1

Ar apelācijas sūdzību Inclusion Alliance for Europe GEIE (turpmāk tekstā – “IAE”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 21. aprīļa rīkojumu Inclusion Alliance for Europe/Komisija (T‑539/13, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2016:235), ar ko šī tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas 2013. gada 17. jūlija Lēmumu C(2013) 4693 final par summas 212411,89 EUR apmērā atgūšanu, kura atbilst daļai no finansiālā ieguldījuma, kas tika izmaksāts IAE, izpildot projektu MARE, Senior un ECRN ietvaros noslēgtus trīs dotācijas līgumus (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Tiesas Reglamenta 169. panta “Apelācijas sūdzībā minētie prasījumi, pamati un argumenti” 1. punktā ir noteikts:

“Apelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu, kāds ietverts tā rezolutīvajā daļā.”

3

Šī reglamenta 170. panta “Prasījumi apelācijas sūdzības pieņemšanas gadījumā” 1. punktā ir paredzēts:

“Par pamatotu atzītā apelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji apmierināt tādus pašus prasījumus, kādus lūgts apmierināt pirmajā instancē, neiesniedzot jaunus prasījumus. Apelācijas sūdzībā nedrīkst grozīt Vispārējā tiesā izskatītā strīda priekšmetu.”

4

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā rīkojuma 1.–61. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām tos var apkopot turpinājumā izklāstītajā veidā.

5

IAE ir Rumānijā reģistrēta sabiedrība, kas darbojas veselības un sociālās integrācijas nozarē.

6

2007. gada 19. decembrī un 2008. gada 2. septembrī saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1982/2006/EK (2006. gada 18. decembris) par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads) (OV 2006, L 412, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Septītā pamatprogramma”) Eiropas Kopienu Komisija noslēdza ar IAE attiecīgi dotācijas līgumu ar nosaukumu Senior – Social Ethical and Privacy Needs in ICT for Older People: a dialogue roadmap (turpmāk tekstā – “Senior līgums”) un dotācijas līgumu ar nosaukumu Market Requirements, Barriers and Cost‑Benefits Aspects of Assistive Technologies (turpmāk tekstā – “MARE līgums”).

7

2008. gada 6. oktobrī Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammas (CIP), kura tika pieņemta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1639/2006/EK (2006. gada 24. oktobris), ar ko izveido Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (2007. līdz 2013. gads) (OV 2006, L 310, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “KI pamatprogramma”), vienas no trim īpašajām programmām ietvaros Komisija ar IAE noslēdza dotācijas līgumu ar nosaukumu European Civil Registry Network (turpmāk tekstā – “ECRN līgums”).

8

IAE un citi attiecīgie dalībnieki piedalījās aplūkotajos pētniecības projektos konsorcija ietvaros, un katram dotācijas līgumam bija tostarp II pielikums, kas ietvēra līgumu vispārīgos noteikumus (turpmāk tekstā, runājot par Senior un MARE līgumiem, – “Septītās pamatprogrammas vispārīgie noteikumi” un, runājot par ECRN līgumu, – “KI pamatprogrammas vispārīgie noteikumi”).

9

Septītās pamatprogrammas vispārīgajos noteikumos un KI pamatprogrammas vispārīgajos noteikumos bija paredzēts, ka Komisija noteiktā apmērā finansē šo pamatprogrammu dalībnieku veiktās attaisnotās izmaksas aplūkoto projektu izpildei.

10

Atbilstoši Septītās pamatprogrammas vispārīgo noteikumu II.22. pantam un KI pamatprogrammas vispārīgo noteikumu II.28. pantam Komisija bija pilnvarota ar ārštata revidentu vai pašas dienestu starpniecību veikt revīziju par “finanšu, sistēmiskiem vai citiem aspektiem (tādiem kā pārvaldības un grāmatvedības principi), kas attiecas uz [attiecīgā] dotācijas līguma pareizu izpildi”.

11

Revīzijas procedūras pamatprincipi bija norādīti Septītās pamatprogrammas vispārīgajos noteikumos un KI pamatprogrammas vispārīgajos noteikumos. It īpaši bija paredzēts, ka šīs revīzijas procedūras beigās tiek sagatavots un ieinteresētajai personai nosūtīts pagaidu ziņojums, lai tā varētu paust savus apsvērumus pirms galīgā ziņojuma pieņemšanas.

12

Septītās pamatprogrammas vispārīgo noteikumu II.21. pants un KI pamatprogrammas vispārīgo noteikumu II.30. pants attiecās uz kārtību, kādā Komisijas atgūst katram no saņēmējiem nepamatoti izmaksātās naudas summas.

13

Turklāt Senior, MARE un ECRN līgumos bija noteikts, ka uz tiem attiecas šo līgumu noteikumi, Savienības tiesību akti saistībā ar Septīto pamatprogrammu vai KI pamatprogrammu, Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.), kura grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1525/2007 (2007. gada 17. decembris) (OV 2007, L 343, 9. lpp.) (turpmāk tekstā – “Finanšu regula”), un Komisijas Regula (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 (2002. gada 23. decembris), ar ko paredz īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1605/2002 (OV 2002, L 357, 1. lpp.), citi Savienības tiesību noteikumi, kā arī – pakārtoti – Beļģijas tiesības.

14

Senior līguma 9. panta 2. punktā, MARE līguma 9. pantā un ECRN līguma 10. pantā bija paredzēts, ka Komisija ir pilnvarota pieņemt lēmumus, kas ir izpildes rīkojumi, lai panāktu, ka tiek pildītas “finansiālas saistības” EKL 256. panta (tagad LESD 299. pants) izpratnē.

15

Šīs pilnvaras bija paredzētas arī Septītās pamatprogrammas vispārīgo noteikumu II.21. pantā un KI pamatprogrammas vispārīgo noteikumu II.30. pantā.

16

Pēc tam, kad Komisija bija veikusi dažādus finansiālus ieguldījumus atbilstoši Senior un MARE līgumiem, tā pirms termiņa izbeidza MARE līgumu un informēja IAE par savu nodomu veikt revīziju, lai pārbaudītu šo līgumu pareizu izpildi.

17

Šī revīzija atklāja problēmas aplūkoto projektu finanšu pārvaldībā: nebija ievēroti minētajos līgumos un Septītās pamatprogrammas vispārīgajos noteikumos paredzētie nosacījumi.

18

Uzskatot, ka IAE sniegtie apsvērumi par pagaidu revīzijas ziņojumu neietver nekādus jaunus faktus, ar 2010. gada 21. decembra vēstuli Komisija informēja ieinteresēto personu par revīzijas pabeigšanu, nosūtot tai galīgo revīzijas ziņojumu, saskaņā ar kuru bija jāatgūst 49677 EUR attiecībā uz Senior līgumu un 72890 EUR attiecībā uz MARE līgumu. Turklāt Komisija lūdza IAE novērtēt, kādā mērā šajā ziņojumā konstatētās sistemātiskās problēmas varēja būt ietekmējušas finanšu pārskatus par periodiem, par kuriem vēl nebija veikta revīzija.

19

Ar 2011. gada 10. marta elektroniskā pasta vēstuli, informējot Komisiju par to, ka tā paša gada janvārī ir iesniegta sūdzība Eiropas Ombudam, IAE lūdza, vai tai varētu piešķirt termiņa pagarinājumu atbildes sniegšanai uz šo pēdējo minēto lūgumu. Tajā pašā dienā atbilstoši Eiropas Parlamenta Lēmuma 94/262/EOTK, EK, Euratom (1994. gada 9. marts) par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV 1994, L 113, 15. lpp.), 2. panta 6. punktam Komisija atteicās apmierināt IAE iesniegto lūgumu par termiņa pagarināšanu.

20

2011. gada 17. oktobrī pēc vairākkārtējas informācijas apmaiņas starp IAE un Komisiju pēdējā minētā izdeva paziņojumu par parādu Nr. 3241111004 attiecībā uz summu 72889,57 EUR apmērā saistībā ar MARE projektu, paturot tiesības maksājuma neveikšanas gadījumā pieņemt aktu, kas ir izpildes rīkojums, LESD 299. panta izpratnē.

21

2012. gada 2. aprīlī Komisija informēja IAE par savu nodomu veikt saistībā ar Senior projektu maksājamo summu atgūšanu. Uzskatot, ka IAE šajā ziņā sniegtie apsvērumi par galīgo revīzijas ziņojumu neietver nekādus jaunus faktus, Komisija izdeva paziņojumu par parādu Nr. 3241203475 attiecībā uz summu 49677 EUR apmērā.

22

Ar 2012. gada 2. maija lēmumu, kas pieņemts IAE iesniegtās sūdzības izskatīšanas procedūras beigās, Ombuds secināja, ka šajā sūdzībā nav atklājušies “sliktas pārvaldības” gadījumi, kuros būtu vainojama Komisija.

23

Tā kā IAE nebija atmaksājusi nevienu no saistībā ar MARE un Senior projektiem maksājamām summām, 2012. gada 4. aprīlī un 20. jūlijā Komisija tai nosūtīja brīdinājuma vēstuli, pieprasot, lai tā par katru no šiem projektiem samaksātu pamatsummu, kam ir pieskaitīti nokavējuma procenti, skaitot attiecīgi no paziņojumā par parādu Nr. 3241111004 un paziņojumā par parādu Nr. 3241203475 minētā datuma. Komisija precizēja, ka tad, ja attiecīgās summas netiks samaksātas piecpadsmit dienu laikā no šo brīdinājuma vēstuļu saņemšanas dienas, tiks sākta šo summu piespiedu piedziņas procedūra.

24

2012. gada 26. jūnijā, ņemot vērā revīzijas rezultātus attiecībā uz MARE un Senior projektiem, Komisija veica nepieciešamos pasākumus, lai IAE tai samaksātu zaudējumu atlīdzību, kas aprēķināta atbilstoši Septītās pamatprogrammas vispārīgo noteikumu II.24. pantam. Tā kā IAE šajā ziņā nebija iesniegusi apsvērumus, Komisija 2012. gada 10. septembrī izdeva vēl divus paziņojumus par parādu, minot arī tās iespēju maksājumu neveikšanas gadījumā pieņemt izpildes rīkojumu LESD 299. panta izpratnē.

25

Atbilstoši ECRN līgumam izmaksājusi IAE finanšu ieguldījumu 178230 EUR apmērā, Komisija arī veica revīziju, no kuras bija secināms, ka attiecīgā projekta finanšu pārvaldība nebija veikta, ievērojot šajā līgumā un KI pamatprogrammas vispārīgajos noteikumos paredzētos nosacījumus.

26

2011. gada 19. decembrī, saņēmusi IAE apsvērumus par pagaidu revīzijas ziņojumu, Komisija noslēdza revīzijas procedūru, sagatavojot galīgo ziņojumu, saskaņā ar kuru no IAE bija jāatgūst naudas summa 169365 EUR apmērā.

27

2012. gada 5. martā, neņemot vērā IAE šajā ziņā izteiktos apsvērumus, Komisija apstiprināja galīgajā revīzijas ziņojumā paustos secinājumus, informējot ieinteresēto personu par to, ka sāk procedūru, lai atgūtu nepamatoti izmaksāto naudas summu, atbilstoši KI pamatprogrammas vispārīgo noteikumu II.28.5. un II.30.1. panta normām.

28

2012. gada 7. maijā Komisija izdeva paziņojumu par parādu Nr. 3241204669, minot datumu, no kura sāks skaitīt nokavējuma procentus, un vēlreiz – tās iespēju maksājuma neveikšanas gadījumā izdot lēmumu, kas ir izpildes rīkojums, LESD 299. panta izpratnē.

29

Tā kā IAE nebija veikusi maksājumu noteiktajā termiņā, 2012. gada 26. jūnijā Komisija ieinteresētajai personai nosūtīja atgādinājuma vēstuli.

30

Tā paša gada 30. jūlijā pēc sākotnēji izsniegtās bankas garantijas summas palielināšanas daļējais atlikums, kas IAE vēl bija jāsamaksā, bija 62427 EUR un, pieskaitot nokavējuma procentus 2798 EUR apmērā, – kopumā 65225 EUR.

31

2013. gada 17. jūlijā Komisija atbilstoši LESD 299. pantam pieņēma strīdīgo lēmumu.

32

Saskaņā ar šī lēmuma 1. pantu IAE bija parādā Komisijai attiecībā uz MARE līgumu 80352,07 EUR, attiecībā uz Senior līgumu –53138,40 EUR un attiecībā uz ECRN līgumu –65225 EUR. Šīm summām bija pieskaitīti nokavējuma procenti, kuru summa 2013. gada 15. jūlijā bija 13696,42 EUR, tātad IAE maksājamā kopējā naudas summa bija 212411,89 EUR, pieskaitot 25,42 EUR par katru papildu kavējuma dienu.

33

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 2. oktobrī, IAE cēla prasību, ar kuru tā lūdza, pirmkārt, atcelt strīdīgo lēmumu un, otrkārt, piespriest Komisijai samaksāt zaudējumu atlīdzību mantiskā un morālā kaitējuma dēļ, kas tai esot nodarīts strīdīgā lēmuma piemērošanas dēļ.

34

Runājot par prasību atcelt tiesību aktu, Vispārējā tiesa iesākumā prasību noraidīja, ciktāl tā bija vērsta pret biroju, kas bija pilnvarots veikt revīzijas, to pamatojot ar acīmredzamu Savienības tiesas kompetences neesamību to izskatīt.

35

Turklāt Vispārējā tiesa kā acīmredzami nepieņemamus noraidīja, pirmkārt, pieteikumu par strīdīgā lēmuma izpildes apturēšanu, to pamatojot tā, ka [IAE] pieteikumu iesniedza “kā atsevišķu dokumentu” atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamentam, un, otrkārt, prasību atcelt “visas pārējās izmeklēšanas procedūras, ko bija īstenojusi Komisija vai citas organizācijas pēc tās lūguma”, jo nebija sīkāku precizējumu par šīs prasības priekšmetu.

36

Vispārējā tiesā iesniegtās prasības pamatošanai IAE izvirzīja būtībā astoņus pamatus.

37

Pārsūdzētā rīkojuma 86. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka tad, ja Komisija līgumattiecību ietvaros debitoru parādu oficiāli konstatē ar lēmumu, kas ir izpildes rīkojums, LESD 299. panta izpratnē, šī lēmuma pamatotību Savienības tiesā var apstrīdēt, tikai pamatojoties uz LESD 263. pantu. Šī rīkojuma 90. punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka šāda lēmuma tiesiskums ir vērtējams no LESD vai jebkuru citu ar tā piemērošanu saistītu tiesību normu, proti, Savienības tiesību, viedokļa. Savukārt, kā norādīja Vispārējā tiesa, – ja Savienības tiesā tiek celta prasība, pamatojoties uz LESD 272. pantu, prasītājs līgumslēdzējai iestādei var pārmest tikai līgumsaistību neizpildi vai attiecīgajam līgumam piemērojamo tiesību pārkāpumu.

38

Minētā rīkojuma 91. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka prasības pieteikumā pirmajā instancē izvirzītie pamati, ar kuru tai bija lūgts lemt par strīdīgā lēmuma tiesiskumu no aplūkoto līgumu noteikumu un šiem līgumiem piemērojamo valsts tiesību viedokļa, ir jānoraida kā nepieņemami.

39

Šajos apstākļos Vispārējā tiesa izvērtēja katru pamatu, ko IAE bija izvirzījusi prasībā pirmajā instancē, lai noskaidrotu, vai tie var tikt uzskatīti par pieņemamiem tādā prasībā, kura ir celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu.

40

Runājot par pirmo pamatu, kas attiecās uz “finanšu pamatnostādņu” kļūdainu piemērošanu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 96. punktā norādīja – IAE būtībā apgalvo, ka aplūkoto līgumu noteikumos bija paredzēta 2007. gada finanšu pamatnostādņu piemērošana un līdz ar to tie nepieļāva to, ka revidents piemēro šo pamatnostādņu jaunākas redakcijas. Uzskatot, ka šī argumentācija attiecas uz aplūkoto līgumu noteikumu interpretāciju, Vispārējā tiesa šī rīkojuma 97. punktā šo pamatu noraidīja kā nepieņemamu.

41

Minētā rīkojuma 98. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka šo secinājumu nevar atspēkot, minēto pamatu pārformulējot, ko IAE mēģināja darīt, apgalvojot, ka apgalvotā 2010. gada finanšu pamatnostādņu piemērošana ar atpakaļejošu spēku ir iestāžu rīcības tiesiskuma principa, samērīguma principa, sacīkstes principa, pārskatāmības principa, tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu principa, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums. Šī paša rīkojuma 99. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka šāda argumentācija, kas pirmoreiz ir norādīta replikas rakstā, ir jānoraida kā nepieņemama atbilstoši tās Reglamenta 44. panta 1. punktam, lasot to kopsakarā ar tā 48. panta 2. punkta pirmo daļu.

42

Runājot par otro pamatu, kas attiecās uz labas pārvaldības principa un tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu, Vispārējā tiesa pēc šī pamata atzīšanas par pieņemamu pārsūdzētā rīkojuma 112. punktā to noraidīja kā acīmredzami nepamatotu.

43

Runājot par trešo pamatu, kas attiecās uz kļūdu esamību galīgajā revīzijas ziņojumā un IAE pausto apsvērumu par pagaidu revīzijas ziņojumu neņemšanu vērā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 115. punktā to noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu, to pamatojot tā, ka tajā izklāstītā argumentācija ir grūti saprotama un katrā ziņā nav nekādi pamatota. Šī rīkojuma 116. un 117. punktā tā piebilda, ka katrā ziņā pirmais iebildums attiecas uz aplūkoto līgumu interpretāciju un otrais iebildums jau ir noraidīts, izvērtējot otro pamatu.

44

Runājot par ceturto un piekto pamatu, kas attiecās uz sadarbības un savstarpējas uzticēšanās principu pārkāpumu, kā arī uz nenoteiktību attiecībā uz noteikumiem, kuri piemērojami maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), lai novērtētu projekta izmaksu attaisnojamību, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 120. un 123. punktā tos noraidīja kā acīmredzami nepieņemamus, jo tie attiecās vienīgi uz aplūkoto līgumu noteikumu interpretāciju, nevis uz Savienības tiesību normas interpretāciju.

45

Sesto pamatu, kas attiecās uz to, ka neesot piemēroti Starptautiskās Grāmatvežu federācijas (IFAC) standarti un MVU revīzijas jomā piemērojamais Eiropas tiesību regulējums, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 126. punktā noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu, jo šis pamats neattiecās uz Savienības tiesību normām, no kuru viedokļa varēja tikt izvērtēts strīdīgā lēmuma tiesiskums.

46

Arī septīto pamatu, kas attiecās uz revidenta pieļautajām kļūdām attiecībā uz revīzijas norises kārtību un noteiktu IAE deklarēto izmaksu neattaisnojamību, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 128. punktā noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu, jo minētā argumentācija attiecās uz aplūkoto līgumu noteikumu interpretāciju.

47

Ar astoto pamatu IAE atsaucās uz Eiropas Savienības atbildību par netaisnu iedzīvošanos. Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 130. punktā atgādināja, ka šāds pamats nevar tikt izvirzīts tādā prasībā, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu. Turklāt šī rīkojuma 132. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka, lai šāda prasība varētu tikt apmierināta, iedzīvošanās faktam nedrīkst būt nekāda saistoša juridiskā pamata, kas tomēr tā nav gadījumā, kad to, kā šajā lietā, pamato līgumiskās saistības.

48

Prasību par zaudējumu atlīdzību, ar kuru IAE lūdza Vispārējo tiesu piespriest Komisijai atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas tai esot nodarīts apstrīdētā lēmuma piemērošanas dēļ, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 138. punktā noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu, jo tā neatbilda Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmajā daļā un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punktā noteiktajām prasībām.

49

Līdz ar to Vispārējā tiesa prasību pirmajā instancē noraidīja kā daļēji acīmredzami nepieņemamu un daļēji acīmredzami juridiski nepamatotu.

50

Ar apelācijas sūdzību IAE lūdz Tiesu būtībā:

51

Komisija lūdz Tiesu:

52

Atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Komisija izvirza iebildi par apelācijas sūdzības nepieņemamību.

53

Komisija apgalvo, pirmkārt, ka, tā kā apelācijas sūdzības pamatošanai izvirzītie pamati ir tikai prasības pieteikumā pirmajā instancē minētās argumentācijas atkārtojums un tajos nav ietverta nekāda īpaša juridiska argumentācija attiecībā uz Vispārējās tiesas argumentāciju pārsūdzētajā rīkojumā, apelācijas sūdzība neatbilst nosacījumiem, kas ir paredzēti Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktā, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzībā ietver “izvirzītos tiesību pamatus un argumentus, kā arī kopsavilkumu par minētajiem pamatiem”.

54

Otrkārt, apelācijas sūdzība neatbilstot Reglamenta 170. panta noteikumiem, saskaņā ar kuriem “par pamatotu atzītā apelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji apmierināt tādus pašus prasījumus, kādus lūgts apmierināt pirmajā instancē, neiesniedzot jaunus prasījumus”. Šajā ziņā Komisija norāda, ka ar apelācijas sūdzībā izvirzītajiem prasījumiem tiek lūgts vienīgi atcelt pārsūdzēto rīkojumu pilnībā, bet netiek lūgts apmierināt pirmajā instancē izvirzītos prasījumus, proti, it īpaši atcelt strīdīgo lēmumu. Tādējādi IAE šajā lietā neesot intereses celt prasību. Pat ja apelācijas sūdzība būtu jāapmierina, Tiesas nolēmumam nebūtu nekādas lietderīgās iedarbības, ņemot vērā strīdīgā lēmuma saglabāšanos tiesību sistēmā.

55

Pirmkārt, runājot par argumentāciju, kas attiecas uz apelācijas sūdzības nepieņemamību, jo tajā neesot ievēroti Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi, ir jāatgādina, ka no šīs tiesību normas, kā arī no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda nolēmuma, ko tiek lūgts atcelt, elementi, par kuriem ir pausta kritika, kā arī juridiskie argumenti, ar ko šis prasījums konkrēti ir pamatots, citādi apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats nav pieņemams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Staelen/Ombuds, C‑45/18 P, nav publicēts, EU:C:2018:814, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Šajā lietā apelācijas sūdzībā attiecībā uz katru pamatu ir ietverta norāde uz pārsūdzētā rīkojuma punktiem, par ko tiek pausta kritika, kā arī argumentācija kopsavilkuma veidā, kurā ir identificēta šajā rīkojumā pieļautā tiesību kļūda, tādējādi radot iespēju Tiesai veikt tiesiskuma pārbaudi. Turklāt no atbildes raksta uz apelācijas sūdzību netieši izriet, ka Komisijai nav bijis grūti izprast argumentāciju, ko dažādajos pamatos ir paudusi apelācijas sūdzības iesniedzēja.

57

Otrkārt, runājot par argumentāciju, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzība esot nepieņemama, jo IAE savos prasījumos nelūdz apmierināt savus pirmajā instancē izvirzītos prasījumus, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 169. pantu apelācijas sūdzībā lūdz atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu, kāds ietverts tā rezolutīvajā daļā. Šajā tiesību normā ir paredzēts pamatprincips apelācijas jomā, saskaņā ar kuru tai ir jābūt vērstai pret pārsūdzētā Vispārējās tiesas nolēmuma rezolutīvo daļu un tās mērķis nevar būt tikai atsevišķu šī nolēmuma motīvu grozīšana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 43.–45. punkts, un 2017. gada 14. novembris, British Airways/Komisija, C‑122/16 P, EU:C:2017:861, 51. punkts).

58

Savukārt Reglamenta 170. pants, kas ir tā loģisks turpinājums, attiecas uz apelācijas sūdzībā izvirzītajiem prasījumiem par šī nolēmuma iespējamās atcelšanas sekām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, EMA/Komisija, C‑100/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:382, 41. punkts).

59

Šajā lietā ir jānorāda, ka, pirmām kārtām, IAE formāli lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu. Otrām kārtām, lai gan ar pārējiem apelācijas sūdzības prasījumiem netiek tieši lūgts apmierināt pirmajā instancē izvirzītos prasījumus vai pat atcelt strīdīgo lēmumu, tie nevar tikt uztverti citādi kā vien tādi, kuri būtībā ir vērsti uz to pašu rezultātu.

60

Lai nepiemērotu pārmērīgi formālistisku pieeju, kas būtu pretrunā šī sprieduma 57. un 58. punktā minētajai judikatūrai, līdz ar to ir jāsecina, ka IAE ir izpildījusi Reglamenta 169. un 170. pantā paredzētās prasības.

61

Turklāt attiecībā uz argumentāciju, kas attiecas uz IAE intereses celt prasību neesamību, ir jāatgādina, ka šādas intereses esamība nozīmē, ka apelācijas iznākums var radīt labumu lietas dalībniekam, kurš to ir iesniedzis (spriedumi, 1995. gada 19. oktobris, Rendo u.c./Komisija, C‑19/93 P, EU:C:1995:339, 13. punkts, un 2003. gada 3. aprīlis, Parlaments/Samper, C‑277/01 P, EU:C:2003:196, 28. punkts).

62

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, tā kā IAE spriedums pirmajā instancē ir nelabvēlīgs, tai neapšaubāmi ir interese, lai Tiesa apmierinātu tās apelācijas sūdzību un nodotu lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai šī tiesa pēc būtības izvērtētu pamatus, kurus tā ir noraidījusi kā acīmredzami nepieņemamus.

63

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

64

Apelācijas sūdzības pamatošanai IAE izvirza četrus pamatus. Pirmais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz to, ka ir nepareizi interpretēts ar LESD 263. pantu pamatotas prasības jēdziens. Ar otro apelācijas sūdzības pamatu IAE uzsver, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi replikas rakstā minēto argumentāciju un līdz ar to ir pārkāpusi Savienības tiesību vispārējos principus. Trešais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz pirmajā instancē izvirzītā trešā un sestā pamata kļūdainu interpretāciju, kā arī uz pārsūdzētā rīkojuma pamatojuma neesamību. Ceturtais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz iebilduma par Savienības netaisnu iedzīvošanos un prasības par zaudējumu atlīdzību kļūdainu interpretāciju.

65

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu IAE pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini kvalificējusi prasību pirmajā instancē, pārsūdzētā rīkojuma 90. punktā atzīdama, ka šī prasība ir kļūdaini pamatota ar LESD 263. pantu un ka to esot bijis jāceļ, pamatojoties uz LESD 272. pantu, jo izvirzītie pamati attiecās uz līgumsaistību neizpildi vai aplūkotajiem līgumiem piemērojamo tiesību pārkāpumu.

66

IAE ieskatā, pieteikumā par lietas ierosināšanu izvirzītie pamati attiecas nevis uz līgumsaistību neizpildi, bet uz to Savienības tiesību vispārējo principu pārkāpumu, kas ir atgādināti gan LESD, gan Finanšu regulā, uz kuru turklāt esot tieša atsauce Septītās pamatprogrammas vispārīgo noteikumu II.25. pantā. IAE uzsver, ka aplūkoto līgumu noteikumi ir tikai viena no atsauces tiesiskā regulējuma sastāvdaļām, kam ir nepieciešama “nepārtraukta interpretācija” un kas ir jāpapildina ar konkrētām atsaucēm uz Savienības tiesību vispārējiem principiem.

67

Turklāt, ja tiktu atzīts, ka Vispārējā tiesa apšauba prasības pirmajā instancē juridisko pamatu, būtu pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo tādu lēmumu adresāti, ar kuriem būtiski tiek ietekmētas to intereses, nevarētu efektīvi paust savu viedokli.

68

IAE uzsver, ka gan pieteikumā par lietas ierosināšanu, gan replikas rakstā ir minēti Savienības tiesību vispārējie principi, tādi kā it īpaši tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips, sacīkstes princips, tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, iestāžu rīcības tiesiskuma princips un samērīguma princips.

69

Komisija uzsver, ka pirmais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots. Šīs iestādes ieskatā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 82. un nākamajos punktos pamatoti ir uzskatījusi, ka prasība pirmajā instancē bija pamatota ar LESD 263. pantu un ka līdz ar to, ņemot vērā tiesas pienākuma būtību un robežas tiesiskuma pārbaudes ietvaros, pamati, ko IAE bija izvirzījusi to prasījumu pamatošanai, ar kuriem tikta lūgts pieņemt lēmumu par strīdīgā lēmuma tiesiskumu no līguma noteikumu viedokļa, nebija pieņemami.

70

Runājot par IAE minēto argumentāciju attiecībā uz prasībā atcelt tiesību aktu izvirzīto pamatu kvalifikāciju, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 90. punktā, nekādi nenovērtējot, vai tajā celtās prasības pamats ir vai nav pienācīgs, atgādināja judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesai, kam ir jāizskata prasība atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz LESD 263. pantu, ir jānovērtē apstrīdētā tiesību akta tiesiskums no LESD vai jebkāda cita tāda tiesību noteikuma viedokļa, kurš attiecas uz tā piemērošanu, t.i., no Savienības tiesību viedokļa, un ka savukārt tādā prasībā, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu, prasītājs var pārmest līgumslēdzējai iestādei tikai līgumsaistību neizpildi vai attiecīgajam līgumam piemērojamo tiesību pārkāpumu.

71

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu principā var celt par visiem Savienības iestāžu izdotiem aktiem – neatkarīgi no to rakstura vai formas –, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskās sekas, kas var skart prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko situāciju (spriedumi, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 16. punkts; 2019. gada 28. februāris, Alfamicro/Komisija, C‑14/18 P, EU:C:2019:159, 47. punkts; 2020. gada 25. jūnijs, Satcen/KF, C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 69. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 62. punkts).

72

Tomēr Savienības tiesas kompetencē nav izskatīt prasību atcelt tiesību aktu, ja prasītāja tiesiskās situācijas vienīgais ietvars ir līgumattiecības, kuru juridiskā kārtība ir regulēta līgumslēdzēju pušu izraudzītos valsts tiesību aktos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 18. punkts; 2019. gada 28. februāris, Alfamicro/Komisija, C‑14/18 P, EU:C:2019:159, 48. punkts; 2020. gada 25. jūnijs, Satcen/KF, C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 78. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 63. punkts).

73

Ja Savienības tiesa atzītu, ka tās kompetencē ir izskatīt strīdus par šajā gadījumā pilnībā līgumisku aktu atcelšanu, tad pastāvētu risks, ka tā ne tikai atņemtu jēgu LESD 272. pantam, ar ko ir pieļauta jurisdikcijas piešķiršana Savienības tiesām saskaņā ar šķīrējklauzulu, bet arī – gadījumā, ja līgumā nebūtu ietverts šāds noteikums, – ka Savienības tiesa paplašinātu savu jurisdikciju, pārsniedzot robežas, kuras ir noteiktas LESD 274. pantā, ar ko valsts tiesām ir piešķirta vispārīgā jurisdikcija, lai izskatītu strīdus, kurās viena puse ir Savienība (spriedums, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 19. punkts; 2019. gada 28. februāris, Alfamicro/Komisija, C‑14/18 P, EU:C:2019:159, 49. punkts; 2020. gada 25. jūnijs, Satcen/KF, C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 79. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 64. punkts).

74

No šīs judikatūras izriet, ka tad, ja pastāv līgums, kas prasītāju saista ar kādu no Savienības iestādēm, prasība, pamatojoties uz LESD 263. pantu, Savienības tiesās var tikt celta tikai tad, ja ar apstrīdēto aktu ir paredzēts radīt saistošas tiesiskās sekas, kuras izpaužas ārpus līgumattiecībām, kas saista puses, un ietver tādu publiskās varas prerogatīvu īstenošanu, kuras līgumslēdzējai iestādei ir piešķirtas tās administratīvas iestādes statusa dēļ (spriedums, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 20. punkts; 2019. gada 28. februāris, Alfamicro/Komisija, C‑14/18 P, EU:C:2019:159, 50. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 65. punkts).

75

Tomēr Komisija nevar pieņemt lēmumu, kas ir izpildes rīkojums, saistībā ar līgumattiecībām, kurās nav ietverta šķīrējklauzula par labu Savienības tiesai un uz kurām tādējādi attiecas dalībvalsts tiesu jurisdikcija. Ja Komisija pieņemtu šādu lēmumu šķīrējklauzulas neesamības gadījumā, tiktu ierobežota minēto tiesu jurisdikcija, jo nolēmuma pieņemšana par šī lēmuma tiesiskumu nonāktu Savienības tiesas kompetencē. Tādējādi Komisija varētu sistemātiski apiet primārajos tiesību aktos nostiprināto kompetenču sadalījumu starp Savienības tiesu un valsts tiesām, kā tika atgādināts šī sprieduma 72.–74. punktā. Līdz ar to Komisijas pilnvaras pieņemt lēmumus, kas ir izpildes rīkojumi, saistībā ar līgumattiecībām ir jāattiecina tikai uz līgumiem, kuros ir ietverta šķīrējklauzula, ar ko ir piešķirta kompetence Savienības tiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 73. punkts).

76

Saskaņā ar pārsūdzētā rīkojuma 90. punktā minēto Vispārējās tiesas judikatūru, ja Savienības tiesā ir celta prasība atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz LESD 263. pantu, tā novērtē apstrīdētā tiesību akta tiesiskumu tikai no Savienības tiesību viedokļa, bet uz līgumsaistību neizpildi vai attiecīgajam līgumam piemērojamo tiesību pārkāpumu prasītājs var atsaukties vienīgi tādā prasībā, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu.

77

No šīs Vispārējās tiesas judikatūras izriet, ka Savienības tiesa, kurā ir celta prasība atcelt tiesību aktu attiecībā uz lēmumu, kas ir izpildes rīkojums un kas ir pieņemts atbilstoši tādai kompetencei, kura ir patstāvīga un nošķirta no līgumattiecībām starp pusēm, par nepieņemamu atzīst ikvienu pamatu, kas attiecas uz līgumsaistību neizpildi vai attiecīgajam līgumam piemērojamo valsts tiesību normu pārkāpumu, ja vien nav iespējams ar zināmiem nosacījumiem – kuri ir saistīti ne tikai ar šīs tiesas gribu, bet arī ar apstākli, ka prasītājs pret to konkrēti neiebilst, kā arī ar to, ka pastāv pamati, kas attiecas uz līgumattiecības regulējošo noteikumu pārkāpumu, – veikt izvirzīto pamatu pārkvalifikāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 81. un 84. punkts).

78

Šajā lietā Vispārējā tiesa pēc tam, kad tā pārsūdzētā rīkojuma 92. punktā bija atgādinājusi, ka ir jāizvērtē katrs no izvirzītajiem pamatiem, prasības pirmajā instancē pirmo un trešo līdz septīto pamatu noraidīja kā nepieņemamus, pamatojoties it īpaši uz to, ka tajos minētā argumentācija attiecās uz aplūkoto līgumu noteikumu interpretāciju.

79

Atbilstoši Vispārējās tiesas judikatūrai, kurā ir veikta nošķiršana atkarībā no tā, vai prasības ietvaros izvirzītie pamati Savienības tiesai ir jāuztver kā tādi, kas attiecas uz kādu no LESD 263. panta otrajā daļā minētajiem pārkāpumiem vai gadījumiem, vai, tieši pretēji, kā tādi, kuri attiecas uz konkrētā līguma noteikumu neizpildi vai šim līgumam piemērojamo valsts tiesību normu pārkāpumu, apelācijas sūdzības iesniedzējai savu prasību arī būtu bijis jāceļ, pamatojoties uz LESD 272. pantu. Tāpēc šī judikatūra nevar garantēt, ka visi faktiskie un tiesiskie jautājumi, kuriem ir nozīme attiecībā uz strīdu, tiks izvērtēti, garantējot efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, uz ko attiecas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pants.

80

Lai tiesa varētu, ievērojot Hartas 47. pantu, lemt par iebildumiem attiecībā uz tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Savienības tiesībām, šīs tiesas kompetencē ir jābūt izvērtēt visus faktu un tiesību jautājumus, kuriem ir nozīme attiecībā uz tajā izskatāmo strīdu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 6. novembris, Otis u.c., C‑199/11, EU:C:2012:684, 49. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 84. punkts). Tādējādi, ja Savienības tiesā atbilstoši LESD 263. pantam ir celta prasība atcelt tiesību aktu tāda strīda ietvaros, kas attiecas uz lēmumu, kurš ir pieņemts, pamatojoties uz līguma izpildi, kā gadījumā, kad ir pieņemts lēmums, kas ir izpildes rīkojums un ar ko tiek oficiāli konstatēts līgumisks prasījums, šai tiesai ir jāizskata gan pamati, ar kuriem šis lēmums tiek apšaubīts tāpēc, ka iestāde ir īstenojusi savas publiskās varas prerogatīvas, gan tie, ar kuriem tiek apšaubītas līgumiskās saistības, kas ir izraisījušas minētā lēmuma pieņemšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 88. punkts).

81

Turklāt, ja puses savā līgumā, izmantojot šķīrējklauzulu, nolemj piešķirt Savienības tiesai kompetenci izskatīt ar šo līgumu saistītos strīdus, tad neatkarīgi no piemērojamajām tiesībām, kas noteiktas līgumā, šīs tiesas kompetencē ir izvērtēt iespējamus Hartas un Savienības tiesību vispārējo principu pārkāpumus.

82

Šajā ziņā ir jānorāda, ka tad, ja Komisija pilda līgumu, uz to tomēr attiecas pienākumi, kas tai ir noteikti saskaņā ar Hartu un Savienības tiesību vispārējiem principiem. Tādējādi apstāklis, ka attiecīgajam līgumam piemērojamās tiesības nenodrošina tādas pašas garantijas kā tās, kas ir piešķirtas ar Hartu un Savienības tiesību vispārējiem principiem, neatbrīvo Komisiju no pienākuma nodrošināt to ievērošanu attiecībā uz saviem līgumpartneriem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 86. punkts).

83

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka, pamatojoties uz LESD 263. pantu, celtas prasības atcelt tiesību aktu ietvaros Savienības tiesai ir jānovērtē apstrīdētā tiesību akta tiesiskums tikai no Savienības tiesību viedokļa un ka uz attiecīgā līguma noteikumu neizpildi vai šim līgumam piemērojamo tiesību pārkāpumu var atsaukties vienīgi tādas prasības ietvaros, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu.

84

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jāapstiprina.

85

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu IAE apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 98. punktā ir kļūdaini uzskatījusi, ka replikas rakstā izklāstītajā argumentācijā tika izvirzīti jauni pamati ar mērķi pārformulēt prasības pieteikumā pirmajā instancē izvirzīto pirmo pamatu. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi replikas rakstā ietverto argumentāciju. Runa neesot par jaunu lūgumu, bet tikai par pieteikumā par lietas ierosināšanu izvirzīto pamatu precizēšanu.

86

Komisija uzsver, ka otrais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

87

Ir jānorāda – kā liecina formulējums “turklāt” –, ka pārsūdzētā rīkojuma 98. punktā ietvertais motīvs ir iztirzāts pakārtoti attiecībā pret šī rīkojuma 97. punktā ietverto motīvu, kurā Vispārējā tiesa atzina, ka pirmais pamats ir jāuzskata par nepieņemamu, jo šajā pamatā ietvertā argumentācija attiecas uz līguma noteikumu interpretāciju un tādējādi uz to pašu par sevi nevar atsaukties tādā prasībā, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu.

88

Pamati, kas ir vērsti pret Vispārējās tiesas nolēmuma ad abundantiam motīvu, nevar izraisīt šī nolēmuma atcelšanu un tātad ir neefektīvi (skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 11. decembris, Mytilinaios Anonymos Etairia – Omilos Epicheiriseon (C‑332/18 P, EU:C:2019:1065, 137. punkts un tajā minētā judikatūra).

89

Līdz ar to otrais apelācijas pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

90

Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu IAE pārmet Vispārējai tiesai, ka, pirmkārt, pārsūdzētā rīkojuma 113. un nākamajos punktos, kā arī 124. un nākamajos punktos tā nav pienācīgi ņēmusi vērā ne revīzijas jomā piemērojamo tiesisko regulējumu, ne līdz ar to arī Savienības tiesību vispārējos principus un, otrkārt, nav juridiski pietiekami pamatojusi, kāpēc prasības pirmajā instancē pamatošanai izvirzītais trešais un sestais pamats bija jānoraida kā nepamatoti.

91

IAE ieskatā, no LESD 317. panta izriet, ka arī Komisijai ir jārīkojas, ievērojot pareizas finanšu pārvaldības principus revīzijas jomā. Turklāt atbilstoši Finanšu regulas 33. apsvērumam un 124. pantam Komisijai esot pienākums ievērot noteiktus vispārpieņemtus grāmatvedības principus, it īpaši attiecībā uz viendabīgām uzskaites metodēm. Šie principi Savienības iestādēm neesot piemērojami tikai saistībā ar Savienības budžeta īstenošanu, bet esot tiem saistoši visu, tostarp līgumu jomā, veikto darbību ietvaros.

92

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka uz noteikumu revīzijas jomā piemērošanu attiecas līgumu noteikumu interpretācija un Savienības tiesa to nevar izvērtēt prasības atcelt tiesību aktu ietvaros, lai gan tai, tieši pretēji, šos noteikumus esot bijis jāņem vērā, lai secinātu, ka ir pārkāpti Savienības tiesību vispārējie principi.

93

Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, novērtējot IAE sniegtos pierādījumus, jo šī tiesa neesot ņēmusi vērā IAE norādītos faktus un iesniegtos dokumentus.

94

Komisijas ieskatā, trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

95

Runājot, pirmkārt, par apgalvoto pārsūdzētā rīkojuma pamatojuma neesamību, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai noteiktais pienākums norādīt pamatojumu liek tai skaidri un viennozīmīgi atspoguļot tās izmantoto argumentāciju, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā nolēmuma pamatojumu un Tiesai veikt savu pārbaudi (skat. it īpaši spriedumus, 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija, C‑280/08 P, EU:C:2010:603, 136. punkts, un 2016. gada 26. maijs, Rose Vision/Komisija, C‑224/15 P, EU:C:2016:358, 24. punkts).

96

Šajā lietā no pārsūdzētā rīkojuma 114.–118. un 124.–126. punkta izriet, ka Vispārējai tiesai nevar pamatoti pārmest, ka tā nebūtu pamatojusi, kāpēc trešais un sestais pamats, ko prasības atcelt tiesību aktu pamatošanai bija izvirzījusi IAE, bija jānoraida.

97

Izvērtējot trešo pamatu, pārsūdzētā rīkojuma 115. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka IAE paustie iebildumi attiecībā uz galīgo revīzijas ziņojumu ir grūti saprotami un katrā ziņā nav nekādi pamatoti, atzīdama, ka tie tādējādi ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemami. Saistībā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu Vispārējā tiesa norādīja uz pārsūdzētā rīkojuma 107.–122. punktā veikto izvērtējumu, lai no tā secinātu, ka argumentācija, ko šajā ziņā bija minējusi IAE, ir jānoraida kā nepamatota.

98

Runājot par sesto pamatu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 124. un 125. punktā norādīja, ka tiesību normas, uz ko atsaucās IAE, ir noteikumi, kuru autores ir ārējas organizācijas vai arī kuriem nav saistošas iedarbības.

99

Otrkārt, runājot par argumentāciju attiecībā uz apgalvoto tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, novērtējot faktus un pierādījumus, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem un ka vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt atbilstošos faktus, kā arī novērtēt pierādījumus, izņemot to sagrozīšanas gadījumu (spriedumi, 2006. gada 18. jūlijs, Rossi/ITSB, C‑214/05 P, EU:C:2006:494, 26. punkts, un spriedums, 2007. gada 13. septembris, Il Ponte Finanziaria/ITSB, C‑234/06 P, EU:C:2007:514, 38. punkts).

100

Šajā lietā, tā kā IAE neapgalvo, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi faktus vai pierādījumus, bet apgalvo tikai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tai norādīto faktu un iesniegto pierādījumu vērtējumā, šī argumentācija ir jānoraida kā nepieņemama.

101

Treškārt, runājot par LESD 317. panta un Finanšu regulas piemērošanu, ir jāatgādina, ka Tiesas kompetencē ir tikai novērtēt risinājumu, kas ir juridiski sniegts attiecībā uz pirmās instances tiesā apspriestajiem pamatiem. Ļaujot kādam lietas dalībniekam Tiesā pirmoreiz izvirzīt pamatu, ko tas nebija izvirzījis Vispārējā tiesā, tam tiktu atļauts vērsties Tiesā, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, ar strīdu, kas ir plašāks nekā tas, kurš bija jāizskata Vispārējai tiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 1. jūnijs, Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., C‑136/92 P, EU:C:1994:211, 59. punkts).

102

Šajā lietā ir jānorāda – ir taisnība, ka IAE Vispārējā tiesā šādu argumentāciju neminēja, bet tikai apgalvoja, ka ir pārkāptas atsevišķas revīzijas jomā piemērojamās tiesību normas.

103

Tomēr, ciktāl no šī sprieduma 83. punkta izriet, ka Komisijai ir pienākums ievērot LESD, kā arī Finanšu regulas normas neatkarīgi no tā, vai Komisija rīkojas kā līgumslēdzēja puse līgumattiecībās, kuras to saista ar privātpersonu, vai arī tā administratīvas iestādes statusā pieņem lēmumus, kas ir izpildes rīkojumi, apstāklis, ka IAE turpmāk atsaucas uz LESD 317. panta un Finanšu regulas normu piemērošanu, nevar likt uzskatīt, ka šai argumentācijai ir atšķirīgs tvērums nekā tai, kas tika minēta Vispārējā tiesā. Minētā argumentācija ir jāuztver kā sākotnēji prasībā Vispārējā tiesā izvirzīta iebilduma papildināšana.

104

Tomēr, tā kā Vispārējā tiesa šo iebildumu noraidīja, pamatojoties it īpaši uz to, ka tajā iztirzāto argumentāciju veidoja vienkārši apgalvojumi, kas bija grūti saprotami un katrā ziņā nebija nekādi pamatoti, vai ka tajā vispār nebija atsauces uz Savienības tiesību noteikumiem un ka ar Tiesā minēto argumentāciju šo trūkumu nevar novērst, minētais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

105

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

106

Apelācijas sūdzības ceturtā pamata pirmajā daļā IAE pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir uzskatījusi, ka IAE prasība, ar kuru tika lūgts konstatēt Savienības atbildības iestāšanos netaisnas iedzīvošanās dēļ, nebija pamatota vienīgi tāpēc, ka starp pusēm pastāvēja līgumiska saikne, neņemot vērā labumu, ko Komisija ir guvusi no sniegtā izpildījuma.

107

Šī apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā IAE uzsver, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka tās prasība par zaudējumu atlīdzību nebija pamatota, lai gan šāda prasība noteikti esot pamatota ar tās jau sniegto izpildījumu un izmaksām, kas tai jau bija radušās.

108

Komisija uzsver, ka ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

109

Runājot par apelācijas sūdzības ceturtā pamata pirmo daļu, ir jāatgādina, ka, lai varētu tikt apmierināta prasība, kas ir pamatota ar netaisnu iedzīvošanos, ir būtiski, lai iedzīvošanās faktam nebūtu nekāda saistoša juridiska pamata. Šis nosacījums nav izpildīts tostarp tad, ja iedzīvošanās ir pamatota ar līgumsaistībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 16. decembris, Masdar (UK)/Komisija, C‑47/07 P, EU:C:2008:726, 46. punkts, un 2011. gada 28. jūlijs, Agrana Zucker, C‑309/10, EU:C:2011:531, 53. punkts).

110

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, atgādinājusi šī sprieduma 109. punktā minēto judikatūru, pārsūdzētā rīkojuma 133. punktā pamatoti secināja, ka apgalvotās Komisijas iedzīvošanās pamats bija MARE, Senior un ECRN līgumi, kas to saistīja ar IAE, un tādējādi šo iedzīvošanos nevarēja uztvert kā “netaisnu” judikatūras izpratnē.

111

Tādējādi apelācijas sūdzības ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

112

Runājot par apelācijas sūdzības ceturtā pamata otro daļu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības LESD 340. panta otrās daļas izpratnē iestāšanās ir atkarīga no tā, vai ir izpildīta virkne nosacījumu, proti, vai Savienības iestādei pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un starp iestādes rīcību un minēto kaitējumu pastāv cēloņsakarība (skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 14. oktobris, Giordano/Komisija, C‑611/12 P, EU:C:2014:2282, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

113

Tomēr šajā lietā, tā kā prasības pieteikumā pirmajā instancē nebija ietverts neviens elements, kas ļautu pamatot prasību par zaudējumu atlīdzību, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 138. punktā šo prasību pamatoti noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmajai daļai un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punktam. Šajā ziņā prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka tā varēja izvairīties no šajās tiesību normās paredzēto formas prasību ievērošanas, jo tās prasība noteikti esot bijusi pamatota ar tās jau sniegto izpildījumu un izmaksām, kas tai jau bija radušās.

114

Līdz ar to apelācijas sūdzības ceturtā pamata otrā daļa arī ir jānoraida kā nepamatota.

115

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzības ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

116

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šī apelācijas sūdzība ir jāapmierina un tādējādi pārsūdzētais spriedums jāatceļ.

117

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

118

Šajā lietā, ņemot vērā, ka pirmais un trešais līdz septītais pamats, kas tika izvirzīti saistībā ar prasību pirmajā instancē, pārsūdzētajā rīkojumā tika noraidīti kā acīmredzami nepieņemami, jo tie bija balstīti uz aplūkoto līgumu noteikumu interpretāciju vai pat apgalvoto neizpildi, nevis uz Savienības tiesību normu pārkāpumu, Tiesa uzskata, ka tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu lietā.

119

Līdz ar to lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai.

120

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma pieņemšana par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar apelācijas tiesvedību ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: