–

Deichmann SE vārdā – D. Ehle un C. Zimmermann, Rechtsanwälte, S. De Knop, advocaat, kā arī A. Willems, avocat,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Armati, K. Blanck-Putz un L. Grønfeldt, kā arī N. Kuplewatzky un T. Maxian Rusche, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, vai ir spēkā Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2016/223 (2016. gada 17. februāris), ar ko paredz procedūru tādu konkrētu tirgus ekonomikas režīma un individuālā režīma pieprasījumu novērtējumam, ko iesnieguši ražotāji eksportētāji no Ķīnas un Vjetnamas, un īsteno Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C‑659/13 un C‑34/14 (OV 2016, L 41, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Deichmann SE un Hauptzollamt Duisburg (Dīsburgas Galvenā muitas pārvalde, Vācija) (turpmāk tekstā – “muitas iestāde”) par pieteikumu atmaksāt antidempinga maksājumus, kas samaksāti par apavu ar ādas virsu importu Eiropas Savienībā.

3

Pamatlietas tiesvedības un strīdīgās regulas rašanās fakti ir notikuši laikā, kad Savienībā antidempinga pasākumu noteikšana secīgi tika regulēta Padomes Regulā (EK) Nr. 384/96 (1995. gada 22. decembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp., un labojumi – OV 1999, L 94, 27. lpp., un OV 2000, L 263, 34. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2117/2005 (2005. gada 21. decembris) (OV 2005, L 340, 17. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 384/96”), bet vēlāk Padomes Regulā (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp., un labojumi – OV 2010, L 7, 22. lpp., un OV 2016, L 44, 20. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 37/2014 (2014. gada 15. janvāris) (OV 2014, L 18, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1225/2009”).

4

Regulas Nr. 384/96 9. panta – ar nosaukumu “Lietas izbeigšana, nesākot pasākumus; galīgo nodevu [maksājumu] uzlikšana” – 4. punktā ir noteikts:

“Ja fakti galīgi pierāda dempinga un tā radīto zaudējumu esamību un Kopienas interesēs ir iejaukties saskaņā ar 21. pantu, tad Padome [..] nosaka galīgo antidempinga maksājumu.”

5

Regulas Nr. 1225/2009 9. panta – arī ar nosaukumu “Lietas izbeigšana, nesākot pasākumus; galīgo maksājumu uzlikšana” – 4. punktā ir paredzēts:

“Ja galīgi konstatētie fakti apliecina dempinga un tā radītā kaitējuma esību un saskaņā ar 21. pantu Savienības interesēs ir nepieciešams iejaukties, Komisija [..] nosaka galīgo antidempinga maksājumu.”

6

Regulas Nr. 384/96 10. pantam un Regulas Nr. 1225/2009 10. pantam, kam abiem nosaukums ir “Atpakaļejošs spēks”, ir vienādi formulēts 1. punkts, saskaņā ar kuru:

“[..] [galīgos] antidempinga [maksājumus] piemēro tikai tām precēm, kas tiek laistas brīvā apgrozībā pēc tam, kad ir stājies spēkā lēmums, kas pieņemts, ievērojot [..] 9. panta 4. punktu [un ņemot vērā šajā regulā noteiktos izņēmumus].”

7

Regulas Nr. 1225/2009 14. panta “Vispārīgi noteikumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Pagaidu vai galīgos antidempinga maksājumus uzliek ar regulu, un dalībvalstis tos iekasē, ievērojot regulā par šādu maksājumu ieviešanu noteikto iekasēšanas veidu, likmi un pārējos kritērijus. [..]”

8

Regulas Nr. 1225/2009 23. pantā “Atcelšana” ir noteikts:

“Regulu (EK) Nr. 384/96 atceļ.

Regulas (EK) Nr. 384/96 atcelšana tomēr neskar saskaņā ar minēto regulu uzsākto lietu izskatīšanu spēkā esamību.

[..]”

9

Saskaņā ar Regulas Nr. 1225/2009 24. pantu “Stāšanās spēkā” šī regula stājās spēkā divdesmitajā dienā pēc tās 2009. gada 22. decembra publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2010. gada 11. janvārī. Vēlāk šī regula tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.), kas stājās spēkā divdesmitajā dienā pēc tās 2016. gada 30. jūnija publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

10

Pamatlietas tiesvedības un strīdīgās regulas rašanās fakti ir notikuši laikā, kad muitas jomā piemērojamie noteikumi bija paredzēti Padomes Regulā (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris) (OV 2013, L 269, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”). Kopš tā laika šis kodekss ir atcelts.

11

Minētā kodeksa VII sadaļa ar nosaukumu “Muitas parāds” ietvēra 189.–242. pantu.

12

Šīs sadaļas 3. nodaļa ar nosaukumu “Muitas parāda summas samaksa” ietvēra šī kodeksa 217. un 221. pantu.

13

Muitas kodeksa 217. panta 1. punktā bija noteikts:

“Ikvienu muitas parāda rezultātā radušos ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, turpmāk sauktu “nodokļa summa”, muitas dienesti aprēķina, tiklīdz to rīcībā ir nepieciešamie dati, un ieraksta uzskaites dokumentos vai jebkurā citā līdzvērtīgā dokumentā (iegrāmatošana).”

14

Šī kodeksa 221. panta 1. un 3. punktā bija noteikts:

“1.   “Muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.

[..]

3.   [Muitas nodokļa summas] paziņojumu debitoram [parādniekam] nesniedz pēc tam, kad beidzies trīs gadu laika posms pēc dienas, kurā radies muitas parāds. Šo termiņu var pārtraukt uz pārsūdzības procesa laiku, sākot no brīža, kad ir iesniegta pārsūdzība 243. panta nozīmē.”

15

Minētā kodeksa VII sadaļas 5. nodaļā ar nosaukumu “Muitas nodokļa atmaksāšana un atlaišana” bija ietverts šī kodeksa 236. pants, kura 1. punktā bija noteikts:

“Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi ir jāatmaksā, ja tiek konstatēts, ka to maksāšanas brīdī šāda muitas nodokļu summa pēc likuma nav bijusi maksājama [..].

[..]”

16

2006. gada 5. oktobrī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 1472/2006, ar kuru uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (OV 2006, L 275, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Galīgā maksājuma regula”).

17

Galīgā maksājuma regulas 1. panta 1. punktā ir noteikts galīgais antidempinga maksājums un uzskaitītas dažādas apavu ar ādas virsu kategorijas, kurām šis maksājums ir piemērojams. Šīs regulas 1. panta 3. punktā minētā maksājuma likme bija noteikta 16,5 % apmērā visiem apaviem ar ādas virsu, ko ražojuši Ķīnā dibināti uzņēmumi, vienīgi Golden Step ražotajiem apaviem likme bija noteikta 9,7 % apmērā, bet 10 % apmērā tā bija noteikta apaviem, ko ražojuši Vjetnamā dibināti uzņēmumi.

18

Turklāt Galīgā maksājuma regulas 1. panta 4. punktā bija noteikts, ka, “ja nav noteikts citādi, tad piemēro spēkā esošos noteikumus par muitas nodokļiem”.

19

Visbeidzot šīs regulas 3. pantā bija paredzēts, ka tā stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kas notika 2006. gada 6. oktobrī, un ka tā ir spēkā divus gadus, proti, no 2006. gada 7. oktobra līdz 2008. gada 6. oktobrim.

20

2009. gada 22. decembrī Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1294/2009, ar ko pēc termiņa beigu pārskatīšanas, kuru veica saskaņā ar Regulas [..] Nr. 384/96 11. panta 2. punktu, uzliek galīgo antidempinga maksājumu, ko piemēro dažu tādu Vjetnamas un Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa, un ko attiecina arī uz šā paša ražojuma importu no Makao īpašās pārvaldes apgabala, neatkarīgi no tā, vai ražojumi ir vai nav deklarēti ar izcelsmi Makao īpašās pārvaldes apgabalā (OV 2009, L 352, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pagarinājuma regula”).

21

Pagarinājuma regulas 1. panta 1. punktā bija noteikts šis maksājums un uzskaitītas dažādas apavu ar ādas virsu kategorijas, kurām tas bija piemērojams. Šīs regulas 1. panta 3. un 4. punktā minētā maksājuma likme bija noteikta 16,5 % apmērā visiem apaviem ar ādas virsu, ko ražojuši Ķīnā dibināti uzņēmumi vai kas nosūtīti no Makao, bet Golden Step ražotajiem apaviem likme bija noteikta 9,7 % apmērā un 10 % apmērā tā bija noteikta apaviem, ko ražojuši Vjetnamā dibināti uzņēmumi.

22

Turklāt Pagarinājuma regulas 1. panta 5. punktā bija noteikts, ka, “ja vien nav noteikts citādi, piemēro spēkā esošos noteikumus par muitas nodokļiem”.

23

Visbeidzot šīs regulas 2. pantā bija paredzēts, ka šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kas notika 2009. gada 30. decembrī, un ka tā ir spēkā piecpadsmit mēnešus, proti, no 2009. gada 31. decembra līdz 2011. gada 30. martam.

24

Ar 2016. gada 4. februāra spriedumu C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74) Tiesa atzina, ka Galīgā maksājuma regula un Pagarinājuma regula nav spēkā, jo ar tām ir pārkāpti Regulas Nr. 384/96 2. panta 7. punkta b) apakšpunkts un 9. panta 5. punkts.

25

Kā izriet no strīdīgās regulas nosaukuma un tās preambulas 13. apsvēruma, tās mērķis ir veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu 2016. gada 4. februāra spriedumu C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74).

26

Šajā ziņā strīdīgās regulas preambulas 13.–16., 21. un 24. apsvērumā Komisija būtībā ir izklāstījusi, ka tā plāno novērst Tiesas konstatētās nelikumības, atsākot Galīgā maksājuma regulas un Pagarinājuma regulas procedūras tajā posmā, kurā šīs nelikumības ir notikušas, lai tad pieņemtu jaunas regulas, ar kurām antidempinga maksājumi tiek noteikti ar atbilstīgām likmēm. Tā arī ir precizējusi, ka šie antidempinga maksājumi stāsies spēkā datumā, kad stājās spēkā Galīgā maksājuma regula un Pagarinājuma regula.

27

Turklāt strīdīgās regulas preambulas 18. un 22. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka ir lietderīgi “noteikt par pienākumu valstu muitas iestādēm, kurām jālemj par pieprasījumu atmaksāt antidempinga maksājumus uz [Muitas kodeksa] 236. panta pamata, [..] gaidīt Komisijas veikto [tirgus ekonomikas režīma] un [individuālā režīma piemērošanas] pieprasījuma novērtējumu un attiecīgā gadījumā antidempinga maksājuma pēc atbilstošas likmes atkārtotu uzlikšanu, [iekams tiek veikta atmaksāšana]”. Komisija arī ir precizējusi, ka “juridiskais pamats šādam pienākumam ir [Regulas Nr. 1225/2009] 14. pant[a 1. punkta pirmais teikums], kurā ir paredzēts, ka regulā, ar ko uzliek maksājumus, sīki precizē kārtību, kādā dalībvalstis tos iekasē”.

28

Ar šādu pamatojumu strīdīgās regulas 1. pantā ir noteikts:

“1.   Valstu muitas iestādes, kuras, pamatojoties uz [..] Muitas Kodeksa 236. pantu, saņēmušas tādu antidempinga maksājumu atmaksas pieprasījumu, kurš noteikts ar [Galīgā maksājuma] regulu vai [Pagarinājuma] regulu un ko iekasējušas valstu muitas iestādes, un kurš ir balstīts uz faktu, ka kāds neatlasīts ražotājs eksportētājs ir pieprasījis [tirgus ekonomikas režīma statusa] vai [individuālā režīma piemērošanu], pārsūta minēto pieprasījumu un visus pamatojuma dokumentus Komisijai.

2.   Komisija astoņu mēnešu laikā pēc pieprasījuma un visu pamatojuma dokumentu saņemšanas pārbauda, vai ražotājs eksportētājs tik tiešām bija iesniedzis [tirgus ekonomikas režīma statusa] un [individuālā režīma piemērošanas] pieprasījumu. Attiecīgā gadījumā Komisija izvērtē minēto pieprasījumu un pēc informācijas izpaušanas [..] ar Komisijas īstenošanas regulu atkārtoti uzliek atbilstošu maksājumu.

3.   Valstu muitas iestādes, pirms pieņemt lēmumu par antidempinga maksājumu atmaksas un atlaišanas pieprasījumu, sagaida, kad tiek publicēta Komisijas Īstenošanas regula, ar ko atkārtoti nosaka maksājumus.”

29

Ar 2010. gada 10. maija atzinumu, kas vēlāk paziņots prasītājai pamatlietā, muitas iestāde antidempinga maksājumu noteica 11181,92 EUR apmērā, kas tai saskaņā ar Galīgā maksājuma regulu un Pagarinājuma regulu jāsamaksā par noteiktu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu ar ādas virsu laišanu brīvā apgrozībā Savienībā. Šos apavus bija ražojusi kāda Ķīnas un kāda Vjetnamas sabiedrība, kuras Galīgā maksājuma regulas un Pagarinājuma regulas pieņemšanas procedūru ietvaros bija lūgušas piemērot tām tirgus ekonomikas režīma sabiedrības statusu vai, ja tas netiek darīts, individuālo režīmu. Tomēr Komisija par šiem pieteikumiem nav lēmusi, jo šos pieteikumus iesniegušās sabiedrības netika iekļautas ražotāju eksportētāju atlasē, kas tika izveidota izmeklēšanas vajadzībām, kuras rezultātā tika pieņemtas minētās regulas.

30

2012. gada 12. jūnijā prasītāja pamatlietā saskaņā ar Muitas kodeksa 236. pantu lūdza muitas iestādei atmaksāt tai antidempinga maksājumu, ko muitas iestāde bija iekasējusi, pamatojoties uz Galīgā maksājuma regulu un Pagarinājuma regulu, un apgalvoja, ka šie maksājumi būtu jāuzskata par tādiem, kas, ņemot vērā šo regulu spēkā neesamību, to maksāšanas brīdī pēc likuma nav bijuši maksājami. Šis pieteikums tika noraidīts ar 2013. gada 15. novembrī pieņemtu lēmumu. Pēc tam prasītāja pamatlietā šo lēmumu pārsūdzēja, bet minētais muitas dienests noraidīja arī sūdzību, par ko vēlāk tika celta prasība iesniedzējtiesā.

31

Šajā ziņā Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) norāda, pirmkārt, ka prasītāja pamatlietā, ņemot vērā situāciju, kādā tā ir, var pamatoti apgalvot Galīgā maksājuma regulas un Pagarinājuma regulas daļēju spēkā neesamību, ko Tiesa ir konstatējusi 2016. gada 4. februāra spriedumā C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74), un ka tai parasti vajadzētu apmierināt prasītājas prasību, nosakot muitas iestādei pienākumu atmaksāt tās samaksāto antidempinga maksājumu saskaņā ar Muitas kodeksa 236. pantu.

32

Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka strīdīgā regula, kura tika pieņemta pēc minētās prasības celšanas, ņemot vērā tās tiešo piemērojamību, tagad liedz izdot šādu rīkojumu. Tā tomēr piebilst, ka tai vairāku iemeslu dēļ ir šaubas par minētās regulas spēkā esamību.

33

Pirmkārt, iesniedzēja vēlas noskaidrot, vai strīdīgā regula bija jāpamato nevis ar Regulu Nr. 1225/2009, bet gan ar Regulu Nr. 384/96 un vai līdz ar to tiesības noteikt antidempinga maksājumu bija jāpiešķir nevis Komisijai, bet gan Padomei, kurai šādas tiesības bija paredzētas Regulas Nr. 384/96 9. panta 4. punktā.

34

Otrkārt, pieņemot, ka Komisija strīdīgajā regulā ir pamatoti piemērojusi Regulu Nr. 1225/2009, minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai Komisija bija tiesīga noteikt strīdīgās regulas 1. pantā paredzētos rīkojumus, ņemot vērā Regulas Nr. 1225/2009 14. panta 1. punkta pirmā teikuma noteikumus, no vienas puses, un Muitas kodeksa 236. panta 1. punkta noteikumus, no otras puses.

35

Treškārt, minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai ar strīdīgo regulu varēja likumīgi tikt atsākta Galīgā maksājuma regulas un Pagarinājuma regulas pamatā esošā procedūra, lai tad no jauna noteiktu ar šīm divām regulām uzliktos antidempinga maksājumus, ņemot vērā, pirmkārt, Regulas Nr. 384/96 10. panta 1. punktā un vēlāk Regulas Nr. 1225/2009 10. panta 1. punktā paredzētos atpakaļejoša spēka aizlieguma noteikumus un, otrkārt, Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā paredzēto noteikumu par noilgumu.

36

Ceturtkārt, tā būtībā vaicā, vai strīdīgajā regulā paredzētie rīkojumi var tikt uzskatīti par pārmērīgiem, jo ar tiem valstu muitas iestādēm tiek likts iesniegt Komisijai atmaksas pieprasījumus, kas tajās tikuši iesniegti saskaņā ar Muitas kodeksa 236. pantu.

37

Šādos apstākļos Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ir spēkā [strīdīgā] regula?”

38

Komisija apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānoraida kā nepieņemams tādēļ, ka prasītāja pamatlietā neapšaubāmi bija tiesīga lūgt Savienības tiesai atcelt strīdīgo regulu, bet tā to nav izdarījusi LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā, kā rezultātā tai nedrīkstētu ļaut apiet šo termiņu, atsaucoties tagad iesniedzējtiesā uz šīs regulas spēkā neesamību.

39

Šajā ziņā pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka gadījumā, kad persona, kura neapšaubāmi ir bijusi tiesīga lūgt Savienības tiesai atcelt kādu aktu, to nav darījusi LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā, ir jāuzskata, ka šai personai nav tiesību atsaukties uz šāda akta spēkā neesamību valsts tiesā celtā prasībā, kas ir vērsta pret valsts pasākumu, kurš ir pieņemts uz šī akta pamata (spriedumi, 1994. gada 9. marts, TWD Textilwerke Deggendorf, C‑188/92, EU:C:1994:90, 23. punkts, kā arī 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 56. punkts).

40

Līdz ar to, ja tādā situācijā, kāda ir raksturota šā sprieduma iepriekšējā punktā, attiecīgā valsts tiesa vēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamības novērtējumu, šis lūgums ir jānoraida kā nepieņemams.

41

Tomēr šajā lietā nav jānosaka, vai prasītāja pamatlietā neapšaubāmi bija tiesīga lūgt Savienības tiesai atcelt strīdīgo regulu, tāpēc ka tā nav šā sprieduma 39. punktā minētajā judikatūrā raksturotajā situācijā. Proti, šī regula tika pieņemta pēc prasības celšanas iesniedzējtiesā, kuras ietvaros, kā norādījusi iesniedzējtiesa, šī regula tikusi izmantota pret prasītāju pamatlietā. Tātad prasītāja pamatlietā cenšas sevi aizstāvēt, nevis apiet termiņu, kādā tā būtu varējusi apstrīdēt šo regulu Eiropas Savienības Vispārējā tiesā.

42

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

43

Lai gan uzdotā jautājuma formulējumā nav minēti spēkā neesamības iemesli, par kuriem iesniedzējtiesa vaicā, ir jāuzskata, ka, ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu paustos apsvērumus, minētā tiesa ar šo jautājumu būtībā vēlas noskaidrot, vai strīdīgā regula nav spēkā vairāku iemeslu dēļ, kas ir pamatoti ar faktu, ka ar to tiek piemērota Regula Nr. 1225/2009, nevis Regula Nr. 384/96, ar apstākli, ka tās juridiskais pamats ir pirmās minētas regulas 14. panta 1. punkta pirmais teikums, ar atpakaļejoša spēka aizlieguma un noilguma jomā piemērojamo noteikumu ievērošanu, kā arī ar tajā paredzēto rīkojumu iespējamo pārmērīgo raksturu.

44

Šie dažādie spēkā neesamības pamati ir jāizvērtē secīgi.

45

Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā Regulas Nr. 1225/2009 23. panta otrās daļas noteikumus un datumus, kuros attiecīgi tika uzsāktas Galīgā maksājuma regulas un Pagarinājuma regulas procedūras, strīdīgā regula bija jāpamato nevis ar Regulu Nr. 1225/2009, bet gan ar Regulu Nr. 384/96. Turklāt tā norāda, ka, ja tas tā būtu bijis, strīdīgā regula līdz ar to būtu spēkā neesoša arī tādēļ, ka ar to pilnvaras uzlikt antidempinga maksājumu ir nepamatoti dotas nevis Padomei, bet gan Komisijai, lai gan Regulas Nr. 384/96 9. panta 4. punktā šādas pilnvaras ir piešķirtas pirmajai no šīm iestādēm.

46

Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecības starp Regulu Nr. 384/96 un Regulu Nr. 1225/2009 ir reglamentētas pēdējās minētās regulas 23. pantā.

47

Šā panta nosaukums ir “Atcelšana”. Tā pirmajā daļā ir noteikts, ka “Regulu [Nr. 384/96] atceļ”. Savukārt tā otrajā daļā ir precizētas atcelšanas sekas attiecībā uz procedūrām, kuras ir uzsāktas saskaņā ar minēto regulu.

48

Būtu jākonstatē, ka starp šīs otrās daļas valodu redakcijām pastāv neatbilstības. Lai gan dažās no tām, it īpaši vācu valodas redakcijā, ir norādīts, ka Regulu Nr. 384/96 turpina piemērot procedūrām, kas ir uzsāktas saskaņā ar šo regulu, visās pārējās ir noteikts, ka šīs regulas atcelšana neskar šo procedūru spēkā esamību.

49

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nepieciešamība vienveidīgi interpretēt Savienības tiesības nepieļauj, ka šaubu gadījumā kādas tiesību normas teksts tiek aplūkots izolēti, bet, gluži pretēji, paredz, ka tā ir jāinterpretē, pamatojoties gan uz tās autora faktisko gribu, gan arī uz mērķi, ko tas ir vēlējies sasniegt, ņemot vērā it īpaši visas valodu redakcijas (spriedumi, 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 122. punkts, kā arī 2017. gada 25. janvāris, Vilkas, C‑640/15, EU:C:2017:39, 47. punkts).

50

Šajā gadījumā no Regulas Nr. 1225/2009 preambulas 1. apsvēruma izriet, ka tās mērķis būtībā ir kodificēt Regulu Nr. 384/96, negrozot to pēc būtības.

51

Turklāt no Regulas Nr. 1225/2009 23. panta nosaukuma un teksta izriet, ka, pieņemot šo pantu, Savienības likumdevējs ir vēlējies atcelt Regulu Nr. 384/96, vienlaicīgi skaidri garantējot, ka saskaņā ar šo regulu uzsāktās procedūras paliek spēkā, lai kompetentās iestādes varētu šīs procedūras turpināt. Savukārt Savienības likumdevējs vairumā Regulas Nr. 1225/2009 valodu redakciju nav paredzējis, ka Regulas Nr. 384/96 noteikumi joprojām paliek piemērojami minētajām procedūrām.

52

Visbeidzot no judikatūras izriet, ka šie Savienības akti principā ir jāpieņem saskaņā ar procesuālajiem noteikumiem, kas ir spēkā šo aktu pieņemšanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/McBride u.c., C‑361/14 P, EU:C:2016:434, 40. punkts). No tā izriet, ka tieši Regulas Nr. 384/96 atcelšanas dēļ un ievērojot Regulas Nr. 1225/2009 mērķi, saskaņā ar pirmo minēto regulu uzsāktās procedūras pēc šīs regulas atcelšanas varēja tikt turpinātas, pamatojoties tikai uz otro minēto regulu.

53

Šajā gadījumā strīdīgā regula tika pieņemta 2016. gada 17. februārī, proti, datumā pēc Regulas Nr. 384/96 atcelšanas ar Regulu Nr. 1225/2009, kas notika 2010. gada 11. janvārī.

54

Tāpēc Komisija strīdīgo regulu ir pareizi pamatojusi ar Regulu Nr. 1225/2009.

55

Turklāt būtu jānorāda, ka strīdīgajā regulā pilnvaras uzlikt antidempinga maksājumus likumīgi ir piešķirtas Komisijai, nevis Padomei, jo šādas pilnvaras šai pirmajai iestādei ir piešķirtas ar Regulas Nr. 1225/2009, kas grozīta ar Regulu Nr. 37/2014, 9. panta 4. punktu.

56

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa vaicā, vai Regulas Nr. 1225/2009 14. panta 1. punkta pirmais teikums ir juridisks pamats, kas ļauj pieņemt strīdīgās regulas 1. pantā paredzētos rīkojumus. Tā par šo jautājumu norāda, ka no 14. panta 1. punkta pirmā teikuma nav iespējams secināt, ka ar to Komisija tiek pilnvarota, pirmkārt, veikt sagatavojošus pasākumus par antidempinga maksājumu atkārtotu noteikšanu un, otrkārt, pieņemt rīkojumus, kas var būt pretrunā Muitas kodeksa 236. panta 1. punktam, jo tie valstu muitas dienestiem traucē atmaksāt antidempinga maksājumus, kas iekasēti saskaņā ar Galīgā maksājuma regulu un Pagarinājuma regulu.

57

Attiecībā uz pirmo iesniedzējtiesas jautājuma aspektu ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1225/2009 14. panta 1. punkta pirmo teikumu antidempinga maksājumi tiek uzlikti ar regulu un dalībvalstis tos iekasē, ievērojot regulā par šādu maksājumu ieviešanu noteikto iekasēšanas veidu, likmi un pārējos kritērijus.

58

No šī noteikuma formulējuma izriet, ka Savienības likumdevējs nav gribējis ierobežojoši noteikt elementus attiecībā uz tādu antidempinga maksājumu iekasēšanu, kurus var noteikt Komisija.

59

Strīdīgās regulas 1. pantā noteiktie rīkojumi paredz saglabāt ar Galīgā maksājuma regulu un Pagarinājuma regulu noteikto antidempinga maksājumu iekasēšanu, liekot valstu muitas iestādēm sagaidīt, kad Komisija noteiks likmes, pēc kādām šie maksājumi būtu jānosaka, izpildot 2016. gada 4. februāra spriedumu C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74), iekams tās pieņem lēmumu par atmaksāšanas pieteikumiem, ko iesnieguši šos maksājumus veikušie uzņēmumi.

60

Līdz ar to, tā kā minētie rīkojumi ir par attiecīgo antidempinga maksājumu iekasēšanu dalībvalstīs, Regulas Nr. 1225/2009 14. panta 1. punkta pirmajā teikumā Komisija ir pienācīgi pilnvarota tos pieņemt.

61

Runājot par šā sprieduma 56. punktā raksturoto otro aspektu, būtu jāatgādina, ka strīdīgās regulas mērķis ir veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu 2016. gada 4. februāra spriedumu C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74), kurā Tiesa atzina, ka Galīgā maksājuma regula un Pagarinājuma regula ir spēkā neesošas šā sprieduma 24. punktā minēto iemeslu dēļ.

62

Protams, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja Tiesa pasludina par spēkā neesošu regulu, ar ko nosaka antidempinga maksājumus, kā, piemēram, Galīgā maksājuma regulu un Pagarinājuma regulu, šie maksājumi ir jāuzskata par tādiem, kas pēc likuma nav jāmaksā Muitas kodeksa 236. panta izpratnē un principā valstu muitas iestādēm tie ir jāatmaksā saskaņā ar paredzētajiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 27. septembris, Ikea Wholesale, C‑351/04, EU:C:2007:547, 66.–69. punkts, un 2017. gada 18. janvāris, Wortmann, C‑365/15, EU:C:2017:19, 34. punkts).

63

Tomēr atceļošā Tiesas sprieduma precīzais tvērums un attiecīgi no tā izrietošās saistības ir jānosaka katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā ne tikai šāda sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī motīvus, kas tai veido nepieciešamo pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, CM Eurologistik un GLS, C‑283/14 un C‑284/14, EU:C:2016:57, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

64

Šādos apstākļos šajā lietā ir jānosaka 2016. gada 4. februāra sprieduma C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74) rezolutīvajā daļā paredzētās spēkā neesamības precīzs tvērums, ievērojot minētā sprieduma motīvus, kas tai veido nepieciešamo pamatojumu.

65

Vispirms no minētā sprieduma 79., 112., 135. un 177. punkta izriet, ka Tiesas pasludinātā Galīgā maksājuma regulas un Pagarinājuma regulas spēkā neesamība ir divu dažādu, bet savstarpēji saistītu prettiesiskuma apstākļu sekas. Pirmkārt, Padome un Komisija šīs regulas ir pieņēmušas, iepriekš neizvērtējot tādus pieteikumus piešķirt tirgus ekonomikas režīma sabiedrības statusu, ko bija iesnieguši noteikti ražotāji eksportētāji, par kuriem tika veikta šo regulu pamatā esošā izmeklēšana, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 384/96 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu. Otrkārt, Padome un Komisija, pārkāpjot Regulas Nr. 384/96 9. panta 5. punktu, nav izvērtējušas šo pašu ražotāju eksportētāju iesniegtos pieteikumus par individuālā režīma piemērošanu.

66

Turpinājumā no minētā sprieduma 39., 108., 120. un 131. punkta izriet, ka visu šo pieteikumu mērķis bija panākt, lai šos pieteikumus iesniegušajiem ražotājiem eksportētājiem dažādajos sagatavošanas darbos pirms antidempinga maksājuma ieviešanas varētu piemērot individuālu režīmu, kura rezultātā Padome un Komisija varēja tikt mudināta par labu šiem ražotājiem eksportētājiem noteikt mazākas antidempinga maksājuma likmes, nekā tika noteikts Galīgā maksājuma regulā un Pagarinājuma regulā.

67

Visbeidzot no 2016. gada 4. februāra sprieduma C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74) 174. un 177. punkta izriet, ka šajā spriedumā veiktajā Tiesas pārbaudē nav atklāts neviens cits elements, kas varētu ietekmēt Galīgā maksājuma regulas un Pagarinājuma regulas spēkā esamību.

68

Ņemot vērā šos motīvus, ir jāuzskata, ka, lai ievērotu pienākumu izpildīt 2016. gada 4. februāra spriedumu C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74), Komisija varēja likumīgi uzskatīt, ka tai ir jāizskata attiecīgo ražotāju eksportētāju iesniegtie pieteikumi, lai noteiktu, vai antidempinga maksājumi, kas tiem bija piemērojami saskaņā ar Galīgā maksājuma regulu un Pagarinājuma regulu, bija jānosaka pēc mazākām likmēm, nekā paredzēts šajās regulās.

69

Tā ir tikai, augstākais, daļa no antidempinga maksājumiem, kas iekasēti saskaņā ar šīm regulām un atbilst iespējamajai starpībai starp likmēm, pēc kādām antidempinga maksājumi noteikti šajās regulās, no vienas puses, un likmēm, pēc kādām šie maksājumi būtu bijuši jānosaka, ja nebūtu pieļautas Tiesas 2016. gada 4. februāra spriedumā C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74) konstatētās nelikumības, no otras puses, proti, daļa, kas ir uzlikta nepamatoti un kura līdz ar to ir jāatmaksā ieinteresētajām personām. Šajā kontekstā Muitas kodeksa 236. pants nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to Komisijai ir aizliegts uzdot lemt par pieteikumiem atmaksāt antidempinga maksājumus tādas procedūras noslēgumā, kuras mērķis ir tieši sniegt tai iespēju aprēķināt šādu starpību.

70

Šādos apstākļos, ņemot vērā šā sprieduma 62. un 63. punktā minēto judikatūru, antidempinga maksājumu tūlītēja un pilnīga atmaksāšana nebija jāveic.

71

Līdz ar to, tā kā strīdīgās regulas 1. pantā paredzētie rīkojumi nav pretrunā Muitas kodeksa 236. panta 1. punktam, Komisija bija tiesīga šos rīkojumus pieņemt, pamatojoties uz Regulas Nr. 1225/2009 14. panta 1. punkta pirmo teikumu.

72

Trešām kārtām, iesniedzējtiesa jautā, vai ar strīdīgo regulu varēja tikt likumīgi atsākta Galīgā maksājuma regulas un Pagarinājuma regulas pamatā esošā procedūra, lai atkārtoti noteiktu ar šīm regulām uzliktos antidempinga maksājumus to sākotnējā piemērošanas periodā. Tā būtībā vaicā, vai, ņemot vērā faktu, ka šo antidempinga maksājumu termiņš beidzās strīdīgās regulas pieņemšanas datumā, šāda atsākšana nav pretrunā, pirmkārt, Regulas Nr. 384/96 10. panta 1. punktā un vēlāk Regulas Nr. 1225/2009 10. panta 1. punktā paredzētajiem atpakaļejoša spēka aizlieguma noteikumiem un, otrkārt, Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā paredzētajam noilguma noteikumam.

73

Šajā ziņā, vispirms runājot par iespēju atsākt Galīgā maksājuma regulas un Pagarinājuma regulas pamatā esošo procedūru, lai atkārtoti noteiktu ar šīm regulām uzliktos antidempinga maksājumus to piemērošanas sākotnējā periodā, ir jānorāda, ka, ja ar Tiesas spriedumu tiek atcelta vai atzīta par spēkā neesošu regula, ar ko nosaka antidempinga maksājumus, iestādei, kurai ir jāveic vajadzīgie pasākumi šāda sprieduma izpildei, ir tiesības atsākt šīs regulas pamatā esošo procedūru, pat ja šādas tiesības nav skaidri paredzētas piemērojamajā tiesiskajā regulējumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, CM Eurologistik un GLS, C‑283/14 un C‑284/14, EU:C:2016:57, 51. un 52. punkts).

74

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja vien konstatētais pārkāpums neietver visas procedūras prettiesiskumu, attiecīgajai iestādei, lai pieņemtu aktu, ar kuru tiek aizstāts atceltais vai par spēkā neesošu atzītais akts, ir tiesības šo procedūru atsākt stadijā, kurā šis pārkāpums ir izdarīts (spriedums, 2016. gada 28. janvāris, CM Eurologistik un GLS, C‑283/14 un C‑284/14, EU:C:2016:57, 51. punkts).

75

No tā izriet, ka ar strīdīgo regulu varēja tikt likumīgi atsākta Galīgā maksājuma regulas un Pagarinājuma regulas pamatā esošā procedūra.

76

Turpinājumā, runājot par jautājumu, vai šāda procedūras atsākšana ir atļauta gadījumā, kad attiecīgie antidempinga maksājumi ir beigušies, ņemot vērā atpakaļejoša spēka aizlieguma jomā piemērojamos noteikumus, no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja kāda Savienības iestāde izmanto iespēju atsākt šā sprieduma 73. un 74. punktā minēto procedūru, tai saskaņā ar principiem, kas regulē tiesību aktu piemērošanu laikā, ir jāievēro materiālo tiesību normas, kas bija spēkā brīdī, kad radušies tādā regulā minētie apstākļi, kura ir atcelta vai atzīta par spēkā neesošu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/McBride u.c., C‑361/14 P, EU:C:2016:434, 40. punkts).

77

Tādējādi atbilstoši Regulas Nr. 384/96 10. panta 1. punktam šajā lietā ar strīdīgo regulu virzītās procedūras atsākšana nedrīkst izraisīt to, ka ar regulu, kas tiks pieņemta šīs procedūras beigās, aizstājot Galīgā maksājuma regulu un Pagarinājuma regulu, tiek no jauna ieviesti antidempinga maksājumi, kas tiks piemēroti precēm, kuras laistas brīvā apgrozībā pirms datuma, kad šīs regulas ir stājušās spēkā.

78

Savukārt Regulas Nr. 384/96 10. panta 1. punkta formulējums neaizliedz šādu procedūras atsākšanu gadījumā, ja attiecīgie antidempinga maksājumi ir beigušies pēc šī datuma, ja vien šādi maksājumi tiek no jauna ieviesti to sākotnējās piemērošanas periodā, tātad – šajā lietā – attiecībā uz precēm, kas ir laistas brīvā apgrozībā pēc Galīgā maksājuma regulas un Pagarinājuma regulas stāšanās spēkā.

79

Līdz ar to šajā lietā notikusī procedūras atsākšana nevar tikt uzskatīta par pretēju Regulas Nr. 384/96 10. panta 1. punktā paredzētajam atpakaļejoša spēka aizlieguma noteikumam, tādēļ ka ar Galīgā maksājuma regulu un Pagarinājuma regulu ieviestie antidempinga maksājumi bija beigušies strīdīgās regulas pieņemšanas datumā.

80

Visbeidzot, runājot par Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā paredzēto noteikumu, būtu jāatgādina, ka tā mērķis ir ne tikai nepieļaut, ka muitas nodokļu summa parādniekam var tikt paziņota pēc tam, kad ir beidzies trīs gadu termiņš pēc muitas parāda rašanās datuma, bet arī paredzēt paša muitas parāda noilgumu, kas iestājas līdz ar šī termiņa beigām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 23. februāris, Molenbergnatie, C‑201/04, EU:C:2006:136, 39. un 41. punkts).

81

Tomēr, kā Tiesa jau ir norādījusi, šis noteikums atbilstoši Muitas kodeksa 221. panta 3. punkta formulējumam attiecas tikai uz muitas nodokļa summas paziņošanu parādniekam, un tās īstenošana šajā ziņā ir jāveic vienīgi valstu muitas iestādēm, kurām ir kompetence izdot šādu paziņojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 13. marts, Nīderlande/Komisija, C‑156/00, EU:C:2003:149, 63. un 64. punkts).

82

Turklāt no Muitas kodeksa 221. panta 1. punkta izriet, ka šāda muitas nodokļa summa parādniekam var tikt paziņota tikai pēc šīs summas iegrāmatošanas, kas Muitas kodeksa 217. panta 1. punktā ir definēta kā darbība, kuras ietvaros kompetentā muitas iestāde šo summu aprēķina, tiklīdz tās rīcībā ir nepieciešamie dati (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 23. februāris, Molenbergnatie, C‑201/04, EU:C:2006:136, 46. punkts, kā arī 2009. gada 16. jūlijs, Snauwaert u.c., C‑124/08 un C‑125/08, EU:C:2009:469, 21. un 23. punkts).

83

Līdz ar to Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā paredzētais noteikums par noilgumu nevar nedz liegt Komisijai pieņemt regulu, ar ko nosaka vai atkārtoti nosaka antidempinga maksājumus, nedz, vēl jo vairāk, liegt šai iestādei uzsākt vai atsākt procedūru pirms regulas pieņemšanas, jo katra no šīm darbībām katrā ziņā notiek pirms tam, kad kompetentās valstu muitas iestādes aprēķina saskaņā ar attiecīgo regulu iekasējamos muitas nodokļus un tad šo nodokļu summu paziņo parādniekam.

84

Tādējādi šajā lietā tikai pēc tam, kad Komisija būs pabeigusi ar strīdīgo regulu atsākto procedūru, atkārtoti nosakot pēc atbilstīgām likmēm antidempinga maksājumus, kas iepriekš ieviesti ar Galīgā maksājuma regulu un Pagarinājuma regulu, valstu muitas iestādes varēs noteikt atbilstošus muitas nodokļus un paziņot tos parādniekiem. Tātad šīm iestādēm kompetento valstu tiesu uzraudzībā katrā gadījumā atsevišķi ir jānodrošina Muitas kodeksa 221. panta 3. punkta ievērošana, pārbaudot, vai šāds paziņojums vēl var tikt izdots, ņemot vērā šīs tiesību normas pirmajā teikumā paredzēto trīs gadu termiņu un iespējamo termiņa pārtraukšanu saskaņā ar šīs tiesību normas otro teikumu.

85

Līdz ar to minētā procedūras atsākšana nav pretrunā Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā paredzētajam noteikumam par noilgumu.

86

Visbeidzot – ceturtām kārtām, iesniedzējtiesa jautā par strīdīgajā regulā paredzēto rīkojumu iespējami pārmērīgo raksturu, norādot, ka mazāka apjoma pasākumi būtu bijuši pietiekami, lai izpildītu 2016. gada 4. februāra spriedumu C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74).

87

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka, ja Savienības tiesību akta spēkā neesamības konstatējuma tiesiskās sekas ir tādas, ka iestādei, kas ir pieņēmusi šo tiesību aktu, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai novērstu konstatēto prettiesiskumu, un tā kā LESD 266. pantā paredzētais pienākums ar spriedumu atcelta tiesību akta gadījumā ir piemērojams pēc analoģijas, šai iestādei tomēr ir plaša rīcības brīvība, izvēloties pasākumus, ar to saprotot, ka šiem pasākumiem ir jābūt saderīgiem ar attiecīgā sprieduma rezolutīvo daļu un to pamatojošajiem motīviem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, CM Eurologistik un GLS, C‑283/14 un C‑284/14, EU:C:2016:57, 48. un 76. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

88

Ņemot vērā šo plašo rīcības brīvību, tikai šādu pasākumu acīmredzamā nepiemērotība izvirzītajam mērķim var ietekmēt šādu pasākumu likumību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2000. gada 8. februāris, Emesa Sugar, C‑17/98, EU:C:2000:70, 53. punkts, kā arī 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 207. punkts).

89

Šajā lietā ir jānorāda, pirmkārt, ka no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka strīdīgās regulas 1. pantā paredzēto rīkojumu analīzē nav atklāts, ka šie rīkojumi nebūtu saderīgi ar 2016. gada 4. februāra sprieduma C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74) rezolutīvo daļu un motīviem.

90

Otrkārt, nešķiet, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izvēloties šos pasākumus. Valstu muitas iestādēm noteiktais pienākums pārsūtīt Komisijai atmaksāšanas pieteikumus, kas tām tikuši iesniegti saskaņā ar Muitas kodeksa 236. pantu, pēc būtības nodrošina, lai šīs iestādes rīcībā būtu visi atbilstošie elementi, lai atrisinātu Tiesas 2016. gada 4. februāra spriedumā C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74) konstatētās nelikumības, neradot nedz attiecīgajiem operatoriem papildu administratīvo slogu, nedz nepamatoti kavējot attiecīgo pieteikumu izskatīšanu. Vēl ir jānorāda, ka, pirmkārt, uz šādu izskatīšanu attiecas strīdīgās regulas 1. panta 2. punktā paredzētais laika ierobežojums un, otrkārt, jebkāda kavēšanās var tikt kompensēta ar procentu maksājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 18. janvāris, Wortmann, C‑365/15, EU:C:2017:19, 37. punkts).

91

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka tā izvērtējumā nav konstatēts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt strīdīgās regulas spēkā esamību.

92

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Uzdotā jautājuma izvērtējumā nav konstatēts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 (2016. gada 17. februāris), ar ko paredz procedūru tādu konkrētu tirgus ekonomikas režīma un individuālā režīma pieprasījumu novērtējumam, ko iesnieguši ražotāji eksportētāji no Ķīnas un Vjetnamas, un īsteno Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C‑659/13 un C‑34/14, spēkā esamību.