–

Europamur Alimentación SA vārdā – F. Bueno Sánchez, Procurador, kā arī A. García Medina, abogado,

–

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Pardo Quintillán un G. Goddin, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV 2005, L 149, 22. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Europamur Alimentación SA (turpmāk tekstā – “Europamur”) un Dirección General de Comercio y Protección del Consumidor de la Comunidad Autónoma de la Región de Murcia (Mursijas reģiona autonomās kopienas Tirdzniecības un patērētāju tiesību aizsardzības ģenerāldirekcija, Spānija), kas iepriekš saucās Dirección General de Consumo, Comercio y Artesanía de la Comunidad Autónoma de la Región de Murcia (Mursijas reģiona autonomās kopienas Patēriņa, tirdzniecības un amatniecības ģenerāldirekcija), (turpmāk tekstā – “reģionālā administrācija”) jautājumā par to, vai ir likumīgs administratīvais sods, kas uzlikts Europamur par Spānijas mazumtirdzniecību reglamentējošajos tiesību aktos noteiktā aizlieguma – veikt pārdošanu ar zaudējumiem – pārkāpumu.

3

Negodīgas komercprakses direktīvas preambulas 6., 8. un 17. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.”

7

Saskaņā ar Negodīgas komercprakses direktīvas 4. pantu:

“Dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.”

8

Šīs direktīvas 5. pants “Negodīgas komercprakses aizliegums” ir formulēts šādi:

“1.   Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2.   Komercprakse ir negodīga, ja:

[..]

4.   Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

5.   Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

9

1996. gada 15. janvāraLey 7/1996 de Ordenación del Comercio Minorista (Likums 7/1996 par mazumtirdzniecības regulējumu; BOE Nr. 15, 1996. gada 17. janvāris, 1243. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “LOCM”), preambulā ir teikts:

“Šā likuma [mērķis ir tostarp] labot līdzsvara trūkumu starp lielajiem un mazajiem tirdzniecības uzņēmumiem un it īpaši nodrošināt brīvu un godīgu konkurenci. Ir lieki atkārtot, ka brīvas un godīgas konkurences situācijas tūlītējā un taustāmā ietekme izpaužas kā nepārtraukta cenu un kvalitātes, kā arī citu sabiedrībai domāta piedāvājuma un pakalpojumu īpašību uzlabošanās, kas galu galā īstenojas kā visefektīvākā rīcība par labu patērētājiem.”

10

LOCM 14. panta “Pārdošanas ar zaudējumiem aizliegums” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Neskarot iepriekšējā panta[, kurā paredzēts cenu noteikšanas brīvības princips,] noteikumus un atskaitot šā likuma II sadaļas IV nodaļā [saistībā ar izpārdošanām] un V nodaļā [saistībā ar likvidāciju] paredzētajos gadījumos, ir aizliegts piedāvāt preces tirdzniecībai vai pārdot ar zaudējumiem, izņemot, ja attiecīgā pārdevēja mērķis ir pielāgot [savas cenas] viena vai vairāku konkurentu, kuri var būtiski ietekmēt tā noietu, cenām vai arī ja tiek pārdotas preces, kuras ātri bojājas un kuru derīguma termiņš tuvojas beigām.

Katrā ziņā ir jāievēro Likuma par negodīgu konkurenci noteikumi.

2.   Iepriekšējā punkta nolūkos tiek uzskatīts, ka pārdošana notiek ar zaudējumiem, ja precei piemērotā cena ir zemāka nekā rēķinā norādītā pirkuma cena, no kuras ir atskaitīta jebkādas minētajā rēķinā norādītās atlaides proporcionālā daļa, vai zemāka nekā izmaksas saistībā ar nomaiņu, ja tās ir zemākas nekā faktiskās ražošanas izmaksas, ja preces ražotājs ir pats tirgotājs, pieskaitot darījumam uzliekamos netiešos nodokļus.”

11

Saskaņā ar sesto papildnoteikumu, ar kuru LOCM tika papildināts 1999. gadā, šis pārdošanas ar zaudējumiem aizliegums attiecas arī uz “visiem uzņēmumiem, kas neatkarīgi no to juridiskā statusa nodarbojas ar vairumtirdzniecību”.

12

Mursijas reģiona autonomajā kopienā LOCM tika ieviests ar 2006. gada 22. decembraLey 11/2006 sobre Régimen del Comercio Minorista de la Región de Murcia (Likums 11/2006 par mazumtirdzniecības regulējumu Mursijas reģionā) (BORM Nr. 2, 2007. gada 3. janvāris, 141. lpp.; turpmāk tekstā – “Reģionālais likums 11/2006”). Šā likuma 54. pantā ir paredzēts, ka par smagiem pārkāpumiem tiek piemērots naudas sods no EUR 3001 līdz EUR 15000. Lai konstatētu “smaga pārkāpuma” esamību, minētajā likumā ir atsauce uz LOCM, kura 65. panta 1. punkta c) apakšpunktā par šādu pārkāpumu tiek uzskatīta pārdošana ar zaudējumiem. Faktori, kas jāņem vērā, aprēķinot soda apmēru, ir noteikti Reģionālā likuma 11/2006 55. pantā, kur it īpaši ir minēts “patērētāju interesēm nodarītā” kaitējuma smagums.

13

1991. gada 10. janvāraLey 3/1991 de Competencia Desleal (Likums 3/1991 par negodīgu konkurenci) (BOE Nr. 10, 1991. gada 11. janvāris, 959. lpp.; turpmāk tekstā – “LCD”) preambulā ir teikts:

“[Šis] likums atspoguļo nepieciešamību pielāgot konkurences sistēmu [Spānijas] tautsaimniecības iekārtas pamatā esošajām vērtībām. Saskaņā ar Spānijas 1978. gada Konstitūciju [Spānijas] tautsaimniecības sistēma ir balstīta uz uzņēmējdarbības brīvības principu un tādējādi institucionālajā līmenī – uz brīvas konkurences principu. Likumdevējam no tā izriet pienākums parastajā likumdošanas kārtībā izveidot mehānismus, kas vajadzīgi, lai nepieļautu iespēju, ka šis princips tiek izkropļots ar negodīgu [komerc]praksi, kas, iespējams, var kavēt konkurētspējīgu tirgus darbību.

Šo konstitucionālo imperatīvu papildina un nostiprina prasība, kas izriet no Konstitūcijas 51. pantā formulētā principa par patērētāja kā parasto tirgus attiecību vājākās puses tiesību aizsardzību.

Šis jaunais problēmas aspekts, kas līdz šim nav atspoguļots Spānijas tradicionālajās tiesībās attiecībā uz negodīgu konkurenci, ir bijis ļoti būtisks papildu stimuls jaunu tiesību aktu pieņemšanai.”

14

LCD 17. pantā “Pārdošana ar zaudējumiem” ir noteikts:

“1.   Ja vien citos tiesību vai normatīvajos aktos nav paredzēts citādi, cenas nosaka brīvi.

2.   Tomēr pārdošana ar zaudējumiem vai par cenām, kas ir zemākas nekā pirkuma cena, ir uzskatāma par negodīgu šādos gadījumos:

15

Negodīgas komercprakses direktīva Spānijas tiesībās ir transponēta ar 2009. gada 30. decembraLey 29/2009 por la que se modifica el Régimen Legal de la Competencia Desleal y de la Publicidad para la Mejora de la Protección de los Consumidores y Usuarios (Likums 29/2009 par negodīgas konkurences un reklāmas juridiskā režīma grozīšanu, lai uzlabotu patērētāju un lietotāju aizsardzību) (BOE Nr. 315, 2009. gada 31. decembris, 112039. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums 29/2009”).

16

Ar Likumu 29/2009 ir izdarīti grozījumi tostarp arī LOCM un LCD, taču nemainot šo tiesību aktu noteikumus, kas minēti attiecīgi šā sprieduma 9.–12., kā arī 13. un 14. punktā.

17

Ar Likumu 29/2009 LOCM 18. pantam ir pievienots 3. punkts, saskaņā ar kuru tirdzniecības veicināšana “ir uzskatāma par negodīgu, ja ir izpildīti [LCD] 5. pantā paredzētie nosacījumi”.

18

Ar Likumu 29/2009 ir grozīts gan LCD 4. pants, kurā tagad ir noteikti Negodīgas komercprakses direktīvas 5. pantā izklāstītajiem kritērijiem atbilstoši kritēriji, pēc kuriem komercprakse var tikt kvalificēta kā “negodīga”, gan LCD 5. un 7. pants, kuru formulējums turpmāk ir tāds pats kā minētās direktīvas attiecīgi 6. un 7. pantam.

19

Europamur vairumtirgotāja statusā pārdod mājsaimniecības un pārtikas preces universālveikaliem, kā arī piemājas veikaliem, kas atrodas tiešā sāncensībā ar lielajiem izplatīšanas tīkliem. Tā kā Europamur ir piederīga kādai centralizētu iepirkumu struktūrai, tā spēj savu klientu lokā ietilpstošajiem mazajiem tirdzniecības uzņēmumiem piedāvāt preces par konkurētspējīgām cenām, kas tiem ļauj mēroties ar minētajiem izplatīšanas tīkliem.

20

Ar 2015. gada 23. februāra lēmumu reģionālā administrācija sodīja Europamur ar naudas sodu EUR 3001 apmērā par LOCM 14. pantā paredzētā aizlieguma pārkāpumu, ko tā izdarījusi, veicot noteiktu sevis tirgoto preču pārdošanu ar zaudējumiem.

21

Savu lēmumu reģionālā administrācija pamatoja ar apsvērumiem tostarp par patērētāju tiesību aizsardzību. Tādējādi tā vispirms uzskatīja, ka atlaidēm “nebūtu jākaitē patērētāju un lietotāju spējai sniegt pienācīgu līgumisku piekrišanu attiecībā uz konkrēta uzņēmēja vai uzņēmuma piemēroto cenu patieso līmeni”. Pēc tam tā arī ņēma vērā “sociālo nozīmīgumu, kas piemīt šim pārkāpumam, kurš skar visus Mursijas reģiona komersantus un patērētājus [..], jo pārkāpuma izdarītājam ir vairāki ekonomiski mērķi, tostarp arī radīt piedāvājumus, kas darbojas kā ēsma vai āķis, pievilinot attiecīgajām precēm, lai mudinātu patērētājus iegādāties tā paša uzņēmuma preces vai pakalpojumus, kā arī slēpts nodoms atturēt konkurentus vai atbrīvoties no konkurentiem”. Visbeidzot, nosakot naudas soda apmēru, tā ņēma vērā “patērētāju interesēm nodarīta smaga kaitējuma” kritēriju, kas ir paredzēts Reģionālā likuma 11/2006 55. pantā. Taču tā neprecizēja, cik lielā mērā Europamur rīcība konkrēti ir kaitējusi patērētāju interesēm, ņemot vērā, ka saskaņā ar valdošo LOCM 14. panta interpretāciju pārdošana ar zaudējumiem pati par sevi esot tāda, kas rada kaitējumu patērētājiem un klientiem.

22

Europamur apstrīdēja minēto lēmumu, tostarp apgalvojot, ka ir vajadzīgs, lai mazie uzņēmēji varētu pielīdzināt savas cenas konkurentu cenām, ka attiecībā uz to ir jāievēro no LCD 17. panta izrietošais pierādīšanas režīms un ka rīcība, par kuru uzlikts sods, nekādi nav kaitējusi patērētājiem. Tā arī apgalvoja, ka uzliktais sods esot pretrunā Savienības tiesībām, tāpēc ka Negodīgas komercprakses direktīva ar Likumu 29/2009 neesot pienācīgi transponēta valsts tiesību sistēmā, jo ar to neesot grozīts LOCM 14. panta formulējums.

23

Reģionālā administrācija tostarp apgalvoja, pirmkārt, ka LOCM sodu režīms, kas it īpaši ir paredzēts, lai aizsargātu patērētāju intereses, neesot saistīts ar LCD, kurā savukārt ir paredzētas attiecības pašu saimnieciskās darbības subjektu starpā, tāpēc LOCM 14. pantā noteiktais aizliegums varot tikt piemērots arī tad, ja nav izpildīti LCD 17. pantā paredzētie nosacījumi, un, otrkārt, ka valsts tiesību akti neesot pretrunā Savienības tiesību aktiem.

24

Šādos apstākļos Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo no 4 de Murcia (Mursijas provinces Administratīvā tiesa Nr. 4, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar abiem saviem jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopīgi, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Negodīgas komercprakses direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kas vispārīgi aizliedz piedāvāt tirdzniecībai vai pārdot preces ar zaudējumiem un paredz izņēmumus no šā aizlieguma, kuri ir balstīti uz šajā direktīvā neparedzētiem kritērijiem.

26

Spānijas valdība un Eiropas Komisija apšauba lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, pamatojoties uz to, ka pamatlietā aplūkotie fakti, to ieskatā, neietilpstot Negodīgas komercprakses direktīvas piemērošanas jomā. Proti, šī direktīva, kā izrietot no tās 2. un 3. panta, esot piemērojama tikai attiecībā uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi pret patērētājiem un tātad neesot piemērojama attiecībā uz negodīgu komercpraksi pašu tirgotāju starpā. Taču šajā lietā nav strīda par to, ka pārdošana ar zaudējumiem ir notikusi tirgotāju starpā.

27

Ar šo argumentāciju Spānijas valdība un Komisija būtībā apstrīd, ka atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem būtu Tiesas kompetencē.

28

Šajā ziņā, lai arī – kā savu secinājumu 42. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – Negodīgas komercprakses direktīva patiešām ir piemērojama tikai attiecībā uz praksi, kas tieši kaitē patērētāju ekonomiskajām interesēm, un tādējādi nav piemērojama attiecībā uz darījumiem tirgotāju starpā, taču no šā apstākļa tik un tā nav secināms, ka Tiesas kompetencē nebūtu atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem, ko tai uzdevusi iesniedzējtiesa.

29

Proti, Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka tās kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību normām situācijās, kurās, lai arī pamatlietas fakti neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tomēr šo tiesību normas ir padarītas piemērojamas ar valsts tiesību aktiem, kuros Savienības tiesību piemērošanas jomā neietilpstošas situācijas tiek risinātas tāpat, kā tas tiek darīts Savienības tiesībās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 18. oktobris, Nolan, C‑583/10, EU:C:2012:638, 45. punkts, un 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 53. punkts). Šādā situācijā Eiropas Savienības interesēs pavisam noteikti ir, ka – tālab, lai izvairītos no turpmākām interpretācijas atšķirībām, – no Savienības tiesībām aizgūtās tiesību normas tiek interpretētas vienveidīgi (spriedums, 2012. gada 18. oktobris, Nolan, C‑583/10, EU:C:2012:638, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā gadījumā no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Negodīgas komercprakses direktīvas normas ar valsts tiesību aktiem ir padarītas piemērojamas tādām situācijām kā pamatlietā aplūkotā, kuras neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

31

Proti, kā savu secinājumu 46.–51. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, LOCM 14. pants, ar kuru mazumtirdzniecībā ir aizliegta pārdošana ar zaudējumiem, ir jāuzskata par Negodīgas komercprakses direktīvas transpozīciju. Turklāt, tā kā LOCM sestajā papildnoteikumā šis aizliegums ir attiecināts arī uz vairumtirgotājiem un LOCM 14. pantā paredzētais aizliegums ir vienādi piemērojams attiecībā uz pārdošanām gan vairumtirgotāju un mazumtirgotāju starpā, gan mazumtirgotāju un patērētāju starpā, iesniedzējtiesas lūgtā Negodīgas komercprakses direktīvas interpretācija uz abiem šiem pārdošanas veidiem ir attiecināma vienādi. No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu arīdzan izriet, ka Europamur tika sodīta, pamatojoties uz LOCM 14. pantu, tieši par kuru tiek vaicāts prejudiciālajos jautājumos.

32

Tāpēc Savienības interesēs pavisam noteikti ir, ka – tālab, lai izvairītos no turpmākām interpretācijas atšķirībām, – no Savienības tiesībām aizgūtās tiesību normas tiek interpretētas vienveidīgi.

33

Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesas kompetencē ir atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem.

34

Lai atbildētu uz šā sprieduma 25. punktā pārformulēto jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Negodīgas komercprakses direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kas vispārīgi aizliedz piedāvāt tirdzniecībai vai pārdot preces ar zaudējumiem un neparedz vajadzību, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma faktisko apstākļu kopumu, noteikt, vai attiecīgā komercdarbība ir “negodīga” Negodīgas komercprakses direktīvas 5.–9. pantā izklāstīto kritēriju gaismā, kā arī neatzīst kompetentajām tiesām šajā ziņā rīcības brīvību, ja vien šī tiesību norma kalpo ar patērētāju tiesību aizsardzību saistītiem mērķiem (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2013. gada 7. marts, Euronics Belgium, C‑343/12, EU:C:2013:154, 30. un 31. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

35

Pirmkārt, par aplūkojamās valsts tiesību normas mērķiem ir jāsaka, ka ar LOCM, kā tas izriet no šā likuma preambulas, ir paredzēts aizsargāt patērētāju tiesības. Turklāt, iesniedzējtiesas ieskatā, šādi nospraustais mērķis ir jāņem vērā arī tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kura attiecas uz pārdošanu vairumtirgotāju un sīktirgotāju starpā, jo šīs pārdošanas sekas skar patērētāju. Proti, iepērkoties mazajos tirdzniecības uzņēmumos, patērētājs gūstot labumu no kopīgas pasūtījumu veikšanas vairumtirdzniecības noliktavā, bez kuras šis mazumtirgotājs nespētu sacensties ar lielajiem izplatīšanas tīkliem un lielveikaliem, kuriem ir lielāka pirktspēja.

36

Šis konstatējums ir apstiprināts reģionālās administrācijas pieņemtajā lēmumā par soda uzlikšanu. Proti, kā izriet no šā sprieduma 21. punkta, gan minēto lēmumu, gan naudas soda apmēru reģionālā administrācija pamatoja ar apsvērumiem par patērētāju tiesību aizsardzību.

37

Turklāt iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Negodīgas komercprakses direktīvu tieši saistībā ar šādi identificētajiem LOCM 14. panta mērķiem.

38

Otrkārt, jautājumā par to, vai pamatlietā aplūkotais aizliegums pārdot ar zaudējumiem judikatūras izpratnē ir vispārīgs vai arī izņēmumi no šā aizlieguma ļauj valsts tiesām, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma faktisko apstākļu kopumu, noteikt, vai attiecīgā pārdošana ar zaudējumiem ir “negodīga” Negodīgas komercprakses direktīvas 5.–9. pantā izklāstīto kritēriju gaismā, ir jāatgādina, ka minētās direktīvas 5. pantā ir izklāstīti kritēriji, kas ļauj noteikt apstākļus, kuros komercprakse ir jāuzskata par negodīgu un tāpēc aizliedzamu (rīkojums, 2013. gada 7. marts, Euronics Belgium, C‑343/12, EU:C:2013:154, 25. punkts).

39

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka ar Negodīgas komercprakses direktīvu tiek pilnībā saskaņoti noteikumi par uzņēmumu negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem un ka tādējādi dalībvalstis nedrīkst – kā tas ir skaidri paredzēts tās 4. pantā – noteikt pasākumus, kas ir ierobežojošāki par minētajā direktīvā paredzētajiem pasākumiem, pat ne lai nodrošinātu augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 14. janvāris, Plus Warenhandelsgesellschaft, C‑304/08, EU:C:2010:12, 41. punkts, un rīkojumu, 2011. gada 30. jūnijs, Wamo, C‑288/10, EU:C:2011:443, 33. punkts).

40

Šajā gadījumā, pirmkārt, nav strīda par to, ka saskaņā ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesību normu pārdošana ar zaudējumiem pati par sevi tiek uzskatīta par negodīgu komercpraksi un ka valsts tiesām nav, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma faktisko apstākļu kopumu, jānosaka, vai minētā pārdošana ir negodīga Negodīgas komercprakses direktīvas 5.–9. pantā izklāstīto kritēriju gaismā. Otrkārt, nav arī apstrīdēts, ka abi izņēmumi no LOCM 14. pantā noteiktā aizlieguma veikt pārdošanu ar zaudējumiem ir balstīti uz šajā direktīvā neparedzētiem kritērijiem.

41

Taču šā sprieduma 39. punktā atgādinātās judikatūras atziņa ir tāda, ka dalībvalstis nedrīkst, noteikdamas kādus no minētās direktīvas 5. pantā izklāstītajiem kritērijiem atšķirīgus kritērijus, paredzēt pasākumus, kas ir ierobežojošāki par minētajā direktīvā paredzētajiem pasākumiem.

42

Turklāt viens no šādi aizliegtajiem ierobežojošākajiem pasākumiem – kā savu secinājumu 62.–64. punktā norādījis ģenerāladvokāts – ir arī LOCM 14. pantā paredzētā pierādīšanas pienākuma pāreja. Proti, tā kā pārdošana ar zaudējumiem nav Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikumā minēto darbību vidū, sodīšana par šādas pārdošanas ar zaudējumiem aizlieguma pārkāpšanu ir veicama pēc tam, kad, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma faktisko apstākļu kopumu, ir izvērtēts, vai minētā pārdošana ir “negodīga” šīs direktīvas 5.–9. pantā izklāstīto kritēriju gaismā, un tā nav veicama, balstoties uz prezumpciju, kas tirgotājam ir jāatspēko (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, VTB‑VAB un Galatea, C‑261/07 un C‑299/07, EU:C:2009:244, 65. punkts, par aizliegumu izdarīt patērētājiem saistītus piedāvājumus).

43

Šādos apstākļos uz vaicāto ir jāatbild, ka Negodīgas komercprakses direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kas vispārīgi aizliedz piedāvāt tirdzniecībai vai pārdot preces ar zaudējumiem un paredz izņēmumus no šā aizlieguma, kuri ir balstīti uz šajā direktīvā neparedzētiem kritērijiem.

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kas vispārīgi aizliedz piedāvāt tirdzniecībai vai pārdot preces ar zaudējumiem un paredz izņēmumus no šā aizlieguma, kuri ir balstīti uz šajā direktīvā neparedzētiem kritērijiem.