1

Ar savu apelācijas sūdzību Toshiba Corp. lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 19. janvāra spriedumu Toshiba/Komisija (T‑404/12, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2016:18), ar ko šī tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas 2012. gada 27. jūnija Lēmumu C(2012) 4381, ar kuru tiek grozīts Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmums C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta (tagadējais LESD 101. pants) un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru, ciktāl tā adresāti ir Mitsubishi Electric Corporation un Toshiba Corporation (Lieta COMP/F/39.966 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas – Naudas sodi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Pārsūdzētā sprieduma 1.–20. punktā tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta šādi:

3

Ar 2013. gada 19. decembra spriedumu Siemens u.c./Komisija (C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866) Tiesa noraidīja apelācijas sūdzību, ko Toshiba bija iesniegusi par Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343).

4

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 12. septembrī, Toshiba cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu un pakārtoti – samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru.

5

Prasības pamatošanai Toshiba norādīja piecus pamatus, kuri saistīti attiecīgi ar, pirmkārt, labas pārvaldības un samērīguma principa pārkāpumu, otrkārt, tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, treškārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz sākumsummas noteikšanu, ceturtkārt, ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un, piektkārt, ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nosakot Toshiba atbildības līmeni, salīdzinot ar Eiropas uzņēmumiem, kas piedalījās pārkāpumā.

6

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja.

7

Savā apelācijas sūdzībā Toshiba lūdz Tiesu:

8

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

9

Apelācijas sūdzības pamatošanai Toshiba izvirza trīs pamatus, kuri saistīti attiecīgi ar, pirmkārt, tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo pirms apstrīdētā lēmuma netika izdots jauns paziņojums par iebildumiem, otrkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz sākumsummas noteikšanu un, treškārt, ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nosakot Toshiba atbildības līmeni, salīdzinot ar Eiropas ražotājiem, kas piedalījās pārkāpumā.

10

Ar pirmo pamatu Toshiba pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 34.–47. punktā ir noraidījusi tās prasības otrā pamata pirmo daļu, kurā bija apgalvots, ka pēc Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija sprieduma Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) pasludināšanas Komisijai, pirms pieņemt apstrīdēto lēmumu, bija tai jānosūta jauns paziņojums par iebildumiem un ka, nosūtot tai vienīgi vēstuli par faktiem, Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību un īpaši tiesības tikt uzklausītai.

11

Toshiba uzskata, ka 2006. gada 20. aprīļa paziņojums par iebildumiem (turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par iebildumiem”) attiecas vienīgi uz 2007. gada lēmumu. Tādēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 42. punktā esot kļūdaini atzinusi, ka tas, ka apstrīdētais lēmums ir lēmums par grozījumiem 2007. gada lēmumā, nozīmē, ka tā pieņemšanas procedūra “ir turpinājums procedūrai, kuras noslēgumā tika pieņemts 2007. gada lēmums”.

12

Kā Vispārējā tiesa pareizi norādījusi pārsūdzētā sprieduma 74. punktā, attiecībā uz naudas soda papildsummas piemērošanu Komisijai it īpaši bija pienākums Toshiba informēt par papildu elementiem saistībā ar tās nodoma naudas sodam nodrošināt preventīvu iedarbību īstenošanu, lai Toshiba par to varētu efektīvi paust savu nostāju. Taču šis apgalvojums nav savietojams ar šajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā secināto, ka Komisijai nebija pienākuma izdot jaunu paziņojumu par iebildumiem, kurā būtu iekļauti minētie elementi.

13

Toshiba uzskata, ka, tā kā vēstulei par faktiem nav īpaša statusa, kā pārsūdzētā sprieduma 75. punktā norādījusi pati Vispārējā tiesa, un tā kā paziņojums par iebildumiem ir vienīgais Savienības konkurences tiesībās paredzētais procesuālais mehānisms, kas nodrošina nepieciešamās informācijas nodošanu Toshiba tādā veidā, lai tiktu nodrošināta iespēja tikt uzklausītai Komisijā, tad, lai tiktu ievērotas Toshiba tiesības tikt uzklausītai par naudas soda, ko Komisija tai bija iecerējusi piemērot, aprēķināšanas kārtību, bija nepieciešams jauns paziņojums par iebildumiem.

14

Komisija atbild, ka, ja pirmais pamats ir saprotams tādējādi, ka naudas sodu var piemērot tikai, noslēdzoties jaunai procedūrai, kas ietver paziņojumu par iebildumiem, kurā atkārtoti visi fakti, kas pierāda pārkāpuma izdarīšanu, tas ir nepieņemams, jo Vispārējā tiesā tāds nav ticis izvirzīts.

15

Šis pamats katrā ziņā esot acīmredzami nepamatots.

16

Vispirms Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 42. punktā esot pareizi atzinusi, ka procedūra, kuras noslēgumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, bija turpinājums procedūrai, kuras noslēgumā tika pieņemts 2007. gada lēmums. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelikumība lēmumu skar tikai no tā brīža, kad šī nelikumība ir radusies.

17

Turpinot, lai arī šajā gadījumā Komisija pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nosūtīja vēstuli par faktiem, tai faktiski nebija pienākuma to darīt, jo Tiesas pastāvīgajā judikatūrā nostiprinātā prasība, ka par Komisijas nodomu uzņēmumiem piemērot naudas sodu tie ir jāinformē vēl pirms lēmuma pieņemšanas, jau bija izpildīta ar 2006. gada paziņojumu par iebildumiem.

18

Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 74. punktā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Proti, judikatūra, uz kuru pamatojas Vispārējā tiesa, attiecas tikai uz prasību, ka uzņēmumam, pret kuru tiek veikta izmeklēšana, administratīvā procesa laikā ir jāspēj pienācīgi darīt zināmu savu nostāju par apgalvoto faktu un apstākļu pastāvēšanu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu, ka ir noticis LESD konkurences normu pārkāpums. Taču šī judikatūra neattiecas uz naudas soda aprēķinu, kas tiek veikts pēc šā pārkāpuma konstatēšanas.

19

Ievadā ir jānoraida Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību.

20

Proti, pirmais pamats, ar ko Toshiba būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir noraidījusi tās argumentāciju par to, ka Komisija nedrīkstēja pieņemt apstrīdēto lēmumu, pirms tam tai nenosūtot jaunu paziņojumu par iebildumiem, tostarp apgalvojot, ka pretēji Vispārējās tiesas uzskatam procedūra, kuras noslēgumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, nebija procedūras, kuras noslēgumā tika pieņemts 2007. gada lēmums, turpinājums, nav gluži jauns pamats.

21

Par lietas būtību runājot, pārsūdzētā sprieduma 40. un 41. punktā Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz Tiesas pastāvīgās judikatūras principu, ka, lai izpildītu pienākumu ievērot uzņēmumu tiesības tikt uzklausītiem, Komisijai paziņojumā par iebildumiem ir skaidri jānorāda, ka tā pārbaudīs, vai attiecīgajiem uzņēmumiem uzliekams naudas sods, un jānorāda arī galvenie faktiskie un tiesiskie kritēriji, uz kuru pamata var tikt piemērots naudas sods, kā, piemēram, iespējamā pārkāpuma smagums un ilgums, kā arī fakts, ka pārkāpums izdarīts tīši vai nolaidības dēļ. No šīs judikatūras turklāt izriet, ka Komisijai, kad tā ir norādījusi faktiskos un juridiskos apstākļus, uz kuriem tā ir paredzējusi balstīties, aprēķinot naudas sodu apmēru, nav pienākuma precizēt veidu, kādā tā katru no šiem apstākļiem izmantos naudas soda apmēra noteikšanā (it īpaši skat. spriedumu, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 428. un 437. punkts).

22

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 42. punktā arī pamatoti ir uzskatījusi, ka, tā kā pirms 2007. gada lēmuma tika izdots 2006. gada paziņojums par iebildumiem un tā kā apstrīdētajā lēmumā skaidri ir paredzēts, ka tas ir lēmums par grozījumiem 2007. gada lēmumā, tā pieņemšanas procedūra ir turpinājums procedūrai, kuras noslēgumā tika pieņemts 2007. gada lēmums.

23

No tā Vispārējā tiesa tajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, ir secinājusi, ka 2006. gada paziņojuma par iebildumiem saturu var ņemt vērā, lai pārbaudītu, vai ir ievērotas Toshiba tiesības uz aizstāvību procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ciktāl tas nav ticis atspēkots Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumā Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343).

24

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesību akta atcelšana obligāti neietekmē sagatavošanas aktus, jo šāda akta aizstāšanai paredzētā procedūra principā var tikt atsākta tieši tajā vietā, kurā ir notikusi nelikumība. Tiesību akta atcelšana principā neietekmē tā sagatavošanas pasākumu, kas veikti vēl pirms minētās nelikumības konstatēšanas, spēkā esamību. Ja ir konstatēts, ka atcelšana neietekmē agrāk pieņemto procesuālo aktu spēkā esamību, Komisijai šīs atcelšanas dēļ vien nerodas pienākums attiecīgajam uzņēmumam nosūtīt jaunu paziņojumu par iebildumiem (šajā ziņā skat. spriedumu,2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 73.–75., kā arī 80. un 81. punkts).

