 27. apsvērumu “personu aizsardzība jāpiemēro gan datu automatizētajai, gan manuālajai apstrādei; [..] šīs aizsardzības darbības sfēra būtībā nedrīkst būt atkarīga no izmantotajiem paņēmieniem, jo pretējā gadījumā tas radītu nopietnu likumu apiešanas risku; [..] attiecībā uz manuālo apstrādi šī direktīva attiecas tikai uz sistematizētām kartotēkām, nevis uz nesakārtotiem iegrāmatojumiem; [..] sistematizētas kartotēkas saturs jāsakārto atbilstoši speciāliem kritērijiem attiecībā uz personām, atļaujot vieglu piekļuvi personu datiem; [..] atbilstot 2. panta c) punktā sniegtajai definīcijai, dažādos kritērijus personas datu sakārtota kopuma sastāvdaļu noteikšanai un dažādos kritērijus, kuri reglamentē piekļuvi šādam kopumam, var izvirzīt katra dalībvalsts; [..] šī direktīva nekādos apstākļos neattiecas uz kartotēkām vai kartotēku kopumiem, kā arī uz to ievadlapām, kuras nav sakārtotas atbilstoši speciāliem kritērijiem”.

4.

Direktīvas 95/46 2. pants ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā:

[..].”

5.

Direktīvas 95/46 3. pantā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem un uz personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem.

2.   Šī direktīva neattiecas uz personas datu apstrādi:

6.

Direktīvas 95/46 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis aizliedz tādu personas datu apstrādi, kas atklāj rasi vai etnisko izcelsmi, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī uz veselību vai seksuālo dzīvi attiecināmu datu apstrādi”. Turpinājumā šā paša panta 2. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka “šā panta 1. punktu nepiemēro, ja [..] apstrādi veic kā likumīgu darbību ar fonda, apvienības vai jebkuras citas bezpeļņas institūcijas, kam ir politisks, filozofisks, reliģisks vai arodbiedrību darbības mērķis, atbilstošām garantijām un ar noteikumu, ka apstrāde attiecas tikai un vienīgi uz šīs struktūras locekļiem vai personām, kurām ir regulāri kontakti ar šo struktūru sakarā ar tās mērķiem, un ka datus neatklāj trešajām personām bez datu subjektu piekrišanas [..]”.

7.

Direktīva 95/46 Somijas tiesībās ir transponēta ar henkilötietolaki 523/1999 (Likums 523/1999 par personas datiem).

8.

Likuma par personas datiem 3. panta 3. punktā personas datu kartotēka ir definēta kā “personas datu kopums, ko veido pēc to mērķa sakārtoti ieraksti un kas daļēji vai pilnībā tiek apstrādāti ar automatizētas datu apstrādes metodi vai tiek organizēti kartotēkas, reģistra vai līdzīgā veidā, lai varētu viegli un bez nesamērīgiem izdevumiem atrast personu datus”.

9.

Likuma par personas datiem 11. pantā ir aizliegts apstrādāt sensitīvus datus, tostarp datus par reliģiskiem uzskatiem. Tomēr Likuma par personas datiem 12. pantā ir paredzēts, ka šādu datu apstrāde ir iespējama, ja – attiecībā uz datiem par reliģiskiem uzskatiem – tie ir iegūti saistībā ar darbību, ko veic apvienības vai citas struktūras, kuras pārstāv šos uzskatus, un ja šie dati attiecas uz šo asociāciju vai citu struktūru biedriem vai personām, kas regulāri ar tām sazinās saistībā ar šo apvienību vai citu struktūru darbības mērķi, un tie netiek atklāti trešajām personām bez attiecīgās personas piekrišanas.

10.

Likuma par personas datiem 44. pantā ir noteikts, ka Datu aizsardzības komisija pēc datu aizsardzības inspektora pieprasījuma var aizliegt tādu personas datu apstrādi, kas ir pretrunā šim likumam vai saskaņā ar to pieņemtiem noteikumiem un normām, un ar rīkojumu attiecīgajām personām uzdot saprātīgā termiņā novērst nelikumīgo darbību vai nolaidību.

11.

2013. gada 17. septembrī Somijas Datu aizsardzības komisija (turpmāk tekstā – “komisija”) pēc Tietosuojavaltuutettu (datu aizsardzības inspektors, Somija, prasītājs pamatlietā) pieprasījuma pieņēma lēmumu, ar kuru tā aizliedza Jehovas liecinieku reliģiskajai kopienai (atbildētāja pamatlietā, turpmāk tekstā – “kopiena”) vākt vai apstrādāt personas datus saistībā ar sludināšanu, apstaigājot mājas, ja nav izpildīti Likumā par personas datiem paredzētie personas datu apstrādes nosacījumi. Tādējādi komisija uzskatīja, ka kopiena un tās locekļi ir sensitīvu personas datu apstrādātāji Likuma par personas datiem izpratnē. Lēmumā bija noteikts, ka kopienai ir seši mēneši tā izpildei.

12.

Kopiena par šo lēmumu cēla prasību pirmās instances tiesā, atsaucoties uz to, ka runa esot par tādu datu apstrādi, kas veikta tikai individuālām vajadzībām Likuma par personas datiem izpratnē. Ar 2014. gada 18. decembra spriedumu šī tiesa atcēla komisijas lēmumu, uzskatot, ka kopiena nav datu apstrādātājs attiecībā uz nelikumīgu personas datu apstrādi.

13.

Datu aizsardzības inspektors vērsās iesniedzējtiesā ar prasību, kurā tā lūdza atcelt 2014. gada 18. decembra spriedumu.

14.

Iesniedzējtiesa kopienas locekļu darbību apraksta šādi. Sludināšanas darbības ietvaros šie locekļi apstaigā mājas, veic pierakstus par tikšanos ar personām, ar kurām tie principā nav pazīstami. Šie dati tiek vākti kā atgādinošas piezīmes, lai tajās varētu rast turpmākiem apmeklējumiem noderīgu informāciju. Šādi apmeklētās personas, kuru dati tiek norādīti kopienas locekļu piezīmēs, netiek informētas ne par šo datu vākšanu, ne par to personas datu apstrādi. Dati tiek vākti piezīmju grāmatiņās vai uz kartotēkas lapiņām. Attiecīgie dati ir vārds, adrese un kopsavilkums par sarunas saturu, kas tostarp skar personas reliģiskos uzskatus un ģimenes apstākļus. Iesniedzējtiesa norāda, ka kopiena sludināšanas darbību organizē tādā ziņā, ka tā izveido zonu kartes un teritorijas sadala starp locekļiem evaņģelizācijas mērķiem. Draudzēm ir sludinātāju reģistri, kuros tiek ierakstīts, cik publikāciju tie ir izdalījuši, un uzskaitīts, cik daudz laika katrs loceklis ir veltījis sludināšanai.

15.

Kopiena jau ir izmantojusi vienu no savām publikācijām, lai izplatītu norādes par piezīmju veikšanu ( 3 ). Dati sākotnēji tika vākti ar veidlapu palīdzību, kuru izmantošanu kopiena beidza pēc datu aizsardzības inspektora ieteikuma. Turklāt kopienas draudzēm ir t.s. “aizliegumu saraksti” ar personām, kuras ir paudušas vēlmi, lai kopienas locekļi tās vairs neapmeklētu. Saskaņā ar datu aizsardzības inspektora teikto šis saraksts šķiet atbilstam Likumam par personas datiem.

16.

Datu aizsardzības inspektors iesniedzējtiesā apgalvo, ka dati, kurus kopienas locekļi savāc sludināšanas darbības gaitā, veido kartotēku, jo tiem ir viens un tas pats mērķis un tie tiek reģistrēti, lai tos izmantotu kā atgādinošas piezīmes vēlāka apmeklējuma laikā. Datu apstrādi, kas tiek veikta, balstoties uz individuālajām piezīmēm, vada un organizē pati kopiena, kurai ir faktiska kontrole pār datu vākšanu un apstrādi. Kopiena un tās locekļi, kad tie sludināšanas gaitā veic individuālas piezīmes, kopā ņemti, būtu jāuzskata par datu “apstrādātāju”.

17.

Kopiena savukārt apgalvo, ka sludināšanas darbība, kuras gaitā attiecīgā gadījumā kopienas loceklis veic piezīmes, esot individuāla reliģijas praktizēšana. Šādi veiktās piezīmes esot tīri personiskas. Piezīmju veikšana un iespējamā tai sekojoša savākto datu apstrādāšana tiekot veiktas neatkarīgi no kopienas pastāvēšanas, kura neīstenojot nekādu kontroli, lai gan tā tomēr atzīst, ka formulē ieteikumus un sniedz garīgas norādes par katra locekļa pienākumu piedalīties evaņģelizācijas darbā. Turklāt kopienas locekļu veiktās piezīmes netiekot nodotas kopienai, kurai tām nav pieejas. Nepastāvot sistēma datu grupēšanai, kas ļautu veikt meklēšanu. Kopienai neesot zināms, kuri no tās locekļiem pēc apmeklējumiem veic piezīmes. Datu vākšana attiecoties tikai uz datiem, kas ir iegūstami no publiski pieejamiem avotiem, tādiem kā telefonu grāmata, un tie tiekot iznīcināti, kad vairs nav noderīgi. Dati, kas savākti vienīgi pēc kopienas locekļu individuālas un personiskas iniciatīvas, neesot kartotēka, un kopiena nevarot tikt uzskatīta par personas datu apstrādātāju. Turklāt tā uzskatot Dānijas, Nīderlandes un Norvēģijas iestādes, kuru viedoklis ir, ka darbība pamatlietā vai nu neietilpst valsts likuma, kas reglamentē personas datu vākšanu un apstrādi, piemērošanas jomā, vai arī nav šādam likumam pretrunā.

18.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tādējādi, pirmkārt, ir jānosaka Likuma par personas datiem piemērošanas joma, kas atbilst Direktīvas 95/46 piemērošanas jomai ( 4 ). To skatot Tiesas judikatūras gaismā, nešķiet, ka uz personas datu vākšanas un apstrādes darbību, kas veikta tādas reliģijas praktizēšanas kā sludināšana ietvaros, attiektos Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētā izslēgšana, bet turpina pastāvēt nenoteiktība jautājumā par to, vai sludināšanas darbība var tikt uzskatīta par personisku vai mājsaimniecisku pasākumu Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē. Lai tiktu veikts šāds vērtējums, iesniedzējtiesa šaubās par Direktīvas 95/46 preambulas 12. apsvērumā ietverto norāžu ietekmi, lai gan šķiet, ka savāktie dati neietilpst tajos, kas tradicionāli tiek savākti adrešu grāmatas turēšanai, it īpaši tāpēc, ka tie var būt sensitīvi un tiek vākti attiecībā uz kopienas locekļiem nepazīstamām personām, ņemot vērā arī ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46 ( 5 ), preambulas 18. apsvērumu izdarīto precizējumu un, visbeidzot, ņemot vērā kopienas lomu. Pēc iesniedzējtiesas domām, Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma piemērošanas jomas noteikšana prasīs, lai tiktu izsvērtas, no vienas puses, pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un, no otras puses, ne mazāk fundamentālā ticības brīvība, viens no kuras izpausmes veidiem ir sludināšana.

19.

Otrkārt, iesniedzējtiesai ir šaubas par “kartotēkas” jēdzienu Direktīvas 95/46 2. panta c) punkta nozīmē, jo, ja darbība pamatlietā neietilpst šīs direktīvas 3. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā izņēmuma darbības jomā, šī direktīva, nepastāvot attiecīgo datu automatizētai apstrādei, ir piemērojama tikai tad, ja šie dati ir iekļauti “kartotēkā”. Šajā kontekstā šī tiesa uzsver kopienas locekļu piezīmju kopīgo mērķi, proti, tikt izmantotām par atgādinošām piezīmēm vēlāku apmeklējumu laikā.

20.

Visbeidzot un treškārt, iesniedzējtiesa vēl šaubās, vai kopiena – viena pati vai kopā ar saviem locekļiem – var tikt uzskatīta par “personas datu apstrādātāju” Direktīvas 95/46 2. panta d) punkta nozīmē, lai gan šķiet, ka tā faktiski kontrolē datu vākšanas darbību, kaut arī šobrīd nepastāv tās sniegti rakstiski ieteikumi vai norādījumi par to. Šis “personas datu apstrādātāja” jēdziens Tiesas judikatūrā ( 6 ), šķiet, tiek interpretēts plaši, un iesniedzējtiesa īpaši uzsver kopienas pamudinošo lomu attiecībā uz sludināšanu, apstaigājot mājas, neraugoties uz to, ka kopienai, iespējams, nav pieejas savāktajiem datiem, kā arī to, ka pagātnē tā šai nolūkā saviem locekļiem ir sniegusi norādījumus un varētu būt tos apgādājusi ar veidlapām.

21.

Šādos apstākļos Korkein hallinto-oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un ar lēmumu lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2017. gada 19. janvārī, uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Šajā lietā rakstveida apsvērumus iesniedza atbildētāja pamatlietā, Somijas, Čehijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

23.

2017. gada 28. novembra tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza prasītājs pamatlietā datu aizsardzības inspektors, atbildētāja pamatlietā, Somijas valdība, kā arī Komisija.

24.

Šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu raksturo tas, ka atbildētāja pamatlietā kaismīgi apstrīd faktus, kādus tos ir konstatējis datu aizsardzības inspektors un aprakstījusi iesniedzējtiesa. Kopiena apgalvo, ka Tiesai, piemērojot spriedumu Meilicke ( 7 ), nebūtu jāpiekrīt atbildēt uz Korkein hallinto-oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) uzdotajiem jautājumiem.

25.

Atgādinājumam – minētajā spriedumā Tiesa atgādināja prejudiciālā dialoga “spēles noteikumus”. Tā, lai gan Tiesai principā ir pienākums atbildēt uz jautājumiem, kurus uzdevusi valsts tiesa, kurai vienīgajai ir nepastarpināti zināmi lietas faktiskie apstākļi un kura tādējādi ir vispiemērotākajā situācijā, lai novērtētu vajadzību pēc prejudiciālā nolēmuma tās sprieduma taisīšanai, Tiesa tomēr var pārbaudīt savu kompetenci, lai pārliecinātos, ka tās prejudiciālais nolēmums nevis palīdzēs izteikt konsultatīvus viedokļus par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan patiešām sekmēs tiesu varas īstenošanu dalībvalstīs. Tādējādi valsts tiesai ir jākonstatē lietas fakti tā, lai ļautu Tiesai iepazīties ar visiem faktu un tiesību elementiem, kuriem var būt nozīme Savienības tiesību interpretācijā, ko tai tiek lūgts sniegt ( 8 ). Spriedumā Meilicke ( 9 ) Tiesa tieši uzskatīja, ka tai tiek lūgts spriest par hipotētiska rakstura problēmu, tās rīcībā neesot informācijai par faktiem vai tiesībām, kas ir nepieciešama, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem, un nolēma tiesvedību izbeigt pirms sprieduma taisīšanas.

26.

Atsaukdamās uz šo judikatūru, atbildētāja pamatlietā zina, ka princips, kas saglabājas, ir – spēcīga iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu atbilstības prezumpcija – un ka Tiesa var atteikties atbildēt uz tiem vienīgi ārkārtējos gadījumos ( 10 ). Taču šajā lietā Tiesai nodotajos lietas materiālos, it īpaši lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, nav tādu trūkumu, ka Tiesa, ja tā nolemtu atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, pārsniegtu sava uzdevuma robežas ( 11 ). Katrā ziņā šai pēdējai, ja tas ietilpst tās pilnvarās ( 12 ), ir jāveic galīgā faktu noskaidrošana. Katrā ziņā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ietvertie fakti ir pietiekami, lai tiesa spētu lemt, pārzinot lietas apstākļus ( 13 ).

27.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Jehovas liecinieku darbībai var netikt piemēroti Direktīvas 95/46 noteikumi, pamatojoties, pirmkārt, uz šīs direktīvas 3. panta 2. punkta pirmo ievilkumu. Šajā ziņā atbildētāja pamatlietā apgalvo, ka pamatlietā aplūkotā darbība, kas attiecas uz ticības brīvību un reliģiskās pārliecības privātas un miermīlīgas paušanas brīvību, izriet no šā izņēmuma. Otrkārt, iesniedzējtiesa šaubās, vai šai darbībai varētu netikt piemēroti Direktīvas 95/46 noteikumi, pamatojoties uz tās 3. panta 2. punkta otro ievilkumu, ar kuru no direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgta personas datu apstrāde, ko veic “fiziska persona tikai un vienīgi personiska vai mājsaimnieciska pasākuma gaitā” ( 14 ).

28.

Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā ir paredzēts, ka šīs direktīvas piemērošanas jomā neietilpst personas datu apstrāde “tādu pasākumu gaitā, uz kur[iem] neattiecas Kopienas tiesību akti, kā Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā paredzētie pasākumi, un jebkurā gadījumā uz apstrādes operācijām attiecībā uz sabiedrisko drošību, aizsardzību, valsts drošību (ieskaitot valsts ekonomisko labklājību, ja apstrādes operācija attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un uz valsts pasākumiem krimināltiesību jomā”. Atbildētāja pamatlietā būtībā apgalvo, ka sludināšana, kuras ietvaros notikusi to personu, kuras ir apciemojuši kopienas locekļi, personas datu vākšana un apstrāde, ir darbība, uz kuru neattiecas Savienības tiesību akti šīs tiesību normas nozīmē ( 15 ). Savukārt Itālijas valdība balstās uz LESD 17. pantu, kurā ir paredzēta dalībvalstu ekskluzīva kompetence reglamentēt reliģiskās organizācijas, nonākdama pie tāda paša secinājuma kā atbildētāja pamatlietā.

29.

Visupirms ir jāatgādina, ka no Tiesas atkārtotas judikatūras izriet, ka Direktīvā 95/46 tās piemērošanas joma ir definēta “ļoti plaši”, tostarp tā, lai noteikumu par aizsardzību piemērošana nebūtu atkarīga no tā, vai apstrādei ir faktiska saite ar brīvu pārvietošanos starp dalībvalstīm ( 16 ). Turklāt Tiesa ir arī atgādinājusi, ka direktīvā nav paredzēti nekādi tās piemērojamības papildu ierobežojumi bez tiem, kas ir paredzēti tās 3. pantā ( 17 ). Ņemot vērā Direktīvas 95/46 mērķi nodrošināt fizisko personu pamattiesību un brīvību, it īpaši viņu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar personas datu apstrādi, augstu aizsardzības līmeni ( 18 ), šī aizsardzība prasa, lai “atkāpes no personas datu aizsardzības un tās ierobežojumi tiktu īstenoti, stingri ievērojot vajadzīgās robežas” ( 19 ). Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmais ievilkums kā jebkurš atkāpi paredzošs noteikums ir jāinterpretē šauri.

30.

Vēl Tiesa ir nospriedusi, ka “Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā piemēram minētās darbības katrā ziņā ir valsts vai valsts iestāžu pasākumi, kas neietilpst privātpersonu darbības lokā” ( 20 ). Turpinājumā tā ir precizējusi, ka šīs darbības “ir paredzētas, lai definētu minētajā tiesību normā paredzētā izņēmuma tvērumu, un tādējādi šis izņēmums ir piemērojams tikai tajā skaidri minētajām darbībām vai darbībām, kuras var ierindot tajā pašā kategorijā (ejusdem generis)” ( 21 ).

31.

Būtiskākais – lietā, kas attiecās uz katehētes darbību kādā Zviedrijas draudzē, ko veidoja interneta lapas izveide, kurā bija sniegta informācija draudzes locekļiem, kuri gatavojās iesvētībām, Tiesa nosprieda, ka “[prasītājas attiecīgajā pamatlietā] veiktās brīvprātīgās vai reliģiska rakstura darbības nav pielīdzināmas Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā minētajām darbībām un tādējādi uz tām šis izņēmums neattiecas” ( 22 ). Lai gan ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano] secinājumos šajā lietā bija apgalvojis pretējo, tas tā nebija prasītājas pamatlietā veiktās darbības reliģiskā konteksta dēļ, bet gan tāpēc, ka trūka peļņas mērķa, pārrobežu elementa un jebkādu darba attiecību, citiem vārdiem – tāpēc, ka trūka jebkādas šīs darbības saiknes ar Līgumā garantēto pamattiesību īstenošanu ( 23 ). Spriedumā Lindqvist ( 24 ) Tiesa ne vien nosprieda, ka, ņemot vērā Direktīvas 95/46 pamatmērķi, pirms to piemērot, nav jāpārbauda, vai konkrētā darbība tieši ietekmē brīvu apriti starp dalībvalstīm ( 25 ), bet arī, vismaz netieši, atzina, ka prasītājas pamatlietā darbība, kas bija daļa no tās ticības brīvības īstenošanas, drīzāk ietilpa “indivīdu darbības jomā”, nevis bija “valsts darbības vai arī darbības, kuras veic valsts [..] iestādes” ( 26 ), kas ir vienīgās, uz kurām attiecas Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētā izslēgšana.

32.

Vai ar Lisabonas līgumu veiktā papildināšana ar LESD 17. pantu ir jauns apstāklis, kas var ietekmēt Tiesas sniegto interpretāciju spriedumā Lindqvist ( 27 )?

33.

Manuprāt, tas tā nav.

34.

Šajā ziņā ir noderīgi atgādināt, ka brīdī, kad Tiesa pasludināja šo spriedumu, tās uzmanību neizbēgami piesaistīja fakts, ka strīds pamatlietā bija par reliģisku darbību. Tai arī bija zināms par Amsterdamas līgumam pievienoto Deklarāciju Nr. 11 par baznīcu un nekonfesionālo organizāciju statusu ( 28 ), atbilstoši kurai Savienība jau bija uzņēmusies ievērot un neierobežot baznīcu un reliģisko apvienību vai kopienu statusu, kas noteikts katras dalībvalsts likumos. Šķiet grūti apgalvot, ka likumdevējs, pamatojoties uz Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, būtu vēlējies no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgt ar ticības brīvību saistītas indivīdu darbības, tai pat laikā dažas tiesību normas tālāk paredzot īpašu kārtību reliģiskas organizācijas veiktai datu apstrādei ( 29 ). Tomēr varētu iebilst, ka Direktīva 95/46 tika pieņemta pirms Amsterdamas līgumam pievienotās Deklarācijas Nr. 11. Taču, neraugoties uz Līguma papildināšanu ar LESD 17. pantu, kas būtībā ir atgādināts Regulas 2016/679 preambulas 165. apsvērumā, jāatzīst, ka Savienības likumdevējs turpināja uzstāt uz šo virzienu un nesaskatīja pretrunu starp, no vienas puses, reliģisko kopienu statusa atzīšanu, kādu to noteikušas dalībvalstis, un, no otras puses, apstiprinājumu, ka šo pašu kopienu veiktā datu apstrāde ir pakļauta īpašai kārtībai ( 30 ). Katrā ziņā man ir grūti reliģisku darbību – vismaz tādu, par kādām ir runa pamatlietā, – izslēgšanā no Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmā ievilkuma piemērošanas jomas saskatīt jebkādu apdraudējumu dalībvalstu likumos noteiktajam reliģisku apvienību “statusam” ( 31 ).

35.

Tādējādi uz darbību pamatlietā neattiecas Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētā izslēgšana.

36.

No valodnieciska viedokļa raugoties, Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrajā ievilkumā ir paredzēts, ka šī direktīva nav piemērojama personas datu apstrādei, “ko veic fiziska persona tikai un vienīgi personiska vai mājsaimnieciska pasākuma gaitā” ( 32 ).

37.

Uzreiz ir jānoraida interpretāciju, kādu tiesas sēdē ierosināja atbildētāja pamatlietā un saskaņā ar kuru šajā tiesību normā paredzētais personiskais vai mājsaimnieciskais raksturs ir jānovērtē no tās personas skatupunkta, kuras dati tiek vākti. Tā kā kopienas locekļi – sludinātāji – ierodas “apmeklēto” personu mājvietās, tad attiecīgā darbība katrā ziņā esot mājsaimnieciska rakstura. Šādu pieeju Tiesa nekad nav izmantojusi, pārbaudot, vai darbība patiešām ir “personiska vai mājsaimnieciska” Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma nozīmē, un skatupunkts, kurš vienmēr ir ticis izmantots, ir tās personas skatupunkts, kura vāc vai – plašāk – apstrādā personas datus ( 33 ).

38.

Turpinājumā jāatgādina, ka iepriekš izdarītais secinājums, ka Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā ietvertā atkāpe no šīs direktīvas piemērojamības katrā ziņā ir jāinterpretē šauri, ( 34 ) attiecas arī uz tā otrā ievilkuma interpretāciju.

39.

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma tvērumu var noderīgi palīdzēt noskaidrot šīs direktīvas preambulas 12. apsvērums, kurā kā piemēri fiziskas personas īstenotai datu apstrādei, veicot tikai personiska vai mājsaimnieciska rakstura darbības, ir minēta sarakste un adrešu reģistru glabāšana ( 35 ). Tādējādi “šis izņēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz darbībām, kas ietilpst personu privātajā vai ģimenes dzīvē” ( 36 ), proti, “tiek veikta tikai un vienīgi tās personas, kura veic šo apstrādi, personiskā vai sadzīviskā sfērā” ( 37 ). Tiesa uzskata, ka tas tā acīmredzami nav gadījumā, kad personas dati tiek apstrādāti, “tos publicējot internetā, un tādējādi šie dati tiek padarīti pieejami nenoteiktam personu skaitam” ( 38 ), vai ja apstrādes “mērķis ir savāktos datus darīt zināmus neierobežotam personu lokam” ( 39 ). Tādējādi viss, kas ir “vērsts uz personas, kura [..] veic datu apstrādi, privātās sfēras ārpusi”, nevar tikt uzskatīts par tikai un vienīgi personisku vai mājsaimniecisku darbību Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē ( 40 ).

40.

No faktiem, kādus tos Tiesai ir izklāstījusi iesniedzējtiesa, izriet, ka sludināšana, kuras gaitā, kā tiek uzskatīts, tiek vākti apciemoto personu personas dati, pārsniedz vismaz datu apstrādātāja mājsaimniecības sfēru, jo sludināšanu pēc tās rakstura definē attiecību veidošana ar personām, kuras sludinātājam principā nav pazīstamas un kura ticībai tās nepieder. Pretēji adrešu reģistra uzturēšanai, piemēram, sludināšana katrā ziņā izraisa “konfrontāciju” ar sfēru, kas iziet ārpus viņa mājsaimniecības un ģimenes vienības. Vākto datu – kuri ietver datus, kuri saskaņā ar Direktīvu 95/46 tiek pastiprināti aizsargāti ( 41 ), – raksturs arī atbalsta skaidru nošķiršanu attiecībā uz Direktīvas 95/46 preambulas 12. apsvērumā minēto piemēru.

41.

No šiem pašiem faktiem izriet arī, ka loma, kas ar pirmā prejudiciālā jautājuma formulējumu ir piešķirta reliģiskajai kopienai un tās draudzēm attiecībā uz sludināšanas organizēšanu, neizbēgami liek nonākt pie secinājuma, ka tiek pārsniegta ne vien sludināšanu veicošo personu mājsaimniecības sfēra, bet arī privātā sfēra.

42.

Ņemot vērā sludināšanas darbības kopienas dimensiju ( 42 ) un to, ka tā katrā ziņā paredz, ka persona, kura šajā kontekstā apstrādā datus, iziet ārpus savas privātās un ģimenes sfēras, lai to mājvietā sastaptu personas, kas nepieder pie tās tuvākā loka, tāda personas datu vākšana un apstrāde, kuru sludinot, apstaigājot mājas, veic reliģiskas kopienas locekļi, nevar tikt izslēgta no Direktīvas 95/46 piemērošanas jomas atbilstoši tās 3. panta 2. punkta otrajam ievilkumam.

43.

Šāda interpretācija pilnībā atbilst prasībai atkāpes no Direktīvas 95/46 piemērošanas jomas interpretēt šauri un tās ierobežot ar to, kas ir stingri nepieciešams, un pilnībā saskan ar šīs direktīvas mērķi nodrošināt fizisko personu pamattiesību un brīvību, it īpaši viņu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar personas datu apstrādi, augstu aizsardzības līmeni ( 43 ).

44.

Tomēr vēl ir jāpārbauda, vai šāda interpretācija nav pretrunā citām pamattiesībām, ar kurām ir jāsaskaņo privātās dzīves neaizskaramības un personas datu aizsardzība ( 44 ), un vai ar to tiek panākts līdzsvars starp šo aizsardzību, no vienas puses, un ticības brīvību, kuras sastāvdaļa ir sludināšanas brīvība, no otras puses. Lai gan Tiesa līdz šim ir nospriedusi, ka Direktīvas 95/46 normas noteikti ir jāinterpretē, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesības hartā ( 45 ) (turpmāk tekstā – “Harta”) ietvertās pamattiesības, atsaukdamās vienīgi uz tās 7. un 8. pantu ( 46 ), ir acīmredzami, ka ir jāievēro arī pārējās Hartas normas.

45.

Tādējādi Hartas 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka “ikvienam ir tiesības uz [..] ticības brīvību. Šīs tiesības ietver brīvību mainīt ticību vai pārliecību un brīvību individuāli vai kolektīvi un publiski vai privāti paust ticību vai pārliecību lūgšanās, mācībās, ieražās un ceremonijās”. Paskaidrojumā par Hartas 10. pantu ( 47 ) ir precizēts, ka šīs tiesības atbilst tiesībām, kas garantētas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 9. pantā un ka saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tām ir tāda pati nozīme un tvērums. Tādējādi ticības brīvība var tikt ierobežota tikai ECPAK 9. panta 2. punktā minētajos apstākļos, proti, tikai tiesību aktos paredzētajā kārtībā un tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, sabiedrisko kārtību, sabiedrības veselību un tikumību vai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības.

46.

Pirmā mācība, ko mēs varam gūt no ECPAK 9. panta 2. punkta, ir tāda, ka pretēji rezultātam, pie kāda savas argumentācijas beigās nonāk atbildētāja pamatlietā, ticības brīvība un sludināšanas brīvība, kas no tās izriet, lai cik fundamentālas tās nebūtu, nav kāda veida “meta-pamattiesības”, kas būtu hierarhiski augstākas par visām pārējām un kas nekādi nevar tikt aizskartas. Tādējādi sludināšanas brīvības saskaņošana ar privātās dzīves neaizskaramības aizsardzību ir ne vien iespējama, bet arī nepieciešama, lai “aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības”, kā prasīts šajā tiesību normā.

47.

Attiecībā uz ticības brīvību Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) ir nospriedusi, ka, lai gan tā “pirmām kārtām attiecas uz personas iekšējo dzīvi, tā paredz arī brīvību paust savu ticību individuāli un privāti, kopā ar citiem, publiski vai to personu lokā, kas pieder tai pašai ticībai. Turklāt [ECT] jau ir bijusi iespēja nostiprināt [ECPAK] 9. pantā ietvertās negatīvās tiesības, tostarp tiesības nepiederēt nevienai ticībai un to nepraktizēt” ( 48 ).

48.

Taču sludināšana, apstaigājot mājas, man, stingri ņemot, nešķiet apdraudam ticības brīvības negatīvo aspektu, kā to ir definējusi ECT. Piebildīšu, ka, manuprāt, nevar pastāvēt sludināšanas brīvības negatīvais aspekts, jo tā katrā ziņā paredz mēģinājumu pārliecināt personu, kura nepieder tai pašai ticībai vai vispār nevienai ticībai. Ja es drīkstu šādi izteikties, sludināšanas brīvība katrā ziņā paredz “mērķauditorijas” pastāvēšanu, kurai nevar atzīt negatīvās tiesības netikt pakļautai sludināšanai vai prozelītisma mēģinājumiem, tai pat laikā nelaupot jēgu attiecīgajai brīvībai un tās potenciālajām sekām, kura arī ir aizsargāta gan ECPAK 9. pantā, gan Hartas 10. panta 1. punktā, proti, brīvībai mainīt ticību ( 49 ).

49.

Man arī nešķiet, ka iesniedzējtiesas aprakstītā sludināšana, apstaigājot mājas, pārsniegtu ECT noteiktās robežas, jo tā ir aizliegusi vienīgi ļaunprātīgu ( 50 ) vai neatbilstošu prozelītismu ( 51 ).

50.

Lai šo secinājumu 42. punktā piedāvāto Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma interpretāciju grozītu, ņemot vērā ECPAK 9. pantu un līdz ar to – Hartas 10. panta 1. punktu, būtu jākonstatē, ka, prasot, lai ar darbību pamatlietā tiktu ievēroti minētās direktīvas noteikumi, notiek nepaciešama vai nesamērīga iejaukšanās sludināšanas brīvībā. Taču mūsu šobrīd izskatāmajā lietā man ir grūti konstatēt šādu iejaukšanos, jo piezīmju veikšana un to nodošana reliģiskas kopienas ietvaros nekādā ziņā nav sludināšanas darba neatņemama sastāvdaļa. Tomēr, pieņemot, ka šāda iejaukšanās tiktu konstatēta, būtu jāpārbauda, vai tā ir paredzēta tiesību aktos un ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu leģitīmo mērķi aizsargāt citu cilvēku tiesības un brīvības. Taču jebkāda iespējamā iejaukšanās, kuru izraisa nepieciešamība ievērot Direktīvas 95/46 noteikumus, ir paredzēta tiesību aktos, jo tā ir paredzēta Direktīvā 95/46, un iepriekš minēto iemeslu dēļ ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, it īpaši apmeklēto personu tiesības uz privāto dzīvi un personas datu aizsardzību, kas ir tiesības, kurām ir pievēršama līdzvērtīga uzmanība.

51.

Tādējādi no Hartas 10. panta 1. punkta izrietošā aizsardzība nav tāda, kas varētu likt apšaubīt secinājumu, ka kopienas locekļu sludināšana, apstaigājot mājas, nav tikai personiska vai mājsaimnieciska rakstura Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē.

52.

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka tāda sludināšana, apstaigājot mājas, kā pamatlietā nav tikai personiska vai mājsaimnieciska darbība Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē.

53.

Ar otro iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu Tiesai tiek lūgts aplūkot arī Direktīvas 95/46 piemērošanas jomu, šoreiz no tās 3. panta 1. punkta, kurā noteikts, ka šī direktīva “attiecas uz [..] personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi [..]”, viedokļa. Tā kā, šķiet, nav strīda, ka kopienas locekļu savākto datu apstrāde ne pilnībā, ne daļēji nav automatizēta, Direktīva 95/46 ir piemērojama tikai tad, ja ir runa par “kartotēku”, kas Direktīvas 95/46 2. panta c) punktā ir definēta kā “jebkurš sakārtots personas datu kopums, kurā šie dati ir pieejami saskaņā ar īpašiem kritērijiem – centralizētiem, decentralizētiem vai izkliedētiem, pamatojoties uz funkcionālu vai ģeogrāfisku motivāciju”. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka Likuma par personas datiem izpratnē tas, ka nav kartīšu indeksu vai īpašu reģistru, vai kādas citas salīdzināmas meklēšanas sistēmas, neļauj kopienas locekļu apstrādātos datus kvalificēt kā “kartotēku”. Tomēr tā pati tiesa izvirza jautājumu par to, kāda ietekme uz šādu kvalifikāciju ir tam, ka datos viegli var tikt veikta meklēšana vēlākai izmantošanai bez nesamērīgiem izdevumiem – kas ir divi Likumā par personas datiem noteiktie kritēriji.

54.

Atbildētāja pamatlietā atkal uzsver, ka šis otrais jautājums, ņemot vērā, ka nav konstatēts, ka tās locekļi patiešām veic šos pierakstus sludināšanas, apstaigājot mājas, gaitā, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, esot ļoti teorētisks. Attiecībā uz šo atkārtoto pārmetumu es atsaukšos uz šo secinājumu 25. un nākamajiem punktiem. Atbilstoši iesniedzējtiesas analīzei turpmākie argumenti balstās uz pieņēmumu, ka ir ticams, ka kopienas locekļi šīs darbības laikā veic pierakstus.

55.

Ir svarīgi novirzīt diskusijas fokusu uz Direktīvu 95/46 un tās sniegto kartotēkas definīciju. Direktīvas 95/46 2. panta c) punkts, kura formulējums ir visai neskaidrs ( 52 ), ir jāskata kopā ar šīs pašas direktīvas preambulas 27. apsvērumu, kurā norādīts, pirmkārt, ka personas datu aizsardzības joma nedrīkst būt atkarīga no izmantotajiem paņēmieniem, jo pretējā gadījumā tas radītu nopietnu apiešanas risku, un, otrkārt, ka attiecībā uz manuālo apstrādi šī direktīva attiecas tikai uz sistematizētām kartotēkām, kas ir sakārtotas atbilstoši speciāliem kritērijiem attiecībā uz personām, atļaujot vieglu piekļuvi personas datiem. Turklāt dažādos kritērijus personas datu sakārtota kopuma sastāvdaļu noteikšanai un dažādos kritērijus, kuri reglamentē piekļuvi šādam kopumam, var noteikt katra dalībvalsts.

56.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru Direktīvas 95/46 piemērošanas joma tās 3. panta 1. punktā ir definēta ļoti plaši ( 53 ). Tādējādi šī tiesību norma nebūtu interpretējama veidā, kas apdraudētu ar Direktīvu 95/46 paredzēto augsto aizsardzības līmeni.

57.

Man šķiet, ka, neraugoties uz acīmredzamu decentralizāciju ( 54 ), attiecīgā gadījumā kopienas locekļu veiktie pieraksti var veidot “kartotēku” Direktīvas 95/46 nozīmē. Viens no pašiem pirmajiem kritērijiem šā kopuma strukturēšanai ir ģeogrāfiskais kritērijs. Zināmā mērā pats šis loceklis kļūst par datu kopumu strukturējošu kritēriju, jo kopiena teritorijas iedala ģeogrāfiski. Tādējādi tai ir zināms, ka datus par noteiktā rajonā dzīvojošu personu var būt savācis noteikts loceklis. Pieņemot, ka kopiena saviem locekļiem nenorāda vākto datu raksturu, to de facto nosaka izvirzītais mērķis, proti, sagatavošanās nākamajiem apmeklējumiem. Iesniedzējtiesa Tiesai ir norādījusi, ka runa ir par vārdu, adresi un kopsavilkumu par sarunas saturu, kas tostarp skar personas reliģiskos uzskatus un ģimenes apstākļus. Šāda struktūra, lai arī nebūdama īpaši smalki izstrādāta, ļauj viegli piekļūt savāktajiem datiem. Tā arī nodrošina atmiņas par kopienas sludināšanas darbību turpinātību, un var arī viegli iedomāties, ka gadījumā, ja kāds kopienas loceklis pārceļas uz citurieni, viņš var nodot savākto informāciju jaunajam loceklim, kas stāsies viņa vietā attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā. Tādējādi kritērijs par datu pieejamību šķiet esam izpildīts ( 55 ).

58.

Šādos apstākļos šķiet, ka Somijas tiesībās tiek prasīts augstāks izstrādātības līmenis nekā Direktīvā 95/46 prasītais, kvalificējot kā “kartotēkas” indeksus vai īpašus reģistrus, vai kādas citas līdzīgas meklēšanas sistēmas. Tādējādi nevar izslēgt, ka Likumā par personas datiem ir ietverts papildu ierobežojums attiecībā uz Direktīvā 95/46 paredzētajiem. Tomēr iesniedzējtiesa šādu jautājumu Tiesai nav uzdevusi, un tās ziņā būs no atbildes, ko Tiesa sniegs uz šo otro jautājumu, izdarīt visus secinājumus, tostarp attiecībā uz tās valsts tiesībām.

59.

Tādējādi jākonstatē, ka Direktīvas 95/46 3. panta 1. punkts, to skatot kopā ar tās 2. panta c) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka personas datu kopums, ko, neizmantojot automatizētus līdzekļus, ir savākuši reliģiskas kopienas locekļi tādas darbības kā pamatlietā ietvaros atbilstoši noteiktam ģeogrāfiskam sadalījumam un nolūkā sagatavot vēlākus apmeklējumus pie personām, ar kurām ir uzsākts garīgs dialogs, var būt kartotēka.

60.

Ar trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu, kas jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā Tiesu lūdz noteikt, vai Direktīvas 95/46 2. panta d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka reliģiska kopiena, kas organizē sludināšanu, kuras gaitā tiek vākti personas dati, kuri ir pieejami vienīgi sludinātājiem, var tikt uzskatīta par “personas datu apstrādātāju” šīs direktīvas izpratnē. Šīs pašas kvalificēšanas nolūkiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot arī, vai ir jābūt specifiskiem kopienas noteiktiem pasākumiem, tādiem kā tās locekļiem adresētie rakstiski norādījumi, vai arī var būt pietiekami ar to, ka šī kopiena faktiski spēj vadīt savu locekļu darbību.

61.

Pirms analīzes uzsākšanas vēlos izteikt ievadpiezīmi. Atbildētāja pamatlietā gan savos rakstveida apsvērumos, gan savos mutvārdu paskaidrojumos Tiesā noliedza, ka tā būtu tās locekļu savākto “personas datu apstrādātāja” Direktīvas 95/46 nozīmē, un izrādīja zināmu aizkaitinājumu par apgalvojumu, ka tās locekļi rīkojoties saskaņā ar tās instrukcijām, nevis atsaucoties dievišķam aicinājumam. Tomēr atkārtošu, ka Direktīvas 95/46 piemērojamības šai lietai konstatēšanai, tāpat kā iespējamajai kopienas atzīšanai par “personas datu apstrādātāju” šīs pašas direktīvas izpratnē nav jāpiešķir nozīme, kas pārsniegtu to nozīmi, kāda tām, proti, juridiskās kvalifikācijas darbībām, ir. No Tiesas judikatūras izriet, ka “personas datu apstrādātājam” Direktīvas 95/46 izpratnē “savas atbildības, kompetenču un iespēju ietvaros ir jānodrošina, lai [datu apstrādes darbība] atbilstu Direktīvas 95/46 prasībām, lai tajā paredzētās garantijas varētu tikt pilnībā nodrošinātas un lai faktiski varētu tikt realizēta tostarp attiecīgo personu efektīva un pilnīga privātās dzīves aizsardzība” ( 56 ). Tādējādi runa ir par juridisko kvalificēšanu, nevis par kopienas lomas vai sludināšanas sākotnējā pamata apšaubīšanu.

62.

Pēc šī precizējuma pievērsīšos analīzei.

63.

Direktīvas 95/46 2. panta d) punkta izpratnē personas datu apstrādātājs ir “fiziska vai juridiska persona, valsts iestāde, aģentūra vai jebkura cita institūcija, kura viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus [..]”. No Tiesas judikatūras izriet, ka, lai sasniegtu ar Direktīvu 95/46 izvirzīto efektīvas un pilnīgas aizsardzības mērķi ( 57 ) un ņemot vērā datu apstrādātāja noteicošo lomu ar Direktīvu 95/46 izveidotajā sistēmā ( 58 ), šis jēdziens ir jādefinē plaši.

64.

29. panta datu aizsardzības darba grupa (turpmāk tekstā – “29. panta darba grupa”) ( 59 ) uzskata, ka personas datu apstrādātāja Direktīvas 95/46 2. panta d) punkta izpratnē noteikšanas “pamatā ir drīzāk faktiska, nevis formāla analīze” ( 60 ), kas “nozīmē atbildēt attiecīgi uz jautājumu, “kāpēc” un “kā” tiek veiktas konkrētas datu apstrādes darbības” ( 61 ).

65.

Tādējādi ir jāpārbauda, vai kopiena nosaka tās locekļu savākto datu apstrādes nolūkus un līdzekļus. Šai nolūkā jāatgādina, ka no trešā prejudiciālā jautājuma formulējuma izriet, ka kopiena “organizē” darbību, kuras ietvaros tās locekļi vāc personas datus, tādā ziņā, ka tā sadala darbības zonas starp dažādajiem sludinātājiem, uzrauga to darbību ( 62 ) un uztur to personu reģistru, kuras nevēlas tikt apmeklētas. Šie elementi liecina par to, ka kopiena centralizē sludināšanas darbību. Šādos apstākļos ir grūti turpināt apgalvot, ka šī darbība un attiecīgā gadījumā to pavadošā personas datu vākšana joprojām būtu tikai individuālas un ar kopienu pilnīgi nesaistītas ( 63 ).

66.

Manuprāt, – ņemot vērā nepieciešamību plaši interpretēt “personas datu apstrādātāja” jēdzienu Direktīvas 95/46 nozīmē un centienus sasniegt augstu aizsardzības līmeni – pastāv pietiekams netiešu pierādījumu kopums, lai uzskatītu, ka kopiena nosaka tās locekļu savākto personas datu apstrādes nolūku pastāvīgi censties palielināt tās locekļu skaitu, izmantojot efektīvāku sludināšanas darbu, kas paredz optimālu sagatavošanos apmeklējumiem.

67.

Kas attiecas uz to, ka kopiena nosaka izmantotos līdzekļus, tas man šķiet grūti apstrīdams attiecībā uz laikposmu, kad šī kopiena savus locekļus apgādāja ar veidlapām un sniedza ļoti konkrētus norādījumus par piezīmju veikšanu ar savā žurnālā publicētu rakstu palīdzību. Norādīšu, ka, lai gan šķiet, ka veidlapu izmantošana ir beigusies, šīs publikācijas savukārt joprojām ir pieejamas tiešsaistē un ka pēc pamatlietā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas vēl ir sniegti norādījumi piezīmju veikšanai ( 64 ).

68.

Katrā ziņā prejudiciālais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka rakstiski norādījumi nepastāv. Attiecībā uz “personas datu apstrādātāja” Direktīvas 95/46 nozīmē noteikšanu es līdz ar Somijas, Čehijas un Itālijas valdību sliecos uzskatīt, ka pārmērīgs formālisms ļautu viegli apiet Direktīvas 95/46 normas un ka tādējādi, lai novērtētu, vai kopienai ir faktiska loma datu apstrādes mērķu un kārtības noteikšanā, ir jābalstās drīzāk uz faktisku, nevis formālu analīzi.

69.

Šādu interpretāciju apstiprina arī Direktīvas 95/46 2. panta d) punkts, kurā nav ietverta tieša atsauce uz rakstiskām norādēm. Šķiet, ka tā ir arī nozīme, ko šai tiesību normai piešķir 29. panta darba grupa, kas uzskata, ka, nosakot personas datu apstrādātāju, faktiskā ietekme var būt pietiekama ( 65 ).

70.

Ir skaidrs, ka faktiskās ietekmes konstatēšana nav Tiesas kompetencē un ir iesniedzējtiesas ziņā. Tomēr šai pēdējai būtu jāpatur prātā, ka “personas datu apstrādātāja” jēdziens Direktīvas 95/46 nozīmē ir jādefinē plaši. Lai gan es tikko secināju, ka, lai šo jēdzienu neierobežotu ar pārlieku lielu formālismu, nevar tikt prasīta rakstisku norādījumu pastāvēšana, faktiskās ietekmes pastāvēšanas konstatēšana būtu jāveic atbilstoši saprātīgi pārbaudāmiem standartiem. Šajā ziņā atzīšos, ka mani nepārliecina Komisijas nostāja, atbilstoši kurai iesniedzējtiesa ir tā, kurai jāpārliecinās, vai kopienas norādījumus tās locekļi uztver kā “morāli pietiekami saistošus”.

71.

Attiecībā uz jautājumu par to, vai personas datu apstrādātājam katrā ziņā ir jābūt piekļuvei šiem datiem, jau atkal norādīšu, ka šāda prasība neveido daļu no Direktīvā 95/46 sniegtās definīcijas. Tā uzskata arī 29. panta darba grupa, kuras viedoklis ir tāds, ka nespēja tieši izpildīt visus personas datu apstrādātāja pienākumus, kā, piemēram, nodrošināt piekļuves tiesības, nenozīmē, ka attiecīgā persona nevar būt personas datu apstrādātājs ( 66 ). Tieši attiecībā uz šāda veida situāciju Direktīvā 95/46 ir skaidri paredzēts, ka kontrole var tikt īstenota kopīgi ( 67 ). Tādējādi es šeit pilnībā piekrītu ģenerāladvokāta Ī. Bota paustajam viedoklim, ka “interpretācija, kurā priekšroka tiek dota tam, ka pastāv pilnīga kontrole pār visiem apstrādes aspektiem, varētu radīt nopietnus robus personas datu aizsardzības jomā” ( 68 ).

72.

Tādējādi analīzi noslēgšu, precizējot, ka pamatlietas kontekstā iespējamā kopienas kontroles atzīšana nekādi neizslēdz paralēlu šīs kopienas locekļu kopīgas kontroles atzīšanu, jo “kopīgās kontroles novērtējumā tāpat kā “atsevišķās” kontroles novērtējumā jāizmanto substantīva un funkcionāla pieeja, lai noskaidrotu, vai datu apstrādes nolūkus un līdzekļu pamatelementus nosaka vairākas puses. Kopīgas kontroles gadījumā pušu līdzdalībai, kopīgi nosakot nolūkus un līdzekļus, var būt dažādas izpausmes, un tā var nebūt līdzvērtīga” ( 69 ). No faktiem, kādus tos Tiesai ir izklāstījusi iesniedzējtiesa, šķiet izrietam, ka kopienas locekļiem ir iespēja konkrēti ietekmēt apstrādes līdzekļus (izvēloties apmeklējamās personas, izlemjot, vai ir lietderīgi veikt pierakstus, izvēloties šo pierakstu veikšanas veidu, nosakot vācamo datu apjomu utt.).

73.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai atbildēt, ka Direktīvas 95/46 2. panta d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka reliģiska kopiena, kas organizē sludināšanu, kuras gaitā tiek vākti personas dati, var tikt uzskatīta par datu apstrādātāju, neraugoties uz to, ka tai pašai nav piekļuves tās locekļu savāktajiem personas datiem. Lai noteiktu “personas datu apstrādātāju” Direktīvas 95/46 izpratnē, netiek prasīts, lai pastāvētu rakstiski norādījumi, bet ir jākonstatē, attiecīgā gadījumā – ar netiešu pierādījumu kopumu –, ka datu apstrādātājs spēj īstenot faktisku ietekmi uz personas datu vākšanu un apstrādi, un par to ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai.

74.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Korkein hallinto-oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem sniegt šādas atbildes: