1

Apelācijas sūdzībā Balázs‑Árpád Izsák un Attila Dabis lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 10. maija spriedumu Izsák un Dabis/Komisija (T‑529/13, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2016:282), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja viņu prasību atcelt Komisijas Lēmumu C(2013) 4975 final (2013. gada 25. jūlijs) par pieteikumu reģistrēt pilsoņu iniciatīvu “Kohēzijas politika reģionu vienlīdzībai un reģionālo kultūru ilgtspējai”, kas Komisijai tika iesniegta 2013. gada 18. jūnijā (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 211/2011 (2011. gada 16. februāris) par pilsoņu iniciatīvu (OV 2011, L 65, 1. lpp.; un labojums – OV 2012, L 94, 49. lpp.) 1., 2., 4. un 10. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

3

Regulas Nr. 211/2011 1. pantā ir noteikts:

“Ar šo regulu nosaka procedūras un nosacījumus, kas nepieciešami pilsoņu iniciatīvai, kā paredzēts LES 11. pantā un LESD 24. pantā.”

4

Saskaņā ar šīs regulas 2. pantu:

“Šajā regulā izmanto šādas definīcijas:

[..]

5

Minētās regulas 4. panta 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Pirms uzsākt paziņojumu par atbalstu ierosinātajai pilsoņu iniciatīvai vākšanu no parakstītājiem, organizatoriem izvirza prasību reģistrēt minēto iniciatīvu Komisijā, sniedzot II pielikumā minēto informāciju, jo īpaši par ierosinātās pilsoņu iniciatīvas priekšmetu un mērķiem.

Minēto informāciju vienā no Savienības oficiālajām valodām iesniedz tiešsaistes reģistrā, kuru minētajam nolūkam ir darījusi pieejamu Komisija (“reģistrs”).

Organizatori reģistram un attiecīgā gadījumā savā tīmekļa vietnē sniedz regulāri atjaunotu informāciju par ierosinātās pilsoņu iniciatīvas atbalsta un finansējuma avotiem.

Pēc reģistrācijas apstiprināšanas saskaņā ar 2. punktu organizatori var ierosināto pilsoņu iniciatīvu iekļaušanai reģistrā nodrošināt citās Savienības oficiālajās valodās. Par ierosinātās pilsoņu iniciatīvas tulkošanu citās Savienības oficiālajās valodās ir atbildīgi organizatori.

Komisija nosaka kontaktpersonu, kas sniedz informāciju un palīdzību.

2.   Divos mēnešos pēc II pielikumā norādītās informācijas saņemšanas Komisija reģistrē ierosināto pilsoņu iniciatīvu, piešķirot tai vienreizēju reģistrācijas numuru, un nosūta apstiprinājumu organizatoriem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

[..]

[..]

3.   Komisija atsakās reģistrēt iniciatīvu, ja nav ievēroti 2. punktā minētie nosacījumi.

Ja Komisija atsakās reģistrēt ierosināto pilsoņu iniciatīvu, tā informē organizatorus par šāda atteikuma iemesliem un visiem iespējamiem tiesas un ārpustiesas aizsardzības līdzekļiem, kas viņiem pieejami.”

6

No pārsūdzētā sprieduma izrietošās tiesvedības priekšvēstures apkopojums ir šāds.

7

2013. gada 18. jūnijā apelācijas sūdzības iesniedzēji līdz ar piecām citām personām Komisijai iesniedza Eiropas pilsoņu iniciatīvas (turpmāk tekstā –“EPI”) priekšlikumu “Kohēzijas politika reģionu vienlīdzībai un reģionālo kultūru ilgtspējai” (turpmāk tekstā – “strīdīgais EPI priekšlikums).”

8

Reģistrā, ko Komisija šai nolūkā izveidojusi tiešsaistē, apelācijas sūdzības iesniedzēji atbilstoši Regulas Nr. 211/2011 4. panta 1. punkta prasībām sniedza šīs pašas regulas II pielikumā minēto obligāto informāciju (turpmāk tekstā – “prasītā informācija”), it īpaši kopsavilkumu par strīdīgā EPI priekšlikuma priekšmetu un mērķiem.

9

No informācijas, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji sniedza kā prasīto informāciju, izrietēja, ka strīdīgā EPI priekšlikuma mērķis bija panākt, lai Savienības kohēzijas politikas ietvaros īpaša vērība tiku pievērsta reģioniem, kuru etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības atšķiras no apkārtējo reģionu īpatnībām.

10

Informācijas, kas sniegta kā prasītā informācija, pielikumā apelācijas sūdzības iesniedzēji atbilstoši Regulas Nr. 211/2011 II pielikumam pievienoja sīkāku informāciju par strīdīgās EPI priekšlikuma priekšmetu, mērķiem un priekšvēsturi (turpmāk tekstā – “papildu informācija”).

11

Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju teikto LESD 174.–178. pantā reglamentētajai kohēzijas politikai būtu jāatbilst LES 2. un 3. pantā definētajām pamatvērtībām, jāsekmē Eiropas ekonomiskās integrācijas apdraudēto nacionālo minoritāšu reģionu etnisko, kultūras, reliģijas vai lingvistisko īpatnību saglabāšana un jālabo šo reģionu ekonomisko attīstību ietekmējošais neizdevīgais stāvoklis un diskriminācija. Tādējādi ierosinātajam tiesību aktam būtu nacionālo minoritāšu reģioniem jāpiešķir iespēja piekļūt Savienības kohēzijas politikas fondiem, līdzekļiem un programmām, kas būtu līdzvērtīga iespējām, kādas ir šobrīd tiem piekļūt tiesīgajiem reģioniem, tādiem kā tie, kas uzskaitīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1059/2003 (2003. gada 26. maijs) par kopējas statistiski teritoriālo vienību klasifikācijas (NUTS) izveidi (OV 2003, L 154, 1. lpp.) I pielikumā. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, šīs garantijas varētu ietvert tādu autonomu reģionālu iestāžu izveidošanu, kurām būtu pietiekamas pilnvaras, lai palīdzētu nacionālo minoritāšu reģioniem saglabāt to nacionālās, lingvistiskās un kultūras īpatnības, kā arī to identitāti.

12

Ar strīdīgo lēmumu Komisija atteicās reģistrēt strīdīgo EPI priekšlikumu ar pamatojumu, ka no šajā ierosinājumā minēto Līgumu noteikumu, kā arī visu citu iespējamo juridisko pamatu padziļinātas analīzes izriet, ka šis ierosinājums acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus.

13

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 27. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēji cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

14

Savas prasības pamatojumam viņš izvirzīja vienu pamatu par to, ka Komisija, atteikdamās reģistrēt strīdīgo EPI priekšlikumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā.

15

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa būtībā nosprieda, ka Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka strīdīgais EPI priekšlikums acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām iesniegt tiesību akta priekšlikumu šajā jomā.

16

Līdz ar to tā prasību noraidīja kā nepamatotu.

17

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

18

Ungārija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un izlemt lietu pēc būtības vai nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.

19

Komisija, Rumānija un Slovākijas Republika lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20

Saskaņā ar Reglamenta 82. panta 2. punktu tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta pēc ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumu nolasīšanas 2018. gada 4. oktobrī.

21

Ar 2018. gada 1. novembra vēstuli Rumānija lūdza, lai tiktu izdots rīkojums atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

22

Šī dalībvalsts, apšaubīdama ģenerāladvokāta argumentāciju viņa secinājumu 51.–55. punktā, būtībā apgalvo, ka viņš ir izvirzījis divus argumentus, kurus lietas dalībnieki nav apsprieduši. Pirmkārt, ģenerāladvokāts nacionālo minoritāšu reģionus ir iekļāvis LESD 174. panta trešajā daļā minēto pārrobežu reģionu kategorijā. Otrkārt, viņš esot apgalvojis, ka atsauce LESD 174. pantā uz pārrobežu reģioniem varēja likt apšaubīt secinājumu, saskaņā ar kuru šis pants ir jāpiemēro, ņemot vērā dalībvalstīs pastāvošo politisko, administratīvo un institucionālo situāciju, un tādējādi atbilstoši LES 4. panta 2. punktam.

23

Šajā ziņā no LESD 252. panta otrās daļas izriet, ka ģenerāladvokāta uzdevums ir, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē izteikt pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga viņa piedalīšanās, ņemot vērā, ka Tiesai nav saistoši ne šie secinājumi, ne to pamatojums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C-584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 57. punkts, kā arī 2015. gada 6. oktobris, Komisija/Andersen, C‑303/13 P, EU:C:2015:647, 33. punkts).

24

Tādējādi viena lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls (spriedumi, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija,C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 62. punkts, kā arī 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 26. punkts).

25

Ņemot to vērā, Tiesas Reglamenta 83. pantā Tiesai jebkurā brīdī ir atļauts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja lieta ir izskatāma, pamatojoties uz kādu tiesību argumentu, par kuru lietas dalībnieki vēl nav izteikušies (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Padome/Front Polisario, C‑104/16 P, EU:C:2016:973, 62. punkts).

26

Taču šajā gadījumā tas tā nav.

27

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Rumānija daļēji balstās uz secinājumu kļūdainu interpretāciju. Secinājumu 51.–55. punktā izklāstītā ģenerāladvokāta argumentācija attiecas uz jautājumu par to, vai nacionālo minoritāšu reģioni var tikt kvalificēti kā reģioni LESD 174. panta trešās daļas nozīmē, it īpaši – kā reģioni, kuros ir būtiska vai pastāvīga demogrāfiska atpalicība, un šajā kontekstā – vai šajā tiesību normā minētais atpalicības [veidu] uzskaitījums ir norādošs vai izsmeļošs. Taču šo jautājumu it īpaši par šī uzskaitījuma raksturu, ko apelācijas sūdzības izvirzīja apelācijas sūdzībā, lietas dalībnieki ir plaši apsprieduši.

28

Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

29

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats ir par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta un par Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punkta pārkāpumu. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LES 11. panta 4. punkts un Regulas Nr. 211/2011 un 4. panta 2. punkta b) apakšpunkts. Trešais pamats ir par LESD 4. panta 2. punkta un 174. panta pārkāpumu. Ceturtais pamats ir par LESD 7. un 167. panta, LES 3. panta 3. punkta, Hartas 22. panta, kā arī Līgumu tiesību normu par diskriminācijas aizliegumu pārkāpumu. Piektais pamats ir par jēdziena “tiesību ļaunprātīga izmantošana” kļūdainu interpretāciju, lemjot par tiesāšanās izdevumiem.

30

Turklāt savā pieteikumā par tiesas sēdes rīkošanu apelācijas sūdzības iesniedzēji, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 127. pantu, lūdza atļauju izvirzīt trīs jaunus pamatus par attiecīgi labas pārvaldības principa pārkāpumu, strīdīgā EPI priekšlikuma daļēju nereģistrēšanu, kā arī par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

31

Sākumā ir kopīgi jāizskata apelācijas sūdzības pirmais līdz trešais pamats, ciktāl ar tiem apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 72.–74., 81. un 85.–87. punktā esot pieļāvusi kļūdas, uzskatīdama, ka LESD 174.–178. pants par Savienības kohēzijas politiku nevar būt juridiskais pamats ierosinātā tiesību akta pieņemšanai.

32

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi viņu procesuālās tiesības, kādas tās izriet no Hartas 47. panta un Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punkta, 81. un 85. punktā konstatēdama, ka viņi nav pierādījuši, nedz ka gan Savienības, gan dalībvalstu veiktā Savienības kohēzijas politikas īstenošana apdraudētu nacionālo minoritāšu reģionu raksturīgās īpatnības, nedz arī ka nacionālo minoritāšu reģionu etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības varētu tikt uzskatītas par būtisku vai pastāvīgu demogrāfisku atpalicību LESD 174. panta trešās daļas izpratnē. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pirms šādas konstatācijas veikšanas Vispārējai tiesai esot vajadzējis viņus informēt par to, ka viņiem ir jāsniedz pierādījumi par šiem faktiem.

33

Līdz ar to Vispārējā tiesa esot lēmusi, balstoties vien uz pieņēmumiem, kā tas turklāt izriet no pārsūdzētā sprieduma 87. punkta formulējuma.

34

Komisija un Slovākijas Republika uzskata, ka šis pamats jānoraida kā nepamatots.

35

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji, kurus atbalsta Ungārija, Vispārējai tiesai pārmet, ka tā būtībā esot pārkāpusi LES 11. panta 4. punktu un neesot ievērojusi Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta minēto nosacījumu, pārsūdzētā sprieduma 72.–74. punktā uzskatīdama, ka LESD 174., 176., 177. un 178. pants nevar būt juridiskais pamats ierosinātā tiesību akta pieņemšanai un ka tādējādi EPI priekšlikums neatbilda šim nosacījumam.

36

Šajā ziņā viņi vispirms apgalvo, ka attiecīgās LES un LESD tiesību normas neierobežo tiesības iesniegt EPI priekšlikumu, tās attiecinot vienīgi uz jomām, kurās Savienībai ir ekskluzīva kompetence. Šīs tiesības varētu tikt īstenotas arī dalītās kompetences jomās, tādējādi tostarp kohēzijas politikas jomā. Strīdīgais EPI priekšlikums, kas iesniegts, pamatojoties uz LESD 174.–178. pantu, paredz likumdošanas procesu, kurš ir piemērojams dalītajai kompetencei.

37

Taču, apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktā esot kļūdaini rezumējusi papildu informāciju un tādējādi EPI priekšlikumam esot piedēvējusi saturu, kādu nevarēja secināt no organizatoru iesniegtajiem dokumentiem. Organizatori no ierosinātā tiesību akta nepārprotami sagaidīja, pirmkārt, “nacionālo minoritāšu reģiona” jēdziena definīciju, kā arī šāda reģiona juridiskā un institucionālā ietvara izveidošanu un, otrkārt, tā pielikumā – pastāvošo nacionālo minoritāšu reģionu nosaukšanu. Savukārt organizatori negaidīja, ka ierosinātais akts dalībvalstīm uzliks pienākumu šo jēdzienu definēt vai izveidot reģionu sarakstu. Tas, ka organizatori sīki neaprakstīja procedūru, kas būtu jāizmanto ierosinātā tiesību akta pieņemšanai, nevar ietekmēt strīdīgā EPI priekšlikuma reģistrāciju, jo LESD 174.–178. pants ļauj Komisijai iesniegt šāda tiesību akta priekšlikumu.

38

Turpinājumā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa katrā ziņā esot pārkāpusi Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu, uzskatīdama, ka tajā paredzētais nosacījums šajā gadījumā nav izpildīts. No šīs tiesību normas gramatiskas interpretācijas izrietot, ka Komisija var atteikties reģistrēt EPI priekšlikumu tikai tad, ja tas acīmredzami ir ārpus Komisijas pilnvarām iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus. Bez tā, ka Komisija pārsniedza savu rīcības brīvību, kas tai ir attiecībā uz EPI priekšlikuma reģistrēšanu, strīdīgais EPI priekšlikums nepārprotami ietilpa kohēzijas politikas ietvaros un tā mērķis bija uzlabot pastāvošo tiesisko regulējumu, lai aizsargātu Savienības mērķus un tās atzītās vērtības. Tādējādi, apstiprinot šādu kļūdaino Komisijas secinājumu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

39

Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējai tiesai pārmet, ka tā pārsūdzētajā spriedumā nav lēmusi par Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretāciju attiecībā uz Komisijas pilnvaru nepastāvēšanas acīmredzamo raksturu. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, un šī pamatojuma nenorādīšana pati par sevi esot pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai.

40

Komisijas – kuras nostājai pievienojas Rumānija un Slovākijas Republika – ieskatā, ciktāl ar savu otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apšauba Vispārējās tiesas secinājumus par EPI priekšlikuma priekšmetu, kuri ietver faktiska rakstura vērtējumu, kas ir tikai Vispārējās tiesas pilnvarās, šis pamats ir jānoraida kā nepieņemams. Šis pamats katrā ziņā esot vai nu neefektīvs, vai nepamatots. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 66.–90. punktā pamatoti esot uzskatījusi, ka attiecībā uz strīdīgo EPI priekšlikumu un Komisijas rīcībā esošās informācijas pirmās pārbaudes ietvaros Komisija acīmredzami nevarēja ierosināt pieņemt tādu Savienības tiesību aktu, kas atbilstu ierosinātajam tiesību aktam, pamatojoties uz LESD 174., 176., 177. un 178. pantu.

41

Rumānija it īpaši uzsver, ka Savienībai, pamatojoties uz Līgumiem, nav skaidras likumdošanas kompetences pie nacionālajām minoritātēm piederošo personu aizsardzības jomā. Turklāt Savienība nevar rīkoties šajā jomā, neatbilstoši to mērķim izmantojot kompetenci, kas tai ir citās jomās, tādās kā kultūra, izglītība vai reģionālā politika. Visbeidzot, Savienība acīmredzami nevar iegūt jaunu kompetenci pie nacionālajām minoritātēm piederošo personu aizsardzības jomā, izmantojot EPI.

42

Slovākijas Republika piebilst it īpaši, ka, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotajam, Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkts nevar – tikai tāpēc vien, ka šajā tiesību normā ir ietverts apstākļa vārds “acīmredzami”, – tikt interpretēts tādējādi, ka Komisijai EPI priekšlikuma reģistrācijas stadijā būtu jāaprobežojas ar prima facie pārbaudi. Vispārējai tiesai pārsūdzētajā spriedumā nebija nepieciešams ieņemt nostāju par šī jēdziena nozīmi.

43

Šī dalībvalsts turklāt norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju paustā kritika par Vispārējās tiesas konstatāciju pārsūdzētā sprieduma 73. punktā, saskaņā ar kuru ierosinātajam aktam vajadzēja piespiest dalībvalstis definēt “nacionālo minoritāšu reģiona” jēdzienu un izveidot šo reģionu sarakstu, ir balstīta uz kļūdu, kas šajā punktā pieļauta ungāru valodas versijā.

44

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uz to atbild, ka prioritāte katrā ziņā būtu dodama pārsūdzētā sprieduma ungāru valodas versijai, jo ungāru valoda šajā gadījumā ir tiesvedības valoda.

45

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji, kurus atbalsta Ungārija, Vispārējai tiesai būtībā pārmet, ka tā ir kļūdaini interpretējusi LESD 174. pantu, to skatot kopsakarā ar LESD 4. panta 2. punktu, ciktāl tā, šķiet, LESD 174. panta trešajā daļa ietvertajam “atpalicību” sarakstam ir piešķīrusi izsmeļošu raksturu.

46

Šajā ziņā no šīs tiesību normas ungāru un angļu valodas versijām skaidri izriet, ka šim sarakstam ir indikatīvs raksturs. Lai gan Vispārējā tiesa par šo jautājumu nav skaidri lēmusi, no pārsūdzētā sprieduma 86. punktā izdarītā Vispārējās tiesas konstatējuma varētu secināt, ka tā uzskatīja, ka šim sarakstam ir izsmeļošs raksturs. Katrā ziņā, ja tomēr būtu uzskatāms, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā ir netieši atzinusi iespēju, ka šis saraksts var tikt paplašināts, no tā būtu jāsecina, ka ar šo neviennozīmīgo argumentāciju Vispārējā tiesa ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

47

Turklāt, pārsūdzētā sprieduma 87. punktā secinot, ka nav pierādīts, ka nacionālo minoritāšu reģionu etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības šo reģionu ekonomikas attīstībai veidotu pastāvīgu nelabvēlīgu faktoru salīdzinājumā ar apkārtējiem reģioniem, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi arī LESD 174. panta trešo daļu, jo virkne argumentu un tiesvedības Vispārējā tiesā gaitā iesniegto statistikas datu atklājot, ka nacionālo minoritāšu reģioni cieš no būtiskas vai pastāvīgas demogrāfiskas atpalicības.

48

Apelācijas sūdzības iesniedzēji bez tam apgalvo, ka arī Regulas Nr. 1059/2003 3. panta 5. punkts jau atļauj kohēzijas politikas ietvaros ņemt vērā zināmas nacionālo minoritāšu reģionu īpatnības.

49

Ungārija, kas būtībā pievienojas šai argumentācijai, atgādina it īpaši, ka Savienības tiesībās jau pastāv tiesību akti, kuros Savienības kohēzijas politikas ietvaros tiek ņemtas vērā strīdīgajā EPI priekšlikumā minētās iezīmes.

50

Komisija, Rumānija un Slovākijas Republika, piekrītot Vispārējas tiesas argumentācijai, uz kuru attiecas trešais pamats, uzskata, ka šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

51

Iesākumā jānorāda, ka, runājot par EPI priekšlikuma reģistrācijas procesu, Komisijai atbilstoši Regulas Nr. 211/2011 4. pantam ir jāpārbauda, vai šis priekšlikums atbilst tostarp šā panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem reģistrācijas nosacījumiem. Tādējādi saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu ir jāņem vērā informācija par EPI priekšlikuma priekšmetu un mērķiem, kuru atbilstoši šīs regulas II pielikumam vai nu obligātā kārtā, vai fakultatīvi sniedz EPI organizatori (spriedums, 2017. gada 12. septembris, Anagnostakis/Komisija, C‑589/15 P, EU:C:2017:663, 45. punkts).

52

Kā ir atgādināts šīs regulas 10. apsvērumā, lēmums par EPI priekšlikuma reģistrāciju minētās regulas 4. panta izpratnē ir jāpieņem saskaņā ar labas pārvaldības principu, kuram it īpaši ir piesaistīts kompetentās iestādes pienākums veikt rūpīgu un objektīvu izvērtēšanu, turklāt ņemot vērā visus elementus, kuriem ir nozīme konkrētajā gadījumā (spriedums, 2017. gada 12. septembris, Anagnostakis/Komisija, C‑589/15 P, EU:C:2017:663, 47. punkts).

53

Turklāt atbilstoši EPI mērķiem, kā tie ir minēti Regulas Nr. 211/2011 1. un 2. apsvērumā un kas it īpaši ir pilsoņu līdzdalības sekmēšana un Savienības padarīšana par pieejamāku, šīs regulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais reģistrācijas nosacījums Komisijai, kurai ir iesniegts EPI priekšlikums, ir jāinterpretē un jāpiemēro tādā veidā, lai nodrošinātu EPI vieglu pieejamību (spriedums, 2017. gada 12. septembris, Anagnostakis/Komisija, C‑589/15 P, EU:C:2017:663, 49. punkts).

54

Tādējādi tikai tad, kad EPI priekšlikums, ņemot vērā tā priekšmetu un mērķus, kādi tie izriet no obligāti sniedzamās un – attiecīgā gadījumā – papildu informācijas, ko organizatori snieguši atbilstoši Regulas Nr. 211/2011 II pielikumam, ir acīmredzami ārpus Komisijas pilnvarām iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus, Komisija ir tiesīga atteikties reģistrēt šo EPI priekšlikumu saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu (spriedums, 2017. gada 12. septembris, Anagnostakis/Komisija, C‑589/15 P, EU:C:2017:663, 50. punkts).

55

Tādējādi jautājums par to, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama – balstoties uz pārsūdzētā sprieduma 72.–89. punktā ietverto vērtējumu –, ka Komisija pamatoti varēja uzskatīt, ka LESD 174.–178. pants – ne vairāk kā citi šī līguma noteikumi – neļauj pieņemt ierosināto tiesību aktu un ka tādēļ Komisijai bija tiesības atteikties reģistrēt šo priekšlikumu.

56

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka no strīdīgā EPI priekšlikuma, kāds tas sīkāk aprakstīts it īpaši pārsūdzētā sprieduma 3. un 5.–8. punktā, izriet, ka šī priekšlikuma mērķis bija panākt, lai, pieņemot ierosināto tiesību aktu, Savienība savas kohēzijas politikas ietvaros pievērstu īpašu vērību “nacionālo minoritāšu reģioniem”, proti, reģioniem, kuru etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības atšķiras no apkārtējo reģionu īpatnībām. Tādējādi, konkrētāk, tika prasīts, lai Savienība, balstoties tostarp uz LESD 174.–178. pantu, veic atbalsta pasākumus šādu reģionu saglabāšanai vai attīstībai vai vismaz lai tā vairāk ņem vērā šos reģionus, jo tie, organizatoru ieskatā, bieži ir nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar apkārtējiem reģioniem.

57

Attiecībā uz pārbaudi, ko Vispārējā tiesa šajā gadījumā veica, lai pārliecinātos, vai LESD 174.–178. pants var būt juridiskais pamats šiem mērķiem, jāatzīst, pirmkārt, ka tā šo jautājumu it īpaši pārsūdzētā sprieduma 81., 85. un 87. punktā, par kuriem ir pirmais apelācijas pamats, aplūkoja kā tādu, kas būtībā attiecas uz faktu un pierādījumu vērtējumu, šajā ziņā pierādīšanas pienākumu uzliekot apelācijas sūdzības iesniedzējiem.

58

Tādējādi, pārsūdzētā sprieduma 80. punktā apgalvojusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija šajā ziņā ir balstīta uz apgalvojumiem, kuri nav ne pamatoti, ne – vēl jo vairāk – pierādīti, Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 81. punktā konstatēja, ka viņi nav pierādījuši, ka gan Savienības, gan dalībvalstu veiktā Savienības kohēzijas politikas īstenošana apdraudētu nacionālo minoritāšu reģionu raksturīgās īpatnības.

59

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 85. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav arī pierādījuši, ka nacionālo minoritāšu reģionu etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības varētu tikt uzskatītas par būtisku vai pastāvīgu demogrāfisku atpalicību LESD 174. panta trešās daļas izpratnē.

60

Šādi nospriežot, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

61

Vispirms ir jākonstatē, ka jautājums par to, vai saistībā ar EPI ierosinātais pasākums ietilpst Komisijas pilnvarās, atbilstoši kurām tā var iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu, lai īstenotu Līgumus, Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, prima facie nav jautājums par faktiem vai pierādījumu novērtējumu, kuram kā tādam būtu piemērojami noteikumi par pierādīšanas pienākumu, bet gan būtībā jautājums par attiecīgo Līgumu noteikumu interpretāciju un piemērošanu.

62

Tādējādi, ja Komisijai ir iesniegts EPI priekšlikuma reģistrācijas pieteikums, tai šajā stadijā nav jāpārliecinās ne par to, ka ir sniegti pierādījumi par visiem tajā minētajiem faktiem, ne par to, ka priekšlikuma un ierosināto pasākumu pamatojums ir pietiekams. Lai novērtētu, vai Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir ievērots, tai vienīgi jāpārbauda, vai no objektīvā viedokļa šādi pasākumi, tos aplūkojot abstrakti, varētu tikt veikti, balstoties uz Līgumiem.

63

No tā izriet, ka, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējiem bija pienākums sniegt pierādījumus par to, ka šajā gadījumā ir izpildīti nosacījumi ierosinātā tiesību akta pieņemšanai, pamatojoties uz LESD 174., 176., 177. un 178. pantu, Vispārējā tiesa – kā ģenerāladvokāts to būtībā norādījis secinājumu 35.–38. un 57.–61. punktā – veica kļūdainu vērtējumu attiecībā uz Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto reģistrācijas nosacījumu un attiecībā uz uzdevumu sadali starp EPI organizatoriem un Komisiju reģistrācijas procesā.

64

Šāda premisa nevar būt atbilstoša šā sprieduma 53. un 54. punktā atgādinātajiem principiem, saskaņā ar kuriem Komisijai, kurai ir iesniegts EPI priekšlikums, šis reģistrācijas nosacījums ir jāinterpretē un jāpiemēro tādā veidā, lai nodrošinātu EPI vieglu pieejamību, un tā ir tiesīga atteikties reģistrēt šo priekšlikumu tikai tad, ja tas acīmredzami ir ārpus tās pilnvarām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 12. septembris, Anagnostakis/Komisija, C‑589/15 P, EU:C:2017:663, 49. un 50. punkts).

65

Otrkārt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, konkrētāk, to, ka it īpaši pārsūdzētā sprieduma 86. punktā tā esot nepareizi interpretējusi LESD 174. pantu, lasot to kopsakarā ar LESD 4. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 85.–89. punktā Vispārējā tiesa būtībā izvērtēja jautājumu, vai tādi reģioni kā strīdīgajā ierosinātajā EPI aplūkotie, proti, nacionālo minoritāšu reģioni, ņemot vērā to īpašības, ir uzskatāmi par reģioniem LESD 174. panta izpratnē un tādējādi uz tiem var attiekties pasākumi, kas saskaņā ar šo tiesību normu ir veikti Savienības kohēzijas politikas ietvaros.

66

Šajā kontekstā, konkrētāk pārbaudījusi, vai uz šīm etniska, kultūras, reliģijas vai lingvistiska rakstura īpatnībām attiecas “būtiskas vai pastāvīgas demogrāfiskas atpalicības” jēdziens LESD 174. panta trešās daļas izpratnē, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 89. punktā uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši.

67

Konkrēti, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86. punktā uzskatīja, ka no LESD 174. panta trešās daļas formulējuma vai no atvasinātajām tiesībām nevar secināt, ka šis jēdziens “varētu ietvert nacionālo minoritāšu reģionu etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības”.

68

Šajā ziņā ir taisnība, ka LESD 174. pantā Savienības kohēzijas politikas mērķi ir aprakstīti vispārīgi un ar to Savienībai ir piešķirta plaša rīcības brīvība attiecībā uz darbībām, ko tā var veikt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas jomā, ņemot vērā plašo to reģionu, uz kuriem šīs darbības var attiekties, koncepciju.

69

Konkrētāk, LESD 174. panta trešajā daļā ietvertajam sarakstam ar tādiem reģioniem, “kuros ir būtiski un pastāvīgi dabiski vai demogrāfiski traucēkļi”, kā norāda formulējumu “no reģioniem, uz kuriem tas attiecas” un “piemēram” izmantojums šajā tiesību normā, ir indikatīvs, nevis izsmeļošs raksturs.

70

Tomēr, kā Vispārējā tiesa norādīja sprieduma 87. un 89. punktā, nacionālo minoritāšu reģionu etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības nevar uzskatīt par tādām, kas sistemātiski radītu nelabvēlīgu situāciju to ekonomikas attīstībai salīdzinājumā ar apkārtējiem reģioniem.

71

No tā izriet, ka, pārsūdzētā sprieduma 85.–89. punktā izslēdzot, ka nacionālo minoritāšu reģions, ņemot vērā tā etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības, varētu sistemātiski būt pieskaitāms pie “reģioniem, kuros ir būtiski un pastāvīgi dabiski vai demogrāfiski traucēkļi” LESD 174. panta trešās daļas izpratnē, Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi šajā tiesību normā iekļauto “reģionu, uz kuriem tas attiecas” jēdzienu un tādējādi šajā jautājumā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

72

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka, uzskatīdama, ka strīdīgā EPI priekšlikuma reģistrēšanai apelācijas sūdzības iesniedzējiem bija jāsniedz pierādījumi par to, ka Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir izpildīts, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

73

Tādējādi apelācijas sūdzība ir jāapmierina un līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, un nav turklāt jāpārbauda citi argumenti, kas izvirzīti pirmā līdz trešā pamata, ne arī citu pamatu atbalstam. Tāpat nav jālemj par jauno pamatu, kurus lūdza atļaut izvirzīt apelācijas sūdzības iesniedzēji, pieņemamību vai pamatotību.

74

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

75

Šajā gadījumā tiesvedības stadija ļauj lietu izspriest.

76

It īpaši no konstatējuma šā sprieduma 72. punktā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības pamats par to, ka Komisija, atteikdamās reģistrēt strīdīgo EPI priekšlikumu, ir pārkāpusi Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ir pamatots.

77

Līdz ar to strīdīgais lēmums ir jāatceļ.

78

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

79

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

80

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēji ir lūguši piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā pēdējai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.

81

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 4. punktu dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: