–

Veevoederbedrijf Alpuro BV vārdā – J. Geerts, advocaat,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Bouquet un I. Galindo Martín, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulu (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (OV 2009, L 30, 16. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā J. Theodorus Arts vērsās pret Veevoederbedrijf Alpuro BV (turpmāk tekstā – “Alpuro”) par to, vai ir spēkā tāds līguma noteikums, atbilstoši kuram atbalsts, uz ko prasītājs var pretendēt saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu, pienākas Alpuro.

3

Regulas Nr. 73/2009 preambulas 25. un 27. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

4

Regulas Nr. 73/2009 1. panta b) punktā ir noteikts, ka ar šo regulu izveido “ienākumu atbalsta shēmu lauksaimniekiem (turpmāk –“vienotā maksājuma shēma”)”.

5

Saskaņā ar minētās regulas 4. panta 1. punktu:

“Lauksaimnieks, kurš saņem tiešos maksājumus, ievēro II pielikumā minētās likumā noteiktās pārvaldības prasības, kā arī nodrošina labu lauksaimniecības un vides stāvokli, kā noteikts 6. pantā.

[..]”

6

Regulas Nr. 73/2009 5. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Likumā noteiktās pārvaldības prasības, kas minētas II pielikumā, nosaka ar Kopienas tiesību aktiem šādās jomās:

7

Šīs regulas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to, lai visās lauksaimniecības zemēs, jo īpaši zemē, ko vairs neizmanto ražošanai, tiktu uzturēts labs lauksaimniecības un vides stāvoklis. [..]”

8

Minētās regulas 33. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu atbalstu dara pieejamu lauksaimniekiem, ja:

9

Teļu audzētājs J. T. Arts 2008. gadā noslēdza ar Alpuro integrācijas līgumu (turpmāk tekstā – “integrācijas līgums”), saskaņā ar kuru viņš apņēmās iegādāties no Alpuro jaundzimušus teļus un to nobarošanai paredzēto barību. Beidzoties katram integrācijas līgumā noteiktajam nobarošanas ciklam, kuri kopā bija seši, Alpuro iepirka nobarotos teļus no J. T. Arts. Katra nobarošanas cikla ilgums ir aptuveni 26 nedēļas, un visi cikli tika sadalīti trīs grupās, pirmā no kurām tika izveidota 2009. gada 5. martā.

10

Atbilstoši integrācijas līguma 6. un 13. pantam J. T. Arts saņēma EUR 200 kā gada atlīdzību par viena teļa nobarošanu.

11

Saskaņā ar šā līguma 9. pantu visi ieņēmumi un atlīdzības, uz ko J. T. Arts varēja pretendēt saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu saistībā ar teļu audzēšanu un nobarošanu, pamatojoties uz šo līgumu, pilnā apmērā pienācās Alpuro, turklāt J. T. Arts bija pienākums izpildīt visus izvirzītos nosacījumus, lai gūtu minētos ieņēmumus un atlīdzības.

12

Atbilstoši integrācijas līguma 10. pantam nobarotie teļi Alpuro tika pārdoti par cenu, ko veidoja jaundzimušo teļu iegādes cenas, teļu nobarošanai patērētās barības izmaksu un citu ar audzēšanu saistīto izdevumu summa, no tās atskaitot atlīdzību no vienotā maksājuma shēmas. Tostarp tika veiktas korekcijas, lai ņemtu vērā teļu svara un līguma 7. pantā noteiktā tehniskā standarta atšķirības.

13

2012. gadā pusēm radās domstarpības par vienotā maksājuma summu, kas par 2010.–2012. gadu tika izmaksāta J. T. Arts.

14

J. T. Arts vērsās Rechtbank Gelderland (Gelderlandes tiesa, Nīderlande), kurā viņš tostarp apgalvoja, ka integrācijas līguma 9. pants esot pretrunā Regulas Nr. 1782/2003 mērķiem, jo viņam ir jānodod Alpuro – uzņēmumam, kas neatbilst nedz vienoto maksājumu saņemšanas nosacījumiem, nedz šajā regulā noteiktajām vides prasībām – ienākumu atbalstu, kura mērķis ir nodrošināt viņam pietiekami augstu dzīves līmeni.

15

Šajā pašā tiesā Alpuro savukārt uzsvēra, ka vienotais maksājums, kas pienākas J. T. Arts, esot daļa no nobaroto teļu pārdošanas cenas aprēķina, un ka Alpuro pati nepretendējot ne uz kādu atbalstu saskaņā ar vienoto maksājumu shēmu.

16

Pēc tam, kad Rechtbank Gelderland (Gelderlandes tiesa) prasību noraidīja, J. T. Arts šo spriedumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā, kas uzskatīja, ka risinājums pamatlietā ir atkarīgs no Savienības tiesību interpretācijas.

17

Šādos apstākļos Gerechtshof Arnhem‑Leeuwarden (Arnemas Leuvardenas apelācijas tiesa, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regula Nr. 73/2009 ir jāinterpretē tādējādi, ka netiek pieļauts tāds līguma noteikums, atbilstoši kuram atbalsts, uz ko teļu audzētājam ir tiesības pretendēt saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu, pienākas integrācijas uzņēmumam, ar kuru teļu audzētājam ir līgumiskas attiecības.

19

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan līgumu raksturo gribas autonomijas princips, saskaņā ar kuru tā puses var brīvi uzņemties saistības viena pret otru, šīs līgumu slēgšanas brīvības ierobežojumi tomēr var izrietēt no piemērojamā Savienības tiesiskā regulējuma (spriedums, 2010. gada 20. maijs, Harms, C‑434/08, EU:C:2010:285, 36. punkts).

20

It īpaši, līgumu slēgšanas brīvība, kura piemīt tiesību uz maksājuma īpašniekam, tam neļauj uzņemties saistības pretēji Regulā Nr. 73/2009 noteiktajiem mērķiem (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Harms, C‑434/08, EU:C:2010:285, 37. punkts).

21

Šajā sakarā ir jānorāda, ka atbilstoši šīs regulas 1. panta b) punktam vienotā maksājumu shēma ir ienākumu atbalsts lauksaimniekiem. Saskaņā ar tās pašas regulas preambulas 25. apsvērumu mērķis nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem ir cieši saistīts ar lauku rajonu saglabāšanu, un atbilstoši Regulas Nr. 73/2009 4. panta 1. punktam, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 5. panta 1. punktu un 6. panta 1. punktu, ikviens lauksaimnieks, kurš saņem tiešos maksājumus, ievēro noteiktas prasības attiecībā uz vidi, pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku un augu veselību, dzīvnieku labturību un zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī.

22

Vienlaikus nedz Regulā Nr. 73/2009, nedz Komisijas 2009. gada 29. oktobra Regulā (EK) Nr. 1120/2009, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenot vienotā maksājuma shēmu, kura paredzēta III sadaļā [Regulā Nr. 73/2009] (OV 2009, L 316, 1. lpp.), vienotās atbalsta shēmas maksājuma saņēmējam nav noteikts pienākums izlietot no šīs shēmas saņemto atbalstu kādam konkrētam nolūkam. Vienotais maksājums ir paredzēts kā atbalsts ienākumiem, un tā lietošana pēc savas būtības nav ierobežota.

23

Pamatlietā nav strīda par to, ka atbalsts par 2010.–2012. gadu tika izmaksāts J. T. Arts. Vienlaikus integrācijas līguma puses būtībā vienojās, ka atbalsts, uz ko J. T. Arts bija tiesības pretendēt saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu, pilnā apmērā pienācās Alpuro. Faktiski šo atbalstu atskaitīja no cenas, ko Alpuro maksāja par nobarotajiem teļiem saskaņā ar līguma 9. un 10. pantu.

24

Šāds līguma noteikums ir pamats jautājumam, vai abu pušu nodoms bija padarīt Alpuro par minētā atbalsta faktisko saņēmēju, neievērojot Regulas Nr. 73/2009 mērķus.

25

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka situācija, kad saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu atbalstu dara pieejamu personām vai vienībām, kuras neizpilda paredzētos nosacījumus, ir acīmredzami pretrunā minētajiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Harms, C‑434/08, EU:C:2010:285, 39. un 45. punkts).

26

Vienlaikus integrācijas uzņēmums nevar tikt uzskatīts par faktisko minētā atbalsta saņēmēju gadījumā, kad atbalstu tam apņemas pārskaitīt lauksaimnieks, kurš par to pretī saņem kompensāciju. Šādā situācijā lauksaimnieks faktiski saņem minēto atbalstu, kuru tas izlieto pēc saviem ieskatiem, kā tas izriet no šā sprieduma 22. punkta.

27

Tieši tāpat arī konkrētajā gadījumā iesniedzējtiesā nav strīda par to, ka atbalsts, uz ko J. T. Arts bija tiesības pretendēt saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu, tika nodots atbilstoši integrācijas līguma pušu nolīgtajam savstarpējo tiesību un pienākumu kopumam.

28

Līdz ar to nevar uzskatīt, ka ir pārkāpti šā sprieduma 21. punktā atgādinātie Regulas Nr. 73/2009 mērķi.

29

Ņemot vērā visus iepriekšminētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 73/2009 ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds līguma noteikums, atbilstoši kuram integrācijas uzņēmumam pienākas atbalsts, uz ko teļu audzētājam ir tiesības pretendēt saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu, tiek pieļauts gadījumā, kad šāds atbalsts tiek nodots atbilstoši līgumslēdzēju pušu nolīgtajām savstarpējām tiesībām un pienākumiem.

30

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

31

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Padomes 2009. gada 19. janvāra Regula (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds līguma noteikums, atbilstoši kuram integrācijas uzņēmumam pienākas atbalsts, uz ko teļu audzētājam ir tiesības pretendēt saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu, tiek pieļauts gadījumā, kad šāds atbalsts tiek nodots atbilstoši līgumslēdzēju pušu nolīgtajām savstarpējām tiesībām un pienākumiem.