1

Ar savu apelācijas sūdzību HX lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 2. jūnija spriedumu HX/Padome (T‑723/14, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2016:332), ar kuru minētā tiesa, pirmkārt, atcēla Padomes 2014. gada 22. jūlija Īstenošanas lēmumu 2014/488/KĀDP, ar kuru īsteno Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV 2014, L 217, 49. lpp.), un Padomes 2014. gada 22. jūlija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 793/2014, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV 2014, L 217, 10. lpp.), – daļā, kurā šis Īstenošanas lēmums un Īstenošanas regula attiecas uz HX, un, otrkārt, noraidīja viņa prasījumus par Padomes 2015. gada 28. maija Lēmuma (KĀDP) 2015/837, ar ko groza Lēmumu 2013/255/KĀDP (OV 2015, L 132, 82. lpp.), atcelšanu.

2

Vispārējās tiesas Reglamenta – redakcijā, kas piemērojama procesam, kura iznākumā pieņemts pārsūdzētais spriedums (turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas Reglaments”), – 44. pantā ir ietverts tiesvedības valodu Vispārējā tiesā saraksts, kurā tostarp ir minēta bulgāru valoda.

3

Vispārējās tiesas Reglamenta 45. panta “Tiesvedības valodas noteikšana”, kurš ietilpst II sadaļā “Valodu lietojums”, 1. punktā ir paredzēts:

“Tiešajās prasībās 1. panta nozīmē tiesvedības valodu izvēlas prasītājs [..].”

4

Saskaņā ar šī reglamenta 78. pantu:

“1.   Prasības pieteikumam attiecīgā gadījumā pievieno dokumentus, kas norādīti [Eiropas Savienības] Tiesas statūtu 21. panta otrajā daļā.

2.   Prasības pieteikumam, kurš atbilstoši LESD 272. pantam iesniegts saskaņā ar šķīrējklauzulu, kas ietverta publisko tiesību vai privāttiesību līgumā, kuru noslēgusi Savienība vai kurš noslēgts tās vārdā, pievieno līguma, kurā ietverta šī klauzula, eksemplāru.

3.   Prasības pieteikumam, ko iesniedz privāttiesību juridiskā persona, pievieno nesenu tās juridiskās pastāvēšanas pierādījumu (izraksts no komercreģistra, izraksts no apvienību reģistra vai jebkāds cits dokuments, kam ir publiska ticamība).

4.   Prasības pieteikumam pievieno 51. panta 2. un 3. punktā paredzētos dokumentus.

5.   Ja prasības pieteikums neatbilst 1.–4. punktā noteiktajām prasībām, sekretārs nosaka pieņemamu termiņu, kurā prasītājam ir jāiesniedz kāds no iepriekš minētajiem dokumentiem. Ja prasītājs noteiktajā termiņā nenovērš trūkumus, Vispārējā tiesa lemj par to, vai šo prasību neievērošana prasības pieteikumu nepadara formāli nepieņemamu.”

5

Minētā reglamenta 86. pants “Prasības pieteikuma grozīšana” ir formulēts šādi:

“1.   Ja tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets, prasītājs pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu.

2.   Prasības pieteikuma grozījumi ir jāiesniedz kā atsevišķs dokuments LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā, kurā var lūgt atcelt tiesību aktu, kas pamato prasības pieteikuma grozīšanu.

3.   Grozījumu rakstā ietver:

4.   Grozījumu rakstam pievieno tiesību aktu, kas pamato prasības pieteikuma grozīšanu. Ja šis tiesību akts nav iesniegts, sekretārs nosaka prasītājam pieņemamu termiņu tā iesniegšanai. Ja prasītājs noteiktajā termiņā nenovērš šo trūkumu, Vispārējā tiesa lemj par to, vai šīs prasības neievērošana prasības pieteikuma grozījumu rakstu nepadara formāli nepieņemamu.

5.   Neskarot Vispārējās tiesas vēlāko lēmumu par prasības pieteikuma grozījumu raksta pieņemamību, priekšsēdētājs nosaka atbildētājam termiņu, kurā tas var atbildēt uz grozījumu rakstu.

[..]”

6

Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktu:

“Sekretārs sagatavo katras pierādījumu savākšanas sēdes protokolu. Protokolu paraksta priekšsēdētājs un sekretārs. Tas ir akts, kuram ir publiska ticamība.”

7

Vispārējās tiesas Reglamenta 227. pantā ir paredzēts, ka šis reglaments ir autentisks tā 44. pantā minētajās valodās.

8

Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir sīriešu uzņēmējs, attiecībā uz kuru kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) ietvaros ir veikti ierobežojoši pasākumi. Ar Īstenošanas lēmumu 2014/488 viņa personvārds ir pievienots sarakstam, kas iekļauts I pielikumā Padomes 2013. gada 31. maija Lēmumam 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV 2013, L 147, 14. lpp.), un ar Īstenošanas Regulu Nr. 793/2014 – sarakstam, kas iekļauts II pielikumā Padomes 2012. gada 18. janvāra Regulai (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 442/2011 (OV 2012, L 16, 1. lpp.). Savā pieteikumā par lietas ierosināšanu Vispārējā tiesā viņš lūdza atcelt šo Īstenošanas lēmumu un Īstenošanas regulu daļā, kurā tie attiecas uz viņu.

9

Tā kā starplaikā Lēmums 2013/255 tika pagarināts ar Lēmumu 2015/837, prasītājs, izmantojot Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantā paredzēto iespēju grozīt savu prasības pieteikumu, mēģināja panākt arī šī iepriekš minētā lēmuma atcelšanu.

10

Viņš lūdza grozīt šo prasības pieteikumu 2015. gada 8. decembra tiesas sēdē, kurā, pēc viņa apgalvojumiem, viņš, noklausoties Eiropas Savienības Padomes pārstāvja mutvārdu paskaidrojumus, esot uzzinājis par lēmumu, ar kuru ir pagarināts [Lēmums 2013/255].

11

Vispārējā tiesa, kas apmierināja pieteikumā par lietas ierosināšanu ietvertos prasījumus par tiesību akta atcelšanu, tomēr neatzina viņa lūgumu par prasības pieteikuma grozīšanu par pieņemamu. Vispārējās tiesas ieskatā šī nepieņemamība izrietēja no tā, ka šis lūgums nav iesniegts kā “atsevišķs dokuments” tās reglamenta 86. panta izpratnē.

12

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:

13

Padome lūdz Tiesu:

14

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini nav ņēmusi vērā viņa lūgumu par prasības pieteikuma grozīšanu, lai gan šis lūgums, kas mutvārdos formulēts tiesas sēdē, līdz tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanai tika formulēts rakstveidā, jo par to ir veikts ieraksts tiesas sēdes protokolā. Viņš uzsver, ka šādi, neraugoties uz to, ka nav iesniegts atsevišķs rakstveida dokuments kā tāds, viņa lūgums par prasības pieteikuma grozīšanu esot bijis jāuzskata par atbilstošu Vispārējās tiesas Reglamenta 86. panta prasībām. Turklāt viņš apgalvo, ka ar apstākli, ka nav iesniegts īsts rakstveida lūgums, nav aizskartas pretējās puses tiesības un nav radīti šķērsli Vispārējās tiesas darbam.

15

Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, neņemot vērā valodas, kuru viņš izvēlējies kā tiesvedības valodu, proti, bulgāru valodas, īpatnības, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Vispārējās tiesas Reglamentā šīs valodas redakcijā esot lietots neviennozīmīgs vārds, kas obligāti nenozīmē prasību par to, ka lūgums par prasības pieteikuma grozīšanu būtu jāiesniedz kā rakstveida un atsevišķs dokuments.

16

Tāpat viņš apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nepiešķirot viņam papildu termiņu, lai iesniegtu prasību par Lēmuma 2015/837 atcelšanu, lai gan viņš esot uzzinājis par šo lēmumu vienīgi tiesas sēdē, nav ievērojusi principu, ka tiesvedībai ir sacīkstes raksturs.

17

Padome apgalvo, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 86. panta 2. punktā bez jebkādas neskaidrības ir paredzēta rakstveida lūguma iesniegšana. Pat ja tiktu pieņemts, ka Reglamenta bulgāru valodas redakcija šajā ziņā atšķiras no citu valodu redakcijām, šī iestāde uzskata, ka šai redakcijai nebūtu jābūt noteicošajai. Proti, Padomes ieskatā visās pārējās valodu redakcijās ir lietots termins, kas neapstrīdami pauž nepieciešamību iesniegt rakstveida un atsevišķu dokumentu. Lai kā tas būtu, visaptverošs šī reglamenta 86. panta kontekstuāls vērtējums esot pietiekams, lai pierādītu, ka runa var būt vienīgi par rakstveida dokumentu, it īpaši runājot par dokumentam “pievienotajiem” materiāliem.

18

Vispirms ir jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka lietas dalībnieku prasījumiem principā ir raksturīgs to nemainīgums (it īpaši skat. spriedumu, 2010. gada 11. novembris, Komisija/Portugāle, C‑543/08, EU:C:2010:669, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantā ir kodificēta agrākā judikatūra attiecībā uz izņēmumiem, kādi var būt pieļaujami šim nemainīguma principam. Tātad Tiesas apsvērumi šīs apelācijas ietvaros vienīgi iekļaujas šajā situācijā, kurā paredzēta atkāpe.

19

Ir jāatgādina, ka attiecībā uz tiešajām prasībām Vispārējās tiesas Reglamenta 45. pantā prasītājam ir atļauts izvēlēties tiesvedības valodu. Izskatāmajā lietā HX izvēle tiesvedībā Vispārējā tiesā, kas bija pamatā pārsūdzētajam spriedumam, bija par labu bulgāru valodai, kuru pārvalda viņa advokāts.

20

Apelācijas sūdzības iesniedzējs tiesvedībā Tiesā apgalvo – un Padome to neapstrīd –, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 86. panta 2. punkts bulgāru valodas redakcijā ir neskaidrs tādā ziņā, ka – atšķirībā no šīs normas angļu valodas redakcijas (“separate document”) un franču valodas redakcijas (“acte séparé”) – tās bulgāru valodas redakcijā ir lietots nevis vārds “dokuments”, bet gan vārds “molba” (“lūgums”). Proti, šis vārds obligāti nenozīmējot rakstveida formas prasību, jo tas vispārīgāk nozīmējot gribas izpausmi, kas tikpat labi varot būt gan mutiska, gan rakstiska.

21

Tātad nevarot tikt izslēgts, ka šī neskaidrība ir likusi apelācijas sūdzības iesniedzēja pārstāvim uzskatīt, ka par pieņemamiem tiks uzskatīts lūgums par prasības pieteikuma grozīšanu, kas mutvārdos formulēts tiesas sēdē, kurā, kā tiek apgalvots, viņš ir uzzinājis par lēmumu, kas ir šī lūguma priekšmets. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējam šo iespaidu var būt nostiprinājis fakts, ka par minēto lūgumu ir veikts ieraksts tiesas sēdes protokolā, kas saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktu ir dokuments, kuram ir publiska ticamība.

22

Ja Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šādi formulētajā lūgumā par prasības pieteikuma grozīšanu nav ievērotas tās reglamentā paredzētās formas prasības, tiesai attiecīgi vismaz esot bijis jānorāda apelācijas sūdzības iesniedzējam uz viņa kļūdu un jāļauj viņam to labot.

23

Kā to ir norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 33. un 34. punktā, lai gan ir pilnībā pamatoti noteikt zināmas formas prasības attiecībā uz prasības pieteikuma grozījumiem, šādas prasības nav mērķis pats par sevi, bet, gluži pretēji, esot domātas, lai garantētu tiesvedības sacīkstes raksturu un pareizu tiesvedību.

24

Šajā ziņā paša Vispārējās tiesas Reglamenta 86. panta 3. un 4. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja nav izpildītas konkrētas formālas prasības attiecībā uz lūgumu par prasības pieteikuma grozīšanu iesniegšanu, tas obligāti nepadara šos lūgumus par nepieņemamiem. Tāda pati Vispārējās tiesas novērtējuma brīvība ir vērojama turklāt attiecībā uz prasības pieteikuma pielikumiem, jo šī reglamenta 78. panta 5. punktā ir paredzēta – sekretāram attiecīgi rīkojoties – iespēja novērst trūkumus, bet, ja tas netiek izdarīts, tad Vispārējā tiesa vēl var nolemt, ka prasības pieteikums tomēr joprojām ir pieņemams.

25

Šo secinājumu nevar juridiski korekti atspēkot Padomes paustā argumentācija, kas balstīta, pirmkārt, uz apstākli, ka Vispārējās tiesas Reglamenta bulgāru valodas redakcija ir vienīgā, kurā ietverta apelācijas sūdzības iesniedzēja norādītā neskaidrība, un, otrkārt, uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru nepieciešamība vienveidīgi piemērot un interpretēt Savienības tiesības nepieļauj izolētu kādas tiesību normas interpretāciju kādā no tās valodu redakcijām, bet, gluži pretēji, nosaka, ka tās interpretācija ir veicama visu pārējo valodu redakciju gaismā saskaņā ar tā autora gribu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1969. gada 12. novembris, Stauder, 29/69, EU:C:1969:57, 3. punkts; 1997. gada 17. jūlijs, Ferriere Nord/Komisija, C‑219/95 P, EU:C:1997:375, 15. punkts, kā arī 2015. gada 15. oktobris, Grupo Itevelesa u.c.,C‑168/14, EU:C:2015:685, 42. punkts).

26

Runājot par kādu normu kādā no Savienības tiesu reglamentiem, kuru pati šī tiesa turklāt ir pieņēmusi un atzinusi par autentisku visās tās tiesvedības valodās atbilstoši šī reglamenta 44. pantam kopsakarā ar tā 227. panta 1. punktu, – ja no tiesvedībā iesaistītajām personām tiktu gaidīts, ka tās aplūkos visas šī reglamenta valodu redakcijas, lai izvairītos no situācijas, kad kāda iespējama atšķirība reglamenta tekstā tiesvedības valodas redakcijā izraisa nepieņemamību, tas būtu pretrunā viņu tiesībām vērsties Savienības tiesā viņu izvēlētajā oficiālajā valodā, kuras izriet gan no LESD 20. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 24. panta ceturtās daļas, gan no Vispārējās tiesas Reglamenta 45. panta.

27

Tāpēc Vispārējā tiesa, kā nepieņemamu noraidot HX lūgumu par prasības pieteikuma grozīšanu tikai tā iemesla dēļ vien, ka tas nebija iesniegts kā atsevišķs dokuments, iepriekš neaicinot viņu novērst trūkumus šajā lūgumā, ir pieļāvusi kļūdu.

28

Tādējādi ir jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punkts, neizvērtējot otro apelācijas sūdzības pamatu.

29

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Šajā lietā ir jāpiemēro šī tiesību norma.

30

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan prasītāja interesei celt prasību, gan prasības priekšmetam ir jāpastāv ne vien prasības celšanas brīdī, bet arī jāturpina pastāvēt līdz šīs tiesas nolēmuma pasludināšanai, jo pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz. Tas nozīmē, ka prasības rezultātā var rasties labums lietas dalībniekam, kurš ir cēlis prasību (spriedumi, 1995. gada 19. oktobris, Rendo u.c./Komisija, C‑19/93 P, EU:C:1995:339, 13. punkts; 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts, kā arī 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija, C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 61. punkts).

31

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka HX savu sākotnējo prasības pieteikumu pirmajā instancē, kurā tostarp ir lūgts atcelt Īstenošanas lēmumu 2014/488, ar ko viņa personvārds ietverts Lēmuma 2013/255 I pielikumā iekļautajā sarakstā, būtībā vēlas grozīt tādējādi, lai šis prasības pieteikums būtu vērsts arī uz tā lēmuma atcelšanu, ar kuru minētā saraksta darbības termiņš ir pagarināts par vienu gadu.

32

Īstenošanas lēmuma 2014/488 atcelšanas, par ko lemts pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktā un kas kļuvusi galīga tāpēc, ka apelācijas sūdzība šajā lietā skar vienīgi minētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktu, atpakaļejošā spēka dēļ Lēmuma 2013/255 I pielikumā iekļautais saraksts ir uzskatāms par tādu, kurā nekad nav bijis ietverts apelācijas sūdzības iesniedzēja vārds.

33

Tātad ar Lēmuma 2015/837, ar kuru pagarināta šī saraksta spēkā esamība, atcelšanu apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu gūt nekādu labumu, kas pārsniegtu to, ko viņš ir varējis panākt ar Īstenošanas lēmuma 2014/488, ar kuru tajā tika ietverts viņa personvārds, atcelšanu.

34

Tādējādi jāizbeidz tiesvedība attiecībā uz HX pirmajā instancē formulēto lūgumu par prasības pieteikuma grozīšanu.

35

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un pati Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

36

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

37

Tā kā HX ir lūdzis piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai pēdējai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt HX tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un šajā apelācijas tiesvedībā.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: