–

E. Di Puma vārdā – A. Frangini, F. Belloni un L. Vozza, avvocati,

–

A. Zecca vārdā – M. Gariboldi un A. Cabras, avvocati,

–

Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Consob) vārdā – S. Providenti, R. Vampa un P. Palmisano, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Galluzzo un P. Gentili, avvocati dello Stato,

–

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un D. Klebs, pārstāvji,

–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, M. Figueiredo un F. Costa Pinto, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – V. Di Bucci, R. Troosters un T. Scharf, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/57/ES (2014. gada 16. aprīlis) par kriminālsodiem par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva) (OV 2014, L 173, 179. lpp.).

2

Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar divām tiesvedībām, kur vienā no tām Enzo Di Puma vērsās pret Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Sabiedrību un biržas uzraudzības valsts komisija, Itālija) (turpmāk tekstā – “Consob”), un otrā – Consob vērsās pret Antonio Zecca saistībā ar administratīvo sodu tiesiskumu, kas piemēroti par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu.

3

1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk tekstā – “ECPAK”) pievienotā 7. protokola 4. pantā “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam” ir noteikts šādi:

“1.   Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt krimināllietā tajā pašā valstī par noziedzīgu nodarījumu, par kuru viņš jau ir ticis attaisnots vai notiesāts saskaņā ar šīs valsts likumu un kriminālprocesuālajām normām.

2.   Iepriekšējās daļas nosacījumi nekavē atkārtotu lietas ierosināšanu saskaņā ar attiecīgās valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem, ja ir jauni pierādījumi vai jaunatklāti apstākļi, vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu.

3.   Atkāpes no šī panta saskaņā ar Konvencijas 15. pantu nav pieļaujamas.”

4

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (OV 2003, L 96, 16. lpp.) 2. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis jebkurai otrajā daļā minētajai personai, kurai ir iekšēja informācija, aizliedz izmantot šo informāciju, tieši vai netieši, uz sava vai uz trešās personas rēķina iegādājoties vai realizējot tos finanšu instrumentus, uz kuriem minētā informācija attiecas, vai mēģinot tos iegādāties vai realizēt.

Pirmā daļā attiecas uz jebkuru personu, kurai ir minētā informācija:

[..]

5

Minētās direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis jebkurai personai, uz ko attiecas 2. pantā paredzētais aizliegums, liedz:

6

Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas, dalībvalstis atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem gādā par to, lai varētu veikt attiecīgus administratīvus pasākumus vai piemērot administratīvas sankcijas pret personām, kas ir atbildīgas par to, ka pārkāpti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo direktīvu. Dalībvalsts nodrošina, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērīgi un preventīvi.”

7

1998. gada 24. februāradecreto legislativo n. 58 – Testo unico delle disposizioni in materia di intermediazione finanziaria, ai sensi degli articoli 8 e 21 della legge 6 febbraio 1996, n. 52 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 58, kurā ir konsolidētas visas tiesību normas, kas attiecas uz finanšu starpniecību 1996. gada 6. februāra Likuma Nr. 52 8. un 21. panta izpratnē) (1998. gada 26. martaGURI Nr. 71 kārtējais pielikums), kas grozīts ar 2005. gada 18. aprīļalegge n. 62 – Disposizioni per l’adempimento di obblighi derivanti dall’appartenenza dell’Italia alle Comunità europee. Legge comunitaria 2004 (Likums Nr. 62 par noteikumiem pienākumu, kas izriet no Itālijas piederības Eiropas Kopienām, izpildei. 2004. gada Kopienu likums) (2005. gada 27. aprīļaGURI Nr. 76 kārtējais pielikums), (turpmāk tekstā – “TUF”) 184. pantā “Iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana” ir noteikts:

“1.   Ar brīvības atņemšanu no viena līdz sešiem gadiem un ar naudas sodu no 20000 EUR līdz 3000000 EUR soda ikvienu, kura rīcībā ir iekšējā informācija kā emitenta pārvaldes, pārvaldības vai pārraudzības struktūru loceklim vai kā emitenta kapitāla daļu turētājam, vai arī tāpēc, ka viņš veic darbu, strādā profesijā vai pilda dienesta, arī civildienesta, pienākumus, vai amata pienākumus, un kurš:

2.   Tādu pašu sodu, kas minēts 1. punktā, piemēro ikvienam, kura rīcībā ir iekšēja informācija un kurš noziedzīgas rīcības sagatavošanas vai veikšanas nolūkā veic kādu no tajā pašā 1. punktā minētajām darbībām.

3.   Tiesa var palielināt naudas soda apmēru līdz [noteiktās summas] trīskāršam apmēram vai līdz summai, kas desmit reizes pārsniedz nodarījuma rezultātā iegūtos līdzekļus vai peļņu, ja, ņemot vērā nodarījuma nozīmīgumu, tā izdarītāja īpašības un iegūto līdzekļu vai peļņas apmēru, naudas sods nav pietiekams, lai arī tika piemērota maksimālā summa.

[..]”

8

Ar iepriekšējā punktā minēto 2005. gada 18. aprīļa likumu TUF tika iekļauts 187.bis pants “Iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana”. Tas ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Neskarot kriminālsodu piemērošanu gadījumos, kad faktiskie apstākļi veido noziedzīgu nodarījumu, ar administratīvo naudas sodu no 100000 EUR līdz 15000000 EUR soda ikvienu, kura rīcībā ir iekšējā informācija kā emitenta pārvaldes, pārvaldības vai pārraudzības struktūru loceklim vai kā emitenta kapitāla daļu turētājam, vai arī tāpēc, ka viņš veic darbu, strādā profesijā vai pilda dienesta, arī civildienesta, pienākumus, vai amata pienākumus, un kurš:

2.   Tādu pašu sodu, kas minēts 1. punktā, piemēro ikvienam, kura rīcībā ir iekšēja informācija un kurš noziedzīgas rīcības sagatavošanas vai veikšanas nolūkā veic kādu no šī panta 1. punktā minētajām darbībām.

[..]

4.   Šā panta 1. punktā minēto sodu piemēro arī ikvienam, kura rīcībā ir iekšējā informācija un kurš, zinādams vai, ievērojot parasto rūpību, varēdams zināt, ka tā ir iekšēja informācija, veic kādu no tajā aprakstītajām darbībām.

5.   [Šī panta] 1., 2. un 4. punktā paredzēto administratīvo naudas sodu apmēru palielina līdz [noteiktās summas] trīskāršam apmēram vai līdz summai, kas desmit reizes pārsniedz nodarījuma rezultātā iegūtos līdzekļus un peļņu, ja, ņemot vērā nodarījuma izdarītāja īpašības un iegūto līdzekļu vai peļņas apmēru, naudas sods nav pietiekams, lai arī tika piemērota maksimālā summa.

[..]”

9

Kriminālprocesa un administratīvo procedūru un pārsūdzības attiecības tiek reglamentētas TUF 187.decies līdz 187.terdecies pantā. Minētajā 187.decies pantā “Sadarbība ar tiesu iestādēm” ir noteikts:

“1.   Saņemot informāciju par kādu no II sadaļā minētajiem nodarījumiem, prokurors par to nekavējoties informē [Consob] priekšsēdētāju.

2.   [Consob] priekšsēdētājs motivētā ziņojumā nosūta prokuroram dokumentus, kuri ir apkopoti, īstenojot [Consob] uzdoto kontroli, līdzko [Consob] ir konstatējusi apstākļus, kas rada aizdomas par nodarījumu. Dokumenti prokuroram tiek nosūtīti ne vēlāk kā pēc tam, kad ir pabeigtas darbības, lai konstatētu šīs nodaļas III sadaļā minētos nodarījumus.

3.   [Consob] un tiesu iestādes savstarpēji sadarbojas, tostarp īstenojot informācijas apmaiņu ar mērķi sekmēt šajā nodaļā minēto pārkāpumu konstatēšanu arī tajos gadījumos, kad šie pārkāpumi neveido noziedzīgu nodarījumu. [..]”

10

Saskaņā ar TUF 187.undecies pantu “[Consob] tiesības kriminālprocesā”:

“1.   Ar 184. un 185. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem saistītajos procesos [Consob] īsteno tiesības un pienākumus, kas kriminālprocesa kodeksā ir piešķirti iestādēm un apvienībām, kuras pārstāv nodarījumā cietušo intereses.

2.   [Consob] ir tiesības celt civilprasību kriminālprocesā un prasīt tiesai noteikt taisnīgu atlīdzinājumu par noziedzīgā nodarījuma rezultātā radīto kaitējumu tirgus integritātei, vienlaikus ņemot vērā faktiski pastrādāto noziedzīgo nodarījumu, tā izdarītāja personiskās īpašības un noziedzīgi iegūto līdzekļu vai peļņas apmēru.”

11

TUF 187.duodecies panta 1. punktā ir precizēts:

“[..] administratīvā izmeklēšanas un pārsūdzības procedūra netiek apturēta uz laiku, kamēr tiek veikts kriminālprocess par to pašu faktu vai faktiem, kuru noteikšana ir atkarīga no attiecīgā lēmuma.”

12

Codice di procedura penale (Kriminālprocesa kodekss; turpmāk tekstā – “CPP”) 654. pantā ir noteikts:

“Attiecībā uz apsūdzēto personu, civilprasītāju [krimināllietā] un civiltiesiski atbildīgu personu, kura ir piedalījusies vai iestājusies kriminālprocesā, neatceļamam notiesājošam vai attaisnojošam spriedumam krimināllietā – kas ir pasludināts sacīkstes principam atbilstošā kriminālprocesā – ir res judicata spēks civilprocesā vai administratīvajā procesā gadījumos, kad tas attiecas uz tiesībām vai leģitīmām interesēm, kuru atzīšana ir atkarīga no to pašu faktisko apstākļu konstatēšanas, kas bija kriminālprocesa pamatā, ja vien konstatētie fakti ir tikuši uzskatīti par nozīmīgiem lēmuma pieņemšanai krimināllietā, un civillikums neierobežo tiesvedībai pakļautās subjektīvās situācijas pierādīšanas pienākumu.”

13

Ar 2012. gada 7. novembra lēmumu Consob uzlika E. Di Puma un A. Zecca administratīvo naudas sodu saskaņā ar TUF 187.bis panta 1. un 4. punktu.

14

No šī lēmuma izriet, ka 2008. gadā E. Di Puma un A. Zecca ir vairākkārt ļaunprātīgi izmantojuši iekšējo informāciju. Konkrēti, 2008. gada 14. un 17. oktobrī viņi esot iegādājušies 2375 Permasteelisa SpA akcijas, izmantojot iekšējo informāciju par šā uzņēmuma kontroles pārņemšanas projektu, par kuru A. Zecca esot uzzinājis, strādājot un pildot pienākumus Deloitte Financial Advisory Services SpA, un E. Di Puma neesot varējis nezināt, ka tā bija iekšējā informācija.

15

E. Di Puma un A. Zecca minēto lēmumu pārsūdzēja Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa, Itālija). Ar attiecīgi 2013. gada 4. aprīļa un 23. augusta spriedumiem šī tiesa noraidīja E. Di Puma celto prasību un apmierināja A. Zecca prasību.

16

E. Di Puma kasācijas sūdzība par pirmo spriedumu un Consob kasācijas sūdzība par otro spriedumu tika iesniegta Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija). E. Di Puma uzsvēra, ka viņš esot bijis pakļauts kriminālvajāšanai Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija) par tiem pašiem faktiem, kurus pret viņu izvirza Consob, un ka minētā tiesa ar galīgu spriedumu, kas pieņemts pēc Corte d’appello di Milano (Milānas apelācijas tiesa) pasludinātajiem spriedumiem, viņu ir attaisnojusi nepierādītu noziedzīga nodarījuma faktisko apstākļu dēļ. Uz šo attaisnojošo spriedumu atsaucās arī A. Zecca, kurš bija atbildētājs kasācijas tiesvedībā, kas tika ierosināta pēc Consob kasācijas sūdzības.

17

Vispirms norādot, ka minētais attaisnojošais spriedums attiecās uz tām pašām darbībām, par kurām Consob ar 2012. gada 7. novembra lēmumu pamatlietā piemēroja administratīvos naudas sodus, iesniedzējtiesa uzsvēra, ka saskaņā ar CPP 654. pantu šajā attaisnojošā spriedumā ietvertajiem konstatējumiem par nodarījuma neesamību esot jāpiešķir res judicata spēks attiecībā uz administratīvajām procedūrām. Tomēr tā uzskata, ka tajā ierosinātās tiesvedības nevarot izspriest, balstoties vienīgi uz valsts tiesību aktiem, jo esot jāņem vērā ECPAK 7. protokola 4. panta un Hartas 50. panta pārākums pār valsts tiesību aktiem.

18

Tādējādi attiecībā uz ECPAK 7. protokola 4. pantu, pēc iesniedzējtiesas domām, ar to, ka viens un tas pats iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas gadījums atbilstoši TUF 184. un 187.bis pantam tiek pakļauts gan kriminālsodam, gan administratīvam naudas sodam, varot tikt pārkāpts ne bis in idem princips, kas ir garantēts minētajā 4. pantā, kā to ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2014. gada 4. marta spriedumā Grande Stevens u.c. pret Itāliju (CE:ECHR:2014:0304JUD001864010). Faktiski šādiem administratīvajiem naudas sodiem, ņemot vērā to juridisko kvalifikāciju valsts tiesībās, to raksturu un bardzību, esot krimināltiesisks raksturs. Turklāt administratīvās un kriminālvajāšanas, kā arī administratīvo un kriminālsodu kumulatīva piemērošana pamatlietā attiecoties uz vienu un to pašu nodarījumu, proti, uz identiskiem faktiem.

19

Saistībā ar Hartas 50. pantu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar to tiek aizliegta arī šādas saukšanas pie atbildības un sodu kumulatīva piemērošana. Atbilstoši Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktam dalībvalstīm ir pienākums apkarot iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu, piemērojot efektīvus, ar nodarījumu samērīgus un preventīvus administratīvos sodus. Līdz ar to atbilstoši šim noteikumam kompetentajām valsts iestādēm esot pienākums izvērtēt, vai kumulatīvi ar kriminālsodu piemērots administratīvais sods ir efektīvs, samērīgs un preventīvs.

20

Tomēr 2013. gada 26. februāra spriedumā Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 34. un 36. punkts) Tiesa ir nospriedusi, ka ar Hartas 50. pantu netiek pieļauts, pirmkārt, pēc tam, kad ir ticis piemērots galīgs nodokļu sods ar krimināltiesisku raksturu šī panta izpratnē, uzsākt kriminālvajāšanu par tiem pašiem faktiem pret to pašu personu, un, otrkārt, ka valsts tiesas pienākums ir izvērtēt, vai pārējie sodi ir efektīvi, samērīgi un preventīvi. Ievērojot šo judikatūru, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Hartas 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pēc tam, kad ar galīgu spēkā stājušos spriedumu krimināllietā ir konstatēta nodarījuma neesamība, ir atļauts piemērot administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru, ja šāda procedūra ir nepieciešama, lai izpildītu pienākumu ieviest efektīvus, samērīgus un preventīvus sodus.

21

Šīs tiesas ieskatā, gadījumā, ja procedūru un sodu kumulatīvu piemērošanu var attaisnot ar Savienības tiesību efektivitāti, pārākumu un vienotību, šis attaisnojums beidz pastāvēt brīdī, kad kompetentā tiesa krimināllietā ir ar spēkā stājušos spriedumu konstatējusi, ka nav pierādīti fakti, uz kuriem ir balstīts nodarījums gan administratīvajā, gan kriminālprocesā. Turklāt atbilstoši šādam scenārijam, īstenojot administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru, varot rasties savstarpēji pretrunīgu spriedumu risks un tikt apdraudēts galīga sprieduma krimināllietā res judicata spēks. Tomēr res judicata principa īstenošanas kārtībai esot jāatbilst efektivitātes principam.

22

Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 23. decembra lēmumu lietas C‑596/16 un C‑597/16 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

24

Vispirms ir jānorāda, ka, lai arī pirmais jautājums attiecas uz Hartas 50. panta interpretāciju, iesniedzējtiesas jautājums konkrēti ir par CPP 654. panta atbilstību Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktam un šajā 50. pantā garantētajām pamattiesībām. Šīs tiesas ieskatā, gadījumā, ja 14. panta 1. punkts tiek interpretēts tādējādi, ka, neņemot vērā ne bis in idem principu, no šīs normas izriet pienākums piemērot administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru pat pēc tam, kad krimināllietā ir stājies spēkā galīgs attaisnojošs spriedums, tad ar šādu interpretāciju varot apdraudēt res judicata principu, kas būtu pretrunā CPP 654. pantā paredzētajam.

25

Šādos apstākļos ir jāsaprot, ka, uzdodama pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 50. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nav atļauts piemērot administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru pēc tam, kad ar galīgu attaisnojošu spriedumu krimināllietā ir konstatēts, ka nav pierādīti iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas jomas regulējošo tiesību aktu pārkāpuma faktiskie apstākļi, kuri ir bijuši pamatā šīs procedūras uzsākšanai.

26

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktu, to lasot kopsakarā ar šīs direktīvas 2. un 3. pantu, dalībvalstīm ir uzlikts pienākums paredzēt efektīvus, samērīgus un preventīvus administratīvos sodus par iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma pārkāpumiem. Lai arī Tiesa ir nospriedusi, ka no šīs direktīvas 14. panta 1. punkta dalībvalstīm izriet vienīgi pienākums paredzēt minētajām pazīmēm atbilstošus administratīvos sodus, bet netiek prasīts, lai dalībvalstis pret iekšējās informācijas ļaunprātīgiem izmantotājiem piemērotu arī kriminālsodus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 23. decembris, Spector Photo Group un Van Raemdonck, C‑45/08, EU:C:2009:806, 42. punkts), tomēr dalībvalstīm ir arī tiesības kumulatīvi piemērot kriminālsodus un administratīvos sodus, vienlaikus ņemot vērā Savienības tiesībās noteiktos ierobežojumus, jo īpaši tos, kuri izriet no Hartas 50. pantā garantētā ne bis in idem principa un kuri atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam ir jāpiemēro, īstenojot šīs tiesības.

27

Tomēr, lai piemērotu Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktā paredzētos efektīvos, samērīgos un preventīvos administratīvos sodus par iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma pārkāpumu, kompetentajām valsts iestādēm ir jākonstatē faktiskie apstākļi, ar ko šajā gadījumā tiek pierādīta šāda ļaunprātīga izmantošana, par kuru var piemērot administratīvo sodu.

28

Kā izriet no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu, arī pamatlietās sacīkstes principam atbilstošā kriminālprocesā ar galīgu spēkā stājušos spriedumu krimināllietā ir ticis konstatēts, ka iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas faktiskie apstākļi nav pierādīti.

29

Tādējādi šajā kontekstā rodas jautājums, vai ar Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktu netiek pieļauta tāda valsts tiesību norma kā CPP 654. pants, ar kuru kriminālprocesa ietvaros konstatēto faktu res judicata spēku attiecina uz administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru.

30

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ne 14. panta 1. punktā, ne citā Direktīvas 2003/6 normā nav precizēts, kādas ir galīga attaisnojoša sprieduma krimināllietā sekas attiecībā uz administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru.

31

Turklāt, ņemot vērā, cik svarīga nozīme res judicata principam ir gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās, Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesībās nav noteikts pienākums nepiemērot valsts procesuālos noteikumus, ar kuriem kādam tiesas nolēmumam tiek piešķirts res judicata spēks (šajā nozīmē un attiecībā uz efektivitātes principu skat. spriedumus, 2014. gada 10. jūlijs, Impresa Pizzarotti, C‑213/13, EU:C:2014:2067, 58. un 59. punkts, kā arī 2015. gada 6. oktobris, Târşia, C‑69/14, EU:C:2015:662, 28. un 29. punkts).

32

Šajā gadījumā neviena no īpašajām pamatlietas pazīmēm, kādas tās aprakstītas Tiesai pieejamajos lietas materiālos, nepamato atšķirīgu pieeju tai, kura tika izmantota iepriekšējā punktā atgādinātajā judikatūrā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī ar CPP 654. pantu no kriminālprocesa izrietošais res judicata spēks tiek attiecināts uz administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru, atbilstoši lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu precizētajam no šīs normas formulējuma izriet, ka res judicata spēks attiecas vienīgi uz sacīkstes principam atbilstoša kriminālprocesa galarezultātā pasludinātā spriedumā krimināllietā konstatētajiem faktiem.

33

Tomēr saskaņā ar TUF 187.undecies pantu Consob ir iespēja piedalīties kriminālprocesā, piemēram, ceļot civilprasību, un tostarp tai atbilstoši TUF 187.decies pantam ir pienākums nodot kompetentajām valsts iestādēm dokumentus, kurus tā ir apkopojusi, īstenojot tai uzdoto kontroli. No minētajiem noteikumiem izriet, ka Consob var efektīvi pārliecināties par to, ka notiesājošs vai – kā tas ir pamatlietās – attaisnojošs spriedums krimināllietā tiek pasludināts, ņemot vērā visus pierādījumus, kuri ir šīs iestādes rīcībā, lai piemērotu administratīvo naudas sodu atbilstoši TUF 187.bis pantam.

34

Līdz ar to res judicata spēks, kas – attiecībā uz administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru – ar valsts tiesību normu tiek piešķirts spriedumā krimināllietā konstatētiem faktiem, nav šķērslis, lai tiktu konstatēti un efektīvi sodīti iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas jomas regulējošo tiesību aktu pārkāpumi, pieņemot, ka ar šo spriedumu krimināllietā attiecīgie fakti ir pierādīti.

35

Pretējā gadījumā Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktā noteiktais dalībvalstu pienākums paredzēt efektīvus, samērīgus un preventīvus administratīvos sodus, ņemot vērā šī sprieduma 31. punktā atgādināto, nevar būt pamats, lai res judicata spēku, ar kuru saskaņā ar tādu valsts tiesību normu kāCPP 654. pants ir apveltīts attaisnojošs spriedums krimināllietā, neattiecinātu uz administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru, kas ir balstīta uz tiem pašiem faktiem kā tie, kuri ar minēto spriedumu ir atzīti par nepierādītiem. Šāds vērtējums neietekmē ECPAK 7. protokola 4. panta 2. punktā paredzēto iespēju attiecīgajā gadījumā atjaunot kriminālprocesu gadījumos, ja ir jauni fakti vai jaunatklāti apstākļi vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu.

36

Šādos apstākļos Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punkts neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā.

37

Šādu interpretāciju apstiprina Hartas 50. pants.

38

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka fakti, kuri pret E. Di Puma un A. Zecca tika izvirzīti administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūras ietvaros pamatlietā, ir tie paši, par kuriem pret viņiem tika uzsākta kriminālvajāšana Tribunale di Milano (Milānas tiesa). Turklāt atbilstoši Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem pamatlietā administratīvā naudas soda apmērs atbilstoši TUF 187.bis pantam var desmit reizes pārsniegt noziedzīgi iegūto līdzekļu vai peļņas apmēru. No tā izriet, ka minētais sods ir represīvs un tam ir paaugstināta bardzības pakāpe, un līdz ar to tam piemīt krimināltiesisks raksturs Hartas 50. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. šodienas spriedumu Garlsson Real Estate u.c., C‑537/16, 34. un 35. punkts), bet tas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

39

Jāpiebilst, ka saskaņā ar šī paša 50. panta noteikumiem ne bis in idem principā ietvertā aizsardzība attiecas ne tikai uz gadījumu, kad attiecīgā persona ir tikusi notiesāta, bet arī uz gadījumu, kad šī persona ir attaisnota ar galīgu spriedumu.

40

No tā izriet, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, krimināltiesiska rakstura administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūras, kas ir balstīta uz tiem pašiem faktiem, piemērošana ir uzskatāma par Hartas 50. pantā garantēto pamattiesību ierobežojumu (pēc analoģijas skat. šodienas spriedumus Menci, C‑524/15, 39. punkts, un Garlsson Real Estate u.c., C‑537/16, 41. punkts).

41

Tomēr šādu ne bis in idem principa ierobežojumu var pamatot, balstoties uz Hartas 52. panta 1. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. maijs, Spasic, C‑129/14 PPU, EU:C:2014:586, 55. un 56. punkts, kā arī šodienas spriedumus Menci, C‑524/15, 40. punkts, un Garlsson Real Estate, C‑537/16, 42. punkts).

42

Šajā ziņā uzmanība ir jāvērš uz to, ka tādu krimināltiesiska rakstura procesu un sodu kumulatīvu piemērošanu, kādi ir paredzēti valsts tiesiskajā regulējumā pamatlietā, var pamatot ar mērķi aizsargāt finanšu tirgus integritāti un sabiedrības uzticību finanšu instrumentiem, ja šī mērķa sasniegšanā šādi procesi un šādi sodi skar papildu uzdevumus, kas attiecīgajā gadījumā attiecas uz nodarījuma pamatā esošās tās pašas rīcības dažādiem aspektiem (šajā nozīmē skat. šodienas spriedumu Garlsson Real Estate, C‑537/16, 46. punkts).

43

Tomēr pēc kriminālprocesa galīgas pabeigšanas tādu krimināltiesiska rakstura administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru kā pamatlietā aplūkotā piemēro, stingri ievērojot samērīguma principu (šajā nozīmē skat. šodienas spriedumu Garlsson Real Estate, C‑537/16, 48. punkts). Šajā ziņā ir jānorāda, ka atšķirībā no situācijas, kas bija pamatā 2013. gada 26. februāra spriedumam lietā Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105), kurā kriminālprocess tika uzsākts pēc tam, kad par to pašu nodarījumu jau bija piemērots nodokļa uzrēķins, pamatlietās rodas jautājums, vai krimināltiesiska rakstura administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru var piemērot gadījumā, kad krimināllietā ar galīgu attaisnojošu spriedumu ir konstatēts, ka nav pierādīti iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas jomas regulējošo tiesību aktu pārkāpuma faktiskie apstākļi, kuri arī bija pamatā šīs procedūras uzsākšanai.

44

Tādējādi tādās situācijās kā pamatlietā krimināltiesiska rakstura administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūras piemērošana acīmredzami pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai īstenotu šī sprieduma 42. punktā minēto mērķi, jo krimināllietā ir pieņemts galīgs attaisnojošs spriedums, kurā ir konstatēts, ka noziedzīgā nodarījuma, par kuru Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktā ir paredzēts sods, faktiskie apstākļi nav pierādīti.

45

Ņemot vērā šo konstatējumu, kura res judicata spēks attiecas arī uz šādu procedūru, šķiet, ka tās piemērošanai nav nekāda pamatojuma. Līdz ar to šādā situācijā ar Hartas 50. pantu netiek pieļauts piemērot tādu krimināltiesiska rakstura administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru kā pamatlietā aplūkotā, neietekmējot šī sprieduma 35. punktā atgādināto iespēju attiecīgajā gadījumā atjaunot kriminālprocesu gadījumos, ja ir radušies jauni fakti vai jaunatklāti apstākļi, vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu.

46

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild šādi – Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 50. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nav atļauts piemērot krimināltiesiska rakstura administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru pēc tam, kad ar galīgu attaisnojošu spriedumu krimināllietā ir konstatēts, ka nav pierādīti iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas jomas regulējošo tiesību aktu pārkāpuma faktiskie apstākļi, kuri bija pamatā šīs procedūras uzsākšanai.

47

Ievērojot uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) 14. panta 1. punkts kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nav atļauts piemērot krimināltiesiska rakstura administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru pēc tam, kad ar galīgu attaisnojošu spriedumu krimināllietā ir konstatēts, ka nav pierādīti iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas jomas regulējošo tiesību aktu pārkāpuma faktiskie apstākļi, kuri bija pamatā šīs procedūras uzsākšanai.