–

Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht vārdā – R. Wiegelmann, pārstāvis,

–

E. Baumeister vārdā – P. A. Gundermann, Rechtsanwalt,

–

Phoenix Kapitaldienst GmbH maksātnespējas procesa administratora F. Schmitt vārdā – A. J. Baumert, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, J. Möller un D. Klebs, pārstāvji,

–

Igaunijas valdības vārdā – K. Kraavi‑Käerdi un N. Grünberg, pārstāves,

–

Nīderlandes valdības vārdā – K. Bulterman un B. Koopman, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, kā arī B. Majerczyk‑Graczykowska un A. Kramarczyk‑Szaładzińska, pārstāvji,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Simmons un Z. Lavery, pārstāves, kurām palīdz V. Wakefield un S. Ford, barristers,

–

Eiropas Komisijas vārdā – I. V. Rogalski, J. Rius un K.‑P. Wojcik, pārstāvji,

–

EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – C. Zatschler un M. Schneider, kā arī I. O. Vilhjálmsdóttir un M. L. Hakkebo, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/39/EK (2004. gada 21. aprīlis), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (OV 2004, L 145, 1. lpp.), 54. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht (Federālais finanšu darījumu uzraudzības dienests, Vācija) un Ewald Baumeister saistībā ar pirmā minētā lēmumu atteikt piekļuvi konkrētiem dokumentiem par sabiedrību Phoenix Kapitaldienst GmbH (turpmāk tekstā – “Phoenix”).

3

Direktīvas 2004/39 preambulas 2. un 63. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Šīs direktīvas 17. panta “Vispārēja prasība attiecībā uz pašreizēju uzraudzību” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes uzrauga ieguldījumu brokeru sabiedrību darbības, lai novērtētu atbilstību šajā direktīvā paredzētajiem darbības nosacījumiem. Dalībvalstis nodrošina, ka ir noteikti attiecīgi pasākumi, lai ļautu kompetentajām iestādēm iegūt informāciju, kas vajadzīga, lai novērtētu ieguldījumu brokeru sabiedrību atbilstību minētajām saistībām.”

5

Minētās direktīvas 50. pantā “Pilnvaras, kas jādara pieejamas kompetentām iestādēm” ir paredzēts:

“1.   Kompetentajām iestādēm piešķir visas uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras, kas ir vajadzīgas to funkciju izpildei. [..]

2.   Pilnvaras, kas minētas 1. punktā, īsteno saskaņā ar valstu tiesību aktiem, un tās ietver vismaz tiesības:

[..].”

6

Direktīvas 2004/39 54. pantā “Dienesta noslēpums” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajām iestādēm, visām personām, kas strādā vai ir strādājušas to kompetento iestāžu vai to vienību labā, kurām uzdevumi ir deleģēti atbilstoši 48. panta 2. punktam, kā arī revidentiem un speciālistiem, ko instruējušas kompetentās iestādes, ir saistošs pienākums glabāt dienesta noslēpumu. Konfidenciālu informāciju, ko tās var saņemt, pildot savus pienākumus, nevar izpaust nevienai personai vai iestādei, izņemot pārskata vai apkopojuma veidā tā, lai nevar identificēt atsevišķas ieguldījumu [brokeru] sabiedrības, tirgus dalībniekus, regulētus tirgus vai jebkuru citu personu, izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas krimināltiesības vai pārējie šīs direktīvas noteikumi.

2.   Ja ieguldījumu brokeru sabiedrība, tirgus operators vai regulētais tirgus ir atzīts par maksātnespējīgu vai obligāti likvidējamu, konfidenciālu informāciju, kas neattiecas uz trešām personām, var izpaust civillietās vai komerciālā tiesvedībā, ja tas ir vajadzīgs tiesvedības veikšanai.

3.   Neskarot gadījumus, uz ko attiecas krimināltiesības, kompetentās iestādes, struktūras vai fiziskas vai juridiskas personas, kas nav kompetentās iestādes un kas saņem konfidenciālu informāciju atbilstoši šai direktīvai, to var izmantot tikai, veicot savus pienākumus un funkcijas, attiecībā uz kompetentajām iestādēm, ievērojot šīs direktīvas darbības jomu, vai – attiecībā uz citām iestādēm, struktūrām vai fiziskām vai juridiskām personām – mērķim, kādam šī informācija tām sniegta, un/vai saistībā ar administratīvo tiesvedību vai tiesvedību, kas ir īpaši saistīta ar minēto funkciju veikšanu. Tomēr, ja kompetentā iestāde vai cita iestāde, struktūra vai persona, kas sniedz informāciju, piekrīt, tad kompetentā iestāde, kas saņem informāciju, var izmantot to citiem mērķiem.

4.   Uz visu konfidenciālu informāciju, kas saņemta, ar ko veikta apmaiņa vai kas nosūtīta atbilstoši šai direktīvai, attiecas dienesta noslēpuma nosacījumi, kas noteikti šajā pantā. Tomēr šis pants neliedz kompetentajām iestādēm apmainīties ar konfidenciālu informāciju vai nosūtīt to saskaņā ar šo direktīvu un citām direktīvām, kas piemērojamas ieguldījumu sabiedrībām, kredītiestādēm, pensiju fondiem, [pārvedamu vērtspapīru kolektīvu ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU)], apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpniekiem, apdrošināšanas uzņēmumiem, regulētiem tirgiem vai tirgus dalībniekiem, vai citādi, saņemot piekrišanu no kompetentās iestādes vai citas iestādes vai struktūras vai fiziskas vai juridiskas personas, kas darījusi zināmu attiecīgo informāciju.

5.   Šis pants neliedz kompetentajām iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem apmainīties ar konfidenciālu informāciju vai nosūtīt konfidenciālu informāciju, kas nav saņemta no citas dalībvalsts kompetentās iestādes.”

7

Šīs direktīvas 56. panta “Pienākums sadarboties” 1. punktā ir noteikts:

“Dažādu dalībvalstu kompetentās iestādes savstarpēji sadarbojas vienmēr, kad tas ir vajadzīgs, lai izpildītu to pienākumus, kas paredzēti šajā direktīvā, izmantojot pilnvaras, kas tām piešķirtas vai nu ar šo direktīvu, vai ar valstu tiesību aktiem.

Kompetentās iestādes sniedz palīdzību pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Jo īpaši, tās apmainās ar informāciju un sadarbojas jebkurā izmeklēšanas vai uzraudzības darbībās.

[..]”

8

Minētās direktīvas 58. panta “Informācijas apmaiņa” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstu kompetentās iestādes, kas ir izraudzītas par kontaktpunktiem šīs direktīvas mērķiem atbilstoši 56. panta 1. punktam, tūlīt sniedz cita citai informāciju, kas pieprasīta, lai veiktu saskaņā ar 48. panta 1. punktu izraudzīto kompetento iestāžu pienākumus, kas norādīti noteikumos, kuri pieņemti atbilstoši šai direktīvai.

Kompetentās iestādes, kas apmainās ar informāciju ar citām kompetentām iestādēm saskaņā ar šo direktīvu, darot zināmu minēto informāciju, var norādīt, ka to nevar atklāt bez skaidras to piekrišanas, tādējādi šādas informācijas apmaiņu var veikt tikai tiem mērķiem, attiecībā uz kuriem šīs iestādes devušas piekrišanu.”

9

2005. gada 5. septembraInformationsfreiheitsgesetz (Likums par informācijas brīvību; BGBl. 2005 I, 2722. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2013. gada 7. augusta likumu (BGBl. 2013 I, 3154. lpp.; turpmāk tekstā – “IFG”), 1. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Saskaņā ar šā likuma prasībām ikvienai personai ir tiesības piekļūt valsts iestāžu oficiālai informācijai.”

10

IFG 3. panta “Īpašu sabiedrības interešu aizsardzība” 4. punktā ir noteikts:

“Tiesības piekļūt informācijai nav jānodrošina, ja

[..]

4.   saistībā ar informāciju ir jāievēro dienesta noslēpums vai konkrētās iestādes noslēpums, vai arī pienākums glabāt noslēpumu vai konfidencialitāti, kas paredzēts tiesību aktā vai vispārējos administratīvajos noteikumos par klasificētas informācijas materiālo un organizatorisko aizsardzību.”

11

1998. gada 9. septembraKreditwesengesetz (Kredītiestāžu likums; BGBl. 1998 I, 2776. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2013. gada 4. jūlija likumu (BGBl. 2013 I, 1981. lpp.; turpmāk tekstā – “KWG”), 9. panta “Pienākums ievērot konfidencialitāti” 1. punktā ir noteikts:

“[Federālā finanšu darījumu uzraudzības dienesta] nodarbinātas [..] personas, ciktāl to darbības mērķis ir šā likuma īstenošana, nedrīkst bez atļaujas izpaust vai izmantot faktus, kuri tām kļuvuši zināmi šīs darbības rezultātā un kuru neizpaušana ir [personu, uz kurām šis likums attiecas,] vai trešās personas interesēs, it īpaši rūpnieciskos vai komercnoslēpumus, pat ja tās ir izbeigušas dienesta attiecības vai savu darbību. [..]”

12

No lēmuma par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2005. gadā ir uzsākts Phoenix maksātnespējas process. Līdz ar to šī sabiedrība darbību ir beigusi un kopš tā laika ir likvidācijas procesā. Phoenix komercdarbības modelis bija balstīts uz krāpniecisku finanšu piramīdas shēmu.

13

E. Baumeister ir viens no ieguldītājiem, kuriem Phoenix darbību dēļ ir nodarīti zaudējumi. Federālajā finanšu darījumu uzraudzības dienestā viņš atsaucās uz IFG 1. panta 1. punktu, lai varētu piekļūt dokumentiem par sabiedrību Phoenix – īpašam audita ziņojumam, kontu pārbaudītāju ziņojumiem, iekšējiem dokumentiem, ziņojumiem un korespondencei, ko šis dienests saņēmis vai sagatavojis savas darbības laikā, uzraugot Phoenix. Federālais finanšu darījumu uzraudzības dienests noraidīja šo pieteikumu par piekļuvi dokumentiem.

14

Pēc neveiksmīgas sūdzības E. Baumeister par Federālā finanšu darījumu uzraudzības dienesta lēmumu par atteikumu cēla prasību Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas Administratīvā tiesa, Vācija). Ar 2008. gada 12. marta spriedumu tā noteica, ka šim dienestam ir jāpiešķir piekļuve lūgtajiem dokumentiem, izņemot ražošanas un rūpniecisko noslēpumu, kā arī dokumentus par Apvienotās Karalistes Finanšu pakalpojumu uzraudzības iestādi.

15

2013. gada 29. novembra spriedumā Hessischer Verwaltungsgerichtshof (Hesenes federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija), kurā tika pārsūdzēts iepriekš minētais spriedums, pirmkārt, noteica, ka E. Baumeister ir tiesības piekļūt lūgtajiem dokumentiem saskaņā ar IFG 1. panta 1. punktu un, otrkārt, ka viņa pieteikums par piekļuvi nav vispārīgi noraidāms, pamatojoties uz IFG 3. panta 4. punktu kopsakarā ar KWG 9. panta 1. punktu. Tā uzskatīja, ka aplūkoto piekļuvi dokumentiem var atteikt tikai attiecībā uz ražošanas un rūpniecisko noslēpumu, kas katrā konkrētā gadījumā ir jāidentificē, tieši tāpat kā uz trešo personu datiem. Nekāds cits risinājums no Savienības tiesībām neizrietot.

16

Federālais finanšu darījumu uzraudzības dienests iesniedza Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) kasācijas sūdzību (Revision) par šo spriedumu.

17

Šī pēdējā minētā tiesa būtībā norāda, ka tvērums, kādu Hessischer Verwaltungsgerichtshof (Hesenes federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa) ir atzinusi KWG 9. panta 1. punktā paredzētajai aizsardzībai, ir pārāk šaurs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, neatkarīgi no jautājuma par to, vai runa šaurā nozīmē ir par ražošanas vai rūpniecisko noslēpumu – šīs tiesību normas mērķis esot vispārīgi aizsargāt jebkādu informāciju, attiecībā uz kuru uzraudzītajam uzņēmumam vai trešajai personai pastāv leģitīma interese saglabāt konfidencialitāti, tai skaitā īpašumtiesību vērtu informāciju, kuru var realizēt maksātnespējas procesā. Otrkārt, minētā tiesību norma arī nodrošinot aizsardzību pret piekļuvi informācijai, kuru Federālajam finanšu darījumu uzraudzības dienestam ir leģitīma interese saglabāt kā konfidenciālu. Katrā gadījumā, lai konstatētu šādas leģitīms intereses esamību, būtu jāizvērtē attiecīgās informācijas saturs. Tāpat informācijas aizsardzības līmenim parasti ar laiku būtu jāsamazinās.

18

Tomēr, ņemot vērā Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punktu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai KWG 9. panta 1. punktā noteiktais konfidencialitātes pienākums nav jāinterpretē plašāk.

19

Šai sakarā minētā tiesa vispirms galvenokārt atgādina dažus Savienības tiesas apsvērumus, kas minēti saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.), kā arī Padomes Regulu (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma [101]. un [102]. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.) (skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 68., 69. un 77. punkts, kā arī 2015. gada 28. janvāris, Evonik Degussa/Komisija, T‑341/12, EU:T:2015:51, 84. un 94. punkts). Iesniedzējtiesa arī norāda, ka finanšu tirgu uzraudzības darbības specifiskās iezīmes varētu attaisnot to, ka KWG 9. panta 1. punktam ir piešķirts īpaši plašs tvērums, ieskaitot laika aspektu.

20

Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

Ja uz otro jautājumu tiek atbildēts noraidoši:

21

Uzdodama pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka visa ar uzraudzīto uzņēmumu saistītā un tā kompetentai iestādei nodotā informācija, kā arī visa šīs iestādes uzraudzības lietas materiālos atrodamā informācija, ieskaitot tās korespondenci ar citiem dienestiem, bez jebkādiem nosacījumiem ir konfidenciāla informācija, uz kuru tādējādi attiecas pienākums glabāt šajā tiesību normā paredzēto dienesta noslēpumu. Noliedzošas atbildes gadījumā tā galvenokārt vēlas noskaidrot, kādi ir atbilstošie kritēriji, lai noteiktu, kura informācija no tās, kas ir dalībvalstu noteikto iestāžu rīcībā šajā direktīvā paredzēto funkciju veikšanai (turpmāk tekstā – “kompetentās iestādes”), ir šādi kvalificējama.

22

Šai ziņā ir jāsecina, ka nedz Direktīvas 2004/39 54. pantā, nedz kādā citā tās tiesību normā nav skaidri norādīts, kura kompetento iestāžu rīcībā esošā informācija ir kvalificējama kā “konfidenciāla” un uz kuru tādējādi attiecas dienesta noslēpuma pienākums.

23

Tāpat, lai arī atbilstošās valsts tiesību normas šai jomā ir pietiekami dažādas, Direktīvas 2004/39 tekstā nav atsauces uz valstu tiesībām, kas attiecas uz šīs direktīvas 54. panta 1. punktā atrodamā jēdziena “konfidenciāla informācija” jēgas un tvēruma noteikšanu.

24

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru no prasības par Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu izriet, ka, ciktāl kādā tiesību normā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām saistībā ar kādu konkrētu jēdzienu, pēdējais minētais visā Eiropas Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi. Šī interpretācija ir meklējama, ņemot vērā gan attiecīgās tiesību normas tekstu, gan tās kontekstu, kā arī attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 19. decembris, Fish Legal un Shirley, C‑279/12, EU:C:2013:853, 42. punkts, kā arī 2015. gada 16. jūlijs, A, C‑184/14, EU:C:2015:479, 31. un 32. punkts).

25

Attiecībā uz Direktīvas 2004/39 54. panta formulējumu – tas, ka tajā atkārtoti ir atsauce nevis vispārīgi uz “informāciju”, bet uz “konfidenciālu informāciju”, nozīmē, ka konfidenciāla informācija ir jānošķir no cita veida informācijas, kas ir kompetento iestāžu rīcībā saistībā ar to funkciju veikšanu.

26

Attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Direktīvas 2004/39 54. pants, kā arī mērķiem, kam šī direktīva kalpo, – no minētās direktīvas preambulas 2. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir sasniegt saskaņošanas pakāpi, kas vajadzīga, lai ieguldītājiem nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni un ļautu ieguldījumu sabiedrībām sniegt pakalpojumus visā Savienībā piederības valsts uzraudzībā (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Altmann u.c., C‑140/13, EU:C:2014:2362, 26. punkts).

27

Turklāt no Direktīvas 2004/39 preambulas 63. apsvēruma otrā teikuma izriet, ka pieaugošas pārrobežu darbības dēļ dažādu dalībvalstu kompetentām iestādēm ir savstarpēji jāsniedz attiecīgā informācija, kas vajadzīga to funkciju izpildei, lai nodrošinātu šīs direktīvas efektīvu piemērošanu (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Altmann u.c., C‑140/13, EU:C:2014:2362, 27. punkts).

28

Saskaņā ar Direktīvas 2004/39 17. panta 1. punktu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka kompetentās iestādes pastāvīgi uzrauga ieguldījumu sabiedrību darbību, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Altmann u.c., C‑140/13, EU:C:2014:2362, 28. punkts).

29

Šīs pašas direktīvas 50. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka kompetentajām iestādēm ir jābūt visām uzraudzības un izmeklēšanas pilnvarām, kas nepieciešamas to funkciju veikšanai, tostarp tiesībām piekļūt jebkuram dokumentam un pieprasīt informāciju no jebkuras personas (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Altmann u.c., C‑140/13, EU:C:2014:2362, 29. punkts).

30

Turklāt Direktīvas 2004/39 56. panta 1. punktā visām kompetentajām iestādēm ir uzlikts pienākums sniegt palīdzību pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm un jo īpaši apmainīties ar informāciju un sadarboties jebkurā izmeklēšanā vai uzraudzības darbībās (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Altmann u.c., C‑140/13, EU:C:2014:2362, 30. punkts).

31

Lai ieguldījumu sabiedrību darbības kontroles sistēma, kas balstīta uz dalībvalsts ietvaros īstenotu uzraudzību un informācijas apmaiņu starp vairāku dalībvalstu kompetentajām iestādēm, tāda kāda iepriekšējos punktos īsi aprakstītā, darbotos efektīvi, ir nepieciešams, lai gan uzraudzītās sabiedrības, gan kompetentās iestādes varētu būt drošas, ka principā tiks saglabāts sniegtās konfidenciālās informācijas konfidenciālais raksturs (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Altmann u.c., C‑140/13, EU:C:2014:2362, 31. punkts).

32

Kā it īpaši izriet no Direktīvas 2004/39 preambulas 63. apsvēruma pēdējā teikuma, šādas uzticēšanās neesamība varētu apdraudēt uzraudzības darbībai nepieciešamās konfidenciālās informācijas netraucētu nosūtīšanu (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Altmann u.c., C‑140/13, EU:C:2014:2362, 32. punkts).

33

Tādējādi Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punktā kā vispārīgs princips noteiktais pienākums glabāt dienesta noslēpumu ir paredzēts, lai aizsargātu ne tikai tieši skarto uzņēmumu īpašās intereses, bet arī vispārējās intereses saistībā ar Savienības finanšu instrumentu tirgu normālu darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. novembris, Altmann u.c., C‑140/13, EU:C:2014:2362, 33. punkts).

34

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, nedz no Direktīvas 2004/39 54. panta formulējuma, nedz konteksta, kurā šis pants iederas, nedz arī no mērķiem, kam šī direktīva kalpo, nevar izsecināt, ka visa ar uzraudzīto uzņēmumu saistītā un tā kompetentai iestādei nodotā informācija, kā arī visa šīs iestādes uzraudzības lietas materiālos atrodamā informācija, ieskaitot tās korespondenci ar citiem dienestiem, noteikti ir jāuzskata par konfidenciālu.

35

Faktiski no šiem pašiem secinājumiem izriet, ka minētās direktīvas 54. panta 1. punktā noteiktais vispārējais aizliegums padarīt pieejamu konfidenciālu informāciju attiecas uz kompetento iestāžu rīcībā esošo informāciju, kura, pirmkārt, nav publiska un, otrkārt, kuras atklāšana varētu apdraudēt tās fiziskās vai juridiskās personas intereses, kas to ir sniegusi, vai trešās personas intereses, vai arī ieguldījumu sabiedrību darbības uzraudzības sistēmas, ko Savienības likumdevējs ir ieviesis ar Direktīvu 2004/39, labu darbību.

36

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka iepriekšējā punktā izvirzītie nosacījumi ir jāpiemēro, neskarot citās Savienības tiesību normās paredzēto, kas kalpo noteiktas informācijas konfidencialitātes stingrākai aizsardzībai.

37

Šo tiesību normu vidū ir Direktīvas 2004/39 58. panta 1. punkta otrā daļa par informācijas apmaiņu kompetento iestāžu starpā, saskaņā ar kuru “kompetentās iestādes, kas apmainās ar informāciju ar citām kompetentām iestādēm saskaņā ar šo direktīvu, paziņojot minēto informāciju, var norādīt, ka šādu informāciju nevar atklāt bez to nepārprotamas piekrišanas, un tādā gadījuma šādas informācijas apmaiņu var veikt tikai mērķiem, kam minētās iestādes devušas savu piekrišanu”.

38

Vēl ir jāuzsver, ka ar Direktīvas 2004/39 54. pantu ir noteikts vispārīgs princips aizliegt izpaust kompetentu iestāžu rīcībā esošu informāciju, un tajā ir izsmeļoši uzskaitīti konkrētie gadījumi, kuros šis vispārīgais aizliegums izņēmuma kārtā nerada šķēršļus tās nodošanai vai izmantošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. novembris, Altmann u.c., C‑140/13, EU:C:2014:2362, 34. un 35. punkts).

39

Minētā panta mērķis tātad nav piešķirt tiesības sabiedrībai piekļūt kompetento iestāžu rīcībā esošai informācijai vai vajadzības gadījumā ar valsts tiesību palīdzību sīki noregulēt šādu atzītu piekļuves tiesību izmantošanu.

40

Tālab Direktīvas 2004/39 54. pantam ir cits mērķis, nevis tas, kam kalpo Regula Nr. 1049/2001.

41

Proti, pēdējā minētajā ir paredzēts piešķirt sabiedrībai iespējami plašu piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 33. punkts, kā arī 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 57. punkts).

42

Tieši šī mērķa gaismā Tiesa nosprieda, ka ar Regulu Nr. 1049/2001 principā Savienības iestādei, kura plāno atteikt piekļuvi dokumentam, uzliek pienākumu paskaidrot, kā tieši piekļuve šiem dokumentiem var apdraudēt intereses, kas tiek aizsargātas ar vienu no aplūkotajās piekļuves tiesībās paredzētajiem izņēmumiem, neskarot šīs iestādes iespēju šai sakarā balstīties uz vispārīgu konfidencialitātes pieņēmumu, kas tiek piemērots noteiktai dokumentu kategorijai, ja līdzīgi vispārīgi apsvērumi var tikt piemēroti lūgumiem par piekļuvi tāda paša veida dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 48.–50. punkts, kā arī 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 68., 69. un 77. punkts).

43

Savukārt, ja, izskatīdamas privātpersonas lūgumu piekļūt informācijai saistībā ar uzraudzīto uzņēmumu, kompetentās iestādes, ņemot vērā šī sprieduma 35. punktā minētos kumulatīvos nosacījumus, uzskata, ka lūgtā informācija ir konfidenciāla Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkta izpratnē, tās šādu lūgumu var apmierināt tikai šajā 54. pantā galīgi uzskaitītajos gadījumos.

44

Visbeidzot ir jāuzsver, ka, tā kā Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkta mērķis ir tikai un vienīgi kompetentajām iestādēm noteikt pienākumu principā atteikt piekļuvi konfidenciālai informācijai šīs tiesību normas izpratnē, dalībvalstis tomēr brīvi var izlemt aizsardzību pret piekļuvi paplašināt, to attiecinot uz visu kompetento iestāžu lietas materiālu saturu vai – tieši otrādi – ļaut piekļūt kompetento iestāžu rīcībā esošajai informācijai, kas nav konfidenciāla informācija minētās tiesību normas izpratnē.

45

Šajā gadījumā iesniedzējtiesai visu iepriekš izklāstīto apsvērumu gaismā ir jāizvērtē, vai uz Federālā finanšu darījumu uzraudzības dienesta rīcībā esošo informāciju, kuru ir lūgts darīt pieejamu, attiecas dienesta noslēpuma pienākums, kas šim dienestam ir jāievēro saskaņā ar Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punktu.

46

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka visa ar uzraudzīto uzņēmumu saistītā un tā kompetentai iestādei nodotā informācija, kā arī visa šīs iestādes uzraudzības lietas materiālos atrodamā informācija, ieskaitot tās korespondenci ar citiem dienestiem, nav bez nosacījumiem uzskatāma par konfidenciālu informāciju, uz kuru tādējādi attiecas pienākums glabāt šajā tiesību normā paredzēto dienesta noslēpumu. Šādai kvalifikācijai atbilst kompetento iestāžu rīcībā esoša informācija, kura, pirmkārt, nav publiska un, otrkārt, kuras atklāšana varētu apdraudēt tās fiziskās vai juridiskās personas intereses, kas to ir sniegusi, vai trešās personas intereses, kā arī ieguldījumu sabiedrību darbības uzraudzības sistēmas, ko Savienības likumdevējs ir ieviesis ar Direktīvu 2004/39, labu darbību.

47

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar uzraudzīto uzņēmumu saistītās un kompetentajai iestādei paziņotās informācijas konfidencialitātes vērtējums ir atkarīgs no šīs paziņošanas datuma un šīs informācijas kvalifikācijas šajā datumā.

48

Šai sakarā, lai neapdraudētu mērķus, kam kalpo Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts un kas norādīti šī sprieduma 33. punktā, ir jāuzsver, ka kompetentajām iestādēm principā ir jāievēro dienesta noslēpuma pienākums, kas tām ir uzlikts saskaņā ar šo tiesību normu, – visa tā perioda laikā, kurā to rīcībā esošā informācija ir uzskatāma par konfidenciālu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. novembris, Altmann u.c., C‑140/13, EU:C:2014:2362, 31. un 34. punkts).

49

Tālab, kā to būtībā norādījusi iesniedzējtiesa un Eiropas Komisija, laika notecējums ir apstāklis, kas parasti var ietekmēt analīzi par to, vai konkrētajā brīdī ir iestājušies apstākļi, no kuriem ir atkarīga aplūkotās informācijas konfidencialitāte (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 56. un 57. punkts, kā arī 2017. gada 14. marts, Evonik Degussa/Komisija, C‑162/15 P, EU:C:2017:205, 64. punkts).

50

Tādējādi ir jāuzskata, ka Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punktā noteiktais vispārējais aizliegums padarīt pieejamu konfidenciālo informāciju attiecas uz kompetento iestāžu rīcībā esošo informāciju, kura kā “konfidenciāla” būtu jākvalificē, izskatot pieteikumu par dokumentu satura izpaušanu, neatkarīgi no tā, kā šī informācija ir kvalificēta brīdī, kad tā tika paziņota šīm iestādēm.

51

Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar uzraudzīto uzņēmumu saistītās un kompetentām iestādēm nodotās informācijas konfidencialitāte ir jāvērtē brīdī, kad šīs iestādes ir aicinātas veikt vērtējumu, paužot savu viedokli par pieteikumu izpaust minēto informāciju, neatkarīgi no tās kvalifikācijas brīdī, kad šī informācija tika minētām iestādēm paziņota.

52

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz piecus gadus vecu vai vecāku kompetento iestāžu rīcībā esošu informāciju vairs neattiecas komercnoslēpuma princips vai citas konfidenciālas informācijas kategorijas šīs tiesību normas izpratnē.

53

Īpaši runājot par informāciju, kas saistīta ar komercnoslēpumu, ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka šāda noslēpuma aizsardzība ir Savienības tiesību vispārējs princips (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 14. februāris, Varec, C‑450/06, EU:C:2008:91, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja informācija, kas ir varējusi būt komercnoslēpums, noteiktajā brīdī ir piecus vai vairāk gadus veca, laika notecējuma dēļ tā principā tiek uzskatīta par vēsturisku un par tādu, kas šī iemesla dēļ ir zaudējusi savu slepeno raksturu, ja vien izņēmuma kārtā lietas dalībnieks, kurš atsaucas uz šādu raksturu, nepierāda, ka, neraugoties uz šīs informācijas vecumu, tā joprojām satur būtiskas ziņas par tā vai attiecīgo trešo personu komerciālo stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. marts, Evonik Degussa/Komisija, C‑162/15 P, EU:C:2017:205, 64. punkts).

55

Iepriekšējā punktā izklāstītie apsvērumi ir spēkā Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkta piemērošanas kontekstā, ciktāl tie attiecas uz noteiktas informācijas atbilstības attiecībā uz aplūkoto uzņēmumu komerciālo stāvokli izmaiņām laikā.

56

Savukārt, šie apsvērumi neattiecas uz tādu kompetento iestāžu rīcībā esošu informāciju, kuras konfidencialitāti var pamatot ar citiem iemesliem, nevis ar tās nozīmi saistībā ar aplūkoto uzņēmumu komerciālo stāvokli, piemēram, it īpaši informācija par kompetento iestāžu uzraudzības stratēģijām un metodēm.

57

Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetento iestāžu rīcībā esoša informācija, kas ir varējusi būt komercnoslēpums, bet kas ir piecus vai vairāk gadus veca, principā laika notecējuma dēļ tiek uzskatīta par vēsturisku un par tādu, kas šī iemesla dēļ ir zaudējusi savu slepeno vai konfidenciālo raksturu, ja vien izņēmuma kārtā lietas dalībnieks, kurš atsaucas uz šādu raksturu, nepierāda, ka, neraugoties uz šīs informācijas vecumu, tā joprojām satur būtiskas ziņas par tā vai attiecīgo trešo personu komerciālo stāvokli. Šie apsvērumi neattiecas uz šo iestāžu rīcībā esošu informāciju, kuras konfidencialitāti varētu pamatot ar citiem iemesliem, nevis ar tās nozīmi saistībā ar aplūkoto uzņēmumu komerciālo stāvokli.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: