1

Ar apelācijas sūdzību SolarWorld AG lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 1. februāra rīkojumu SolarWorld u.c./Padome (T‑142/14, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2016:68), ciktāl ar to Vispārējās tiesas ir noraidījusi kā nepieņemamu SolarWorld, Brandoni solare SpA un Solaria Energia y Medio Ambiente SA prasību atcelt Padomes 2013. gada 2. decembra Īstenošanas regulas (ES) 1239/2013, ar ko nosaka galīgo kompensācijas maksājumu tādu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu) importam, kuru izcelsme ir Ķīnas Tautas Republikā vai kurus nosūta no Ķīnas Tautas Republikas, (OV 2013, L 325, 66. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), 2. pantu.

2

Padomes 2009. gada 11. jūnija Regulas (EK) Nr. 597/2009 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis, (OV 2009, L 188, 93. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatregula”), 13. pantā “Saistības” ir noteikts:

“1.   Gadījumā, ja provizoriski ir konstatēts, ka subsidēšana pastāv un ka tā ir radījusi zaudējumus, Komisija var piekrist piedāvājumiem uzņemties saistības, saskaņā ar kurām:

Šādā gadījumā un tikmēr, kamēr saistības ir spēkā, attiecīgi vai nu pagaidu maksājumi, kurus Komisija piemērojusi saskaņā ar 12. panta 3. punktu, vai galīgie maksājumi, kurus Padome piemērojusi saskaņā ar 15. panta 1. punktu, neattiecas uz tādu attiecīgo produktu importu, kurus ražojis uzņēmums, kas minēts Komisijas lēmumā, ar kuru tā piekrīt uzņemtajām saistībām, ar vēlākiem grozījumiem.

Atbilstīgi šīm saistībām cenu paaugstinājums nav lielāks, kā nepieciešams, lai atlīdzinātu kompensējamo subsīdiju apmēru, bet tam jābūt mazākam nekā kompensējamo subsīdiju apmēram, ja šāds paaugstinājums būtu pietiekams Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu novēršanai.

[..]

9.   Gadījumā, ja kāda puse neizpilda vai atsauc saistības, vai gadījumā, ja Komisija atsauc savu piekrišanu saistībām, tad pēc apspriešanās šo piekrišanu pēc vajadzības atsauc vai nu ar Komisijas lēmumu, vai ar Komisijas regulu un automātiski piemēro vai nu pagaidu maksājumu, kuru Komisija piemērojusi saskaņā ar 12. pantu, vai galīgo maksājumu, kuru Padome piemērojusi saskaņā ar 15. panta 1. punktu, ar nosacījumu, ka attiecīgajam eksportētājam vai eksportētājvalstij un/vai izcelsmes valstij ir bijusi dota iespēja izteikt komentārus, izņemot gadījumu, ja saistības ir atsaucis pats eksportētājs vai minētā valsts.

[..]”

3

Atbilstoši apstrīdētās regulas preambulas 753. apsvērumam “ieinteresētās personas norādīja, ka [..] pieprasījuma cenu elastība var būt ļoti augsta. Lai arī ir taisnība, ka nozīmīgs cenu pieaugums var radīt būtisku pieprasījuma samazinājumu [..] ir ļoti maz ticams, ka pasākumu noteikšanas dēļ cenu pieaugums būs būtisks. [..] ekonomiskais efekts no saistībām, ko ir apstiprinājusi Komisija, ir tāds, ka Ķīnas ražotāji eksportētāji, kas piegādā attiecīgo ražojumu par minimālo importa cenu, kas mazāka par 60 c/W, kas ir ievērojami zemāka par cenu, kas ir novērota [izmeklēšanas periodā], tādā apjomā, kas atbilst aptuveni pašreizējai tirgus daļai. Šajā cenu līmenī ir maz ticams, ka pieprasījums būtiski varētu samazināties, jo šis cenu līmenis nodrošina pietiekamu pieprasījumu gan saskaņā ar pašreizējo atbalsta līmeni, ko sniedz atbalsta shēmas, gan saskaņā ar pašreizējo tīkla paritātes līmeni. Turklāt elektroenerģijas cena gala patērētājiem pieaugs, savukārt attiecīgā ražojuma cena samazināsies. Ar indeksācijas formulu saistības nodrošina to, ka minimālajā importa cenā tiek ņemti vērā turpmāki attiecīgā ražojuma cenas samazinājumi”.

4

Atbilstoši apstrīdētās regulas 1. panta 1. punktam tiek noteikts galīgs kompensācijas maksājums Ķīnas izcelsmes vai no tās nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu vai paneļu un tāda veida elementu importam, kurus izmanto kristāliskā silīcija fotoelektriskajos moduļos vai paneļos, uz kuriem attiecas kombinētās nomenklatūras kodi, kas ir Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV 1987, L 256, 1. lpp.) I pielikumā, redakcijā, kas bija piemērojama, pieņemot apstrīdēto regulu (turpmāk tekstā – “KN”). Ar šā panta 2. punktu ir noteikta galīgā kompensācijas maksājuma likme, kas piemērojama neto cenai ar piegādi līdz Eiropas Savienības robežai pirms muitošanas šā paša panta 1. punktā aprakstītajiem produktiem, kurus ražo šajā 2. punktā uzskaitītās sabiedrības.

5

Atbilstoši apstrīdētās regulas, kas ir piemērojama atsevišķiem produktiem, kuru specifikācija ir noteikta atbilstoši KN un par kuriem rēķinus izraksta sabiedrības, kuru saistībām ir piekritusi Komisija un kuru nosaukumi ir norādīti Komisijas 2013. gada 4. decembra Īstenošanas lēmuma 2013/707/ES, ar ko apstiprina tādu saistību pieņemšanu, kuras piedāvātas saistībā ar antidempinga un antisubsidēšanas procedūru attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no Ķīnas Tautas Republikas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu) importu galīgo pasākumu piemērošanas periodā (OV 2013, L 325, 214. lpp.), pielikumā 2. panta 1. punktam, produktu, kas deklarēti laišanai brīvā apgrozībā, imports ir atbrīvots no kompensācijas maksājuma, kas noteikts ar šīs regulas 1. pantu, ja ir izpildīti zināmi nosacījumi.

6

Apstrīdētās regulas 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka, pieņemot deklarāciju ražojuma laišanai brīvā apgrozībā, muitas parāds rodas, ja viens vai vairāki šīs pašas regulas 2. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi nav tikuši izpildīti vai ja Komisija atsauc savu piekrišanu saistībām.

7

SolarWorld ir kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu Eiropas ražotājs.

8

Pēc tam, kad EU ProSun, kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu Eiropas ražotāju apvienība, iesniedza sūdzību, 2012. gada 6. septembrī Komisija publicēja Paziņojumu par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importu (OV 2012, C 269, 5. lpp.).

9

Komisija 2012. gada 8. novembrī publicēja Paziņojumu par antisubsidēšanas procedūras sākšanu attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importu (OV 2012, C 340, 13. lpp.).

10

Komisija 2013. gada 4. jūnijā pieņēma Regulu (ES) Nr. 513/2013, ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no Ķīnas Tautas Republikas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importam un groza Regulu (ES) Nr. 182/2013, ar ko nosaka, ka jāreģistrē Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no tās nosūtīts imports (OV 2013, L 152, 5. lpp.).

11

Ar Komisijai adresētu 2013. gada 27. jūlija vēstuli China Chamber of Commerce for Import and Export of Machinery and Electronic Products (CCCME) (Iekārtu un elektronisko ražojumu importa un eksporta tirdzniecības palāta (CCCME), Ķīna) saistībā ar antidempinga izmeklēšanu kopā ar vairākiem Ķīnas ražotājiem eksportētājiem iesniedza saistību piedāvājumu. Būtībā tā to un savā vārdā piedāvāja līdz noteiktam ikgadējā importa apjomam fotoelektriskajiem moduļiem un katrai to galvenajai sastāvdaļai (proti, elementiem un plāksnītēm) piemērot minimālās importa cenas (turpmāk tekstā – “MIC”).

12

Komisija 2013. gada 2. augustā pieņēma Lēmumu 2013/423/ES, ar ko pieņem saistības, kuras piedāvātas saistībā ar antidempinga procedūru attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no Ķīnas Tautas Republikas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importu (OV 2013, L 209, 26. lpp.), ko kopā ar CCCME ir pieņēmusi to minētā lēmuma pielikumā uzskaitīto Ķīnas ražotāju eksportētāju grupa, kas ir sadarbības partneri.

13

Komisijas 2013. gada 2. augusta Regula (ES) Nr. 748/2013, ar kuru groza Regulu Nr. 513/2013 (OV 2013, L 209, 1. lpp.), tika pieņemta, lai ievērotu Lēmumu 2013/423. Citu grozījumu starpā ar to Regulā Nr. 513/2013 tika ieviests 6. pants, kurā ir paredzēts, ka, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi, tādu ražojumu imports, kas ir deklarēti laišanai brīvā apgrozībā un par ko rēķinus ir izrakstījušas sabiedrības, kuru saistībām ir piekritusi Komisija un kuras ir uzskaitītas Lēmuma 2013/423 pielikumā, ir atbrīvots no pagaidu antidempinga maksājuma, kas ir noteikts ar Regulas Nr. 513/2013 1. pantu.

14

CCCME ar 2013. gada 25. septembra vēstuli pati savā vārdā, kā arī pārstāvot ražotājus eksportētājus, kuru sākotnējais saistību piedāvājums bija pieņemts, lūdza Komisiju pieņemt šo saistību nosacījumus, lai novērstu arī subsidētā importa kaitējumu radošās sekas.

15

2013. gada 4. decembrī Komisija pieņēma Īstenošanas regulu Nr. 2013/707.

16

2013. gada 2. decembrī Padome pieņēma apstrīdēto regulu.

17

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 28. februārī, prasītājas pirmajā instancē cēla prasību atcelt apstrīdētās regulas 2. pantu.

18

Savas prasības pamatojumam tās izvirzīja trīs pamatus. Ar pirmo un otro pamatu tika apgalvots, ka apstrīdētās regulas 2. pants izrietot no acīmredzamas kļūdas vērtējumā un ar to tiekot pārkāpts Pamatregulas 13. pants, ciktāl ar šo 2. pantu no antisubsīdiju maksājumiem tiek atbrīvoti Ķīnas ražotāji, attiecībā uz kuriem Komisija ir piekritusi nelikumīgajām kopīgajām saistībām, pārkāpjot prasītāju pirmajā instancē tiesības uz aizstāvību, taisnīgu lietas izskatīšanu un labas pārvaldības principu, kā arī Pamatregulas 13. panta 4. punktu un 29. panta 2. punktu. Trešais pamats bija par to, ka šis 2. pants pārkāpj LESD 101. panta 1. punktu, ciktāl ar to atsevišķiem Ķīnas ražotājiem tiek piešķirts atbrīvojums no antisubsīdiju pasākumiem, pamatojoties uz to piedāvājumu uzņemties saistības, kas ir pieņemts un apstiprināts ar apstrīdēto regulu, kas veidojot horizontālu cenu karteli.

19

Ar apstrīdēto rīkojumu Vispārējā tiesa noraidīja kā nepieņemamu prasītāju prasību pirmajā instancē, pamatojot ar to, ka apstrīdētās regulas 2. pants, vienīgais apstrīdētais noteikums, nebija nodalāms no pārējiem šīs regulas noteikumiem.

20

Apelācijas sūdzībā SolarWorld lūdz Tiesu:

21

Padome lūdz Tiesu:

22

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

23

Apelācijas sūdzības pamatošanai SolarWorld izvirza divus pamatus. Pirmais pamats ir par kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, konstatējot, ka apstrīdētās regulas 2. pants nav nodalāms no pārējās regulas. Otrais pamats ir par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20. un 47. panta pārkāpumu.

24

Padome norāda uz pirmā pamata nepieņemamību, jo, pirmkārt, SolarWorld vienīgi atkārto iebildumu par apstrīdētās regulas 2. panta nenodalāmību, ko tā ir izteikusi Vispārējā tiesā, un, otrkārt, šī noteikuma nodalāmības pārbaude izriet no faktu vērtējuma.

25

Ir jānorāda, pirmkārt, ka, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Proti, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu pamatot savu apelācijas sūdzību ar Vispārējā tiesā jau izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, tad zustu daļa no apelācijas tiesvedības jēgas (spriedums, 2017. gada 19. janvāris, Komisija/Total un Elf Aquitaine, C‑351/15 P, EU:C:2017:27, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

26

Taču šajā lietā ar pirmo pamatu SolarWorld necenšas panākt tikai Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, bet tieši cenšas apstrīdēt juridisko pamatojumu, kas vedināja Vispārējo tiesu uzskatīt, ka apstrīdētās regulas 2. pants nav nodalāms no pārējiem šīs regulas noteikumiem, kā arī secinājumus, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi no šāda apsvēruma, proti, ka SolarWorld prasība ir nepieņemama. Šajā ziņā SolarWorld turklāt juridiski pietiekami ir norādījusi pārsūdzētā rīkojuma daļas, kurās, pēc tās domām, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, kā arī juridiskus argumentus, kas izvirzīti tās lūguma pamatošanai, tādējādi ļaujot Tiesai veikt kontroli.

27

Otrkārt, ir jāuzsver, ka iespējama kļūda, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, novērtējot viena noteikuma nodalāmību no Savienības tiesību akta, ir kļūda tiesību piemērošanā, ko pārbauda Tiesa (attiecībā uz šādu pārbaudi, skat. it īpaši spriedumu, 2012. gada 29. marts, Komisija/Igaunija, C‑505/09 P, EU:C:2012:179, 110.–122. punkts).

28

Līdz ar to pirmais pamats ir pieņemams.

29

SolarWorld uzskata, ka apstrīdētās regulas 2. pants ir nodalāms no pārējiem šīs regulas noteikumiem, it īpaši tās 1. panta 2. punkta, un ka tādēļ tā iespējamā atcelšana negrozītu šīs regulas tvērumu. Šajā ziņā Vispārējās tiesas argumentācija pārsūdzētā rīkojuma 55. un 59. punktā esot balstīta nepareizā jēdzienu “kompensācijas pasākumi” un “kompensācijas maksājumi” izpratnē.

30

SolarWorld norāda, ka kompensācijas pasākumiem var būt dažādas formas (ad valorem maksājumi, summas, kas noteiktas euro, vai MIC). Kas attiecas konkrētāk uz MIC, Pamatregulas 13. pants ļaujot Padomei un Komisijai no individuāliem ražotājiem un eksportētājiem pieņemt MIC saistības, ja piedāvātās cenas novērš subsīdijas kaitējošo ietekmi. Šie ražotāji tiktu turklāt atbrīvoti no ad valorem maksājumiem tādēļ, ka tiem tiktu piemēroti citas formas pasākumi, proti, MIC to saistību ietvaros. Kompensācijas pasākumu mērķi, lai kāda būtu to forma, raksturo tā spēja novērst šā paša produkta Savienības ražotājiem radīto kaitējumu un tam šajā ziņā būtu labojoša loma.

31

Tādēļ, kā uzskata SolarWorld, kompensācijas pasākumu formas maiņa negroza regulas, ar ko tie noteikti, tvērumu, jo šie pasākumi ietver visu to ražotāju un eksportētāju izcelsmes importu, attiecībā uz kuriem tajā ir ticis konstatēts, ka tie gūst labumu no kaitējošās subsidēšanas.

32

Turklāt SolarWorld apstiprina, ka, piemērojot Pamatregulas 13. panta 9. punktu, atbilstoši kuram, ja saistības netiek pildītas vai tiek atsaukta piekrišana MIC saistībām, ir piemērojami ad valorem maksājumi, Komisijai var būt elastīga pieeja, lai grozītu kompensācijas maksājumu formu, nemaz nerodoties jautājumam par šo pasākumu tvēruma grozīšanu. Šajā lietā apstrīdētajā regulā 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā esot īpaša atsauce uz minēto 13. panta 9. punktu un kopš apstrīdētās regulas pieņemšanas Komisija esot atsaukusi piekrišanu MIC saistībām vairākiem Ķīnas ražotājiem un eksportētājiem, uzliekot viņiem ad valorem maksājumus. Kopš ir stājusies spēkā apstrīdētā regula, neesot bijis brīdis, kad šiem ražotājiem un eksportētājiem netiktu piemēroti kompensācijas maksājumi.

33

Šādos apstākļos, lai gan Vispārējā tiesa pieņēma prasību pirmajā instancē un atcēla apstrīdētās regulas 2. pantu, pamatojot ar to, ka MIC nenovērš Savienības ražošanas nozarei radīto kaitējumu, nekas neliedzot Padomei un Komisijai noteiktu jaunu MIC šī kaitējuma novēršanai atbilstošā līmenī saskaņā ar Pamatregulas 13. panta 1. punktu. Šajā ziņā SolarWorld norāda, ka šāda spēkā neesamības atzīšana nebūt ne noteikti grozīšot pasākumu tvērumu, kas ir Vispārējās tiesas argumentācijas pati būtība pārsūdzētā rīkojuma 55. punktā. Šādas atzīšanas vienīgās juridiskās sekas esot tas, ka Padomei un Komisijai vai nu esot jāpiekrīt jaunām saistībām ar jaunām MIC, kas novērš subsīdijas kaitējošās sekas, vai nu jānolemj piemērot ad valorem maksājumus visiem Ķīnas ražotājiem un eksportētājiem.

34

Turklāt SolarWorld norāda, ka judikatūra, uz ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā, nepamatojot secinājumu, ka apstrīdētās regulas 2. pants ir nenodalāms.

35

Visbeidzot, kas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 55. punkta pēdējo daļu, atbilstoši kurai “imports, ko veic Ķīnas eksportētāji, kuri nav parakstījuši saistības, ko Komisija pieņēmusi [atbilst] 30 % no kopējā attiecīgo preču importa”, SolarWorld atgādina, ka Pamatregulas 13. panta 1. punktā ir prasīts, ka MIC tiek noteiktas kaitējuma novēršanai atbilstošā līmenī, lai kāds būtu importa procents, kam piemēro kompensācijas pasākumu MIC formā. Tāpat, kā uzskata SolarWorld, Ķīnas ražotāju un eksportētāju, kam piemēro MIC, lielais skaits negroza faktu, ka apstrīdētā regula nosaka kompensācijas pasākumus un ka šo pasākumu forma ir jautājums, kas neskar ne to tvērumu, ne priekšmetu.

36

Padome, kuru atbalsta Komisija, norāda, ka SolarWorld pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots. Šīs iestādes uzskata, ka apstrīdētās regulas daļēja atcelšana ir neiespējama, jo tās rezultātā šī regula tiktu aizstāta ar tiesību aktu ar citu saturu, kas neatbilst šīs regulas izdevēja nodomiem un kas tādēļ ietekmētu tās saturu.

37

Ar pirmo pamatu SolarWorld būtībā apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā rīkojuma 55. un 59. punktā, atbilstoši kuram tā ir uzskatījusi, ka apstrīdētās regulas 2. panta atcelšana ietekmētu šīs regulas saturu un ka tādēļ šis noteikums nav nodalāms no pārējiem šīs regulas noteikumiem.

38

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības aktu ir iespējams daļēji atcelt tikai tad, ja tiesību normas, kuras prasīts atcelt, ir iespējams nodalīt no pārējā tiesību akta. Šajā ziņā Tiesa ir vairākkārt nolēmusi, ka šī nodalāmības prasība nav izpildīta, ja tiesību akta daļēja atcelšana groza šī akta būtību (spriedums, 2015. gada 12. novembris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑121/14, EU:C:2015:749, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

ES tiesību akta elementu nodalāmības pārbaude prasa izvērtēt minēto noteikumu tvērumu, lai varētu noteikt, vai to atcelšana grozītu šā tiesību akta jēgu un būtību (spriedumi, 2012. gada 29. marts, Komisija/Igaunija, C‑505/09 P, EU:C:2012:179, 112. punkts, kā arī 2015. gada 12. novembris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑121/14, EU:C:2015:749, 21. punkts).

40

Šajā lietā saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. pantu ir ieviests galīgais kompensācijas maksājums Ķīnas izcelsmes vai no tās nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu vai paneļu un tāda veida elementu importam, ko izmanto kristāliskā silīcija fotoelektriskajos moduļos vai paneļos, uz kuriem attiecas atsevišķi KN kodi; šī kompensācijas mehānisma likme mainās atkarībā no sabiedrības, kas ražo šīs preces.

41

Atbilstoši apstrīdētās regulas 2. pantam, kas ir piemērojams atsevišķiem produktiem, kuru specifikācija ir noteikta atbilstoši KN un par kuriem rēķinus izraksta sabiedrības, kuru saistībām ir piekritusi Komisija, laišanai brīvā apgrozībā deklarētais imports, ja tas atbilst noteiktiem nosacījumiem, ir atbrīvots no kompensācijas maksājuma, kas ir ieviests ar minētās regulas 1. pantu; šis atbrīvojums beidzas, ja tiek pierādīts, ka viens vai vairāki šie nosacījumi nav izpildīti vai ja Komisija atsauc savu piekrišanu saistībām. Kā ir ticis atgādināts šā sprieduma 11. punktā, attiecīgo fotoelektrisko paneļu un moduļu un katras to galvenās sastāvdaļas (proti, elementu un plāksnīšu) MIC ir piemērojamas līdz noteiktam importa gada apjomam.

42

Tā no apstrīdētās regulas 1. un 2. panta noteikumiem izriet, ka, izmantojot MIC saistības, ar šo pēdējo minēto pantu ir noteikts atbrīvojums no kompensācijas maksājumiem, kas noteikti ar minēto 1. pantu, noteiktā importa gada apjomā.

43

Tieši šādā normatīvā kontekstā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 55. punktā nosprieda, ka apstrīdētās regulas 2. pantā “ar noteiktu kvantitatīvu ierobežojumu – konkrētiem norādītajiem komersantiem, ja tiek ievēroti tajā paredzētie nosacījumi, tiek piešķirts atbrīvojums no kompensācijas maksājuma. [Šīs] tiesību normas atcelšanas sekas, atceļot atbrīvojumu no maksājuma, kas ir piemērojams šajās kvantitatīvajās robežās, būtu tādas, ka kompensācijas maksājumu apveltītu ar tvērumu, kas ir plašāks par to, kāds izriet no [apstrīdētās] regulas redakcijā, kādā tā tika pieņemta Padomē, jo šajā gadījumā minētie maksājumi skartu visu attiecīgo preču importu no Ķīnas, lai gan atbilstoši minētajai regulai kopumā šie maksājumi attiecas tikai uz importu, ko veic Ķīnas eksportētāji, kuri nav parakstījuši saistības, kam piekritu Komisija ar Īstenošanas lēmumu 2013/707, jo šis imports, kā norāda lietas dalībnieces, atbilst 30 % no kopējā attiecīgo preču importa. Šāds rezultāts būtu tiesību akta, kurā ietilpst tiesību norma, kuru ir lūgts atcelt, – šajā gadījumā [apstrīdētās] regulas – būtības grozīšana.

44

Pārsūdzētā rīkojuma 59. punktā Vispārējā tiesa, ņemot vērā [apstrīdētās] regulas būtības grozījumus, ko izraisītu šīs regulas 2. panta atcelšana, kas izslēgtu atbrīvojumu no kompensācijas maksājumiem Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, kuri ir piekrituši Komisijas akceptētajām saistībām, secināja, ka apstrīdētā tiesību norma nav nodalāma no šīs regulas pārējās daļas.

45

Ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo SolarWorld pirmajā apelācijas pamatā, šajā Vispārējās tiesas secinājumā pārsūdzētā rīkojuma 59. punktā nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

46

Pirmkārt, no apstrīdētās regulas 1. un 2. panta izriet, kā to apstiprināja visi šīs tiesvedības dalībnieki, ka Savienības likumdevējs, pieņemot šo regulu, ir ieviesis tirdzniecības aizsardzības pasākumus, kas veido kopumu jeb “paketi”. Proti, ar šo regulu ir noteikti divi atsevišķi un papildinoši pasākumi, kuru mērķi ir panākt kopēju mērķi, proti, novērst attiecīgo Ķīnas produktu subsīdijas kaitējošo ietekmi uz Savienības ražošanas nozari, vienlaicīgi aizsargājot šīs nozares intereses.

47

Šajā ziņā ir jāatsaucas uz apstrīdētās regulas 753. apsvērumu, kurš, analizējot tirdzniecības aizsardzības pasākumu ietekmi uz Savienības ražošanas nozares interesēm, attiecas uz sekām, kuras, kā uzskata Padome, būs MIC saistībām uz attiecīgo produktu pieprasījumu un piedāvājumu. No šā apsvēruma analīzes izriet divi konstatējumi. Pirmkārt, šādām saistībām būs pozitīva ekonomiska ietekme uz šo produktu Eiropas tirgu tādā ziņā, ka MIC, paredzot zemāku cenu nekā izmeklēšanas laikā konstatētā, ļaus Savienībai uzturēt pietiekamu attiecīgo produktu pieprasījumu. Tādējādi šķiet, ka šim pasākumam ir būtiska un no ad valorem maksājumu noteikšanas atsevišķa nozīme.

48

Otrkārt, saistības par MIC šķiet tāds pasākums, kuru Padome ir ņēmusi vērā, pārbaudot visa tirdzniecības aizsardzības pasākumu kopuma ietekmi uz apstrīdētās regulas mērķi, kas ir novērst attiecīgo Ķīnas produktu subsīdijas kaitējošo ietekmi uz Savienības ražošanas nozari, vienlaicīgi aizsargājot šīs nozares intereses.

49

No tā izriet, ka Savienības likumdevējs ir uzlūkojis MIC saistības tāpat kā ad valorem maksājumu uzlikšanu kā būtisku līdzekli šīs regulas iecerētā mērķa sasniegšanai.

50

Šādos apstākļos SolarWorld apgalvojums, ka apstrīdētās regulas 2. panta atcelšana, lai arī tā attiecībā uz sabiedrībām, kuras ir piekritušas MIC saistībām, liegtu šādu saistību labumu un uzliktu ad valorem maksājumus, neietekmējot apstrīdētās regulas tvērumu, ciktāl ad valorem maksājumu uzlikšanas pasākums pats ļauj sasniegt to pašu mērķi, kāds ir šīm saistībām, nevar tikt pieņemts.

51

Otrkārt, ir jānorāda, ka tirdzniecības aizsardzības pasākumi, kas paredzēti apstrīdētajā regulā, ietver objektīvas atšķirības atkarībā no to iedabas. Kā to pareizi ir norādījusi Komisija iestāšanās rakstā, uzliekot ad valorem tiesības apstrīdētās regulas 1. panta 1. punkta nozīmē, Ķīnas ražotāji un eksportētāji var noteikt savas pārdošanas cenas Savienībā, pēc tam šai cenai piemēro maksājumu tad, kad attiecīgo produktu importē Savienībā. Ieņēmumi no šī maksājuma tiek ieskaitīti Savienības budžetā. Savukārt, ja tiek piemērotas MIC, šie ražotāji un eksportētāji vairs nevar brīvi noteikt savu cenu, jo tā ir jāpalielina līdz MIC līmenim attiecībā uz attiecīgā produkta importu, kas deklarēts laišanai brīvā apgrozībā. Kas attiecas uz papildienākumiem no šādas cenu palielināšanas, tie pienākas attiecīgajiem ražotājiem un eksportētājiem.

52

Tādējādi apstrīdētā regula ir balstīta uz iespēju alternatīvi piemērot šos abus atšķirīga rakstura pasākumus, kas ļauj Ķīnas ražotājiem un eksportētājiem atsaukties uz MIC saistībām, kam piekritusi Komisija apstrīdētās regulas 2. panta nozīmē, un šādi izvairīties no ad valorem kompensācijas maksājuma, ko paredz minētās regulas 1. pants, piemērošanas to produktiem. Taču minētā 2. panta atcelšana novērsīs šādu iespēju un liks pazust alternatīvai, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies piešķirt Ķīnas ražotājiem un eksportētājiem, pieņemot apstrīdēto regulu. Ņemot vērā atšķirības ekonomisko seku ziņā, kas ir saistītas ar šo divu veidu tirdzniecības aizsardzības pasākumiem, šāda atcelšana tādējādi skar arī pašu apstrīdētās regulas būtību.

53

No tā izriet, ka SolarWorld apgalvojums, ka, ja tiktu atcelts šīs regulas 2. pants, Ķīnas ražotājiem un eksportētājiem jebkurā brīdī tiktu piemērots kompensācijas maksājums, nekādi negroza secinājumu, ka Ķīnas ražotājiem un eksportētājiem ir liegta izvēle, ko tiem ir devis Savienības likumdevējs, pieņemot šo regulu.

54

Treškārt, kā izriet no pārsūdzētā rīkojuma 55. punkta, 70 % skarto preču importa ir no Ķīnas un tiem piemērojams apstrīdētās regulas 2. pants.

55

Tā šķiet, ka Savienības likumdevējs ir noteicis pasākumu kopumu, kuros, protams, ad valorem maksājumu noteikšana formāli ir norma un MIC saistību piemērošana ir šīs normas izņēmums, tomēr faktiski izņēmuma piemērošana attiecas uz lielāko daļu gadījumu, kad tika pieņemta apstrīdētā regula. Šīs saistības šķietami būtu piemērojamas tātad galvenokārt Ķīnas izcelsmes importam, uz ko attiecas apstrīdētā regula. Šādos apstākļos šo saistību atcelšana noteikti ietekmēs šīs regulas būtību.

56

Visbeidzot, kas attiecas uz SolarWorld apgalvojumu, ka tas, ka Vispārējā tiesa atceļ apstrīdētās regulas 2. pantu, neliedzot Savienības likumdevējam noteikt jaunas MIC pienācīgā līmenī, lai novērstu Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, atbilstoši Pamatregulas 13. panta 1. punktam ir jākonstatē, ka analīze par Savienības tiesību akta būtības skaršanu ir atkarīga vienīgi no sekām, kuras automātiski izriet no iespējamas šī akta attiecīgā noteikuma atcelšanas. Šādu analīzi neietekmē dažādie pasākumi, kurus šī tiesību akta izdevējs var pieņemt pēc šādas atcelšanas.

57

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa, secinot, ka apstrīdētās regulas 2. pants nav nodalāms no šīs regulas pārējās daļas, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

58

Tādēļ SolarWorld pirmais pamats ir jānoraida.

59

SolarWorld pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas izriet no Hartas 47. panta, kā arī tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā tās 20. panta izpratnē.

60

Proti, lai gan pārsūdzēto rīkojumu neuzskatīja par spēkā neesošu apelācijas sūdzības pirmajā pamatā izklāstīto iemeslu dēļ, tomēr nepieļaujami esot tas, ka tā rezultātā apelācijas sūdzības iesniedzējai kā sūdzības iesniedzējai no Savienības lietā par tirdzniecības aizsardzību esot jau liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un ka pret to attiecoties nelabvēlīgi salīdzinājumā ar Ķīnas ražotājiem un eksportētājiem, kas Savienības tiesās prasa atcelt apstrīdēto regulu pilnībā.

61

Tā kā Pamatregulas pats mērķis ir aizsargāt Savienības ražošanas nozares pret subsīdijas radīto kaitējumu, SolarWorld uzskata, ja Savienības iestādes konstatē kaitīgas subsīdijas esamību, bet nenosaka kompensācijas pasākumus vienalga kādā formā pienācīgā līmenī, lai novērstu Savienības ražotājiem nodarīto kaitējumu, tiek pārkāptas Savienības ražošanas nozares tiesības. Taču SolarWorld uzskata, ka, ja pārsūdzētais rīkojums netiktu uzskatīts par spēkā neesošu, šajā lietā fotoelektrisko ražojumu nozarei neesot nekādu tiesību aizsardzības līdzekļu, ja Padome un Komisija prettiesiski nosaka kompensācijas maksājumus tādas summas apmērā, kas nespēj novērst Savienības ražotājiem nodarīto kaitējumu.

62

Turklāt tas, ka Ķīnas ražotājiem un eksportētājiem, kuri ir nodarījuši kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, ir iespēja celt prasību par regulu, ar ko noteikti tirdzniecības aizsardzības pasākumi, kamēr Eiropas ražotājam šādas iespējas nav, esot vienlīdzības likumā priekšā, kas noteikta ar Hartas 20. pantu, pārkāpums. Proti, tādai Eiropas ražotājai, kāda ir apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā, principā esot ieinteresētība atcelt nevis visu regulu, ar ko nosaka tirdzniecības aizsardzības pasākumus, bet vienīgi tās nelikumīgās daļas.

63

Padome uzskata, ka otrais pamats, jo tajā pirmo reizi apelācijas tiesvedībā tiek norādīts uz Hartas 20. panta pārkāpumu, ir jāuzskata par nepieņemamu. Jebkurā gadījumā Padome uzskata, kā to norāda arī Komisija, ka šis otrais pamats ir pilnībā nepamatots.

64

Vispirms ir jāatgādina, ka apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir tikai novērtēt tiesisko risinājumu, kas sniegts attiecībā uz prasības pamatiem, kuri tikuši izvirzīti tiesā, kas lietu izskatīja pēc būtības (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Total/Komisija, C‑597/13 P, EU:C:2015:613, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Taču šajā lietā Hartas 20. panta pārkāpums pirmo reizi ir norādīts Tiesā, lai gan SolarWorld ir bijusi iespēja norādīt uz šā panta pārkāpumu saistībā ar diviem pamatiem par nepieņemamību, kurus Vispārējā tiesā iesniedza Vispārējā tiesā. Tādējādi SolarWorld otrais pamats ir nepieņemams, jo skar Hartas 20. panta pārkāpumu.

66

Kas attiecas uz argumentu par Hartas 47. panta pārkāpumu, SolarWorld apstiprina, ka tā nespēja apstrīdēt apstrīdēto regulu daļēji, jo tai neesot bijis tiesību aizsardzības līdzekļu, kad Savienības iestādes pretlikumīgi nosaka kompensācijas pasākumus tādā apmērā, kas nevar novērst Savienības ražotājiem nodarīto kaitējumu.

67

Ir jāatgādina šajā ziņā, pirmkārt, ka šī panta nolūks nav mainīt pārsūdzības tiesību sistēmu, kas noteikta Līgumos, un īpaši noteikumus par tiešo prasību pieņemšanu izskatīšanai Eiropas Savienības Tiesā (spriedumi, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 97. punkts, kā arī 2016. gada 24. novembris, Ackermann Saatzucht u.c./Parlaments un Padome, C‑408/15 P un C‑409/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:893, 49. punkts).

68

Otrkārt, Hartas 47. pantā piešķirtā aizsardzība neprasa, lai subjekts beznosacījumu veidā varētu celt prasību atcelt tiesību aktu tieši Savienības tiesā par šādu Savienības leģislatīvu aktu (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 105. punkts).

69

Treškārt, pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka par Savienības tiesību sistēmas ievērošanas pārbaudi tiesā, kā tas izriet no LES 19. panta 1. punkta, rūpējas Tiesa un dalībvalstu tiesas. Šim mērķim ar LESD 263. un 277. pantu, pirmkārt, un LESD 267. pantu, otrkārt, ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību aktu tiesiskuma kontroli, uzticot to Savienības tiesai (spriedumi, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 90. un 92. punkts, kā arī 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 57. punkts).

70

Šādos apstākļos tas, ka SolarWorld nevar celt prasību vienīgi par neatdalāmu apstrīdētās regulas daļu, nepārkāpj tās tiesības, kas izriet no Hartas 47. panta, ciktāl šī sabiedrība varēja apstrīdēt apstrīdēto regulu pilnībā. Proti, izpildot LESD 263. panta 4. punktā paredzētos locus standi nosacījumus, tā varēja apstrīdēt apstrīdēto regulu tieši Vispārējā tiesā, vienlaicīgi lūdzot apturēt šādas atcelšanas sekas, līdz tiktu pieņemti Savienības iestāžu pasākumi, kas nepieciešami atceļošā sprieduma izpildei, vai apstrīdēt apstrīdētās regulas spēkā esamību valsts tiesās un lūgt tās iztaujāt Tiesu prejudiciālā kārtā.

71

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētais rīkojums, ciktāl Vispārējā tiesa nosprieda, ka, tā kā apstrīdētās regulas 2. pants nav nodalāms no pārējās regulas, SolarWorld prasība ir nepieņemama, nepārkāpj Hartas 47. pantu.

72

Tādēļ SolarWorld otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

73

No minētā izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

74

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

75

Atbilstoši tā paša Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

76

Tā kā Padome ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt šīs iestādes tiesāšanās izdevumus.

77

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

78

Šajā lietā Komisija, kas bija persona, kura bija iestājusies lietā pirmajā instancē, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: