1.

Šis ir Sala de lo Social del Tribunal Superior de Justicia de Castilla y Leon in Valladolid (Kastīlijas un Leonas Augstās tiesas Darba un sociālo lietu tiesu palāta, turpmāk tekstā – “Augstā tiesa”) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas attiecas uz mūzikas skolotāja, kurš agrāk strādāja sabiedrībā, kas pārvaldīja pašvaldības mūzikas skolu, prasību atjaunot viņu darbā. Prasītājs pamatlietā tika atlaists neilgi pirms tam, kad pilsētas dome nodeva tiesības pārvaldīt skolu citai sabiedrībai.

2.

Pēc virknes Tiesā izskatītu lietu šajā lūgumā vēlreiz ir uzdots jautājums, kādos apstākļos pakalpojuma līguma zaudēšana konkurentam ir jāuzskata par ekonomiskās vienības nodošanu Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (turpmāk tekstā – “Direktīva”) izpratnē, liekot jaunajam koncesionāram pārņemt iepriekšējā koncesionāra personālu. Lietas specifiskā informācija ir koncesija, kas beidzās, pirms konkurents pārņēma attiecīgo darbību, piecu mēnešu ilgs pārtraukums, pirms konkurents atsāka darbību, un tas, ka netika pārņemta neviena no prasītāja darba devēja nodarbinātajām personām.

3.

Iesniedzējtiesa uzdod arī procesuālu jautājumu, proti, tā kā pirmā mūzikas skola atlaida visus savus darbiniekus, notika kolektīvā atlaišana, kuras laikā tika noraidīta kolektīva likumisko pārstāvju prasība, ar kuru tie apstrīdēja darba devēja lēmumu. Augstā tiesa uzdod jautājumu, vai tiktu pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pants, ja atsevišķam darbiniekam būtu saistošs spriedums, kas pieņemts šajā kolektīvajā tiesvedībā, kurā viņš nevarēja piedalīties un aizstāvēt savas tiesības atbilstīgi Direktīvai.

4.

Hartas 47. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.”

5.

Direktīvas 1. panta [1. punkta] a) un b) apakšpunktā ir noteikts:

6.

Direktīvas 3. panta 1. punkta pirmā daļa ir izteikta šādi:

“Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”

7.

Direktīvas 4. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs. Šis noteikums nekavē atlaišanu, ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.”

8.

Likuma par jurisdikciju sociālo jautājumu lietās (Ley reguladora de la Juridicción Social, turpmāk tekstā – “LJS”) 124. panta 1.un 13. punktā ir noteikts:

“1.   Darba devēja lēmumu var apstrīdēt darbinieku likumiskie pārstāvji atbilstoši nākamajos punktos paredzētajai procedūrai.

[..]

13.   Ja procedūra attiecas uz individuālu prasību, ko indivīds ir iesniedzis Juzgado de lo Social par atlaišanu, ir piemērojami šī likuma 120.–123. pants ar šādām īpatnībām: [..] b) ja atbilstoši iepriekšējā punkta normām, darbinieku pārstāvji ceļ prasību par darba devēja lēmumu pēc tam, kad ir uzsākta individuālā procedūra, šī procedūra ir jāaptur līdz brīdim, kad par darbinieku pārstāvju prasību tiek taisīts tiesas nolēmums, kam pēc tam, kad tas stājies likumīgā spēkā, ir res judicata spēks attiecībā uz individuālo procedūru saskaņā ar šī likuma 160. panta 5. punktu.”

9.

LJS 160. panta 5. punktā ir noteikts:

“Galīgam spriedumam ir res judicata spēks attiecībā uz individuālajām prasībām, kas tiek izskatītas vai var tikt celtas, vai kas ir tieši saistītas ar šo spriedumu, neatkarīgi no tā, vai tās tiek celtas sociālo lietu vai administratīvajā tiesā. Šīs prasības tātad tiek apturētas uz kolektīvās prasības izskatīšanas laiku. Apturēšana tiek norīkota pat tad, ja spriedums ir taisīts un ja tiek izskatīta apelācijas vai kasācijas sūdzība, jo kompetentajai tiesai ir saistošs galīgais spriedums, kas tiek taisīts par kolektīvo prasību, pat tad, ja šī galīgā sprieduma pretrunīgums nav apgalvots apelācijas tiesvedībā, kuras mērķis ir vienveidīga judikatūra.”

10.

Jorge Luis Colino Sigüenza (turpmāk tekstā – “prasītājs”) kopš 1996. gada 11. novembra bija mūzikas skolotājs Valjadolidas [Valladolid] pašvaldības mūzikas skolā (turpmāk tekstā – “Skola”).

11.

Sākotnēji Skolu pārvaldīja Ayuntamiento de Valladolid (Valjadolidas pašvaldība, turpmāk tekstā – “Ayuntamiento”).

12.

1997. gadā Ayuntamiento beidza pārvaldīt Skolu tieši un uzaicināja iesniegt piedāvājumus par tās pārvaldību. Pamatojoties uz to, līgums tika piešķirts Músicos y Escuela, S. L. (turpmāk teksta – “Músicos”), sabiedrībai, kas bija dibināta 1997. gada 7. jūlijā ar sociālo kapitālu 500000 ESP (aptuveni 3000 EUR) un ar uzņēmējdarbības mērķi mācīt mūziku, organizēt izrādes un pārdot mūzikas instrumentus; galu galā sabiedrības vienīgais mērķis bija piedalīties Ayuntamiento organizētajos iepirkumos ( 2 ). Músicos pārņēma pakalpojumu sniegšanas telpas, aprīkojumu un resursus, pieņēma darbā daļu Ayuntamiento darbinieku, tostarp prasītāju, un turpināja pašvaldības mūzikas skolas darbību kā Skola, kas joprojām tika uzskatīta par Ayuntamiento pakalpojumu sniedzēju vietējiem iedzīvotājiem.

13.

Turpmākajos gados pilsētas dome, rīkojoties Ayuntamiento vārdā, regulāri, konkrēti – 2000. gada septembrī, 2004. gada septembrī, 2008. gada jūlijā un 2012. gada septembrī, aicināja iesniegt piedāvājumus ( 3 ). Arī turpmāk iepirkumos uzvarēja Músicos ( 4 ). Tās pēdējais līgums attiecās uz laikposmu līdz 2013. gada 31. augustam, un tajā bija paredzēta iespēja to pagarināt uz nākamo mācību gadu.

14.

Sakarā ar strauju skolēnu skaita samazināšanos 2012./13. mācību gada sākumā ( 5 ), radās starpība starp audzēkņu maksāto mācību maksu un Ayuntamiento un Músicos nolīgtā pakalpojuma cenu. Kad 2012. gada decembrī Músicos lūdza kompensēt šo starpību vairāk nekā 100000 EUR apmērā ( 6 ), pilsētas dome atteicās maksāt.

15.

Šādos apstākļos 2013. gada 19. februārī Músicos pieprasīja, lai līgums tiktu izbeigts, jo Ayuntamiento nav izpildījusi saistības, un zaudējumu atlīdzību. Pilsētas dome noraidīja šīs prasības, apgalvoja, ka otra puse nav izpildījusi saistības, pieprasot tai turpināt pakalpojuma, par ko bija vienošanās, sniegšanu līdz 2012./13. mācību gada beigām, kā arī atteicās atdot drošības naudu 15000 EUR apmērā, ko Músicos bija iemaksājusi par iekārtu un telpu izmantošanu.

16.

Reaģējot uz ekonomisko situāciju, kas bija radusies konflikta ar pilsētas domi dēļ, 2013. gada 4. martāMúsicos uzsāka kolektīvo atlaišanu. Pēc obligātā sarunu un konsultāciju perioda, kura laikā netika panākta vienošanās ar darbinieku pārstāvjiem, 2013. gada 27. martāMúsicos pieņēma lēmumu atlaist visu personālu. 2013. gada 31. martāMúsicos izbeidza darbību un 2013. gada 1. aprīlī atdeva telpas, instrumentus un materiālos resursus, ko pilsētas dome bija nodevusi Skolai. 2013. gada 4. aprīlī šis uzņēmums nosūtīja vēstuli, kurā paziņoja par visu skolas darbinieku, tostarp prasītāja, atlaišanu no 2013. gada 8. aprīļa. Tādējādi Músicos atlaida 26 darbiniekus, t.i., 23 skolotājus un trīs administrācijas darbiniekus ( 7 ).

17.

Darbinieku pārstāvji (uzņēmuma darbinieku ievēlētie pārstāvji) apstrīdēja Músicos lēmumu par kolektīvo atlaišanu Tribunal Superior, kur lieta tika izskatīta 2013. gada 22. maija tiesas sēdē. 2013. gada 19. jūnijā prasība tika noraidīta. Tribunal Superior inter alia atzina, ka Ayuntamiento nebija pienākuma saglabāt Skolas darbību un ka Músicos konsultēšanās laikā labticīgi piedalījās pārrunās ar mērķi panākt vienošanos, ņemot vērā ierobežojumus, ko noteica tās ekonomiskā situācija, kurā tā bija. Spriedumā ir atzīti arī atlaišanas ekonomiskie iemesli, uz kuriem atsaucās Músicos, ņemot vērā ienākumu no skolēnu reģistrācijas samazināšanos, ko Ayuntamiento finansiāli nekompensēja, kas tādējādi izraisīja saimnieciskā līdzsvara trūkumu, kurš pamatoja slēgšanu un darbības izbeigšanu. Darbinieku pārstāvji par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Tribunal Supremo; tā 2014. gada 17. novembrī tika noraidīta.

18.

Pa to laiku – 2013. gada 30. jūlijā – tika pasludināta Músicos maksātnespēja, un pēc likvidācijas procedūras pabeigšanas sabiedrība 2013. gada septembrī ar Juzgado de lo Mercantil (komerctiesa) lēmumu tika likvidēta.

19.

2013. gada augustā pilsētas dome, rīkojoties Ayuntamiento vārdā, nolēma izbeigt administratīvo līgumu ar Músicos sakarā ar to, ka Músicos pirms termiņa – 2013. gada 1. aprīlī – bija izbeigusi sniegt Skolas pārvaldības pakalpojumu. Pilsētas dome arī paturēja Músicos drošības naudu un pieprasīja zaudējumu atlīdzību sakarā ar neizpildi.

20.

Tad pilsētas dome izsludināja jaunu iepirkumu par Skolas pārvaldības pakalpojuma nodrošināšanu. Tika novērtēti septiņi pretendenti, no kuriem četri tika uzaicināti saskaņā ar noteiktiem kritērijiem iesniegt informāciju par sevi un to, kādus pakalpojumus tie var piedāvāt. Noslēgumā tiesības slēgt līgumu par Skolas pārvaldību 2013./14. mācību gadā tika piešķirtas sabiedrībai In‑pulso Musical Sociedad Cooperativa (“In‑pulso”), kas bija dibināta 2013. gada 19. jūlijā ar vienīgo uzņēmējdarbības mērķi sniegt iepirkumā izsludināto pakalpojumu ( 8 ). Pilsētas dome nodeva telpas, instrumentus un materiālos resursus lietošanā In‑pulso Skolas pārvaldībai, kas atsāka darbību 2013. gada septembrī ar pilnībā citiem darbiniekiem ( 9 ). 2014. gada jūnijā In‑pulso uzvarēja arī nākamajā iepirkuma procedūrā un ieguva tiesības slēgt līgumu par Skolas pārvaldības turpināšanu 2014./15. un 2015./16. mācību gadā.

21.

Attiecībā uz strīdu starp pilsētas domi un Músicos par līguma izbeigšanu Sala de lo Contencioso-Administrativo de Valladolid del Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstās tiesas Valjadolidas Administratīvo lietu tiesu palāta) taisīja spriedumus 2014. gada oktobrī un 2015. gada aprīlī, un šie spriedumi ir stājušies likumīgā spēkā. Tika konstatēts, ka pilsētas dome ir nepareizi interpretējusi līgumu par pakalpojumu sniegšanu un nav izpildījusi noteikumus, par kuriem bija panākta vienošanās, ciktāl tajos ir garantēti ienākumi neatkarīgi no uzņemto audzēkņu skaita. Līdz ar to Tribunal Superior spriedums bija par labu Músicos, izbeidzot līgumu, noraidot Ayuntamiento mantiskās prasības un arī atzīstot, ka Músicos ir tiesības atgūt savu drošības naudu. Tomēr Músicos prasība par zaudējumu atlīdzību tika noraidīta sakarā ar to, ka Músicos nebija izpildījusi savas saistības, vienpusēji pārtraucot pakalpojuma sniegšanu, pat nesagaidījusi tiesvedību.

22.

Pēc tam, kad In‑pulso atjaunoja Skolas darbību, prasītājs, kā arī daži viņa bijušie kolēģi iesniedza atsevišķas prasības pret Músicos, Ayuntamiento un In‑pulso, apstrīdot attiecīgi savu atlaišanu. Kad likumīgā spēkā bija stājies iepriekš minētais kolektīvais spriedums, turpinājās atsevišķās tiesvedības Juzgados de lo Social (sociālo lietu tiesas). Tomēr prasības tajās tika noraidītas.

23.

2015. gada 30. septembrī, noraidot prasītāja prasību, Juzgado de lo Social No 4 de Valladolid (Valjadolidas Sociālo lietu tiesa Nr. 4) sprieda, ka tai ir saistošs Tribunal Superior2013. gada 19. jūnija spriedums, ar kuru bija noraidīta darbinieku pārstāvju kolektīvā prasība un ko ir apstiprinājusi Tribunal Supremo. Juzgado de lo Social spriedumā, atsaucoties uz LJS 124. panta 13. punkta b) apakšpunktu, ir noteikts, ka, pamatojoties uz res judicata spēku, kolektīvā atlaišana ir bijusi pietiekami pamatota un tā arī tikusi veikta pareizi, līdz ar to atļaujot Músicos veikt sekojošo prasītāja individuālo atlaišanu. Juzgado de lo Social arī uzskatīja, ka nav notikusi uzņēmuma nodošana, jo darbība tika atsākta tikai piecus mēnešus pēc atlaišanas.

24.

Prasītājs par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

25.

Prasītājs apstrīd res judicata spēku sakarā ar vēlākiem notikumiem, apgalvojot, ka tiesa, kas sprieda par kolektīvo prasību, nevarēja tos ņemt vērā, jo tie notika vēlāk, t.i., kad In‑pulso atjaunoja Skolas darbību 2013. gada septembrī un arī kad tika pieņemti spriedumi, ar kuriem apmierinātas Músicos prasības, 2014. gada oktobrī un 2015. gada aprīlī, uzliekot par pienākumu Ayuntamiento samaksāt starpību starp skolēnu maksām un summu, par kuru bija vienošanās līgumā par pakalpojumu sniegšanu. Prasītājs arī apgalvo, ka res judicata spēks viņu nevar skart, jo viņš nepiedalījās tiesvedībā saistībā ar kolektīvo atlaišanu, kurā attiecīgais spriedums tika pieņemts.

26.

Šādos apstākļos Tribunal Superior iesniedza Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza In‑pulso, Spānijas Karalistes valdība un Eiropas Komisija. Tiesa uzdeva rakstiskus jautājumus, uz kuriem rakstiskas atbildes sniedza prasītājs, kā arī In‑pulso, Spānijas valdība un Komisija. Tiesas sēdē 2017. gada 27. septembrī mutvārdu paskaidrojumus sniedza Spānijas Karalistes valdības, kā arī Komisijas pārstāvji.

28.

Šķiet, ka brīdī, kad Skola atsāka darbību, Músicos jau bija beigusi pastāvēt kā vienība, tātad vienība, kas varētu tikt pārveidota par In‑pulso, attiecīgajā laikā nepastāvēja. Pat pieņemot, ka iepriekšējā vienība vēl joprojām varētu tikt uzskatīta par pastāvošu vienību, jebkurā gadījumā šķiet, ka lielākā daļa faktoru, kas norāda uz to, vai vecā un jaunā vienības ir identiskas, šajā lietā liecina pret “nodošanu” Direktīvas izpratnē. Lai gan es sniegšu savu skatījumu par šajā lietā nozīmīgajiem indikatoriem, galīgajam lēmumam par attiecīgo faktoru nozīmi jāpaliek iesniedzējas ziņā.

29.

Uz otro jautājumu par to, vai nodošana bija iemesls prasītāja atlaišanai, ir jāatbild, izdarot pieņēmumu, ka Tiesa atbildētu uz pirmo jautājumu apstiprinoši vai arī būtu iespējama apstiprinoša atbilde no valsts tiesas puses. Manā ieskatā pat šādā gadījumā atbildei uz otro jautājumu jābūt noraidošai.

30.

Atbilde uz trešo jautājumu šajā lietā tiek prasīta tikai tādā gadījumā, ja atbildes uz abiem iepriekšējiem jautājumiem ir apstiprinošas. Es tomēr pievērsīšos arī trešajam jautājumam gadījumam, ja Tiesa nepiekristu maniem secinājumiem attiecībā uz pirmajiem diviem jautājumiem. Analizējot dziļāk Spānijas valsts tiesību normas attiecībā uz res judicata šajā kolektīvās atlaišanas kontekstā, kā to izklāstījušas puses, šķiet, ka prasītāja iespējas aizstāvēt savas tiesības, kas izriet no Direktīvas, faktiski nav ierobežotas, un manā ieskatā viņa tiesības uz efektīvu savu tiesību aizsardzību saskaņā ar Hartas 47. pantu nav aizskartas.

31.

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa jautā, vai šī situācija ietilpst Direktīvas piemērošanas jomā. Spānijas valdība un In‑pulso ierosina, ka atbildei uz pirmo jautājumu jābūt noraidošai, un apgalvo, ka šajā situācijā nodošana nav notikusi, bet Komisijas viedoklis ir pretējs.

32.

Lai veiktu jēdziena “nodošana” analīzi Direktīvas izpratnē, man vispirms jādefinē, kas tiek saprasts ar “ekonomisko vienību”, un tad jānovērtē konkrētie faktori, kas raksturo šādu vienību, kā tas noteikts Tiesas judikatūrā, lai noslēgumā konstatētu, vai pēc tam, kad In‑pulso atsāka darbību, vienība “saglabāja savu identitāti”.

33.

Kā noteikts Direktīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā, “šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ”.

34.

Lai uz nodošanu attiektos Direktīvas piemērošanas joma, ir jābūt izpildītiem trim priekšnoteikumiem: 1) nodošanas rezultātā jāmainās darba devējam; 2) tam jāattiecas uz uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmējsabiedrības daļas nodošanu, un 3) tai jānotiek līguma rezultātā ( 10 ).

35.

Šajā lietā pirmais nosacījums ir skaidri izpildīts, proti, ir divi darba devēji, konkrēti – Músicos un In‑pulso.

36.

Problēmas nerada arī trešais nosacījums, proti, iespējamā darba devēja maiņa ir notikusi līgumiskas situācijas dēļ, konkrēti – sakarā ar to, ka Ayuntamiento, pamatojoties uz iepirkuma procedūru, noslēdza jaunu pakalpojuma līgumu ar citu pakalpojuma sniedzēju, izbeidzoties līgumam ar iepriekšējo pakalpojuma sniedzēju. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav nepieciešams, lai pamatā esošais līgums būtu noslēgts tieši starp abiem darba devējiem. Tāpēc uz šo situāciju, kad pilsētas dome ir atdevusi iepriekšējā pakalpojuma sniedzēja līgumu konkurentam, attiecas Direktīva ( 11 ).

37.

Turklāt publisko tiesību elementi šajā lietā neliedz piemērot Direktīvu ( 12 ). Ayuntamiento un pilsētas domes kā publiskas iestādes iesaistīšanās nodošanas darījumā, kā arī administratīvo līgumu, uz kā pamata tika sniegts pakalpojums, publisko tiesību raksturs līdz ar to neliedz konstatēt, ka ir notikusi nodošana.

38.

Vienīgais priekšnoteikums, par kuru šajā lietā varētu rasties šaubas, ir otrais, proti, prasība, ka ir notikusi “uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai tās daļas” nodošana.

39.

Tiesa jau vairākos gadījumos ir pieņēmusi lēmumu, ka tikai darbības nodošana nav nodošana Direktīvas izpratnē, tādējādi pakalpojuma līguma zaudēšana konkurentam nevar pati par sevi norādīt, ka notikusi nodošana Direktīvas izpratnē ( 13 ).

40.

Tā vietā ir jānotiek uzņēmējsabiedrības tās konkrētajā formā un būtībā nodošanai.

41.

Direktīvas 1. panta 1) punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka nepieciešams, lai būtu notikusi “īpašumtiesību uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, paredzot organizētu resursu sagrupēšanu ar mērķi turpināt saimniecisko darbību, nodošana.”

42.

Direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir kodificēta iepriekšējā judikatūra, kurā bija sniegts skaidrāks paskaidrojums un saskaņā ar kuru “jēdziens vienība attiecas uz personu un īpašuma organizētu kopumu, kas ļauj veikt saimniecisku darbību noteikta mērķa sasniegšanai” ( 14 ).

43.

Šās definīcijas pamatā esošajā jēdzienā kā atsauces punkts skaidri ir izmantota konkrētā darbība, ko veic uzņēmums ( 15 ). Vienību veido konkrētas personas un aktīvi, kas ir organizēti ar mērķi, lai īstenotu atbilstošu saimniecisko darbību.

44.

Lai noteiktu, vai persona un aktīvi, kas apvienoti Músicos, Direktīvas izpratnē veidoja vienību, kas varēja tikt nodota, ir jākonstatē konkrēta darbība.

45.

Kā norādīts dibināšanas aktā, Músicos darbība bija Skolas darbības nodrošināšana, mācot mūziku, organizējot izrādes un pārdodot mūzikas instrumentus; galu galā sabiedrības vienīgais mērķis bija piedalīties Ayuntamiento organizētajās iepirkuma procedūrās ( 16 ).

46.

Šī darbība tika organizēta, izveidojot sabiedrību ar īpaši mazu sociālo kapitālu aptuveni 3000 EUR apmērā, t.i., sabiedrību, kas bija dzīvotspējīga ar 26 darbiniekiem, tikai pateicoties līgumam ar Ayuntamiento, kas pilnībā uzņēmās ekonomisko risku ( 17 ). Tādējādi, esot pilnībā atkarīgai no iepirkumiem, ko regulāri, pēc noteiktiem laikposmiem izsludināja pilsētas dome, Músicos bija attiecīgi jāorganizē sava darbība.

47.

Katru reizi, kad beidzās līgums ar Ayuntamiento, obligāti beidzās arī Músicos darbība. Tas tā bija tāpēc, ka iepirkumu procedūras faktiski notika ik pēc regulāriem termiņiem (1997., 2000., 2004., 2008., 2012. un 2013. gadā), kas nozīmēja, ka pastāvēja iespēja zaudēt tiesības slēgt līgumu konkurentam. Tā kā tas bija paredzēts dibināšanas aktā, vajadzība iegūt līguma slēgšanas tiesības bija raksturīga, “gandrīz ģenētiska”Músicos, kas – atšķirībā no stabilākiem uzņēmumiem – nemeklēja citus klientus, organizatoriskā īpašība ( 18 ).

48.

Ja darbības organizēšana sasaista kopā materiālus, nemateriālus un personiskus elementus, lai izveidotu no tiem vienību, šī vienība izjuks brīdī, kad īstenosies paredzams un iestrādāts risks neuzvarēt konkursā. Visa uzņēmuma struktūra bija atkarīga no sadarbības ar pilsētas domi, kas nodrošināja visus materiālos aktīvus un arī finanšu līdzekļus gadījumā, ja skolēnu skaits būtu mazāks, nekā paredzēts, un šī sadarbība ilga tikai pēdējā iepirkuma laiku, kas lielākoties bija četri gadi, bet attiecīgajā laikposmā – tikai viens gads.

49.

Tā kā Músicos pēdējais administratīvais līgums beidzās 2013. gada 31. augustā, šis bija datums, kad – neatkarīgi no ekonomiskajām grūtībām, sekojošās maksātnespējas un likvidācijas vai telpu un mūzikas instrumentu fiziskās atdošanas, kas bija notikusi jau 2013. gada 31. martā, – vienība Direktīvas izpratnē katrā ziņā beidza pastāvēt.

50.

Tiesa jau ir izskatījusi lietas ar līdzīgām organizatoriskajām iezīmēm.

51.

Vadošā lieta ir Rygaard, kurā Tiesa norādīja, ka uzņēmums, kura darbība ir ierobežota ar konkrētu projektu, nav pietiekams, lai rastos nodošanas sekas, kad projekts tiek pabeigts, bet vienībai ir jābūt paredzētai pastāvīgākam laikposmam ( 19 ). Šajā lietā vienību veidoja divi mācekļi un viens darbinieks, kā arī materiāli, kas bija paredzēti attiecīgo darbu, proti, ēdnīcas būvniecības projekta īstenošanas, veikšanai ( 20 ). Vienība tika izveidota, lai veiktu līgumā paredzētos būvdarbus, ko bija uzsācis cits darbuzņēmējs, kas būvobjektā bija atstājis materiālus ( 21 ). Visi vienības elementi piederēja šim citam darbuzņēmējam un tika nodoti, lai pabeigtu darbus.

52.

Citējot iepriekšminēto judikatūru, Tiesa noteica, ka, lai būtu piemērojama Direktīva, nodošanai bija jāattiecas uz stabilu ekonomisko vienību, kuras darbība neaprobežojas ar viena konkrēta darbu līguma izpildi ( 22 ).

53.

Tomēr tieši tā notika lietā ar Músicos un In‑pulso, kur vienības, kas tika izveidota, pagaidām lietojot Skolas telpas un aprīkojumu, no vienas puses, un dažādu skolotāju sniegto pakalpojumu, no otras puses, darbība aprobežojās tikai ar attiecīgajā brīdī spēkā esošā līguma izpildi. Pirms notika nodošana, Músicos tika piešķirtas līguma uz vienu gadu slēgšanas tiesības (no 2012. gada septembra līdz 2013. gada augustam), un pēc nodošanas In‑pulso tika piešķirtas līguma slēgšanas tiesības uz vēl īsāku laikposmu (no 2013. gada septembra līdz 2014. gada jūnijam). Neviens no uzņēmumiem saskaņā ar to statūtiem neizmantoja aktīvus citu darbu veikšanai.

54.

Manā skatījumā tas, ka atsevišķus pašvaldības piešķirtus līgumus šajos apstākļos var uzskatīt par secīgu līgumu virkni, nepamato atšķirīgu rezultātu.

55.

Darba devējs un tā personāls nevarēja paļauties uz līgumu pastāvīgumu. Vienmēr, kad viens līgums beidzās, attiecīgie materiālie un nemateriālie aktīvi, tostarp koncesija Skolas pārvaldīšanai, vairs nebija uzņēmuma rīcībā. Tāpēc vienībai nepieciešamā pastāvība un stabilitāte bija raksturīga tikai laikposmā, ko aptvēra attiecīgajā brīdī spēkā esošais administratīvais līgums. Pilnīga atkarība no tā, vai pilsētas dome piešķirs jaunu līgumu, neļāva plašāku skatījumu, kas aptvertu vairāk nekā vienu atsevišķu darbu. Neraugoties uz to, ka 2012. gada iepirkumā, šķiet, neviens konkurents nepiedalījās, Músicos nevarēja pieņemt par pašsaprotamu, ka tā iegūs publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības. To pierāda iepirkuma norise 2013. gadā, kad tajā bija septiņi pretendenti, un tas pierāda, ka iepirkuma procedūras tika uztvertas nopietni un netika uzskatītas tikai par formalitāti.

56.

Tāpēc vienmēr, kad beidzās līguma termiņš, saites vienības elementu starpā kļuva pārāk vājas, lai to arī turpmāk uzskatītu par vienību. Kad tika piešķirtas jaunas līguma slēgšanas tiesības, bija jāizveido jauna saimnieciskā vienība, lai gan tās komponenti varētu būt iepriekšējie, piemēram (tad no jauna piešķirtās tiesības) izmantot skolas telpas un mūzikas instrumentus, kā arī uzņēmuma paša personāls.

57.

Visbeidzot jāatzīmē, ka judikatūrā, kurā analizēti individuālie elementi, kas veido saimniecisko vienību, Tiesa norāda, ka to grupēšanai ir jābūt pastāvīgai ( 23 ).

58.

Mana izpratne par vienību kā tādu, ko potenciāli ierobežo laika elements, atbilst arī Direktīvas vispārējai struktūrai un kontekstam, kā arī tās mērķim.

59.

Uz Direktīvas vispārējo struktūru būtu balstīts arguments, ka Direktīvā ir ievērota ideja, ka notikumi, kas notikuši pirms nodošanas notikuma, ir jāievēro un nav “jāatkārto” nedz nododamās vienības, nedz šīs vienības konkrēta darbinieka liktenis. Saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu nesaglabājas nekādas bažas par to, ka jānodod ir tikai darba attiecības, kas “pastāvēja nodošanas dienā” ( 24 ). Attiecīgi, ja netiek aizsargāti tie, kas aizgājuši no vienības pirms nodošanas, arī vienība vai darbība, kura kā tāda tiek uzskatīta par beigušu pastāvēt pirms nodošanas, nevar būt nodošanas objekts.

60.

Šī pieeja, ka atsauces punkts ir vienības stāvoklis pirms nodošanas, tostarp attiecībā uz darbiniekiem, ir apstiprināta Direktīvas 4. panta 1. punktā, norādot, ka ekonomiski, tehniski vai organizatoriski iemesli, kas izraisa darbaspēka izmaiņas, Direktīvas ietvaros tiek atzīti un nerada pamatu atšķirīgam vērtējumam tikai tāpēc, ka seko īpašumtiesību nodošana ( 25 ).

61.

Attiecībā uz Direktīvas pamatojumu ir jāpatur prātā, ka, neraugoties uz to, ka tā skaidri ir vērsta uz darbiniekiem un to aizsardzību ( 26 ), šī aizsardzība nav bezgalīga; Direktīvai drīzāk ir skaidri noteikts mērķis. Tiesa ir atzinusi, ka direktīvas mērķis ir bijis pēc iespējas nodrošināt, lai darba līgums bez izmaiņām turpinātu darboties ar nodoto īpašumtiesību saņēmēju, lai novērstu attiecīgo darbinieku nostādīšanu mazāk izdevīgā situācijā tikai nodošanas rezultātā ( 27 ). In casu tomēr, apstiprinot nodošanas Direktīvas izpratnē faktu, darbinieki tiktu nostādīti izdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar to, kāda tiem bijusi pie sava darba devēja, kura darbība atbilstīgi tā uzņēmējdarbības mērķim ir beigusies 2013. gada 31. augustā.

62.

Turklāt Direktīvā ir ņemtas vērā arī rūpes par uzņēmējdarbību. Kā norādīts preambulas 5. apsvērumā, tā ir pieņemta iekšējā tirgus izveidošanas pabeigšanas kontekstā, kas nozīmē, ka nedrīkst tikt pilnībā ignorētas uzņēmējsabiedrības intereses. Visbeidzot, darbinieku pašu interesēs ir saglabāt dzīvotspējīgu uzņēmējdarbību, jo, ja nav darba devēja ar kapacitāti pieņemt darbā darbiniekus, nav arī darba ( 28 ). Īpašumtiesību nodevēja tiesības saskaņā ar Direktīvas 4. panta 1. punktu atlaist darbiniekus ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ ir šāda veida apsvēruma, kas ņemts vērā Direktīvā, piemērs. Kā savos secinājumos lietā Dethier Équipement norādījis ģenerāladvokāts K. O. Lencs [C. O. Lenz], šādas iespējas piešķiršana darba devējam netieši pozitīvi ietekmē darbinieku aizsardzību, tādējādi garantējot atlikušo darba vietu drošību ( 29 ).

63.

Vienmēr, kad pakalpojuma sniedzēja maiņa tiek uzskatīta par īpašumtiesību nodošanu Direktīvas izpratnē, tiek būtiski ierobežota iesaistīto uzņēmējsabiedrību līgumslēgšanas brīvība. Jaunajam pakalpojuma sniedzējam ir jāpārņem iepriekšējā personāls, un, tā kā ne katrs uzņēmums var uzņemties šo slogu, personām, kas vēlas noslēgt pakalpojumu līgumus, būs mazāka konkurence ( 30 ).

64.

Ja lietā, kāda ir šī, tāda publiska iestāde kā Ayuntamiento aizsargāja sevi pret šo ierobežojumu, piešķirot tiesības slēgt līgumus uz ierobežotu viena, trīs vai četru gadu termiņu, un arī atrada līgumslēdzējus, kas bija gatavi uz šāda pamata veidot savus uzņēmumus, dibinot sabiedrību tikai pirmā iepirkuma laikā un savos dibināšanas dokumentos paredzot pilnīgu atkarību no tiesību slēgt līgumu piešķiršanas, nešķiet pamatoti noteikt iepriekš minēto ierobežojumu, ņemot vērā Direktīvā paredzēto interešu līdzsvarošanu. Šajos gadījumos pirmā pakalpojuma sniedzēja darbinieki faktiski nevar saprātīgi paļauties uz to, ka viņu darba attiecības tiks turpinātas, jo jau no pašiem pirmsākumiem darba devējs ir izvēlējies maza budžeta sabiedrību, kas ir atkarīga no viena līgumpartnera, kurš piešķir tiesības slēgt līgumus tikai uz ierobežotu termiņu un regulāri rīko iepirkumus ( 31 ). Šādā situācijā šķistu pārmērīgi ierobežot šā partnera līgumslēgšanas brīvību, kad tas, kā to izdarīja Ayuntamiento, izmanto savas tiesības mainīt pakalpojuma sniedzēju, jo pirmais pakalpojuma sniedzējs ir piekritis šādai situācijai savā dibināšanas aktā.

65.

Galu galā Direktīvā uzņēmums vai vienība tiek aplūkota tās pašreizējā stāvoklī; darbinieku stāvoklis pie sava iepriekšējā darba devēja ir jāsaglabā, bet ne jāuzlabo. Direktīva attiecas uz īpašumtiesību nodošanu, bet tajā nav paredzēta atdzimšana ( 32 ).

66.

Uzmanīgi analizējot šo situāciju, atklājas, ka (neatkarīgi no citiem apstākļiem, kā, piemēram, Músicos maksātnespēja) katrā ziņā, beidzoties līgumam par Skolas pārvaldību 2013. gada 31. augustā, vienībai bija jābeidz pastāvēt, un šī darbības izbeigšana bija strukturāla, kas atbilst Músicos sabiedrības mērķim un tās organizācijai, kurā darbības veikšana bija saistīta ar tiesību slēgt līgumu iegūšanu, kurš būtu spēkā tikai noteiktu laiku, un tādējādi ierobežota laikā. Tāpēc 2013. gada 1. septembrī, kad būtu varējusi notikt īpašumtiesību nodošana, vienība Direktīvas izpratnē vairs nepastāvēja.

67.

Šī situācija, kur darbība ab initio bija paredzēta tikai noteiktiem laikposmiem, ir jānošķir no situācijām, kur pakalpojuma līguma nodošana attiecas uz pakalpojuma sniedzēju, kas izpilda virkni līgumu un projektu, un kur pakalpojuma sniedzējs, veicot ikdienas uzņēmējdarbību, pastāvīgi saņem jaunu līgumu piedāvājumus un meklē jaunus patērētājus ( 33 ).

68.

Ja Tiesas uzskats par vienības nepastāvēšanu attiecīgajā brīdī būtu atšķirīgs, es vēlētos analizēt pušu apspriestos aspektus. Tie attiecas uz jautājumu, vai, ja tiek pieņemts, ka īpašumtiesību nodošanas brīdī vienība pastāvēja, šās vienības identitāte tika saglabāta pēc nodošanas. Tāpēc turpināšu savu analīzi šajā jautājumā.

69.

Lietās, kur īpašumtiesību nodošanas brīdī saimnieciskā vienība pastāv, bet šī vienība nav nodota pilnībā, t.i., nav pārņemtas visas pirmās vienības sastāvdaļas, vai ja saistībā ar nodošanu ir notikušas zināmas izmaiņas, piemēram, darbības pārtraukums, rodas jautājums, vai vienības ar tikai atlikušajām sastāvdaļām nodošana ir pietiekama, lai uz nodošanu attiektos Direktīva.

70.

Kā Tiesa norādījusi savos spriedumos Spijkers un Redmond Stichting, izšķirošais kritērijs ir, vai attiecīgā vienība saglabā savu identitāti, ko norāda, inter alia, fakts, ka tās darbība faktiski turpinās vai tiek atsākta ( 34 ).

71.

Pārbaude attiecībā uz vienības identitātes saglabāšanu ir vienības pirms nodošanas salīdzinājums ar vienību pēc nodošanas ( 35 ). Identitāti nosaka virkne faktoru, kuru ietekme uz vērtējumu ir atkarīga no to nozīmīguma konkrētajai darbībai un uzņēmējdarbības mērķim.

72.

Lai noteiktu, vai šie nosacījumi patiešām ir izpildīti, ir jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kas raksturo attiecīgo darījumu, tostarp 1) attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids, tas, 2) vai tiek vai netiek nodotas ķermeniskas lietas, piemēram, ēkas un kustama manta, 3) bezķermenisku lietu vērtība pārejas brīdī, 4) vai jaunais darba devējs pārņem vai arī nepārņem darbinieku lielāko daļu, 5) vai notiek vai arī nenotiek klientu nodošana, kā arī 6) pirms un pēc nodošanas veikto darbību līdzības pakāpe un 7) šo darbību iespējamās pārtraukšanas ilgums ( 36 ). Taču jāatzīmē, ka visi šie apstākļi ir tikai individuāli faktori kopējā vērtējumā, kas jāveic, un tāpēc tos nevar aplūkot izolēti ( 37 ). Visbeidzot, lai to izdarītu, nepieciešams faktu vērtējums, kas tāpēc jāveic valsts tiesai ( 38 ).

73.

Taču Tiesas ziņā ir noteikt kritērijus, kuri jāņem vērā, veicot šo novērtējumu ( 39 ).

74.

Šajā gadījumā šķiet, ka no faktoriem, kas noteikti Tiesas judikatūrā, daži tika skaidri saglabāti, In‑pulso turpinot Skolas darbību, proti, uzņēmuma veids, materiālie aktīvi, kā arī klienti un veikto darbību līdzība. Tomēr manā skatījumā citu elementu trūkst.

75.

Kas attiecas uz materiālajiem aktīviem, ir vērts minēt, ka Músicos nekādi būtiski materiālie aktīvi nepiederēja, bet tā izmantoja Ayuntamiento ēku un aprīkojumu. Taču aktīvu klāsts, kas jāapsver saistībā ar Direktīvu, neaprobežojas tikai ar darba devēja īpašumu. Nav nepieciešams, lai uzņēmumam būtu likumīgas īpašumtiesības ( 40 ).

76.

Atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai, definējot ekonomisko vienību, Tiesas skatījums var būt plašāks par uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības juridisko personību un īpašumu. Formālas pieejas, aplūkojot juridisko personu un aktīvus, kas šai personai pieder, vietā Tiesa ir drīzāk izvēlējusies saimniecisku pieeju. Tiesa vērtējumā ir ietvērusi visus aktīvus, ko darba devējs izmanto, lai darbinieki varētu veikt darbību, pat neapspriežot, vai šie aktīvi ir īpašumā, darba devējs tos nomā vai arī līgumslēdzējs vienkārši atļauj darba devējam tos izmantot ( 41 ). Tā arī nav nošķīrusi, vai darba devējs drīkst tā rīcībā nodotās mantas izmantot patstāvīgi komerciāliem nolūkiem vai arī tas drīkst tās izmantot tikai līgumpartnerim, kam tās pieder ( 42 ).

77.

Tāpēc šajā lietā Skolas telpas, mūzikas instrumenti, auditorijas un mēbeles, lai arī tās nepiederēja Músicos un Músicos tās tieši nenodeva In‑pulso, tomēr ir jāuzskata par nodošanas veicēja materiālajiem aktīviem, kas nodoti saņēmējam.

78.

Šajā darījumā izšķirošais nemateriālais aktīvs ir līgums ar Ayuntamiento, ko iesniedzējtiesa savā pirmajā jautājumā ir dēvējusi arī par “koncesiju”. Faktiski to var uzskatīt par Skolas pārvaldības koncesiju. Taču šo līgumu In‑pulso nav pārņēmusi; In‑pulso piedalījās nākamajā iepirkuma procedūrā un ieguva pati savas tiesības slēgt līgumu. Músicos nenodeva savu koncesiju un nebūtu varējusi to izdarīt, jo tās koncesija beidzās 2013. gada 31. augustā, pirms In‑pulso atsāka darbību 2013. gada 1. septembrī. Tomēr pilsētas dome nenodeva In‑pulso Músicos koncesiju, bet izsludināja jaunu koncesiju uz atšķirīgu termiņu (2013./14. mācību gads, nevis 2012./13. mācību gads) un atšķirīgu ilgumu (10 mēneši nevis 12 mēneši), uz kuru neattiecās Músicos koncesija. Tāpēc In‑pulso iegūtā koncesija nebija tā, kas piederēja Músicos, tātad abas koncesijas var būt līdzvērtīgas, bet tās nebija identiskas.

79.

Kas attiecas uz personālu, Tiesa neuzdod jautājumu, vai ir pārņemta “daļa” no nodošanas veicēja personāla, bet gan, vai jaunais darba devējs ir pārņēmis “lielāko daļu” personāla ( 43 ). Tiesas ir lēmusi, ka, ja nav pārņemts neviens darbinieks, kā tas bija lietā Süzen ( 44 ), nodošana nav notikusi. Lielākajā daļā lietu, kurās Tiesa ir nospriedusi, ka nodošana ir notikusi, tika pārņemta lielākā daļa darbinieku, dažreiz visi, izņemot vienu, vai visi, izņemot divus ( 45 ).

80.

Izskatāmajā lietā Músicos bija 26 darbinieki, no kuriem In‑pulso nepārņēma nevienu.

81.

Lai gan saskaņā ar iepriekš minēto ( 46 ) judikatūru ar septiņiem identitātes rādītajiem personāls skaidri ir viens no vienību raksturojošiem elementiem, tā nozīmīgums identitātes saglabāšanai katrā lietā ir atšķirīgs.

82.

Iemesls tam ir tāds, ka darba spēkam kā vienības iezīmei var būt dažāda apmēra ietekme uz vienības konkrētajām darbībām. Ietekme ir spēcīgāka ne tikai tādā gadījumā, kad personāla kvalifikācija un izglītība vai zināšanas un pieredze ir augstāka, bet tā ir atkarīga no materiālo un nemateriālo aktīvu, no vienas puses, un darba spēka, no otras puses, vērtības un relatīvā nozīmīguma. Ja, piemēram, tiek nodrošināta autobusu sabiedriskā transporta vajadzībām darbība vai ( 47 ) labi aprīkotas slimnīcas virtuves darbība ( 48 ), personāls nav attiecīgo darbu raksturojošā iezīme un atsevišķas personas ir vieglāk aizstāt. Jo individualizētākas ir attiecības ar klientu pakalpojuma sniegšanas laikā, jo mazāk iespējama ir darbības nodošana citam darba devējam, nepārņemot personālu vai tā būtiskas daļas. Izšķiroši ir, vai darba spēka aizstāšana ar citu mainītu pakalpojuma raksturu. Šī iemesla dēļ objektīvs novērtējums ir jāveic, aplūkojot šo situāciju no audzēkņu un viņu vecāku skatpunkta.

83.

Attiecībā uz trim administrācijas darbiniekiem, ko Músicos atlaida, personiskās attiecības starp aģentu un klientu, iespējams, bija mazāk svarīgas. Taču 23 mūzikas skolotājiem bija jāveic darbs, kas zināmā mērā balstās uz personiskajām attiecībām skolotāja un audzēkņa starpā. Tas nozīmē, ka uzņēmums ir skola, nevis universitāte, kur augstāka līmeņa mūziķiem lielāka nozīme būtu mūzikas stiliem un tehnikām. Tāpat arī Skolā šajā gadījumā tiek mācīta mūzika un tātad – viens atsevišķs priekšmets, parasti reizi nedēļā, bet parastajā skolā bērns pavada daudz ilgāku laiku un iegūst vispārēju izglītību.

84.

Tādējādi, lai gan skolotāja personības ietekmi nedrīkst pārvērtēt, Músicos pakalpojuma raksturs noteikti ir daudz individuālāks nekā pakalpojumu, kas Tiesai bija jāaplūko saistībā ar pavāriem un virtuves strādniekiem slimnīcas ēdnīcā, autobusu vadītājiem vai tīrīšanas un drošības darbiniekiem, raksturs ( 49 ). Bet pat šajās lietās faktors “personāls” tika ņemts vērā vērtējumā par to, vai vienība ir saglabājusi savu identitāti.

85.

Tā kā Músicos izbeidza mācīšanas darbu 2013. gada 31. martā un In‑pulso darbību atsāka tikai 2013. gada 1. septembrī, In‑pulso arī uzskata, ka šāda pakalpojuma pārtraukšana uz pieciem mēnešiem izslēdz vienības nodošanu ( 50 ).

86.

Līdzīgi kā ar visiem faktoriem, faktora nozīmīgums ir atkarīgs no tā nozīmes konkrētai darbībai. Dažāda ilguma pārtraukumiem līdz ar to var būt atšķirīga ietekme. Īpaši attiecībā uz sezonālām darbībām klusuma posms starp darbības posmiem neizslēgs nodošanu ( 51 ). Taču šajā lietā darbības pārtraukuma laiks pārsniedza vasaras brīvlaiku, kas sākās tikai aptuveni jūnijā. Trešā semestra, kas sākās 2013. gada aprīlī, laikā Skola nedarbojās. Taču manā skatījumā pat šī neatbilstība noteikti nebija pakalpojuma pārtraukums, kas liedz atzīt, ka būtu pastāvīga uzņēmējdarbība ( 52 ).

87.

Lai veiktu pārbaudi šajos gadījumos, tie ir jāaplūko no klienta skatpunkta, t.i., vai klienti sagaida, ka darbība atjaunosies, vai ne. Ja neregularitāte sasniedz pakāpi, kas sagrauj klientu paļaušanos uz to, ka pakalpojums vēl tiks sniegts, šāds pārtraukums būtu jāuzskata par pārāk ilgu. Šajā ziņā ir būtiski, ka Skola audzēkņiem tika pasniegta kā “pašvaldības mūzikas skola”, nevis kā “Músicos mūzikas skola” vai “In‑pulso mūzikas skola”. Tāpēc Músicos atteikšanās turpināt mācīšanu paliktu aizkulisēs. Visbeidzot, tas, vai darbības pagaidu pārtraukums uz laiku pirms vasaras brīvlaika būtu uzskatāms par pārāk spēcīgu pārrāvumu, ir jāatstāj izskatīšanai valsts tiesai, kurai ir kompetence novērtēt faktus. Ja skolēni un to vecāki kā attiecīgā klientūra Ayuntamiento uztvēra pārtraukumu tikai kā reorganizāciju, tas neliedz atzīt, ka nodošana ir notikusi. Faktiski pilsētas dome šajā laikā risināja biežas sarunas ar Músicos un pēc tam organizēja iepirkumu, lai atrastu citu pakalpojumu sniedzēju, līdz ar to pilsētas domes piedalīšanās varētu būt palīdzējusi radīt iespaidu, ka skola turpina darboties.

88.

Ņemot vērā šo pastāvīguma elementu, no klienta viedokļa Skolas darbības nebeidzās līdz ar pakalpojuma sniedzēja zaudējumu. Par kritēriju var uzskatīt to, vai vienība būtu izdzīvojusi šādu posmu, nezaudējot būtisku klientu skaitu, līdz ar to klienti paši ir daļa no septiņiem identitātes rādītājiem ( 53 ), ko noteikusi Tiesa.

89.

Manā skatījumā faktoru nozīmes noteikšana šajā gadījumā sniedz skaidru rezultātu, proti, pieņemot, arguendo, ka pirms darījuma pastāvēja vienība, šī vienība nesaglabāja savu identitāti, kad darbību pārņēma In‑pulso.

90.

Lai gan materiālie aktīvi tika nodoti, netika pārņemts neviens no personāla locekļiem, lai gan mūzikas skolas gadījumā personālu nedrīkst pilnībā ignorēt. Turklāt koncesija ir centrālais nemateriālais aktīvs, bez kura vienības darbība, t.i., Skolas pārvaldība, nebūtu bijusi iespējama, un tā netika nodota. In‑pulso ir koncesijas turētāja, taču šī koncesija nav saņemta no nodošanas veicēja, ne tieši, ne netieši, izmantojot pilsētas domi kā starpnieku. Fakts, ka skola nedarbojās piecus mēnešus, tomēr nešķiet radījis pārrāvumu, kas liegtu veikt nodošanu.

91.

Attiecībā uz jautājumu, vai identitāte ir saglabāta, kad darbību pārņem cita persona, var nebūt izpildīti tikai nebūtiski elementi, proti, nevar notikt nodošana, ja tiek pārņemta tikai vienības daļa vai noteikta procentuāla daļa. Drīzāk vienība ir jānodod kā vienots veselums. Šajā lieta netika nodots ne personāls, ne koncesija, bet tika pārņemti tikai materiālie aktīvi pēc tam, kad tie tika atdalīti no visa pārējā. Tādējādi vienības pirms un pēc tiesību slēgt jaunu līgumu piešķiršanas nevar tikt uzskatītas par identiskām.

92.

Tāpēc es atzīstu, ka šajā lietā nodošana nav notikusi.

93.

Uzdodot otro jautājumu, tiek vaicāts, vai prasītāja atlaišanu izraisīja nodošana. Arī šis jautājums ir atkarīgs no atbildes uz iepriekšējo jautājumu, tāpēc man uz to nebūtu jāatbild. Es tomēr sniegšu īsu atbildi gadījumam, ja Tiesa nepiekristu manam uzskatam par pirmo jautājumu un sniegtu uz to apstiprinošu atbildi.

94.

Kas attiecas uz otro jautājumu, Spānijas valdība norāda, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka nodošana ir notikusi, šī nodošana nebija atlaišanas iemesls, jo tai bija saimnieciski iemesli. Komisija piekrīt, bet norāda, ka būtu jāapsver arī, vai iemesli nav mākslīgi un vai to galīgais mērķis nav liegt darbiniekiem viņu likumīgās tiesības.

95.

Novērtējot lietas apstākļus, ir pārsteidzoši, ka pilsētas dome negaidīja un nekādi negatavojās Músicos veiktajai darbības pārtraukšanai un nespēja nodrošināt nekādu mūzikas pasniegšanas aizvietošanu trešajam trimestrim, lai gan mācību gads nebija beidzies un mācības būtu jāturpina vēl divus mēnešus pirms vasaras brīvlaika. Tā vietā pilsētas dome, kad Músicos nodeva telpas un instrumentus, mēģināja pierunāt to atsākt Skolas pārvaldīšanu. Tikai tad, kad Músicos pēkšņi pārtrauca mācības, pilsētas dome sāka meklēt citu risinājumu. Konkurents, kas turpināja Skolas darbību, Músicos darbinieku atlaišanas brīdī pat nebija nodibināts, jo tā dibināšana notika tikai 2013. gada jūlijā.

96.

Līdz ar to, pat pieņemot, ka nodošana ir notikusi pēc atlaišanas un nav cēloņsakarības starp šo nodošanu un Skolas vadības maiņu, kas notika 2013. gada septembrī, nevar tikt apšaubīta atlaišanu, kas notika 2013. gada aprīlī, likumība. Nav acīmredzamas saiknes starp to, ka pilsētas dome nesamaksāja summas, ko pieprasīja Músicos, un to, ka nākamajā iepirkumā uzvarēja In‑pulso. Faktiski nevienai no pusēm, tostarp prasītājam, nav šaubu par to, ka Músicos, kas noslēgumā beidza darbību maksātnespējas dēļ, ekonomiskā situācija bija kolektīvās atlaišanas iemesls.

97.

Kā Tiesa ir norādījusi savā spriedumā Dethier Équipement ( 54 ), sekojoša nodošana neietekmē atlaišanas, kas notikušas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.

98.

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Spānijas tiesību aktu norma nav pretrunā Hartas 47. pantam, ja ar šādu normu iesniedzējtiesai, lemjot par individuālu atlaišanu, ir uzlikts pienākums saskaņā ar res judicata paļauties uz iepriekšējo spriedumu, ar kuru ir atstāts spēkā darba devēja lēmums par kolektīvo atlaišanu.

99.

Iesniedzējtiesa uzdod šo trešo jautājumu ar nosacījumu, ka uz pirmajiem diviem atbildes ir bijušas apstiprinošas. Tā kā manā skatījumā pašreizējā situācijā nodošana nav notikusi (pirmais jautājums) un, pat ja tā būtu notikusi, šāda nodošana nebūtu izraisījusi atlaišanu (otrais jautājums), es atbildēšu uz šo jautājumu tikai īsi, jo tam nav nozīmes pašreizējā lietā, ja Tiesa piekrīt manam uzskatam par vismaz vienu no iepriekšējiem jautājumiem.

100.

Attiecībā uz trešo jautājumu In‑pulso atsaucas uz res judicata principu un apgalvo, ka ar to ir pietiekami, lai pilnībā noraidītu pārsūdzību pirmajā procesā, bet Spānijas valdība norāda, ka atbilde uz šo jautājumu nav nepieciešama un ka attiecīgās Spānijas procesuālās tiesības katrā ziņā nav pretrunā Hartas 47. pantam. Komisija uzsver, ka Spānijas tiesību akti atbilst Hartas 47. pantam.

101.

Kā pareizi norāda iesniedzējtiesa, Hartas 47. pants, kurā ir noteiktas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ir tieši piemērojams, ciktāl ir runa par no Direktīvas izrietošo tiesību īstenošanu ( 55 ). Prasītājs atsaucas uz savām tiesībām saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu turpināt darba attiecības ar saņēmēju In‑pulso uzņēmuma nodošanas gadījumā.

102.

Tomēr lietas dalībnieces savās rakstiskajās un mutvārdu atbildēs uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem ir apstiprinājušas, ka saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem res juricata attiecināmība uz spriedumu par kolektīvo atlaišanu, kas taisīts kolektīva juridiskajiem pārstāvjiem atbilstoši LJS 124. panta 13. punkta b) apakšpunktam, skatītam kopā ar 160. pantu, neliedz individuāli izmantot Direktīvā paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Saskaņā ar LJS 160. panta 5. punktu res judicata saistošais spēks šādos apstākļos attiecas uz individuālām prasībām, “kam ir viens un tas pats priekšmets vai kas ar to ir tieši saistītas”. Jautājums par šo individuālo prasību, proti, par vienības nodošanu no Músicos In‑pulso, tomēr nebija kolektīvās tiesvedības priekšmets.

103.

2013. gada 19. jūnija kolektīvajā spriedumā ir nospriests, ka atlaišana bija pamatota ar ekonomiskiem iemesliem un ka Skola netika nodota Ayuntamiento. Tribunal Supremo2014. gada 17. novembra apelācijas sprieduma motīvu daļas ievadā ( 56 ), atstājot spēkā Tribunal Superior2013. gada 19. jūnija spriedumu, ir skaidri definējusi kolektīvās tiesvedības priekšmetu, nolemjot, ka papildus Músicos apgalvotajiem ekonomiskajiem iemesliem jautājums bija, vai tā, ka Músicos izbeidza mācīšanu, rezultātā Skola tika nodota Ayuntamiento. Šis jautājums tomēr neattiecas uz nodošanu Ayuntamiento, bet uz nodošanu In‑pulso. Šis pamatlietas faktu kopums netika aplūkots kolektīvajā tiesvedībā. Pamattiesvedība iesniedzējtiesā attiecās uz faktiem, kas notika vēlāk un ar citu iespējamo saņēmēju. Atbildētājs In‑pulso, kas ir attiecīgais saņēmējs pamatlietā, pat nepastāvēja laikā, kad tika taisīts 2013. gada 19. jūnija kolektīvais spriedums. Vēlāk notikušie fakti nevarēja tikt aplūkoti kolektīvajā procedūrā, kas saskaņā ar iesniedzējtiesas paskaidrojumiem lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecās vienīgi uz faktiem, kas bija notikuši līdz tiesas sēdei kolektīvajā procedūrā. Tā notika 2013. gada 22. maijā, un tādējādi tas, ka In‑pulso atsāka Skolas darbību 2013. gada septembrī, nebija kolektīvās procedūras priekšmets.

104.

Tātad res judicata neizslēdz vēlāk individuālās tiesvedībās atzīt nodošanu saskaņā ar Spānijas tiesībām, jo jautājums par nodošanu In‑pulso netika uzdots agrākajā kolektīvajā spriedumā. To apstiprināja ne tikai Spānijas valdība un Komisija, bet arī pirmās instances tiesa pamatlietā (Juzgado de lo Social no. 4 de Valladolid), kas savus aicinājumus par nodošanu In‑pulso nav balstījusi uz res judicata apsvērumiem, bet izlēmusi šo jautājumu pēc būtības, uzskatot, ka piecu mēnešu darbības pārtraukums bija pārāk ilgs, lai atzītu nodošanu.

105.

Visbeidzot atgādināšu, ka iesniedzējtiesa nav uzdevusi Tiesai jautājumu, vai tas, ka tās nolēmumā par individuālu atlaišanu tai bija saistoši konstatējumi par ekonomiskajiem iemesliem iepriekšējā Tribunal Superior2013. gada 19. jūnija kolektīvajā spriedumā, ir Hartas 47. panta pārkāpums, bet attiecinājusi savu jautājumu tikai uz nodošanu ( 57 ).

106.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, es ierosinu Tiesai uz Sala de lo Social del Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstās tiesas Darba un sociālo lietu tiesu palāta) iesniegtajiem jautājumiem atbildēt šādi: