17.10.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 383/24

—

atcelt Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra 2016. gada 1. jūlija lēmumu, kas paziņots 6. jūlijā, par to, ka “Bruno GOLLNISCH esot nepamatoti samaksāti EUR 275 984,23”, un atbildīgajam kredītrīkotājam un iestādes grāmatvedim noteikts atgūt šo summu;

—

atcelt arī paziņojumu par iepriekš minēto lēmumu un šī lēmuma izpildes pasākumus, kas ir ietverti Finanšu ģenerāldirektora 2016. gada 6. jūlija vēstulē, ref. D 201920;

—

atcelt visu paziņojumu par parādu Nr. 2016-914, ko 2016. gada 5. jūlijā parakstījis tas pats Finanšu ģenerāldirektors;

—

piešķirt prasītājam EUR 40 000 kā kompensāciju par morālo kaitējumu, kas vienlaicīgi izriet no nepamatotām apsūdzībām pirms jebkāda izmeklēšanas slēdziena paziņošanas, no viņa tēla aizskāruma un apstrīdētā lēmuma izraisītiem būtiskiem sarežģījumiem viņa personiskajā un politiskajā dzīvē;

—

piešķirt viņam vēl EUR 24 500 kā atlīdzību par izdevumiem, kas radušies saistībā ar viņa aizstāvju algošanu, šī prasības pieteikuma sagatavošanu, prasības pieteikuma un tā pielikumu kopēšanas darbu un iesniegšanas izmaksām;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus;

—

pakārtoti – gadījumā, ja Vispārējā tiesa nav pilnībā pārliecināta par prasītāja izvirzīto tiesību pamatu un faktu atbilstību un patiesumu, pareizas tiesvedības nolūkā ņemot vērā apgalvoto faktu, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums, neapstrīdamo saistību ar faktiem, par kuriem notiek pēc Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja iniciatīvas ierosinātā kriminālizmeklēšana:

1.

Pirmais pamats ir par ģenerālsekretāra kompetences trūkumu pieņemt apstrīdētos aktus. Kompetence finanšu lēmumu pieņemšanas jomā attiecībā uz deputātiem un viņu grupām ir Eiropas Parlamenta Prezidijam.

2.

Otrais pamats ir par vispārējo tiesību principu pārkāpumu, kā arī ar labu pārvaldību saistīto prasību neievērošana, ciktāl Parlamenta administrācijai pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas esot vajadzējis sagaidīt izmeklēšanas un pašas ierosināto procedūru rezultātus.

3.

Trešais pamats ir par prasītāja tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Ar apstrīdētajiem aktiem esot pārkāpta prasītāja nevainīguma prezumpcija, viņa tiesības uz tiesu, iespējas paust savu viedokli par jebkuru dokumentu, ko administrācija iecerējusi pret viņu izmantot, kā arī par viņa tiesību uz uzklausīšanu atbilstoši sacīkstes principam neievērošana.

4.

Ceturtais pamats ir par pierādīšanas pienākuma nelikumīgu apvēršanu, ciktāl Parlamenta administrācija a posteriori esot pieprasījusi prasītājam iesniegt attaisnojošus dokumentus par viņa palīga paveikto darbu un par viņam samaksāto atalgojumu.

5.

Piektais pamats ir par apstrīdēto aktu pamatojuma nepietiekamība, kas liecinot par to pilnīgi patvaļīgo raksturu.

6.

Sestais pamats ir par tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principu aizskārumu, kā arī par neesošu tiesību normu piemērošanu vai par tiesību normu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku.

7.

Septītais pamats ir par deputātu palīgu politisko tiesību aizskārumu.

8.

Astotais pamats ir par apstrīdēto aktu diskriminējošo raksturu un pilnvaru nepareizu izmantošanu, kas esot bijusi to pieņemšanas pamatā.

9.

Devītais pamats ir par deputātu neatkarības aizskārumu un deputātu vietējo palīgu lomas neņemšanu vērā.

10.

Desmitais pamats ir par to, ka Parlamenta administrācijas iebildumi esot faktiski nepamatoti.

11.

Vienpadsmitais pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti, ir par samērīguma principa pārkāpumu.