1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Padome lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 9. jūnija spriedumu Marquis Energy/Padome (T‑277/13, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, nav publicēts, EU:T:2016:343), ar kuru šī tiesa, pirmkārt, atzina par pieņemamu Marquis Energy LLC celto prasību atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 157/2013 (2013. gada 18. februāris), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importam (OV 2013, L 49, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”), un, otrkārt, atcēla šo regulu, ciktāl pēdējā minētā attiecas uz Marquis Energy.

2

Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 1.–14. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot šādi.

3

Marquis Energy ir Amerikas uzņēmums, kas ražo bioetanolu.

4

Saistībā ar sūdzību, ko 2011. gada 12. oktobrī iesniedza ePure, de Europese Producenten Unie van Hernieuwbare Ethanol, Eiropas Atjaunojamā etanola ražotāju asociācija, Eiropas Komisija 2011. gada 25. novembrī publicēja paziņojumu par antidempinga procedūras uzsākšanu attiecībā uz Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importu Eiropas Savienībā (OV 2011, C 345, 7. lpp.), kurā informēja par savu nodomu izmantot pārbaudes izlases veidā metodi, lai izvēlētos Amerikas Savienoto Valstu ražotājus un eksportētājus, attiecībā uz kuriem veikt izmeklēšanu šīs procedūras ietvaros (turpmāk tekstā – “izmeklēšana”).

5

2012. gada 16. janvārī Komisija informēja Marquis Energy, kā arī četras citas sabiedrības, proti, Patriot Renewable Fuels LLC, Plymouth Energy Company LLC, POET LLC un Platinum Ethanol LLC, par to iekļaušanu ražotāju un eksportētāju pārbaudes izlasē.

6

2012. gada 24. augustā Komisija nosūtīja Marquis Energy pagaidu informatīvo dokumentu, kurā paziņoja, ka turpina izmeklēšanu, nenosakot pagaidu pasākumus, un to izvērš arī attiecībā uz tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem. Šajā dokumentā bija norādīts, ka šajā stadijā nav iespējams izvērtēt, vai ASV izcelsmes bioetanola eksports ir ticis īstenots par dempinga cenām, jo izlasē iekļautie ražotāji nav nošķīruši pārdošanas apjomu vietējā tirgū un eksportam paredzēto pārdošanas apjomu un visu pārdošanas apjomu ir realizējuši pie tādiem nesaistītiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem Amerikā, kuri bioetanolu pēc tam sajauc ar benzīnu un pārdod to tālāk.

7

2012. gada 6. decembrī Komisija nosūtīja Marquis Energy galīgo informatīvo dokumentu, kurā tā, pamatojoties uz nesaistīto tirgotāju/maisījumu izgatavotāju sniegto informāciju, pārbaudīja tāda dempinga esamību, kas radītu zaudējumus Eiropas Savienības ražošanas nozarei, un norādīja uz plāniem piemērot galīgus valsts līmeņa pasākumus 9,6 % apmērā trīs gadus ilgā laikposmā.

8

2013. gada 18. februārī, pamatojoties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp.; turpmāk tekstā – “Antidempinga pamatregula”), Padome pieņēma strīdīgo regulu, ar kuru noteica galīgo antidempinga maksājumu bioetanolam, sauktam par “degvielas etanolu”, valsts līmenī 9,5 % apmērā piecus gadus ilgā laikposmā.

9

No pārsūdzētā sprieduma 13. punkta izriet, ka Padome strīdīgās regulas 12.–16. apsvērumā ir konstatējusi, ka izmeklēšanā ir noskaidrojies, ka neviens no izlasē iekļautajiem ražotājiem nebija eksportējis bioetanolu uz Savienības tirgu un ka nevis Amerikas bioetanola ražotāji, bet gan tirgotāji/maisījumu izgatavotāji ir attiecīgā ražojuma eksportētāji uz Savienību, un tādējādi, lai varētu pabeigt izmeklēšanu, Padome ir pamatojusies uz datiem, ko bija snieguši divi tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, kuri bija piekrituši sadarboties.

10

Tāpat pārsūdzētā sprieduma 14. punktā ir norādīts, ka strīdīgās regulas 62.–64. apsvērumā Padome ir izskaidrojusi, ka tā atzīst par lietderīgu noteikt valsts līmeņa dempinga starpību, ņemot vērā, ka bioetanola ražošanas nozares struktūras un veida dēļ, kādā attiecīgais produkts tiek ražots un pārdots ASV tirgū, kā arī eksportēts uz Savienību, ASV ražotājiem nav iespējams noteikt individuālas dempinga starpības.

11

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 15. maijā, Marquis Energy cēla prasību atcelt strīdīgo regulu.

12

Vispārējā tiesa vispirms, pārsūdzētā sprieduma 40.–118. punktā ietvertās argumentācijas noslēgumā, atzina Marquis Energy prasību par pieņemamu un, atgādinājusi atbilstīgās judikatūras galvenās teorēmas attiecībā uz LESD 263. panta ceturtās daļas interpretāciju vispār un dempinga jomā, secīgi izvērtēja Marquis Energy locus standi un pēc tam – tās interesi celt prasību par strīdīgo regulu.

13

Turpinājumā, pārsūdzētā sprieduma 121.–168. un 203. punktā, tā apstiprināja Marquis Energy izvirzītā pirmā pamata otro daļu saistībā ar Padomes pieļauto Antidempinga pamatregulas 9. panta 5. punkta pārkāpumu un līdz ar to atcēla strīdīgo regulu, ciktāl tā attiecas uz šo uzņēmumu.

14

Konkrētāk, pārsūdzētā sprieduma 55.–80. punktā, Vispārējā tiesa izvērtēja jautājumu, vai strīdīgā regula Marquis Energy skar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

15

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 55. punktā tā atgādināja savu judikatūru, saskaņā ar ko sabiedrību, kuras ražojumiem ir piemērots antidempinga maksājums, tieši skar regula, ar ko nosaka šo antidempinga maksājumu, jo ar pēdējo minēto regulu dalībvalstu muitas iestādēm tiek noteikts pienākums iekasēt noteikto maksājumu, neatstājot tām nekādu novērtējuma brīvību.

16

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 56.–67. punktā Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, konstatēja, ka ar strīdīgo regulu noteiktais antidempinga maksājums Marquis Energy skar tieši, jo tā ir tāda ražojuma ražotāja, kuram kopš strīdīgās regulas spēkā stāšanās, brīdī, kad tas tiek importēts Savienībā, tiek piemērots antidempinga maksājums.

17

Pārsūdzētā sprieduma 60. punktā Vispārējā tiesa šajā ziņā pamatojās uz četriem konstatējumiem attiecībā uz bioetanola tirgus darbību, kurus ir izdarījusi Padome; pēdējā minētā pati strīdīgās regulas apsvērumos ir norādījusi, ka ievērojams Marquis Energy saražotā bioetanola apjoms izmeklēšanas laikposmā ir ticis likumīgi eksportēts uz Savienību.

18

Pirmkārt, Vispārējā tiesa tādējādi pārsūdzētā sprieduma 56. punktā norādīja, ka ar strīdīgās regulas 1. panta 1. punktu vienots valsts līmeņa antidempinga maksājums ir piemērots visam bioetanola importam, un bioetanola imports nav identificēts pēc tā individuālā avota, norādot subjektus, kuriem ražojuma piegādes ķēdē ir nozīme eksporta kontekstā.

19

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 57. punktā Vispārējā tiesa konstatēja Padomes strīdīgās regulas 12. apsvērumā norādīto – tā kā neviens no izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem pats bioetanolu uz Savienības tirgu neeksportēja, pēdējie minētie bioetanolu Savienības tirgū pārdeva nesaistītiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem, kuri to pēc tam sajauca ar benzīnu, lai pārdotu tālāk vietējā tirgū un eksportētu, it īpaši uz Savienību.

20

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 58. punktā Vispārējā tiesa konstatēja Padomes norādīto minētajā 12. apsvērumā, ka pieci izlasē iekļautie Amerikas ražotāji atlases anketā bija norādījuši, ka veic bioetanola eksportu uz Savienību.

21

Ceturtkārt, pārsūdzētā sprieduma 59. punktā tā atgādināja, ka Komisija sākotnēji bija izveidojusi no sešiem ASV bioetanola ražotājiem sastāvošu izlasi, pamatojoties uz vislielāko reprezentatīvo bioetanola eksporta apjomu uz Savienību, attiecībā uz kuru, saprātīgi spriežot, varēja veikt izmeklēšanu, ņemot vērā atvēlēto laiku, bet ka viena sabiedrība izmeklēšanas gaitā bija no izlases izslēgta, jo Komisija bija konstatējusi, ka šīs sabiedrības produkcija šajā laikposmā uz Savienību nebija tikusi eksportēta.

22

Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 68.–79. punktā Vispārējā tiesa noliedza dažādos Padomes un Komisijas izvirzītos argumentus. Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 76. punktā tā norādīja it īpaši, ka, lai gan antidempinga maksājumu sedza tirgotāji/maisījumu izgatavotāji un ir noskaidrojies, ka bioetanola piegādes ķēde bija pārtraukta un līdz ar to tiem nebija iespējams novirzīt antidempinga maksājumu uz ražotājiem, tomēr antidempinga maksājuma noteikšana ir izmainījusi tiesiskos apstākļus, kādos notiek izlasē iekļauto ražotāju saražotā bioetanola realizācija Savienības tirgū, tātad katrā ziņā tieša un būtiska ietekme uz minēto ražotāju tiesisko stāvokli šajā tirgū pastāv.

23

Apelācijas sūdzībā Padome lūdz Tiesu galvenokārt:

24

Pakārtoti Padome lūdz Tiesu:

25

Atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Komisija lūdz Tiesu galvenokārt:

26

Pakārtoti Komisija lūdz Tiesu:

27

Atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Marquis Energy lūdz Tiesu:

28

Apelācijas sūdzības ietvaros Padome izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu, interpretējot LESD 263. pantu, kā arī atbilstīgo judikatūru, un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi pārsūdzētajā spriedumā. Otrais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas sniegtu kļūdainu Antidempinga pamatregulas 9. panta 5. punkta interpretāciju. Trešais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas izdarītu kļūdainu secinājumu, ka izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem nav iespējams noteikt individuālas dempinga starpības.

29

Atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību un atbildes rakstā uz repliku Komisija paziņo, ka tā bez ierunām atbalsta Padomes iesniegto apelācijas sūdzību un piekrīt tās sniegtajiem argumentiem replikas rakstā. Tomēr atbildes rakstā uz repliku Komisija iesākumā uzsver, ka Marquis Energy atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību ir elektroniski parakstījusi persona, kas apgalvo, ka ir Atēnu (Grieķija) un Briseles (Beļģija) Advokātu kolēģijas loceklis, bet ka nav uzrādīti ne šīs personas advokāta apliecība, ne pilnvarojuma apliecinājums; ja trūkumi netikšot novērsti, ar to pietiekot, lai atzītu, ka minētais procesuālais raksts neeksistē.

30

Marquis Energy atsaucas uz apelācijas sūdzības nepieņemamību pilnībā. Pirmkārt, tā uzsver, ka Padome pirmajā un otrajā pamatā būtībā apšauba faktiskos apstākļus, neatsaucoties uz Vispārējās tiesas veiktu pierādījumu sagrozīšanu. Otrkārt, tā uzskata, ka trešajā pamatā Padome savus argumentus neizklāsta pietiekami skaidri.

31

Tiesa, pirmkārt, izvērtēs Marquis Energy celto iebildi par apelācijas sūdzības nepieņemamību un, otrkārt, Padomes izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka strīdīgā regula Marquis Energy skar tieši.

32

Tomēr iesākumā ir jāizvērtē Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru Marquis Energy atbildes raksts uz apelācijas sūdzību neesot pienācīgi parakstīts un tādējādi būtu jānoraida kā neeksistējošs.

33

Šajā gadījumā Marquis Energy atbildes raksta uz apelācijas sūdzību oriģinālu, kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 31. punktā, ir pienācīgi parakstījis advokāts, kura statuss netiek apstrīdēts un kurš katrā ziņā un atbilstoši Tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta b) apakšpunktam ir pienācīgi iesniedzis, pirmām kārtām, apliecinošu dokumentu par to, ka viņš ir tiesīgs praktizēt dalībvalsts tiesā, un, otrām kārtām, Marquis Energy izsniegto pilnvarojumu, ko ir parakstījis tās priekšsēdētājs.

34

Komisijas apgalvojums tādējādi ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

35

Ir jāatgādina, ka, protams, faktu un pierādījumu novērtējums, ja vien šie fakti un šie pierādījumi nav sagrozīti, nav tiesību jautājums, kuru kā tādu pārbauda Tiesa apelācijas ietvaros. Tomēr, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, atbilstoši LESD 256. pantam Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izdarītos juridiskos secinājumus (spriedumi, 1998. gada 28. maijs, Deere/Komisija, C‑7/95 P, EU:C:1998:256, 21. punkts; 2002. gada 10. decembris, Komisija/Camar un Tico, C‑312/00 P, EU:C:2002:736, 69. punkts, un 2018. gada 28. jūnijs, Andres (faillite Heitkamp BauHolding)/Komisija, C‑203/16 P, EU:C:2018:505, 77. punkts).

36

Šajā lietā ar savu pirmo pamatu Padome uzsver, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi divkāršu kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot LESD 263. panta ceturto daļu, secinādama, ka strīdīgā regula Marquis Energy kā izlasē iekļautu Amerikas bioetanola ražotāju skar, pirmkārt, tieši un, otrkārt, individuāli. Pirmajā pamatā Padome apstrīd konkrēti to, ka varētu tikt uzskatīts, ka strīdīgā regula Marquis Energy skar tieši, jo tā būtībā nav tieši eksportējusi bioetanolu uz Savienību.

37

Tādējādi Padome būtībā apšauba juridiskos secinājumus, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi no tās veiktajiem faktiskajiem konstatējumiem; šajā gadījumā tā ir locus standi atzīšana Marquis Energy attiecībā uz strīdīgo regulu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, un apelācijas sūdzība līdz ar to vismaz šajā ziņā ir jāatzīst par pieņemamu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 10. decembris, Komisija/Camar un Tico, C‑312/00 P, EU:C:2002:736, 71. punkts; 2018. gada 28. jūnijs, Vācija/Komisija, C‑208/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:506, 76. punkts, kā arī 2018. gada 28. jūnijs, Vācija/Komisija, C‑209/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:507, 74. punkts).

38

No tā izriet, ka Marquis Energy celtā iebilde par pirmā apelācijas sūdzības pamata nepieņemamību ir jānoraida, un par divu pārējo Padomes izvirzīto pamatu pieņemamību šajā posmā nav jālemj.

39

Padome uzsver, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 67. punktā secinot, ka strīdīgā regula Marquis Energy skar tieši, turklāt šo secinājumu pamatojot šī sprieduma 76., 78. un 79. punktā izklāstītie apstākļi.

40

Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka Marquis Energy ir skarta tieši, jo tā ir tāda ražojuma ražotāja, kuram brīdī, kad tas tiek importēts Savienībā, tiek piemērots antidempinga maksājums. Šāda maksājuma noteikšana esot izmainījusi tiesiskos apstākļus, kādos notiek bioetanola realizācija Savienības tirgū. Taču konstatējums par šādu tiešu iedarbību neesot saderīgs ar Tiesas izdarīto konstatējumu 2015. gada 28. aprīļa spriedumā T & L Sugars un Sidul Açúcares/Komisija (C‑456/13 P, EU:C:2015:284, 44.–51. punkts). Kā ražotāja, kas tieši nepārdod savus ražojumus Savienībā tā, augstākais, varot būt skarta netieši no saimnieciskā viedokļa, jo tā, iespējams, ir konkurences ziņā nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar citiem bioetanola ražotājiem, no kuriem nekāds maksājums netiek iekasēts.

41

Padomes ieskatā, Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, atzīdama, ka antidempinga maksājumi ir izmainījuši tiesiskos apstākļus, kādos notiek attiecīgā ražojuma realizācija un tādējādi ir tieši un būtiski skāruši visu izlasē iekļauto ražotāju stāvokli neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav eksportētāji. Secinādama, ka visi ražotāji automātiski ir tieši skarti, Vispārējā tiesa esot pārsniegusi tās minēto pastāvīgo judikatūru un tādējādi esot vainojama tiesas īstenotā “pārspīlējumā”.

42

Tādējādi Vispārējā tiesa, pieņemdama, ka pietiek ar prezumētām un netiešām Marquis Energy saimnieciskā stāvokļa izmaiņām, neesot ievērojusi LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto tieša skāruma nosacījumu, kas ir saistīts ar prasību, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu attiecīgās personas tiesisko stāvokli un nepieļautu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus.

43

Pēdējā minētā uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka strīdīgā regula to skar tieši.

44

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ko Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 44. punktā, nosacījums, atbilstoši kuram attiecīgajam pasākumam fiziskā vai juridiskā persona ir jāskar tieši, ir saistīts ar prasību, lai kumulatīvi būtu ievēroti divi nosacījumi, proti, pirmkārt, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu attiecīgās personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļautu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (skat. it īpaši spriedumu, 1998. gada 5. maijs, Compagnie Continentale (France)/Komisija, C‑391/96 P, EU:C:1998:194, 41. punkts, kā arī rīkojumus, 2016. gada 10. marts, SolarWorld/Komisija, C‑142/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:163, 22. punkts, un 2016. gada 21. aprīlis, Makro autoservicio mayorista un Vestel Iberia/Komisija, C‑264/15 P un C‑265/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:301, 45. punkts).

45

Kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 38. punktā, Padome un Komisija apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu tieši par pirmo no šiem nosacījumiem.

46

Iestādes būtībā uzsver, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinādama, ka strīdīgā regula Marquis Energy skar tieši, jo tirgotāji/maisījumu izgatavotāji izmeklēšanas laikposmā uz Savienību likumīgi eksportēja ievērojamu tās saražotā bioetanola apjomu, tādējādi antidempinga maksājuma noteikšanas dēļ ir būtiski skarts tās tiesiskais stāvoklis Savienības tirgū.

47

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, lai gan regulām, ar kurām kādam ražojumam tiek noteikti antidempinga maksājumi, to veida un piemērojamības dēļ ir normatīvs raksturs, jo tās ir piemērojamas lielākajai daļai attiecīgo saimnieciskās darbības veicēju, nav izslēgts, ka tās dažus no tiem var skart tieši un individuāli, proti, noteiktos apstākļos – it īpaši minētā ražojuma ražotājus un eksportētājus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. aprīlis, TMK Europe, C‑143/14, EU:C:2015:236, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Šajā ziņā Tiesa ir atkārtoti atzinusi, ka tiesību akti, ar ko nosaka antidempinga maksājumus, var skart tieši un individuāli tos attiecīgā ražojuma ražotājus un eksportētājus uzņēmumus, kuri, pamatojoties uz informāciju saistībā ar to komercdarbību, ir tikuši apsūdzēti dempinga prakses īstenošanā. Tā tas ir to ražotāju un eksportētāju uzņēmumu gadījumā, kuri var pierādīt, ka tie Komisijas vai Padomes tiesību aktos ir identificēti vai ka tos ir skārušas sagatavošanas izmeklēšanas (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 1984. gada 21. februāris, Allied Corporation u.c./Komisija, 239/82 un 275/82, EU:C:1984:68, 11. un 12. punkts, un 1987. gada 7. maijs, NTN Toyo Bearing u.c./Padome,240/84, EU:C:1987:202, 5. punkts).

49

No šīs judikatūras izriet, ka nevar tik uzskatīts, ka regula, ar ko tiek noteikts antidempinga maksājums, uzņēmumu skar tieši tāpēc vien, ka tas ir ražojuma, kuram ir piemērots minētais maksājums, ražotājs, jo šajā ziņā būtisks ir eksportētāja statuss. No paša šī sprieduma iepriekšējā punktā minētās judikatūras formulējuma izriet, ka pamats tam, ka regula, ar ko tiek noteikti antidempinga maksājumi, noteiktus attiecīgā ražojuma ražotājus un eksportētājus skar tieši, ir it īpaši fakts, ka tie ir tikuši apsūdzēti dempinga prakses īstenošanā. Taču ražotājs, kas neeksportē savu produkciju uz Savienības tirgu, bet gan to realizē tikai savas valsts tirgū, nevar tikt apsūdzēts dempinga prakses īstenošanā.

50

Līdz ar to, kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 57. punktā, ar to vien, ka ražojums nonāk Savienības tirgū, pat ja tas notiek ievērojamā apjomā, nepietiek, lai uzskatītu, ka situācijā, kad šim ražojumam tiek noteikts antidempinga maksājums, šis maksājums tieši skar šī ražojuma ražotāja tiesisko stāvokli.

51

Šajā lietā, kā izriet no strīdīgās regulas 12. un 63. apsvēruma un kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 57. punktā, izlasē iekļautie Amerikas ražotāji, tostarp Marquis Energy, izmeklēšanas laikposmā tieši neeksportēja savu produkciju uz Savienības tirgu. Līdz ar to tie netika apsūdzēti dempinga prakses īstenošanā un tiem nevarēja tikt noteikta individuāla dempinga starpība, kā izriet no strīdīgās regulas 64. un 76. apsvēruma un kā pārsūdzētā sprieduma 69.–74. punktā ir norādījusi Vispārējā tiesa.

52

Tā kā minētie ražotāji, tostarp Marquis Energy, tieši neeksportēja savu produkciju uz Savienības tirgu un tātad tie galu galā nebija strīdīgajā regulā identificēti kā eksportētāji, uz tiem tieši neattiecās konstatējumi par dempinga prakses esamību un pat netika tieši skarts to īpašums, jo to produkcijai netika tieši piemēroti noteiktie antidempinga maksājumi.

53

Protams, Amerikas bioetanola ražotāji, tostarp Marquis Energy, bija identificēti iestāžu pieņemtajos tiesību aktos, jo Komisija tos bija sākotnēji iekļāvusi Amerikas ražotāju un eksportētāju izlasē. Tomēr ar šo apstākli, ko Vispārējā tiesa turklāt ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 81. punktā, kurš ir veltīts Marquis Energy tiešā skāruma analīzei, nepietiek, lai varētu secināt, ka strīdīgā regula pēdējo minēto skar tieši.

54

No šī sprieduma 48 punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka tikai tādi ražojuma, kam ir piemērots antidempinga maksājums, “ražotāji un eksportētāji uzņēmumi”, kuri ir tikuši apsūdzēti dempinga prakses īstenošanā un kuri var pierādīt, ka tie ir identificēti iestāžu pieņemtajos tiesību aktos, ir uzskatāmi par tādiem, ko regula, ar kuru ir noteikts minētais maksājums, skar tieši.

55

Tomēr, kā jau tika atzīts šī sprieduma 51. punktā, nav strīda par to, ka Marquis Energy izmeklēšanas laikposmā tieši neeksportēja savu bioetanola produkciju uz Savienības tirgu.

56

Lai gan ir taisnība, ka strīdīgā regula var radīt Amerikas bioetanola ražotājam, tādam kā Marquis Energy, konkurences ziņā nelabvēlīgu stāvokli, šis apstāklis, pieņemot, ka tas ir pierādīts, pats par sevi neļauj uzskatīt, ka šīs regulas normas tieši ietekmē šīs sabiedrības tiesisko stāvokli un ka tās tādējādi šo sabiedrību ir skārušas tieši (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 28. aprīlis, T & L Sugars un Sidul Açúcares/Komisija, C‑456/13 P, EU:C:2015:284, 37. punkts, kā arī 2015. gada 17. septembris, Confederazione Cooperative Italiane u.c./Anicav u.c., C‑455/13 P, C‑457/13 P un C‑460/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:616, 49. punkts).

57

Tātad Vispārējā tiesa, secinot, ka strīdīgā regula Marquis Energy skar tieši, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ un pārējie apelācijas sūdzības pamati nav jāizvērtē.

58

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā vai pati taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

59

Šajā lietā Tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir visa vajadzīgā informācija, lai tā pati pieņemtu nolēmumu par Marquis Energy Vispārējā tiesā celtās prasības pieņemamību.

60

Šajā gadījumā Marquis Energy, lai pierādītu, ka strīdīgā regula to skar tieši, uzsvēra, pirmkārt, ka minētajā regulā tā ir identificēta kā ražotāja eksportētāja un iekļauta ražotāju eksportētāju izlasē un, otrkārt, ka antidempinga maksājumi attieksies uz tās eksportu nākotnē.

61

Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 44.–57. punkta, ar šādiem apstākļiem nepietiek, lai pierādītu, ka strīdīgā regula Marquis Energy skar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

62

Tādējādi, atgādinot, ka Marquis Energy bija jāpierāda, ka strīdīgā regula to skar ne tikai individuāli, bet arī tieši, jo šie divi nosacījumi ir kumulatīvi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 76. punkts, kā arī 2018. gada 13. marts, Industrias Químicas del Vallés/Komisija,C‑244/16 P, EU:C:2018:177, 93. punkts), Padomes celtā iebilde par nepieņemamību ir jāpieņem un prasība atcelt strīdīgo regulu ir jānoraida kā nepieņemama.

63

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. gada 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

64

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs.

65

Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Marquis Energy atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šis spriedums Marquis Energy ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus, kas tai ir radušies saistībā ar apelācijas tiesvedību. Turklāt, tā kā Marquis Energy prasība Vispārējā tiesā ir noraidīta pilnībā, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus, kas tai ir radušies saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē.

66

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

67

Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus tiesvedībā pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: