–

F. Sleutjes vārdā – C. Peters, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – M. Hellmann un T. Henze, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – J. Vláčil un M. Smolek, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un M. de Ree, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – R. Troosters un S. Grünheid, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Direktīvas 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (OV 2010, L 280, 1. lpp.) 3. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts kriminālprocesā pret F. Sleutjes saistībā ar ceļu satiksmes negadījuma vietas atstāšanu.

3

Direktīvas 2010/64 preambulas 14., 17. un 30. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta “Priekšmets un darbības joma” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ar šo direktīvu paredz noteikumus attiecībā uz tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā.

2.   Tiesības, kas minētas 1. punktā, attiecas uz personām no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai kā citādi ir šīs personas informējušas par to, ka tās tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process, tostarp attiecīgā gadījumā iztiesāšana un jebkādu pārsūdzību izskatīšana, ir pabeigts un ir galīgi noteikts, vai šī persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu.”

5

Minētās direktīvas 3. panta “Tiesības uz būtisku dokumentu rakstisko tulkojumu” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām, kuras nesaprot attiecīgajā kriminālprocesā lietoto valodu, pieņemamā termiņā tiktu sniegts visu tādu dokumentu rakstiskais tulkojums, kuri ir būtiski, lai nodrošinātu, ka tās spēj īstenot savas tiesības uz aizstāvību, un lai nodrošinātu taisnīgu procesu.

2.   Būtiskie dokumenti ietver jebkuru lēmumu par brīvības atņemšanu personai, jebkuru apsūdzību vai apsūdzības rakstu un jebkuru spriedumu.”

6

Gerichtsverfassungsgesetz (Tiesu iekārtas likums, turpmāk tekstā – “GVG”) 187. panta 1. punktā ir paredzēts, ka apsūdzētajam, kurš neprot vācu valodu, ir jānodrošina tulks vai tulkotājs, ja vien tas ir nepieciešams, lai viņš varētu īstenot savas tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā.

7

Turklāt minētā 187. panta 2. punktā ir noteikts, ka, lai apsūdzētais, kurš neprot vācu valodu, varētu īstenot savas tiesības uz aizstāvību, parasti ir vajadzīgs rīkojumu par brīvības atņemšanu, kā arī apsūdzības rakstu, priekšrakstu par sodu un spēkā vēl nestājušos spriedumu rakstisks tulkojums.

8

Strafprozessordnung (Kriminālprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “StPO”) 37. panta 3. punktā attiecībā uz apsūdzēto, kas neprot vācu valodu, ir norādīts, ka apsūdzētajam saprotamā valodā ir jāizsniedz tikai “spriedums” (Urteil) kopā ar tā tulkojumu.

9

StPO 407. un nākamie panti attiecas uz priekšrakstu par sodu (Strafbefehle).

10

2015. gada 2. novembrīAmtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa, Vācija) pēc Staatsanwaltschaft Aachen (Āhenes prokuratūra, Vācija) lūguma, piemērojot StPO 407. un nākamos pantus, izdeva priekšrakstu par sodu attiecībā uz F. Sleutjes, Nīderlandes pilsoni, tostarp uzliekot viņam naudas sodu par ceļu satiksmes negadījuma vietas atstāšanu.

11

Šajā priekšrakstā par sodu bija ietverta informācija par tiesību aizsardzības līdzekļiem, norādot, ka tas stāsies spēkā un tiks izpildīts tikai tad, ja F. Sleutjes divu nedēļu laikā pēc tā izsniegšanas neiesniegs iebildi vācu valodā Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa) rakstveidā vai mutvārdos, to reģistrējot šīs tiesas kancelejā.

12

Aplūkotais priekšraksts par sodu F. Sleutjes tika izsniegts 2015. gada 12. novembrī. Tas bija vācu valodā, un tam bija pievienots tulkojums holandiešu valodā, taču vienīgi attiecībā uz informāciju par tiesību aizsardzības līdzekļiem.

13

Elektroniskā pasta vēstulēs, kas 2015. gada 24. un 26. novembrī tika nosūtītas Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa), F. Sleutjes izteica savu nostāju holandiešu valodā par viņam izdoto priekšrakstu par sodu. 2015. gada 1. decembra vēstulē minētā tiesa informēja apsūdzēto par pienākumu iesniegt visas tai adresētās vēstules vācu valodā.

14

Paralēli F. Sleutjes advokāts 2015. gada 1. decembrī, izmantojot faksu, iesniedza iebildi un lūdza atjaunot sākotnējo stāvokli. Šī pati tiesa ar 2016. gada 28. janvāra rīkojumu noraidīja minēto iebildi kā nepieņemamu, to pamatojot ar nokavējumu, kā arī noraidīja lūgumu par sākotnējā stāvokļa atjaunošanu.

15

F. Sleutjes par šo rīkojumu nekavējoties iesniedza apelācijas sūdzību, kas šobrīd tiek izskatīta iesniedzējtiesā Landgericht Aachen (Āhenes apgabaltiesa, Vācija).

16

Saskaņā ar šīs tiesas viedokli abas F. Sleutjes 2015. gada 24. un 26. novembra elektroniskā pasta vēstules, lai arī tās Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa) tika iesniegtas iebildes izteikšanai paredzētajā termiņā, nav uzskatāmas par derīgu iebildi. Pat pieņemot, ka elektroniskā pasta vēstule atbilst Vācijas tiesībās noteiktajai formālajai prasībai, saskaņā ar kuru iebilde ir jāiesniedz rakstiski, šīs vēstules katrā ziņā nebija vācu valodā. Līdz ar to, ņemot vērā, ka F. Sleutjes holandiešu valodā bija informēts par pienākumu iesniegt šādu pārsūdzību vācu valodā, viņa iebilde neesot uzskatāma par pieņemamu.

17

Tomēr iesniedzējtiesa atgādina, ka, pirmkārt, StPO 37. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, ja apsūdzētais neprot vācu valodu, “spriedums” viņam ir jāpaziņo kopā ar tā tulkojumu valodā, kuru ieinteresētā persona saprot. Otrkārt, GVG 187. pantā 2. punktā ir noteikts, ka principā ir vajadzīgs tostarp priekšrakstu par sodu un spēkā vēl nestājušos spriedumu rakstisks tulkojums.

18

Šādā kontekstā iesniedzējtiesai rodas jautājums vai jēdzienā “spriedums” (Urteil) StPO 37. panta 3. punkta izpratnē, interpretējot to Direktīvas 2010/64 3. panta gaismā, būtu jāietilpst arī priekšrakstiem par sodu (Strafbefehle). Apstiprinošas atbildes gadījumā no tā izrietētu, ka F. Sleutjes izsniegtais priekšraksts par sodu nav spēkā, ja tam nav pievienots pilns tulkojums holandiešu valodā, līdz ar to iebildes iesniegšanas termiņš vēl pat neesot sācies.

19

Šādos apstākļos Landgericht Aachen (Āhenes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2010/64] 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka [StPO] 37. panta 3. punktā minētais jēdziens “spriedums” (Urteil) ietver arī priekšrakstus par sodu (Strafbefehle) [StPO] 407. un nākamo pantu izpratnē?”

20

Pirms atbildēt uz prejudiciālo jautājumu, ir jānorāda, ka Vācijas valdība savos rakstveida apsvērumos – pretēji iesniedzējtiesas interpretācijai – uzskata, ka piemērojamās valsts tiesību normas nodrošina apsūdzētajam tiesības uz priekšraksta par sodu un pret to iesniegtās iebildes tulkojumu, līdz ar to risinājums pamatlietā neesot atkarīgs no atbildes uz uzdoto jautājumu un tam tātad neesot nozīmes.

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu pieņemt nolēmumu lietā, gan jautājumu, ko tā uzdod Tiesai, atbilstība. Līdz ar to Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (spriedumi, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin, C‑182/15, EU:C:2016:630, 19. punkts, kā arī 2016. gada 8. decembris, Eurosaneamientos u.c., C‑532/15 un C‑538/15, EU:C:2016:932, 27. punkts).

22

Tāpēc tiek prezumēts, ka jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, ir atbilstīgi. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2016. gada 8. decembris, Eurosaneamientos u.c., C‑532/15 un C‑538/15, EU:C:2016:932, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Šajā gadījumā no Tiesā iesniegtajiem materiāliem acīmredzami neizriet, ka šīs lietas situācija atbilstu kādam no minētajiem gadījumiem. Turklāt Tiesas kompetencē nav izvērtēt iesniedzējtiesas piedāvāto valsts tiesību interpretāciju.

24

Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāsniedz atbilde.

25

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2010/64 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds akts kā valsts tiesībās paredzētais priekšraksts par sodu, lai uzliktu sodu par maznozīmīgiem kriminālpārkāpumiem un ko ir izdevusi tiesa vienkāršotā vienpusējā procedūrā, ir “būtisks dokuments” šī panta 1. punkta izpratnē, kura tulkojums saskaņā ar šajā normā noteiktajām formālajām prasībām ir jānodrošina aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, kuri nesaprot attiecīgajā procesā lietoto valodu, lai tie varētu īstenot savas tiesības uz aizstāvību un lai tādējādi varētu tikt nodrošināta taisnīga lietas izskatīšana.

26

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānorāda, ka Direktīvas 2010/64 1. panta 1. punktā ir paredzētas tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā. Turklāt šīs direktīvas 1. panta 2. punktā ir precizēts, ka šīs tiesības attiecas uz personām no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ir šīs personas informējušas par to, ka tās tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process, tostarp attiecīgā gadījumā iztiesāšana un jebkādu pārsūdzību izskatīšana, ir pabeigts un ir galīgi noteikts, vai šī persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu.

27

Līdz ar to tādas personas kā F. Sleutjes, kurš par viņam adresēto priekšrakstu par sodu, kas tika izsniegts, piemērojot StPO 407. un nākamos pantus, iesniedza iebildi, kuras pieņemamība tiek vērtēta apelācijas tiesvedības ietvaros, situācija acīmredzami ietilpst Direktīvas 2010/64 piemērošanas jomā, līdz ar to šai personai ir tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu, kas garantētas šajā direktīvā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, 27. punkts).

28

Attiecībā uz jautājumu, vai šajā gadījumā šīs tiesības attiecas uz minēto priekšrakstu par sodu, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2010/64 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, kuri nesaprot attiecīgajā kriminālprocesā lietoto valodu, ir tiesības saņemt visu “būtisko dokumentu” rakstisku tulkojumu.

29

Šajā ziņā, pirmkārt, šī panta 2. punktā ir precizēts, ka šie dokumenti ietver jebkuru lēmumu par brīvības atņemšanu personai, jebkuru apsūdzību vai apsūdzības rakstu un jebkuru spriedumu.

30

No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, kā arī no 2015. gada 15. oktobra sprieduma lietā Covaci (C‑216/14, EU:C:2015:686) 20. un 60. punkta izriet, ka Vācijas tiesībās paredzētais priekšraksts par sodu tiek izdots vienkāršotā procedūrā, saskaņā ar kuru šis priekšraksts būtībā tiek izsniegts, pirmkārt, tikai pēc tam, kad tiesa ir lēmusi par apsūdzības pamatotību, un, otrkārt, tā attiecīgajai personai ir pirmā iespēja uzzināt par pret to izvirzīto apsūdzību. Turklāt, ja šī persona neiesniedz iebildi divu nedēļu laikā no paziņošanas brīža, priekšraksts par sodu stājas spēkā un tajā paredzētās sankcijas kļūst izpildāmas.

31

Šādos apstākļos šāds priekšraksts par sodu vienlaicīgi ir gan apsūdzības raksts, gan spriedums Direktīvas 2010/64 3. panta 2. punkta izpratnē.

32

Otrkārt, kā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 33. punktā, gan no šīs direktīvas preambulas 14., 17. un 30. apsvēruma, gan no paša 3. panta, it īpaši tā 1. punkta, formulējuma izriet, ka tajā paredzēto tiesību uz tulkojumu mērķis ir dot attiecīgajām personām iespēju īstenot savas tiesības uz aizstāvību un nodrošināt lietas taisnīgu izskatīšanu (spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, 43. punkts).

33

Ja tāds priekšraksts par sodu kā pamatlietā tiek adresēts personai tikai attiecīgā procesa valodā, lai arī minētā persona šo valodu neprot, šī persona nevar saprast to, kas viņai tiek pārmests, un līdz ar to nevar pienācīgi īstenot savas tiesības uz aizstāvību, nesaņemot minētā priekšraksta tulkojumu sev saprotamā valodā.

34

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2010/64 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds akts kā valsts tiesībās paredzētais priekšraksts, lai uzliktu sodu par maznozīmīgiem kriminālpārkāpumiem un ko izdevusi tiesa vienkāršotā vienpusējā procedūrā, ir “būtisks dokuments” šī panta 1. punkta izpratnē, kura tulkojums saskaņā ar šajā normā noteiktajām formālajām prasībām ir jānodrošina aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, kuri nesaprot attiecīgajā procesā lietoto valodu, lai tie varētu īstenot savas tiesības uz aizstāvību un lai tādējādi varētu tikt nodrošināta taisnīga lietas izskatīšana.

35

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Direktīvas 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds akts kā valsts tiesībās paredzētais priekšraksts, lai uzliktu sodu par nelieliem kriminālpārkāpumiem un ko izdevusi tiesa vienkāršotā vienpusējā procedūrā, ir “būtisks dokuments” šī panta 1. punkta izpratnē, kura tulkojums saskaņā ar šajā normā noteiktajām formālajām prasībām ir jānodrošina aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, kuri nesaprot attiecīgajā procesā lietoto valodu, lai tie varētu īstenot savas tiesības uz aizstāvību un lai tādējādi varētu tikt nodrošināta taisnīga lietas izskatīšana.