–

M. Shiri vārdā – W. Weh un S. Harg, Rechtsanwälte,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – C. Crane un S. Brandon, pārstāvji, kuriem palīdz D. Blundell un de M. Gray, barristers,

–

Šveices valdības vārdā – E. Bichet, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Wils un M. Condou‑Durande, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulas (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), 27. panta 1. punktu un 29. panta 1. un 2. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar M. Majid Shiri, kurš pazīstams arī kā Madzhdi Shiri un ir Irānas valstspiederīgais, celto prasību par Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Austrijas Ārvalstnieku un patvēruma lietu federālais birojs) (turpmāk tekstā – “Birojs”) lēmumu, ar kuru viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums tika atzīts par nepieņemamu, tika uzdots viņu izraidīt un tika konstatēts, ka viņa pārsūtīšana uz Bulgāriju ir likumīga.

3

Komisijas 2003. gada 2. septembra Regulā (EK) Nr. 1560/2003, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 222, 3. lpp.), kura grozīta ar Komisijas 2014. gada 30. janvāra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 118/2014 (OV 2014, L 39, 1. lpp.), ir paredzēta virkne noteikumu par attiecīgās personas pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti Dublinas III regulas izpratnē.

4

Šīs regulas 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Atbildīgās dalībvalsts pienākums ir patvēruma meklētāja pārsūtīšanu veikt iespējami ātri un nodrošināt, lai tā ceļā nerastos nekādi šķēršļi. Šī dalībvalsts vajadzības gadījumā nosaka vietu savā teritorijā, uz kuru patvēruma meklētājs tiks pārsūtīts vai nodots kompetentām iestādēm, ņemot vērā ģeogrāfiskos ierobežojumus un pārsūtīšanu veicējā dalībvalstī izmantojamos transporta veidus. [..]”

5

Dublinas III regulas preambulas 4., 5. un 19. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

6

Šīs regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.”

7

Minētās regulas 17. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.”

8

Šīs pašas regulas 22. un 25. pantā ir paredzēti noteikumi attiecīgi par atbildi uz uzņemšanas pieprasījumu un atbildi uz atpakaļuzņemšanas pieprasījumu.

9

Dublinas III regulas 27. panta 1. un 3. punkts ir izteikti šādā redakcijā:

“1.   Pieteikuma iesniedzējam [..] ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

[..]

3.   Pārsūtīšanas lēmumu apelācijas vai pārskatīšanas nolūkos dalībvalstis savos tiesību aktos paredz, ka:

10

Šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Pieteikuma iesniedzēja vai citas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā, un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

[..]

2.   Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.”

11

M. Shiri ieceļoja dalībvalstu teritorijā caur Bulgāriju, dalībvalsti, kurā viņš 2015. gada 19. februārī iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

12

2015. gada 7. martā viņš Austrijā iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Birojs 2015. gada 9. martā pieprasīja Bulgārijas iestādēm uzņemt M. Shiri atpakaļ.

13

Bulgārijas iestādes 2015. gada 23. martā piekrita šim lūgumam veikt atpakaļuzņemšanu.

14

Birojs 2015. gada 2. jūlijā atzina par nepieņemamu M. Shiri iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu, uzdeva viņu izraidīt un konstatēja, ka viņa pārsūtīšana uz Bulgāriju ir likumīga.

15

M. Shiri par šo lēmumu cēla prasību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija), šai prasībai pievienojot pieteikumu, kura mērķis bija noteikt minētās prasības apturošu iedarbību. Nelemjot par pēdējo minēto pieteikumu, šī tiesa 2015. gada 20. jūlijā atcēla minēto lēmumu tāpēc, ka saistībā ar M. Shiri neaizsargātību viņa veselības stāvokļa dēļ Birojam esot bijis jāpārbauda, vai ir jāizmanto Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā paredzētā iespēja.

16

Pēc lēmuma atcelšanas Birojs 2015. gada 3. septembrī ar jaunu lēmumu atzina par nepieņemamu M. Shiri iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu, uzdeva viņu izraidīt un konstatēja, ka viņa pārsūtīšana uz Bulgāriju ir likumīga.

17

M. Shiri vērsās pret šo lēmumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) ar prasību, kuru šī tiesa saņēma 2015. gada 17. septembrī, šai prasībai pievienojot pieteikumu, kura mērķis bija noteikt minētās prasības apturošu iedarbību. 2015. gada 23. septembrī iesniegtajos papildu apsvērumos M. Shiri norādīja, ka Austrijas Republika ir kļuvusi par atbildīgo dalībvalsti attiecībā uz viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, jo ir pagājis Dublinas III regulas 29. panta 1. un 2. punktā noteiktais sešus mēnešu pārsūtīšanas termiņš, kas bija iestājies šajā pašā datumā.

18

Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) noraidīja prasību ar 2015. gada 30. septembra spriedumu, nelemjot par pieteikumu, kurš attiecās uz šīs prasības apturošās iedarbības atzīšanu. Runājot par argumentu, kuru M. Shiri bija izvirzījis savā 2015. gada 23. septembra papildu rakstā un kurš attiecās uz Dublinas III regulas 29. panta 1. un 2. punktā noteiktā sešu mēnešu termiņa beigšanos, tā nosprieda, ka pēc Biroja 2015. gada 2. jūlija lēmuma atcelšanas un lietas nosūtīšanas atpakaļ jauna lēmuma pieņemšanai ir sācies jauns sešu mēnešu termiņš no brīža, kad M. Shiri pārsūtīšana ir kļuvusi atkal iespējama, proti, sākot no septītās dienas pēc viņa iesniegtā prasības pieteikuma – no 2015. gada 24. septembra. Līdz ar to Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) uzskatīja, ka atbildība par M. Shiri iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu vēl joprojām ir Bulgārijas Republikai un tā pa šo laiku nav pārgājusi Austrijas Republikai.

19

M. Shiri par šo spriedumu iesniedza Revision sūdzību iesniedzējtiesā.

20

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, pirms tiek lemts par iespējamu M. Shiri piemērojamā pārsūtīšanas termiņa beigšanos, ir jāpārbauda, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs var atsaukties uz to, ka atbildība par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir pārgājusi saistībā ar šī termiņa beigšanos un šī beigšanās pati par sevi ir pietiekama, lai izraisītu šādu atbildības pāreju.

21

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

22

Pēc ģenerāladvokātes secinājumu nolasīšanas 2017. gada 20. jūlijāM. Shiri ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā saņemta 2017. gada 6. septembrī, lūdza, lai tiktu izdots rīkojums par tiesvedības mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu. Šo lūgumu M. Shiri pamatoja ar apgalvojumu, ka secinājumos tiekot aplūkots tiesību jautājums par Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētā termiņa beigšanos, kuru iesniedzējtiesa Tiesai neesot uzdevusi un par kuru viņš neesot varējis sniegt savus apsvērumus.

23

Šajā ziņā Tiesas Reglamenta 83. pantā tai ir atļauts jebkurā brīdī pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja lieta ir izskatāma, pamatojoties uz kādu tiesību argumentu, par kuru lietas dalībnieki vēl nav izteikušies.

24

Šajā lietā tomēr ir jākonstatē, ka jebkurā gadījumā Tiesa uzskatīja, ka nav jāizsakās par M. Shiri minēto tiesību jautājumu, kurš attiecās uz Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētā termiņa beigām. Papildus tam Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokāti, uzskata, ka tās rīcībā ir visi vajadzīgie elementi un ka par šiem elementiem Tiesā ir notikušas debates.

25

Tātad nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

26

Ar otro jautājumu, kurš ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Dublinas III 29. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja pārsūtīšana nav veikta šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētajā sešu mēnešu termiņā, atbildība pilnībā pāriet uz pieprasījumu iesniegušo dalībvalsti, un nav vajadzīgs, lai atbildīgā dalībvalsts atteiktos uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu.

27

Atbilstoši Dublinas III regulas 29. panta 1. punkta pirmajai daļai attiecīgās personas pārsūtīšanu veic cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ šo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu.

28

Attiecībā uz pēdējo minēto aspektu no šīs regulas 27. panta 3. punkta c) apakšpunkta izriet, ka, ja valsts tiesībās attiecīgajai personai ir paredzēta iespēja lūgt apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, kamēr šīs personas prasība vai pārsūdzība tiek izskatīta, lietu izskatošajai tiesai par šo pieteikumu ir jālemj saprātīgā termiņā un jāpamato savs lēmums, ja tā minēto pieteikumu noraida.

29

Minētas regulas 29. panta 2. punktā ir noteikts, ka, ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij.

30

No paša šīs normas formulējuma izriet, ka tajā ir paredzēta pilnīga atbildības pāreja uz pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti, šo pārsūtīšanu nepakārtojot nekādai atbildīgās dalībvalsts reakcijai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 61. punkts).

31

Šī interpretācija turklāt saskan ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi, kas ir minēts Dublinas III regulas preambulas 5. apsvērumā, jo tā nodrošina, ka uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procedūras kavēšanās gadījumā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana tiek veikta dalībvalstī, kurā atrodas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, lai šo izskatīšanu neatliktu uz vēl ilgāku laiku (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 54. punkts).

32

Minētā interpretācija ir atspoguļota Regulas Nr. 1560/2003 III nodaļā paredzētajos noteikumos, kuri attiecas uz pārsūtīšanas īstenošanu.

33

Proti, lai gan šīs regulas 8. pantā atbildīgajai dalībvalstij ir uzlikts pienākums pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju iespējami ātri, neviens minētās regulas noteikums šai dalībvalstij nesniedz iespēju pēc tiešas vai netiešas uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījuma pieņemšanas atbilstoši Dublinas III regulas 22. vai 25. pantam no jauna izteikties par savu vēlmi uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu.

34

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 29. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja pārsūtīšana nav veikta šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētajā sešu mēnešu termiņā, atbildība pilnībā pāriet uz pieprasījumu iesniegušo dalībvalsti, un nav vajadzīgs, lai atbildīgā dalībvalsts atteiktos uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu.

35

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, ceļot prasību par attiecībā uz viņu pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, var atsaukties uz minētās regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigšanos.

36

Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

37

Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja rīcībā esošā tiesiskās aizsardzības līdzekļa, kas vērsts pret attiecībā uz viņu pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, apjoms ir precizēts šīs regulas preambulas 19. apsvērumā, kurā ir norādīts, ka, lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, ar minēto regulu izveidotie efektīvie aizsardzības līdzekļi pret šādiem lēmumiem būtu jāattiecina, pirmkārt, uz šīs regulas piemērošanas pārbaudi un, otrkārt, uz juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 43. punkts).

38

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka, ņemot vērā it īpaši to, kā ir attīstījusies sistēma, atbilstoši kurai tiek noteikta par kādā dalībvalstī iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts Dublinas III regulas pieņemšanas dēļ un šajā regulā paredzēto mērķu dēļ, minētās regulas 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētajam tiesiskās aizsardzības līdzeklim ir jāvar attiekties tostarp uz tajā paredzētajām procesuālajām garantijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 44.–48. punkts un tajos minētā judikatūra).

39

Taču ar Dublinas III regulu izveidotās uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras ir jāveic, it īpaši ievērojot virkni imperatīvu termiņu, kuru skaitā ir šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētais sešu mēnešu termiņš. Kaut arī šo normu mērķis ir noteikt šo procedūru robežas, tās tāpat kā minētās regulas III nodaļā izklāstītie kritēriji palīdz noteikt atbildīgo dalībvalsti. Proti, kā izriet no šā sprieduma 30.–34. punkta, šā termiņa beigšanās, pieteikuma iesniedzējam netiekot pārsūtītam no pieprasījumu iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti, nozīmē, ka otrās dalībvalsts atbildība pilnībā pāriet uz pirmo (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 50.–53. punkts).

40

Šajos apstākļos, lai nodrošinātu, ka pārsūdzētais pārsūtīšanas lēmums tiek pieņemts, pareizi piemērojot minētās procedūras, tiesai, kurā ir celta prasība, kas ir vērsta pret pārsūtīšanas lēmumu, ir jāvar pārbaudīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja apgalvojumus, atbilstoši kuriem šis lēmums esot pieņemts, pārkāpjot Dublinas III regulas 29. panta 2. punktā ietvertās normas, kā rezultātā pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts jau būtu kļuvusi par atbildīgo dalībvalsti minētā lēmuma pieņemšanas dienā, tāpēc ka iepriekš ir beidzies šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētais sešu mēnešu termiņš (pēc analoģijas skat. 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 55. punkts).

41

Tādēļ ir jānorāda, ka atšķirībā no termiņiem, kas aplūkoti lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 26. jūlija spriedums Mengesteab (C‑670/16, EU:C:2017:587), un kas ierobežo uzņemšanas pieprasījuma iesniegšanu, Dublinas III regulas 29. pantā noteikto termiņu mērķis ir noteikt robežas ne vien attiecībā uz pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanu, bet arī attiecībā uz tā izpildi.

42

No tā izriet, ka šie termiņi var beigties pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas. Turklāt ir jānorāda, ka pamatlietā attiecīgā persona apgalvo, ka šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā noteiktais sešu mēnešu termiņš beidzās vēlākā datumā nekā pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas datums.

43

Šajā ziņā pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās iestādes šādā situācijā nevar veikt attiecīgās personas pārsūtīšanu uz citu dalībvalsti, un tām – gluži pretēji – ex officio ir jāveic pasākumi, kas ir nepieciešami, lai atzītu pirmās dalībvalsts atbildību un nekavējoties uzsāktu šīs personas iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

44

Tādēļ, ņemot vērā, pirmkārt, Dublinas III regulas preambulas 19. apsvērumā minēto mērķi nodrošināt attiecīgo personu tiesību efektīvu aizsardzību saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu un, otrkārt, šā sprieduma 31. punktā atgādināto mērķi ātri nodrošināt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, gan šādas aizsardzības pieprasītāju interesēs, gan ar šo regulu izveidotās sistēmas pareizas darbības interesēs pieteikuma iesniedzējam ir jābūt pieejamam efektīvam un ātram tiesību aizsardzības līdzeklim, kas viņam ļauj atsaukties uz minētās regulas 29. panta 1. un 2. punktā noteiktā sešu mēnešu termiņa beigšanos, kas ir notikusi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas.

45

Šajā ziņā konkrētajā gadījumā Austrijas regulējumā atzītās starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesības atsaukties uz apstākļiem, kas ir radušies vēlāk par attiecībā uz viņu pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, prasībā, kura ir vērsta pret šo lēmumu, atbilst pienākumam paredzēt efektīvu un ātru tiesību aizsardzības līdzekli.

46

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu, kā arī Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir jābūt ātram un efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim, kurš viņam ļauj atsaukties uz minētās regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigšanos, kas notikusi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas. Tiesības, kuras tādā valsts tiesiskajā regulējumā, kāds ir aplūkots pamatlietā, ir atzītas šādam pieteikuma iesniedzējam – atsaukties uz apstākļiem, kas radušies pēc šā lēmuma pieņemšanas, – prasībā, kura ir vērsta pret to, atbilst šim pienākumam paredzēt efektīvu un ātru tiesību aizsardzības līdzekli.

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: