1

Prasītāja Sovena Portugal – Consumer Goods, SA saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) [pieteikumu par] starptautisku reģistrāciju, ko attiecina uz Eiropas Savienību un kas balstīta uz 2012. gada 19. janvāra starptautisku vārdiskas preču zīmes “FONTOLIVA” reģistrāciju Nr. 1107792.

2

Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 29. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “cilvēku pārtikai paredzētās eļļas un tauki; olīveļļa”.

3

Starptautiskā reģistrācija tika publicēta 2012. gada 9. martaBulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 49/2012.

4

2012. gada 26. novembrīMueloliva, SL, kas ir preču zīmes ekskluzīvās licences īpašniece, saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 41. pantu un 156. panta 1. punktu cēla iebildumus par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju.

5

Iebildumi bija balstīti uz agrāku Spānijas vārdisku preču zīmi “FUENOLIVA”, kuras reģistrācijas pieteikums iesniegts 1975. gada 15. februārī, kura reģistrēta 1977. gada 16. decembrī un kura apzīmē “nerafinētu olīveļļu”, kas ietilpst 29. klasē.

6

Iebildumu pamatojumam ir izvirzīts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā norādītais pamats.

7

2014. gada 14. maijā Iebildumu nodaļa apmierināja iebildumus, secinot, ka starp konfliktējošajām preču zīmēm pastāv sajaukšanas iespēja Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

8

2014. gada 14. jūlijā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu.

9

Ar 2015. gada 4. novembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas otrā padome noraidīja apelācijas sūdzību. Tā vispirms norādīja, ka Mueloliva, pēc tam, kad prasītāja bija iesniegusi šādu pieteikumu, iesniedza pierādījumus par agrākas Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” faktisku izmantošanu attiecībā uz “nerafinētu olīveļļu” Spānijā piecu gadu laikposmā no 2007. gada 9. septembra līdz 2012. gada 8. septembrim (turpmāk tekstā – “attiecīgais laikposms”). Pierādījumu visaptveroša vērtējuma ietvaros tā šajā ziņā atsaucās uz Mueloliva iesniegtajiem rēķiniem, loģistikas datu lapām, etiķetēm, diviem salīdzinošiem pētījumiem un rakstiem presē, vienlaikus pieļaujot, ka uz atsevišķiem pierādījumiem nav norādīts datums vai norādītais datums neattiecas uz konkrēto laikposmu (apstrīdētā lēmuma 14.–32. punkts). Pēc tam Apelācijas padome, vērtējot sajaukšanas iespēju starp abām konfliktējošajām preču zīmēm, uzskatīja, ka konkrētā sabiedrības daļa ir plaša Spānijas sabiedrība, kurai, pērkot pārtikai paredzētās eļļas un taukus, ir vidējs uzmanības līmenis (apstrīdētā lēmuma 37.–40. punkts). Tā norādīja, ka puses neapstrīd, ka preces, ko aptver konfliktējošās vārdiskās preču zīmes, ir identiskas vai ļoti līdzīgas (apstrīdētā lēmuma 41. un 42. punkts). Salīdzinot konfliktējošos apzīmējumus, tā norādīja, ka tos abus veido no deviņiem burtiem sastāvošs viens vārds, kurā ietilpst kopīgs vārds “oliva”, kam pašam par sevi ir vāja atšķirtspēja, jo tas norāda uz precēm, kuras izgatavotas no olīvām vai kuru sastāvā ir olīveļļa. Tāpēc konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas vērtējumā šī vārda nozīme esot ļoti neliela (apstrīdētā lēmuma 46.–48. punkts). Apelācijas padome vēl piebilda, ka vizuālā ziņā vienīgā atšķirība, proti, divi no deviņiem burtiem, no kuriem sastāv konfliktējošās preču zīmes veidojošie vārdiskie elementi, ņemot vērā kopīgo vārdu “oliva”, nav pietiekama, lai novērstu līdzības kopējo iespaidu. Fonētiskā ziņā vārdiskie elementi esot līdzīgi un konceptuālā ziņā – lai gan kopējais vārds “oliva” norādot uz olīvām vai olīveļļu – elementi “fuen” un “font” abi norādot uz spāņu valodas vārdu “fuente”, kurš apzīmē strūklaku vai avotu, kas izraisot vismaz konfliktējošo preču zīmju līdzību, ja pat ne identiskumu (apstrīdētā lēmuma 49.–51. punkts). Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Apelācijas padome tātad uzskatīja, ka konkrētās lietas apstākļos pastāv konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēja (apstrīdētā lēmuma 52.–57. punkts).

10

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

11

EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

12

Prasītājas otrais prasījums ir jāuzskata par tādu, ar kuru tā lūdz Vispārējo tiesu, pirmkārt, noraidīt Mueloliva celtos iebildumus un, otrkārt, apmierināt pieteikumu par aizsardzību Savienībā. Faktiski tā lūdz Vispārējo tiesu grozīt apstrīdēto lēmumu Regulas Nr. 207/2009 65. panta 3. punkta izpratnē, pieņemot lēmumu, kas Apelācijas padomei esot bijis jāpieņem atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 normām. Tomēr, kā norāda EUIPO, saskaņā ar šīs pašas regulas 64. panta 1. punktu Apelācijas padome var rīkoties tikai tās instances kompetences ietvaros, kuras pieņemtais lēmums tiek apstrīdēts Apelācijas padomē, vai nodot tai lietu atpakaļ tālākai virzībai. Šajā lietā lēmumu, kas apstrīdēts Apelācijas padomē, ir pieņēmusi Iebildumu nodaļa, kuras kompetencē ir vienīgi lemt par iebildumiem un gadījumā, ja tie ir pamatoti – noraidīt pieteikumu par aizsardzību Savienībā, pamatojoties uz starptautisku reģistrāciju vai Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju, nevis apmierināt minēto pieteikumu. Tostarp ir jāatgādina, ka, ņemot vērā, pirmkārt, reģistrācijas procesa norisi, kāda tā paredzēta Regulas Nr. 207/2009 IV sadaļā, saskaņā ar kuru vispirms pārbaudītājs veic sākotnējo pārbaudi, tostarp attiecībā uz absolūtajiem atteikuma pamatiem, pēc tam – šīs pārbaudes labvēlīga iznākuma gadījumā – publicē reģistrācijas pieteikumu, lai ļautu iesniegt iespējamos iebildumus attiecībā uz relatīviem atteikuma pamatiem, un, otrkārt, minētās regulas 59. pantu par personām, kas var iesniegt apelācijas sūdzību, saskaņā ar kuru “apelāciju [apelācijas sūdzību] var iesniegt jebkura puse, kas iesaistīta procesā un ko lēmums ietekmējis nelabvēlīgi”, Apelācijas padome nekādā gadījumā nevar reģistrēt preču zīmi. Proti, tā var pieņemt lēmumu vienīgi attiecībā uz apelācijas sūdzību par pārbaudītāja sākotnējās pārbaudes rezultātā pieņemtu nelabvēlīgu lēmumu, un gadījumā, ja tā apmierina apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumus, procesa turpinājumā ir jāpublicē reģistrācijas pieteikums, vai attiecībā uz apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu, proti, kad, kā norādīts iepriekš, tā arī nevarēs pati apmierināt reģistrācijas pieteikumu. Tādējādi Vispārējās tiesas kompetencē arī neietilpst prasības ar mērķi panākt, lai tā šādi grozītu Apelācijas padomes lēmumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 12. aprīlis, Euro-Information/ITSB (EURO AUTOMATIC PAYMENT), T‑28/10, EU:T:2011:158, 13. punkts).

13

Līdz ar to prasītājas otrais prasījums ir jānoraida kā nepieņemams daļā, kurā lūgts, lai Vispārējā tiesa apmierina pieteikumu par aizsardzību Savienībā. Savukārt šis prasījums ir pieņemams daļā, kurā lūgts noraidīt Mueloliva celtos iebildumus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 26. septembris, Koscher + Würtz/ITSB – Kirchner & Wilhelm (KW SURGICAL INSTRUMENTS), T‑445/12, EU:T:2014:829, 15., 18. un 40. punkts).

14

Prasības pamatojumam prasītāja būtībā izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta, lasot kopsakarā ar šīs pašas regulas 15. panta 1. un 2. punktu, pārkāpums un sniegto pierādījumu par agrākās valsts preču zīmes “FUENOLIVA” faktisku izmantošanu nepietiekamība. Ar otro pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums. Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka tad, kad Apelācijas padome apstiprināja iebildumu pamatotību, agrākas valsts vārdiskas preču zīmes “FUENOLIVA”, uz kuru balstīti iebildumi, reģistrāciju nebija lūgts atjaunot. Otrkārt, tā apgalvo, ka nepastāv konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēja. Šo iemeslu dēļ iebildumi par tās preču zīmes reģistrāciju esot nepamatoti.

15

Vispirms ir jāizvērtē otrā pamata pirmā daļa.

16

Prasītāja apgalvo, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tā ir sapratusi, ka agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” īpašnieks nav atjaunojis tās reģistrāciju, pirms Apelācijas padome pieņēma apstrīdēto lēmumu. Tās ieskatā, tā kā sākotnējā reģistrācija tika pieteikta 1975. gada 15. februārī un Spānijas tiesībās ir paredzēta reģistrāciju spēkā esamība desmit gadus no to pieteikumu iesniegšanas dienas, reģistrācijai bija jābūt atjaunotai 2015. gada 15. februārī. Oficina Española de Patentes y Marcas (Spānijas Patentu un preču zīmju birojs) izraksts attiecībā uz konkrēto preču zīmi, kas sagatavots 2015. gada 2. decembrī, norādot, ka tās reģistrācijas spēkā esamības termiņa beigas tika konstatētas 2015. gada 26. novembrī.

17

Atsaucoties uz 2006. gada 13. septembra spriedumu MIP Metro/ITSB –Tesco Stores (METRO) (T‑191/04, EU:T:2006:254) un uzsverot, ka Vispārējā tiesa šajā spriedumā ir norādījusi, ka apelācijas padomes darbojas tās instances kompetences ietvaros, kas ir pieņēmusi lēmumu, par kuru iesniegta apelācijas sūdzība, izņemot gadījumu, kad tās nodod lietu atpakaļ šai instancei, un ka tās pašas nevar pieņemt prettiesisku lēmumu brīdī, kad tās lemj, prasītāja uzskata, ka Apelācijas padome nevarēja apstiprināt iebildumu pamatotību.

18

Prasītāja piebilst, ka 2016. gada janvāra sākumā Fuentes Lopez, SL vārdā tika iesniegts jauns Spānijas preču zīmes reģistrācijas pieteikums attiecībā uz preču zīmi “FUENOLIVA”, ar ko apzīmē olīveļļu, lai gan prasītāja nezina, vai šim reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam ir saistība ar Mueloliva.

19

EUIPO savukārt norāda, ka apstrīdētais lēmums tika paziņots 2015. gada 5. novembrī, proti, pirms Spānijas Patentu un preču zīmju biroja paziņojuma par agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” reģistrācijas termiņa beigām publicēšanas 2015. gada 2. decembrī, un ka, balstoties uz Iebildumu nodaļā un Apelācijas padomē iesniegtajiem pierādījumiem, nekādi nevarēja secināt, ka minētās preču zīmes reģistrācija netiks atjaunota, pretēji tās lietas apstākļiem, kurā pieņemts 2006. gada 13. septembra spriedums lietā METRO (T‑191/04, EU:T:2006:254) un kurā iebildumu iesniedzēja nebija sniegusi pierādījumus par savas preču zīmes reģistrācijas atjaunošanu, lai gan Iebildumu nodaļa tai to bija lūgusi. EUIPO ieskatā agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” reģistrācija joprojām bija spēkā, kad Apelācijas padome pieņēma lēmumu.

20

Ir jākonstatē, ka lietas dalībnieki atšķirīgi interpretē valsts tiesības attiecībā uz preču zīmes reģistrācijas spēkā esamības ilgumu. EUIPO šķietami uzskata, ka preču zīmes reģistrācija Spānijas Patentu un preču zīmju birojā joprojām ir spēkā tikmēr, kamēr nav publicēts paziņojums par tās spēkā esamības termiņa beigām (konkrētajā gadījumā – 2015. gada 2. decembris), savukārt prasītāja uzskata, ka Spānijas preču zīmes reģistrācija vairs nav spēkā, ja tā nav tikusi atjaunota pēc tās desmit gadu spēkā esamības laikposma beigām (konkrētajā gadījumā – 2015. gada 15. februāris). Tomēr šīm interpretācijas atšķirībām šajā lietā nav nozīmes.

21

Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, apstrīdētā tiesību akta tiesiskums ir jāizvērtē atbilstoši akta pieņemšanas brīdī esošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem (spriedumi, 1979. gada 7. februāris, Francija/Komisija, 15/76 un 16/76, EU:C:1979:29, 7. un 8. punkts; 1989. gada 17. oktobris, Dow Benelux/Komisija, 85/87, EU:C:1989:379, 49. punkts; rīkojums, 2013. gada 7. februāris, Majtczak/Feng Shen Technology un ITSB, C‑266/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:73, 45. punkts, un spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Laboratorios Ern/ITSB – michelle menard (“Lenah.C”) (T‑802/14, nav publicēts, EU:T:2016:25, 15. punkts)).

22

Tādējādi, pieņemot, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī agrākās valsts preču zīmes “FUENOLIVA” reģistrācija joprojām bija spēkā, tikai dažas nedēļas vēlāk, neskarot jautājumu par pierādīšanas pienākumu šajā situācijā, Apelācijas padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, varēja vienīgi balstīties uz šo premisu, līdz ar to Vispārējā tiesa tagad nevar ņemt vērā situāciju pēc agrākās valsts preču zīmes “FUENOLIVA” reģistrācijas termiņa beigām, ne arī tostarp balstīties uz šo situāciju, lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2013. gada 8. maijs, Cadila Healthcare/ITSB, C‑268/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:296, 32. un 33. punkts; spriedumi, 2008. gada 4. novembris, Group Lottuss/ITSB – Ugly (COYOTE UGLY), T‑161/07, nav publicēts, EU:T:2008:473, 49. un 50. punkts, un 2014. gada 8. oktobris, Fuchs/ITSB – Les Complices (Zvaigzne aplī), T‑342/12, EU:T:2014:858, 24. punkts).

23

Pieņemot, kā apgalvo prasītāja, ka agrākās Spānijas valsts preču zīmes “FUENOLIVA” reģistrācijas spēkā esamība ir beigusies pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, protams, ir jāpieļauj, kā nospriests 2006. gada 13. septembra spriedumā METRO (T‑191/04, EU:T:2006:254, 32. punkts), ka agrākās preču zīmes funkciju identificēt izcelsmi nevar apdraudēt cita preču zīme, kas ir reģistrēta tikai pēc agrākās preču zīmes reģistrācijas spēkā esamības beigām, un ka nevar rasties nekāds konflikts, ja nav abu preču zīmju līdzāspastāvēšanas perioda. Tomēr ir jāņem vērā, kā nospriests 2002. gada 12. decembra spriedumā eCopy/ITSB (ECOPY) (T‑247/01, EU:T:2002:319, 46. punkts) un 2010. gada 13. septembra spriedumā KUKA Roboter/ITSB (Oranžas krāsas nianse) (T‑97/08, EU:T:2010:396, 11. punkts), ka Apelācijas padomes lēmuma tiesiskumu var apstrīdēt, izvirzot jaunus faktus Vispārējā tiesā, vienīgi tad, ja tiek pierādīts, ka administratīvajā procesā Apelācijas padomei pēc savas ierosmes bija jāņem vērā šie fakti pirms sava lēmuma pieņemšanas.

24

Tādējādi, tā kā ne prasītāja, ne Mueloliva nav izvirzījušas jautājumu par agrākās valsts preču zīmes “FUENOLIVA” reģistrācijas spēkā esamības beigām vai nav šajā ziņā sniegušas pierādījumus procesā Apelācijas padomē, ir jāvērtē, vai tai pēc savas ierosmes bija jāizvirza šis jautājums.

25

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 207/2009 41. panta 3. punktā un Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. punkts), 19. noteikuma 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunkta ii) punktā ir tostarp paredzēts, ka līdz EUIPO noteiktajam termiņam iebildumu iesniedzējam ir jāiesniedz pierādījumi par savas agrākās preču zīmes pastāvēšanu, spēkā esamību un aizsardzības apjomu un, konkrētāk, attiecībā uz agrāko preču zīmi, kas nav jau reģistrētā Eiropas Savienības preču zīme, – attiecīgās reģistrācijas apliecības kopija un attiecīgā gadījumā šīs pēdējās minētās apliecības atjaunošanas apliecības kopija, kas norāda, ka reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aizsardzības laiks pārsniedz iepriekš norādīto EUIPO noteikto termiņu, kā arī visus minētā termiņa pagarinājumus, vai līdzvērtīgi dokumenti no iestādes, kurā iesniegts preču zīmes reģistrācijas pieteikums. Ņemot vērā iepriekš minēto tiesību normu nosaukumu un vietu visu to procesuālo normu sistēmā, kas piemērojamas Eiropas Savienības preču zīmēm (un kas paredzētas attiecīgi Regulas Nr. 207/2009 IV sadaļas “Reģistrācijas procedūra” 4. iedaļā “Trešo personu apsvērumi un iebildumi” un Regulas Nr. 2868/95 II sadaļā “Iebildumu un pierādījuma par izmantošanu procedūra”), un ņemot vērā arī Regulas Nr. 207/2009 132. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru Iebildumu nodaļas kompetencē ir pieņemt jebkuru lēmumu attiecībā uz iebildumiem par Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, kad konkrētajās tiesību normās ir minēts “EUIPO noteiktais termiņš”, ir jākonstatē, ka runa ir par Iebildumu nodaļas noteikto termiņu pēc iebildumu procesa uzsākšanas.

26

Otrkārt, pat ja apelācijas padomes, izskatot apelācijas sūdzības par Iebildumu nodaļu lēmumiem, pēc būtības pilda to funkcijas, procesā apelācijas padomēs piemērojamās procesuālās normas nav tās pašas, kuras piemērojamas Iebildumu nodaļās. Tādējādi, ja procesā Iebildumu nodaļā iebildumu iesniedzējam, piemērojot Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 2. punkta a) apakšpunkta ii) punktu, Iebildumu nodaļas noteiktajā termiņā nepieciešamo pierādījumu iesniegšanai savu iebildumu pamatojumam ir jāsniedz pierādījumi par to, ka agrākās preču zīmes reģistrācijas spēkā esamība pārsniedz šo termiņu, ir jākonstatē, ka procesā apelācijas padomēs piemērojamais procesuālais regulējums neietver salīdzināmas tiesību normas.

27

Vienā no procesuālajām normām par sacīkstes principu un izskatāmajiem pamatiem, argumentiem un faktiem, kuras piemērojamas Apelācijas padomē, Regulas Nr. 207/2009 76. pantā – kas ietverts šīs regulas IX sadaļas “Procedūra” 1. iedaļā, attiecībā uz vispārējiem noteikumiem, kuri piemērojami dažādās EUIPO instancēs un kuri reglamentē pārbaudi pēc savas ierosmes, – ir noteikts:

“1.   Lietas izskatīšanas procesa laikā [EUIPO] izskata faktus pēc savas iniciatīvas, tomēr lietas izskatīšanas procesos, kas attiecas uz relatīvu pamatu reģistrācijas noraidīšanai, [EUIPO] aprobežojas ar faktu, pierādījumu un argumentu, ko puses iesniegušas, pārbaudi.

2.   [EUIPO] var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas laicīgi.”

28

Turklāt Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta pirmajā daļā, kas ir ietverts X sadaļā “Apelāciju izskatīšana”, ir noteikts, ka “ja vien nav paredzēts citādi, noteikumus attiecībā uz procesiem instancē, kas pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, apelācijas procesiem piemēro mutatis mutandis”. Tomēr šī paša punkta trešajā daļā ir paredzēta pretēja tiesību norma:

“Ja apelācija ir vērsta pret Iebildumu nodaļas lēmumu, Padome, izskatot apelāciju, aprobežojas ar faktiem un pierādījumiem, kas sniegti līdz termiņiem, ko saskaņā ar Regulu un šajā pantā iekļautajiem noteikumiem noteikusi vai precizējusi Iebildumu nodaļa, ja vien Padome neuzskata, ka saskaņā ar [Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu] jāņem vērā papildu vai papildinoši fakti un pierādījumi.”

29

Ne no iepriekš minētajām tiesību normām, ne arī no citām piemērojamajām procesuālajām tiesību normām neizriet, ka Apelācijas padomei, izskatot apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu, kas lēmusi par relatīvu reģistrācijas atteikuma pamatu, pašai pēc savas ierosmes būtu jāizvirza jautājums par agrākās preču zīmes reģistrācijas spēkā esamības beigšanos pēc termiņa beigām, kuru Iebildumu nodaļa ir noteikusi iebildumu iesniedzējam pierādījumu par šo spēkā esamību sniegšanai.

30

Turklāt nevienu no šīm tiesību normām nevar interpretēt kā tādu, kas iebildumu iesniedzējam nosaka pienākumu pēc savas ierosmes sniegt pierādījumus par to, ka agrākā preču zīme ir spēkā līdz brīdim, kad Apelācijas padome pieņem lēmumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūlijs, Anheuser-Busch/ITSB, C‑214/09 P, EU:C:2010:456, 56.–69. punkts).

31

Iepriekš 29. un 30. punktā konstatētie fakti tomēr neskar iespēju preču zīmes, pret kuru celti iebildumi, reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam procesā Apelācijas padomē atsaukties uz to, ka iebildumu iesniedzējs saprātīgā laikposmā, ņemot vērā procesu Apelācijas padomē, nav sniedzis pierādījumus par agrākās preču zīmes reģistrācijas spēkā esamības saglabāšanos, lai iebildumu iesniedzēju mudinātu šajā ziņā sniegt atbildi un Apelācijas padomi – ņemt vērā lietas apstākļus, tostarp ievērojot iepriekš 27. un 28. punktā atgādinātās procesuālās tiesību normas.

32

Tomēr, kā norādīts iepriekš, no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja Apelācijas padomē nav izvirzījusi jautājumu par agrākās valsts preču zīmes “FUENOLIVA” reģistrācijas spēkā esamības saglabāšanos, lai gan 2015. gads – kura laikā minētā reģistrācija tuvojās termiņa beigām un vajadzības gadījumā bija jāatjauno – bija tuvu, proti, jau aizsācies, un tā tas bija pat vēl brīdī, kad Apelācijas padomes kanceleja tai ar 2015. gada 4. februāra vēstuli paziņoja Mueloliva atbildē sniegtos apsvērumus, norādot, ka padome, kurā celti iebildumi, uzskatīja, ka tā var lemt, pamatojoties uz lietas materiāliem, un ka līdz ar to nebija paredzēts iesniegt replikas rakstu. Prasītāja to vēl būtu varējusi darīt šajā brīdī, balstoties uz Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta normām, saskaņā ar kurām “[EUIPO] var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko procesa dalībnieki nav iesnieguši laicīgi”.

33

Proti, šīs tiesību normas ir interpretētas tādējādi, ka, atbilstoši vispārējam noteikumam un ja vien nav noteikts pretējais, lietas dalībniekiem saglabājas iespēja iesniegt faktus un pierādījumus EUIPO pēc šādai iesniegšanai Regulā Nr. 207/2009 noteikto termiņu beigām un ka EUIPO nekādā veidā nav liegts ņemt vērā faktus un pierādījumus, kas ir izvirzīti vai iesniegti novēloti, konkrētajā gadījumā – pirmoreiz Apelācijas padomē (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, New Yorker SHK Jeans/ITSB, C‑621/11 P, EU:C:2013:484, 30. punkts; skat. arī spriedumu, 2014. gada 11. decembris, CEDC International/ITSB – Underberg (Zāles stiebra pudelē forma), T‑235/12, EU:T:2014:1058, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Protams, kā tika norādīts iepriekš 28. punktā, Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktā ir paredzēta īpaša kārtība, kad apelācijas sūdzība ir par Iebildumu nodaļas lēmumu. Lai gan šī punkta pirmajā daļā ir nostiprināts princips, saskaņā ar kuru tiesību normas attiecībā uz procesiem instancē, kas ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, mutatis mutandis ir piemērojamas apelācijas procesā, tā trešajā daļā ir paredzēta atkāpe no šī principa attiecībā uz apelācijas sūdzībām, kuras vērstas pret Iebildumu nodaļas lēmumu, paredzot, ka Apelācijas padome, izvērtējot apelācijas sūdzību, ņem vērā vienīgi faktus un pierādījumus, kas iesniegti Iebildumu nodaļas noteiktajos vai precizētajos termiņos, ja vien tā neuzskata, ka jauni vai papildu fakti un pierādījumi ir jāņem vērā atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktam. Šajā ziņā Apelācijas padome, ja tai būtu iesniegta apelācijas sūdzība, tātad būtu varējusi uzskatīt, ka ir jāņem vērā agrākās valsts preču zīmes “FUENOLIVA” reģistrācijas spēkā esamības jautājums, jo drīzumā tā, iespējams, vairs nebūs spēkā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Rintisch/ITSB, C‑120/12 P, EU:C:2013:638, 32. punkts).

34

Tādējādi, ņemot vērā iepriekš 29. un 30. punktā konstatēto, Apelācijas padomei nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā to, ka agrākās valsts preču zīmes “FUENOLIVA”, uz kuru balstīti iebildumi, reģistrācija, iespējams, nebija atjaunota brīdī, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu, lai arī kāds galu galā nebūtu šīs reģistrācijas spēkā esamības beigu datums atbilstoši Spānijas tiesībām.

35

No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

36

Prasītāja uzskata, ka Iebildumu nodaļa un Apelācijas padome ir veikušas kļūdainu Mueloliva iesniegto pierādījumu analīzi, lai pierādītu agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” faktisku izmantošanu Spānijā piecu gadu laikposmā pirms starptautiskas preču zīmes “FUENOLIVA” reģistrācijas, ko attiecina uz Eiropas Savienību. Pēc tam, kad prasītāja atgādināja vairākus Savienības tiesas nostiprinātos principus Eiropas Savienības preču zīmes faktiskas izmantošanas esamības vērtējuma mērķiem, un atsaucoties it īpaši uz 2003. gada 11. marta spriedumu lietā Ansul (C‑40/01, EU:C:2003:145), tā norāda, ka Mueloliva sniegtie pierādījumi ietver desmit rēķinus, divas loģistikas datu lapas, trīs etiķešu paraugus, divus izrakstus no salīdzinošiem pētījumiem un rakstiem presē. Tā galvenokārt uzsver, ka viens no rakstiem presē ir datēts ar 2004. gadu un neattiecas uz atbilstošo laikposmu; ka etiķetes nav datētas, lai gan tās varēja būt datētas, jo tās ir paredzētas pārtikas precei; ka izvilkuma no viena no salīdzinošajiem pētījumiem datumu arī nevar noteikt; turklāt tas ir formulēts spāņu valodā un nav ticis pilnībā iztulkots procesa valodā, proti, angļu valodā (kā pārējie dokumenti), lai gan tajā ar roku ir veikti grozījumi, kas daļēji iztulkoti, un ka tātad nav iespējams uzzināt ne tā kontekstu, ne precīzu saturu; ka desmit rēķini, kas datēti ar 2010. un 2011. gadu, ir izkliedēti starp izrakstītajiem rēķiniem un nekas nepierāda, ka pārējie laikposmā starp šiem desmit rēķiniem izrakstītie rēķini attiecas uz pārdošanas darījumiem ar agrāko Spānijas preču zīmi “FUENOLIVA”; ka trīs no desmit rēķiniem tostarp ietver norādi “FUE”, nevis norādi uz agrāko Spānijas preču zīmi “FUENOLIVA”, lai gan turklāt pārējos rēķinos arī ir minēta preču zīme “FUENSOL”; ka loģistikas datu lapas neietver ne datus, ne adresātus; ka otrajā salīdzinošajā pētījumā, kas datēts ar 2007. gadu, konstatēta agrākā Spānijas preču zīme “FUENOLIVA”, bet nav sniegta neviena objektīva norāde par faktisko olīveļļas pārdošanas apjomu ar šo preču zīmi un turklāt tajā minēta cena EUR 2,55 par litru, kas atšķiras no cenas, kura norādīta 2010. un 2011. gada rēķinos un kura svārstās no EUR 1,74 līdz 1,94 par litru. Prasītāja no tā secina, ka vienīgie atbilstošie pierādījumi, proti, septiņi rēķini, neļaujot pierādīt, ka – pretēji tam, ko norādīja Iebildumu nodaļa un Apelācijas padome, – “pat ja skaits ir neliels [..], to atsver salīdzinoši pastāvīgā izmantošana”. Tieši pretēji, iesniegtie dokumenti pierādot vienīgi agrākās valsts preču zīmes “FUENOLIVA” atkārtotu izmantošanu dažus mēnešus 2010. gadā un vienu mēnesi 2011. gadā, lai gan olīveļļa ir ikdienas pārtikas prece, kas nav dārga un ko parasti pārdod lielos daudzumos. Judikatūrā identificētā situācija – kurā faktoru savstarpējā atkarība, kas jāņem vērā, lai lemtu par agrākas preču zīmes faktisku izmantošanu, var pieļaut šādu izmantošanu, ja ar šo preču zīmi pārdoto preču nelielo apjomu kompensē minētās preču zīmes izmantošanas spēcīga intensitāte vai liela regularitāte laikā, – šajā lietā nekādi neesot pārbaudīta.

37

EUIPO savukārt uzskata, ka Mueloliva iesniegtie rēķini pierāda 3500 olīveļļas vienību, ko aptver agrākā Spānijas preču zīme “FUENOLIVA”, pārdošanu Spānijā laikposmā no 2010. gada 22. marta līdz 2011. gada 31. oktobrim, kas esot pietiekami, lai pierādītu minētās preču zīmes faktisku izmantošanu attiecīgajā laikposmā, vēl jo vairāk tādēļ, ka bija jāizsniedz pagaidu rēķini. Pierādījumi, kuri nav datēti vai konstatēti ārpus atsauces laikposma, šo secinājumu padarot pārliecinošāku. Tādējādi etiķetes, uz kurām parasti nav norādīts datums, apstiprinot agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” izmantošanu, un pierādījumi, kas konstatēti ārpus attiecīgā laikposma, ļaujot labāk izvērtēt situāciju. EUIPO piebilst, ka kritika par procesa valodā neiztulkotiem pierādījumiem, ciktāl tie attiecas uz to tulkojuma neesamību, Vispārējā tiesā nav pieņemama, jo tie tajā ir iesniegti pirmo reizi, un ka katrā ziņā Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 6. punkts EUIPO dod rīcības brīvību prasīt vai neprasīt iebildumu iesniedzējam pierādījumu par agrākas preču zīmes faktisku izmantošanu, kas iesniegti citās valodās, tulkojumus iebildumu procesa valodā. Katrā ziņā konkrētie dokumenti esot skaidri saprotami, lai pārbaudītu agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” faktisku izmantošanu.

38

Ir jāatgādina, ka no Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta, lasot minētās Regulas Nr. 207/2009 preambulas 10. apsvēruma un Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 3. punkta gaismā, izriet, ka prasības, saskaņā ar kuru agrākai preču zīmei ir jābūt faktiski izmantotai, lai to varētu pretstatīt Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumam, ratio legis ir mazināt konfliktus starp divām preču zīmēm, ja vien nepastāv atbilstošs ekonomisks pamatojums agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas neesamībai, kas izriet no preču zīmes faktiskās funkcijas tirgū. Savukārt minētajās normās nav paredzēts ne vērtēt uzņēmuma komercdarbības panākumus, ne kontrolēt uzņēmuma ekonomisko stratēģiju, ne arī sniegt aizsardzību preču zīmēm tikai tad, ja to komerciālā izmantošana sasniedz kvantitatīvi nozīmīgu apjomu (skat. spriedumu, 2013. gada 17. janvāris, Reber/ITSB – Wedi & Hofmann (“Walzer Traum”), T‑355/09, nav publicēts, EU:T:2013:22, 25. punkts un tajos minētā judikatūra).

39

Preču zīme ir faktiski izmantota, ja tā ir izmantota atbilstoši tās pamata funkcijai, proti, garantēt to preču vai pakalpojumu identitāti, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču vai pakalpojumu noietu; faktiska izmantošana neietver simboliska rakstura izmantošanu, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt preču zīmes piešķirtās tiesības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 11. marts, Ansul, C‑40/01, EU:C:2003:145, 43. punkts). Turklāt nosacījums, kas attiecas uz agrākas preču zīmes faktisku izmantošanu, paredz, lai preču zīme, kas ir aizsargāta konkrētajā teritorijā, būtu izmantota publiski un ārpus tās (spriedums, 2004. gada 8. jūlijs, Sunrider/ITSB – Espadafor Caba (VITAFRUIT), T‑203/02, EU:T:2004:225, 39. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2003. gada 11. marts, Ansul, C‑40/01, EU:C:2003:145, 37. punkts).

40

Agrākas preču zīmes faktiskās izmantošanas rakstura vērtējums ir jābalsta kopumā uz visiem faktiem un apstākļiem, kas ir atbilstoši, lai noskaidrotu tās patieso komerciālo izmantošanu, jo īpaši izmantošanu, ko attiecīgajā ekonomiskajā sektorā uzskata par pamatotu, lai uzturētu vai radītu tirgus daļas ar konkrēto preču zīmi aizsargātajām precēm vai pakalpojumiem, šo preču vai pakalpojumu raksturu, tirgus raksturojumu, kā arī preču zīmes izmantošanas apjomu un biežumu (spriedums, 2004. gada 8. jūlijs, VITAFRUIT, T‑203/02, EU:T:2004:225, 40. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2003. gada 11. marts, Ansul, C‑40/01, EU:C:2003:145, 43. punkts).

41

Attiecībā uz apjomu, kādā tikusi izmantota agrākā preču zīme, jo īpaši jāņem vērā, pirmkārt, visu izmantošanas darījumu komerciālais apjoms, un, otrkārt, izmantošanas perioda ilgums, kā arī izmantošanas biežums (spriedumi, 2004. gada 8. jūlijs, VITAFRUIT, T‑203/02, EU:T:2004:225, 41. punkts, un 2004. gada 8. jūlijs, MFE Marienfelde/ITSB – Vétoquinol (HIPOVITON), T‑334/01, EU:T:2004:223, 35. punkts).

42

Lai šajā gadījumā pārbaudītu, vai agrākā preču zīme ir faktiski izmantota, ir jāveic visaptverošs vērtējums, ņemot vērā visus uz šo gadījumu attiecināmos faktorus. Šis vērtējums nozīmē noteiktu savstarpējo saistību starp vērā ņemamajiem faktoriem. Ar minēto preču zīmi pārdoto preču nelielo apjomu var kompensēt šīs preču zīmes izmantošanas augstā intensitāte vai ievērojams pastāvīgums šīs preču zīmes izmantošanas laikā un otrādi. Ar agrāko preču zīmi pārdoto preču apgrozījumu, kā arī pārdošanas apjomu nedrīkst vērtēt absolūtā izteiksmē, bet tie jāvērtē, ņemot vērā citus atbilstošus faktorus, tādus kā komercdarbības apjoms, ražošanas vai pārdošanas kapacitāte vai dažādošanas pakāpe uzņēmumā, kas izmanto preču zīmi, kā arī preču vai pakalpojumu raksturlielumi attiecīgajā tirgū. Tādējādi nav nepieciešams, lai agrākās preču zīmes izmantošana vienmēr būtu kvantitatīvi nozīmīga (spriedumi, 2004. gada 8. jūlijs, VITAFRUIT, T‑203/02, EU:T:2004:225, 42. punkts, un 2004. gada 8. jūlijs, HIPOVITON, T‑334/01, EU:T:2004:223, 36. punkts). Tātad pat ar minimālu izmantošanu var pietikt, lai konstatētu faktisku izmantošanu, ar nosacījumu, ka tā tiek uzskatīta par pamatotu attiecīgajā saimnieciskajā nozarē, lai saglabātu vai radītu tirgus daļas ar preču zīmi aizsargātajām precēm vai pakalpojumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 11. maijs, Sunrider/ITSB, C‑416/04 P, EU:C:2006:310, 70. un 72. punkts).

43

Tomēr preču zīmes faktisku izmantošanu nevar pierādīt ar varbūtībām vai pieņēmumiem, bet ir jābalstās uz konkrētiem un objektīviem elementiem, kas pierāda preču zīmes patiesu un pietiekamu izmantošanu attiecīgajā tirgū (spriedumi, 2002. gada 12. decembris, Kabushiki Kaisha Fernandes/ITSB – Harrison (HIWATT), T‑39/01, EU:T:2002:316, 47. punkts, un 2004. gada 6. oktobris, Vitakraft-Werke Wührmann/ITSB – Krafft (VITAKRAFT), T‑356/02, EU:T:2004:292, 28. punkts).

44

Konkrētajā gadījumā Mueloliva sniegtie tiešie pierādījumi par olīveļļas pārdošanu ar agrāko Spānijas preču zīmi “FUENOLIVA” attiecīgajā laikposmā sastāv tikai no septiņiem rēķiniem, kuros pilnībā ir norādīta preču zīme. Proti, pārējie trīs iesniegtie rēķini ietver piezīmi “Oliva intenso 15 x 1 PET CUAD FUE”, kas neļauj apgalvot, ka šī piezīme ne vairāk kā saistītās preces kods norāda uz preču zīmes “FUENOLIVA” olīveļļu. Hronoloģiskā secībā septiņi rēķini, kuros ir pilnīga norāde uz agrāko Spānijas preču zīmi “FUENOLIVA”, ir datēti ar 2010. gada 22. martu, 6., 8. un 12. aprīli, 11. jūniju un 1. septembri, kā arī 2011. gada 6. februāri. Izņemot šo pēdējo minēto rēķinu, visi pārējie rēķini ir izrakstīti vienam un tam pašam vairumtirgotājam. Pirmie seši rēķini attiecas uz tilpumu 28050 litri eļļas “FUENOLIVA SABOR INTENSO” un septītais – uz tilpumu 14040 litri tās pašas eļļas, tikai citā iepakojumā. Līdz ar to tiešie pierādījumi attiecas uz rēķiniem laikposmā, kas nepārsniedz vienu gadu, par tilpumu 42000 litru robežās. Šie pārdošanas darījumi paši par sevi ir nepietiekami, lai konstatētu agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” faktisku izmantošanu. Tie koncentrētā veidā norāda uz relatīvi īsu laikposmu, un attiecīgā kvantitāte ir neliela tādam olīveļļas ražotājam kā Mueloliva, kam saskaņā ar vienu no rakstiem presē, kuru tas pats iesniedzis savu iebildumu atbalstam, pieder 1,5 % valsts tirgus un 6 % reģionālā tirgus (Andalūzijā). Mueloliva tostarp savā atbildē uz prasītājas apsvērumiem Iebildumu nodaļā savus iesniegtos rēķinus kvalificēja kā “īsu piemēru”, un Iebildumu nodaļa atzina, ka “rēķinos norādītie pārdošanas apjomi ir nelieli”. Šajā ziņā ir jānorāda, kā uzsver prasītāja, ka olīveļļa ir plaša patēriņa pārtikas prece, ko pārdod nepārtrauktā plūsmā, un ka šajā kontekstā, ņemot vērā Mueloliva kapacitāti, šādu agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” izmantošanu nevar uzskatīt par faktisku izmantošanu tirgus daļas saglabāšanas vai radīšanas mērķiem. EUIPO izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru iesniegtos rēķinus varētu papildināt citi rēķini, neļauj atspēkot šo vērtējumu. Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punktu iebildumu iesniedzējiem pēc jaunas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma ir jāsniedz pierādījumi par agrākas preču zīmes, kas pamato iebildumus par šo reģistrāciju, faktisku izmantošanu. Šajā lietā Mueloliva nav iesniegusi nevienu citu rēķinu, kā vien tos, kuri ietverti lietas materiālos, neraugoties uz kritiku par to nepietiekamību, ko prasītāja izteikusi savos 2014. gada 20. janvāra apsvērumos un savā 2014. gada 15. septembra papildu procesuālajā rakstā Apelācijas padomei.

45

Pārējie Mueloliva iesniegtie dokumenti – lai pierādītu agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” faktisku izmantošanu attiecīgajā laikposmā – kopumā ņemot, paši par sevi neietver lietā nozīmīgu informāciju. Iesniegtās loģistikas datu lapas un etiķetes ir elementi, kas nesniedz nevienu faktisku pierādījumu par agrākās preču zīmes publisku izmantošanu ārpus teritorijas, attiecībā uz kuru tā reģistrēta, pretēji tam, kā varētu būt, piemēram, pudeļu, uz kurām ir tās pašas etiķetes, kas norādītas katalogos vai prospektos, fotogrāfiju gadījumā. Vienā no salīdzinošajiem pētījumiem, kurā ir pieminēta preču zīmes “FUENOLIVA” olīveļļa, proti, vides diagnostiskā, saistībā ar norādi uz šo lauksaimniecības produktu ir minēts tikai 2001. gada 5. aprīļa datums, citiem vārdiem – no konkrētā laikposma ļoti attālināts datums. Citā salīdzinošā pētījumā, kurā minēta preču zīmes “FUENOLIVA” olīveļļa, proti, kādas patērētāju apvienības sagatavotā cenu salīdzinājumā, norādītais datums ir 2007. gada 5. novembris. Šo pētījumu var uzskatīt par tādu, kas pierāda agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” izmantošanu konkrētā laikposma sākumā. Minētās patērētāju apvienības tiešsaistes raksts tīmekļa vietnē, kurā izteikti komentāri par šo pētījumu, nesniedz nekādu papildu informāciju. Kādas profesionālās asociācijas tiešsaistes raksts tīmekļa vietnē, kas datēts ar 2008. gada janvāri, pats par sevi ietver komentārus par iepriekš minēto pētījumu un tātad arī nesniedz nekādu papildu informāciju. Protams, ar 2004. gada 15. aprīli datētajā preses publikācijā par akcionāru maiņu Mueloliva preču zīme “FUENOLIVA” ir norādīta kā viena no iebildumu iesniedzējas preču zīmēm, bet, pirmkārt, šis raksts ir datēts neilgi pirms attiecīgā laikposma, un, otrkārt, tas nesniedz nekādas norādes par agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” faktisko izmantošanu. Visbeidzot, izvilkumā par veselīgu uzturu no Singapūras valdības tīmekļa vietnes, kura sagatavošanas datumu ir grūti noteikt, lai gan tajā ir ietverts 2012. gada aprīļa komentārs un cits 2013. gada februāra komentārs, protams, starp ļoti daudzām eļļām un taukiem ir minēta eļļa “fuenoliva Pomace Olive Oil – 1 L”, bet tajā ne mazākajā mērā nav nekādas norādes par agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” izmantošanu attiecībā uz nerafinētu olīveļļu Spānijā, preci un teritoriju, attiecībā uz kurām bija jāpierāda šīs preču zīmes faktiskā izmantošana.

46

No iepriekš minētā izriet, ka reāli pierādījumi, kas liecina par agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” izmantošanu attiecīgajā laikposmā un kas var pamatot iebildumus pret preču zīmes “FONTOLIVA” starptautisku reģistrāciju, kuru attiecina uz Eiropas Savienību, pierāda vienīgi, ka agrākā Spānijas preču zīme “FUENOLIVA” ir izmantota 2007. gada beigās, neietverot norādes uz pārdošanas apjomiem, un no 2010. gada marta līdz 2011. gada februārim – attiecībā uz nelieliem pārdošanas apjomiem. Tātad Mueloliva sniegtie pierādījumi, aplūkoti kopumā, pretēji tam, ko norādīja Iebildumu nodaļa un apstiprināja Apelācijas padome, neļauj konstatēt salīdzinoši pastāvīgu agrākās preču zīmes izmantošanu, kas kompensētu nelielos pārdošanas ar šo preču zīmi apjomus.

47

No tā izriet, ka Mueloliva nav pierādījusi agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” faktisko izmantošanu Spānijā attiecīgajā laikposmā saistībā ar nerafinētu olīveļļu, ņemot vērā iepriekš 38.–43. punktā atgādinātos kritērijus, tostarp ievērojot nelielos pārdošanas apjomus, attiecībā uz kuriem ir pierādīts, ka tie tika pārdoti ar šo preču zīmi, un konkrēto pārdošanas darījumu neregulāro raksturu attiecīgajā laikposmā salīdzinājumā ar iebildumu iesniedzējas olīveļļas ražošanas kapacitāti un šī plaša patēriņa pārtikas preces raksturīpašībām. Līdz ar to prasītājas pirmais pamats ir pamatots.

48

Turpinot ir jāatceļ apstrīdētais lēmums, nepārbaudot prasītājas izvirzītā otrā pamata otro daļu.

49

Turklāt attiecībā uz prasītājas prasījumu Vispārējai tiesai grozīt apstrīdēto lēmumu – lai gan Vispārējai tiesai atzītās lēmumu grozīšanas tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 65. panta 3. punktu nepiešķir tai pilnvaras veikt vērtējumu, attiecībā uz kuru minētā padome vēl nav paudusi viedokli, lēmumu grozīšanas tiesību īstenošana principā ir veicama situācijās, kurās Vispārējā tiesa pēc tam, kad veikusi Apelācijas padomes veiktā vērtējuma pārbaudi, var, pamatojoties uz konstatētajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, noteikt, kāds lēmums Apelācijas padomei bija jāpieņem (spriedums, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 72. punkts).

50

Tā kā šajā lietā Mueloliva jau bija plašas iespējas 2013. un 2014. gadā procesos Iebildumu nodaļā un Apelācijas padomē iesniegt pierādījumus par agrākās Spānijas preču zīmes “FUENOLIVA” faktisko izmantošanu attiecīgajā laikposmā un tā kā Apelācijas padome šajā ziņā ir pieņēmusi lēmumu un šādas izmantošanas pierādījumu neesamība ļauj noraidīt iebildumus, Vispārējā tiesa, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 65. panta 3. punktu, nospriež grozīt apstrīdēto lēmumu un noraidīt iebildumus.

51

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā EUIPO spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz visiem tā prasījumiem, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.

52

Turklāt prasītāja ir lūgusi, lai EUIPO un Mueloliva tiktu piespriests atlīdzināt izdevumus, kas tai radušies procesā EUIPO.

53

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 190. panta 2. punktu nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem ir radušies, izskatot lietu Apelācijas padomē, uzskata par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem. Tomēr tas neattiecas uz izdevumiem, kas radušies procesā Iebildumu nodaļā.

54

Līdz ar to, ciktāl prasītājas prasība attiecas uz izdevumiem saistībā ar procesu Iebildumu nodaļā, to nevar apmierināt. Savukārt EUIPO un Mueloliva ir jāpiespriež katram segt pusi no nepieciešamajiem izdevumiem, kas radušies prasītājai procesā Apelācijas padomē.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež: