1.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regula (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi ( 3 ), kas stājās spēkā 2012. gada 16. augustā, saskaņā ar šīs regulas 84. panta otro daļu ir piemērojama, izņemot dažus vispārējus noteikumus, sākot no 2015. gada 17. augusta.

2.

Tiesai pirmo reizi ( 4 ) tiek uzdots jautājums par to, kā ir interpretējami Regulas Nr. 650/2012 noteikumi un it īpaši izņēmumi, kas paredzēti šīs regulas 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktā, ar kuriem no šīs regulas piemērošanas jomas tiek izslēgta “in rem tiesību būtība” un “nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā” ( 5 ).

3.

Manas pārdomas attieksies uz ļoti delikātu jautājumu, proti, par mantojuma tiesību un in rem tiesību piemērošanas jomas robežu noteikšanu, par ko ir notikušas daudzas diskusijas, kas, gluži tāpat kā doktrīnā ( 6 ), ir uzsvērts Komisijas rakstveida apsvērumos ( 7 ).

4.

Konkrēti pamatlietā ir jānosaka, vai ar tiesību normām, kurās ir izslēgta attiecīgā īpašuma atrašanās vietas tiesību aktu piemērošana, var tikt pamatots atteikums atzīt in rem sekas tiešajam (vindikācijas) legātam, ar kuru tiesības uz īpašumu legātāram tiek tieši nodotas pie mantojuma atklāšanās, ja tas attiecas uz īpašumtiesībām uz nekustamo īpašumu, kas atrodas dalībvalstī, kuras tiesību aktos nav šādas legātu formas, bet vienīgi netiešie (damnācijas) legāti. Saskaņā ar šo tiesību normu mantiniekam tiesības uz īpašumu ir jānodod legātāram, tādējādi tam piešķirot tiesības pieprasīt legāta izpildi.

5.

Vispirms izskaidrojot, kādu iemeslu dēļ ir jānoraida iebildumi par nepieņemamību, mēs redzēsim, kādēļ ir pamatoti uzskatīt:

6.

Tādējādi es ieteikšu uz uzdoto jautājumu atbildēt noliedzoši.

7.

Regulas Nr. 650/2012 preambulas 7., 9., 15., 16., 18., 19., 37. un 67. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

8.

Šīs regulas 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Šo regulu piemēro mirušo atstātā mantojuma mantošanai. To nepiemēro nodokļu, muitas vai administratīvos jautājumos.

2.   No šīs regulas darbības jomas ir izslēgti šādi jautājumi:

[..]

9.

Saskaņā ar minētās regulas 21. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts vispārīgs noteikums par mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem:

“Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, mantošanai kopumā piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā bija mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī.”

10.

Regulas Nr. 650/2012 22. panta “Piemērojamo tiesību aktu izvēle” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Persona kā tiesību aktus, kas reglamentē tās atstāto mantojumu kopumā, var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.

[..]

2.   Tiesību aktu izvēli skaidri izdara paziņojumā pēdējās gribas rīkojuma veidā, vai arī tā izriet no šāda rīkojuma noteikumiem.”

11.

Regulas 23. panta “Piemērojamo tiesību aktu darbības joma” 1. punktā un 2. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts:

“1.   Tiesību akti, kas noteikti saskaņā ar 21. vai 22. pantu, reglamentē mantošanu kopumā.

2.   Minētie tiesību akti jo īpaši reglamentē:

[..]

12.

Saskaņā ar minētās regulas 31. pantu “In rem tiesību pielāgošana”:

“Ja persona atsaucas uz in rem tiesībām, uz ko tā ir tiesīga saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem, bet tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā uz šīm tiesībām atsaucas, attiecīgās in rem tiesības nav zināmas, minētās tiesības vajadzības gadījumā un iespēju robežās pielāgo vislīdzvērtīgākajām in rem tiesībām minētās valsts tiesību aktos, ņemot vērā konkrēto in rem tiesību mērķus un nolūkus un to radītās sekas.”

13.

Regulas Nr. 650/2012 V nodaļa attiecas uz publiskiem aktiem un tiesas izlīgumiem.

14.

Saskaņā ar šīs regulas 59. panta “Publisku aktu akceptēšana” 1. punktu “kādā dalībvalstī sastādītam publiskam aktam citā dalībvalstī ir tāds pats pierādījuma spēks, kāds tam ir izcelsmes dalībvalstī, vai vistuvāk pielīdzināmais spēks – ar noteikumu, ka tas nav acīmredzami pretrunā attiecīgās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (ordre public)”.

15.

Šīs regulas VI nodaļā, kas attiecas uz Eiropas mantošanas apliecību, 62. pantā “Eiropas mantošanas apliecības izveide” ir noteikts:

“1.   Ar šo regulu tiek izveidota Eiropas mantošanas apliecība [..], ko izdod izmantošanai citā dalībvalstī un kam ir 69. pantā uzskaitītās sekas.

2.   [Eiropas mantošanas] apliecības izmantošana nav obligāta.

[..]”

16.

Regulas Nr. 650/2012 63. panta “[Eiropas mantošanas] apliecības mērķis” 1. punktā un 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:

“1.   [Eiropas mantošanas] apliecību paredzēts izmantot mantiniekiem, legātāriem, kam ir tiešas mantošanas tiesības, un testamentu izpildītājiem vai mantojumu pārvaldniekiem, kam citā dalībvalstī jāatsaucas uz savu statusu vai attiecīgi jāīsteno savas tiesības kā mantiniekiem vai legātāriem un/vai savas pilnvaras kā testamentu izpildītājiem vai mantojuma pārvaldniekiem.

2.   Jo īpaši [Eiropas mantošanas] apliecību var izmantot, lai apliecinātu vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem apstākļiem:

[..]

17.

Šīs regulas 68. pantā “[Eiropas mantošanas] apliecības saturs”, kas ietilpst tajā pašā nodaļā, ir noteikts:

“[Eiropas mantošanas] apliecībā ietver šādu informāciju, ciktāl tas ir vajadzīgs mērķim, kuram to izdod:

[..]

[..].”

18.

Minētās regulas 69. panta “[Eiropas mantošanas] apliecības spēks” 2. un 5. punktā ir noteikts:

“2.   Tiek pieņemts, ka [Eiropas mantošanas] apliecībā precīzi uzrādīti apstākļi, kuri konstatēti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem. Tiek uzskatīts, ka personai, kura [šajā] apliecībā minēta kā mantinieks, legātārs, testamenta izpildītājs vai mantojuma pārvaldnieks, ir apliecībā minētais statuss un/vai ir tiesības vai pilnvaras, kas norādītas apliecībā, bez nekādiem citiem nosacījumiem un/vai ierobežojumiem, kas saistīti ar minētajām tiesībām vai pilnvarām, kā vien tie, kas norādīti [Eiropas mantošanas] apliecībā.

[..]

5.   [Eiropas mantošanas] apliecība ir derīgs dokuments, lai mantojamo īpašumu reģistrētu attiecīgajā dalībvalsts reģistrā, neskarot 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktu.”

19.

Saskaņā ar Kodeks Cywilny (Civilkodekss, turpmāk tekstā – “Civilkodekss”) 981.1 panta 1. punktu:

“Testamentā, kas noformēts kā notariāls akts, mantojuma atstājējs var noteikt, ka konkrēta persona saņem legāta priekšmetu ar mantojuma atklāšanās brīdi (vindikācijas legāts).”

20.

Saskaņā ar šā panta 2. punkta 2) apakšpunktu:

“Šāda legāta priekšmets tostarp var būt:

[..]

[..]”

21.

Civilkodeksa 968. pants attiecas uz “netiešo (damnācijas) legātu”, kurā testators var izvēlēties jebkādu likumīgu testamenta formu, tostarp pašrocīgi rakstītu testamentu.

22.

Saskaņā ar 1991. gada 14. februāraustawa Prawo o notariacie (Notariāta likums, turpmāk tekstā – “Notariāta likums”) ( 8 ), ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2013. gada 13. decembra likumu ( 9 ), 81. pantu notāram ir jāatsaka īstenot prettiesisku notariālo aktu.

23.

Notariāta likuma 83. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja persona, uz kuru attiecas atteikums, iesniedz pārsūdzību, atteikums īstenot notariālo aktu tiek pārbaudīts. Prasību vispirms pārbauda pats notārs, kurš to var atzīt par pamatotu un izdot prasīto aktu. Ja pats notārs neapmierina prasību, to izskata notāra darbības vietas Sąd Okręgowy (apgabaltiesa, Polija). Saskaņā ar valsts judikatūru Sąd Okręgowy (apgabaltiesa) spriedumu taisa otrajā instancē.

24.

Polijas valstspiederīgā Aleksandra Kubicka, kura ir divu vēl nepilngadīgu bērnu māte, kuri piedzimuši viņas laulībā ar Vācijas pilsoni, kopā ar šo personu ir līdzīpašniece nekustamajam īpašumam, kurš atrodas Frankfurtē pie Oderas (Vācija) un kurā ģimene dzīvo.

25.

Lai sastādītu savu testamentu, A. Kubicka vērsās pie notāra, kura darbības vieta ir Slubicē [Słubice] (Polija). Viņa ir izteikusi vēlēšanos, lai viņas vīrs mantojuma atklāšanās brīdī saņemtu viņai piederošās tiesību daļas viņu kopīgajā nekustamajā īpašumā. Viņa izvēlējās sastādīt tiešo (vindikācijas) legātu, kāds ir paredzēts Polijas mantojuma tiesībās, proti, Civilkodeksa 981.1 pantā. Attiecībā uz pārējo īpašumu viņa vēlējās saglabāt likumā noteikto mantošanas kārtību, atbilstoši kurai viņas vīrs un bērni mantojumu saņemtu vienādās daļās.

26.

Atsaucoties uz Notariāta likuma 81. pantu, notāra palīgs Marcin Margoński atteicās sastādīt testamentāru aktu ar tiešo (vindikācijas) legātu.

27.

Lai pamatotu, ka šāds legāts būtu pretrunā Vācijas tiesību aktiem, doktrīnai un judikatūrai par in rem tiesībām un zemesgrāmatas turēšanai, un to, ka viņam tas ir jāņem vērā saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktu un 31. pantu, šis notāra palīgs norādīja:

28.

Notāra palīgs savu analīzi pamatoja, arī atgādinot Vācijas likuma, ar kuru tiek īstenota Regula Nr. 650/2012, proti, 2015. gada 29. jūnijaInternationales Erbrechtsverfahrensgesetz (Likums par procedūrām saistībā ar starptautiskajām mantošanas tiesībām) ( 10 ) pamatus, kur ir šāda rindkopa: “Savukārt Vācijas tiesībās nepastāv tiešais, vindikācijas, legāts, tāpēc nav obligāti to atzīt [šīs] regulas ietvaros [tās pašas regulas 1. panta 2. punkta k) apakšpunkts]. Vācijas tiesībās līdz šim šāds legāts tika pielāgots, lai pārveidotu to tiesībās, kas izriet no saistību tiesībām (netiešais, damnācijas, legāts). [Minētās] regulas 31. pants šajā situācijā neko nemaina.”

29.

Apgalvojot, ka ne ar vienu no Regulas Nr. 650/2012 tiesību normām tiešā (vindikācijas) legāta, kas paredzēts saskaņā ar viņas izvēlēto tiesību aktu, in rem seku neatzīšana nav pamatota, A. Kubicka notāra palīgam iesniedza pārsūdzību.

30.

Tā kā pēdējais minētais apstiprināja savu atteikumu sastādīt notariālu aktu, A. Kubicka cēla prasību iesniedzējtiesā.

31.

Iesniedzējtiesa uzskatīja, ka ir aicināta novērtēt, cik lielā mērā sekas, kas izriet no mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem, var tikt ierobežotas ar mantas atrašanās vietas tiesību aktiem.

32.

Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Gorzowie Wielkopolskim (Gožovas Velkopolskas apgabaltiesa, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunkts, 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts vai 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir atļauts atteikties atzīt in rem sekas tiešajam (vindikācijas) legātam (legatum per vindicationem), kas paredzēts mantojuma tiesību aktos, ja šis legāts attiecas uz īpašuma tiesībām uz nekustamu īpašumu, kas atrodas dalībvalstī, kuras tiesībās nepastāv legāta ar tiešām in rem sekām institūts?”

33.

Vācijas un Ungārijas valdības savos rakstveida apsvērumos izvirzīja iebildumu par prejudiciālā jautājuma nepieņemamību, jo tas esot hipotētisks.

34.

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “LESD 267. pantā paredzētā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments. No tā izriet, ka tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var, ņemot vērā katras lietas īpatnības, izvērtēt gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, gan to, cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Līdz ar to gadījumā, ja valsts tiesas uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. Tomēr Tiesa var noraidīt kādas valsts tiesas uzdotu jautājumu tajā gadījumā, ja šī Savienības tiesību interpretācija acīmredzami nav saistīta ar pamatlietas faktiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav ziņu par faktiskajiem vai juridiskajiem apstākļiem, kas ir nepieciešami, lai sniegtu nolēmumu par uzdotajiem jautājumiem” ( 11 ).

35.

Ungārijas valdība aicināja Tiesu neatbildēt uz prejudiciālo jautājumu, jo tas attiecoties uz atteikumu atzīt legāta ietekmi uz in rem tiesībām, ko Vācijas iestāde, kas atbildīga par zemesgrāmatas uzturēšanu, vēl nav izteikusi, jo testatores nāve vēl nav iestājusies. Šī valdība uzskata, ka šajā jautājumā ir jāpieprasa vien Polijas un Vācijas valsts tiesību normu par legātu interpretācija, lai noteiktu attiecību starp tām.

36.

Atsaucoties uz Regulas Nr. 650/2012 preambulas 7. apsvērumu, es norādu, ka tā ir paredzēta, lai Eiropas Savienības pilsoņiem atvieglotu viņu mantojuma organizēšanu un efektīvi nodrošinātu mantinieku un legātāru tiesības. Tādējādi jautājumi attiecībā uz situācijām, kurās ir ierobežotas testatora tiesības sastādīt testamentu, ir pieņemami. Tāpat tiesiskās noteiktības prasības dēļ nav iedomājams, ka jautājums varētu būt izskatāms vienīgi tad, kad mantojums ir atklājies, ja interpretācijas sarežģījumi rodas akta sagatavošanas stadijā.

37.

Vācijas valdība norāda, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka tai ir jāpārbauda prasītājas izvēlētā akta prettiesiskums, ņemot vērā Notariāta likuma 81. pantu, tomēr neprecizējot, kāds rezultāts saskaņā ar Polijas tiesībām būtu gadījumā, ja Vācijas tiesībās nebūtu atzīts tiešais (vindikācijas) legāts.

38.

Taču es norādu, ka notāra pienākums atteikties sastādīt aktu, kas ir pretrunā likuma prasībām, – kā ir ticis atgādināts arī tiesas sēdē – ir jāsaprot plaši. Attiecībā uz valsts amatpersonu tas noteikti ietver pienākumu sniegt padomu un pārbaudīt akta efektivitāti, ņemot vērā attiecīgās personas izvirzīto mērķi.

39.

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatlietā runa ir par testatores vēlmi organizēt tiešu mantas nodošanu, pēc viņas nāves nekārtojot nekādas citas formalitātes.

40.

Iesniedzējtiesas veiktās Vācijas materiālo tiesību normu analīzes, saskaņā ar kuru tiesību, kas īstenotas saistībā ar nekustamo īpašumu Vācijā, tiešais (vindikācijas) legāts nevarot radīt sekas, atbilstība ir tikusi apstiprināta ( 12 ).

41.

Tā kā iesniedzējtiesā ir apstrīdēts notāra atteikums sastādīt šādu aktu, kāds ir paredzēts testatores izvēlētajos tiesību aktos, bet nepastāv nekustamā īpašuma atrašanās vietas valsts tiesību aktos, ir uzskatāms, ka lūgums sniegt interpretāciju nav hipotētisks.

42.

Tādējādi, manuprāt, prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

43.

Pamatlieta attiecas uz Polijas pilsones A. Kubicka īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu Vācijā nodošanu pēc viņas nāves ar legāta sekām.

44.

Saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 1. pantu un 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu šis pēdējās gribas rīkojums ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.

45.

Principā šādas nodošanas kārtībai vajadzētu būt pakļautai A. Kubicka izvēlētajām mantojuma tiesībām. Piemērojot šīs regulas 22. pantu, sava mantojuma kopuma pārvaldībai viņa var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonība viņai ir izvēles izdarīšanas brīdī. Minētās regulas 23. panta 2. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts, ka šīs tiesības it īpaši reglamentē tiesību, kas veido mantojumu, nodošanu legātāriem. Šo analīzi apstiprina tās pašas regulas 42. apsvērums, saskaņā ar kuru “tiesību aktiem, kas noteikti kā mantošanai piemērojamie tiesību akti, būtu jāreglamentē mantošana no mantojuma atklāšanās brīža līdz brīdim, kad labuma guvējiem, kas noteikti saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem, nodod īpašumtiesības uz mantu, kas veido daļu no mantojuma. [..]”.

46.

Ar šo legātu A. Kubicka vēlas legātāram nodot savu daļu no pilnajām īpašumtiesībām uz īpašumu, proti, in rem tiesības, kas pastāv abās attiecīgajās juridiskajās sistēmās, atbilstoši tam, ko viņa īsteno šobrīd.

47.

Tātad tiešā (vindikācijas) legāta, nevis netiešā (damnācijas) legāta izvēle nemaina tiesību, kas tiks īstenotas attiecībā uz īpašumu, saturu. Ar to vienīgi tiek organizēta in rem tiesību tieša nodošana netiešas nodošanas vietā, radot in personam tiesības par labu legātāram.

48.

Pretēji tam, ko apgalvo Vācijas valdība, izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunktā, neattiecas uz šo nodošanas kārtības atšķirību. Vienīgi in rem tiesību būtības un skaita noteikšanai ir jābūt pakļautai tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas nekustamais īpašums, kā tas ir ļoti skaidri precizēts šīs regulas preambulas 15. apsvērumā.

49.

Tāpēc atsauci uz minētās regulas 1. panta 2. punkta k) apakšpunktu var izslēgt no apspriedes tās piemērošanas jomas dēļ.

50.

Līdz ar to tas pats attiecas uz Regulas Nr. 650/2012 31. pantu, kurš saskaņā ar tā noteikumiem ir piemērojams vienīgi gadījumos, kad “persona atsaucas uz in rem tiesībām, uz ko tā ir tiesīga saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem, bet tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā uz šīm tiesībām atsaucas, attiecīgās in rem tiesības nav zināmas”.

51.

Tāpēc atliek vien pārbaudīt pēdējo tālāk izklāstīto punktu, kuru Vācijas valdība ir norādījusi kā noteicošo ( 13 ): vai šīs regulas 1. panta 2. punkta l) apakšpunktā minētais izņēmums var ierobežot mantojuma tiesību ietekmi uz mantas nodošanu, kāda tā ir definēta minētās regulas 23. panta [2. punkta] e) apakšpunktā?

52.

Citiem vārdiem sakot, vai tad, ja saskaņā ar testatora izvēlētajiem mantojuma tiesību aktiem mantinieks ir kļuvis par nekustamā īpašuma īpašnieku un tas ir jāreģistrē citas dalībvalsts zemesgrāmatā, tas var būt pretrunā valsts, kurā atrodas manta, tiesību aktiem, kuros ir paredzēti atšķirīgi materiāltiesiskie nosacījumi, lai varētu veikt šo tiesības veidojošo reģistrāciju?

53.

Atbildes elementus var secināt no Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta 1) apakšpunkta noteikumu un šīs regulas mērķu analīzes.

54.

Vispirms diskusijas vajadzībām šeit vēlreiz atgādinu, ka saskaņā ar minētās regulas 1. panta 2. punkta l) apakšpunktu no šīs regulas piemērošanas jomas ir izslēgta “nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā”.

55.

Regulas Nr. 650/2012 preambulas 18. apsvērumā ir precizēta tās darbības joma, kas attiecībā uz izslēgšanu ir jāsaprot šauri: “[..] tas, ar kādiem juridiskiem nosacījumiem un kā jāveic reģistrācija (attiecībā uz nekustamo īpašumu – lex rei sitae) un kuru iestāžu, piemēram, zemesgrāmatu nodaļu vai notāru, ziņā ir pārbaudīt, vai ir izpildītas visas prasības un ka iesniegtā vai sagatavotā dokumentācija ir pietiekama vai ka tajā ir iekļauta vajadzīgā informācija, būtu jānosaka pēc tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais reģistrs. [..] Jo īpaši Eiropas mantošanas apliecībai, kas izdota saskaņā ar šo regulu, vajadzētu būt derīgam dokumentam, lai mantojamo īpašumu varētu reģistrēt kādas dalībvalsts reģistrā. [..] Kompetentā iestāde personai, kas piesakās reģistrācijai, var norādīt, kā var iesniegt trūkstošo informāciju vai dokumentus.”

56.

Kā ir norādījusi tostarp Spānijas valdība un Komisija ( 14 ), juridiskās prasības, kas noteiktas šajā tiesību normā, cita starpā attiecībā uz reģistrēšanas termiņu un formas prasībām, ir paredzētas, lai nodrošinātu drošību, kas raksturīga jebkurai tiesību nodošanas reģistrācijas formai. Un tas ir tieši tāpēc, lai veicinātu šo prasību, kas neattiecas uz in rem tiesību nodošanas materiāltiesiskajiem nosacījumiem, apmierināšanu un dokumentu, kas saistīti ar Eiropas mantošanas apliecības izdošanu, apriti ( 15 ).

57.

Šajā analīzes posmā jau varētu uzskatīt, ka minētās regulas 1. panta 2. punkta l) apakšpunkta noteikumi nav interpretējami kā tādi, kas ļauj pamatot legāta, kam piemēro izvēlētos mantojuma tiesību aktus, seku atzīšanas atteikumu.

58.

Taču, kā norāda Vācijas valdība, vai var tikt paredzēts pretējs risinājums, atsaucoties uz šī panta teikuma pēdējo daļu, proti, “ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā”?

59.

Šīs pašas regulas preambulas 19. apsvērumā ir ļoti skaidri norādīta šo noteikumu nozīme. Tajā ir skaidri skarts jautājums par to, vai reģistrācijai ir deklaratīva vai tiesības veidojoša iedarbība. Arī iegūšanas brīdis ir minēts kā piemērs, kas ir izslēgts no mantojuma tiesību aktu piemērošanas jomas.

60.

Nevar būt runa par to, ka reģistrācijas prasība visos gadījumos varētu tikt noteikta kā nosacījums in rem tiesību iegūšanai. Šī atruna noteikti jākombinē ar mantojuma tiesību vienotības principu, kas paredzēts Regulas Nr. 650/2012 23. panta 2. punkta e) apakšpunktā, saskaņā ar kuru mantojuma tiesību akti reglamentē “mantas, tiesību un saistību [..] nodošanu mantiniekiem un [..] legātāriem”. Citāda interpretācija būtiski mazinātu šī principa tvērumu, lai arī ir jāņem vērā Savienības likumdevēja izvirzītais mērķis.

61.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī regula iekļaujas daudz plašākā perspektīvā uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās ( 16 ).

62.

Minētā regula atbilst nepieciešamībai nodrošināt to tiesību normu saderīgumu, kas ir piemērojamas tiesību kolīziju un kompetences jomā kas risināmo jautājumu daudzveidības dēļ, kas rada to sarežģītību, ir īpaši saasināti problēmjautājumi mantojuma jomā (labuma guvēju un viņu tiesību noteikšana, reizēm atkarībā no attiecīgās mantas, mantojuma administrēšanas vai likvidēšanas kārtība utt.).

63.

Līdz ar to konkrētais Regulas Nr. 650/2012 galvenais mērķis ir izklāstīts tās preambulas 7. apsvērumā. Tajā ir precizēts, ka “Eiropas tiesiskuma telpā pilsoņiem ir jāvar laikus organizēt savu mantojumu. Efektīvā veidā ir jānodrošina mantinieku un legātāru [..] tiesības”.

64.

Līdzekļi, kas izmantoti šajā nolūkā, ir aprakstīti it īpaši šīs regulas preambulas 8. apsvērumā, saskaņā ar kuru “šajā regulā būtu jāapvieno noteikumi par [..] publisko aktu [..] izpildāmību, [..] kā arī par Eiropas mantošanas apliecības izveidi”, un tās pašas regulas preambulas 37. apsvērumā par saskaņotām kolīzijas normām, “neatkarīgi no mantas veida un neatkarīgi no tā, vai manta atrodas kādā citā dalībvalstī vai trešā valstī”.

65.

Tāpat ir jāuzsver, ka šī vēlme vienkāršot procesu izpaužas Eiropas mantošanas apliecības izdošanā. Tā tostarp mantiniekiem un legātāriem ļauj pierādīt savu statusu un savas tiesības citā dalībvalstī un it īpaši noteiktas mantas piešķiršanu šajā apliecībā minētajam legātāram ( 17 ).

66.

Tādējādi, piemērojot minētās regulas 69. panta 5. punktu, minētā apliecība ir derīgs dokuments mantota īpašuma reģistrācijai attiecīgajā dalībvalsts reģistrā.

67.

Tāpat nevar izmantot kā argumentu to, ka šajā tiesību normā ir minēts arī izņēmuma gadījums, kas paredzēts Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunktā. Šo secinājumu 55. punktā jau izklāstīto iemeslu dēļ, kas izriet no šīs regulas preambulas 18. apsvēruma, tā tvērums ir jāattiecina tikai uz reģistrācijas reģistros procedūras īpašajiem noteikumiem ( 18 ). No tā var secināt, ka praksē tad, ja, piemēram, Eiropas mantošanas apliecībā nav ietverti pietiekami precīzi elementi, lai identificētu mantu, kuras īpašumtiesību nodošana ir jāreģistrē, papildus tai var tik pieprasīti arī citi dokumenti vai informācija.

68.

Saskaņā ar Komisijas sniegtajām norādēm ( 19 ), tieši ņemot vērā šo analīzi, sarunās pirms minētās regulas pieņemšanas ir tikuši noraidīti vai grozīti Vācijas valdības priekšlikumi, kas virzīti uz to, lai tiktu saglabāta tiesību saistībā ar reģistrāciju tās dalībvalsts reģistrā, kurā atrodas nodotā manta, piemērošana ar mērķi noteikt nosacījumus, ar kādiem īpašumtiesības ir nodotas.

69.

Turklāt Komisija ir norādījusi, ka Nīderlandes Karaliste, kuras mantojuma tiesībās arī nav paredzēts tiešais (vindikācijas) legāts, transponējot Regulu Nr. 650/2012, ir pielāgojusi savas tiesību normas par reģistrāciju tā, lai ļautu tiešajam (vindikācijas) legātāram reģistrēt savas īpašumtiesības, pamatojoties uz Eiropas mantošanas apliecību, kurā ir konstatēts, ka legātārs nekustamo īpašumu ir ieguvis legāta kārtībā ( 20 ).

70.

Šis risinājums garantē pilnīgu mantojuma tiesību izvēles iedarbīgumu.

71.

Tam ir būtisks labums arī saistībā ar mantojuma sadalīšanu, jo var rasties tādas pašas grūtības.

72.

Tāpat tas ir jāvērtē saistībā ar pielāgošanas kārtību, kas paredzēta šīs regulas 31. pantā, ja iegūtās tiesības nepastāv tās valsts tiesību aktos, kur tās jāreģistrē, kas parāda, ka nav iespējams izslēgt Savienības likumdevēja tiesības un stipro gribu piešķirt mantojuma tiesību izvēlei lietderīgu ietekmi.

73.

Tādējādi, ņemot vērā visus šos elementus, es uzskatu, ka tādā situācijā kā pamatlietā minētās regulas 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunkts vai 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos nav atļauts atteikties atzīt in rem sekas tiešajam (vindikācijas) legātam (legatum per vindicationem), kas paredzēts mantojuma tiesību aktos, ja šis legāts attiecas uz īpašumtiesībām uz nekustamo īpašumu, kas atrodas dalībvalstī, kuras tiesībās nepastāv legāta ar tiešām in rem sekām institūts.

74.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Sąd Okręgowy w Gorzowie Wielkopolskim (Gožovas Velkopolskas apgabaltiesa, Polija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Tādā situācijā kā pamatlietā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi 1. panta 2. punkta k) apakšpunkts, 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts vai 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos nav atļauts atteikties atzīt in rem sekas tiešajam (vindikācijas) legātam (legatum per vindicationem), kas paredzēts mantojuma tiesību aktos, ja šis legāts attiecas uz īpašumtiesībām uz nekustamo īpašumu, kas atrodas dalībvalstī, kuras tiesībās nepastāv legāta ar tiešām in rem sekām institūts.