25

Turklāt, pārsūdzētā sprieduma 43. un 44. punktā konstatējusi, ka 2006. gada paziņojumā par iebildumiem ir ietvertas faktu un tiesību norādes par naudas sodu aprēķinu, kas prasītas šī sprieduma 40. punktā atgādinātajā judikatūrā, minētā sprieduma 45. un 46. punktā konstatējusi, ka Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumā Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) netika atspēkots šo norāžu, kuras Toshiba nav apstrīdējusi, patiesums, atbilstība vai pamatotība, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 47. punktā pareizi secināja, ka minētais 2011. gada 12. jūlija spriedums nav pretrunā tam, lai minētās norādes ņemtu vērā, pārbaudot Toshiba tiesību uz aizstāvību ievērošanu procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

26

Turklāt, tā kā Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumā Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) konstatētā nelikumība bija pieļauta, pieņemot 2007. gada lēmumu, šī lēmuma atcelšana neietekmēja tā sagatavošanas pasākumus, jo tie ir veikti pirms procedūras posma, kad notika minētā nelikumība, kā tas ir atbilstoši šī sprieduma 24. punktā atgādinātajai judikatūrai.

27

Turklāt ir jākonstatē, ka, atbildot uz Toshiba argumentiem, ka konstatētā nelikumība attiecās uz kļūdu materiālo tiesību piemērošanā, kas būtiski ietekmē 2007. gada lēmuma sagatavošanas pasākumu spēkā esamību, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 62. punktā konstatēja, ka Toshiba nav precizējusi, kā šos pasākumus ietekmēja Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedums Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343), un pārsūdzētā sprieduma 63. punktā piebilda, ka katrā ziņā Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumā paustā kritika nebija vērsta nedz pret prasītājas izdarītā pārkāpuma faktu identifikāciju un juridisko vērtējumu, nedz pret faktoriem, kas jāņem vērā, nosakot naudas soda apmēru, bet gan tā tikai koriģēja atsauces datus, kuri izmantojami sīkākam aprēķinam, kas bija elements, kurš nav jāprecizē paziņojumā par iebildumiem.

28

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, kas principā ir neatkarīga savās pilnvarās izvērtēt faktus un pierādījumus, konstatēja, ka Toshiba, nenorādot arī uz jebkādu šo elementu sagrozīšanu, nav pierādījusi, ka 2007. gada lēmuma atcelšana ar Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) ir ietekmējusi 2006. gada paziņojuma par iebildumiem spēkā esamību un ka tas tā arī nevar būt, jo konstatētā nelikumība neskāra nedz pret Toshiba izvirzītos iebildumus, nedz arī faktorus, kas jāņem vērā, nosakot naudas soda apmēru.

29

Šo secinājumu, pretēji Toshiba nostājai, nevar atspēkot ar principu, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma 71. punktā minētās judikatūras, no kuras Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 74. punktā ir secinājusi, ka Komisijai pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas bija pienākums attiecīgajam uzņēmumam sniegt papildu elementus par savu nodomu nodrošināt naudas sodam preventīvu iedarbību, lai tas varētu efektīvi paust savu nostāju šajā jautājumā.

30

Jāatzīst gan, ka princips, uz ko Vispārējā tiesa atsaukusies pārsūdzētā sprieduma 71. punktā, neizriet no Tiesas judikatūras, proti, 2004. gada 7. janvāra sprieduma Aalborg Portland u.c./Komisija (C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6) 66. punkta, nedz arī citiem Tiesas spriedumiem, jo šajā judikatūrā Tiesa vienīgi atgādina principu, atbilstoši kuram tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai ieinteresētājai personai administratīvā procesa laikā tiktu dota iespēja lietderīgā veidā darīt zināmu tās viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un nozīmīgumu, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmanto, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka pastāv Līguma pārkāpums.

31

Lai arī, kā izriet no iepriekš minētā, pārsūdzētā sprieduma 74. punktā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, tā tomēr neietekmē pārsūdzētā sprieduma spēkā esamību, jo tā rezolutīvā daļa ir pietiekami pamatota ar citu tiesisko pamatojumu (šajā ziņā skat. spriedumu 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 136. punkts).

32

Proti, kā izriet no šī sprieduma iepriekšējiem punktiem, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 40.–65. punktā ietvertās argumentācijas noslēgumā pamatoti atzina, ka, lai gan Komisija Toshiba nebija nosūtījusi jaunu paziņojumu par iebildumiem, pēdējās minētās tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas.

33

Var arī atgādināt to, ka, lai gan zināmos apstākļos, tostarp tad, ja Komisija ir iecerējusi piemērot jaunas pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai un ja vien tas nenozīmē, ka tā nepiemērotā veidā apsteidz savu lēmumu par iebildumiem, var būt vēlams, lai Komisija sniedz precizējumus par veidu, kādā tā naudas sodu apmēra noteikšanā ir iecerējusi izmantot obligātos kritērijus par pārkāpuma smagumu un ilgumu, tomēr tiesības tikt uzklausītam uz šādiem elementiem par naudas soda aprēķināšanu neattiecas (spriedums, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 438. un 439. punkts).

34

Visbeidzot, lai arī šajā gadījumā Komisija, nosūtot vēstuli par faktiem, bija iecerējusi sniegt Toshiba precizējumus par jaunajiem tai piemērojamā naudas soda noteikšanas metodes elementiem, kurus Komisija uzskatīja par piemērojamiem pēc tam, kad 2007. gada lēmums tika atcelts ar Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343), un lai gan nav šaubu, ka Toshiba par šiem elementiem bija iespēja izteikties kā rakstveidā, tā arī sanāksmē, kā to apliecina apstrīdētais lēmums, pēc sava rakstura šie elementi saskaņā ar šī sprieduma 21. punktā atgādināto judikatūru nav pamats jaunam paziņojumam par iebildumiem.

35

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida.

36

Ar otro pamatu Toshiba uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, noraidīdama trešo tās prasības pamatu, ar ko tā apgalvoja, ka Komisijai, lai izpildītu 2011. gada 12. jūlija spriedumu Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343), esot vajadzējis aprēķināt tai piemērojamā naudas soda apmēru, pamatojoties uz TM T&D apgrozījumu 2003. gadā, nevis pamatojoties uz šim uzņēmumam piemērotās sākumsummas apmēru.

37

Toshiba atgādina, ka Komisijā un Vispārējā tiesā tā ir norādījusi, pirmkārt, ka ar tai piemērotā naudas soda aprēķināšanas metodi tiek pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo ar to netiek atspoguļota Toshiba individuālā dalība pārkāpumā pirms TM T&D izveidošanas, kā to Vispārējā tiesa prasījusi 2011. gada 12. jūlija sprieduma Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) 290. punktā un kas atbilst Eiropas uzņēmumiem piemērotajai pieejai. Otrkārt, tā norāda, ka Komisijai tai piemērojamā naudas soda sākumsumma esot bijusi jāaprēķina, pamatojoties uz tās 2003. gada apgrozījumu, proti, tai piešķirot 35 % no TM T&D apgrozījuma 2003. gadā.

38

Toshiba uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 115. punkts nav pamatots, jo pats par sevi neapstrīdamais fakts, ka tai piemēroto naudas sodu nevar aprēķināt “tieši tāpat” kā Eiropas uzņēmumiem, nevar izskaidrot, kādēļ Toshiba piedāvātā metode nav tik piemērota kā Komisijas metode, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi starp Toshiba un Eiropas uzņēmumiem.

39

Turklāt apstāklis, uz kuru Vispārējā tiesa ir balstījusies pārsūdzētā sprieduma 116., 117. un 123.–125. punktā, lai noraidītu Toshiba piedāvāto naudas soda aprēķina metodi, proti, ka TM T&D bija kopuzņēmums, kas pilnībā atbildīgs par GIS ražošanu un tirdzniecību 2003. gadā un kas bija no tā akcionāriem nošķirta vienība, lai arī nav apstrīdams, tomēr ir konkrētajām kontekstam neatbilstošs apstāklis.

40

TM T&D piemērotās sākumsummas izmantošana atspoguļotu tikai TM T&D dalību pārkāpumā, kā tas ticis norādīts apstrīdētā lēmuma 66. punktā un pārsūdzētā sprieduma 128. punktā, un tā Komisijai būtu pamatoti jāizmanto, aprēķinot naudas sodu kopuzņēmumam. Tomēr šī summa neatspoguļo Toshiba individuālo dalību laikā pirms šī kopuzņēmuma izveides.

41

Tieši otrādi, Toshiba sākumsummas noteikšana, pamatojoties uz tās teorētisko apgrozījumu 2003. gadā, kas atbilst 35 % TM T&D apgrozījuma 2003. gadā, būtu objektīvs kritērijs, kas sniegtu taisnīgu aplēsi par Toshiba ierobežojošās darbības kaitīgo ietekmi pirms TM T&D izveides.

42

Ar šādu metodoloģiju naudas sodu aprēķinā Toshiba varētu piemērot tādu pašu attieksmi kā Eiropas ražotājiem. Tātad vispirms tiktu aprēķināts Toshiba pašas apgrozījums. Pēc tam atbilstoši Toshiba tirgus daļai, kas aprēķināta, pamatojoties uz tās apgrozījumu, tā būtu ierindojama vienā no divām 2007. gada lēmumā identificētajām sākumsummu kategorijām, šajā gadījumā kategorijā, kurai sākumsumma bija noteikta EUR 9 miljonu apmērā.

43

Savukārt atbilstoši Komisijas izmantotajai metodei šāda metodoloģija naudas soda aprēķinā izmantota netika. Piešķirot daļu naudas soda sākumsummas TM T&D, Toshiba tiktu piešķirta mākslīga sākumsumma EUR 10863199 apmērā, kas neatbilst nevienai no 2007. gada lēmumā identificētajām sākumsummu kategorijām.

44

Toshiba piedāvātā aprēķina metode nav mākslīgāka par Komisijas izmantoto. Katrā ziņā Toshiba nauda soda aprēķināšanai esot nepieciešama īpaša kārtība. Vispārējā tiesa neesot paskaidrojusi, īpaši pārsūdzētā sprieduma 128. punktā, kādēļ Komisijas metode, kas ietver TM T&D naudas soda sākumsummas sadalīšanu, bija mazāk mākslīga par Toshiba piedāvāto, kura ietvēra TM T&D apgrozījuma sadalīšanu.

45

Lai gan, kā pārsūdzētā sprieduma 121. punktā ir norādījusi Vispārējā tiesa, Komisija ir izmantojusi metodi, ko Vispārējā tiesa 2011. gada 12. jūlija spriedumā Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) norādīja kā piemēru alternatīvai metodei, kas būtu saderīga ar vienlīdzīgas attieksmes principu, no tā tomēr neizriet, ka šī metode ir piemērotāka par Toshiba piedāvāto un ar to minētais princips netiek pārkāpts. Tāpat arī fakts, ka sākotnēji Toshiba piedāvāja citu aprēķina metodi, kas balstīta uz kopuzņēmumam piemēroto sākumsummu, šādu metodi nepadara par likumīgu.

46

Komisija apgalvo, ka Toshiba apelācijas sūdzībā virzītā metodoloģija ir vēl mākslīgāka par apstrīdētajā lēmumā ietverto, jo atbilstoši šai metodei tai mākslīgi būtu jāpiešķir apgrozījums gadā, kurā tai tāda vispār nebija.

47

Katrā ziņā, tā kā kopuzņēmums vienādās daļās piederēja kopā ar Mitsubishi, kaut kādu Toshiba“apgrozījumu” 2003. gadā GIS sektorā varēja aprēķināt, tikai tai piešķirot 50 % no kopuzņēmuma apgrozījuma, kas atbilda EUR 176,61 miljonam, kas savukārt veido nedaudz vairāk par 8 % tirgus, bet nevis EUR 123,6 miljonu apgrozījumu, kas atbilst 35 % kopuzņēmuma apgrozījuma un 5,6 % tirgus, kā to norāda Toshiba.

48

Pat ja Tiesa atzītu, ka Komisija varēja aprēķināt naudas sodu pēc Toshiba aizstāvētās metodes, tas tomēr nepierādītu, ka Komisija bija pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

49

Proti, runa ir nevis par labāko iespējamo metodi, bet gan par tās likumību, īstenojot apstrīdēto lēmumu. Šajā ziņā Komisija norāda, ka pašlaik Toshiba pārstāvētā metode atšķiras no metodes, ko tā izvirzīja sākotnēji un kuras pamatā bija kopuzņēmumam, pamatojoties uz tā 2003. gada apgrozījumu, piemērotās naudas soda sākumsummas sadale vienādās daļās starp Toshiba un Mitsubishi, un metodes, ko atzinusi Vispārējā tiesa 2011. gada 12. jūlija spriedumā Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343). Tādēļ nevar uzskatīt, ka šī metode ir vienīgā, ko drīkst izmantot, lai noteiktu naudas sodu Toshiba, atsaucoties uz 2003. gada apgrozījumu.

50

No tā Komisija secina, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā nav novirzījusies no “dažādu uzņēmumu” apgrozījuma salīdzināmības principa, jo konkrētais uzņēmums, kuram bija apgrozījums 2003. gadā, nevarēja būt neviens cits kā tikai kopuzņēmums.

51

Vispārējā tiesa, balstīdamās uz apstrīdētā lēmuma 62. un 66. apsvērumu, būtībā ar pārsūdzētā sprieduma 114.–117. un 123.–125. punktā izklāstīto pamatojumu pamatoti atzina, ka Komisija no fakta, ka Toshiba nebija pārdevusi GIS 2003. gadā, varēja secināt, ka būtu neatbilstoši šim uzņēmumam aprēķināt fiktīvu apgrozījumu šim gadam, mākslīgi sadalot TM T&D apgrozījumu 2003. gadā, tādējādi ignorējot faktu, ka šis kopuzņēmums atsauces gadā darbojās tirgū kā no tā akcionāriem nošķirts uzņēmums.

52

Tas, ka Toshiba 2003. gadā nebija pašai sava apgrozījuma GIS sektorā, ir elements, kas objektīvi nošķir tās situāciju no pārējo uzņēmumu, kas piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā, situācijas, īpaši no Eiropas uzņēmumiem, un no tā izriet, ka tai piemērotais naudas sods ir jāaprēķina no TM T&D 2003. gada faktiskā apgrozījuma, nevis no domājamā apgrozījuma, kas iegūts, no TM T&D apgrozījuma nodalot vienu daļu.

53

Kā pārsūdzētā sprieduma 125. punktā norādījusi Vispārējā tiesa, Toshiba piedāvātās pieejas rezultātā faktiski notiktu atkāpšanās no Komisijas paustā nodoma naudas soda apmēra aprēķinā pamatoties uz 2003. gadā gūto apgrozījumu.

54

Turklāt Toshiba piedāvātā aprēķina metode neļautu noteikt sākumsummas Toshiba un Mitsubishi, kas pienācīgi atspoguļotu to dalību pārkāpumā 2003. gadā, īpaši šo uzņēmumu kombinēto dalību, ko tie īstenoja ar TM T&D starpniecību, kā būtībā apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā norādījusi Komisija, jo atbilstoši šai metodei būtu jāsalīdzina Toshiba domājamais apgrozījums ar Eiropas uzņēmumu faktiskajiem apgrozījumiem.

55

Kā secinājumu 102. punktā norādījis ģenerāladvokāts, ir apšaubāmi, vai šī alternatīvā metode ļauj tiešāk izmantot TM T&D 2003. gada apgrozījumu un rada skaidrāku iespaidu par Toshiba stāvokli tirgū šajā gadā, jo atbilstoši šai metodei ir jāveic vēl divas papildu stadijas, proti, jāaprēķina Toshiba teorētiskais apgrozījums 2003. gadā un, pamatojoties uz to, jānosaka tās teorētiskā tirgus daļa šajā gadā.

56

Visbeidzot, lai gan apstrīdētajā lēmumā Toshiba ir noteikta naudas soda sākumsumma, kas neatbilst nevienai no 2007. gada lēmumā definētajām sākumsummu grupām, šis apstāklis ir tikai sekas tam, ka šajā lēmumā Toshiba sākumsumma tika aprēķināta, izmantojot daļu TM T&D sākumsummas. Tā kā Toshiba neuzskata, ka, klasificējot TM T&D minētajā lēmumā noteiktajā otrajā grupā, Komisija būtu pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, tā nevar arī uzskatīt, ka tai ir noteikta lielāka naudas soda sākumsumma par līdzīga lieluma uzņēmumiem noteiktajām.

57

Ievērojot iepriekš norādīto, otrais pamats ir jānoraida.

58

Ar savu trešo pamatu Toshiba pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 141. un 142. punktā nospriežot, ka Komisija nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, apstrīdētajā lēmumā noraidot tās lūgumu piemērot tai zemāku naudas sodu, jo tās atbildības līmenis ir zemāks, salīdzinot ar aizliegtās vienošanās dalībniekiem no Eiropas.

59

Toshiba uzskata, ka no judikatūras izriet, ka pēc pārliecināšanās par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu un tās dalībnieku identificēšanas Komisijai, nosakot naudas sodus, ir jāpārbauda katra uzņēmuma dalības relatīvais smagums, lai pielāgotu sodu attiecīgā uzņēmuma individuālajai rīcībai un dalības vienotā un turpinātā pārkāpumā īpatnībām.

60

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 142. punktā esot kļūdaini nospriedusi, ka “[Toshiba] līdzdalība pārkāpumā bija pielīdzināma Eiropas ražotāju līdzdalībai”, kas nozīmējot, ka Komisija nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo, kā norādīts šī sprieduma 141. punktā, vispārējā nolīguma īstenošana esot bijusi “[dalība] tādā apmērā”, lai sasniegtu pārkāpuma mērķus kopumā, vai arī “priekšnosacījums” projektu sadalei Eiropas ražotāju starpā.

61

Šajā lietā esot acīmredzams, ka Japānas uzņēmumi EEZ tirgū nav radījuši tādu pašu kaitējumu un ir arī mazākā apmērā piedalījušies vispārējā pārkāpumā kā Eiropas uzņēmumi, jo pēdējie minētie ir rīkojušies vēl aktīvāk, ar aktīvām slepenām darbībām sadalot Eiropas projektus.

62

Komisija uzskata, ka trešais pamats nav pieņemams, jo tas pārsniedz Toshiba pirmajā instancē izvirzīto argumentāciju.

63

Proti, ar šo pamatu tiekot apstrīdēti apstrīdētajā lēmumā apstiprinātie konstatējumi par Toshiba izdarītā pārkāpuma relatīvo smagumu, kas bija ietverti 2007. gada lēmumā. Lai gan šie konstatējumi ir tikuši apstrīdēti Vispārējā tiesā izvirzītajā piektajā pamatā, tie tomēr neietilpa argumentācijā, kā tā pirmajā instancē atzina savā replikas rakstā. Proti, šajā rakstā Toshiba vairs neiekļāva argumentus par savas dalības pārkāpumā relatīvo smagumu.

64

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka trešais pamats ir nepieņemams, jo tas attiecas uz jautājumu, kas ir res judicata.

65

2011. gada 12. jūlija spriedumā Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) Vispārējā tiesa savu Toshiba izdarītā pārkāpuma smaguma vērtējumu pamatoja ar vienotu un turpinātu pārkāpumu. Taču, tā kā šim jautājumam pašlaik ir jau res judicata spēks, to vairs nevar apšaubīt pašreizējā tiesvedībā.

66

Visbeidzot Komisija uzskata, ka gadījumā, ja Tiesa atzītu, ka trešais pamats ir pieņemams, tas ir jānoraida kā nepamatots. Šajā ziņā tā atsaucas uz judikatūras principu, atbilstoši kuram tas, ka uzņēmums nav tieši piedalījies visos pasākumos, kas veido globālu aizliegtu vienošanos, nevar to atbrīvot no atbildības par pārkāpumu, ja ir konstatēts, ka tam bija jāzina, ka kolūzija, kurā tas piedalījās, ietilpa globālā plānā un, otrkārt, ka šis globālais plāns ietvēra visus aizliegtu vienošanos veidojošus elementus.

67

Abi Komisijas izvirzītie iebildumi par nepieņemamību ir jānoraida.

68

Pirmkārt, par argumentu, ka trešā pamata jautājums Vispārējā tiesā nebija izvirzīts, ir jāatzīst, ka tas tomēr tā bija. Proti, savas prasības piektajā pamatā Toshiba norādīja, ka Komisija nav ņēmusi vērā tās apgalvoto dalību pārkāpumā naudas soda noteikšanas brīdī, īpaši tad, kad tā noteica piemērojamo sākumsummu, kas esot bijis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums. Turklāt savā replikas rakstā Vispārējā tiesā Toshiba no piektā pamata neatteicās.

69

Otrkārt, attiecībā uz Komisijas iebildumu saistībā ar res judicata spēku ir jāatzīst, ka tā pamatā ir pieņēmums, ka Toshiba savā apelācijas sūdzībā apstrīd vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu.

70

Taču tas tā nav, jo trešais pamats aprobežojas vienīgi ar atsevišķu jautājumu par Toshiba piemērotā naudas soda apmēra noteikšanu atbilstoši tai pārmestā pārkāpuma smagumam.

71

Savukārt šis pēdējais jautājums nevis par Toshiba pārmestā vienotā un turpinātā pārkāpuma pastāvēšanu, bet gan par naudas soda apmēra noteikšanu, ņemot vērā šī pārkāpuma smagumu, tika īpaši pārbaudīts Vispārējā tiesā 2011. gada 12. jūlija spriedumā Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343).

72

Proti, minētā sprieduma 258.–261. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Toshiba prasības ceturtā pamata pirmo daļu, kurā tā bija apgalvojusi, ka Komisija nebija ņēmusi vērā to, ka tās dalības relatīvais smagums aizliegtās vienošanās darbībā bija mazāks, salīdzinot ar Eiropas ražotājiem, jo Toshiba esot piedalījusies tikai kopējā vienošanās, apņemoties neiesniegt piedāvājumus GIS projektiem Eiropā, taču Eiropas ražotāji papildus piedalījās arī EQ nolīgumā, kura mērķis bija šo projektu sadale.

73

Turpinot jānorāda, ka par Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) tika iesniegta apelācijas sūdzība Tiesā.

74

Pēc tam, kad šī apelācija ar 2013. gada 19. decembra spriedumu Siemens u.c./Komisija (C‑239/11 P,C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866) tika noraidīta, Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedums Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343), konkrēti tā rezolutīvā daļa un to pamatojošie motīvi, ieguva galīgu spēku (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 19. februāris, Gorostiaga Atxalandabaso/Parlaments, C‑308/07 P, EU:C:2009:103, 57. punkts).

75

Ir tiesa, ka apelācijas sūdzībā par Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) Toshiba neapstrīdēja šī sprieduma 258.–262. punktu.

76

Tomēr saskaņā ar Tiesas Reglamenta 169. pantu apelācijas sūdzībā tā lūdz pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu, kāds ietverts tā rezolutīvajā daļā.

77

No tā izriet, ka apelācijas sūdzībā par Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) Toshiba nevarēja apstrīdēt šī sprieduma 258.–262. punktā ietvertos motīvus, neapstrīdot tā rezolutīvo daļu, ciktāl tajā Vispārējā tiesa atcēla tai piemēroto naudas sodu.

78

Tātad Toshiba nevar pārmest, ka tā apelācijā Tiesā nav apstrīdējusi šos motīvus, bet aprobežojusies vienīgi ar Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija sprieduma Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) motīviem par tai pārmesto pārkāpumu.

79

Lietas dalībniekam nav jārīkojas pretēji savām interesēm, lai varētu saglabāt savas procesuālās tiesības, tostarp iesniegt apelācijas sūdzību Tiesā.

80

Tādējādi, pārsūdzētā sprieduma 139.–141. punktā pārbaudot, vai Toshiba piemērotais naudas sods atbilstoši tai pārmestā pārkāpuma smagumam, salīdzinot ar Eiropas ražotājiem piemēroto sodu, atbilst vienlīdzīgas attieksmes principam, Vispārējā tiesa nav ignorējusi 2011. gada 12. jūlija sprieduma Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) res judicata spēku.

81

Pārsūdzētā sprieduma 141. un 142. punktā Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, ir atzinusi, ka, tā kā Japānas uzņēmumu dalība vispārējā nolīgumā bija “priekšnosacījums” efektīvai EQ nolīguma īstenošanai, kurā piedalījās vienīgi Eiropas ražotāji, un ka šādā veidā, Japānas uzņēmumiem ievērojot vispārējā nolīgumā paredzētās saistības, tie pārkāpumā piedalījās “tādā apmērā”, kas nodrošināja tā funkcionēšanu, ir jāatzīst, ka Toshiba dalība pārkāpumā ir pielīdzināma Eiropas uzņēmumu dalībai.

82

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 141. punktā Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz 2011. gada 12. jūlija sprieduma Toshiba/Komisija (T‑113/07, EU:T:2011:343) 261. punktu, kurā Vispārējā tiesa arī bija pamatoti nospriedusi, ka, tā kā Toshiba saskaņā ar vispārējo nolīgumu bija apņēmusies nedarboties EEZ tirgū, tai nebija vajadzības piedalīties vēl arī EQ nolīgumā, kura mērķis bija sadalīt GIS projektus EEZ tirgū. Tas, ka Toshiba nepiedalījās EQ nolīgumā, faktiski nebija svarīgi un nebija no tās atkarīgs.

83

Citiem vārdiem sakot, kā secinājumu 134. punktā norādījis ģenerāladvokāts, Vispārējā tiesa ir pareizi atzinusi, ka apstāklis, ka Toshiba nepiedalījās EQ nolīgumā, ir tikai sekas tās dalībai vispārējā nolīgumā un tādējādi tās rīcība nav smagāka kā Eiropas ražotāju rīcība.

84

Šādos apstākļos Toshiba nevar Komisijai pārmest, ka tā nav samazinājusi tās naudas sodu tādēļ, ka tā nav piedalījusies EQ nolīgumā.

85

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāatzīst, ka trešais pamats nav pamatots un tas ir jānoraida.

86

Tā kā neviens no Toshiba izvirzītajiem apelācijas sūdzības pamatiem nevar tikt atbalstīts, apelācijas sūdzība ir noraidāma.

87

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

88

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Toshiba atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Toshiba atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: