—

M. S. vārdā – T. Scott, QC, un E. Bennet, barrister, kurus pilnvarojusi M. Barnes, solicitor,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,

—

Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin, pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2008. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās (OV 2009, L 7, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp M. S., kas dzīvo Vācijā, un P. S., kas dzīvo Apvienotajā Karalistē, saistībā ar uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu.

3

Regulas Nr. 4/2009 preambulas 9., 27., 31. un 32. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Šīs regulas IV nodaļas nosaukums ir “Nolēmumu atzīšana, izpildāmība un izpilde”. Tajā ir ietverts šīs regulas 16.–43. pants.

5

Minētās regulas 17. panta “Exequatur [eksekvatūras] atcelšana”, kurš ietverts IV nodaļas 1. iedaļā saistībā ar “nolēmum[iem], kas pieņemti dalībvalstī, kurai ir saistošs Hāgas 2007. gada Protokols”, 1. punktā ir paredzēts:

“Nolēmumus, kas pieņemti dalībvalstīs, kurām ir saistošs Hāgas 2007. gada Protokols, citās dalībvalstīs atzīst bez kādas īpašas procesuālās kārtības un bez iespējas iebilst pret tā atzīšanu.”

6

Minētās IV nodaļas 1. iedaļā ir arī ietverts šīs pašas regulas 20. pants. Šī panta “Dokumenti izpildei” 1. punktā ir precizēti dokumenti, kurus prasītājs iesniedz “kompetentām izpildes iestādēm”.

7

Regulas Nr. 4/2009 41. panta “Izpildes process un izpildes nosacījumi” 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu izpildes kārtību reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti. Dalībvalstī pieņemtu nolēmumu, kas ir izpildāms izpildes dalībvalstī, izpilda saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem kā šajā izpildes dalībvalstī pieņemtus nolēmumus.”

8

Regulas Nr. 4/2009 V nodaļā “Tiesu (iestāžu) pieejamība” ir ietverts tās 44.–47. pants. Šīs regulas 45. pantā “Juridiskās palīdzības saturs” ir noteikts:

“Saskaņā ar šo nodaļu sniegta juridiskā palīdzība ir palīdzība, kas vajadzīga, lai puses uzzinātu savas tiesības un varētu tās aizstāvēt, kā arī lai garantētu, ka ar centrālo iestāžu starpniecību vai tieši kompetentām iestādēm iesniegtus pieteikumus izskata pilnībā un efektīvi. [..]

[..]”

9

Šīs pašas regulas 49.–63. pants ir ietverts tās VII nodaļā “Centrālo iestāžu sadarbība”. Regulas Nr. 4/2009 49. panta “Centrālo iestāžu iecelšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis ieceļ vienu centrālo iestādi, lai tā pildītu pienākumus, kas ar šo regulu ir uzlikti tādām iestādēm.”

10

Regulas Nr. 4/2009 51. panta “Centrālo iestāžu īpašās funkcijas” 1. punktā ir paredzēts:

“Centrālās iestādes sniedz palīdzību saistībā ar pieteikumiem, kas ir iesniegti saskaņā ar 56. pantu. Tās konkrēti:

11

Saskaņā ar šīs regulas 55. pantu “Pieteikuma iesniegšana, izmantojot centrālās iestādes”:

“Pieteikumu saskaņā ar šo nodaļu iesniedz centrālajai saņēmējas dalībvalsts iestādei ar tās dalībvalsts centrālās iestādes starpniecību, kurā pieteikuma iesniedzējs dzīvo.”

12

Minētās regulas 56. pantā “Pieejamie pieteikumi” ir noteikts:

“1.   Kreditors, kas vēlas atgūt uzturēšanas līdzekļus saskaņā ar šo regulu, var izmantot šādus pieteikumus:

[..]

[..]

4.   Ja šajā regulā nav paredzēts savādāk, 1. un 2. punktā minētos pieteikumus nosaka saskaņā ar saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem un attiecībā uz tiem piemēro šīs valsts noteikumus par jurisdikciju.”

13

Šīs pašas regulas 76. pantā “Stāšanās spēkā” ir paredzēts:

“Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

[..]

Izņemot noteikumus, kas minēti otrajā daļā, šo regulu piemēro no 2011. gada 18. jūnija, ja vien Hāgas 2007. gada Protokolu šajā laikā piemēro Kopienā. Ja tā nav, šo regulu piemēro, sākot no dienas, kad Kopienā piemēro šo protokolu.

[..]”

14

Saskaņā ar Civil Jurisdiction and Judgments (Maintenance) Regulations 2011 (2011. gada Noteikumi par jurisdikciju un spriedumiem civillietās (uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums)) 1. pielikuma 4. pantu:

“1.   Ievērojot 2. punkta noteikumus, ja nolēmums par uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu ir izpildāms Apvienotajā Karalistē atbilstoši Regulas [Nr. 4/2009] IV nodaļas 1. iedaļai, tiesa, kurai ir iesniedzams pieteikums par izpildi, ir

[..]

2.   Pieteikumu par izpildi nosūta uz Family Court [..] (“izpildes tiesa)”

[..].

4.   Nolēmuma, ar kuru noteikts uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, izpildes mērķiem

kā tad, ja nolēmumu būtu pieņēmusi izpildes tiesa.”

15

Iesniedzējtiesa precizē, ka centrālā iestāde, kura norīkota saistībā ar Angliju un Velsu saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 49. pantu, ir Lord Chancellor (Lielbritānija), kas savukārt savas izpildes funkcijas ir nodevis Reciprocal Enforcement of Maintenance Orders Unit (Rīkojumu par uzturlīdzekļiem savstarpējas izpildes nodaļa, turpmāk tekstā – “REMO”).

16

S. k‑gs un k‑dze noslēdza laulību 2005. gadā un šķīra to 2012. gadā. Viņiem ir divi bērni, kuri lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas datumā bija deviņus un piecus gadus veci. Viņu laulība tika šķirta Amtsgericht Walsrode (Valsrodes pirmās instances tiesa, Vācija), kas ar 2014. gada 7. augusta rīkojumu (turpmāk tekstā – “Vācijas tiesas rīkojums”) noteica pasākumus, ar kuriem tiek regulētas šo abu bērnu uzturlīdzekļu tiesības.

17

Kopš šķiršanās S. k‑dze un viņas bērni dzīvo Vācijā. S. k‑gs dzīvo un strādā Apvienotajā Karalistē. Viņš atsakās maksāt uzturlīdzekļus, kas paredzēti saskaņā ar Vācijas tiesas rīkojumu, apgalvojot, ka S. k‑dze rada šķēršļus viņa saskarsmei ar bērniem.

18

Iesniedzējtiesā, High Court of Justice (England and Wales), Family Division (Augstākā Tiesa (Anglija un Velsa), Ģimenes tiesību nodaļa, Apvienotā Karaliste) tika iesniegts S. k‑dzes pieteikums, kas balstīts uz Regulas Nr. 4/2009 normām, par Vācijas tiesas rīkojuma izpildi.

19

Šī tiesa norāda, ka tai vispirms ir jānosaka, vai tāds pieteikums par rīkojuma izpildi, ar kuru tiek regulēts uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, par kādu ir runa pamatlietā, var tikt tieši iesniegts tiesā, kuras kompetencē ir uzturlīdzekļu lietas, šajā gadījumā Family Court (Ģimenes lietu tiesa, Apvienotā Karaliste), vai arī šis pieteikums jebkurā gadījumā ir vispirms jāiesniedz Regulas Nr. 4/2009 49. pantā paredzētajai centrālajai iestādei, kas šajā gadījumā ir Lord Chancellor, kura to nosūtīs Family Court (Ģimenes lietu tiesa) ar REMO starpniecību.

20

Iesniedzējtiesa norāda uz atšķirībām valstu tiesu pieejā un šajā ziņā atsaucas uz divām lietām. Pirmajā lietā kompetentā tiesa ir uzskatījusi, ka prasītāja var tieši iesniegt savu lūgumu par nolēmuma izpildi Family Court (Ģimenes lietu tiesa) un ka ir jābūt pieļautai kļūdai tiesību normās, ar kurām ir noteikts pienākums vērsties centrālajā iestādē. Otrajā lietā, kas attiecas nevis uz nolēmuma izpildi, bet gan uz tā grozīšanu, kompetentā tiesa ir paudusi šaubas saistībā ar spriedumu pirmajā lietā un ir uzskatījusi, ka prasītājai obligāti ir jāiesniedz savs pieteikums ar centrālās iestādes starpniecību. Iesniedzējtiesa piebilst, ka REMO, iztaujāta pamatlietas ietvaros, apgalvoja, ka valsts tiesību aktos nav pieļauta kļūda, paredzot obligātu vēršanos pie centrālās iestādes, un ka attiecīgās valsts tiesību normas apzināti ir šādi formulētas.

21

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā gan Regulas Nr. 4/2009 IV nodaļas tiesību normu formulējumu, tostarp to normu, kas iekļautas šīs nodaļas 1. iedaļā un ir piemērojamas attiecībā uz Vācijas Republiku, gan minētās regulas mērķi, ir jābūt iespējai tieši iesniegt pieteikumu par nolēmuma izpildi uzturēšanas saistību jomā Family Court (Ģimenes lietu tiesa) gluži tāpat kā pilnīgi iekšējas situācijas gadījumā.

22

Iesniedzējtiesa apgalvo, ka tomēr pastāv šaubas par šo jautājumu un ka šis jautājums ir aktuāls vairāku lietu ietvaros Apvienotajā Karalistē.

23

Šādos apstākļos High Court of Justice (England & Wales), Family Division (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Ģimenes tiesību nodaļa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Iesniedzējtiesa lūdza piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu 1. punktu. Šis lūgums tika noraidīts ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 27. jūnija rīkojumu lietā S. (C‑283/16, nav publicēts, EU:C:2016:482). Ar 2016. gada 6. jūnija lēmumu Tiesas priekšsēdētājs noteica, ka šīs lietas izskatīšana ir prioritāra.

25

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 4/2009 IV nodaļas normas ir jāinterpretē tādējādi, ka uzturlīdzekļu kreditors, kuram par labu dalībvalstī ir pieņemts nolēmums un kurš vēlas panākt tā izpildi citā dalībvalstī, var tieši iesniegt savu pieteikumu šīs pēdējās minētās dalībvalsts kompetentajai iestādei, šajā gadījumā specializētajai tiesai, vai arī tam var tikt noteikts pienākums iesniegt savu pieteikumu šai kompetentajai iestādei ar izpildes dalībvalsts centrālās iestādes starpniecību.

26

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāinterpretē Regulas Nr. 4/2009 41. panta 1. punkts, ar ko noteikta kārtība un izpildes nosacījumi, atbilstoši kuriem dalībvalstī ir jāizpilda citā dalībvalstī izdots nolēmums uzturēšanas saistību jomā.

27

Šīs tiesību normas pirmajā teikumā ir paredzēts, ka, ievērojot citas Regulas Nr. 4/2009 tiesību normas, citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu izpildes kārtību reglamentē “izpildes dalībvalsts tiesību akti”, un otrajā teikumā ir paredzēts, ka šādu nolēmumu izpilda saskaņā ar “tiem pašiem nosacījumiem” kā šajā izpildes dalībvalstī pieņemtus nolēmumus.

28

Norādot uz izpildes dalībvalsts tiesību piemērošanu, minētās tiesību normas pirmais teikums pirmšķietami varētu tikt interpretēts tādējādi, ka izpildes dalībvalsts var savos izpildes kārtības noteikumos paredzēt pienākumu vērsties pie saņēmējas dalībvalsts centrālās iestādes.

29

Tomēr, ņemot vērā šīs pašas tiesību normas otrā teikuma formulējumu, atbilstoši kuram nolēmumu izpilda saskaņā ar “tiem pašiem nosacījumiem” kā šajā izpildes dalībvalstī pieņemtus nolēmumus, varētu uzskatīt, ka 41. panta 1. punktam ir pretrunā obligātā vēršanās pie centrālās iestādes, ja tas nav paredzēts pilnībā iekšējās situācijās, kā tas ir tās dalībvalsts gadījumā, kuras iesniedzējtiesas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek izskatīts šajā lietā.

30

Līdz ar to ir svarīgi izvērtēt jēdziena “tie paši nosacījumi” apjomu, lai noteiktu, vai tāds tiesiskais regulējums, kāds paredzēts 2011. gada Noteikumu par jurisdikciju un spriedumiem civillietās (uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums) 1. pielikuma 4. panta 4. punkta a), b) un c) apakšpunktā, atbilst Regulas Nr. 4/2009 41. panta 1. punktam, pat ja tāds uzturlīdzekļu kreditors kā S. k‑dze, atšķirībā no kreditora pilnīgi iekšējās situācijās, nevar tieši vērsties kompetentajā tiesā.

31

Šajā ziņā ir jāņem vērā Regulas Nr. 4/2009 mērķis un sistēma, kurā ietilpst tās 41. panta 1. punkts.

32

Runājot par šīs regulas mērķi, no travaux préparatoires un tostarp Komisijas 2004. gada 15. aprīļa Zaļās grāmatas par uzturēšanas saistībām (COM(2004) 254, galīgā redakcija) izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies aizstāt tiesību normas uzturēšanas saistību jomā, kuras ietvertas Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.), ar tiesību normām, kas, ņemot vērā uzturlīdzekļu jautājumu noregulēšanai raksturīgo īpašo steidzamību, atvieglo procesu izpildes tiesā un tādējādi padara to ātrāku.

33

Šajā pašā ziņā Tiesa ir atgādinājusi, ka Regulas Nr. 4/2009 mērķis ir cik vien iespējams veicināt starptautisku uzturlīdzekļu prasījumu piedziņu (spriedums, 2014. gada 18. decembris, Sanders un Huber, C‑400/13 un C‑408/13, EU:C:2014:2461, 41. punkts).

34

Šie vienkāršības un ātruma mērķi arī izriet no Regulas Nr. 4/2009 preambulas 9. un 27. apsvēruma. Šajā 9. apsvērumā ir uzsvērts, ka uzturlīdzekļu kreditoram vajadzētu būt iespējai vienā dalībvalstī vienkārši iegūt nolēmumu, kas būtu automātiski izpildāms kādā citā dalībvalstī bez turpmākām formalitātēm. Atbilstoši tās preambulas 27. apsvērumam viens no Regulas Nr. 4/2009 mērķiem ir pēc iespējas ierobežot formālas izpildes prasības, kas varētu palielināt uzturlīdzekļu kreditora izmaksas.

35

Turklāt ir arī jāpiemin Regulas Nr. 4/2009 preambulas 31. un 32. apsvērums. Šīs regulas preambulas 31. apsvērumā ir uzsvērta likumdevēja griba izveidot sadarbību starp centrālajām iestādēm, lai atvieglotu uzturlīdzekļu pārrobežu piedziņu un sniegtu atbalstu uzturlīdzekļu kreditoriem, lai tie varētu realizēt savas tiesības citā dalībvalstī. Minētās regulas preambulas 32. apsvērumā šādas palīdzības izmantošana ir kvalificēta kā “tiesības”.

36

Sistēma, kurā ietilpst Regulas Nr. 4/2009 41. panta 1. punkts, atspoguļo šos vienkāršības un ātruma mērķus šis regulas IV nodaļā un paredz tās VII nodaļā iespēju izmantot centrālo iestāžu palīdzību.

37

Tādējādi nevienā šīs IV nodaļas “Nolēmumu atzīšana, izpildāmība un izpilde”, kurā ietilpst 41. panta 1. punkts, normā nav paredzēta īpaša procesuālā kārtība, kas papildinātu pilnīgi iekšējiem pieteikumiem piemērojamo procesuālo kārtību, un tostarp nav paredzēta obligāta vēršanās pie dalībvalstu centrālajām iestādēm.

38

Pienākuma vērsties pie centrālajām iestādēm neesamība ir vēl uzsvērta saistībā ar lēmumiem, kas pieņemti tādā dalībvalstī, kurai ir saistošs protokols par uzturēšanas saistībām piemērojamiem tiesību aktiem, kas noslēgts Hāgā 2007. gada 23. novembrī, kā Vācijas Federatīvā Republika. IV nodaļas 17. panta “Exequatur atcelšana” 1. punktā ir precizēts, ka šos nolēmumus atzīst citās dalībvalstīs bez kādas īpašas procesuālās kārtības. Minētās IV nodaļas 20. panta 1. punktā ir precizēti dokumenti, kurus prasītājs “kompetentām izpildes iestādēm iesniedz”; šis formulējums ļauj uzskatīt, ka dokumenti tiek iesniegti tieši kompetentajām iestādēm.

39

Vēršanās pie centrālajām iestādēm ir paredzēta Regulas Nr. 4/2009 VII nodaļas par sadarbību starp centrālajām iestādēm normās. Saskaņā ar šīs regulas 51. panta 1. punktu centrālās iestādes sniedz palīdzību saistībā ar pieteikumiem, kas iesniegti saskaņā tās 56. pantu, tostarp pārsūtot šos pieteikumus. Saskaņā ar šo pēdējo minēto pantu kreditors, kas vēlas atgūt uzturēšanas līdzekļus, “var” iesniegt pieteikumu, tostarp lai izpildītu nolēmumu, kas pieņemts vai atzīts saņēmējā dalībvalstī. Šādā gadījumā tas saskaņā ar minētās regulas 55. pantu ir adresēts dalībvalsts centrālajai iestādei, kurā ir kreditora dzīvesvieta un kurai šis pieteikums ir jāpārsūta saņēmējas dalībvalsts centrālajai iestādei.

40

No Regulas Nr. 4/2009 51. un 56. panta, aplūkojot tos kopsakarā ar tās preambulas 31. un 32. apsvērumu, izriet, ka palīdzības pieteikums, kas iesniegts centrālajām iestādēm saskaņā ar šīs regulas VII nodaļas normām, ir tiesības, nevis pienākumi. Līdz ar to šī palīdzība ir fakultatīva un ir piemērojama vienīgi, ja uzturlīdzekļu kreditors vēlas to izmantot, piemēram, lai pārvarētu atsevišķas konkrētas grūtības kā uzturlīdzekļu kreditora atrašanās vietas noteikšana.

41

No tā izriet, ka Regulā Nr. 4/2009 ir paredzēti divi alternatīvi veidi, kā vērsties pie kompetentajām tiesām: viens – tieši, atbilstoši šīs regulas IV nodaļas normām, un otrs – ar centrālo iestāžu starpniecību, ja uzturlīdzekļu kreditors lūdz centrālās iestādes palīdzību savā dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar minētās regulas VII nodaļas normām.

42

Šo analīzi apstiprina Regulas Nr. 4/2009 45. panta formulējums, kurš ietilpst tās V nodaļā. Šajā pantā, kurš attiecas uz juridisko palīdzību, ir tieši nošķirti divi alternatīvi veidi, kas ļauj uzturēšanas līdzekļu kreditoram iesniegt izpildes pieteikumu, proti, ar centrālo iestāžu starpniecību “vai” tieši kompetentajām iestādēm.

43

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka uzturlīdzekļu kreditoram noteiktais pienākums saskaņā ar tādu tiesisko regulējumu, par kādu ir runa pamatlietā, proti, vērsties pie uzņemošās dalībvalsts centrālās iestādes, lai gan tas vēlas tieši vērsties pie kompetentajām iestādēm saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 IV nodaļu, un kas iesniedzējtiesas ieskatā rada papildu termiņus, ir pretrunā šīs regulas 41. panta 1. punktam, aplūkojot to kopsakarā ar minētās regulas mērķi un sistēmu, kurā ietilpst šī norma.

44

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 4/2009 IV nodaļas normas, un konkrēti tās 41. panta 1. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka uzturlīdzekļu kreditors, kuram par labu dalībvalstī ir pieņemts nolēmums un kurš vēlas panākt tā izpildi citā dalībvalstī, var tieši iesniegt pieteikumu šīs pēdējās minētās dalībvalsts kompetentajai iestādei, šajā gadījumā specializētai tiesai, un tam nevar noteikt pienākumu iesniegt savu pieteikumu šai kompetentajai iestādei ar izpildes dalībvalsts centrālās iestādes starpniecību.

45

Otrais jautājums attiecas uz sekām, kādas izpildes dalībvalstij rodas, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, un tas konkrēti attiecas uz to, vai pastāv pienākums ieviest procesuālo kārtību vai mehānismu, kas ļautu tieši vērsties izpildes dalībvalsts kompetentajā iestādē.

46

Lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, ir jānorāda ne vien tas, vai dalībvalstīm ir jāievieš šāda procesuālā kārtība vai mehānisms, bet tādā gadījumā, par kādu ir runa pamatlietā, arī jāprecizē valsts tiesas pienākumi.

47

Runājot par regulas īstenošanu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 288. panta otro daļu šāds tiesību akts uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojams visās dalībvalstīs.

48

Regulas tiešā piemērojamība prasa, lai tās stāšanās spēkā un tās piemērošana – labvēlīga vai nelabvēlīga tiesību subjektiem – notiktu bez jebkāda pasākuma tās transponēšanai valsts tiesību sistēmā, izņemot gadījumu, kad attiecīgajā regulā pašām dalībvalstīm ir ļauts pieņemt normatīvus, administratīvus un finansiālus aktus, kas ir nepieciešami, lai minētās regulas normas varētu tikt efektīvi piemērotas (spriedums, 2012. gada 14. jūnijs, Association nationale d’assistance aux frontières pour les étrangers, C‑606/10, EU:C:2012:348, 72. punkts).

49

Šajā gadījumā Regulas Nr. 4/2009, kura ir kļuvusi piemērojama no 2011. gada 18. jūnija, 76. pantā ir nošķirtas tās tiesību normas, kuras piemēro no cita, nevis tās spēkā stāšanās datuma, proti, no 2009. gada 20. janvāra. Laikposmā starp šiem diviem datumiem dalībvalstīm attiecīgajā gadījumā ir jāgroza savi valsts tiesību akti, pieskaņojot to procesuālos noteikumus, lai izvairītos no jebkādām pretrunām ar Regulu Nr. 4/2009, un tostarp ļautu tādiem uzturlīdzekļu kreditoriem kā S. k‑dze izmantot savas tiesības tieši vērsties izpildes dalībvalsts kompetentajā iestādē, kā tas ir paredzēts šajā regulā.

50

Katrā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesai, kurai ir pienākums, īstenojot savu kompetenci, piemērot Savienības tiesības, ir arī pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu efektivitāti, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot tām pretrunā esošu, pat vēlāk pieņemtu valsts tiesību akta normu, nelūdzot vai negaidot, kad to atcels likumdevējs vai tā tiks atcelta jebkādā citā konstitūcijā paredzētā kārtībā (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumus, 1978. gada 9. marts, Simmenthal, 106/77, EU:C:1978:49, 21. un 24. punkts; 2010. gada 22. jūnijs, Melki un Abdeli, C‑188/10 un C‑189/10, EU:C:2010:363, 43. punkts, un 2015. gada 4. jūnijs, Kernkraftwerke Lippe‑Ems, C‑5/14, EU:C:2015:354, 32. punkts).

51

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka dalībvalstīm ir jānodrošina pilnīga Regulas Nr. 4/2009 41. panta 1. punktā paredzēto tiesību efektivitāte, attiecīgajā gadījumā grozot to procesuālās normas. Katrā ziņā valsts tiesai ir jāpiemēro šī 41. panta 1. punkta noteikumi, vajadzības gadījumā nepiemērojot pretrunā esošās valsts tiesību normas un līdz ar to ļaujot uzturlīdzekļu kreditoram iesniegt savu pieteikumu tieši izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei, pat ja valsts tiesībās tas nav paredzēts.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: