1.

Šajā apelācijas sūdzībā Eiropas Savienības Padome lūdz Tiesu atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 9. jūnija spriedumu Marquis Energy/Padome (T‑277/13, nav publicēts, EU:T:2016:343), ar kuru Vispārējā tiesa, pirmkārt, ir atzinusi par pieņemamu Marquis Energy LLC celto prasību par Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 157/2013 (2013. gada 18. februāris), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importam ( 2 ), atcelšanu, un, otrkārt, ir atcēlusi šo regulu, ciktāl tā skar Marquis Energy.

2.

Padomes apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmās daļas analīzē izklāstīšu, ka uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, konstatējot, ka apstrīdētā regula Marquis Energy skar tieši. Tātad pārsūdzētais spriedums, manuprāt, būtu jāatceļ un pirmajā instancē celtā prasība būtu jānoraida.

3.

Ja Tiesa piekrīt manai analīzei, tad nebūs jālemj par Padomes izvirzītajiem pamatiem pēc būtības, kuru mērķis, tāpat kā paralēlajā lietā C‑465/16 P (Padome/Growth Energy un Renewable Fuels Association), kurā arī šajā dienā sniedzu secinājumus, ir panākt, lai tiktu konstatēts, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Pamatregula”), 9. panta 5. punktu, Nolīguma par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI panta īstenošanu ( 4 ) (turpmāk tekstā – “PTO Antidempinga nolīgums”) normu gaismā. Līdz ar to es tikai pakārtoti norādīšu uz šiem pamatiem veltīto izklāstu manos secinājumos lietā C‑465/16 P Padome/Growth Energy un Renewable Fuels Association.

4.

Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 1.–14. punktā. Turpmākajā izklāstā tiks atkārtoti tikai tie fakti, kas ir būtiski argumentu izpratnei, kurus lietas dalībnieki izvirza apelācijas tiesvedībā.

5.

Pēc sūdzības saņemšanas Eiropas Komisija 2011. gada 25. novembrī publicēja paziņojumu par antidempinga procedūras uzsākšanu attiecībā uz Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importu Eiropas Savienībā ( 5 ), kurā informēja par savu nodomu izmantot pārbaudi izlases veidā, lai izvēlētos Amerikas Savienoto Valstu eksportētājus un ražotājus, attiecībā uz kuriem veikt izmeklēšanu.

6.

2012. gada 16. janvārī Komisija informēja piecas sabiedrības, kuras ir Growth Energy un Renewable Fuels Association biedri, proti, Marquis Energy, Patriot Renewable Fuels LLC, Plymouth Energy Company LLC, POET LLC un Platinum Ethanol LLC par to iekļaušanu ražotāju eksportētāju pārbaudes izlasē ( 6 ).

7.

2012. gada 24. augustā Komisija nosūtīja Marquis Energy pagaidu informatīvo dokumentu, kurā paziņoja, ka turpina izmeklēšanu, nenosakot pagaidu pasākumus, un to izvērš arī attiecībā uz tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem. Šajā dokumentā bija norādīts, ka attiecīgajā stadijā nav iespējams izvērtēt, vai ASV izcelsmes bioetanola eksports ir ticis īstenots par dempinga cenām, jo izlasē iekļautie ražotāji nav nošķīruši pārdošanas apjomu vietējā tirgū un eksportam paredzēto pārdošanas apjomu, un visu pārdošanas apjomu ir realizējuši pie tādiem nesaistītiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem ASV, kuri bioetanolu pēc tam sajauc ar benzīnu un pārdod to tālāk.

8.

2012. gada 6. decembrī Komisija nosūtīja Marquis Energy galīgo informatīvo dokumentu, kurā tā, pamatojoties uz nesaistīto tirgotāju/maisījumu izgatavotāju sniegto informāciju, pārbaudīja tāda dempinga esamību, kas radītu zaudējumus Savienības ražošanas nozarei, un plānoja piemērot galīgus valsts līmeņa pasākumus 9,6 % apmērā trīs gadus ilgā laikposmā.

9.

2013. gada 18. februārī Padome, pamatojoties uz Pamatregulu, pieņēma apstrīdēto regulu, ar kuru noteica antidempinga maksājumu bioetanolam, sauktam par “degvielas etanolu”, valsts līmenī 9,5 % apmērā piecus gadus ilgā laikposmā.

10.

Vispārējā tiesa arī norādīja, pirmkārt, ka apstrīdētās regulas 12.–16. apsvērumā Padome ir konstatējusi, ka izmeklēšanā ir noskaidrojies, ka neviens no izlasē iekļautajiem ražotājiem neeksportēja bioetanolu uz Savienības tirgu, un nevis Amerikas bioetanola ražotāji, bet gan tirgotāji/maisījumu izgatavotāji ir attiecīgā ražojuma eksportētāji uz Savienību, un tādējādi, lai varētu pabeigt dempinga izmeklēšanu, Padome ir pamatojusies uz datiem, ko bija snieguši divi tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, kuri bija piekrituši sadarboties izmeklēšanā (pārsūdzētā sprieduma 16. punkts). Tā norādīja, otrkārt, ka apstrīdētās regulas 62.–64. apsvērumā Padome ir izskaidrojusi, ka tā uzskata par lietderīgu noteikt valsts līmeņa dempinga starpību, ciktāl bioetanola ražošanas nozares struktūras un tā veida dēļ, kādā attiecīgā produkcija tiek ražota un pārdota ASV tirgū, kā arī eksportēta uz Savienību, ASV ražotājiem nav iespējams noteikt individuālas dempinga starpības (pārsūdzētā sprieduma 17. punkts).

11.

Pēc tam Vispārējā tiesa lēma par prasības, kuru Marquis Energy iesniedza kā bioetanola ražotājs, pieņemamību.

12.

Pārsūdzētā sprieduma 55.–67. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, pirmkārt, ka Marquis Energy apstrīdētā regula skar tieši, turklāt pārsūdzētā sprieduma 69.–80. punktā noraidot dažādus Padomes un Eiropas Komisijas argumentus par pretējo.

13.

Pārsūdzētā sprieduma 81.–92. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Marquis Energy apstrīdētā regula skar individuāli, un minētā sprieduma 93.–106. punktā noraidīja Padomes un Komisijas izvirzītos argumentus par pretējo, kā arī citus šo iestāžu iebildumus attiecībā uz prasības pieņemamību, kuri ir pārbaudīti pārsūdzētā sprieduma 107.–118. punktā.

14.

Par lietas būtību – pārsūdzētā sprieduma 121.–168. punktā izklāstīto apsvērumu noslēgumā Vispārējā tiesa apstiprināja Marquis Energy izvirzītā pirmā pamata otro daļu, kura izriet no tā, ka ar apstrīdēto regulu nav ievērots Pamatregulas 9. panta 5. punkts, un tātad atcēla apstrīdēto regulu, ciktāl tā skar Marquis Energy, nepārbaudot ne citas šī pamata daļas, ne deviņus pārējos pamatus, uz kuriem Marquis Energy atsaucās pirmajā instancē.

15.

Vispārējā tiesa būtībā nosprieda, ka Padome ir kļūdījusies, uzskatot, ka saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu tai bija atļauts noteikt dempinga starpību valsts līmenī un nebija jāaprēķina individuālā dempinga starpība katram apstrīdētās regulas izlases sastāvā iekļautajam Amerikas ražotājam.

16.

Lai izdarītu šādu secinājumu, Vispārējā tiesa norādīja, pirmkārt, ka ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu Savienības likumdevējs ir vēlējies īstenot konkrētu pienākumu, ko Savienība ir uzņēmusies saistībā ar PTO nolīgumiem un kas šajā gadījumā ir ietverts PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantā; Pamatregulas 9. panta 5. punkts tātad ir jāinterpretē atbilstīgi minētajiem pantiem (skat. pārsūdzētā sprieduma 129.–139. punktu).

17.

Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija, paturot Marquis Energy Amerikas ražotāju un eksportētāju izlases sastāvā, ir atzinusi, ka Marquis Energy ir produkcijas, attiecībā uz kuru tiek īstenots dempings, “piegādātājs” un tādējādi saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu Padomei principā bija jāaprēķina individuāla dempinga starpība un individuāls [anti]dempinga maksājums (skat. pārsūdzētā sprieduma 140.–168. punktu).

18.

Visbeidzot, treškārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, lai gan Pamatregulas 9. panta 5. punktā ir paredzēts izņēmums no piemērotā maksājuma summas individuālas aprēķināšanas, ja tas “nav iespējams”, kas tādējādi ļauj vienkārši norādīt piegādātājvalsti, proti, antidempinga maksājuma piemērošana valsts līmenī, tomēr formulējums “nav iespējams” ir jāinterpretē atbilstīgi PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantā lietotajam analoģiskajam formulējumam (šajā nozīmē skat. pārsūdzētā sprieduma 188. punktu). Tomēr šo PTO Antidempinga nolīguma tiesību normu gaismā Vispārēja tiesa nosprieda, ka Pamatregulas 9. panta 5. punktā netiek pieļauts nekāds izņēmums no pienākuma noteikt individuālu antidempinga maksājumu izlasē iekļautam ražotājam, kurš ir sadarbojies izmeklēšanā, gadījumos, kad iestādes uzskata, ka nespēj konstatēt tā individuālo eksporta cenu (skat. pārsūdzētā sprieduma 188. punkta pēdējo teikumu). Vispārējā tiesa tātad secināja, ka, ņemot vērā iestāžu sniegtos skaidrojumus, Padome ir kļūdījusies, uzskatot, ka noteikt individuālus antidempinga maksājumus izlasē iekļautajiem Amerikas eksportētājiem Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē “nav iespējams” (pārsūdzētā sprieduma 197. punkts), un, lai šo izņēmumu izmantotu attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem, nepietiek ar to, ka iestādes uzskatīja, ka tām ir grūtības izsekot individuālus pirkumus vai salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām (šajā nozīmē skat. pārsūdzētā sprieduma 198.–200. punktu). Vispārējā tiesa tātad atcēla apstrīdēto regulu, pamatojoties uz Pamatregulas 9. panta 5. punkta pārkāpumu, ciktāl tā skar Marquis Energy.

19.

Padome galvenokārt lūdz Tiesu:

20.

Padome pakārtoti lūdz Tiesu:

21.

Komisija galvenokārt lūdz Tiesu:

22.

Komisija pakārtoti lūdz Tiesu:

23.

Marquis Energy lūdz Tiesu:

24.

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Padome, kuru atbalsta Komisija, atsaucas uz trīs pamatiem. Pirmais pamats ir saistīts ar pirmajā instancē celtās prasības pieņemamību un attiecas uz kļūdainu LESD 263. panta ceturtās daļas interpretāciju, kā arī uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi pārsūdzētajā spriedumā. Pārējie divi pamati skar Vispārējās tiesas sniegtos vērtējumus pēc būtības, un abi attiecas uz Pamatregulas 9. panta 5. punkta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu. Kā jau precizēju ievada apsvērumos, es pārbaudīšu tikai Padomes apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmo daļu, jo uzskatu, ka tā ir jāapstiprina un līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

25.

Tomēr, pirms pievēršos Padomes apelācijas sūdzībai, ir jāatbild uz Komisijas atbildes rakstā uz repliku izvirzītajiem argumentiem par to, ka Marquis Energy iesniegtais atbildes raksts uz apelācijas sūdzību neesot pieņemams.

26.

Komisija apgalvo, ka Marquis Energy iesniegto atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību esot elektroniski parakstījusi persona, kas nav uzrādījusi ne advokāta statusu, ne pilnvarojumu apliecinošus dokumentus. Šo apstākļu rezultātā, tā kā trūkumi nav novērsti, atbildes raksts uz apelācijas sūdzību esot atzīstams par nepieņemamu.

27.

Komisijas argumentācija, manuprāt, ir jānoraida, kā tāda, kam trūkst faktiskā pamatojuma.

28.

Atgādinu, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 119. panta 2. punktu, kas atbilstoši šī reglamenta 173. panta 2. punktam ir piemērojams pretapelācijas sūdzībai, advokātiem kancelejā ir jāiesniedz dokuments, kuram ir publiska ticamība, vai tā lietas dalībnieka pilnvarojums, kuru viņi pārstāv.

29.

Turklāt no Tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta izriet, ka, lai izmantotu šī reglamenta 43. pantā norādītās privilēģijas, imunitāti un atvieglojumus, advokātiem ir jāapliecina pārstāvja statuss ar viņa pilnvarotāja izdotu pilnvarojumu, ja viņš pārstāv privāttiesību juridisko personu.

30.

No tā izriet – lai atbilstīgi pārstāvētu lietas dalībnieku Tiesā, tostarp apelācijas tiesvedībā, advokāta rīcībā ir jābūt šī lietas dalībnieka izdotam dokumentam, kuram ir publiska ticamība, vai pilnvarojumam.

31.

Šajā lietā, neatkarīgi no personas statusa, kura elektroniski iesniedza kancelejā Marquis Energy atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību, izmantojot pieejas kontu elektroniskajai lietojumprogrammai e-Curia ( 7 ), ir jānorāda, ka minētā atbildes raksta uz apelācijas sūdzību oriģinālu ir parakstījis P. Vander Schueren, kura advokāta statusu un pilnvarojumu Komisija neapšauba.

32.

Līdz ar to Komisijas iebildumam trūkst faktiskā pamatojuma. Marquis Energy iesniegtais atbildes raksts uz apelācijas sūdzību tātad ir pilnībā pieņemams.

33.

Šis pamats būtībā sastāv no divām daļām. Pirmā pamata pirmajā daļā Padome apgalvo, ka, izdarot secinājumu par to, ka apstrīdētā regula Marquis Energy skar tieši, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi šī LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā nosacījuma interpretāciju. Otrajā daļā Padome pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, nepaskaidrojot un nepierādot, kā Marquis Energy atšķiras no citiem Amerikas bioetanola ražotājiem, ir kļūdaini interpretējusi LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto nosacījumu par individuālu skārumu.

34.

Kā jau minēju, uzskatu, ka Padomes izklāstītā pamata pirmā daļa būtu jāapmierina, tādēļ otrās daļas pārbaude ir lieka, ņemot vērā abu LESD 263. panta ceturtajā daļā noteikto pieņemamības nosacījumu kumulatīvo raksturu.

35.

Padome, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto tiešā skāruma nosacījumu, kā to ir interpretējusi Tiesa, nevis konstatējot, ka apstrīdētajai regulai ir tieša ietekme uz Marquis Energy tiesisko situāciju, bet, augstākais, izceļot netiešo ietekmi uz šīs sabiedrības, kura neeksportē savu produkciju uz Savienības tirgu, ekonomisko situāciju. Taču šīs iestādes uzskata, ka Tiesa, it īpaši 2015. gada 28. aprīļa spriedumā T & L Sugars un Sidul Açúcares/Komisija (C‑456/13 P, EU:C:2015:284) jau ir noraidījusi apgalvojumu, ka tiešā skāruma nosacījuma izpildei pietiekot pierādīt, ka strīdīgais pasākums rada tīri ekonomiskas sekas vai arī nelabvēlīgus konkurences apstākļus. Šajā lietā Vispārējās tiesas pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā izrietot ir īpaši no pārsūdzētā sprieduma 72., 73., 76., 78. un 79. punkta. Komisija piebilst, ka, piemērojot judikatūru saistībā ar tiešā skāruma nosacījumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 56.–67. punktā esot kļūdījusies, uzskatot, ka šāda skāruma konstatēšanai pietiek ar to, ka Marquis Energy ir saražojusi produktu, kuram, trešajai personai to eksportējot uz Savienību, ir noteikts antidempinga maksājums. Šāda pieeja sajaucot tiešo ar netiešo un juridisko ar ekonomisko. Komisija uzskata, ka šajā analīzē neko nemainot Marquis Energy mēģinājums savos Tiesai iesniegtajos procesuālajos rakstos sagrozīt pārsūdzētā sprieduma faktisko saturu.

36.

Marquis Energy, pirmkārt, iebilst, ka Padome lūdzot Tiesu pārskatīt Vispārējās tiesas veikto faktu konstatējumu, kas nav apelācijas tiesas kompetencē. Šī kritika faktu novērtējumam, ko Vispārējā tiesa ir veikusi pārsūdzētā sprieduma 66. un 76. punktā, tātad esot nepieņemama. Otrkārt, Marquis Energy uzskata, ka pietiekot ar faktu, ka liels tās saražotā bioetanola daudzums ir eksportēts uz Savienību un apstrīdētajā regulā tā ir identificēta kā ražotājs eksportētājs, lai Vispārējā tiesa konstatētu, ka minētā regula tieši skar šo uzņēmēju. Vispārējā tiesa esot pareizi konstatējusi, ka Marquis Energy ir Amerikas bioetanola ražotājs, kas savu produkciju eksportē uz Savienību, un, tā kā šai produkcijai tika piemēroti antidempinga maksājumi, tie ir ietekmējuši šīs sabiedrības tiesisko stāvokli. Katrā ziņā, tā kā izlasē iekļautie ražotāji zināja, ka to pārdošanas darījumi ir paredzēti eksportam uz Savienību un tātad bija noteikta eksporta cena, tiešas pārdošanas neesamībai neesot nozīmes. Marquis Energy uzskata, ka potenciāla attiecīgās produkcijas eksportētāja uz Savienību skārums būtu tikpat tiešs. Turklāt neesot atbilstīga Tiesas judikatūra, uz kuru sava apgalvojuma pamatošanai atsaucas iestādes, jo tā vai nu neattiecoties uz tieša skāruma nosacījumu, vai arī attiecoties uz nesalīdzināmiem faktiskiem apstākļiem.

37.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 44. punktā ir pareizi atgādinājusi, kas turklāt šajā lietā nav apstrīdēts, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto tiešā skāruma jēdzienu, ir jābūt ievērotiem diviem kumulatīviem kritērijiem. Pirmkārt, lai strīdīgais tiesību akts tieši ietekmētu tās personas tiesisko stāvokli, kura prasa tā atcelšanu. Otrkārt, lai šis tiesību akts nesniegtu nekādu novērtējuma brīvību tā adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo tā ir pilnīgi automātiska un izriet vienīgi no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus ( 8 ).

38.

Šajā gadījumā Padomes un Komisijas kritika pārsūdzētajam spriedumam ir tikai par pirmā kritērija ievērošanu, proti, par apstrīdētās regulas tiešo ietekmi uz Marquis Energy tiesisko stāvokli.

39.

Šajā ziņā vispirms ir jānoraida Marquis Energy apgalvojumi, ka Padomes apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmās daļas mērķis ir atsākt diskusiju Tiesā par Vispārējās tiesas izdarītajiem faktu konstatējumiem un vērtējumiem.

40.

Proti, kā konkrētāk paskaidrošu, Padome, manuprāt, ir pilnīgi pareizi interpretējusi faktiskos pieņēmumus, uz kuru pamata Vispārējā tiesa ir izdarījusi savu juridisko secinājumu, ko iestādes apstrīd, par to, ka apstrīdētā regula Marquis Energy skar tieši. Turpretī tieši Marquis Energy savos procesuālajos rakstos vairākkārt mēģina sagrozīt faktu konstatējumus un vērtējumus, ko Vispārējā tiesa ir veikusi pārsūdzētajā spriedumā.

41.

Ļaujiet man paskaidrot.

42.

Tiesvedībā Vispārējā tiesā lietas dalībnieki plaši diskutēja par to, vai pieci izmeklēšanas laikā izlasē iekļautie Amerikas bioetanola ražotāji, tai skaitā Marquis Energy, eksportēja savu bioetanola produkciju uz Savienību vai arī, tieši pretēji, šo eksportu veica nesaistīti tirgotāji/maisījumu izgatavotāji.

43.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā atgādina, ka apstrīdētajā regulā ir precizēts – tā kā neviens no pieciem izlasē iekļautajiem ražotājiem pats bioetanolu uz Savienības tirgu neeksportēja, tie bioetanolu pārdeva iekšējā (Amerikas) tirgū nesaistītiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem, kuri to pēc tam sajauca ar benzīnu, lai pārdotu tālāk vietējā tirgū un eksportētu konkrēti uz Savienību.

44.

Pēc dažādiem Vispārējās tiesas konstatējumiem, kas ir izdarīti pārsūdzētā sprieduma 58.–65. punktā un kas apelācijas sūdzībā netiek apšaubīti, Vispārējā tiesa šī sprieduma 66. punktā izdarīja secinājumu, ka “ir pietiekami pierādīts, ka ļoti ievērojami bioetanola apjomi, ko astoņi tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, par kuriem tika veikta izmeklēšana, izmeklēšanas laikposmā iegādājās no pieciem izlasē iekļautajiem Amerikas bioetanola ražotājiem, [tostarp, Marquis Energy] lielā apmērā tika eksportēti uz Savienību. [..]”

45.

Lietojot bezpersonisku un netiešu formu, kāda turklāt jau ir izmantota pārsūdzētā sprieduma 60. punktā (“[..] ievērojams [Marquis Energy] saražotā bioetanola apjoms izmeklēšanas laikposmā tika likumīgi eksportēts uz Savienību”), Vispārējā tiesa nav pat netieši atzinusi, pretēji tam, ko Marquis Energy apgalvo Tiesā, ka šī sabiedrība pati eksportēja savu produkciju uz Savienību.

46.

Proti, no pārsūdzētā sprieduma 66. punkta katrā ziņā izriet, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Marquis Energy saražoto bioetanolu “iegādājās” nesaistīti tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, par kuriem notika izmeklēšana, un to pēc tam eksportēja, lielā mērā arī uz Savienību. Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa tātad tikai konstatēja, ka Marquis Energy saražotais bioetanols tika netieši nosūtīts uz Savienības tirgu, proti, ar tirgotāju/maisījumu izgatavotāju starpniecību, pēc tam, kad tie to bija sajaukuši ar benzīnu.

47.

Neviens pārsūdzētā sprieduma fragments neliecina, ka Vispārējā tiesa būtu atzinusi Amerikas bioetanola ražotāju eksportētāja statusu. Šāda statusa neatzīšanas skaidri izriet no pārsūdzētā sprieduma 72. punkta formulējuma, kurā Vispārējā tiesa uzskata, ka antidempinga maksājumu piemērošana Savienībā importētiem ražojumiem var “būtiski skart” ražotāju, “pat, ja tam nav minēto ražojumu eksportētāja statusa”. Tas ir apstiprināts arī minētā sprieduma 73. punktā, no kura izriet, ka Marquis Energy“izmeklēšanas laikposmā ražoja bioetanolu tīrā veidā un ka ražojumi, kurus tirgotāji/maisījumu izgatavotāji sajauca ar benzīnu un eksportēja uz Savienību, bija tās ražojumi”.

48.

No tā izriet, ka pretēji Marquis Energy apgalvotajam ne Padome, ne arī Komisija nekādā ziņā nelūdz Tiesu vēlreiz novērtēt faktus. Tieši pretēji, šīs iestādes atbilstoši interpretē pārsūdzētā sprieduma attiecīgos punktus.

49.

Padomes, tāpat kā Komisijas kritikā tiek apstrīdēts tikai Vispārējās tiesas izdarītais juridiskais secinājums, saskaņā ar kuru apstrīdētajā regulā paredzēto antidempinga maksājumu noteikšanai būtībā ir bijusi tieša ietekme uz Marquis Energy tiesisko situāciju, jo uzņēmums ir Amerikas bioetanola ražotājs, kura produkcijas daļa ir eksportēta uz Savienību.

50.

Uzskatu šo kritiku par pamatotu, jo Vispārējās tiesas izvirzītais pamatojums secinājumam, ka apstrīdētajai regulai ir tieša ietekme uz Marquis Energy tiesisko situāciju, manuprāt, ir nepietiekams un kļūdains.

51.

Vispirms atgādinu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 67. punktā izdarīja secinājumu par Marquis Energy tiešu skārumu, balstoties uz šī sprieduma 60.–66. punktā ietverto vērtējumu, it īpaši šī sprieduma 44. punktā minētās judikatūras izpratnē, savukārt šī paša sprieduma 69.–79. punktā tā citu pēc cita noraidīja Padomes un Komisijas iebildumus pret šo secinājumu.

52.

Pārsūdzētā sprieduma 60.–65. punktā ir norādīti tikai apsvērumi par izlasē iekļauto Amerikas ražotāju, tostarp Marquis Energy, bioetanola produkcijas galamērķi, apjomu un raksturojumu. Kā jau minēts, pārsūdzētā sprieduma 66. punktā Vispārējā tiesa no šiem apsvērumiem izdarīja secinājumu, ka ir pietiekami pierādīts, ka ļoti ievērojami bioetanola apjomi, ko nesaistīti tirgotāji/maisījumu izgatavotāji iegādājās no izlasē iekļautajiem ražotājiem, lielā apmērā tika eksportēti uz Savienību.

53.

Lai gan šāds ekonomiska rakstura vērtējums nav neprecīzs un Padome katrā ziņā to neapstrīd, tomēr ar to nepietiek, lai pierādītu, kā Vispārējā tiesa būtībā uzskata pārsūdzētā sprieduma 67. punktā, ka ar apstrīdēto regulu noteiktie antidempinga maksājumi tieši ietekmē Marquis Energy tiesisko stāvokli.

54.

Proti, konstatējot, ka pirms antidempinga maksājumu noteikšanas izlasē iekļauto ražotāju, tostarp Marquis Energy, bioetanola ražojumi, ar nesaistītu tirgotāju/maisījumu izgatavotāju starpniecību nonāca Savienības tirgū pēc tam, kad tie bija sajaukti ar benzīnu, vēl netiek pierādīts, ka ar šo maksājumu noteikšanu izmainījās Marquis Energy tiesiskais stāvoklis.

55.

Šāds atzinums ļauj pieņemt, ka ikvienu ražotāju trešajā valstī, kura ražojumi nonāk Savienības tirgū, antidempinga maksājumu noteikšana šiem ražojumiem skar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kā to ir interpretējusi Tiesa.

56.

Taču ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru regulām, ar kurām tiek noteikts antidempinga maksājums, to veida un piemērojamības dēļ ir normatīvs raksturs, jo tās ir piemērojamas lielākajai daļai saimnieciskās darbības veicēju, un tikai konkrētu īpašu apstākļu dēļ šīs regulas var tieši (un individuāli) skart konkrēta ražojuma ražotājus eksportētājus, kuri, pamatojoties uz informāciju saistībā ar to komercdarbību, ir tikuši vainoti dempinga prakses īstenošanā ( 9 ).

57.

Tikai ar to, ka ražojums atrodas Savienības tirgū, pat ja tas ir ievērojamā apjomā, nepietiek, lai uzskatītu, ka līdz ar antidempinga maksājuma piemērošanu šim ražojumam minētais maksājums tieši skar ražotāja tiesisko stāvokli.

58.

Pretējā gadījumā antidempinga regulu normatīvajam raksturam nebūtu nekāda pamata. Citiem vārdiem sakot, tiktu automātiski uzskatīts, ka regula, ar kuru tiek noteikts antidempinga maksājums, tieši skar ikvienu ražojuma, kuram šis antidempinga maksājums ir noteikts, ražotāju, tādēļ, ka tas objektīvi ir konkrētā ražojuma ražotājs.

59.

Šo vērtējumu nemaina apstāklis, ka ražotājs kā pārbaudes izlasē iekļauts dalībnieks ir piedalījies izmeklēšanā, kuras rezultātā ir pieņemta apstrīdētā regula. Proti, uzņēmuma iekļaušana Komisijas veiktās izmeklēšanas reprezentatīvajā izlasē, augstākais, varētu norādīt uz uzņēmēja individuālu skārumu ( 10 ). Tas nenozīmē, ka izmeklēšanas rezultātā noteikti galīgie antidempinga maksājumi šī ražotāja tiesisko stāvokli skar tieši.

60.

Secinājums, kādu Vispārējā tiesa priekšlaicīgi izdara pārsūdzētā sprieduma 67. punktā, manuprāt, ir vēl jo kritizējams, jo tajā pašā laikā Vispārējā tiesa tā arī nav atspēkojusi apstrīdētajā regulā veikto un pārsūdzētā sprieduma 57. punktā atgādināto konstatējumu, ka attiecīgie ražotāji bioetanolu iekšējā (Amerikas) tirgū pārdeva nesaistītiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem, lai tie to gan pārdotu tālāk vietējā Amerikas tirgū, gan eksportētu, kā arī pārsūdzētā sprieduma 65. punktā atgādināto konstatējumu, ka nebija iespējams salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām, kas apstiprina iestāžu apgalvojumu, ka Marquis Energy savu produkciju pārdeva iekšējā Amerikas tirgū šiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem un tam saistībā ar pārdošanas darījumiem nebija nekādas ietekmes ne uz galamērķi, ne uz eksporta cenu noteikšanu.

61.

Nepārliecina arī pārsūdzētā sprieduma 70.–74. un 76.–79. punktā veiktais vērtējums, ar kuru tiek noraidīti Padomes un Komisijas izklāstītie argumenti saistībā ar secinājumu, ko Vispārējā tiesa izdara šī sprieduma 67. punktā.

62.

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 70.–72. punktā izklāstītie Vispārējās tiesas apsvērumi, kas būtībā attiecas uz to, ka uzņēmēja tiešais skārums ar regulu, ar kuru tiek noteikti antidempinga maksājumi, nav atkarīgs no šī uzņēmēja ražotāja vai eksportētāja statusa, jo ražotāju, kam nav ražojuma, kuram tiek piemērots antidempinga maksājums, eksportētāja statusa, var “būtiski skart” šādu maksājumu noteikšana konkrētajam ražojumam, galu galā neatbild uz jautājumu par Marquis Energy tiesiskā stāvokļa tiešu skārumu ar apstrīdētajā regulā noteiktajiem antidempinga maksājumiem.

63.

Protams, esmu gatavs piekrist, ka tikai apstāklis, kas uzņēmējs ir ražotājs, nav pietiekams, lai ipso iure noraidītu atbilstību nosacījumam par šī uzņēmēja tiešu skārumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

64.

Tomēr Vispārējā tiesa nav paskaidrojusi, kā tāda trešajā valstī esoša ražotāja tiesisko stāvokli, kurš šīs valsts iekšējā tirgū tikai pārdod savus ražojumus citiem uzņēmējiem, kas, savukārt šo ražojumu, to sajaucot ar citu vielu, paši pārdod tālāk iekšējā tirgū, kā arī eksportē, var tieši izmainīt, nosakot šim produktam Savienības tirgū piemērojamus antidempinga maksājumus. Šajā ziņā apstāklis, ka pārsūdzētā sprieduma 72. punktā Vispārējā tiesa ir lietojusi vārdkopu “būtiski skar”, kas attiecas uz nosacījumu par individuālo, nevis tiešo skārumu, šķiet norāda ne tikai uz terminoloģiska rakstura neprecizitāti, bet vēl daudz fundamentālāk – uz to, ka nav patiesi pārbaudīta antidempinga maksājumu noteikšanas ietekme uz izlasē iekļauto Amerikas bioetanola ražotāju tiesisko stāvokli attiecībā uz LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto nosacījumu par tiešo skārumu, kā arī iestāžu arguments, ka apstrīdētajai regulai uz šo ražotāju, tostarp Marquis Energy, stāvokli ir tikai ekonomiska rakstura netieša ietekme.

65.

Tāda paša veida apsvērumi attiecas arī uz Vispārējās tiesas veiktajiem vērtējumiem, kas ir ietverti pārsūdzētā sprieduma 76.–78. punktā.

66.

Pirmām kārtām, šī sprieduma 76. punktā, kuru ir vērts citēt pilnībā, Vispārējā tiesa precizē, ka “[..] pat ja tiktu pieņemts, ka tirgotāji/maisījumu izgatavotāji atbalsta antidempinga maksājumu un ka ir noskaidrojies, ka bioetanola piegādes ķēde ir bijusi pārtraukta un līdz ar to tiem nav iespējams novirzīt antidempinga maksājumu uz ražotājiem, tomēr ir jāatgādina, ka antidempinga maksājuma noteikšana izmaina tiesiskos apstākļus, kādos notiek izlasē iekļauto ražotāju saražotā bioetanola realizācija Savienības tirgū. Līdz ar to attiecīgo ražotāju tiesiskais stāvoklis Savienības tirgū katrā ziņā tiek tieši un būtiski ietekmēts.” Turklāt pārsūdzētā sprieduma 77. punktā Vispārējā tiesa arī noraidīja Komisijas izvirzīto argumentu par to, ka antidempinga maksājumu noteikšanai ir tikai netieša ietekme uz Marquis Energy stāvokli, norādot, ka Komisija kļūdās, “apstrīdot, ka pret antidempinga maksājumu, [..] varētu iebilst cits uzņēmums ražojuma piegādes ķēdē, nevis [..] pēdējais eksportētājs, par kuru ir konstatēts, ka tas īsteno dempingu”.

67.

Manuprāt, šajos pārsūdzētā sprieduma punktos ir pieļautas divas kļūdas tiesību piemērošanā.

68.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa nepaskaidro, kā tāda trešajā valstī esoša ražotāja, kāds ir Marquis Energy, kas minētās valsts iekšējā tirgū tikai pārdod savu produkciju nesaistītiem uzņēmējiem, par kuriem ir konstatēts, ka tie īsteno dempinga praksi, tiesisko stāvokli var tieši skart nesaistīto uzņēmēju eksportētajai produkcijai piemērotu antidempinga maksājumu noteikšana, lai gan uzņēmēji nevarot pārnest antidempinga maksājumu uz šo ražotāju.

69.

Citiem vārdiem sakot, grūti iedomāties, kā gadījumā, kuru Vispārējā tiesa pārbaudīja pārsūdzētā sprieduma 76. un 77. punktā, kad nesaistītie tirgotāji/maisījumu izgatavotāji īsteno dempingu un pilnībā sedz ar apstrīdēto regulu Savienības tirgū noteiktos antidempinga maksājumus, šie maksājumi var tieši skart konkrētā produkta ražotāju tiesisko stāvokli, kuri pārdod šo produktu tikai Amerikas iekšējā tirgū.

70.

Protams, ka šādā gadījumā ir iespējams, kā to apgalvo Komisija, ka antidempinga maksājumu noteikšanai ir ietekme uz apjomu, kādu bioetanola ražotāji pārdod nesaistītajiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem Amerikas iekšējā tirgū; proti, šie pēdējie var samazināt pirkumu apjomu eksportam uz Savienību, nevarēdami šo samazinājumu kompensēt, palielinot iepirkumus, kas ir paredzēti Amerikas iekšējam tirgum vai arī eksportam uz citiem tirgiem ārpus Savienības. Tomēr tās ir ekonomiska rakstura sekas, un līdz ar to, manuprāt, ar tām nepietiek, lai pierādītu, ka antidempinga maksājumu noteikšana tieši izmaina konkrēto ražotāju tiesisko stāvokli Savienības tirgū. Faktiski šajā gadījumā un pretēji tam, ko Vispārējā tiesa norāda pārsūdzētā sprieduma 76. punkta otrajā teikumā, Amerikas bioetanola ražotājiem nav “tiesiskā stāvokļa” Savienības tirgū.

71.

Otrkārt, šķiet, ka Vispārējā tiesa vismaz netieši piešķir nozīmi apstāklim, ka konkrētie ražotāji ir piedalījušies Komisijas veiktajā izmeklēšanā. Taču, kā jau norādīju šo secinājumu 64. punktā, šādai līdzdalībai labākajā gadījumā var būt nozīme, pārbaudot nosacījuma par uzņēmēja individuālu skārumu izpildi, nevis pārbaudot nosacījumu par tiešu skārumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

72.

Otrām kārtām, Vispārējās tiesas veiktais vērtējums pārsūdzētā sprieduma 78. punktā arī neliek atcelt iepriekš minēto un konstatēt, ka Vispārējā tiesa būtu izdarījusi pareizu secinājumu par apstrīdētās regulas tiešu ietekmi uz Marquis Energy.

73.

Pirmkārt, manuprāt, nav pareizi apgalvot, ka “līgumisko vienošanos starp bioetanola piegādes ķēdē ietilpstošajiem saimnieciskās darbības subjektiem struktūrai nav nekādas nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai bioetanola ražotāju tieši skar [apstrīdētā] regula” un ka, ja tiktu apgalvots pretējais, “būtu jāuzskata, ka ir iespējams vienīgi ražotāja, kas savu ražojumu tieši pārdod importētājam Savienībā, tiešs skārums [..]; tas no Pamatregulas nekādā gadījumā neizriet”.

74.

Proti, Tiesas judikatūra, uz kuru Vispārēja tiesa turklāt pareizi atsaucas pārsūdzētā sprieduma 47. un 48. punktā, pierāda, ka situācijās, kad Tiesa ir atzinusi par pieņemamām saimnieciskās darbības subjektu celtas prasības par regulām, ar kurām ir noteikti antidempinga maksājumi, it īpaši tiek ņemtas vērā īpašās iezīmes, kādas ir komerciālajām attiecībām ar citiem uzņēmējiem, tostarp, nosakot eksportam uz Savienību paredzēto cenu.

75.

Tātad es nesaskatu, kāpēc šī loģika nebūtu attiecināma uz Amerikas bioetanola ražotāju un nesaistīto tirgotāju/maisījumu izgatavotāju līgumisko vienošanos struktūras īpašajām iezīmēm, lai gan, ņemot tās vērā, minēto ražotāju tiešais skārums būtu jānoliedz.

76.

Turklāt es nevaru piekrist apgalvojumam, ka, vadoties no šī secinājuma, ražotāja tiešs skārums būtu jāatzīst tikai tad, ja tas tieši pārdod savu produkciju Savienības tirgū. Var būt citi gadījumi, kas ir atkarīgi tieši no komerciālās vienošanās, piemēram, pārdošana ar konkrēto ražotāju saistītiem starpniekiem eksportētājiem. Katrā ziņā, kā norādīja Vispārējā tiesa, tam, ka Pamatregulā nekas par šo jautājumu nav teikts, nav nozīmes, jo prasības par tiesību akta atcelšanu, kāda ir celta šajā lietā, pieņemamības nosacījumi ir paredzēti LESD 263. panta ceturtajā daļā.

77.

Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 78. punkta pēdējā teikumā, iestāžu pieeja, kurai es piekrītu, neizraisa “to, ka tiktu ierobežota to ražojumu ražotāju tiesiskā aizsardzība, kuriem antidempinga maksājumi ir piemēroti tikai saistībā ar attiecīgā ražotāja eksporta komerciālo struktūru”.

78.

Kā jau minēju, tad šīs pieejas pamatā ir LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto nosacījumu pārbaude attiecībā uz šo ražotāju tiešo skārumu.

79.

Turklāt, ja atbilstoši manam ierosinājumam tiktu konstatēts, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību piemērošanā, atzīstot Marquis Energy tiešu skārumu, tas nenozīmētu, ka šim ražotājam tiek liegta tiesiskā aizsardzība.

80.

Proti, uzņēmējam, par kuru ir konstatēts, ka regula, ar ko ir noteikti antidempinga maksājumi, bez jebkādām šaubām viņu neskar tieši un individuāli, nevar liegt, manuprāt, tostarp arī brīvprātīgi iestājoties lietā, atsaukties uz šādas regulas spēkā neesamību dalībvalsts tiesā, kurā tiek izskatīts strīds saistībā ar maksājumiem, kas ir veicami kompetentajām muitas vai nodokļu iestādēm ( 11 ).

81.

Tātad Vispārējā tiesa, izdarot secinājumu, ka apstrīdētā regula tieši skar Marquis Energy, manuprāt, pārsūdzētajā spriedumā ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā.

82.

Līdz ar to ierosinu Tiesai apstiprināt Padomes apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmo daļu un atcelt pārsūdzēto spriedumu.

83.

Padomes, kuru atbalsta Komisija, izklāstītie pamati pēc būtības, kas attiecas uz Pamatregulas 9. panta 5. punkta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, būtu jāpārbauda tikai pakārtoti.

84.

Kā jau minēju savos ievada apsvērumos, ņemot vērā, ka šie pamati ir tādi paši kā tie, kurus Padome ir izklāstījusi lietā C‑465/16 P, atļaujos pakārtoti atsaukties uz iztirzājumu, kas tiem ir veltīts manos šajā pašā dienā sniegtajos secinājumos minētajā lietā.

85.

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

86.

Uzskatu, ka Tiesa var pati lemt par pirmajā instancē celtās prasības pieņemamību, ko apstrīd Padome. Šajā ziņā, manuprāt, ir pietiekami konstatēt, ka Marquis Energy celtā prasība nav pieņemama, ņemot vērā, ka šis uzņēmējs nav pierādījis, ka ar apstrīdēto regulu piemērotie antidempinga maksājumi to skar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

87.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Šī paša reglamenta 138. panta 1. punktā, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Minētā Reglamenta 140. panta 1. punktā ir paredzēts, ka iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, un 3. punktā – ka Tiesa var nolemt, ka personām, kas iestājušās lietā un kas nav šā panta iepriekšējos punktos minētās personas, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašām.

88.

Tā kā Padomes apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa, manuprāt, ir jāapstiprina un pirmajā instancē celtā prasība ir jānoraida, ierosinu piespriest Marquis Energy atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas Padomei ir radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā saskaņā ar Padomes prasījumiem.

89.

Turklāt ierosinu noteikt, ka Komisija pati sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas tai ir radušies gan pirmajā instancē, gan šajā tiesvedībā.

90.

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest šādi: