–

M. A. Filippi un M. Manigatterer, Play For Me GmbH, ATG GmbH, C. Vöcklinger, Gmalieva s. r. o., PBW GmbH, Felicitas GmbH, kā arī Celik KG vārdā – F. Maschke, Rechtsanwalt,

–

Game Zone Entertainment AG vārdā – M. Paar un H. Zwanzger, Rechtsanwälte,

–

Fortuna Advisory Kft. vārdā – G. Schmid un R. Hochstöger, Rechtsanwälte,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun un H. Tserepa-Lacombe, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 56. un nākamos pantus, lasot tos kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedībām, kuras ierosinājuši bistro, kafejnīcu vai degvielas uzpildes staciju vadītāji par tiem piemērotajiem krimināltiesiska rakstura administratīvajiem sodiem par azartspēļu automātu ekspluatāciju bez vajadzīgās atļaujas.

3

1985. gada Verwaltungsgerichtshofgesetz (Administratīvās tiesas likums) (BGBl. 10/1985) pamatlietās piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “VwGG”) 38.a pants ir formulēts šādi:

“(1)   Kad [Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija)] saņem daudz revīzijas sūdzību [Revision] par līdzīgiem tiesību jautājumiem vai ir iemesls uzskatīt, ka tajā tiks iesniegts liels skaits šāda veida revīzijas sūdzību, [Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa)] var par to paziņot, izdodot rīkojumu. Šajā rīkojumā ietver:

Rīkojumus izdod kompetentā palāta saskaņā ar atbildības jomu sadalījumu.

(2)   Ja to tiesību normu vidū, kas ir minētas 1. punktā aplūkotajos rīkojumos, ir ietverti arī vismaz tiesību akti, starptautiski nolīgumi, kuriem ir politisks raksturs vai ar kuriem groza vai papildina tiesību aktus, vai starptautiski nolīgumi, ar kuriem groza Eiropas Savienības līgumiskos pamatus, tad federālā kanclera vai attiecīgās federālās zemes valdības vadītāja, vai attiecīgā gadījumā federālās valdības vai federālās zemes centrālās kompetentās iestādes pienākums ir nekavējoties publicēt minētos rīkojumus.

(3)   Rīkojuma, kas minēts 1. punktā, publicēšanas dienā iestājas šādas sekas:

(4)   Spriedumā [Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa)] savas juridiskās analīzes sintēzi formulē vienā vai vairākās tiesību normās, kas saskaņā ar 2. punktu nekavējoties ir jāpublicē. Publicēšanas dienā atsākas pārtrauktais revīzijas sūdzības iesniegšanas termiņš un beidzas citas 3. punktā minētās sekas.”

4

VwGG 42. panta 4. punktā ir noteikts:

“[Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa)] var pati spriest par lietu pēc būtības, ja lieta ir gatava izspriešanai un ja nolēmums par lietu pēc būtības sekmē, ka lietas atrisināšana kļūst vienkāršāka, efektīvāka un ekonomiskāka. Vajadzības gadījumā tai ir jākonstatē būtiskie fakti, un šajā nolūkā tā var lūgt administratīvo tiesu papildināt izmeklēšanu šajā lietā.”

5

Saskaņā ar VwGG 63. pantu:

“(1)   Kad [Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa)] ir apmierinājusi revīzijas sūdzību, tiesu un administratīvajām iestādēm, izmantojot visus to rīcībā esošos juridiskos līdzekļus, izskatāmajā lietā nekavējoties ir jārada [Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa)] juridiskajam viedoklim atbilstošs tiesiskais stāvoklis.

(2)   Spriedumā, kurā [Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa)] pati spriež par lietu pēc būtības, tā arī nosaka tiesu vai administratīvo iestādi, kas ir atbildīga par šā sprieduma izpildi. Izpildes procedūru reglamentē noteikumi, kurus citkārt piemēro minētajai tiesai vai administratīvajai iestādei.”

6

1953. gada Verfassungsgerichtshofgesetz (Konstitucionālās tiesas likums) (BGBl. 85/1953) pamatlietās piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “VfGG”) 86.a panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“(1)   Kad [Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa, Austrija)] saņem daudz prasību par līdzīgiem tiesību jautājumiem vai ir iemesls uzskatīt, ka tajā tiks iesniegts liels skaits šāda veida prasību, [Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa)] var par to paziņot, izdodot rīkojumu. Šajā rīkojumā ietver:

(2)   Ja to tiesību normu vidū, kas ir minētas 1. punktā aplūkotajos rīkojumos, ir ietverti arī vismaz tiesību akti, starptautiski nolīgumi, kuriem ir politisks raksturs vai ar kuriem groza vai papildina tiesību aktus, vai starptautiski nolīgumi, ar kuriem groza Eiropas Savienības līgumiskos pamatus, tad federālā kanclera vai attiecīgās federālās zemes valdības vadītāja, vai attiecīgā gadījumā federālās valdības vai federālās zemes centrālās kompetentās iestādes pienākums ir nekavējoties publicēt minētos rīkojumus.

(3)   Rīkojuma, kas minēts 1. punktā, publicēšanas dienā iestāsies šādas sekas:

(4)   Spriedumā [Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa)] savas juridiskās analīzes sintēzi formulē vienā vai vairākās tiesību normās, kas saskaņā ar 2. punktu nekavējoties ir jāpublicē. Publicēšanas dienā atsākas pārtrauktais termiņš prasības celšanai un beidzas citas 3. punktā minētās sekas.”

7

VfGG 87. pantā ir noteikts:

“(1)   Spriedumā ir jānorāda, vai ar apstrīdēto spriedumu ir negatīvi ietekmētas prasības iesniedzēja konstitucionālās tiesības vai kāda prettiesiska regulējuma piemērošana, nelikumīga publicēšana, kas attiecas uz kāda tiesību akta (starptautiska nolīguma), konstitūcijai neatbilstoša tiesību akta vai kādas nelikumīgas starptautiskas konvencijas atkārtotu publicēšanu, ir negatīvi ietekmējusi viņa tiesības, un attiecīgā gadījumā apstrīdētais spriedums ar to ir jāatceļ.

(2)   Kad [Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa)] ir apmierinājusi prasību, tiesu un administratīvajām iestādēm, izmantojot visus to rīcībā esošos juridiskos līdzekļus, izskatāmajā lietā nekavējoties ir jārada [Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa)] juridiskajam viedoklim atbilstošs tiesiskais stāvoklis.

(3)   Ja [Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa)] atsakās izskatīt prasību vai prasību noraida, tai – ja prasības iesniedzējs ir iesniedzis šāda veida pieprasījumu un ja šis pieprasījums ir iesniegts divu nedēļu laikā no Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa) lēmuma paziņošanas dienas – ir jānorāda, ka prasība tiek nodota [Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa)] saskaņā ar Konstitūcijas 144. panta 3. punktu.”

8

Bistro, kafejnīcu vai degvielas uzpildes staciju vadītāji, kuri tika turēti aizdomās par viena vai vairāku azartspēļu automātu uzstādīšanu savās telpās bez administratīvās atļaujas, kas ir paredzēta Glücksspielgesetz (Azartspēļu likums) (BGBl. 620/1989) pamatlietās piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “GSpG”), tika pakļauti kontrolēm, ko veica finanšu policijas un federālās policijas darbinieki, kā rezultātā spēļu automātiem, kas tika ekspluatēti bez minētās atļaujas, tika uzlikts pagaidu arests.

9

Šie pagaidu aresti tika apstiprināti, attiecīgajiem vadītājiem tika piemēroti naudas sodi, un azartspēļu automāti tika konfiscēti.

10

Pamatlietas dalībnieki apstrīdēja šos pasākumus iesniedzējtiesā Landesverwaltungsgericht Oberösterreich (Augšaustrijas federālās zemes Administratīvā tiesa, Austrija).

11

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka gan Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa), gan Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) attiecīgi ar 2016. gada 15. oktobra un 16. marta lēmumiem ir konstatējusi, ka ar GSpG ieviestais monopols azartspēļu jomā nav pretrunā Savienības tiesībām.

12

Iesniedzējtiesa norāda, ka turpretī attiecībā uz monopola īpašnieku prasībām, kas saskaņā ar Bundesgesetz gegen den unlauteren Wettbewerb 1984 (1984. gada Federālais likums pret negodīgu konkurenci) (BGBl. 448/1984) pamatlietās piemērojamajā redakcijā tika celtas pret uzņēmumiem, kuri bez atļaujas organizē spēles, kas reglamentētas GSpG, Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) savā 2016. gada 30. marta lēmumā ir secinājusi, ka GSpG nav saderīgs ar Savienības tiesību aktiem.

13

Iesniedzējtiesa arī konstatē, ka tiesiskās aizsardzības sistēmā, kāda tā paredzēta Austrijas Konstitūcijā, ikviens administratīvajā tiesā izskatāmas tiesvedības dalībnieks var iesniegt apelācijas sūdzību Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) par šīs administratīvās tiesas spriedumu vai celt prasību Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa). Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir konstatējusi, ka Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) un Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa) nav tiesas ECPAK 6. panta izpratnē tādēļ, ka pēdējā minētajā tiesā var tikt iesniegta ierobežota apjoma prasība, bet Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) ir saistoši pirmajā instancē konstatētie fakti vai pirmajā instancē izskatīto pierādījumu novērtējums, vai arī, ka tajā nav ievērotas in concreto ECPAK 6. pantā paredzētās procesuālās garantijas.

14

Iesniedzējtiesa turklāt uzskata, ka apelācijas instances tiesai ir jāvar izspriest tajā izskatāmo lietu citādi, nekā to ir darījusi zemākas instances tiesa, gan attiecībā uz pierādījumu vākšanu un to novērtējumu, gan attiecībā uz sacīkstes principu balstītās procedūras norisi, it īpaši atklātas sēdes veidā. Ja tā nebūtu, netiktu garantēts rezultāts, kurš visos aspektos atbilst principam par lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ir noteikts ECPAK 6. panta 1. punktā vai Hartas 47. pantā.

15

Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka tiesvedībās, kurās ir pieņemts Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) 2016. gada 16. marta un Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa) 2016. gada 15. oktobra lēmums, princips par lietas taisnīgu izskatīšanu neesot ievērots. Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) esot pārņēmusi Landesverwaltungsgericht Oberösterreich (Augšaustrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) konstatētos faktus un, balstoties uz tiem, sniegusi pretēju novērtējumu, pašai neveicot nekādus izmeklēšanas pasākumus, lai gan šāda iespēja tai esot bijusi saskaņā ar VwGG 42. panta 4. punktu. Runājot par Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa), tā esot balstījusies vienīgi uz Landesverwaltungsgericht Oberösterreich (Augšaustrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) faktu konstatējumu, pašai nesavācot pierādījumus vai vismaz neapspriežot pēc būtības pretējus argumentus. Turklāt šajās divās lietās neesot rīkota neviena atklāta tiesas sēde.

16

Šādos apstākļos Landesverwaltungsgericht Oberösterreich (Augšaustrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Hartas] 47. pants, lasot to kopā ar LESD 56. un nākamajiem pantiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīm Savienības tiesību normām lietās, kurās ir pienākums veikt saskaņotības pārbaudi, ir pretrunā valsts tiesību normas [kā Verfassungsgerichtshofgesetz (Konstitucionālās tiesas likums) 86.a panta 4. punkts, Verwaltungsgerichtshofgesetz (Administratīvās tiesas likums) 38.a panta 4. punkts, Konstitucionālās tiesas likuma 87. panta 2. punkts vai Administratīvās tiesas likuma 63. panta 1. punkts], atbilstoši kurām – kā daļa no kopējas sistēmas, kas praksē izpaužas tādējādi, ka augstākās tiesas neveic patstāvīgu faktu pārbaudi un pierādījumu novērtējumu, kā arī vairāku saistībā ar konkrētu tiesību jautājumu identisku lietu gadījumā tikai vienā no tām pieņem vienu lēmumu pēc būtības un atkarībā no tā a limine noraida visas pārējās sūdzības – ir atļauts, proti, nav noteikti aizliegts, ka tiesu (ECPAK 6. panta 1. punkta vai [Hartas] 47. panta izpratnē) nolēmumi – it īpaši, ja tie ir pieņemti saistībā ar tādiem būtiskiem Savienības tiesību jautājumiem kā, piemēram, piekļuve tirgum vai tirgus atvēršana, – pēc tam var tikt atcelti ar tādu augstākas instances iestāžu nolēmumiem, kas neatbilst ECPAK 6. panta 1. punktā vai Hartas 47. pantā izvirzītajām prasībām, pirms tam neiesniedzot Eiropas Savienības Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu?”

17

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktu, ja lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, neveicot tālākas procesuālās darbības, jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

18

Šajā lietā ir jāpiemēro šī tiesību norma.

19

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ar ko pirmā pēdējām sniedz norādes jautājumos par to Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām ir nepieciešamas, lai izspriestu tajās izskatāmos strīdus (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov, C‑614/14, EU:C:2016:514, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Nepieciešamība sniegt Savienības tiesību interpretāciju, kas būtu noderīga valsts tiesai, it īpaši prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov, C‑614/14, EU:C:2016:514, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 94. pantu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāiekļauj:

[..]

22

Turklāt no Eiropas Savienības Tiesas Ieteikumu valsts tiesām saistībā ar prejudiciālās tiesvedības ierosināšanu (OV 2012, C 338, 1. lpp.) 22. punkta izriet, ka lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jābūt “pietiekami pilnīgam un tam ir jāietver visa nozīmīgā informācija, lai ļautu Tiesai, kā arī personām, kas ir tiesīgas iesniegt apsvērumus, labi saprast pamatlietas faktiskos un tiesiskos apstākļus”.

23

Šajā gadījumā šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu acīmredzami neatbilst šīm prasībām.

24

Proti, pirmkārt, attiecībā uz prasībām, kas ietvertas Reglamenta 94. panta a) punktā, ir jākonstatē, ka, lai gan šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ļauj noteikt tiesvedības priekšmetu pamatlietās, šo lietu faktiskie apstākļi tajā praktiski nav izklāsti.

25

Otrkārt, runājot par prasībām, kas minētas Reglamenta 94. panta c) punktā, un vispirms par prasību, saskaņā ar kuru lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāiekļauj to iemeslu izklāsts, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, ir jāatgādina, ka šī tiesa lūdz interpretēt Hartas 47. pantu, lasot to kopā ar LESD 56. un nākamajiem pantiem.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. LES 6. panta 1. punktā, tāpat kā Hartas 51. panta 2. punktā, ir precizēts, ka Hartas noteikumi nepaplašina Savienības tiesību piemērošanas jomu, paplašinot Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos (rīkojums, 2016. gada 10. novembris, Pardue, C‑321/16, nav publicēts, EU:C:2016:871, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

No tā izriet, ka iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums būtu jāuztver kā tāds, kas attiecas uz LESD 56. un nākamo pantu, lasot tos kopā ar Hartas 47. pantu, interpretāciju.

28

Taču šajā gadījumā nevienā iesniedzējtiesas nolēmuma elementā nav ar prasīto precizitāti un skaidrību izklāstīti iemesli, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par to, kā pamatlietās interpretēt LESD 56. un nākamos pantus. Turklāt nav izskaidrota saikne starp Savienības tiesībām un valsts tiesisko regulējumu, kas ir piemērojams pamatlietās.

29

Protams, iesniedzējtiesa atgādina Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru valsts tiesām ir jāpārbauda, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais saskaņoti atbilst tajā paredzētajiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, Pfleger u.c., C‑390/12, EU:C:2014:281, 49. punkts).

30

Šajā ziņā tā apgalvo, ka azartspēļu jomā pamatlietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums nevarot tikt uzskatīt par tādu, kas atbilst prasībai par saskaņotību, jo īpaši tādēļ, ka Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) un Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa) tikai pārņemot zemāku instanču tiesu konstatētus faktus un to novērtējumu un tādējādi neveicot īstu saskaņotības pārbaudi, lai gan zemāko instanču tiesu pieņemtie lēmumi tiek pieņemti saskaņā ar Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) un Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa) judikatūru.

31

Tomēr iesniedzējtiesa nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, kurā savstarpēji papildinoši pilnvaras ir sadalītas starp, no vienas puses, zemāko instanču tiesām, tām piešķirot faktu konstatēšanas un novērtēšanas kompetences, un, no otras puses, augstāku instanču tiesām, ierobežojot to kompetenci vienīgi ar tādu tiesību elementu vai jautājumu pārbaudi, kuri ir saistīti ar pamattiesībām, tādējādi saskaņoti neatbilst mērķiem, kas tajā ir paredzēti azartspēļu jomā.

32

Turklāt attiecībā uz prasību, kas minēta Reglamenta 94. panta c) punktā saistībā ar norādi par pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, ir jāatzīmē, ka, lai gan šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izklāstīti atsevišķu Administratīvās tiesas likuma un Konstitucionālās tiesas likuma noteikumu saturs, tomēr tajā nav pietiekami skaidri norādīts, kā šādi noteikumi varētu tikt piemēroti tiesvedībās, kas tiek izskatītas iesniedzējtiesā un uz kurām attiecas šis lūgums.

33

Līdz ar to nav izpildīta Reglamenta 94. panta c) punktā noteiktā prasība, saskaņā ar kuru ir jāizveido saikne starp attiecīgajām Savienības tiesību normām un valsts tiesisko regulējumu, kas ir piemērojams pamatlietā.

34

Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pamats prejudiciāla jautājuma uzdošanai ir nevis konsultatīva viedokļa izteikšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan vajadzība faktiski iztiesāt lietu, kas saistīta ar Savienības tiesībām (spriedums, 2017. gada 27. septembris, Puškár, C‑73/16, EU:C:2017:725, 123. punkts).

35

Katrā ziņā ir jāpiebilst, ka, ja tiek konstatēts, ka valsts tiesas veikts novērtējums neatbilst Savienības tiesību aktiem, tad citai valsts tiesai, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem bez jebkādiem nosacījumiem ir saistoša šīs pirmās instances tiesas veiktā Savienības tiesību interpretācija, valsts tiesību norma, ar kuru tai ir uzlikts pienākums ievērot pirmās instances tiesas veiktu Savienības tiesību interpretāciju, pēc savas iniciatīvas ir jāatstāj nepiemērota (rīkojums, 2015. gada 15. oktobris, Naderhirn, C‑581/14, nav publicēts, EU:C:2015:707, 35. punkts).

36

Tā it īpaši būtu gadījumā, kad valsts tiesai, izskatot tajā iesniegtās lietas, šādas tai piemērojamas valsts tiesību normas dēļ būtu liegts pienācīgi ņemt vērā faktu, ka no Tiesas sprieduma izriet, ka valsts tiesību norma ir jāuzskata par neatbilstošu Savienības tiesībām, un nodrošināt, lai šo pēdējo minēto tiesību pārākums tiktu pienācīgi garantēts, veicot visus šajā nolūkā vajadzīgos pasākumus (rīkojums, 2015. gada 15. oktobris, Naderhir, C‑581/14, nav publicēts, EU:C:2015:707, 36. punkts).

37

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, piemērojot Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktu, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams.

38

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Ar 2016. gada 16. novembra lēmumu Landesverwaltungsgericht Oberösterreich (Augšaustrijas federālās zemes Administratīvā tiesa, Austrija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams.