1

Apelācijas sūdzībā Binca Seafoods GmbH (turpmāk tekstā – “Binca”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 11. marta rīkojumu lietā Binca Seafoods/Komisija (T‑94/15, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2016:164), ar kuru šī tiesa ir noraidījusi tās prasību atcelt Komisijas 2014. gada 18. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1358/2014, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 889/2008, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007 attiecībā uz bioloģiskās akvakultūras dzīvnieku izcelsmi, akvakultūras dzīvnieku turēšanas praksi, bioloģiskās akvakultūras dzīvnieku barību un produktiem un vielām, kuras atļauts izmantot bioloģiskajā akvakultūrā (OV 2014, L 365, 97. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”).

2

Padomes 2007. gada 28. jūnija Regulas (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu un par Regulas (EEK) Nr. 2092/91 atcelšanu (OV 2007, L 189, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatregula”) 1. pantā ir noteikts:

“1.   Ar šo regulu nosaka pamatu bioloģiskās ražošanas ilgtspējīgai attīstībai, vienlaikus nodrošinot iekšējā tirgus efektīvu darbību, garantējot godīgu konkurenci, nodrošinot patērētāju uzticību un aizsargājot patērētāju intereses.

Tajā ir noteikti kopēji mērķi un principi, kas ir pamatā noteikumiem, kurus atbilstīgi šai regulai pieņem attiecībā uz:

[..]

2.   Šī regula attiecas uz turpmāk norādītajiem lauksaimniecības, tostarp akvakultūras, produktiem, ja tie ir laisti tirgū vai paredzēti laišanai tirgū:

Nomedītu un nozvejotu savvaļas dzīvnieku produktus neuzskata par bioloģiskajiem produktiem.

[..]”

3

Pamatregulas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

4

Pamatregulas 15. pants, kurā ir paredzēti ražošanas noteikumi attiecībā uz akvakultūras dzīvniekiem, ir formulēts šādi:

“1.   Papildus 11. pantā paredzētajiem vispārējiem ražošanas noteikumiem lauku saimniecībā attiecībā uz akvakultūras dzīvnieku audzēšanu piemēro šādus noteikumus:

[..].”

5

Pamatregulas 38. pantā Eiropas Komisijai ir piešķirtas tiesības pieņemt minētās regulas piemērošanas noteikumus.

6

Pamatregula saskaņā ar tās 42. pantu ir piemērojama no 2009. gada 1. janvāra.

7

Komisijas 2008. gada 5. septembra Regula (EK) Nr. 889/2008, ar ko paredz sīki izstrādātus bioloģiskās ražošanas, marķēšanas un kontroles noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu (OV 2008, L 250, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), kas saskaņā ar tās 97. pantu ir piemērojama no 2009. gada 1. janvāra, 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā – tā sākotnējā redakcijā – no šīs regulas piemērošanas jomas tika izslēgti produkti, kuriem ir akvakultūras izcelsme.

8

Ar Komisijas 2009. gada 5. augusta Regulu (EK) Nr. 710/2009 (OV 2009, L 204, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmā regula, ar ko grozīta Īstenošanas regula”) Īstenošanas regulas piemērošanas joma tika paplašināta, šo regulu attiecinot uz noteiktiem akvakultūras dzīvniekiem, un Īstenošanas regulā tika iekļauti īpaši ražošanas noteikumi produktiem, kuriem ir akvakultūras izcelsme.

9

Ar Pirmo regulu, ar ko grozīta Īstenošanas regula, Īstenošanas regulas II sadaļā tika iekļauta 2.a nodaļa “Akvakultūras dzīvnieku ražošana”. Minētās nodaļas 2. iedaļā par akvakultūras dzīvnieku izcelsmi 25.e pantā tika paredzēti nosacījumi, ar kādiem nebioloģiskās akvakultūras dzīvnieki var tikt ievesti saimniecībā.

10

Sākotnējā redakcijā, kas izriet no Pirmās regulas, ar ko grozīta Īstenošanas regula, 25.e pantā bija noteikts:

“1.   Pavairošanas nolūkos vai ģenētisko krājumu uzlabošanai un tad, ja bioloģiskās akvakultūras dzīvnieki nav pieejami, saimniecībā drīkst ievietot savvaļā notvertus vai nebioloģiskās akvakultūras dzīvniekus. Pirms izmantot šādus dzīvniekus pavairošanas vajadzībām, tie vismaz trīs mēnešus jātur saskaņā ar bioloģiskās pārvaldības noteikumiem.

2.   Tirgus izmēra akvakultūras dzīvnieku ražošanā un, ja nav pieejami bioloģiskās akvakultūras dzīvnieku mazuļi, saimniecībā drīkst ievietot nebioloģiskās akvakultūras dzīvnieku mazuļus. Ražošanas ciklu vismaz pēdējās divās trešdaļās pārvalda saskaņā ar bioloģiskās pārvaldības noteikumiem.

3.   Saimniecībā ievietoto nebioloģiskās akvakultūras dzīvnieku mazuļu maksimālais procentuālais daudzums ir šāds: 80 % no 2011. gada 31. decembra [līdz 2011. gada 31. decembrim], 50 % no 2013. gada 31. decembra [līdz 2013. gada 31. decembrim] un 0 % no 2015. gada 31. decembra [līdz 2015. gada 31. decembrim].

4.   Tirgus izmēra akvakultūras dzīvnieku ražošanai paredzētu akvakultūras dzīvnieku mazuļu ievākšana savvaļā ir atļauta tikai šādos gadījumos:

11

25.i pantā “Hormonu izmantošanas aizliegums”, kurš ar Pirmo regulu, ar ko grozīta Īstenošanas regula, ir iekļauts Īstenošanas regulas II sadaļas 2.a nodaļas 4. iedaļā par pavairošanu, ir noteikts:

“Hormonu un hormonu atvasinājumu izmantošana ir aizliegta.”

12

25.k pants “Īpaši noteikumi par barību akvakultūras dzīvniekiem, kas ir gaļēdāji”, kurš Īstenošanas regulā tika ieviests ar Pirmo regulu, ar ko grozīta Īstenošanas regula, redakcijā, kas izriet no Komisijas 2012. gada 14. jūnija Īstenošanas regulas (ES) Nr. 505/2012, ar kuru groza un labo Regulu (EK) Nr. 889/2008 (OV 2012, L 154, 12. lpp.), ir formulēts šādi:

“1.   Gādājot barību akvakultūras dzīvniekiem, kas ir gaļēdāji, ievēro šādas prioritātes:

[..]

3.   Barības deva drīkst saturēt ne vairāk kā 60 % augu izcelsmes bioloģisko produktu.

4.   Lašu un foreļu fizioloģisko vajadzību robežās barības devā drīkst iekļaut astaksantīnu, kuram jābūt iegūtam galvenokārt no bioloģiskiem avotiem, piemēram, no bioloģiski audzētu vēžveidīgo čaulām. Ja nav pieejami bioloģiski avoti, drīkst izmantot dabīgos astaksantīna avotus (piemēram, Phaffia raugu).”

13

Saskaņā ar Pirmās regulas, ar ko grozīta Īstenošanas regula, 2. pantu šī regula ir piemērojama no 2010. gada 1. jūlija.

14

Tomēr Īstenošanas regulas 95. pantā ar Pirmo regulu, ar ko grozīta Īstenošanas regula, tika pievienots šāds punkts:

“11.   Kompetentā iestāde uz laiku, kura beigu termiņš ir 2013. gada 1. jūlijs, tādām akvakultūras dzīvnieku un jūras aļģu ražošanas vienībām, kuras, kamēr šī regula vēl nav stājusies spēkā, jau ir izveidotas un darbojas atbilstīgi dalībvalsts atzītiem bioloģiskās ražošanas noteikumiem, var atļaut saglabāt bioloģiskā ražotāja statusu tik ilgi, kamēr turpinās pāreja uz šīs regulas noteikumiem un ja nenotiek neattaisnota ūdens piesārņošana ar bioloģiskajā ražošanā neatļautām vielām. Šo pasākumu izmantojošie uzņēmēji paziņo kompetentajai iestādei, kuras ir attiecīgās iekārtas, zivju dīķi, sprosti vai jūras aļģu partijas.”

15

Pirmās regulas, ar ko grozīta Īstenošanas regula, 2. panta pēdējā daļā bija noteikts:

“Pamatojoties uz attiecīgiem dalībvalstu priekšlikumiem, kuriem pievienots pienācīgs pamatojums, šo regulu var pārskatīt, lai no 2013. gada 1. jūlija izdarītu tajā grozījumus.”

16

Ar Komisijas 2013. gada 24. oktobra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1030/2013 (OV 2013, L 283, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “Otrā regula, ar ko grozīta Īstenošanas regula”) pārejas perioda, kurā Pirmā regula, ar ko grozīta Īstenošanas regula, nevarēja tikt pārskatīta (turpmāk tekstā – “pārejas periods”), beigu datums, kurš atbilstoši Īstenošanas regulas 95. panta 11. punktam bija 2013. gada 1. jūlijs, tika aizstāts ar 2015. gada 1. janvāra datumu.

17

Komisijas 2013. gada 17. decembra Īstenošanas regulā (ES) Nr. 1364/2013, ar ko groza [Īstenošanas regulu] attiecībā uz nebioloģiskās akvakultūras dzīvnieku mazuļu un divvāku gliemju nebioloģiskās sēklas izmantošanu bioloģiskā akvakultūrā (OV 2013, L 343, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “Trešā regula, ar ko grozīta Īstenošanas regula”), tika grozīts Īstenošanas regulas 25.e panta 3. punkts.

18

Laikposms, kurā saimniecībā ievietoto nebioloģiskās akvakultūras dzīvnieku mazuļu maksimālais procentuālais daudzums ir 50 %, tika pagarināts līdz 2014. gada 31. decembrim.

19

Datums, līdz kuram ir jāsasniedz 0 % maksimālais procentuālais daudzums, 2015. gada 31. decembris, netika mainīts.

20

Strīdīgās regulas 1. panta 1. punktā Īstenošanas regulas 25.e panta 4. punkts tika aizstāts ar šādu:

“4.   Tirgus izmēra akvakultūras dzīvnieku ražošanai paredzētu akvakultūras dzīvnieku mazuļu ievākšana savvaļā ir atļauta tikai šādos gadījumos:

21

Šīs regulas preambulas 3. un 4. apsvērumā Īstenošanas regulas 25.e panta 4. punkta papildinājumi tika pamatoti šādi:

22

Strīdīgās regulas 1. panta 3. punktā Īstenošanas regulas 25.k panta 1. punkts tika papildināts šādi:

“e) barības produkti iegūti no nesadalītām zivīm, kas nozvejotas zvejniecībās, kuru ilgtspējība sertificēta saskaņā ar shēmu, kuru kompetentā iestāde atzinusi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Eiropas Parlamenta un Padomes [2013. gada 11. decembra] Regulā (ES) Nr. 1380/2013 [par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK (OV 2013, L 354, 22. lpp.)] noteiktajiem principiem.”

23

Ar strīdīgās regulas 1. panta 5. punktu Īstenošanas regulas 25.k pantā tika ieviests arī jauns punkts šādā redakcijā:

“5.   Ja 1. punktā uzskaitītajos barības avotos histidīna saturs nav pietiekams lašveidīgo zivju uztura vajadzību apmierināšanai un kataraktas profilaksei, šo zivju barības devā drīkst iekļaut fermentējot iegūtu histidīnu.”

24

Binca, atbilstoši Vācijas tiesībām reģistrēta ekosertificēta sabiedrība, Vācijā importē zivis “pangasijas”, kas tiek ražotas Vjetnamā akvakultūras saimniecībā ar nosaukumu “Binca Organic Farm” bioloģiskās lauksaimniecības ietvaros, un tad tās pārdod tirdzniecības partneriem Vācijā, Austrijā un Skandināvijas valstīs.

25

Binca pangasijas iegādājas saldētā veidā ar Vjetnamā reģistrēta uzņēmuma starpniecību (turpmāk tekstā – “starpnieks”), kas arī ir kotēts un ekosertificēts, kurš pārstrādā un sasaldē akvakultūras zivis un izsniedz rēķinus par precēm, kas tiek piegādātas Binca, kura rīkojas kā eksportētāja.

26

Binca pati iegādājas barību zivīm, kuras tā piegādā starpniekam, un atskaita attiecīgo summu no cenas, kas tam samaksāta.

27

Komisijai adresētā 2014. gada septembra vēstulē Binca iesniedza priekšlikumus Īstenošanas regulas grozījumiem, tostarp 25.e panta 3. punktā, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Trešo regulu, ar ko grozīta Īstenošanas regula, lai iespēja ievietot saimniecībā nebioloģiskas akvakultūras dzīvnieku mazuļus tiktu pagarināta līdz 2021. gadam.

28

2014. gada 15. oktobra vēstulē Komisija informēja Binca, ka ir uzsākts Īstenošanas regulas grozīšanas process un ka dalībvalstu un visu ieinteresēto personu nostājas tiks ņemtas vērā.

29

Strīdīgā regula tika pieņemta 2014. gada 18. decembrī.

30

2015. gada 18. februāra vēstulē Binca, pamatojoties uz LESD 265. pantu, lūdza Komisiju attiecībā uz Vjetnamā ražotām pangasijām pagarināt Īstenošanas regulas 95. panta 11. punktā paredzēto pārejas periodu līdz 2018. gada 1. janvārim.

31

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 19. februārī, Binca cēla prasību atcelt strīdīgo regulu. Tā apgalvoja, ka ir tikusi diskriminēta, jo strīdīgajā regulā Komisija paredzēja pārejas pasākumus un īpašus atkāpes noteikumus attiecībā uz citām, nevis uz tās bioloģiskām akvakultūrām. Tādējādi šī regula esot bijusi labvēlīga tās konkurentiem, bet neesot ticis paredzēts neviens pārejas pasākums vai atkāpe, kas tai varētu būt labvēlīga. Atbilstoši Binca norādītajam šādi pārejas pasākumi un atkāpes it īpaši attiecas uz dzīvnieku mazuļu izcelsmi.

32

Binca norādīja, ka citi uzņēmēji varēja turpināt izmantot marķējumu “bio” ar dažiem nosacījumiem, kas tai gan nebija pieejami. Šajā ziņā tā īpaši norādīja savā prasībā nevienlīdzīgu attieksmi pret zivju ražošanu Mekongas deltā (Vjetnama) un Eiropas iesāļūdens zonās.

33

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 21. maijā, Komisija saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 114. pantu cēla iebildi par nepieņemamību.

34

Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa noraidīja Binca prasību kā nepieņemamu, jo tai neesot bijusi interese celt prasību par strīdīgās regulas atcelšanu.

35

Apelācijas sūdzībā Binca prasījumi Tiesai ir šādi:

36

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

37

Apelācijas sūdzības pamatojumam Binca būtībā izvirza piecus pamatus, pirmkārt, par to, ka neesot ņemti vērā argumenti par konkurences aizsardzību un neesot konstatēts vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, otrkārt, par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu, treškārt, par tiesību tikt vienlīdzīgi uzklausītam pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ceturtkārt, par tiesību uz atklātu tiesas sēdi pārkāpumu un, piektkārt, par uzņēmējdarbības brīvības pārkāpumu.

38

Ar pirmo pamatu Binca pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir veikusi vērtējumu, kura beigās tā esot kļūdaini pārkvalificējusi tās prasību. Lai arī tā esot paziņojusi par diskrimināciju salīdzinājumā ar konkurentiem, kuri varējuši saglabāt marķējumu “bio” tādēļ, ka patvaļīgi un selektīvi ticis pagarināts pārejas periods, Vispārējā tiesa šo prasību esot izskatījusi kā tādu, kas ir vērsta tikai uz to, lai panāktu pārejas perioda pagarinājumu.

39

Komisija apgalvo, ka apstrīdētā rīkojuma pamatojums galvenokārt un pamatoti esot balstīts uz Binca interesi lūgt atcelt strīdīgo regulu, lai varētu turpināt tirgot pangasijas ar marķējumu “bio”, jo tās prasības pieteikumā kā prasības mērķis esot skaidri definēta Īstenošanas regulas 95. panta 11. punktā paredzētā pārejas perioda pagarināšana. Šis mērķis esot bijis arī darbībām, ko ārpus tiesvedības ir veikusi Binca un kas ir minētas apstrīdētajā rīkojumā.

40

Turklāt Komisija uzskata, ka Binca nav tādi paši konkurences apstākļi kā strīdīgās regulas adresātiem, kas ir akvakultūras saimniecību saimnieki, jo tās darbība ir pangasiju kā bioloģiskas preces importēšana.

41

Komisija piebilst, ka Binca nav iesniegusi nekādu pārliecinošu informāciju, lai pamatotu konkurences attiecību esamību starp to un citām zivju ražošanas bioloģiskās akvakultūras saimniecībām. Līdz ar to Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā tādēļ, ka neizskatīja sīkāk Binca argumentus par konkurences aizsardzību.

42

Ievadā ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa tajā celtās prasības pieņemamības izvērtēšanas posmā šo prasību izskatīja kā tādu, kas attiecas tikai uz Īstenošanas regulas 95. panta 11. punktā paredzētā pārejas perioda pagarināšanu Binca labā. Ņemot vērā, ka strīdīgajā regulā netika grozīts šis pārejas periods, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā uzskatīja, ka tās atcelšana nemainītu piemērojamās tiesību normas. Neizvērtējot citus prasības pieņemamības nosacījumus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 73. punktā tādēļ secināja, ka Binca nebija intereses celt prasību par strīdīgās regulas atcelšanu un ka tādējādi tās prasība bija nepieņemama.

43

Apelācijas sūdzībā Binca apgalvo, ka, izvērtējot tās prasības Vispārējā tiesā pieņemamību, šai tiesai esot bijis jākonstatē, ka šajā prasībā ir paziņota nevienlīdzīga attieksme, kas radusies strīdīgās regulas dēļ, kuras piemērošanas rezultātā esot tikusi izkropļota konkurence.

44

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka pārsūdzētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (spriedumi,2015. gada 4. jūnijs, Andechser Molkerei Scheitz/Komisija, C‑682/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:356, 25. punkts; 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts, kā arī rīkojums, 2017. gada 6. aprīlis, Proforec/Komisija, C‑176/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:290, 32. punkts).

45

Atbilstoši šai judikatūrai prasītājam ir jāpierāda sava interese celt prasību, kas ir pamatnosacījums un pirmais nosacījums prasības celšanai tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 58. punkts). Konkrētāk, lai prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, būtu pieņemama, prasītājam ir atbilstoši jāpamato sava interese par šī akta atcelšanu (spriedums, 2015. gada 4. jūnijs, Andechser Molkerei Scheitz/Komisija, C‑682/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:356, 26.–28. punkts, un rīkojums, 2017. gada 6. aprīlis, Proforec/Komisija, C‑176/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:290, 33. un 34. punkts).

46

Šajā lietā no pārsūdzētā rīkojuma 60. un 62. punkta izriet, ka Binca Vispārējā tiesā apgalvojusi, ka strīdīgā regula dažiem no tās konkurentiem, bet ne pašai ir ļāvusi turpināt tirgot savus produktus ar marķējumu “bio” un ka, tā kā Binca vairs nevarēja pārdot pangasijas ar šādu marķējumu, patērētāji mainītu savu izvēli par labu citām bioloģiskās akvakultūras zivju sugām. Tādējādi Binca apgalvoja, ka strīdīgās regulas atcelšanas gadījumā tā varētu saglabāt savus klientus, jo tās konkurentiem tāpat vairs nebūtu ļauts izmantot marķējumu “bio”.

47

Tāpat no pārsūdzētā rīkojuma 70. punkta izriet, ka Vispārējā tiesā Binca apgalvojusi, ka ar savu prasību atcelt tiesību aktu tai šķitis iespējams panākt taisnīgus un ar citiem bioloģiskās akvakultūras zivju ražotājiem vienlīdzīgus nosacījumus, jo pēdējie minētie – tāpat kā Binca – vairs nevarētu tirgū izmantot marķējumu “bio”.

48

Līdz ar to Binca Vispārējā tiesā apgalvoja, ka tai ir interese lūgt atcelt strīdīgo regulu, jo šāda atcelšana labotu nevienlīdzīgu attieksmi, kas esot radīta ar šo regulu starp šo sabiedrību un citiem bioloģiskās akvakultūras zivju ražotājiem, nevis tikai tādēļ, ka strīdīgajā regulā netika pagarināts Īstenošanas regulas 95. panta 11. punktā paredzētais pārejas periods.

49

Turklāt, kā izriet no pārsūdzētā rīkojuma 69. punkta, Binca Vispārējā tiesā atzina, ka, ceļot prasību, tā nevarēja panākt Īstenošanas regulas 95. panta 11. punktā – ar grozījumiem, kas izdarīti ar Otro regulu, ar ko grozīta Īstenošanas regula, paredzētā pārejas perioda pagarinājumu, tomēr apgalvojot, ka būtu iespējams izbeigt diskrimināciju, ko tā esot cietusi, liedzot citiem bioloģiskās akvakultūras zivju ražotājiem iespēju izmantot marķējumu “bio”.

50

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa, kļūdaini uzskatīdama, ka tajā celtā Binca prasība ir vērsta uz to, lai strīdīgā regula tiktu atcelta tikai tādēļ, ka tajā nav ticis pagarināts pārejas periods, kļūdaini pārkvalificējot prasību, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

51

Līdz ar to pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ, nevērtējot pārējos Binca izvirzītos pamatus.

52

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu šajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

53

Šajā lietā Tiesai ir visa vajadzīgā informācija, lai pieņemtu galīgo lēmumu par to, vai Binca bija interese celt prasību.

54

Šajā saistībā uzreiz ir jānorāda, ka Binca pieteikumā par lietas ierosināšanu pirmajā instancē apgalvoja, ka strīdīgā regula būtu jāatceļ tādēļ, ka esot patvaļīgi īstenota nevienlīdzīga attieksme pret dažādām bioloģiskām akvakultūrām un ka šī atcelšana ļautu izbeigt diskrimināciju un liktu Komisijai pieņemt nediskriminējošu lēmumu par pārejas pasākumiem. Šajā prasības pieteikumā Binca attiecībā uz dzīvnieku mazuļu izcelsmi precizēja, ka grozījumi Īstenošanas regulas 25.e panta 4. punktā, kas izdarīti ar strīdīgās regulas 1. panta 1. punktu, radot nevienlīdzīgu attieksmi starp akvakultūru, kas praktizēta Mekongas deltā, un to, kas praktizēta Eiropas iesāļūdens zonās.

55

Apsvērumos par iebildi par nepieņemamību, ko izvirzījusi Komisija Vispārējā tiesā, Binca vēl precizēja, ka uz bioloģisko lašu un foreļu ražotājiem attiecas divas atkāpes, pirmā – atbilstoši Īstenošanas regulas 25.k panta 1. punkta e) apakšpunktam, kas ieviests ar strīdīgās regulas 1. panta 3. punktu, un otrā – atbilstoši Īstenošanas regulas 25.k panta 5. punktam, kas ieviests ar strīdīgās regulas 1. panta 5. punktu, un šīs atkāpes attiecīgi ļauj lietot veselas zivis gaļēdāju dzīvnieku barībai un pievienot histidīnu lašveidīgo zivju uztura vajadzību apmierināšanai.

56

Kā secinājumu 69.–73. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, tā kā Binca savā prasības pieteikumā pirmajā instancē neizvirzīja argumentus, kas konkrēti attiecas uz strīdīgās regulas 1. panta 3. un 5. punktu, ar kuriem attiecīgi ir ieviests Īstenošanas regulas 25.k panta 1. punkta e) apakšpunkts un 25.k panta 5. punkts, tie nevar tikt ņemti vērā, pārbaudot, vai Binca bija interese lūgt atcelt strīdīgo regulu. Proti, no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta un 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta (kļuvis par 2015. gada 23. aprīļa Vispārējās tiesas Reglamenta 76. pantu) noteikumiem izriet, ka prasības pieteikumā, kas iesniegts pirmajā instancē, tostarp ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem.

57

Turpretī, runājot par to, vai Binca bija interese celt prasību atcelt strīdīgās regulas 1. panta 1. punktu, ar ko grozīts Īstenošanas regulas 25.e panta 4. punkts, Komisija norāda, pirmkārt, ka šī sabiedrība, kas ir tikai zivju importētāja, nekonkurē ar ražotājiem, kuriem, kā apgalvots, ar strīdīgo regulu esot piešķirtas priekšrocības, un, otrkārt, ka pangasijas nekonkurē ar citām zivju sugām, kurām atbilstoši Binca uzskatam ar strīdīgo regulu ir piešķirtas privilēģijas.

58

Tomēr pirmām kārtām, kā izriet no šā sprieduma 25. un 26. punkta, Binca loma Vjetnamas izcelsmes bioloģisko pangasiju piegādes ķēdē ir plašāka un sarežģītāka nekā klasiskam importētājam. Katrā ziņā, ņemot vērā, ka prasības bioloģiskās marķēšanas jomā, kam ir pakļauti bioloģiskās akvakultūras produktu importētāji, iekļauj ražošanas prasības, kas ir noteiktas strīdīgajā regulā, ko tiesas sēdē Tiesā atzinusi Komisija, nevar uzskatīt, ka šajā gadījumā tikai zivju ražotājiem var būt interese par strīdīgās regulas atcelšanu.

59

Otrām kārtām Tiesai, izvērtējot pieņemamību, ir jāpieņem galīgs nolēmums par to, vai pastāv konkurences attiecības starp Binca un tiem zivju ražotājiem, kuriem, kā apgalvots, ar strīdīgo regulu esot piešķirtas priekšrocības, vai starp bioloģiskām pangasijām un citām bioloģiskās akvakultūras zivīm, lai noteiktu, vai Binca ir interese celt prasību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1986. gada 28. janvāris, Cofaz u.c./Komisija, 169/84, EU:C:1986:42, 28. punkts). Šajā lietā pietiek pārbaudīt, vai Binca ir atbilstoši pamatojusi savu interesi par strīdīgās regulas atcelšanu.

60

Šajā saistībā Binca ne tikai ir apgalvojusi Vispārējā tiesā, ka gūs labumu no strīdīgās regulas 1. panta 1. punkta, ar ko grozīts Īstenošanas regulas 25.e panta 4. punkts, atcelšanas, bet arī paskaidroja, kādā veidā šis grozījums, kas izdarīts ar strīdīgo regulu, piešķir priekšrocības dažiem citiem bioloģiskās akvakultūras zivju ražotājiem un tai rada negatīvas tirdzniecības sekas.

61

Šīs argumentācijas ietvaros Binca arī skaidroja, ka akvakultūras dzīvnieku ražošana Mekongas deltā dabisku īpašu apstākļu dēļ atšķirībā no Eiropas ūdeņos esošajām saimniecībām, kas veic piegādes sabiedrībai Binca, nevar gūt labumu no Īstenošanas regulas 25.e panta 4. punkta c) apakšpunkta, redakcijā ar strīdīgās regulas 1. panta 1. punkta grozījumiem.

62

Šajā saistībā – kā izriet no ģenerāladvokāta secinājumu 87. punkta – ir jānorāda, ka atbilstoši strīdīgās regulas preambulas 3. un 4. apsvērumam izņēmumi Īstenošanas regulas 25.e panta 4. punktā ir paredzēti, lai atvieglotu norisošo bioloģisko zivju ražošanu, kas pretējā gadījumā tiktu pārtraukta. Binca lūgtās atcelšanas dēļ tātad šie izņēmumi tiktu atcelti un citiem ražotājiem tiktu apgrūtināta vai pat padarīta neiespējama atsevišķu zivju bioloģiskā ražošana Pamatregulas, Īstenošanas regulas un regulu, ar kurām tika grozīta Īstenošanas regula, izpratnē.

63

Līdz ar to ir jāuzskata, ka Binca, atbilstoši norādot Vispārējā tiesā negatīvās sekas, ko tai rada strīdīgās regulas noteikumi, kas minēti tās prasībā atcelt tiesību aktu, kā arī labumu, ko tā var gūt, ja šie noteikumi tiktu atcelti, juridiski ir pietiekami pamatojusi savu interesi celt prasību. Vispārējā tiesā celtās prasības pieņemamības izvērtēšanas posmā šis labums ir jāatzīst neatkarīgi no tā, vai Vispārējā tiesa izskatāmās tiesvedības beigās atcels vai neatcels apstrīdēto noteikumu.

64

Līdz ar to Binca bija interese celt prasību.

65

Tomēr ir jānorāda, ka Tiesai nav pietiekamas informācijas, lai lemtu par pārējiem argumentiem, kas izklāstīti Komisijas iebildē par Binca prasības atcelt tiesību aktu nepieņemamību, kā arī par strīdu pēc būtības.

66

Tādēļ lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: