1.

Šajā lietā Eiropas Savienības Padome, kuru atbalsta Eiropas Komisija, lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 9. jūnija spriedumu Growth Energy un Renewable Fuels Association/Padome (T‑276/13, EU:T:2016:340), ar kuru Vispārējā tiesa ir atcēlusi Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 157/2013 (2013. gada 18. februāris), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importam ( 2 ), ciktāl tā attiecas uz četriem bioetanola ražotājiem, kurus pārstāv apvienības Growth Energy un Renewable Fuels Association.

2.

Savukārt Growth Energy (turpmāk tekstā – “GE”) un Renewable Fuels Association (turpmāk tekstā – “RFA”) ir cēlušas pretapelācijas sūdzību, apstrīdot Vispārējās tiesas apsvērumus, saskaņā ar kuriem ir konstatēta viņu celtās prasības daļēja nepieņemamība.

3.

Apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmās daļas analīzē izklāstīšu, ka uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, atzīstot GE un RFA pirmajā instancē celtās prasības pieņemamību, ciktāl tā ir celta četru izlasē iekļauto Amerikas bioetanola ražotāju vārdā. Tātad pārsūdzētais spriedums, manuprāt, būtu jāatceļ un pirmajā instancē celtā prasība šajā daļā būtu jānoraida.

4.

Šis risinājums tomēr neatbrīvo Tiesu no pretapelācijas sūdzības pārbaudes. Uzskatu un to pierādīšu, ka Vispārējā tiesa šajā ziņā ir kļūdījusies, konstatējot, ka GE un RFA nebija locus standi divu Amerikas bioetanola tirgotāju/maisījumu izgatavotāju, proti, sabiedrību Murex un CHS, vārdā. Arī šajā sakarā pārsūdzētais spriedums ir atceļams.

5.

Visbeidzot, vēlos precizēt, ka gadījumā, ja Tiesa nepiekrīt manai analīzei un tātad uzskata, ka pirmajā instancē celtā prasība ir pilnībā pieņemama, ir jālemj par tiem Padomes apelācijas sūdzības pamatojumam izklāstītajiem pamatiem pēc būtības, kuri attiecas uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Pamatregula”), 9. panta 5. punkta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, lasot to Nolīguma par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI panta īstenošanu ( 4 ) (turpmāk tekstā – “PTO Antidempinga nolīgums”) normu gaismā. Lai gan šajā ziņā pārsūdzētais spriedums ir nedaudz mulsinošs jautājumā par attiecībām starp “Savienības likumdevēja vēlmi īstenot konkrētu pienākumu, ko tā ir uzņēmusies PTO Antidempinga nolīguma ietvaros” un minētajam nolīgumam “atbilstīgu [Pamatregulas] interpretāciju”, tomēr uzskatu, ka Vispārējā tiesa Pamatregulas 9. panta 5. punktu būtībā ir interpretējusi pareizi.

6.

Vispārējā tiesa ir aprakstījusi tiesvedības priekšvēsturi pārsūdzētā sprieduma 1.–18. punktā. Turpmākajā izklāstā tiek atkārtoti tikai tie fakti, kas ir būtiski, lai izprastu lietas dalībnieku izvirzītos argumentus Padomes celtās apelācijas sūdzības, kā arī GE un RFA celtās pretapelācijas sūdzības ietvaros.

7.

Pēc sūdzības saņemšanas Komisija 2011. gada 25. novembrī publicēja paziņojumu par antidempinga procedūras uzsākšanu attiecībā uz Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importu ( 5 ), kurā informēja par savu nodomu izmantot pārbaudi izlases veidā, lai izvēlētos Amerikas Savienoto Valstu eksportētājus un ražotājus, attiecībā uz kuriem veikt izmeklēšanu.

8.

2012. gada 16. janvārī Komisija informēja piecas sabiedrības, kas ir GE un RFA biedri, proti, Marquis Energy LLC ( 6 ), Patriot Renewable Fuels LLC, Plymouth Energy Company LLC, POET LLC un Platinum Ethanol LLC par to iekļaušanu ražotāju eksportētāju pārbaudes izlasē.

9.

2012. gada 24. augustā Komisija nosūtīja GE un RFA pagaidu informatīvo dokumentu, kurā tā paziņoja, ka turpina izmeklēšanu, nenosakot pagaidu pasākumus, un to izvērš arī attiecībā uz tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem. Šajā dokumentā bija norādīts, ka šajā stadijā nav iespējams izvērtēt, vai ASV izcelsmes bioetanola eksports ir ticis īstenots par dempinga cenām, jo izlasē iekļautie ražotāji nav nošķīruši pārdošanas apjomu vietējā tirgū un eksportam paredzēto pārdošanas apjomu un visu pārdošanas apjomu ir realizējuši pie tādiem nesaistītiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem Amerikā, kuri bioetanolu pēc tam sajauc ar benzīnu un pārdod to tālāk.

10.

2012. gada 6. decembrī Komisija nosūtīja GE un RFA galīgo informatīvo dokumentu, kurā tā, pamatojoties uz nesaistīto tirgotāju/maisījumu izgatavotāju sniegto informāciju, pārbaudīja tāda dempinga esamību, kas radītu zaudējumus Eiropas Savienības ražošanas nozarei, un plānoja piemērot galīgus valsts līmeņa pasākumus 9,6 % apmērā trīs gadus ilgā laikposmā.

11.

2013. gada 18. februārī Padome, pamatojoties uz Pamatregulu, pieņēma apstrīdēto regulu, ar kuru tika noteikts antidempinga maksājumu bioetanolam, sauktam par “degvielas etanolu”, valsts līmenī 9,5 % apmērā piecus gadus ilgā laikposmā.

12.

Vispārējā tiesa arī norādīja, pirmkārt, ka Padome apstrīdētās regulas 12.–16. apsvērumā ir konstatējusi, ka izmeklēšanā ir noskaidrojies, ka neviens no izlasē iekļautajiem ražotājiem neeksportēja bioetanolu uz Savienības tirgu un ka nevis Amerikas bioetanola ražotāji, bet gan tirgotāji/maisījumu izgatavotāji ir attiecīgā ražojuma eksportētāji uz Savienību, un tādējādi, lai varētu pabeigt dempinga izmeklēšanu, Padome ir pamatojusies uz datiem, ko bija snieguši divi tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, kuri bija piekrituši sadarboties izmeklēšanā (pārsūdzētā sprieduma 16. punkts). Otrkārt, tā norādīja, ka apstrīdētās regulas 62.–64. apsvērumā Padome ir izskaidrojusi, ka tā atzīst par lietderīgu noteikt valsts līmeņa dempinga starpību, ņemot vērā, ka bioetanola ražošanas nozares struktūras un veida dēļ, kādā attiecīgais produkts tiek ražots un pārdots ASV tirgū, kā arī eksportēts uz Savienību, ASV ražotājiem nav iespējams noteikt individuālas dempinga starpības (pārsūdzētā sprieduma 17. punkts).

13.

Pēc tam Vispārējā tiesa lēma par prasības, ko GE un RFA cēla savā profesionālo apvienību statusā, pieņemamību. Būtībā Vispārējā tiesa izšķīra trīs gadījumus, kad apvienības, kuras uzdevums ir aizstāvēt savu biedru kolektīvās intereses, celta prasība par tiesību akta atcelšanu ir atzīstama par pieņemamu, proti, pirmkārt, ja tas ir skaidri paredzēts tiesību normā, otrkārt, ja apvienības pārstāvētajiem uzņēmumiem, vai dažiem no tiem locus standi ir individuāli vai arī, treškārt, ja apvienība var atsaukties uz personīgu ieinteresētību (pārsūdzētā sprieduma 45. punkts).

14.

Vispārējā tiesa, konstatējot, ka GE un RFA nav norādījušas nevienu konkrētu tiesību normu, saskaņā ar kuru tām būtu atļauts celt prasību, izvērtējot otro gadījumu, pārbaudīja, vai GE un RFA bija atļauts celt prasību tāpēc, ka to biedriem locus standi ir individuāli.

15.

Pārsūdzētā sprieduma 51.–62. punktā izklāstītās argumentācijas beigās Vispārējā tiesa būtībā konstatēja, ka, pirmkārt, GE un RFA celtā prasība par tiesību akta atcelšanu bija nepieņemama, jo tās pārstāvēja Marquis Energy, kas bija iesniegusi savu prasību par tiesību akta atcelšanu (pārsūdzētā sprieduma 51. punkts) ( 7 ), un, otrkārt, apvienības nevarēja tiesiski pārstāvēt Murex un CHS, divus bioetanola eksportētājus, tirgotājus/maisījumu izgatavotājus, jo šīs sabiedrības bija tikai, attiecīgi, GE un RFA“asociētie” biedri bez balsstiesībām un tātad bez iespējām aizstāvēt savas intereses gadījumā, kad attiecīgā apvienība tās pārstāv (skat. pārsūdzētā sprieduma 53.–55. punktu). Turklāt Vispārējā tiesa arī izslēdza, ka par pieņemamu varētu atzīt GE un RFA locus standi visu pārējo biedru vārdā, kuri nav četri apstrīdētās regulas ietvaros izlasē iekļautie Amerikas ražotāji. Vispārējā tiesa būtībā nosprieda, ka nav pierādīts, ka ar minēto regulu noteiktais antidempinga maksājums tieši skar šos biedrus (skat. pārsūdzētā sprieduma 151.–153. punktu).

16.

Turpretī pārsūdzētā sprieduma 90.–149. punktā izvērstās argumentācijas beigās Vispārējā tiesa šī sprieduma 150. punktā izdarīja secinājumu, ka atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajam otram gadījumam GE un RFA bija tiesības celt prasību pirmajā instancē par apstrīdētās regulas atcelšanu, ciktāl tā skar četrus izlasē iekļautos Amerikas ražotājus. Pārsūdzētā sprieduma 92.–117. punktā izvērstās analīzes beigās Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, pirmkārt, ka apstrīdētā regula četrus izlasē iekļautos ražotājus skar tieši. Otrkārt, tā arī konstatēja, ka minētā regula šos pašus ražotājus skar individuāli (skat. pārsūdzētā sprieduma 123.–145. punktu).

17.

Attiecībā uz trešo gadījumu, kas ir minēts šo secinājumu 13. punktā, saskaņā ar ko apvienības locus standi var atzīt, ja tā var pierādīt personīgu interesi, Vispārējā tiesa, par šo jautājumu lemjot pārsūdzētā sprieduma 77.–86. punktā, nosprieda, ka GE un RFA locus standi individuāli bija tikai, ciktāl to celtās prasības desmitais pamats balstījās uz procesuālo garantiju aizsardzību, kuras tām ir piešķirtas ar attiecīgajām Pamatregulas normām (skat. pārsūdzētā sprieduma 85., 87. punktu un 162. punkta otro ievilkumu).

18.

Īsumā sakot, Vispārējā tiesa tātad atzina GE un RFA prasību par tiesību akta atcelšanu par pieņemamu tikai, ciktāl tā bija celta a) četru izlasē iekļauto Amerikas ražotāju vārdā, kurus apstrīdētā regula skāra tieši un individuāli, un b) individuāli, desmitā pamata robežās, kas attiecas uz pašu apvienību procesuālo tiesību pārkāpumu antidempinga procedūrā.

19.

Par lietas būtību – lai gan Vispārējā tiesa noraidīja GE un RFA izvirzīto desmito pamatu (skat. pārsūdzētā sprieduma 250.–343. punktu), tā turpretī apmierināja pirmā pamata otro daļu, kuru GE un RFA izvirzīja četru izlasē iekļauto Amerikas ražotāju vārdā, un atcēla apstrīdēto regulu, nelemjot ne par citām šī pamata daļām, ne par pārējiem astoņiem prasības pamatojumam izklāstītajiem pamatiem (skat. pārsūdzētā sprieduma 246. punktu).

20.

Vispārējā tiesa būtībā nosprieda, ka Padome ir kļūdījusies, uzskatot, ka saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu tā varēja noteikt dempinga starpību valsts līmenī un ka tai tādējādi nebija jāaprēķina individuāla dempinga starpība katram apstrīdētās regulas pārbaudes izlasē iekļautajam Amerikas ražotājam.

21.

Lai izdarītu šādu secinājumu, Vispārējā tiesa norādīja, pirmkārt, ka ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu Savienības likumdevējs ir vēlējies īstenot konkrētu pienākumu, ko Savienība ir uzņēmusies saistībā ar dalību PTO un kas šajā gadījumā ir ietverts PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantā; Pamatregulas 9. panta 5. punkts tātad ir jāinterpretē atbilstīgi minētajiem pantiem (skat. pārsūdzētā sprieduma 180. un 184. punktu).

22.

Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu Padomei principā bija jāaprēķina individuāla dempinga starpība, kā arī jānosaka individuāli antidempinga maksājumi katram no četriem izlasē iekļautajiem ražotājiem, jo, paturot Amerikas ražotāju un eksportētāju izlases sastāvā, iestādes tos ir atzinušas par ražojuma, attiecībā uz kuru tiek īstenots dempings, “piegādātājiem” Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē (skat. pārsūdzētā sprieduma 194. un 201. punktu).

23.

Treškārt un visbeidzot, Vispārējā tiesa uzskatīja – lai gan Pamatregulas 9. panta 5. punktā ir paredzēts izņēmums no noteiktā maksājuma summas individuālas aprēķināšanas, ja tas “nav iespējams”, tādējādi ļaujot vienkārši norādīt piegādātājvalsti, proti, noteikt antidempinga maksājumu valsts līmenī, tomēr formulējums “nav iespējams” ir jāinterpretē atbilstīgi PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantā lietotajam analoģiskajam formulējumam (šajā nozīmē skat. pārsūdzētā sprieduma 228. un 232. punktu). Tomēr šo tiesību normu gaismā Vispārēja tiesa nosprieda, ka saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu netiek pieļauts izņēmums no pienākuma noteikt individuālu antidempinga maksājumu izlasē iekļautam ražotājam, kurš ir sadarbojies izmeklēšanā, gadījumos, kad iestādes uzskata, ka nespēj konstatēt tā individuālo eksporta cenu (skat. pārsūdzētā sprieduma 232. punkta pēdējo teikumu). Vispārējā tiesa tātad no tā izdarīja secinājumu, ka, ņemot vērā iestāžu sniegtos skaidrojumus, Padome ir kļūdījusies, uzskatot, ka noteikt individuālus antidempinga maksājumus Amerikas eksportētāju izlases sastāvā iekļautajiem uzņēmumiem Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē “nav iespējams” (pārsūdzētā sprieduma 241. punkts), un šī izņēmuma izmantošanai attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem nepietiek ar to, ka iestādes uzskatīja, ka tām ir grūtības izsekot individuālus pirkumus vai salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām (šajā nozīmē skat. pārsūdzētā sprieduma 242.–244. punktu). Vispārējā tiesa tātad atcēla apstrīdēto regulu, pamatojoties uz Pamatregulas 9. panta 5. punkta pārkāpumu, ciktāl tā skar četrus izlasē iekļautos Amerikas ražotājus, kurus pārstāv GE un RFA.

24.

Apelācijas sūdzībā Padome galvenokārt lūdz Tiesu:

25.

Padome pakārtoti lūdz Tiesu:

26.

Komisija galvenokārt lūdz Tiesu:

27.

Komisija pakārtoti lūdz Tiesu:

28.

GE un RFA lūdz Tiesu:

29.

Savā pretapelācijas sūdzībā GE un RFA galvenokārt lūdz Tiesu:

30.

GE un RFA pakārtoti un gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka tiesvedības stadija neļauj pieņemt nolēmumu lietā, lūdz Tiesu:

31.

Padome lūdz Tiesu:

32.

Komisija lūdz Tiesu:

33.

Kā jau norādīju savos ievada apsvērumos, Tiesai iesniegtās apelācijas un pretapelācijas sūdzības ir problemātiskas vairākos aspektos gan attiecībā uz to pieņemamību, gan pēc būtības. Šajā ziņā ir diezgan pārsteidzoši, ka, ņemot vērā izvirzīto jautājumu sarežģītību un Vispārējās tiesas nostāju, tā nenolēma šīs lietas izskatīt paplašinātā sastāvā.

34.

Ņemot vērā to, kā arī apelācijas sūdzības pārbaudei veltītajā izklāstā pierādīto, uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata atbalstam izklāstītie Padomes un Komisijas argumenti, kas būtībā attiecas uz LESD 263. panta ceturtās daļas kļūdainu interpretāciju un tātad uz GE un RFA pirmajā instancē celtās prasības nepieņemamību, ir tik nopietni, ka saskaņā ar tiem pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

35.

Padome, kuru atbalsta Komisija, apelācijas sūdzības pamatojumam formulē trīs pamatus. Pirmais, kā jau tika precizēts, attiecas uz GE un RFA četru izlasē iekļauto Amerikas ražotāju vārdā pirmajā instancē celtās prasības pieņemamību, savukārt pārējie divi pamati skar strīdu pēc būtības, proti, Vispārējās tiesas atzīto Pamatregulas 9. panta 5. punkta interpretāciju un piemērošanu. Tomēr Komisija savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību piebilst, ka Vispārējā tiesā pirmajā instancē celtā prasība esot bijusi jāatzīst par nepieņemamu, jo GE un RFA, ņemot vērā to statūtos norādīto mērķi, neesot varējusi tiesiski pārstāvēt savus biedrus.

36.

Savā pretapelācijas sūdzībā GE un RFA izklāsta divus procesuāla rakstura pamatus, kuros kritizē Vispārējo tiesu par to, ka, pirmkārt, tā viņu locus standi pašiem savā vārdā ir ierobežojusi ar Pamatregulā piešķirto procesuālo garantiju aizsardzību un, otrkārt, ir atteikusies atzīt GE un RFA locus standi to biedru vārdā, kuri nav četri izlasē iekļautie Amerikas ražotāji.

37.

Apelācijas sūdzībā un pretapelācijas sūdzībā izvirzītie jautājumi tiks pārbaudīti šādā secībā. Pirmkārt, analizēšu Komisijas pārmetumu Vispārējai tiesai par tās kļūdīšanos, nekonstatējot GE un RFA pārstāvības tiesību trūkumu, kas ietekmē viņu pirmajā instancē celtās prasības pieņemamību (A sadaļa). Otrkārt, tiks izvērtēta Padomes apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa saistībā ar LESD 263. panta ceturtās daļas kļūdainu interpretāciju un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kura, manuprāt, ir jāapstiprina (B sadaļa). Treškārt, pēc tam, kad būšu īsumā noraidījis Komisijas izklāstīto iebildi par GE un RFA pretapelācijas sūdzības nepieņemamību, es pievērsīšos diviem pretapelācijas sūdzībā formulētajiem pamatiem (C sadaļa), kuru viena no daļām, manuprāt, ir jāapstiprina. Visbeidzot, ceturtkārt un pakārtoti, pēc kārtas tiks analizēti divi apelācijas sūdzības pamati, kas attiecas uz Pamatregulas 9. panta 5. punkta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu (D un E sadaļa).

38.

Komisija apgalvo, ka pirmajā instancē celto prasību esot bijis jāatzīst par nepieņemamu, jo saskaņā ar GE un RFA statūtiem tām nav atļauts aizstāvēt attiecīgās nozares vai to biedru komerciālās intereses, kas turklāt esot Tiesai pēc savas ierosmes pārbaudāms nepieņemamības pamats.

39.

Šajā ziņā Komisija paskaidro, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus, aprakstot GE un RFA kā “apvienības, kas pārstāv ASV bioetanola ražotājus” (pārsūdzētā sprieduma 1. punkts) un pēc tam kā “apvienības, kas pārstāv Amerikas bioetanola ražošanas nozares intereses” (pārsūdzētā sprieduma 42. punkts). Proti, abas apvienības kā bezpeļņas apvienības, kas ir dibinātas saskaņā ar District of Columbia Non‑Profit Corporation Act (Kolumbijas apgabala likums par bezpeļņas apvienībām), nevar īstenot darbības attiecīgās nozares vai to biedru komerciālo interešu aizstāvībai.

40.

Komisija uzskata, ka tāda darbība turklāt neesot savietojama ar konkrēto GE mērķi “veicināt etanola kā tīra un ilgtspējīga atjaunojamās enerģijas resursa [izmantošanu]”, kā arī ar RFA apvienības mērķi “veicināt un atbalstīt dzīvotspējīgu un konkurētspējīgu valsts atjaunojamās degvielas ražošanas nozares attīstību” un tātad izslēdz to biedru komerciālo interešu aizstāvību trešo valstu apvienībās vai trešajās valstīs. Turklāt GE un RFA vispār neesot mēģinājušas pierādīt, ka to pirmajā instancē celtā prasība atbilst statūtu mērķiem, lai gan Vispārējā tiesa, tieši pretēji, pārsūdzētā sprieduma 75. punktā konstatēja, ka to prasības celšanas tiesā mērķis esot “aizsargāt Amerikas etanola ražošanas nozari”.

41.

GE un RFA iebilst, ka Komisija kā “cits dalībnieks” apelācijas tiesvedībā šajā stadijā nevarot pamatoti pārmest pierādījumu sagrozīšanu, uz kuru Padome šajā ziņā neatsaucas. Šīs apvienības piebilst, ka apstāklis, ka tām nav peļņas gūšanas mērķa, nekādā veidā nenorādot uz to, ka tās nevar aizstāvēt konkrētās nozares vai savu biedru komerciālās intereses. Tās precizē, ka Komisija ir patvaļīgi secinājusi attiecībā uz RFA, ka šīs apvienības mērķis ir ierobežots valsts mērogā un izslēdz tās biedru komerciālo interešu aizstāvību trešajās valstīs. Valsts ražošanas nozares veicināšana esot saistīta arī ar tās izaugsmi, ieskaitot eksportu, kas gan ietilpstot RFA uzdevumos.

42.

Atgādinu, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 174. pantu atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību lūdz pilnībā vai daļēji apmierināt vai noraidīt apelācijas sūdzību. Turklāt saskaņā ar šī reglamenta 172. un 176. pantu lietas dalībnieki, kuriem ir atļauts iesniegt atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību, var ar atsevišķu dokumentu, kas nav atbildes raksts uz apelācijas sūdzību, iesniegt pretapelācijas sūdzību, kurā atbilstoši minētā reglamenta 178. panta 1. punktam un 3. punkta otrajam teikumam lūdz pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu, pamatojoties uz citiem pamatiem un argumentiem nekā tiem, kas ir izvirzīti atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību.

43.

Atbilstoši Tiesas iepriekš nospriestajam no šo normu interpretācijas kopsakarā izriet, ka atbildes rakstā nevar lūgt atcelt pārsūdzēto spriedumu tādu iemeslu dēļ, kas ir atšķirīgi un autonomi no apelācijas sūdzībā minētajiem, jo šādus pamatus var izvirzīt tikai pretapelācijas sūdzībā ( 8 ).

44.

Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 45. punktā tā ir atzinusi GE un RFA locus standi Amerikas bioetanola ražotāju vārdā, acīmredzami ignorējot abu šo apvienību statūtus.

45.

Lai arī Padome noteikti apstrīd GE un RFA locus standi četru izlasē iekļauto Amerikas bioetanola ražotāju vārdā, tomēr tās iebildumi attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi šo četru ražotāju tiešu un individuālu skārumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, nevis uz GE un RFA spēju pārstāvēt Amerikas bioetanola ražošanas nozari, kā to apgalvo Komisija savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību.

46.

Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Komisija tātad skaidri izvirza no apelācijas sūdzības atšķirīgu un autonomu pamatu daļējai pārsūdzētā sprieduma atcelšanai ( 9 ). Līdz ar to, piemērojot Tiesas Reglamenta 176. un 178. pantu, šādu pārsūdzētā sprieduma daļējas atcelšanas pamatu būtu bijis jāizvirza atsevišķā dokumentā pretapelācijas sūdzības ietvaros.

47.

Tomēr pamats, kas attiecas uz abu apvienību pirmajā instancē celtās prasības nepieņemamību, uz kuru atsaucas Komisija, nenoliedzami ir absolūts. Savienības Tiesa to var izvirzīt pēc savas ierosmes, un tai tas pat ir jādara ( 10 ).

48.

Tātad uzskatu, ka Tiesa nevar noraidīt kā nepieņemamu Komisijas kritiku pārsūdzētajam spriedumam par to, ka Vispārējā tiesa, būtībā atzīstot, ka minēto apvienību darbības mērķos ietilpst Amerikas bioetanola ražotāju kolektīvo interešu aizstāvība, ir sagrozījusi GE un RFA statūtus.

49.

Lai gan tas ir tā, uzskatu, ka Komisija nav pierādījusi, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi faktus, konkrētajā gadījumā – attiecībā uz GE un RFA apvienību darbības mērķi.

50.

Pirmkārt, Komisijas pieminētais apstāklis, ka apvienībām atbilstoši to statūtiem neesot peļņas gūšanas mērķa, pats par sevi nenozīmē, ka tām ir aizliegts pārstāvēt ražošanas nozares intereses, tostarp tiesā, saskaņā ar Vispārējās tiesas atzīto. Peļņas gūšanas mērķa neesamība parasti attiecas uz aizliegumu apvienībām realizēt un sadalīt peļņu saviem biedriem, un Komisija nav pierādījusi, ka GE un RFA gadījums būtu atšķirīgs, ņemot vērā to norādīto replikas rakstā pretapelācijas sūdzības ietvaros.

51.

Otrkārt, nevaru piekrist Komisijas argumentam, ka tas esot “acīmredzami, ka Amerikas bioetanola ražošanas nozares aizsardzība pret [Savienības] noteiktajiem tirdzniecības aizsardzības pasākumiem, [nepieder pie abu apvienību darbības mērķa]”, jo to darbības mērķis esot ierobežots valsts mērogā. Proti, abu apvienību darbības mērķis, kura aprakstu Komisija daļēji atkārto savā atbildes rakstā uz pretapelācijas sūdzību, ir pietiekami plaši noteikts, lai ietvertu prasības celšanu tiesā Amerikas bioetanola ražotāju vārdā, kāda ir celta Vispārējā tiesā. Tas noteikti attiecas uz GE statūtiem, kuros ir konkrēti norādīts, ka šī apvienība veic visas nepieciešamās, atbilstošās, vēlamās un lietderīgās darbības sava mērķa sasniegšanai un citas papildu darbības saistībā ar tās mērķiem. Attiecībā uz RFA uzskatu, ka Komisijas apgalvoto faktu sagrozīšanu nevar pierādīt ar to, ka pie šīs apvienības darbības mērķiem pieder konkurētspējīgas valsts atjaunojamās degvielas resursu nozares attīstības veicināšana un atbalstīšana. Manuprāt, tieši pretēji, šīs ražošanas nozares aizsardzība pret trešo valstu apvienības, kāda ir Savienība, noteiktiem antidempinga pasākumiem, kas var ietekmēt šo nozari, visdrīzāk var palīdzēt nodrošināt Amerikas atjaunojamās degvielas, tādas kā bioetanols, ražošanas nozares konkurētspējīgu attīstību un atbilst šīs apvienības darbības mērķim.

52.

Tātad ierosinu noraidīt kā katrā ziņā nepamatotu Komisijas atbildes rakstā uz pretapelācijas sūdzību izvirzīto iebildumu, ka GE un RFA nav pārstāvības tiesību un tiesību celt prasību Amerikas bioetanola ražotāju vārdā.

53.

Šis pamats būtībā sastāv no divām daļām. Pirmā pamata pirmajā daļā Padome apgalvo, ka, izdarot secinājumu par to, ka apstrīdētā regula četrus izlasē iekļautos ražotājus, ko pārstāv GE un RFA, skar tieši, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi šī LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā nosacījuma interpretāciju. Otrajā daļā Padome pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, nepaskaidrojot un nepierādot, kā četru izlasē iekļauto ražotāju statuss atšķiras no citiem Amerikas bioetanola ražotājiem, esot kļūdaini interpretējusi LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto individuālā skāruma nosacījumu.

54.

Kā jau minēju, uzskatu, ka pirmā Padomes izklāstītā daļa būtu jāapstiprina, tādēļ, ņemot vērā, ka abi LESD 263. panta ceturtajā daļā noteiktie pieņemamības nosacījumi ir kumulatīvi, otrās daļas pārbaude kļūst lieka.

55.

Padome, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto nosacījumu par tiešo skārumu, kā to ir interpretējusi Tiesa, konstatējot nevis apstrīdētās regulas tiešo ietekmi uz četru izlasē iekļauto ražotāju, ko pārstāv GE un RFA, tiesisko stāvokli, bet izceļot, labākajā gadījumā, netiešu ietekmi uz šo uzņēmēju, kuri neeksportē savu produkciju uz Savienības tirgu, ekonomisko stāvokli. Šīs iestādes uzskata, ka Tiesa, it īpaši 2015. gada 28. aprīļa spriedumā T & L Sugars un Sidul Açúcares/Komisija (C‑456/13 P, EU:C:2015:284) jau esot noraidījusi apgalvojumu, saskaņā ar kuru, lai izpildītu nosacījumu par tiešo skārumu, pietiek pierādīt, ka strīdīgais pasākums rada tīri ekonomiskas sekas vai arī nelabvēlīgus konkurences apstākļus. Šajā lietā Vispārējās tiesas pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā it īpaši izrietot no pārsūdzētā sprieduma 110., 111., 114., 116. un 117. punkta. Komisija piebilst, ka, piemērojot judikatūru saistībā ar tiešā skāruma nosacījumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 93.–104. punktā esot kļūdījusies, uzskatot, ka šāda skāruma konstatēšanai pietiek, ka četru izlasē iekļauto ražotāju produkcijai, kad trešā persona to eksportē uz Savienību, tiek piemērots antidempinga maksājums. Šāda pieeja sajaucot tiešo ar netiešo un juridisko ar ekonomisko. Komisijas ieskatā, šajā vērtējumā neko nemainot GE un RFA mēģinājums procesuālajos rakstos Tiesai sagrozīt pārsūdzēta sprieduma faktisko saturu.

56.

GE un RFA, pirmkārt, iebilst, ka Padome aicinot Tiesu pārskatīt Vispārējās tiesas veikto faktu konstatējumu, kas nav apelācijas tiesas kompetencē. Šie pārmetumi attiecībā uz Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu pārsūdzētā sprieduma 103. un 114. punktā tātad esot nepieņemami. GE un RFA, otrkārt, uzskata, ka apstāklis, ka liels četru izlasē iekļauto ražotāju saražotā bioetanola apjoms ir eksportēts uz Savienību un saskaņā ar apstrīdēto regulu tie ir identificēti kā ražotāji eksportētāji, esot pietiekams, lai Vispārējā tiesa konstatētu, ka minētā regula šos uzņēmējus skar tieši. Vispārējā tiesa esot pareizi konstatējusi, ka četri izlasē iekļautie ražotāji ir Amerikas bioetanola ražotāji, kas savu produkciju eksportē uz Savienību, un tādējādi – ka ar antidempinga maksājumu piemērošanu šai produkcijai ir ietekmēts sabiedrību tiesiskais stāvoklis. Katrā ziņā, tā kā izlasē iekļautie ražotāji zināja, ka to veiktie pārdošanas darījumi ir paredzēti eksportam uz Savienību un tātad bija noteikta eksporta cena, tiešas pārdošanas neesamībai neesot nozīmes. GE un RFA uzskata, ka skārums būtu tikpat tiešs arī konkrētā produkta potenciālam eksportētājam uz Savienību. Turklāt neesot atbilstīga Tiesas judikatūra, uz kuru sava apgalvojuma pamatošanai atsaucas iestādes, jo tā neattiecoties uz tieša skāruma kritēriju vai arī attiecoties uz nesalīdzināmiem faktiskiem apstākļiem.

57.

Kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 67. punktā ir pareizi atgādinājusi, kas turklāt šajā lietā nav apstrīdēts, saskaņā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto tiešā skāruma jēdzienu ir nepieciešams, lai vienlaikus būtu ievēroti divi kumulatīvi kritēriji. Pirmkārt, lai apstrīdētais tiesību akts tieši ietekmētu tās personas tiesisko stāvokli, kura prasa tā atcelšanu. Otrkārt, lai šis tiesību akts nesniegtu nekādu novērtējuma brīvību tā adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo tā ir pilnīgi automātiska un izriet vienīgi no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus ( 11 ).

58.

Šajā lietā Padomes un Komisijas kritika pārsūdzētajam spriedumam skar tikai pirmā kritērija piemērošanu, proti, apstrīdētās regulas tiešo ietekmi uz četru izlasē iekļauto ražotāju tiesisko stāvokli.

59.

Šajā ziņā vispirms ir jānoraida GE un RFA apgalvojumi, ka Padomes apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmās daļas mērķis ir atsākt diskusiju Tiesā par Vispārējās tiesas izdarītajiem faktu konstatējumiem un vērtējumiem.

60.

Proti, kā to konkrētāk paskaidrošu, Padome, manuprāt, ir pilnīgi pareizi interpretējusi faktiskos pieņēmumus, uz kuru pamata Vispārējā tiesa ir izdarījusi savu juridisko secinājumu, kuru iestādes apstrīd, par to, ka apstrīdētā regula četrus izlasē iekļautos ražotājus skar tieši. Turpretī tieši GE un RFA savos procesuālajos rakstos vairākkārt mēģina sagrozīt Vispārējās tiesas pārsūdzētajā spriedumā izdarītos faktu konstatējumus un vērtējumus.

61.

Ļaujiet man paskaidrot.

62.

Tiesvedībā Vispārējā tiesā lietas dalībnieki plaši diskutēja par to, vai četri izmeklēšanas laikā izlasē iekļautie ražotāji eksportēja savu bioetanola produkciju uz Savienību, vai arī, tieši pretēji, šo eksportu veica nesaistīti tirgotāji/maisījumu izgatavotāji.

63.

Pārsūdzētā sprieduma 94. punktā Vispārējā tiesa atgādina, ka apstrīdētajā regulā ir precizēts – tā kā neviens no četriem izlasē iekļautajiem ražotājiem pats bioetanolu uz Savienības tirgu neeksportēja, tie bioetanolu iekšējā (Amerikas) tirgū pārdeva nesaistītiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem, kuri to pēc tam sajauca ar benzīnu, lai pārdotu tālāk vietējā tirgū un eksportētu, it īpaši uz Savienību.

64.

Pēc dažādiem Vispārējā tiesas konstatējumiem, kas ir izdarīti pārsūdzētā sprieduma 95.–102. punktā un kas šajā apelācijas sūdzībā netiek apšaubīti, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 103. punktā secināja, ka “ir ticis pietiekami pierādīts, ka ļoti ievērojami bioetanola apjomi, ko astoņi tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, par kuriem tika veikta izmeklēšana, izmeklēšanas laikposmā iegādājās no [četriem] izlasē iekļautajiem Amerikas bioetanola ražotājiem, lielā apmērā tika eksportēti uz Savienību. [..]”

65.

Vispārējā tiesa, lietojot bezpersonisku un netiešu formu, kāda turklāt jau ir izmantota pārsūdzētā sprieduma 97. punktā (“[..] ievērojams četru izlasē iekļauto ražotāju saražotā bioetanola apjoms izmeklēšanas laikposmā tika likumīgi eksportēts uz Savienību”), pat netieši nav atzinusi, ka šīs sabiedrības pašas eksportēja savu produkciju uz Savienību, pretēji tam, ko GE un RFA apgalvoja Tiesā.

66.

Proti, saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 103. punktu Vispārējā tiesa ir noteikti atzinusi, ka četru izlasē iekļauto ražotāju saražoto bioetanolu “iegādājās” nesaistīti tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, par kuriem notika izmeklēšana, un to pēc tam eksportēja, lielā mērā arī uz Savienību. Komisijas norāda, ka Vispārējā tiesa tātad tikai konstatēja, ka četru izlasē iekļauto ražotāju saražotais bioetanols ir netieši nosūtīts uz Savienības tirgu, proti, ar tirgotāju/maisījumu izgatavotāju starpniecību, pēc tam, kad tie to bija sajaukuši ar benzīnu.

67.

Ne no viena pārsūdzētā sprieduma fragmenta neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu atzinusi, ka Amerikas bioetanola ražotājiem ir eksportētāju statuss. Šāda statusa atzīšanas neesamība skaidri izriet no pārsūdzētā sprieduma 110. punkta, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa uzskatīja, ka antidempinga maksājumu piemērošana Savienībā importētiem ražojumiem “būtiski skar” ražotāju, “pat, ja tam nav minēto ražojumu eksportētāja statusa”. To apstiprina arī minētā sprieduma 111. punkts, saskaņā ar kuru četri izlasē iekļautie ražotāji “izmeklēšanas laikposmā ražoja bioetanolu tīrā veidā un ka ražojumi, kurus tirgotāji/maisījumu izgatavotāji sajauca ar benzīnu un eksportēja uz Savienību, bija šo ražotāju ražojumi”.

68.

No tā izriet, ka, pretēji GE un RFA apgalvotajam, ne Padome, ne arī Komisija, nekādā ziņā nelūdz Tiesu vēlreiz novērtēt faktus. Tieši pretēji, šīs iestādes precīzi interpretē pārsūdzētā sprieduma attiecīgos punktus.

69.

Ar Padomes, tāpat kā ar Komisijas kritiku tiek apstrīdēts tikai Vispārējās tiesas izdarītais juridiskais secinājums, ka apstrīdētajā regulā paredzēto antidempinga maksājumu noteikšanai būtībā ir bijusi tieša ietekme uz četru izlasē iekļauto ražotāju tiesisko stāvokli, ņemot vērā, ka tie ir Amerikas bioetanola ražotāji, kuru produkcijas daļa ir eksportēta uz Savienību.

70.

Uzskatu, ka šī kritika ir pamatota, jo, manuprāt, Vispārējās tiesas izvirzītais pamatojums secinājumam, ka apstrīdētajai regulai ir tieša ietekme uz šo četru uzņēmēju tiesisko stāvokli, ir nepietiekams un kļūdains.

71.

Vispirms atgādinu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 104. punktā no minētā sprieduma 97.–103. punktā ietvertā vērtējuma izdarīja secinājumu par četru izlasē iekļauto ražotāju tiešu skārumu, it īpaši šī sprieduma 67. punktā minētās judikatūras izpratnē, lai gan šī paša sprieduma 106.–117. punktā tā vienu pēc otra noraidīja Padomes un Komisijas paustos iebildumus pret šo secinājumu.

72.

Pārsūdzētā sprieduma 97.–102. punktā ir norādīti tikai apsvērumi par četru izlasē iekļauto Amerikas ražotāju bioetanola produkcijas galamērķi, apjomu un raksturojumu. Kā jau minēts, pārsūdzētā sprieduma 103. punktā Vispārējā tiesa no šiem apsvērumiem secināja, ka ir pietiekami pierādīts, ka ļoti ievērojami bioetanola apjomi, ko nesaistīti tirgotāji/maisījumu izgatavotāji iegādājās no izlasē iekļautajiem ražotājiem, lielā apmērā tika eksportēti uz Savienību.

73.

Lai gan šāds ekonomiska rakstura novērtējums nav neprecīzs un Padome to katrā ziņā neapstrīd, tomēr ar to nepietiek, lai pierādītu – kā Vispārējā tiesa to būtībā ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 104. punktā –, ka apstrīdētajā regulā noteiktie antidempinga maksājumi četru izasē iekļauto ražotāju tiesisko stāvokli ietekmē tieši.

74.

Proti, konstatētais, ka pirms antidempinga maksājumu noteikšanas izlasē iekļauto ražotāju bioetanola produkcija pēc tā sajaukšanas ar benzīnu ar nesaistītu tirgotāju/maisījumu izgatavotāju starpniecību nonāca Savienības tirgū, vēl nenozīmē, ka ir pierādīts, ka ar šo maksājumu noteikšanu izmainījās četru izlasē iekļauto ražotāju tiesiskais stāvoklis.

75.

Šāds atzinums ļauj pieņemt, ka ikvienu trešās valsts ražotāju, kura ražojumi nonāk Savienības tirgū, antidempinga maksājumu noteikšana šiem ražojumiem skar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kā to ir interpretējusi Tiesa.

76.

Taču ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai regulām, ar kurām tiek noteikts antidempinga maksājums, to veida un piemērojamības dēļ ir normatīvs raksturs, jo tās ir piemērojamas lielākajai daļai saimnieciskās darbības veicēju, un tikai konkrētu īpašu apstākļu dēļ šīs regulas var tieši (un individuāli) skart konkrēta ražojuma ražotājus un eksportētājus, kuri, pamatojoties uz informāciju saistībā ar to komercdarbību, ir tikuši vainoti dempinga prakses īstenošanā. ( 12 ).

77.

Nepietiek tikai ar apstākli, ka ražojums atrodas Savienības tirgū, pat ja tas ir ievērojamā apjomā, lai uzskatītu, ka ar antidempinga maksājuma piemērošanu šim ražojumam minētais maksājums tieši skar ražotāja tiesisko stāvokli.

78.

Pretējā gadījumā nebūtu nekāda pamata antidempinga regulu normatīvajam raksturam. Citiem vārdiem sakot, automātiski tiktu uzskatīts, ka regula, ar kuru tiek noteikts antidempinga maksājums, tieši skar ikvienu ražojuma, kuram tiek piemērots antidempinga maksājums, ražotāju tādēļ, ka viņš objektīvi ir konkrētā ražojuma ražotājs.

79.

Šo vērtējumu nemaina tas, ka ražotājs ir piedalījies izmeklēšanā, būdams izlases sastāvā, kas tika izmantota procesā, kura iznākumā ir pieņemta apstrīdētā regula. Proti, uzņēmuma iekļaušana Komisijas veiktās izmeklēšanas reprezentatīvā izlasē, augstākais, varētu norādīt uz uzņēmēja individuālo skārumu ( 13 ). Tas nenozīmē, ka galīgo antidempinga maksājumu noteikšana izmeklēšanas noslēgumā šī ražotāja tiesisko stāvokli skar tieši.

80.

Secinājums, kādu Vispārējā tiesa priekšlaicīgi izdarīja pārsūdzētā sprieduma 104. punktā, manuprāt, ir vēl jo vairāk kritizējams tādēļ, ka tajā pašā laikā Vispārējā tiesa tā arī neatspēkoja apstrīdētajā regulā veikto un pārsūdzētā sprieduma 94. punktā atgādināto konstatējumu, ka konkrētie ražotāji bioetanolu pārdeva iekšējā (Amerikas) tirgū nesaistītiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem, lai tie to gan pārdotu tālāk vietējā Amerikas tirgū, gan eksportētu, kā arī pārsūdzētā sprieduma 102. punktā atgādināto konstatējumu, ka nebija iespējams salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām, [proti,] konstatējumus, kas apstiprina iestāžu apgalvojumu, ka izlasē iekļautie ražotāji iekšējā Amerikas tirgū pārdeva savu produkciju minētajiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem un šiem ražotājiem saistībā ar pārdošanas darījumiem nebija nekādas ietekmes uz to galamērķi un uz eksporta cenu noteikšanu.

81.

Nepārliecina arī pārsūdzētā sprieduma 107.–110. un 114.–117. punktā veiktais vērtējums, kas izpaužas kā Padomes un Komisijas izklāstīto argumentu noraidījums.

82.

Pirmkārt, Vispārējās tiesas apsvērumi, kas ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 107.–110. punktā, par to, ka uzņēmēja tiešais skārums ar regulu, kurā ir noteikti antidempinga maksājumi, būtībā nav atkarīgs no tā, vai šis uzņēmējs ir ražotājs vai eksportētājs, jo ražotāju, kam nav produkcijas, kurai ir piemērots antidempinga maksājums, eksportētāja statusa, var “būtiski skart” šādu maksājumu noteikšana konkrētajam produktam, galu galā neatbild uz jautājumu par četru izlasē iekļauto ražotāju tiesiskā stāvokļa tiešo skārumu ar apstrīdētajā regulā noteiktajiem antidempinga maksājumiem.

83.

Protams, esmu gatavs atzīt, ka tikai apstāklis, ka uzņēmējs ir ražotājs, vien nav pietiekams, lai ipso jure noraidītu atbilstību nosacījumam par šī uzņēmēja tiešo skārumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

84.

Tomēr Vispārējā tiesa nav paskaidrojusi, kā tāda trešajā valstī esoša ražotāja tiesisko stāvokli, kurš šīs valsts iekšējā tirgū tikai pārdod savus ražojumus citiem uzņēmējiem, kas savukārt paši šo ražojumu, sajaucot ar citu vielu, pārdod tālāk iekšējā tirgū, kā arī eksportē, var tieši izmainīt, nosakot šim produktam Savienības tirgū piemērojamus antidempinga maksājumus. Šajā ziņā apstāklis, ka pārsūdzētā sprieduma 110 punktā Vispārējā tiesa ir lietojusi vārdkopu “būtiski skar”, kas attiecas uz nosacījumu par individuālo, nevis tiešo skārumu, šķiet, norāda ne tikai uz terminoloģiska rakstura neprecizitāti, bet vēl daudz fundamentālāk – to, ka nav patiesi pārbaudīta antidempinga maksājumu noteikšanas ietekme uz izlasē iekļauto Amerikas bioetanola ražotāju tiesisko stāvokli, kura attiecas uz LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto nosacījumu par tiešo skārumu, kā arī iestāžu arguments, ka apstrīdētajai regulai uz šo ražotāju stāvokli ir tikai ekonomiska rakstura netieša ietekme.

85.

Otrkārt, tāda paša veida apsvērumi attiecas arī uz Vispārējās tiesas veiktajiem vērtējumiem, kas ir ietverti pārsūdzētā sprieduma 114.–116. punktā.

86.

Pirmām kārtām, šī sprieduma 114. punktā, kurš ir tā vērts, lai to citētu pilnībā, Vispārējā tiesa precizē, ka “[..] pat ja tiktu pieņemts, ka tirgotāji/maisījumu izgatavotāji atbalsta antidempinga maksājumu un ka ir noskaidrojies, ka bioetanola piegādes ķēde ir bijusi pārtraukta un līdz ar to tiem nav iespējams novirzīt antidempinga maksājumu uz ražotājiem, tomēr ir jāatgādina, ka antidempinga maksājuma noteikšana izmaina tiesiskos apstākļus, kādos notiek četru izlasē iekļauto ražotāju saražotā bioetanola realizācija Savienības tirgū. Līdz ar to attiecīgo ražotāju tiesiskais stāvoklis Savienības tirgū katrā ziņā tiek tieši un būtiski ietekmēts”. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 115. punktā Vispārējā tiesa arī noraidīja Komisijas izvirzīto argumentu par to, ka antidempinga maksājumu noteikšanai esot tikai netieša ietekme uz četru izlasē iekļauto ražotāju stāvokli, norādot, ka Komisija “kļūdās [..], apstrīdot, ka pret antidempinga maksājumu, [..] varētu iebilst cits uzņēmums ražojuma piegādes ķēdē, nevis šis pēdējais eksportētājs, par kuru ir konstatēts, ka tas īsteno dempingu”.

87.

Manuprāt, šajos pārsūdzētā sprieduma punktos ir pieļautas divas kļūdas tiesību piemērošanā.

88.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa nepaskaidro, kā tāda trešajā valstī esoša ražotāja tiesisko stāvokli, kādi ir visi četri izlasē iekļautie ražotāji, kas minētās valsts iekšējā tirgū tikai pārdod savu produkciju nesaistītiem uzņēmējiem, par kuriem ir konstatēts, ka tie īsteno dempinga praksi, var tieši skart šo nesaistīto uzņēmēju eksportētajai produkcijai piemērotu antidempinga maksājumu noteikšana, lai gan uzņēmēji nevarot pārnest antidempinga maksājumu uz šo ražotāju.

89.

Citiem vārdiem sakot, grūti iedomāties, kā gadījumā, kuru Vispārējā tiesa pārbaudīja pārsūdzētā sprieduma 114. un 115. punktā, kad nesaistītie tirgotāji/maisījumu izgatavotāji īsteno dempingu un pilnībā sedz ar apstrīdēto regulu Savienības tirgū noteiktos antidempinga maksājumus, šie maksājumi var tieši skart to konkrētā ražojuma ražotāju tiesisko stāvokli, kuri pārdod šo produktu tikai Amerikas iekšējā tirgū.

90.

Šādā gadījumā, protams, ir iespējams, kā to apgalvo Komisija, ka antidempinga maksājumu noteikšanai ir ietekme uz apjomu, kādu bioetanola ražotāji Amerikas iekšējā tirgū pārdod nesaistītajiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem; proti, šie pēdējie var samazināt pirkumu apjomu eksportam uz Savienību, nevarēdami šo samazinājumu kompensēt, palielinot iepirkumus, kas domāti Amerikas iekšējam tirgum vai arī eksportam uz citiem tirgiem ārpus Savienības tirgus. Tomēr tās ir ekonomiska rakstura sekas, un tātad ar tām, manuprāt, nepietiek, lai pierādītu, ka antidempinga maksājumu piemērošana tieši izmaina konkrēto ražotāju tiesisko stāvokli Savienības tirgū. Patiesībā šajā gadījumā un pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 76. punkta otrajā teikumā, Amerikas bioetanola ražotājiem nav “tiesiskā stāvokļa” Savienības tirgū.

91.

Otrkārt, šķiet, ka Vispārējā tiesa vismaz netieši piešķir nozīmi apstāklim, ka konkrētie ražotāji ir piedalījušies Komisijas veiktajā izmeklēšanā. Taču, kā jau minēju šo secinājumu 84. punktā, šādai dalībai labākajā gadījumā var būt nozīme, pārbaudot atbilstību nosacījumam par uzņēmēja individuālo skārumu, nevis pārbaudot nosacījumu saistībā ar tiešo skārumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

92.

Otrām kārtām, Vispārējās tiesas veiktais vērtējums pārsūdzētā sprieduma 116. punktā arī neliek atcelt iepriekš minēto un konstatēt, ka Vispārējā tiesa būtu izdarījusi pareizu secinājumu par apstrīdētās regulas tiešu ietekmi uz četriem izlasē iekļautajiem ražotājiem.

93.

Pirmkārt, manuprāt, nav pareizi apgalvot, ka “līgumisko vienošanos starp bioetanola piegādes ķēdē ietilpstošajiem saimnieciskās darbības subjektiem struktūrai nav nekādas nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai bioetanola ražotāju tieši skar [apstrīdētā] regula” un ka, izdarot pretēju secinājumu, “būtu jāuzskata, ka vienīgi ražotāju, kas savu ražojumu tieši pārdod importētājam Savienībā, var tieši skart [..]; tas no Pamatregulas nekādā gadījumā neizriet”.

94.

Proti, Tiesas judikatūra, uz kuru Vispārēja tiesa turklāt pareizi atsaucas pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktā, pierāda, ka situācijās, kad Tiesa ir atzinusi par pieņemamām saimnieciskās darbības subjektu celtas prasības par regulām, ar kurām ir noteikti antidempinga maksājumi, it īpaši tiek ņemtas vērā īpašās iezīmes, kādas ir komerciālajām attiecībām ar citiem uzņēmējiem, it īpaši, nosakot eksportam uz Savienību paredzēto cenu.

95.

Tātad es nesaskatu, kāpēc šī loģika nebūtu attiecināma uz Amerikas bioetanola ražotāju un nesaistīto tirgotāju/maisījumu izgatavotāju līgumisko vienošanos struktūras īpašajām iezīmēm, lai gan, ņemot tās vērā, minēto ražotāju tiešais skārums būtu jānoliedz.

96.

Turklāt es nevaru piekrist apgalvojumam, ka, vadoties no šī secinājuma, ražotāja tiešs skārums būtu jāatzīst tikai tad, ja tas savu produkciju Savienības tirgū pārdod tieši. Var būt citi gadījumi, kas ir atkarīgi tieši no komerciālās vienošanās, piemēram, pārdošana ar konkrēto ražotāju saistītiem starpniekiem/eksportētājiem. Katrā ziņā, kā norādīja Vispārējā tiesa, tam, ka Pamatregulā nekas par šo jautājumu nav teikts, nav nozīmes, jo prasības par tiesību akta atcelšanu, kāda ir celta šajā lietā, pieņemamības nosacījumi ir paredzēti LESD 263. panta ceturtajā daļā.

97.

Otrkārt, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa apgalvoja pārsūdzētā sprieduma 116. punkta pēdējā teikumā, iestāžu pieeja, kurai es piekrītu, neizraisa “to, ka tiktu ierobežota to ražojumu ražotāju tiesiskā aizsardzība, kuriem antidempinga maksājumi ir piemēroti tikai saistībā ar attiecīgā ražotāja eksporta komerciālo struktūru”.

98.

Kā jau minēju, šīs pieejas pamatā ir LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto nosacījumu pārbaude attiecībā uz šo ražotāju tiešo skārumu.

99.

Turklāt, ja atbilstoši manam ierosinājumam tiktu konstatēts, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību piemērošanā, atzīstot apstrīdētās regulas pārbaudes izlasē iekļauto četru ražotāju tiešo skārumu, tas nenozīmētu, ka šiem ražotājiem tiek liegta tiesiskā aizsardzība.

100.

Proti, uzņēmējam, par kuru ir konstatēts, ka regula, ar ko ir noteikti antidempinga maksājumi, bez jebkādām šaubām viņu neskar tieši un individuāli, nevar liegt, manuprāt, tostarp arī brīvprātīgi iestājoties lietā, atsaukties uz šādas regulas spēkā neesamību dalībvalsts tiesā, kurā tiek izskatīts strīds saistībā ar maksājumiem, kas ir veicami kompetentajām muitas vai nodokļu iestādēm ( 14 ).

101.

Tātad Vispārējā tiesa, izdarot secinājumu, ka apstrīdētā regula tieši skar četrus izlasē iekļautos ražotājus, manuprāt, pārsūdzētajā spriedumā ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā.

102.

Līdz ar to ierosinu Tiesai apstiprināt Padomes apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmo daļu un atcelt pārsūdzēto spriedumu bez nepieciešamības pārbaudīt šī pamata otro daļu. Šo secinājumu 251. punktā pārbaudīšu, kādi secinājumi no šādas atcelšanas būtu jāizdara attiecībā uz strīdu pirmajā instancē.

103.

Tomēr vēlos precizēt, ka ierosinu pārsūdzēto spriedumu atcelt tikai daļēji. Proti, atcelšana būtībā attiecas tikai uz tās prasības pieņemamību, kuru GE un RFA cēla pirmajā instancē četru izlasē iekļauto Amerikas bioetanola ražotāju vārdā, nevis savā vārdā vai šo apvienību pārējo biedru vārdā, kuri nav izlasē iekļautie ražotāji.

104.

Tātad šajā stadijā ir jāpārbauda Vispārējās tiesas apsvērumu pamatojums attiecībā uz šiem GE un RFA iesniegtajā pretapelācijas sūdzībā norādītajiem pārējiem GE un RFA celtās prasības pieņemamības aspektiem.

105.

Pirms tiek izskatīti GE un RFA iesniegtās pretapelācijas sūdzības atbalstam izvirzītie pamati, ir jāizvērtē Komisijas paustie iebildumi par tās pieņemamību.

106.

Komisija savā atbildes rakstā uz pretapelācijas sūdzību, kā arī atbildes rakstā uz repliku apgalvo, pirmkārt, ka šī sūdzība neesot pieņemama, jo to ir iesniedzis GE un RFA pilnvarotā advokāta pastarpināti deleģēts advokāts, pārkāpjot Tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Komisija uzskata, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta minēto pantu šāds pastarpināts deleģējums neesot atļauts un katrā ziņā neatbilstot pilnvarojumam, ko GE un RFA ir piešķīrušas advokātam P. Vander Schueren to pārstāvībai šajā tiesvedībā.

107.

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka GE un RFA iesniegtā pretapelācijas sūdzība neesot pieņemama, jo, ņemot vērā šo apvienību attiecīgos statūtus, tās neesot tiesiski pilnvarotas pārstāvēt savu biedru komerciālās intereses.

108.

GE un RFA apstrīd šos abus argumentus.

109.

Manuprāt, Komisijas iebildumi attiecībā uz pretapelācijas sūdzības pieņemamību ir jānoraida neatkarīgi no tā, vai Komisijai ‐ kas šajā lietā, pirmkārt, nav ne apelācijas sūdzības iesniedzēja, ne apstrīdēto regulu pieņēmusī iestāde, un tātad atšķirībā no Padomes attiecībā uz pretapelācijas sūdzību nav “atbildētāja” ‐ ir tiesības patstāvīgi celt iebildi par nepieņemamību, ko Padome nav izvirzījusi.

110.

Attiecībā uz pirmo argumentu atgādinu, ka atbilstoši Tiesas Reglamenta 119. panta 2. punktam, kas saskaņā ar šī reglamenta 177. panta 2. punktu ir piemērojams pretapelācijas sūdzībai, advokātiem kancelejā ir jāiesniedz dokuments, kuram ir publiska ticamība, vai tā lietas dalībnieka pilnvarojums, kuru viņi pārstāv. Tāpat Tiesas Reglamenta 173. panta 2. punktā ir precizēts, ka šī reglamenta 119. panta 2. punktu piemēro arī atbildes rakstam uz apelācijas sūdzību. Turklāt no Tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta izriet, ka, lai izmantotu šī reglamenta 43. pantā norādītās privilēģijas, imunitāti un atvieglojumus, advokātiem pārstāvja statuss ir jāapliecina ar viņa pilnvarotāja izdotu pilnvarojumu, ja viņš pārstāv privāttiesību juridisko personu.

111.

Tādējādi, lai tiesiski pārstāvētu lietas dalībnieku Tiesā, tostarp apelācijas sūdzības un pretapelācijas sūdzības kontekstā, advokāta rīcībā ir jābūt šī lietas dalībnieka izdotam dokumentam ar publisku ticamību vai pilnvarojumam.

112.

Neapšaubot advokātam P. Vander Schueren izsniegtā GE un RFA pilnvarojuma, lai pārstāvētu šīs apvienības konkrētajā tiesvedībā, derīgumu, Komisija apgalvo, ka šīs advokāts esot pastarpināti deleģējis šo abu lietas dalībnieku pārstāvību advokātam M. Peristeraki.

113.

Tomēr šī argumenta pamatā ir kļūdaina Tiesai iesniegto dokumentu interpretācija. Proti, advokāts M. Peristeraki, izmantojot pieejas kontu lietojumprogrammai e‑Curia ( 15 ), patiešām elektroniski iesniedza dokumentu, ar ko iesniedz pretapelācijas sūdzību, tomēr advokāts P. Vander Schueren parakstīja pretapelācijas sūdzības oriģinālu, kā arī atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību. Šis advokāts tātad nebija pastarpināti deleģējis GE un RFA viņam piešķirto pilnvarojumu pārstāvēt šīs apvienības Tiesā.

114.

Manuprāt, nevar piekrist arī otram Komisijas izvirzītajam argumentam, jo atbilstoši tam par nepieņemamu varētu atzīt augstākais pretapelācijas sūdzības pamatošanai izklāstīto otro pamatu, nevis pretapelācijas sūdzību pilnībā. Proti, Komisijas iebildums ir acīmredzami neefektīvs, jo tas attiecas uz pretapelācijas sūdzības pirmo pamatu saistībā ar Vispārējās tiesas vērtējumiem attiecībā uz GE un RFA locus standi nevis savu biedru vārdā, bet pašiem savā vārdā. Attiecībā uz iebildi par pretapelācijas sūdzības otrā pamata nepieņemamību – tā pārklājas ar Komisijas atbildes rakstā uz pretapelācijas sūdzību izklāstīto iebildi par nepieņemamību attiecībā uz to, ka GE un RFA nebija pārstāvības tiesību un tiesību celt prasību Vispārējā tiesā Amerikas bioetanola ražotāju vārdā, kuru ierosinu noraidīt šo secinājumu 50. un 51. punktā. Tā kā šie apsvērumi tāpat ir attiecināmi arī uz GE un RFA iesniegtās pretapelācijas sūdzības pieņemamību, atļaujos norādīt uz šiem pantiem.

115.

Līdz ar to ierosinu Tiesai noraidīt Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību attiecībā uz pretapelācijas sūdzību.

116.

Tātad ir jāizvērtē abi pretapelācijas sūdzības pamati. Tā kā otrais no šiem pamatiem, tāpat kā Padomes apelācijas sūdzības pirmais pamats, attiecas uz prasības, ko GE un RFA pirmajā instancē cēla savu biedru vārdā, pieņemamību (ciktāl šis pamats šoreiz attiecas uz tiem apvienību biedriem, kuri nav starp četriem izlasē iekļautajiem Amerikas bioetanola ražotājiem), ierosinu apmainīt šo pamatu izvērtējuma kārtību vietām un tātad sākt ar otro pamatu.

117.

GE un RFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neatzīstot šo apvienību locus standi to biedru vārdā, kuri nav izlasē iekļautie Amerikas bioetanola ražotāji, proti, attiecībā uz, pirmkārt, tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem Murex un CHS un, otrkārt, pārējiem apvienību biedriem, kas nebija iekļauti izlasē.

118.

Vispirms – Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 52.–55. punktā atzīstot, ka Murex un CHS interešu aizstāvība nevar pamatot prasības pieņemamību, jo tie ir tikai GE un RFA“asociētie” biedri, kuriem tātad nav balsstiesību. Proti, GE un RFA uzskata, ka Tiesas judikatūrā, ar kuru apvienībām tiek atzīts locus standi, asociētie biedri netiek nodalīti no citiem biedriem, tieši pretēji, skaidri apstiprinot, ka par pieņemamu ir atzīstama prasība, ko apvienība ir cēlusi viena vai vairāku savu biedru vietā, kuri paši būtu varējuši celt par pieņemamu atzīstamu prasību.

119.

Vispārējā tiesa tāpat arī esot kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 152.–154. punktā atzīstot, ka apstrīdētā regula tieši neskar ražotāju eksportētāju izlasē neiekļautos pārējos GE un RFA biedrus.

120.

GE un RFA piebilst, ka Vispārējā tiesa arī neesot pārbaudījusi šo apvienību individuālo skārumu. Tomēr tās esot procesā piedalījušās kā visu savu biedru pārstāves.

121.

Padome apgalvo, ka pretapelācijas sūdzības otrais pamats ir nepieņemams un katrā ziņā juridiski pilnīgi nepamatots. Tā vispirms uzsver, ka pārbaude, lai noteiktu, pirmkārt, vai GE un RFA asociēto biedru dalības līmenis ir pietiekams, lai abas apvienības tos varētu pārstāvēt, un, otrkārt, vai apstrīdētajai regulai ir ietekme uz tiem apvienību biedriem, kuri nav iekļauti ražotāju eksportētāju izlasē, attiecas uz faktu, nevis tiesību jautājumiem. Abas apvienības neesot pierādījušas, ka Vispārējās tiesas sniegto vērtējumu pamatā pārsūdzētā sprieduma 52.–55. punktā attiecībā uz apvienību saikni ar saviem asociētajiem biedriem būtu pierādījumu sagrozīšana. Tāpat Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 152.–154. punktā esot tikai pārbaudījusi faktus, nepievēršoties tiesību jautājumiem.

122.

Katrā ziņā Padome uzskata, ka Vispārējā tiesa, neatzīstot abu apvienību locus standi Murex un CHS vārdā, nav kļūdījusies tiesību piemērošanā. Šajā ziņā tā uzsver, ka GE un RFA nav minējušas nevienu dokumentu, kas spētu pierādīt, ka dalījumam apvienības “asociētajos” biedros un citos biedros nav nozīmes tās locus standi noteikšanā. Tā norāda, ka pretējā gadījumā apvienības asociētais biedrs, kurš nevarot ietekmēt tās lēmumus, varētu tikt iesaistīts tiesvedībā, kas varētu kaitēt tā interesēm. Tāpat Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā arī tad, kad nav atzinusi abu apvienību locus standi to pārējo biedru vārdā, kuri nav iekļauti izlasē.

123.

Komisija pievienojas Padomes argumentācijai.

124.

Attiecībā uz šī pretapelācijas sūdzības pamata otro daļu, kurā GE un RFA apstrīd Vispārējās tiesas secinājumu par izlasē neiekļauto Amerikas ražotāju vārdā pirmajā instancē celtās prasības nepieņemamību, manuprāt, tā loģiski ir noraidāma bez nepieciešamības lemt par tās pieņemamību.

125.

Proti, ja atbilstoši tam, kā ierosinu Tiesai atzīt, Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību piemērošanā, uzskatot, ka apstrīdētā regula četrus izlasē iekļautos Amerikas bioetanola ražotājus skar tieši, un, manuprāt, pirmajā instancē celto prasību tai būtu bijis jāatzīst par nepieņemamu, kā arī to ierosinu šo secinājumu 251. punktā, šāds konstatējums vēl jo vairāk attiecas uz prasību, ko GE un RFA ir iesniegušas izlasē neiekļauto Amerikas bioetanola ražotāju vārdā. Pret pārsūdzētā sprieduma 151.–154. punktu vērstos iebildumus tātad nevar apstiprināt.

126.

Turpretī pretapelācijas sūdzības otrā pamata pirmo daļu, kurā Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā pārsūdzētā sprieduma 52.–55. punktā ir atzinusi par nepieņemamu GE un RFA pirmajā instancē celto prasību divu tirgotāju/maisījumu izgatavotāju, kuri ir piedalījušies izmeklēšanā, proti, Murex un CHS vārdā, nav tik vienkārši atrisināt, un galu galā tā man šķiet pamatota.

127.

Vispirms, lai gan Padomei tas varētu nepatikt, šī daļa, manuprāt, ir pieņemama.

128.

Proti, pretēji tam, ko apgalvo Padome, GE un RFA nekādi neapstrīd Vispārējā tiesas veikto fakta konstatāciju par to, ka Murex un CHS šajās apvienībās ir tikai asociētie biedri bez balsstiesībām. Šīs apvienības turpretī pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, lai pārbaudītu apvienības, kas pārstāv savu biedru intereses, celtas prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamību, nosakot nošķiršanas kritēriju, kura pamatā būtībā esot dalībnieku balsstiesību esamība vai neesamība apvienības institūcijās un kurš esot patvaļīgs un līdz ar to kļūdains. Šis jautājums, kas skar arī pirmās instances tiesas pārbaudes par tajā celto prasību pieņemamību apjomu, noteikti ir Tiesas kompetencē ietilpstošs tiesību jautājums, tai lemjot apelācijas tiesvedībā.

129.

Ņemot vērā šos apsvērumus un uzsākot šīs daļas pārbaudi pēc būtības, manuprāt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar aplūkojamo pieņēmumu profesionālās apvienības, kurai ir uzdots aizstāvēt savu biedru kolektīvās intereses, prasības pieņemamība ir atkarīga no tā, vai uzņēmumiem, ko tā pārstāv, vai dažiem no tiem locus standi ir individuāli ( 16 ).

130.

Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu tātad ir atzīstama par pieņemamu tāda prasība no apvienības, kas darbojas viena vai vairāku savu biedru vārdā, kuri paši būtu varējuši celt tādu prasību, kas būtu pieņemama ( 17 ), un ciktāl tie paši nav iesnieguši prasību lai aizsargātu savu(-as) interesi(-es) ( 18 ).

131.

GE un RFA neapšauba šo judikatūru, kuru arī Vispārējā tiesa ir pareizi pieminējusi pārsūdzētā sprieduma 45. un 51. punktā. Šīs apvienības turklāt pamatojas uz šo judikatūru, izdarot secinājumu, ka, tā kā netiek apstrīdēts, ka Murex un CHS ir šo apvienību biedri, kaut arī “asociētie”, Vispārējai tiesai esot bijis tikai jāpārbauda, vai apstrīdētā regula Murex un CHS skar tieši un individuāli, lai noteiktu, vai to vārdā attiecīgi GE un RFA celtā prasība bija atzīstama par pieņemamu.

132.

Ņemot vērā dažādus Vispārējās tiesas konstatējumus, es sliecos uzskatīt, ka GE un RFA ir taisnība.

133.

Vispirms atgādinu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 42. un 78. punktā ir pareizi nospriedusi, ka GE un RFA pārstāv “Amerikas bioetanola ražošanas nozares intereses”. Citiem vārdiem sakot, kā jau precizēju šo secinājumu 50. un 51. punktā, Vispārējā tiesa pareizi uzskatīja, ka atbilstoši šo abu apvienību statūtu mērķiem tām bija atļauts celt prasību savu biedru kolektīvo interešu aizstāvībai.

134.

Turpinot – netiek apstrīdēts, ka, lai gan Murex un CHS ir “asociētie” biedri, tie tomēr ietilpst attiecīgi GE un RFA“biedru” kategorijā un piedalās šo apvienību sanāksmēs.

135.

Visbeidzot, nevienā pārsūdzētā sprieduma punktā nav minēts, ka GE un RFA, kuras piedalījās Komisijas veiktajā izmeklēšanā un kuru statūtu mērķos ietilpst to biedru kolektīvo interešu aizstāvība, bija no tiem jāsaņem saskaņā ar balsojumu izsniegta īpaša pilnvara biedru pārstāvēšanai tiesā.

136.

Pārsūdzētā sprieduma 55. punktā Vispārējā tiesa tomēr konstatēja, ka, “tā kā CHS un Murex nav balsstiesību, iespējamā situācijā, kad attiecīgā apvienība tās pārstāvētu, tās nevarētu aizstāvēt savas intereses. Šādos apstākļos un tā kā nav citu faktu, ar kuriem varētu tikt pierādīts, ka “asociētajam” biedram būtu iespējams aizstāvēt savas intereses, ir jāsecina, ka šajā lietā [RFA] nav tiesību celt prasību [locus standi], ciktāl tā apgalvo, ka pārstāv CHS, un ka [GE] nav tiesību celt prasību [locus standi], ciktāl tā apgalvo, ka pārstāv Murex” ( 19 ).

137.

Vispārējā tiesa, izdarot šādu secinājumu, tātad ir noteikti ieviesusi nosacījumu, kas papildina šo secinājumu 129. un 130. punktā minētajā judikatūrā izvirzītos nosacījumus, proti – lai GE un RFA varētu rīkoties attiecīgi Murex un CHS vārdā, tām bija ne tikai jāpierāda, ka apstrīdētā regula [šos uzņēmumus] skar tieši un individuāli, bet arī un vispirms, ka vēl pirms prasības celšanas kolektīvo interešu aizstāvībai, kuras minētajām apvienībām ir uzdevums aizstāvēt, šiem uzņēmējiem bija jābūt iespējai savas individuālās intereses “aizstāvēt” minēto apvienību institūcijās, pretējā gadījumā GE un RFA prasība tiesā ir atzīstama par nepieņemamu.

138.

Taču tiesnešu tiesību ceļā pievienot šādu kritēriju jau tā pietiekami stingrajiem LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem pieņemamības nosacījumiem, manuprāt, nozīmē neievērot šo tiesību normu, vēl jo vairāk – bez pietiekama pamatojuma.

139.

Turklāt Vispārējās tiesas atzītā pieeja var radīt tiesiskās nenoteiktības, pat patvaļas avotu attiecībā uz iesaistītajām juridiskajām personām, kā apgalvo GE un RFA.

140.

Proti, no šādas pieejas nenovēršami izriet jautājums par tās robežām un par to, kā līdzīgās situācijās būtu jārīkojas. Piemēram, kā būtu ar tādas prasības pieņemamību, ko ir cēlusi tāda profesionālā apvienība ar tiesībām aizstāvēt tās biedru kolektīvās intereses, no kuras biedriem kāds attiecīgajā gadījumā nepiedalītos lēmuma pieņemšanā par prasības atcelt tiesību aktu celšanu Savienības tiesā, tam nepiekristu vai atturētos? Un arī – kā būtu ar tādas apvienības prasības pieņemamību, kas ir celta tās biedru vārdā, kuri tikai daļēji varētu izmantot balsstiesības atsevišķu apvienības lēmumu pieņemšanā?

141.

Turklāt, ja tiktu atzīta Vispārējās tiesas pieeja tādā gadījumā kā šajā lietā, kad apvienību statūtus reglamentē trešās valsts tiesības, nav izslēgts, ka tādi praktiskas dabas apsvērumi kā šīs valsts tiesību nepārzināšana vai grūtības saprast tajā runāto valodu vai valodas var izraisīt atšķirīgu attieksmi vienādās situācijās. Piemēram, vai iestādes un pēc tam Vispārējā tiesa vispār varētu tikpat labi novērtēt tādas profesionālās apvienības statūtus, kas pārstāv, piemēram, Taizemes ražošanas nozari, kurai ir piemērojamas Taizemes tiesības?

142.

Līdz ar to, ņemot vērā šos apsvērumus, uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību piemērošanā, nosakot, ka Murex un CHS vārdā iesniegto GE un RFA prasību var atzīt par pieņemamu, ja tā papildus LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem atbilst vēl vienam iepriekš izvērtējamam nosacījumam, un tāpēc šajā aspektā pārsūdzētais spriedums ir atceļams.

143.

Kādi secinājumi no šādas atcelšanas būtu jāizdara attiecībā uz strīdu pirmajā instancē, pārbaudīšu šo secinājumu 252. punktā.

144.

Pirmkārt, GE un RFA apstrīd Vispārējās tiesas konstatēto pārsūdzētā sprieduma 79. punktā, ka ar apstrīdēto regulu netika izmainīta to tiesiskā situācija, tiesības un pienākumi. Tās uzskata, ka regula, ar kuru tiek noteikts antidempinga maksājums, var skart tiesību subjekta tiesisko situāciju arī citādi, ne tikai vienkārši ar to, ka ir jāveic antidempinga maksājums. Tās arī uzsver, ka ir aktīvi piedalījušās administratīvajā procedūrā, lai pienācīgi pārstāvētu savus biedrus Savienības iestādēs. Turklāt GE un RFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 86. punktā noraidot 1993. gada 24. marta sprieduma CIRFS u.c./Komisija (C‑313/90, EU:C:1993:111) atbilstīgumu, jo prasītāju kā pārstāvības apvienību pozīcija neesot pielīdzināma pārrunu veicēja, kurš formāli darbojas savu biedru vārdā, pozīcijai kā šajā lietā.

145.

Otrkārt, GE un RFA apstrīd Vispārējās tiesas secinājumu, kas ir izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 85. un 87. punktā, ka to tiešs un individuāls skārums no apstrīdētās regulas izriet tikai saistībā ar to prasības desmito pamatu, kurš attiecas uz procesuālo garantiju aizsardzību, kas tām ir piešķirtas ar Pamatregulas 6. panta 4. punktu, 19. panta 1. un 2. punktu un 20. panta 2., 4. un 5. punktu.

146.

Šīs apvienības uzsver, ka šī secinājuma pamatotību liedz konstatēt abi spriedumi, uz kuriem Vispārējā tiesa šajā ziņā atsaucās, proti, 1983. gada 4. oktobra spriedums Fediol/Komisija (191/82, EU:C:1983:259, 31. punkts) un 2002. gada 17. janvāra spriedums Rica Foods/Komisija (T‑47/00, EU:T:2002:7, 55. punkts). Lai gan no šiem spriedumiem varot izsecināt, ka tiesību subjekta individuāls skārums var būt tikai “tad, ja ar piemērojamo Savienības tiesisko regulējumu tam ir piešķirtas noteiktas procesuālās garantijas”, tomēr tie nevarot apstiprināt apgalvojumu, ka šim statusam būtu jābūt ierobežotam tikai ar tiem pamatiem, kuros tiek pārmests procesuālo tiesību pārkāpums.

147.

GE un RFA uzskata, ka, konstatējot tiesību subjekta tiešu un individuālu skārumu, tā celta prasība ir atzīstama par pieņemamu pilnībā. Visām ieinteresētajām personām Pamatregulas izpratnē, tostarp ražotājiem, eksportētājiem, importētājiem vai to pārstāvības apvienībām, saskaņā ar šo regulu esot vienādas tiesības.

148.

Padome, kurai Komisija pievienojas, apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nosakot, ka abām apvienībām locus standi individuāli ir tikai to desmitā pamata robežās, kurš attiecas uz to procesuālo garantiju pārkāpumu.

149.

Ievadā atgādinu, ka Vispārējā tiesa, lemjot par GE un RFA individuālo interesi, pārsūdzētā sprieduma 85. un 87. punktā ir atzinusi, ka apstrīdētā regula šīs apvienības skar tieši un individuāli, ciktāl uz tām kā uz procedūrā ieinteresētajām personām attiecas Pamatregulas 6. panta 7. punktā, 19. panta 1. un 2. punktā un 20. panta 2., 4. un 5. punktā paredzētās procesuālās garantijas. Vispārējā tiesa no tā izdarīja secinājumu, ka par pieņemamu var atzīt tikai GE un RFA pirmajā instancē celtās prasības desmito pamatu, kas ir vienīgais pamats attiecībā uz apvienību procesuālo tiesību aizsardzību.

150.

Ir jānorāda, ka neviens no esošajiem lietas dalībniekiem neapstrīd to, ka Vispārējā tiesa ir pareizi atzinusi pirmajā instancē celtās prasības desmito pamatu par pieņemamu, un arī Vispārējās tiesas vērtējumu, ka tikai šis pamats attiecas uz procesuālo tiesību aizsardzību, kuras GE un RFA konkrētajā lietā ir piešķirtas atbilstoši iepriekš minētajām Pamatregulas normām.

151.

Toties GE un RFA Vispārējai tiesai pārmet, ka tā šo prasības pamatu ir atzinusi par apvienību savā vārdā celtās prasības pieņemamības robežām, lai gan, šo apvienību ieskatā, ja ir atzītas to tiesības celt prasību, tām esot atļauts apstrīdēt apstrīdētās regulas likumību pēc būtības.

152.

Šīs argumentācijas pamatojumam GE un RFA būtībā izvirza trīs iebildumus, no kuriem neviens man nešķiet pamatots, attiecībā uz Vispārējās tiesas veikto vērtējumu, kas ir iekļauts pārsūdzētā sprieduma 79., 81. un 85.–87. punktā.

153.

Pirmkārt, manuprāt, ir acīmredzami noraidāma pārsūdzētā sprieduma 79. punkta paustā kritika par to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini secinājusi, ka apstrīdētā regula neskar GE un RFA tieši, ciktāl ar to tiek noteikti antidempinga maksājumi. Proti, neatkarīgi no iepriekš konstatētajām kļūdām tiesību piemērošanā, manuprāt, ir acīmredzami, ka atbilstoši Vispārējās tiesas nospriestajam, antidempinga maksājumu noteikšana nav izmainījusi GE un RFA individuālo tiesisko situāciju, it īpaši tādēļ, ka tā neprasa apvienībām uzņemties jebkādu pienākumu, jo tām nav individuāli jāveic šis maksājums.

154.

Otrkārt, attiecībā uz iebildumu pret pārsūdzētā sprieduma 81. un 85.–87. punktu vispirms ir jāuzsver, ka saskaņā ar judikatūru, kuru Vispārējā tiesa pareizi atgādina pārsūdzētā sprieduma 81. punktā, tas, ka persona ir iesaistīta Savienības akta pieņemšanas procesā, to individualizē saistībā ar konkrēto aktu tikai tādā gadījumā, ja Savienības tiesiskajā regulējumā šai personai tiek paredzētas procesuālās garantijas ( 20 ).

155.

GE un RFA pareizi apgalvo, ka no 1983. gada 4. oktobra sprieduma Fediol/Komisija (191/82, EU:C:1983:259, 31. punkts) skaidri neizriet, ka šādu procesuālo garantiju atzīšana tādām apvienībām kā GE un RFA nozīmē, ka par pieņemamu ir atzīstams tikai tāds pamats, kas attiecas uz iespējamu minēto garantiju pārkāpumu.

156.

Tomēr Tiesa jau ir nospriedusi, atgādinot minēto spriedumu un noraidot attiecīgo apelācijas sūdzību kā acīmredzami nepamatotu, ka personai vai uzņēmumam ar šādām procesuālajām tiesībām, pastāvot kaut kādām procesuālām garantijām, principā nevar atzīt locus standi attiecībā uz Savienības tiesību aktu, lai pēc būtības apstrīdētu tā likumību ( 21 ). Proti, it īpaši no 1983. gada 4. oktobra sprieduma Fediol/Komisija (191/82, EU:C:1983:259, 31. punkts) izriet, ka indivīda tiesību celt prasību par Savienības tiesību aktu precīzais tvērums ir atkarīgs no tiesiskā stāvokļa, kāds tam ir noteikts Savienības tiesībās, kuru mērķis ir aizsargāt šādi atzītās likumīgās intereses.

157.

No tā izriet, ka vienkārša atsaukšanās uz procesuālajām garantijām, lai gan pretapelācijas sūdzības iesniedzējas personīgi šādas garantijas varētu izmantot, nevar būt pamats prasības atzīšanai par pieņemamu, ja tā ir balstīta uz pamatiem, kas saistīti ar materiālo tiesību normu pārkāpumu ( 22 ).

158.

Taču šajā lietā ne GE, ne RFA pretapelācijas sūdzības pamatojumam nav norādījušas, un vēl jo mazāk – pierādījušas, ka ar Pamatregulu pārstāvības apvienībām pašām savā vārdā būtu piešķirtas materiālās tiesības vai pašām savā vārdā būtu noteikti materiāltiesiski pienākumi, kas papildinātu šajā regulā tām atzītās procesuālās garantijas un būtu pamatojuši Vispārējās tiesas pārbaudi attiecībā uz pārējiem šo apvienību individuāli izvirzītajiem pamatiem pirmajā instancē celtajā prasībā pret apstrīdētās regulas spēkā esamību pēc būtības.

159.

Līdz ar to, manuprāt, otrajam GE un RFA izvirzītajam iebildumam nevar piekrist.

160.

Treškārt, GE un RFA pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav šajā lietā atzinusi risinājumu, kāds izriet no 1993. gada 24. marta sprieduma CIRFS u.c./Komisija (C‑313/90, EU:C:1993:111, 28.–30. punkts), noraidot šo apvienību apgalvojumu, ka to statuss ir pielīdzināms sarunu veicēja statusam minētā sprieduma izpratnē, kas tādējādi tām piešķirot locus standi.

161.

Apvienības loma procedūrā, kuras rezultātā ir pieņemts tiesību akts LESD 263. panta izpratnē, patiešām var pamatot šīs apvienības celtās prasības pieņemamību, lai gan minētais akts tās locekļus nav skāris tieši un individuāli, it īpaši ja šis akts ir ietekmējis apvienības kā sarunu partnera situāciju ( 23 ).

162.

Tomēr, ņemot vērā, ka 1993. gada 24. marta spriedums CIRFS u.c./Komisija (C‑313/90, EU:C:1993:111) šajā lietā nebija piemērojams, uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

163.

Proti, ir jāatgādina, ka lietā, kurā ir taisīts minētais spriedums, CIRFS bija Komisijas sarunu partnere saistībā ar “disciplīnas” ieviešanu atbalstu jomā sintētisko šķiedru nozarē, kā arī šīs disciplīnas paplašināšanu un pielāgošanu, un aktīvi iesaistījās sarunās ar Komisiju procedūrā pirms tiesvedības, it īpaši tai iesniedzot rakstveida apsvērumus un uzturot ciešus kontaktus ar šīs iestādes dienestiem ( 24 ).

164.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru lieta, par kuru ir pieņemts 1993. gada 24. marta spriedums CIRFS u.c./Komisija (C‑313/90, EU:C:1993:111), līdz ar to attiecās uz īpašu situāciju, kurā prasītājai bija sarunu veicēja stāvoklis, kas bija skaidri ierobežots un cieši saistīts ar pašu lēmuma priekšmetu, tādējādi prasītāja bija faktiskā situācijā, kurā tā bija individuāli izcelta salīdzinājumā ar visām citām personām ( 25 ), proti, faktiskā situācijā, kas ir paredzēta procedūrās saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu un ko Tiesa pati bija kvalificējusi kā specifisku, pat kā izņēmuma situāciju ( 26 ).

165.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86. punktā ir pamatoti nospriedusi, ka GE un RFA nekādi nav pierādījušas, ka tās kā tādas ražošanas nozares profesionālās pārstāves, uz kuru var attiekties Padomes noteiktie antidempinga pasākumi, būtu situācijā, kas ir līdzīga sarunu veicēja izņēmuma situācijai, kura ir pamatā 1993. gada 24. marta spriedumam CIRFS u.c./Komisija (C‑313/90, EU:C:1993:111).

166.

Tātad ierosinu noraidīt trešo iebildumu, kā arī pretapelācijas sūdzības pirmo pamatu pilnībā.

167.

Gadījumā, ja Tiesa pretēji manam ierosinājumam nolemtu noraidīt Padomes apelācijas sūdzības pirmo pamatu, šajā stadijā ir pakārtoti jāizvērtē šīs apelācijas sūdzības otrais un trešais pamats, kuri abi attiecas uz Vispārējās tiesas izspriesto strīdu pēc būtības.

168.

Iesākumā Padome norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 174.–246. punktā izvērstās analīzes beigās Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka iestādēm bez jebkāda izņēmuma bija pienākums antidempinga maksājuma apmēru individuāli aprēķināt katram izlasē iekļautajam ražotājam. Tā uzskata, ka ne PTO Antidempinga nolīgumā, ne Pamatregulas 9. panta 5. punktā neesot prasīts iestādēm paveikt neiespējamo, ņemot vērā, ka bioetanola ražošanas nozares struktūras un darbības veida dēļ vienkārši neesot iespējams aprēķināt individuālu starpību četriem izlasē iekļautajiem ražotājiem, ko pārstāv GE un RFA.

169.

Apelācijas sūdzības otrais pamats būtībā ir sadalīts trīs daļās. Pirmā daļa attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, uzskatot, ka ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu tiek īstenots PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pants un tas ir jāinterpretē atbilstīgi šīm normām, kas esot contra legem interpretācija. Otrā pamata otrajā daļā Padome pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir sagrozījusi Pamatregulas 9. panta 5. punktā ietverto jēdzienu “piegādātājs”, to attiecinot uz četriem izlasē iekļautajiem Amerikas bioetanola ražotājiem. Visbeidzot, trešajā daļā Padome pārmet Vispārējai tiesai kļūdainu formulējuma “nav iespējams” interpretāciju Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē.

170.

Padome uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, interpretējot Pamatregulas 9. panta 5. punktu PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. panta gaismā, šajā ziņā balstīdamās uz Savienības likumdevēja nodomu, kas esot pausts ar 2012. gada grozījumiem šajā regulā, kuri ir izdarīti, lai īstenotu PTO Strīdu izšķiršanas padomes Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija lēmumu lietā EK‑Savienotājelementi (WT/DS397/AB/R) (turpmāk tekstā – “ziņojums par Savienotājelementu lietu”).

171.

Vispirms – Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 174.–184. punktā konstatējot, ka ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu tiek īstenots PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pants, kā arī 6.10. pants. PTO Antidempinga nolīguma 6.10. panta īstenošana esot nevis Pamatregulas 9. panta 5. punkta normu, bet gan tās 9. panta 6. punkta un 17. panta normu mērķis. Padome uzsver, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 178. un 179. punktā esot šajā ziņā pamatojusies uz to, ka ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 765/2012 (2012. gada 13. jūnijs), ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis ( 27 ), ir labots Pamatregulas 9. panta 5. punkts, jo tas bija pretrunā PTO Antidempinga nolīguma 6.10., 9.2. un 18.4. pantam, kā ir konstatēts ziņojumā par Savienotājelementu lietu. Tomēr Padome uzskata, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta mazsvarīgais grozījums ar Regulu Nr. 765/2012 nevarot pamatot secinājumu, ka šīs tiesību normas sākotnējā redakcijā ir bijusi pausta Savienības apņemšanās transponēt tās tiesību sistēmā PTO Antidempinga nolīguma 6.10., 9.2. un 18.4. pantu.

172.

Turpinot – Padome apgalvo, ka esot atšķirība starp Pamatregulas 9. panta 5. punkta un PTO Antidempinga nolīguma 9.2. panta formulējumu, jo [šī nolīguma] normā esot paredzēts tikai pienākums “nosaukt” piegādātājus, nevis “noteikt [katra piegādātāja] maksājumu”. Tātad uz PTO Antidempinga nolīguma pārkāpumu, kas ir konstatēts ziņojumā par Savienotājelementu lietu, kura attiecās tikai uz importu no valstīm bez tirgus ekonomikas, nevarot atsaukties, pamatojoties uz 1991. gada 7. maija spriedumu Nakajima/Padome (C‑69/89, 26.–31. punkts).

173.

Visbeidzot, Padome apgalvo, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta interpretācija atbilstīgi PTO Antidempinga nolīguma 9.2. un 6.10. pantam, ko Vispārējā tiesa veica pārsūdzētā sprieduma 227.–233. punktā, esot contra legem. Proti, Pamatregulas 9. panta 5. punkta uzbūve, izstrādāšanas vēsture un formulējums skaidri norādot uz to, ka Savienības likumdevējs esot vēlējies atļaut izmeklēšanas iestādei noteikt valsts līmeņa maksājuma apmēru, nevis individuālu maksājuma apmēru gadījumos, kad individuālu maksājuma apmēru “nav iespējams” noteikt, un ne tikai izlases veidošanas gadījumā. Tātad Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 227.–233. punktā nospriežot, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta formulējums nekādi neliedz interpretēt formulējumu “nav iespējams” atbilstoši PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantam, esot pārsniegusi atbilstīgas interpretācijas robežas.

174.

Komisija pievienojas Padomes argumentiem, vienlaikus atzīstot “tuvu līdzību” starp Pamatregulas 9. panta 5. punkta un PTO Antidempinga nolīguma 9.2. panta formulējumu. Savā replikas rakstā tā piebilst, ka Tiesa 2016. gada 4. februāra spriedumā C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 85.–92. punkts) ir atzinusi, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta mērķis nav izpildīt PTO noteikumus, tādējādi visi apvienību argumenti esot lemti neveiksmei.

175.

Pirmkārt, GE un RFA iebilst, ka Vispārējā tiesa, nospriežot, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Pamatregulas 9. panta 5. punktu, ir parādījis savu nodomu izpildīt konkrētu pienākumu, ko [Savienība] ir uzņēmusies PTO Antidempinga nolīguma ietvaros, esot konstatējusi faktu, kura apšaubīšana no Padomes puses apelācijas stadijā neesot pieņemama.

176.

Otrkārt, šīs apvienības apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pareizi nospriedusi, ka, ņemot vērā Regulu Nr. 765/2012, ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu ir īstenots PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pants. Ja tā nebūtu, pieļaujama būtu tikai tieša norāde.

177.

GE un RFA apstrīd arī to, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta interpretācija atbilstīgi PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantam esot contra legem. No ziņojuma par Savienotājelementu lietu 339. punkta skaidri izrietot, ka izņēmumi no pienākuma noteikt individuālas antidempinga starpības ir saistīti ar gadījumu, kad izmeklēšanas iestāde izmanto pārbaudes izlasi.

178.

Vispirms ir jāatgādina, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmās daļas redakcijā, kas ir piemērojama šajā lietā, ir noteikts, ka “preču importam no visiem avotiem, par kuru konstatēts, ka tas ir imports par dempinga cenām un nodara kaitējumu, ikreiz piemēro attiecīgu antidempinga maksājumu, nepieļaujot diskrimināciju, ja vien tas nav imports no avotiem, kuru piedāvātās saistības ir pieņemtas saskaņā ar [šīs regulas] noteikumiem. Ar regulu, ar ko piemēro maksājumu, nosaka katra piegādātāja maksājumu vai arī, ja tas nav iespējams, parasti [šīs pašas regulas] 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta minētajos gadījumos nosaka attiecīgās piegādātājvalsts maksājumu” ( 28 ).

179.

PTO Antidempinga nolīguma 6.10. pantā ir paredzēts, ka “institūcijas, kā noteikums, nosaka individuālu dempinga starpību (maržu) katram izmeklēšanā esošās līdzīgās preces zināmajam attiecīgajam eksportētājam vai ražotājam. Gadījumos, kad eksportētāju, ražotāju, importētāju vai ietverto preču veidu skaits ir tik liels, ka tas padara šādu noteikšanu neiespējamu, institūcijas var aprobežot izmeklēšanu [..] līdz saprātīgam ieinteresēto pušu vai preču skaitam, izmantojot paraugus [..]”.

180.

Šī nolīguma 9.2. pantā ir noteikts, “ja antidempinga nodeva tiek piemērota kādai precei, šāda antidempinga nodeva tiek iekasēta attiecīgajā apmērā katrā gadījumā atsevišķi, nepieļaujot diskrimināciju, par šādas preces importu no visiem avotiem, kas atzīti par dempingam pakļautiem un kaitējumu radošiem, izņemot importus no tiem avotiem, no kuriem šī Līguma ietvaros pieņemti cenu labojumi. Institūcijām jānorāda attiecīgās preces piegādātājs vai piegādātāji. Ja tomēr ir iesaistīti vairāki piegādātāji no vienas un tās pašas valsts un nav iespējams nosaukt visus šos piegādātājus, institūcijas var nosaukt attiecīgo piegādātāju valsti”.

181.

Izskatāmā pamata pirmajā daļā Padome, kuru atbalsta Komisija, pārmet Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 180. punktā nospriesto, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmo daļu, esot paredzējis izpildīt konkrētu pienākumu, ko Savienība ir uzņēmusies kā PTO dalībniece, šajā gadījumā PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. panta ietvaros tā sauktās “Nakajima” judikatūras izpratnē (spriedums, 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186). Būtībā, sekojot Vispārējās tiesas argumentācijai ‐ kuru iestādes apstrīd ‐, Savienības likumdevēja (sākotnējais) nodoms izrietot no grozījumiem 9. panta 5. punkta pirmajā un otrajā daļā, kas ir izdarīti ar Regulu Nr. 765/2012 pēc ziņojuma par Savienotājelementu lietu.

182.

Iestādes arī iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa, pamatojoties uz iepriekš minēto argumentāciju, ir uzskatījusi, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 184. punktā, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkts ir jāinterpretē atbilstīgi PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantam, lai gan tās skaidri atzīst līdzību vai “tuvu līdzību”, atkārtojot Komisijas lietoto izteicienu, starp Pamatregulas 9. panta 5. punkta un PTO Antidempinga nolīguma 9.2. panta attiecīgajām tiesību normām.

183.

Tikai daļēji piekrītu Padomes un Komisijas argumentācijai.

184.

Salīdzinot Pamatregulas 9. panta 5. punkta formulējumu, kas attiecas uz antidempinga maksājuma noteikšanu, un PTO Antidempinga nolīguma 6.10. panta formulējumu, kas skar izlases procedūras izmantošanu, lai noteiktu dempinga starpību it īpaši pārāk liela ražotāju un eksportētāju skaita gadījumā, patiešām skaidri parādās, ka ar pirmo no šiem pantiem nekādi nav paredzēts transponēt otrajā ietverto konkrēto pienākumu.

185.

Apstāklis, ka saskaņā ar ziņojumu par Savienotājelementu lietu Pamatregulas 9. panta 5. punkts, ciktāl tā noteikumi attiecās uz valstīm bez tirgus ekonomikas, tika atzīts par nesavietojamu it īpaši ar PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantu, nekādi nenozīmē, ka Savienības likumdevējam būtu bijis nodoms izpildīt konkrētu pienākumu, ko Savienība ir uzņēmusies saskaņā ar PTO Antidempinga nolīguma 6.10. pantu.

186.

Līdzīga argumentācija turklāt izriet no Tiesas 2016. gada 4. februāra sprieduma C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74), kuru pasludināja dažus mēnešus pirms pārsūdzētā sprieduma, bet kurš pārsūdzētajā spriedumā nav minēts. Proti, kaut arī Tiesa minētajā spriedumā tostarp pārbaudīja ziņojumu par Savienotājelementu lietu, atgādinot ka PTO Strīdu izšķiršanas padome ir konstatējusi, ka daļa no konkrētajā laikā piemērojamajām Pamatregulas 9. panta 5. punkta normām bija nesavietojamas ar atsevišķiem PTO noteikumiem, tomēr tas neliedza Tiesai atzīt, ka privātpersona nevar atsaukties uz PTO Antidempinga nolīgumu, lai apstrīdētu regulas tiesiskumu, ar kuru ir noteikts galīgais antidempinga maksājums. Būtībā Tiesa atzina – tā kā Pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmās un otrās daļas normās ir norāde uz šīs regulas 2. panta 7. punktu, ar ko ir ieviests īpašs regulējums ar specializētām normām attiecībā uz normālās vērtības aprēķināšanu saistībā ar importu no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas, šīs tiesību normas ir minētā regulējuma neatņemama sastāvdaļa un tādējādi – likumdevēja gribas izpausme noteikt Savienības tiesību sistēmai specifisku pieeju attiecībā pret minētajām valstīm, kas ir nošķirta no PTO Antidempinga nolīguma noteikumiem ( 29 ).

187.

Tomēr es nevarētu piekrist Komisijas argumentam, ka 2016. gada 4. februāra spriedums C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74) pats par sevi būtu pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai, jo Tiesa esot atzinusi ka ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu netiek izpildīts neviens konkrēts pienākums, ko Savienība ir uzņēmusies PTO Antidempinga nolīguma ietvaros. Proti, pirmām kārtām, Tiesa šajā spriedumā ir lēmusi tikai par Pamatregulas 9. panta 5. punkta normām attiecīgajā laikā, kurās bija norāde uz iepriekš minēto īpašo regulējumu attiecībā uz valstīm bez tirgus ekonomikas, kas bija izveidots ar šīs regulas 2. panta 7. punktu. Spriedums C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74) tādējādi neskar citas vēl joprojām spēkā esošās Pamatregulas 9. panta 5. punkta normas, kas attiecas uz konkrēto lietu, it īpaši šī punkta pirmās daļas pamatdomu, saskaņā ar kuru regulā, ar ko tiek noteikts antidempinga maksājums, nosaka katra piegādātāja maksājumu vai arī, ja tas nav iespējams, attiecīgās piegādātājvalsts maksājumu – kontekstā ar trešajām valstīm bez tirgus ekonomikas.

188.

Līdz ar to, kaut arī Vispārējā tiesa, manuprāt, ir kļūdījusies, konstatējot, ka ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu tiek izpildīts konkrēts pienākums, ko Savienība ir uzņēmusies PTO Antidempinga nolīguma 6.10. panta ietvaros, tomēr Tiesas atzītais novērtējums spriedumā 2016. gada 4. februāraC & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74) nenozīmē, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību piemērošanā, uzskatot, ka ar Pamatregulas 9. panta 5. punkta pieņemšanu Savienības likumdevējs bija paredzējis izpildīt konkrētu pienākumu, ko Savienība ir uzņēmusies saskaņā ar minētā nolīguma 9.2. pantu.

189.

Tomēr šī kļūda, manuprāt, izriet no pārsūdzētā sprieduma 178.–183. punktā izklāstītās argumentācijas. Proti, no šiem pārsūdzētā sprieduma punktiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir secinājusi no Pamatregulas 9. panta 5. punkta grozījumiem, kas ir izdarīti ar Regulu Nr. 765/2012, it īpaši pēc ziņojuma par Savienotājelementu lietu pieņemšanas, ka Savienības likumdevēja nodoms, pieņemot Pamatregulas 9. panta 5. punktu tā sākotnējā redakcijā, ir bijis izpildīt konkrētu pienākumu, kas ir noteikts PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantā.

190.

Pirmkārt, tikai pamatojoties uz 2012. gada grozījumiem šajā regulā, manuprāt, ir juridiski grūti ar atpakaļejošu spēku konstatēt, ka Savienības likumdevējam, pieņemot Pamatregulu 2009. gadā, būtu bijis nodoms izpildīt konkrētu pienākumu, ko Savienība ir uzņēmusies PTO Antidempinga nolīguma ietvaros. Tieši pretēji, no attiecīgās strīdīgā Savienības tiesību akta normas ir jāvar izsecināt, ka ar to ir bijis nodoms Savienības tiesībās īstenot kādu konkrētu pienākumu, kas izriet no PTO līgumiem ( 30 ).

191.

Otrkārt, 2012. gadā izdarītie grozījumi Pamatregulas 9. panta 5. punktā, kā jau to minēju, skāra šī punkta pirmās un otrās daļas normas, kas attiecas uz specifisko regulējumu, ko saskaņā ar minētās regulas 2. panta 7. punktu piemēro dempingam no valstīm bez tirgus ekonomikas. Tātad šie grozījumi neskāra 9. panta 5. punkta pirmās daļas normas, uz kurām attiecas šī lieta.

192.

Apstāklis, ko Vispārējā tiesa savas argumentācijas pamatojumam piemin pārsūdzētā sprieduma 182. un 183. punktā, ka šie grozījumi tieši neskāra Pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmās daļas normas, nekādi nepierāda Savienības likumdevēja nodomu ar šī panta pieņemšanu nodrošināt konkrēta pienākuma izpildi, kuru Savienības ir uzņēmusies PTO Antidempinga nolīguma ietvaros. Esmu diezgan pārliecināts, ka šis apstāklis pamato tieši pretēju apgalvojumu.

193.

Tātad Vispārējā tiesa, manuprāt, 178.–183. punktā ir kļūdaini nospriedusi, ka ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu tiek nodrošināta konkrētu pienākumu izpilde, kurus Savienība ir uzņēmusies PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. panta ietvaros.

194.

Tomēr, manuprāt, ar šo kļūdu nepietiek, lai atceltu pārsūdzēto spriedumu.

195.

Proti, atbilstoši turpmāk izklāstītajam pārsūdzētā sprieduma pamatojumam, it īpaši tā 184., 193. un 227. punktā, Vispārējā tiesa, manuprāt, ir pareizi atzinusi, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta attiecīgās normas ir jāinterpretē atbilstīgi PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantam, it īpaši, ņemot vērā PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantam būtībā līdzīgo Pamatregulas 9. panta 5. punkta formulējumu.

196.

Attiecībā uz principiem ir jāatgādina, ka tas, ka starptautiskā nolīguma normai nav tiešas iedarbības, neliedz uz to atsaukties, lai atbilstīgi interpretētu atvasinātās Savienības tiesības. Tiesa būtībā jau ir nospriedusi, ka Savienības noslēgto starptautisko nolīgumu pārākums pār atvasināto Savienības tiesību normām liek šīs normas interpretēt pēc iespējas saskaņā ar šiem nolīgumiem ( 31 ), tai skaitā, kad šo nolīgumu noteikumiem nav tiešas iedarbības ( 32 ). Gan Padome, gan Komisija tam piekrīt.

197.

Tomēr atvasināta Savienības tiesību akta interpretācijas atbilstoši starptautiskam nolīgumam izmantošanas priekšnoteikums ir, ka dažādās tiesību normas ir “pēc iespējas” hermeneitiski saskanīgas.

198.

Tas nozīmē, ka interpretējamajai atvasinātajai Savienības tiesību normai ir jābūt vairākām iespējamām interpretācijām. Savukārt, ja tās nozīme ir neapstrīdama un ir pretrunā augstāka juridiska spēka starptautiskā nolīguma tiesību normas nozīmei, to nevar interpretēt saskaņā ar šo nolīguma normu, jo tikai, interpretējot contra legem ‐ kas nozīmē līdz nullei reducēt tās normatīvo saturu ‐, var panākt ar minēto nolīgumu saderīgu rezultātu ( 33 ). Tādā gadījumā atvasinātā Savienības tiesību norma būtu jāinterpretē, neņemot vērā starptautisko tiesību normu.

199.

Turklāt piebildīšu, ka, runājot par PTO nolīgumu konkrētu normu interpretāciju, atbilstoši kurām pēc iespējas ir jāinterpretē Savienības tiesības, Tiesa vairākkārt ir atsaukusies uz PTO īpašas darba grupas vai Apelācijas institūcijas ziņojumiem, lai pamatotu šādu interpretāciju ( 34 ).

200.

Pirmām kārtām, nesteidzoties šajā analīzes posmā ar Pamatregulas 9. panta 5. punkta un PTO Antidempinga nolīguma 9.2. panta formulējumu pārbaudi, konkrētajā lietā ir jākonstatē – lai pamatotu iebildumu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot contra legem interpretējusi Pamatregulas 9. panta 5. punktu, ne Padome, ne Komisija nepierāda, ka minētās regulas 9. panta 5. punkta atbilstošās normas un termini būtu noteikti jāinterpretē tieši pretēji tādām pašām normām un terminiem PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantā. Gluži otrādi, argumentējot, ka šīs Pamatregulas 9. panta 5. punkta normas un termini būtu jāinterpretē citādi, nekā to ir darījusi Vispārējā tiesa – gan šaurāk attiecībā uz terminu “piegādātāji”, gan plašāk attiecībā uz apzīmētāju “nav iespējams” –, iestādes būtībā ir noteikti atzinušas, ka šim pantam ir iespējamas vairākas interpretācijas ( 35 ). Taču tādā gadījumā, ievērojot starptautisko nolīgumu pārākumu pār atvasināto Savienības tiesību normām, prevalē konkrētā starptautiskā nolīguma noteikumiem atbilstīgā interpretācija.

201.

Otrām kārtām, ir jāuzsver, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 222. punktā atgādināja par ziņojuma par Savienotājelementu lietu 344. punktā uzsvērto “lielu atbilstību” starp PTO Antidempinga nolīguma 9.2. un 6.10. pantu, jo pēdējā no tiem ir paredzēta individuālu dempinga starpību noteikšana, kā rezultātā konkrētajām iestādēm ir pienākums piemērot individuāli noteiktus antidempinga maksājumus atbilstoši minētā nolīguma 9.2. pantā paredzētajam.

202.

Šķiet, ka iestādes, it īpaši Komisija, nekādā veidā neapgalvojot, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi ziņojumu par Savienotājelementu lietu, apstrīd argumentāciju attiecībā uz konkrēto tiesību normu formulējumu, pamatojoties uz visu šo tiesību normu vēsturisko kontekstu, uzbūvi un mērķi.

203.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šī argumenta pamatojumam Komisija ir pārrakstījusi garus fragmentus no sava Apelācijas institūcijai iesniegtā memoranda, kas ir ietverts ziņojumā par Savienotājelementu lietā, atsaucoties uz tā paša PTO Antidempinga nolīguma 9.2. panta interpretāciju, būtībā precizēdama, ka tas, ka šis pants ir palicis negrozīts, pat pēc tam, kad pēc Urugvajas raunda tika pievienots izlases veidošanas “scenārijs”, kas ir paredzēts minētā nolīguma 6.10. pantā, nozīmējot, ka šo tiesību normu, it īpaši formulējuma “nav iespējams” nozīmi, nevarēja izmainīt ar minētā 6.10. panta pieņemšanu.

204.

Taču šāda argumentācija, kas attiecas uz PTO Antidempinga nolīguma 9.2. un 6.10. panta noteikumu interpretāciju, manuprāt, nekādi nepierāda, ka atbilstīgās Pamatregulas 9. panta 5. punkta normas, neskatoties uz to formulējumu, kas ir līdzīgs minētā 9.2. panta normām, šajā ziņā noteikti bija jāinterpretē tik ļoti atšķirīgi no 9.2. panta normām, ka obligāta bija tāda atvasināto Savienības tiesību normas interpretācija, kas nav savienojama ar starptautisko tiesību normas interpretāciju.

205.

Turklāt, kā to konkrētāk izvērtēšu šo secinājumu 231. punktā, kaut arī ziņojumā par Savienotājelementu lietu Apelācijas institūcija ir bijusi piesardzīga attiecībā uz nozīmi, kāda ir piešķirama PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. panta normām, tomēr iestāžu argumentu tā ir noraidījusi. Pārsūdzētā sprieduma 223. punktā ir pareizi norādīts, ka Apelācijas institūcija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 354. punktā ir precizējusi, ka saskaņā ar PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantu iestādēm ir pienākums konkrēti norādīt katram piegādātājam piemērotos maksājumus, izņemot gadījumu, kad tas nav iespējams, ja runa ir par vairākiem piegādātājiem. Tātad Padome un Komisija tāpat kā Vispārējā tiesa mēģina no jauna apšaubīt Apelācijas institūcijas sniegto šī nolīguma interpretāciju. Taču šāda pieeja nekādi neapstiprina to argumentu, ka, interpretējot Pamatregulas 9. panta 5. punktu atbilstīgi PTO Antidempinga nolīguma 9.2. un 6.10. pantam, Vispārējā tiesa būtu maldījusies, atbalstīdama atvasināto Savienības tiesību normas interpretāciju contra legem.

206.

Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka, neskatoties uz šo secinājumu 184.–193. punktā norādītajām kļūdām tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa ir pareizi uzskatījusi, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta attiecīgās normas ir jāinterpretē atbilstīgi PTO Antidempinga nolīguma 9.2. un 6.10. pantam.

207.

Tātad ierosinu apelācijas sūdzības otrā pamata pirmo daļu noraidīt.

208.

Padome atzīst, ka pārsūdzētā sprieduma 187. punktā Vispārējā tiesa ir piemērojusi atbilstošo juridisko kritēriju, uzskatot, ka saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu un PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantu individuālais antidempinga maksājums principā būtu jāpiemēro katram “piegādātājam”. Tomēr Padome par juridiski kļūdainu uzskata Vispārējās tiesas izdarīto secinājumu pārsūdzētā sprieduma 201. punktā, saskaņā ar kuru izlasē iekļautie Amerikas ražotāji būtu jāatzīst par piegādātājiem, jo iestādes tos bija paturējušas ražotāju eksportētāju izlases sastāvā. Pirmkārt, Padome atkārto savu šī pamata pirmajā daļā izklāstīto nostāju, ka Pamatregulas 9. panta 5. punktu nevarot interpretēt PTO Antidempinga nolīguma 6.10. panta gaismā. Otrkārt, tā apgalvo, ka saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu par “piegādātāju” varot uzskatīt tikai “[importa] avot[u], par kuru konstatēts, ka t[as] īsteno dempingu un nodara kaitējumu”. Taču izlases sastāvā iekļautos Amerikas ražotājus, kuriem netika pārmesta dempinga īstenošana, nevarot atzīt par piegādātājiem, jo tie nepieņēma lēmumus par to, kuru savas produkcijas daļu eksportēt, un tiem nebija noteikta eksporta cena. Padome atgādina – lai arī izmeklēšanas iestāde šos ražotājus sākotnēji ir iekļāvusi ražotāju eksportētāju izlases sastāvā, tas noticis tikai tādēļ, ka tie izlases anketā bija kļūdaini norādījuši, ka eksportē bioetanolu.

209.

Komisija piekrīt Padomes nostājai. Tā piebilst, ka Vispārējās tiesas novērtējums pārsūdzētā sprieduma 207.–210. punktā par to, ka iestādes varēja pamatoties uz Pamatregulas 2. panta 9. punktu, esot kļūda tiesību piemērošanā. Šī tiesību norma būtībā attiecoties uz gadījumiem, kad “eksportētājs un importētājs vai trešā persona ir savstarpēji saistīti vai ir vienojušies par kompensāciju mehānismu”, kā rezultātā eksporta cenas nav vai tā ir neuzticama un tātad ražotājs faktiski eksportē ražojumu. Šo konstatējumu apstiprinot PTO Antidempinga nolīguma 9.5. pants un Pamatregulas 11. panta 4. punkts, kuri attiecas uz individuāliem maksājumiem, kas tiek piemēroti “ražotājiem attiecīgajā eksportējošā valstī, kura nav eksportējusi preci uz importētāju dalībvalsti izmeklēšanas perioda laikā”; tas atbilst situācijai, kādā atradās četri izlasē iekļautie Amerikas ražotāji.

210.

GE un RFA apgalvo, ka Padomes argumenti par jēdziena “piegādātājs” interpretāciju neesot pieņemami, jo ar tiem tiek apšaubīts Vispārējās tiesas konstatējums, ka, paturot četrus Amerikas ražotājus “ražotāju eksportētāju” izlases sastāvā, pati iestāde tos ir atzinusi par “ražojuma, attiecībā uz kuru tiek īstenots dempings, piegādātāj[iem]”. Par lietas būtību – GE un RFA uzskata, ka pretēji Padomes apgalvotajam, kura mēģinot apzināti sagrozīt Pamatregulas 9. panta 5. punkta īsto nozīmi, šo tiesību normu nevarot interpretēt tādējādi, ka “tikai tāda [importa] avotu, par kuru ir konstatēts, ka tas ir imports par dempinga cenām un nodara kaitējumu, var uzskatīt par piegādātāju”.

211.

Vispirms ir jānoraida GE un RFA izvirzītais iebildums par nepieņemamību attiecībā uz izskatāmo otrā pamata daļu sakarā ar to, ka Padomes mērķis esot apšaubīt Vispārējās tiesas sniegto faktu vērtējumu. Proti, nepavisam neaicinot Tiesu pārvērtēt strīda faktiskos apstākļus, Padome pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini kvalificējusi četrus Amerikas bioetanola ražotājus kā “piegādātājus” Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē, to interpretējot PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. panta gaismā. Šāds jautājums par faktu juridisko kvalifikāciju noteikti ir Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā.

212.

Pēc tam ir jānorāda, ka Padome neapstrīd, ka saskaņā gan ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu, gan PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantu principā katram “piegādātājam” ir piemērojams individuāls antidempinga maksājums par ražojuma importu, par kuru ir konstatēts, ka attiecībā uz to ir īstenots dempings un tas nodara kaitējumu, kā to Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 187. punktā, neatkarīgi no šī importa avotiem.

213.

Iestādes apstrīd tikai Vispārējās tiesas atzīto “piegādātāja” statusu četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem. Tās būtībā uzskata, ka pretēji Vispārējās tiesas secinājumam šāds statuss nevarot izrietēt tikai no tā, ka ražotājs ir iekļauts izlases sastāvā izmeklēšanas veikšanai un ir ar to sadarbojies.

214.

Iestādes būtībā uzskata, ka par “piegādātājiem” Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē nevar atzīt uzņēmējus, kuri neeksportē savu produkciju un kuriem nav eksporta cenas.

215.

Šī argumentācija ir cieši saistīta ar iestāžu izvirzīto argumentāciju četru konkrēto ražotāju tiešā skāruma pārbaudes ietvaros. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 198. punktā pati atsaucas uz savu vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 93.–104. punktā saistībā ar ražotāju tiešā skāruma pārbaudi, kuras noslēgumā tā būtībā secināja, ka Savienībā tiek importēts bioetanols, kura avots daļēji ir šo ražotāju produkcija, kuras importam ir piemēroti ar apstrīdēto regulu noteiktie antidempinga maksājumi.

216.

No tā izriet, ka tad, ja Tiesa atstātu spēkā Vispārējās tiesas analīzi par četru izlasē ieļauto Amerikas ražotāju vārdā pirmajā instancē celtās prasības pieņemamību, noraidot Padomes apelācijas sūdzības pirmo pamatu, Tiesai būtu arī jāapstiprina Vispārējās tiesas secinājums, ka šie četri ražotāji bija kvalificējami kā bioetanola importa, attiecībā uz kuru tiek īstenots dempings, “piegādātāji” Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē, un Padomei tiem principā bija jāaprēķina individuāla starpība, kā arī katram no tiem jānosaka individuāli antidempinga maksājumi. Proti, šādā gadījumā, manuprāt, ir acīmredzami, ka šie ražotāji ir produkcijas, kurai ir piemēroti apstrīdētajā regulā noteiktie antidempinga maksājumi, importa “avoti” atbilstoši Vispārējās tiesas konstatētajam pārsūdzētā sprieduma 198. punktā.

217.

Manuprāt, ir jānoraida Komisijas kritika par Vispārējās tiesas sniegto Pamatregulas 2. panta 9. punkta interpretāciju (skat. pārsūdzētā sprieduma 207. un 210. punktu). Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šī norma neaprobežojas tikai ar gadījumiem, kad “eksportētājs un importētājs vai trešā persona ir savstarpēji saistīti vai ir vienojušies par kompensāciju mehānismu”, līdz ar to eksporta cenas nav vai izrādās, ka tā nav ticama, un tātad ražotājs faktiski eksportē produkciju. Atbilstoši tam, ko Vispārējā tiesa uzsver pārsūdzētā sprieduma 207. un 210. punktā, Pamatregulas 2. panta 9. punkts regulē arī gadījumus, kad eksporta cenas nav, pieļaujot eksporta cenas rekonstruēšanu ( 36 ). Katrā ziņā atbilstoši tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 210. punktā, grūtībām eksporta cenas noteikšanā nav nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai konkrētiem uzņēmējiem ir jāpiemēro individuāls antidempinga maksājums.

218.

Šādos apstākļos un, ja Tiesa noraida apelācijas sūdzības pirmo pamatu, ciktāl Padome atsaucas uz tās prasības nepieņemamību, kuru GE un RFA pirmajā instancē cēla četru izlasē iekļauto Amerikas bioetanola ražotāju vārdā, manuprāt, noraidāma ir arī apelācijas sūdzības otrā pamata otrā daļa.

219.

Padome uzskata, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi Pamatregulas 9. panta 5. punktā un PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantā ietverto formulējumu “nav iespējams”.

220.

Vispārējā tiesa esot kļūdījusies tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 225. punktā nospriežot, ka “no PTO Antidempinga nolīguma [..] neizriet, ka pienākumam noteikt individuālu antidempinga maksājumu izlasē iekļautam ražotājam, kurš ir sadarbojies izmeklēšanā, pastāv izņēmums, ja iestādes uzskata, ka nespēj konstatēt tā individuālo eksporta cenu”. Proti, Vispārējās tiesas analīze šajā ziņā balstoties uz ziņojumā par Savienotājelementu lietu atzīto PTO Antidempinga nolīguma 6.10. panta interpretāciju. Taču šāda interpretācija neesot atbilstīga, jo ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu šī tiesību norma netiekot transponēta.

221.

Tas pats attiecoties arī uz Vispārējā tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 233. punktā.

222.

Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz iestāžu argumentu pēc būtības par to, ka nav iespējams noteikt eksporta cenu, kad pats ražotājs neeksportē, atzīstot tieši pretēji, ka šāda interpretācija neesot atbilstoša PTO Antidempinga nolīguma 9.2. un 6.10. pantam. Taču šāda interpretācija neatbilstot Pamatregulas 9. panta 5. punkta normām. Komisija, atgādinot, ka Padome jau ir paskaidrojusi, kādā ziņā Vispārējās tiesas sniegtā termina “nav iespējams” interpretācija pārsūdzētā sprieduma 213.–244. punktā ir pretrunā Pamatregulas 9. panta 5. punktam, plaši izklāsta, kādā ziņā tā ir pretrunā arī PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantam. Ja formulējums “nav iespējams” tiekot attiecināts tikai uz izlasē neiekļautajiem piegādātājiem, šai normai tiekot atņemta tās lietderīgā iedarbība, kuru Komisija jau esot norādījusi savā paziņojumā, kas tika iesniegts procedūrā, kuras rezultātā ir pieņemts ziņojums par Savienotājelementu lietu. Paustie argumenti ar šo ziņojumu neesot noraidīti. Pretējs apgalvojums, kuru aizstāv Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 222.–225. punktā, esot juridiski pilnīgi nepamatots.

223.

GE un RFA uzskata, ka Vispārējā tiesa nav kļūdījusies, interpretējot formulējumu “nav iespējams” Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē.

224.

Esmu jau uzsvēris, ka saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu regulā, ar kuru piemēro antidempinga maksājumu, nosaka katra piegādātāja maksājumu, izņemot, ja tas “nav iespējams”, kad tiek prasīts noteikt tikai attiecīgās piegādātājvalsts maksājumu.

225.

Saskaņā ar PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantu, ja antidempinga nodeva tiek piemērota, (izmeklēšanas) institūcijām ir jānorāda attiecīgās preces piegādātājs vai piegādātāji, izņemot gadījumā, ja ir iesaistīti vairāki piegādātāji no vienas un tās pašas valsts un “nav iespējams” nosaukt visus šos piegādātājus, tad institūcijas var nosaukt attiecīgo piegādātāju valsti.

226.

Turklāt saskaņā ar PTO Antidempinga nolīguma 6.10. pantu principā tiek prasīts, lai institūcijas noteiktu individuālu dempinga starpību katram izmeklēšanā esošās līdzīgās preces zināmajam attiecīgajam eksportētājam vai ražotājam, izņemot, ja it īpaši eksportētāju un ražotāju skaits ir tik liels, ka tas padara šādu noteikšanu “neiespējamu” – tad institūcijas izmeklēšanu var sašaurināt vai nu līdz saprātīgam ieinteresēto pušu, vai preču skaitam, izmantojot atlasi.

227.

Šajā [izskatāmā pamata] daļā Padome un Komisija būtībā pārmet Vispārējā tiesai, ka a) tā ir uzskatījusi, ka PTO Antidempinga nolīguma 6.10. pantā lietotajam formulējumam “neiespējamu” (angļu valodā “impracticable”) ir ietekme uz minētā nolīguma 9.2. pantā lietoto šī paša formulējuma [“nav iespējams”] nozīmi, un b) tā ir interpretējusi Pamatregulas 9. panta 5. punktā iekļauto formulējumu “nav iespējams” analoģiski šim pašam formulējumam, kas ir izmantots PTO Antidempinga nolīguma iepriekš minētajos pantos. Iestāžu ieskatā, saskaņā ar šādu pieeju Vispārējā tiesa, gadījumus, kad nav iespējams noteikt individuālu antidempinga maksājumu un dempinga starpību, sašaurinot tikai līdz vienai situācijai, kādā ir izlasē neiekļautie ražotāji, esot atņēmusi Pamatregulas 9. panta 5. punktam tā lietderīgo iedarbību.

228.

Iestāžu kritika par Vispārējās tiesas izklāstīto argumentāciju saistībā ar formulējuma “nav iespējams” interpretāciju un nozīmi nepārliecina.

229.

Pirmkārt, attiecībā uz PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. panta normu pārbaudi vispirms atgādinu, ka pārsūdzētā sprieduma 217.–224. punktā Vispārējā tiesa tikai pārstāsta attiecīgos ziņojuma par Savienotājelementu lietu punktus. Ne Padome, ne Komisija Vispārējai tiesai neizvirza iebildumu par minētā ziņojuma punktu sagrozīšanu, proti, par interpretāciju, kas būtu acīmredzami pretrunā dokumenta saturam ( 37 ), vai arī par tikai atsevišķu šī ziņojuma daļu izraudzīšanos, radot acīmredzami maldīgu un kļūdainu iespaidu par tā saturu ( 38 ).

230.

Turklāt piebildīšu, ka Vispārējā tiesa ir sniegusi pareizu šo ziņojuma par Savienotājelementu lietu punktu kopsavilkumu. Jo īpaši, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 220. punktā pilnīgi pareizi norādīja, ka visiem izņēmumiem no PTO Antidempinga nolīguma 6.10. panta pirmajā teikumā izteiktā vispārējā noteikuma ir jābūt paredzētiem minētajos nolīgumos. Vispārējā tiesa tāpat pārsūdzētā sprieduma 222. punktā atgādināja Apelācijas institūcijas paskaidrojumu, ka starp PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantu ir “liela atbilstība” un ka, vienlaikus lietojot tos pašus formulējumus “[padara] neiespējamu” vai “nav iespējams”, lai aprakstītu gadījumus, kad ir piemērojams izņēmums, tiek norādīts, ka abi izņēmumi attiecas uz situāciju, kurā iestāde nosaka dempinga starpības, izmantojot izlasi.

231.

Protams, arī atbilstoši Vispārējās tiesas norādītajam pārsūdzētā sprieduma 222. punktā PTO Apelācijas institūcija tāpat ir vērsusi uzmanību uz to, ka tai uzdotais jautājums nav ne par PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantā paredzētā izņēmuma apjomu, ne arī par to, vai šis, kā arī šī paša nolīguma 6.10. pantā paredzētais izņēmums tieši pārklājas ( 39 ). Vispārējā tiesa to arī parādīja pārsūdzētā sprieduma 223. punktā, ka Apelācijas institūcijas ziņojuma par Savienotājelementu lietu 354. punktā tomēr ir izdarīts secinājums, ka ar PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantu iestādēm ir noteikts pienākums precizēt katram piegādātājam piemērotos maksājumus, izņemot gadījumu, kad tas nav iespējams, ja runa ir par vairākiem piegādātājiem. Vispārējā tiesa arī pareizi atgādināja, ka ziņojuma par Savienotājelementu lietu 376. punktā Apelācijas institūcija ir precizējusi, ka PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pants neliedz izmeklēšanas iestādei noteikt vienotu dempinga starpību un vienotu [anti]dempinga maksājumu noteiktam eksportētāju skaitam, ja tā konstatē, ka tie veido vienu subjektu minēto pantu piemērošanas vajadzībām.

232.

Pārsūdzētā sprieduma 225. punktā Vispārējā tiesa visbeidzot izdarīja juridisko secinājumu no Apelācijas institūcijas sniegtās PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. panta interpretācijas ziņojumā par Savienotājelementu lietu. Vispārējā tiesa tādējādi norādīja, ka no minētā ziņojuma izriet, ka, “ja [izmeklēšanas] iestāde piemēro pārbaudi izlases veidā, kā šajā lietā, [PTO] Antidempinga nolīgumā ir paredzēts pienākums noteikt individuālas dempinga starpības un individuālus antidempinga maksājumus katram piegādātājam, kas sadarbojas izmeklēšanā, un ka izņēmumi no šī pienākuma principā ir, pirmkārt, izlasē neiekļauto ražotāju vai eksportētāju gadījumā [..] un, otrkārt, to uzņēmēju gadījumā, kuri veido vienu subjektu. No PTO Antidempinga nolīguma tomēr neizriet, ka pienākumam noteikt individuālu antidempinga maksājumu izlasē iekļautam ražotājam, kurš ir sadarbojies izmeklēšanā, pastāv izņēmums, ja iestādes uzskata, ka nespēj konstatēt tā individuālo eksporta cenu.”

233.

Lai gan iestādes noteikti nepiekrīt šādam vērtējumam, tās nekādi nepierāda, ka ar Vispārējās tiesas secinājumu, kas ir izdarīts, lasot Apelācijas institūcijas sniegto interpretāciju ziņojumā par Savienotājelementu, tiktu sagrozīta šī ziņojuma analīze, vai vismaz būtu kļūdaini interpretēts PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pants. Ir skaidri jānoraida Padomes izvirzītais arguments, ka PTO Antidempinga nolīguma 6.10. pantam neesot nozīmes [šajā gadījumā], jo šī argumenta mērķis ir vienkārši apstrīdēt ziņojumā par Savienotājelementu lietu Apelācijas institūcijas sniegto vērtējumu par šī panta un PTO Antidempinga nolīguma 9.2. panta savstarpējo sakarību. Tas pats arī attiecas uz Komisijas iebildumu, ar ko tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā PTO Antidempinga nolīguma 9.2. panta, it īpaši formulējuma “nav iespējams”, analīzi, ko Komisija ir izklāstījusi savā Apelācijas institūcijai iesniegtajā memorandā Savienotājelementu lietā. It īpaši no Apelācijas institūcijas ziņojuma 346.–348. punkta izriet, ka Apelācijas institūcija ir skaidri noraidījusi Komisijas apgalvojumu, ka “nav iespējams” (angļu valodā “impracticable”) nozīmē “neefektīvs” (angļu valodā “ineffective”) ( 40 ). Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 222. punktā atgādināja, ka Apelācijas institūcija ir konstatējusi lielu atbilstību starp PTO Antidempinga nolīguma 9.2. un 6.10. pantu, kas, manuprāt, var pilnībā pamatot Vispārējās tiesas secinājumu, ko tā ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 225. punktā.

234.

Otrkārt, attiecībā uz Pamatregulas 9. panta 5. punkta interpretāciju Vispārējā tiesa būtībā ir noraidījusi Padomes aizstāvēto apgalvojumu, ka formulējums “nav iespējams” būtu jāsaprot paplašināti, tādējādi, ka iestādēm tiek piešķirta konsekventa novērtējuma brīvība attiecībā uz iespējām atteikties no individuālu antidempinga maksājumu noteikšanas. Vispārējā tiesa atgādināja, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkts ir jāinterpretē atbilstoši PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantam, līdz ar to tas nozīmē, ka šajos trīs pantos lietotajiem formulējumiem “nav iespējams” [un “neiespējam[s]”] ir līdzīga nozīme un ka izņēmums no individuālu dempinga starpību, kā arī individuālu antidempinga maksājumu noteikšanas, uz ko attiecas šis formulējums, gadījumos, kad institūcijas ir piemērojušas pārbaudi izlases veidā, kā tas ir šajā lietā, ir iespējams tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kuri nav iekļauti izlasē un kuriem citādi nav tiesību uz individuāla antidempinga maksājuma noteikšanu (skat. pārsūdzētā sprieduma 227.–232. punktu).

235.

Tātad uzskatu, ka iestāžu argumenti ir jānoraida, ņemot vērā, pirmkārt, kā jau to norādīju atbildē uz apelācijas sūdzības otrā pamata pirmo daļu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi nospriedusi, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkts ir jāinterpretē atbilstīgi PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantam, un, otrkārt, ka iestādes nav nekādi pierādījušas, ka Pamatregulas 9. panta 5. punktā lietotā formulējuma “nav iespējams” nozīme un tvērums var būt tikai diametrāli pretējs tāda paša formulējuma PTO Antidempinga nolīguma 9.2. un 6.10. pantā nozīmei un tvērumam, kā rezultātā Vispārējā tiesa esot contra legem interpretējusi atvasināto Savienības tiesību normu.

236.

Piebildīšu, ka pretēji Komisijas tāpat paustajam apgalvojumam, ka, sniedzot šauru izņēmuma, uz kuru attiecas formulējums “nav iespējams”, interpretāciju, Vispārējā tiesa nekādā ziņā nav atņēmusi Pamatregulas 9. panta 5. punktam lietderīgo iedarbību. Proti, kā Vispārējā tiesa pati norādīja pārsūdzētā sprieduma 232. punktā, izņēmums no individuālas dempinga starpības, kā arī individuāla antidempinga maksājumu noteikšanas principa tās neiespējamības dēļ, ir piemērojams ne tikai attiecībā uz izlasē neiekļautajiem ražotājiem vai eksportētājiem, bet arī uz tiem, kuri veido vienu subjektu. Turklāt šauri interpretēt izņēmumu no Savienības tiesību normā paredzēta noteikuma, ar ko fiziskām un juridiskām personām tiek piešķirtas tiesības, atbilst Savienības Tiesas atzītai izņēmumu interpretācijas metodei. Šajā ziņā es īpaši piekrītu Vispārējās tiesas argumentam, kurš izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 228. punktā un kuru iestādes nav konkrēti kritizējušas, par to, ka “vispārīgāka” formulējuma “nav iespējams” interpretācija, kā to iesaka Padome, piešķirtu šai iestādei ārkārtīgi plašu novērtējuma brīvību attiecībā uz iespējām atteikties no individuālu antidempinga maksājumu noteikšanas.

237.

Tātad uzskatu, ka iestādes nav pierādījušas, ka, interpretējot Pamatregulas 9. panta 5. punktā lietoto formulējumu “nav iespējams” analoģiski tam pašam formulējumam, kas lietots PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantā, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

238.

Šādos apstākļos ierosinu noraidīt apelācijas sūdzības otrā pamata trešo daļu un līdz ar to – visu šo pamatu pilnībā.

239.

Padome uzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 202.–211. un 242.–245. punktā Vispārējā tiesa ir apgalvojusi, ka nav neiespējami piemērot individuālus antidempinga maksājumus, jo Komisija būtu varējusi rekonstruēt cenas, kādas piemēroja izlasē iekļautie Amerikas ražotāji. Tādējādi Vispārējā tiesa esot saturiski nepareizi konstatējusi faktus un sagrozījusi tai iesniegtos pierādījumus. Proti, tā kā nesaistītie tirgotāji/maisījumu izgatavotāji bioetanolu no vairākiem ražotājiem pirms tā eksportēšanas sajauca, neesot bijis iespējams rekonstruēt ne katra ražotāja normālo vērtību, ne eksporta cenu, un iestādes to esot pierādījušas. Tātad, tā kā ražotāju sniegtie dati neesot bijuši izmantojami dempinga starpības aprēķināšanai, Vispārējā tiesa, neievērodama šo pierādījumu par acīmredzamu neiespējamību veikt šādu aprēķinu, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

240.

Komisija uzskata, ka Padome ir skaidri un precīzi definējusi, kādā ziņā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus. Tā kā nesaistītie tirgotāji/maisījumu izgatavotāji bioetanolu no dažādiem Amerikas ražotājiem sajauca, lai iegūtu vienu maisījumu, individuālo eksporta cenu esot bijis neiespējami noteikt. Turklāt no praktiskā viedokļa nebūtu bijis jēgas noskaidrot eksporta cenu un individuālo dempinga starpību, jo muitas iestādēm nebūtu bijis nekādu līdzekļu šādas starpības piemērošanai.

241.

GE un RFA apgalvo, ka Padomes trešais pamats nav pieņemams, jo tajā nav saprotami izklāstīti to pamatojošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, pārkāpjot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu. Padome būtībā esot tikai vēlreiz atkārtojusi, ka nav iespējams aprēķināt individuālo dempinga starpību izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem, tomēr nepaskaidrojot, kādā ziņā Vispārējā tiesa, izdarīdama pretēju secinājumu, būtu sagrozījusi pierādījumus. Vienkārša bioetanola sajaukšana pirms tā eksportēšanas pati par sevi neesot pierādījums tam, ka tāds aprēķins acīmredzami nav iespējams vai nav paveicams.

242.

Pēc tam tās apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 242. un 243. pantā esot skaidri un vienkārši paskaidrojusi, kā konkrēti aprēķināt dempinga starpības gadījumos, kad ir grūtības noteikt normālo vērtību vai eksporta cenu konkrētiem ražotājiem vai eksportētājiem. Tā kā Padome neesot ne apstrīdējusi šos apsvērumus, ne arī paskaidrojusi, kādā ziņā Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi pierādījumus, tās lūdz apelācijas sūdzības pamatu noraidīt kā nepamatotu.

243.

Padome, kuru atbalsta Komisija, izvirza iebildumu Vispārējai tiesai, ka tā ir sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 242.–245. punktā nospriežot, ka Padome ir kļūdījusies, secinot, ka noteikt individuālus antidempinga maksājumus izlasē iekļautajiem Amerikas bioetanola ražotājiem “nav iespējams” Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē.

244.

Šis iebildums mani nepārliecina.

245.

Vispirms ir jāatgādina, ka Vispārējās tiesas argumentācija, kuras rezultātā tā izdara secinājumu par Padomes kļūdu, ir izklāstīta divos posmos. Pirmajā posmā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 239. un 240. punktā precizēja, ka Padome, pirmām kārtām, ir pamatojusi izņēmumu no noteikuma par individuālu dempinga starpību noteikšanu un individuālu antidempinga maksājumu piemērošanu ar citiem iemesliem, nevis ar izņēmumu saistībā ar izlasē neiekļautiem ražotājiem vai uzņēmējiem, kuri veido vienu subjektu, un, otrām kārtām, ka Padome nav norādījusi, ka tās piemērotā izņēmuma pamatā būtu cits izņēmums, kas izriet no PTO nolīgumiem. Otrajā posmā, kas ir atspoguļots pārsūdzētā sprieduma 242.–245. punktā ietvertajā vērtējumā, Vispārējā tiesa vēlreiz paskaidroja iemeslus, tostarp atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 202.–211. punktu, kādēļ iestāžu argumenti saistībā ar grūtībām noteikt normālu vērtību un eksporta cenu noteiktiem ražotājiem, kā arī ar tām, kas skar iespēju izsekot četru izlasē iekļauto Amerikas bioetanola ražotāju produkcijai, neļauj atbrīvot šīs iestādes no pienākuma aprēķināt šiem ražotājiem individuālu dempinga starpību un antidempinga maksājumu. Ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa tātad secināja, ka nekas neļāva iestādēm uzskatīt, ka konkrētajā lietā “nav iespējams” noteikt individuālus antidempinga maksājumus Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē.

246.

Lai gan Vispārējās tiesas argumentācijas pirmais posms, kas ir izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 239.–240. punktā un par ko Padome nav paudusi kritiku vai arī tā lielā mērā pārklājas ar saistībā ar apelācijas sūdzības otro pamatu izklāstīto kritiku, manuprāt, ir jānoraida, šajos pārsūdzētā sprieduma punktos ietvertais novērtējums man šķiet pietiekams, lai noraidītu apelācijas sūdzības trešo pamatu.

247.

Katrā ziņā papildus tam, ka apelācijas sūdzības trešā pamata mērķis drīzāk ir panākt, lai tiktu konstatēta kļūda argumentācijā vai Pamatregulas normu interpretācijā, nevis Vispārējās tiesas veiktu iespējamu faktu sagrozīšanu, uzskatu, ka Vispārējās tiesas apsvērumos, kas ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 242. punktā saistībā ar grūtībām noteikt normālo vērtību un eksporta cenu, šāda kļūda nav pieļauta, kā jau to norādīju šo secinājumu 217. punktā. Līdz ar to saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 239.–242. punktā izklāstīto vērtējumu, manuprāt, iespējamā faktu sagrozīšana, uz kuru Padome atsaucas apelācijas sūdzības trešajā pamatā, noteikti ir jānoraida.

248.

Līdz ar to ierosinu šo pamatu noraidīt.

249.

Šo secinājumu 102. un 142. punktā precizēju attiecīgi, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa, kā arī pretapelācijas sūdzības otrā pamata otrā daļa ir jāapstiprina. Tātad pārsūdzētais spriedums, manuprāt, tiktāl ir jāatceļ.

250.

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

251.

Uzskatu, ka Tiesa var izlemt par Padomes apstrīdētās prasības pieņemamību, kuru pirmajā instancē cēla GE un RFA četru izlasē iekļauto Amerikas bioetanola ražotāju vārdā. Šajā ziņā, manuprāt, ir pietiekami konstatēt, ka GE un RFA celtā prasība nav pieņemama, jo šīs apvienības nav pierādījušas, ka ar apstrīdēto regulu piemērotie antidempinga maksājumi minētos ražotājus skāra tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

252.

Turpretī attiecībā uz GE un RFA tiesībām celt prasību Murex un CHS vārdā, ņemot vērā, ka tiesvedībā pirmajā instancē lietas dalībnieki nav pilnīgi skaidri definējuši savu nostāju, it īpaši jautājumā par to, vai šie divi nesaistītie tirgotāji/maisījumu izgatavotāji ar apstrīdēto regulu ir skarti tieši, tiesvedības stadija neļauj pieņemt nolēmumu lietā šajā jautājumā.

253.

Līdz ar to uzskatu, ka šī lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā taisītu spriedumu par prasības pieņemamību, kuru GE un RFA ir cēlušas Murex un CHS vārdā un attiecīgā gadījumā – par visiem atbilstīgajiem pamatiem pēc būtības.

254.

Šādos apstākļos lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

255.

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai lemt šādi: