1. 

Šajā lietā Tiesai pirmo reizi jāinterpretē Padomes 2008. gada 24. jūlija Pamatlēmums 2008/675/TI par Eiropas Savienības dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā jaunā kriminālprocesā ( 2 ).

2. 

Konkrētāk, iesniedzējtiesa aicina Tiesu precizēt jēdzienu “kriminālprocess” šā pamatlēmuma 3. panta 1. punkta izpratnē. Tā šaubās, vai šis jēdziens ietver procesu, kura priekšmets ir kādas dalībvalsts tiesas piespriesta soda izpilde, attiecībā uz ko ir jāņem vērā citas dalībvalsts tiesas pasludināts agrāks notiesājošs spriedums.

3. 

Turklāt iesniedzējtiesa cenšas noskaidrot, vai šī norma ir pretrunā tādam valsts tiesiskajam regulējumam, par kādu ir pamatlieta un ar kuru ir noteikts, ka lūgumu ņemt vērā citas dalībvalsts tiesas pieņemtu agrāku notiesājošu spriedumu nevar tieši iesniegt notiesātā persona.

4. 

Visbeidzot, trešais jautājums, ko uzdod iesniedzējtiesa ir par konkrētu kārtību, kādā valsts tiesas ņem vērā citas dalībvalsts tiesas pieņemts agrāku notiesājošu spriedumu, no kura izrietošais sods ir jau pilnībā izpildīts.

5. 

Šajos secinājumos precizēšu vispirms, ka, manuprāt, lai to ņemtu vērā, ja dalībvalstī ir uzsākts jauns kriminālprocess, atbilstoši Pamatlēmuma 2008/675 normām, citas dalībvalsts tiesas nolēmums brīvības, drošības un tiesiskuma jomā nav iepriekš atzīts atbilstoši tādai īpašai procedūrai, kāda ir paredzēta Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Bulgārijas Kriminālprocesa kodekss).

6. 

Turklāt izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “kriminālprocess” ietver procesu, kura priekšmets ir kādas dalībvalsts tiesas piespriesta soda izpilde, attiecībā uz ko ir jāņem vērā citas dalībvalsts tiesas agrāks notiesājošs spriedums. Tāpat ieteikšu Tiesai nospriest, ka šī pati norma jāinterpretē tādējādi, ka lūgumu ņemt vērā citas dalībvalsts tiesas pasludinātu agrāku notiesājošu spriedumu var tieši iesniegt notiesātā persona.

7. 

Paskaidrošu, kāpēc, manuprāt, šā pamatlēmuma 3. panta 1. un 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas ir pretrunā tādam valsts tiesiskajam regulējumam, par kādu ir pamatlieta un ar kuru ir noteikts, ka valsts tiesa jaunā kriminālprocesā pārskata citas dalībvalsts tiesas uzlikto sodu, kas jau ir izpildīts, lai piespriestu tādu kopējo brīvības atņemšanas sodu, kurā ietverts sods, ko piespriedusi šī otra dalībvalsts.

8. 

Visbeidzot, manuprāt, lai nodrošinātu minētā pamatlēmuma lietderīgo iedarbību, valsts tiesai attiecīgā gadījumā un atbilstīgi šajā dokumentā paustajiem nosacījumiem un atrunām ir jāpiemēro šī paša pamatlēmuma 3. panta 1., 3. un 5. punkts atbilstīgi tā preambulas 8. un 9. apsvērumam.

9.

Pamatlēmuma 2008/675 preambulas 1. apsvērumā norādīts, ka mērķis saglabāt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu nosaka, ka ir jābūt iespējai informāciju par dalībvalstīs pasludinātiem notiesājošiem spriedumiem ņemt vērā ārpus notiesāšanas dalībvalsts gan nolūkā novērst jaunus noziedzīgus nodarījumus, gan jaunos kriminālprocesos.

10.

Šā pamatlēmuma preambulas 8. un 9. apsvērumā ir norādīts:

11.

Minētā pamatlēmuma 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā pamatlēmumā “spriedums” ir jebkurš galīgs krimināltiesas nolēmums, ar ko konstatē vainu noziedzīgā nodarījumā.”

12.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/675 3. pantu:

“1.   Katra dalībvalsts nodrošina to, ka kriminālprocesā pret personu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ņem vērā spriedumus, kas attiecībā uz to pašu personu par citiem faktiem iepriekš pieņemti citās dalībvalstīs un par ko informācija ir saņemta saskaņā ar piemērojamiem instrumentiem par savstarpēju tiesisko palīdzību vai informācijas apmaiņu no sodāmības reģistra, tiktāl, ciktāl ņem vērā iepriekšējus pašu valstī pieņemtus spriedumus, un to, ka tiem paredz tiesiskās sekas, kas ir līdzvērtīgas iepriekšējo savas valsts spriedumu sekām.

2.   Šā panta 1. punktu piemēro pirmstiesas izmeklēšanas posmā, pašā lietas izskatīšanas posmā un sprieduma izpildes laikā, it īpaši attiecībā uz piemērojamiem procesuālajiem noteikumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz iepriekšēju apcietinājumu, nodarījuma kvalifikāciju, soda veidu un līmeni, kā arī noteikumiem, kas reglamentē nolēmuma izpildi.

3.   Tam, ka ņem vērā citās dalībvalstīs iepriekš pieņemtus spriedumus, kā noteikts 1. punktā, nav tādas sekas, ka jaunā procesa dalībvalsts iejaucas iepriekš pieņemtos spriedumos vai jebkādos lēmumos saistībā ar to izpildi, vai arī atceļ vai pārskata tos.

4.   Atbilstīgi 3. punktam 1. punktu nepiemēro gadījumos, kad – ja iepriekšējais spriedums būtu tās dalībvalsts spriedums, kurā notiek jaunais process – ņemot vērā iepriekšējo spriedumu, saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem notiktu iejaukšanās iepriekš pieņemtajā spriedumā vai jebkādos lēmumos saistībā ar tā izpildi, vai arī tā atcelšana vai pārskatīšana.

5.   Ja nodarījums, par kuru notiek jaunais kriminālprocess, ir izdarīts pirms iepriekšējā sprieduma pieņemšanas vai pilnīgas izpildes, 1. un 2. punkts nerada dalībvalstīm pienākumu piemērot tos savus noteikumus par spriedumu pieņemšanu, kuru piemērošana ārvalstu spriedumiem ierobežotu tiesnesi, viņam pieņemot spriedumu jaunajā kriminālprocesā.

Tomēr dalībvalstis nodrošina, ka šādos gadījumos to tiesas var kā citādi ņemt vērā iepriekšējus spriedumus, kas pieņemti citās dalībvalstīs.”

13.

Atbilstīgi Nakazatelen kodeks (Kriminālkodekss) 8. panta 2. punktam, redakcijā, kas ir spēkā kopš 2011. gada 27. maija, (turpmāk tekstā – “Kriminālkodekss”) citā Eiropas Savienības dalībvalstī pasludināts notiesājošs spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, par darbību, kas atbilstīgi Bulgārijas Kriminālkodeksam ir noziedzīgs nodarījums, tiek ņemts vērā jebkurā pret to pašu personu vērstā kriminālprocesā Bulgārijas Republikā.

14.

Šā kodeksa 23. panta 1. punktā paredzēts, ka, ja vienā darbībā ir bijuši vairāki noziedzīgi nodarījumi vai ja viena persona izdarījusi vairākus atsevišķus noziedzīgus nodarījumus, pirms tā par kādu no šiem nodarījumiem ir notiesāta ar notiesājošu spriedumu, kas stājies likumīgā spēkā, tiesa, noteikusi sodu katram no šiem nodarījumiem atsevišķi, piespriež smagāko sodu.

15.

Saskaņā ar minētā kodeksa 25. panta 1. un 2. punktu 23. panta noteikumus piemēro arī tad, ja persona tikusi notiesāta ar atsevišķiem notiesājošiem spriedumiem. Turklāt, ja vienā no notiesājošiem spriedumiem piespriestais sods ticis daļēji vai pilnībā izpildīts, tas soda izpildes nolūkos tiek atskaitīts, ja ir tāda paša veida kā kopējais sods.

16.

Kriminālkodeksa 24. pantā ir arī noteikts, ka, ja piespriestie sodi ir vienāda veida, kā tas ir šajā lietā, tiesa var paaugstināt kopējo sodu uz pusi, nepārsniedzot divus maksimālos lielumus, pirmkārt, par katru no šī veida noziedzīgiem nodarījumiem piespriesto sodu maksimumu un, otrkārt, jebkurā gadījumā maksimumu, kāds paredzēts bargākajā no šiem sodiem.

17.

Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss), redakcijā, kas bija spēkā 2010. gadā, 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka citas valsts tiesas pasludinātu un likumīgā spēkā stājušos notiesājošu spriedumu, kas nav atzīts saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktu procedūru, Bulgārijas Republikas iestādes neizpilda. Šā panta 3. punktā ir precizēts, ka tā 2. punkts netiek piemērots, ja ir paredzēts citādi kādā starptautiskā konvencijā, kuras dalībniece ir Bulgārijas Republika, kuru tā ir ratificējusi, publicējusi un kura ir stājusies spēkā.

18.

Nodaļā par ārvalsts tiesas pieņemta notiesājoša sprieduma atzīšanu un izpildi šā kodeksa 463. pantā ir norādīts, ka Bulgārijas Republikas iestādes atzīst un izpilda ārvalsts tiesas pieņemtu notiesājošu spriedumu, kas stājies likumīgā spēkā, ja saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktiem darbība, par kuru iesniegts lūgums, ir noziedzīgs nodarījums un tās izdarītājs ir krimināli atbildīgs, un notiesājošs spriedums ir pieņemts, pilnībā ievērojot principus, kas nostiprināti 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un tai pievienotajos protokolos, kuru puse ir Bulgārijas Republika, un ja izdarītājs nav notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, kas tiek uzskatīts par politisku nodarījumu vai ar tādu ir saistīts, vai par kara noziegumu, ja Bulgārijas Republika nav atzinusi ārvalsts tiesas pasludinātu notiesājošu spriedumu tam pašam izdarītājam un par to pašu noziedzīgo nodarījumu un notiesājošais spriedums nav pretrunā Bulgārijas krimināltiesību pamatprincipiem un kriminālprocesam.

19.

Minētā kodeksa 466. panta 1. punktā ir paredzēts, ka nolēmumam, ar kuru atzīst ārvalsts tiesas pasludinātu notiesājošu spriedumu, ir tādas pašas sekas kā Bulgārijas tiesas pasludinātam notiesājošam spriedumam.

20.

Ar Landesgericht Klagenfurt (Federālās zemes tiesa Klāgenfurtē, Austrija) nolēmumu, kas pieņemts 2010. gada 13. decembrī, Trayan Beshkov, pēc tautības bulgārs, par zādzībām, kas izdarītas Austrijas teritorijā 2010. gada 14. novembrī, tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņpadsmit mēnešiem, no kuriem uz sešiem mēnešiem ar reālu brīvības atņemšanu un uz divpadsmit mēnešiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz trim gadiem.

21.

Iesniedzējtiesa precizē, ka soda daļa – brīvības atņemšana uz sešiem mēnešiem – tika izpildīta no 2010. gada 13. decembra līdz 2011. gada 14. maijam, kad tika atskaitīts laiks, ko T. Beshkov bija pavadījis pirmstiesas apcietinājumā. Sākot ar 2011. gada 14. maiju, spēkā stājās trīs gadu pārbaudes laiks.

22.

Ar Sofiyski Rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) 2013. gada 29. aprīļa nolēmumu T. Beshkov tika notiesāts ar cietumsodu uz vienu gadu par 2008. gada 19. novembrī Sofijā izdarītām darbībām, kuras tika kvalificētas kā viegli miesas bojājumi, kas izraisījuši veselības traucējumus, un par huligānismu.

23.

Tā kā T. Beshkov ir Bulgārijas iestāžu meklēšanā, šis sods vēl nav izpildīts.

24.

2015. gada 14. maijāSofiyski Rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) saņēma lūgumu, kuru bija sagatavojis T. Beshkov un iesniedza viņa pārstāvis ad litiem, ar ko viņš lūdz piemērot Kriminālkodeksa 23. panta 1. punktu un 25. panta 1. punktu. Tajā izteikta vēlme, lai ar 2013. gada 29. aprīļa nolēmumu uzliktā soda izpildes nolūkos viņam tiktu uzlikts viens kopējs brīvības atņemšanas sods, kas atbilst smagākajam no sodiem, kurus piespriedušas Austrijas un Bulgārijas tiesas.

25.

Tā kā vienu no sodiem bija piespriedusi ārvalsts tiesa, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tai ir vispirms jāatzīst Austrijas tiesas nolēmums vai arī, pamatojoties uz Pamatlēmumu 2008/675, tā var apmierināt T. Beshkov lūgumu vai tai pat ir tas jāapmierina.

26.

Pastāvot šaubām par to, kā jāinterpretē Eiropas Savienības tiesību akti, Sofiyski Rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

27.

Pat ja iesniedzējtiesa Tiesai uzdoto jautājumu izklāstā šo jautājumu formāli neatkārto, tā jautā, vai Landesgericht Klagenfurt (Federālās zemes tiesa Klāgenfurtē) nolēmums ir iepriekš jāatzīst par ārvalsts nolēmumu atbilstoši Nakazatelno‑protsesualen kodeks 463. pantā paredzētajam īpašajam procesam.

28.

Šī jautājuma būtības dēļ iekļaušu to savā argumentācijā, izmantojot klasisko pārformulēšanas praksi.

29.

Šķiet acīmredzami, ka ir jāatbild noliedzoši.

30.

Tā kā gan Austrijas Republika, gan Bulgārijas Republika ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas dalībnieces, šajā telpā un atbilstīgi normām, kas izriet no spēkā esošajiem tiesību aktiem, kā tos interpretējusi Tiesa, attiecībā uz tiesu nolēmumu apriti un piemērošanu ir jāpiemēro savstarpējas atzīšanas princips. Tādējādi ir jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai, kas uzsākta 2003. gada 11. februāra spriedumā apvienotajās lietās Gözütok un Brügge ( 3 ), savstarpējas atzīšanas sekas ir tādas, ka vienas dalībvalsts tiesai ir jāatzīst citas dalībvalsts tiesas nolēmums tā, it kā tas būtu pašas nolēmums, pat ja valsts tiesībās būtu atšķirīgs risinājums.

31.

Attiecībā uz Pamatlēmumu 2008/675, kurā pašā tā preambulas 2. apsvērumā ir atsauce uz savstarpēju atzīšanu, ir jākonstatē, ka šāda iepriekšēja atzīšana būtu pretrunā ne tikai pašam šā pamatlēmuma tekstam, kurā šāda formalitāte nav noteikta, bet arī iepriekšējā punktā atgādinātajiem principiem.

32.

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāatgriežas pie šajā lietā Tiesai uzdotajiem jautājumiem, kuri attiecas uz vienu no tehniskākajām un tātad sarežģītākajām jomām krimināltiesībās un kriminālprocesā, proti, uz sodu tiesībām.

33.

Konkrētāk, iesniedzējtiesas izvirzītās problēmas attiecas uz to, kā īstenot Pamatlēmumu 2008/675, kurā paredzēts, ka dalībvalsts tiesai ir jāņem vērā citas dalībvalsts krimināllietās pieņemti nolēmumi.

34.

Šī vērā ņemšanas prasība ir viena no tiešajām sekām tam, ka pastāv brīvības, drošības un tiesiskuma telpa, ko Eiropas Savienība piedāvā saviem pilsoņiem.

35.

Lai šī telpa tiktu konkrēti īstenota, ir nepieciešams, lai valstu tiesību akti un prakse var tikt saskaņoti tādējādi, ka tie nerada nesaderību, kas liktu šķēršļus ne tikai savstarpējai atzīšanai, bet arī tiesu iestāžu vienkāršai ikdienas sadarbībai. Pretējā gadījumā no tā izrietētu vai nu tas, ka ir teritorijas, kurās likumpārkāpējiem tiktu nodrošināts rast patvērumu no citā dalībvalstī likumīgi noteikta apcietinājuma vai soda izpildes, vai arī tas, ka pastāvētu identiskas situācijas, kas tiktu vērtētas dažādi atkarībā no tā, vai noziedzīgais nodarījums vai nodarījumi būtu izdarīti vienā vai otrā tādas upes krastā, kas veido vienu no robežām, kuru atcelšana tieši ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas princips ( 4 ).

36.

Proti, pašā vienotas telpas jēdzienā krimināllietās ir jāņem vērā likumpārkāpēju uzvedība un valsts tiesu piemērotie vispārējie noteikumi, kas veido sodu tiesību vispārīgos principus.

37.

Pārkāpēji pārvietojas vienotajā telpā, tāpat kā godīgie pilsoņi pārvietojas dalībvalstu teritorijā. Gan dalībvalstīs, gan visā Savienībā tie var pastrādāt gan atsevišķus, gan vairākkārtējus nodarījumus. Valstu tiesību akti dažādi traktē pirmos atšķirībā no otrajiem. Vairākkārtēji nodarījumi vispārēji izriet vai nu no recidīva hipotēzes, vai no atkārtotības hipotēzes, vai arī no tā sauktās “noziedzīgu nodarījumu kopības” hipotēzes.

38.

Recidīvs juridiski ir tad, ja likumpārkāpējs pēc notiesājoša sprieduma krimināllietā, kas ir galīgs – un pat izpildīts –, no jauna izdara noziedzīgu nodarījumu, kurš ir identisks iepriekšējam vai kuru likums kvalificē kā tādu.

39.

Noziedzīgu nodarījumu atkārtotību var salīdzināt ar recidīvu, bet būtiskā atšķirība ir tā, ka šīs otrās hipotēzes gadījumā nodarījumam vai nodarījumiem, kas seko pirmajam spriedumam, nav līdzīgs raksturs, kā minēts iepriekšējā punktā.

40.

Savukārt noziedzīgu nodarījumu kopību veido nodarījumi, kas visi ir izdarīti tā, ka noziedzīgās darbības nav laikā atdalītas ar galīgu notiesājošu spriedumu.

41.

Recidīva gadījumā tiek palielināts maksimālais sods sekojošajam noziedzīgajam nodarījumam. Turklāt ir iespējama iepriekš piespriesta nosacīta soda nomainīšana [pret reālu], kā arī tas, ka eventuāli vairs nepastāv iespēja gūt labumu no atsevišķiem labvēlīgiem pasākumiem, piemēram, vienkāršu nosacītu sodu. Šo bardzību izskaidro apsvērums, ka ar pirmo notiesājošo spriedumu likumpārkāpējs vismaz apzinās, ka sods par noziedzīgu darbību ir realitāte, ka tas viņam var būt nepatīkami un ka tāpēc, ka ir runa par pirmo reizi, varbūt viņš ir baudījis iecietīgu attieksmi vai pārmācīšanu, kas viņam dod iespēju attapties un turpmāk izvēlēties likumīgu ceļu. No šī skatpunkta recidīvs norāda uz iesakņošanos noziedzībā, jo tas pats noziedzīgais nodarījums ir vēlāk izdarīts atkārtoti un tāpēc ir pamats stingrākai sabiedrības atbildei.

42.

Noziedzīgu nodarījumu atkārtotība liecina par mazāku iesakņošanos noteiktā noziedzības veidā. Tāpēc netiek palielināts maksimālais sods, ko piespriež sekojošajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tomēr ir pamats lielākai soda stingrībai: iepriekš piespriests nosacīts sods var tikt nomainīts un likumpārkāpējam var tikt atņemta iespēja to saņemt nākotnē.

43.

Noziedzīgu nodarījumu kopības gadījumā situācija ir atšķirīga. Brīdinājums, ko veido pirmais spriedums, lai veicinātu apzināšanos, nav īstenojies. Tāpēc tam, ka noziedzīgu nodarījumu skaits palielinājies, nevar piemērot iepriekš izklāstīto nozīmi, un tādējādi sabiedrības atbilde nevar būt tāda pati.

44.

Neraugoties uz to, tiesnesim ir jālemj par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuriem teorētiski var piemērot tikpat daudz atsevišķu sodu, cik ir izdarīto nodarījumu. Konkrētā situācija, kuru viņš risina, var būt divējāda. Vai nu visi izdarītie nodarījumi ietverti vienā kriminālprocesā, vai arī tie ir atsevišķu kriminālprocesu priekšmets. Pirmajā gadījumā problēma tiks risināta ar vienu spriedumu, otrajā vajadzēs noteikt, vai tiks vai netiks saskaitīti dažādi piespriestie sodi, un pēc tam noteikt, kā tiesnesis, kuram lietā jāpiemēro sodi, varēs sodus kombinēt vai arī viņam būs jākombinē savs nolēmums ar tiem, kas jau pasludināti citā tiesā.

45.

Šīs “citas” tiesas visas būs tās pašas dalībvalsts tiesas vai, vismaz daļā gadījumu, dažādu dalībvalstu tiesas. Tieši par to ir pamatlieta. Par laimi, šai delikātajai problēmai jau rasts kāds risinājuma virziens pastāvošajos sodu tiesību vispārīgajos principos.

46.

Pašu soda izpildi nevar reducēt līdz vienkāršai matemātiskai darbībai, ar kuru aprēķina dienas ieslodzījumā. Vēl bez jautājumiem par cieņu, kas izriet no ieslodzījuma materiālajiem apstākļiem, krimināltiesiskas sankcijas izpildei ir arī jāatbilst prasībām par soda funkciju.

47.

Atgādināšu, ka soda funkcija, lai arī tas nav tādējādi izteikts ne Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, ne Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, tomēr ir tāda, ka tam ir skaidri jāapliecina tādu konceptu vērtība kā cilvēku savstarpējās attiecības sabiedrībā un cilvēka spēja laboties un atkārtoti iekļauties tajā.

48.

Lai arī sākotnēji sodu primitīvi uztvēra kā atriebību, tas attīstījās kā sankcija, kas sākotnēji izpaudās kā samaksa, pēc tam kā kompensācija un beidzot, kā tas tiek moderni uztverts, kā pasākums, kam jāļauj, lai notiesātais atkārtoti iekļautos sabiedrībā. Noziedzīgu darbību recidīvs uzreiz lika domāt par prevenciju. Ļoti ātri tapa skaidrs, ka likumpārkāpēja nošķiršana, kāda ir brīvības atņemšana, lai arī neizbēgama zināmā skaitā gadījumu, ne tikai neatturēja no recidīva, bet, gluži otrādi, varēja to pat veicināt. Tādējādi attīstījās soda funkcija, kas ir atkārtota iekļaušana [sabiedrībā] un kas tā izpildes stadijā ir saistīta ar soda individualizācijas pamatprincipu.

49.

Noziedzīgu nodarījumu kopības hipotēzē, kāds ir apspriežamais gadījums, tieši individualizācijas princips ir lietas būtība. Matemātiska visu to sodu saskaitīšana, kas piespriesti par darbībām laikposmā, kurā nav noticis neviens brīdinājums un neviena atbildības uzņemšanās, visbiežāk šķitīs nesamērīga un tātad netaisnīga, ņemot vērā likumpārkāpēja personību un darbību izdarīšanas apstākļus. Netaisnīgs sods drīzāk izraisīs pretestību, tātad recidīvu, nevis labošanos. Ar to arī pamatojama tiesnešiem piešķirtā vara, novērtējot nepieciešamo individualizāciju un atbilstīgi likuma noliktajām robežām, pēc iespējas labāk kombinēt sankcijas, kas piemērojamas šajā likumpārkāpēja dzīves laikposmā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

50.

Šīs sankcijas var būt ļoti dažādas, daļa var izpausties, piemēram, kā īslaicīgs laiks apcietinājumā, citas var būt garāka termiņa, bet nosacīts sods vai probācija utt., tāpēc ir nepieciešams, lai tiesnesim būtu novērtējuma brīvība, kas viņam ļauj risinājumu, kuru viņš noteiks, pielāgot darbību smagumam, apstākļiem, kādos tās izdarītas, un likumpārkāpēja personībai, tostarp viņa vecumam.

51.

Turklāt, tā kā ir jāņem vērā un jākombinē vairāku dalībvalstu tiesu nolēmumi, ir jāievēro arī īpatnības, kas, iespējams, pastāv attiecīgi piemērotajos tiesību aktos, ja vien tas neliek apšaubīt Savienības tiesību vienotību, efektivitāti un pārākumu.

52.

Pamatlēmums 2008/675 precīzi nostiprina šo principu.

53.

Šā pamatlēmuma preambulas 4. un 5. apsvērumā ir skaidri izklāstīts, ka tiesai ir jānoraida valsts tiesību akti, kas rada sekas tikai šīs valsts tiesu pieņemtiem notiesājošiem spriedumiem. Ar minētā pamatlēmuma preambulas 5. apsvērumu dalībvalstu tiesām tiek uzlikts par pienākumu citu valstu tiesu pasludinātiem notiesājošiem spriedumiem piemērot tādas pašas sekas kā tās, ko valsts tiesības piemēro šīs pašas valsts tiesu pasludinātiem spriedumiem.

54.

Šī prasība ir skaidri saistīta ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpas īstenošanu un līdz ar to ar savstarpēju atzīšanu, kas uzliek par pienākumu ne vien ņemt vērā ārvalsts nolēmumu, bet arī to ievērot.

55.

Līdz ar to, ņemot vērā šo agrāku ārvalsts nolēmumu, tiesa, kas lems par turpmāko rīcību, to nekādi negroza. Tas, protams, nozīmē, ka pēdējās instances tiesa, pieņemot pati savu nolēmumu, nevar ne palielināt, ne samazināt iepriekš piespriesto sodu, ne arī nomainīt nosacīto sodu, kas, iespējams, bijis piespriests. Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 3. punkts nostiprina šo principu.

56.

Ir vienkārši nepieciešams, lai valsts tiesa, kura lietu izskata pēdējā, piešķir šim nolēmumam tādas sekas, kādas būtu piešķirtas agrākam valsts nolēmumam.

57.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir precīzāk jāizskata iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi.

58.

Šajā ziņā nešķiet, ka atbildes, kas jāsniedz uz pirmo un otro jautājumu, radītu grūtības.

59.

Attiecībā uz pirmo jautājumu uzsāktajam procesam, manuprāt, neapšaubāmi ir kriminālprocesa raksturs, ņemot vērā priekšmetu, kas tiek izskatīts, proti, soda izpilde. Process var būt kriminālprocess, pat ja tajā nenotiek jauna kriminālvajāšana. Apspriežamajā gadījumā ir runa par soda izpildi, procesu, kurā izmantotas krimināltiesību metodes un principi, un par tās īpašo galamērķi, kas izriet no tās autonomijas. Starp citu, ja likumdevējs būtu gribējis Pamatlēmumu 2008/675 piemērot vienīgi kriminālvajāšanai, pavisam noteikti būtu lietots šis precīzais termins “kriminālvajāšana”, nevis vispārīgais termins “process”.

60.

Šajā sakarībā jāpiemin, ka “kriminālprocesa” jēdziens Pamatlēmuma 2009/315/TI ( 5 ) 2. panta b) punktā ir definēts kā “pirmstiesas stadija, pati tiesas stadija un notiesājošā sprieduma izpilde”. Šis pamatlēmums un Pamatlēmums 2008/675 ir cieši saistīti, jo pirmā pamatlēmuma mērķis ir atvieglot to, kā dalībvalstis apmainās ar informāciju no sodāmības reģistra par kādā dalībvalstī notiesātu personu, un otrais pamatlēmums attiecīgi ļauj ņemt vērā notiesājošu spriedumu vai spriedumus, kas šādi atklāti. Turklāt jāatzīmē, ka Pamatlēmuma 2008/675 tekstā vairākkārt izdarīta skaidra atsauce uz sankcijas izpildi, un ar to, šķiet, diskusiju var noslēgt ( 6 ).

61.

Attiecībā uz otro jautājumu, tā kā minētais pamatlēmums attiecas uz sankcijas izpildi un individualizāciju, šis pēdējais princips, šķiet, ir acīmredzami pieņemts gan sabiedrības, gan notiesātā interesēs, un ar to pietiek, lai ļautu viņam atsaukties uz valsts tiesību normām, kurās paredzēta citā dalībvalstī pasludināta agrāka notiesājoša sprieduma ņemšana vērā. Ja sodam ir jau minētais atkārtotas iekļaušanas uzdevums, ir acīmredzami, ka tiek savienotas abas intereses – likumpārkāpēja intereses atgriezties uz likumīga ceļa un sabiedrības intereses, lai būtu par vienu likumpārkāpēju mazāk.

62.

Starp citu, atzīt viņam šādas tiesības nenozīmē neko citu kā vien piemērot tiesību uz tiesu principu it īpaši tādēļ, ka no tiesas nolēmuma var izrietēt labāka soda individualizācija.

63.

Turklāt, kā precizē iesniedzējtiesa, Bulgārijas valsts tiesību aktos ir skaidri paredzētas notiesātā tiesības lūgt tiesai uzsākt procesu, kura mērķis ir noteikt tādu kopējo sodu, kas atbilst smagākajam no piespriestajiem sodiem, ja visus notiesājošos spriedumus ir pieņēmušas valsts tiesas. Šo tiesību atteikšana notiesātajam, kuram sodu piespriedusi citas dalībvalsts tiesa, pilnībā atņemtu Pamatlēmumam 2008/675 lietderīgo iedarbību, jo šāda iniciatīva būtu vienīgi prokuroram, kurš ne vienmēr ir informēts par agrākiem ārvalstu notiesājošiem spriedumiem, kā tas, starp citu, ir šajā lietā, un kura bezdarbība liegtu notiesātajam jebkādu iespēju panākt, ka viņam tiek piespriests kopējais sods. Tostarp tas brīvības, drošības un tiesiskuma telpā izraisītu diskrimināciju starp personām, kas atrodas līdzīgā situācijā.

64.

Šajā sakarā ģenerālprokurora ekskluzīvās varas pamatā valsts tiesībās ir tas, ka ir jābūt agrākas notiesāšanas ārvalstīs atzīšanai. Kā tika uzsvērts iepriekš, savstarpējas atzīšanas princips uzliek par pienākumu atzīt iepriekšēju citā dalībvalstī pasludinātu notiesājošu spriedumu bez kādas citas formalitātes, proti, bez tā, ka tiek uzsākta iepriekšējas atzīšanas procedūra, kā to ierosina iesniedzējtiesa.

65.

Visbeidzot, ar to tiktu pārkāpts līdzvērtības princips, kas arīdzan ir Pamatlēmuma 2008/675 domas pamatā. Tā kā šajos apstākļos valsts tiesību norma rada atšķirīgu attieksmi, manuprāt, tā gluži vienkārši nav jāpiemēro.

66.

Trešais jautājums ir sarežģītāks. Kādi risinājumi ir piemērojami tādā situācijā kā pamatlietā apspriestā? Atgādināšu, ka pēc definīcijas te nav runa ne par recidīvu, ne par vienu atsevišķu kriminālvajāšanu.

67.

Pirmkārt, tikai matemātisku sodu saskaitīšanu nevar uzskatīt par pieņemamu risinājumu iepriekš skaidroto iemeslu un vispārīgo principu dēļ. Paša Pamatlēmuma 2008/675 preambulas 9. apsvērumā ir atzīta otrās iesaistītās tiesas brīvība nepiemērot, izmantojot automātisku iepriekšēja nolēmuma ņemšanu vērā, nesamērīgu sankciju, ja vien, piespriežot vieglāku sodu, joprojām tiek ievērots sodīšanas mērķis.

68.

Otrkārt, tiesa drīkst saskaitīt piespriestos sodus par smagāko no noziedzīgajiem nodarījumiem piespriestā maksimālā soda robežās.

69.

Treškārt, tā var uzskatīt, ka pirmais piespriestais sods ir pietiekams, un piespriest tāda paša veida un lieluma sodu, precizējot, ka tas ir ietverts iepriekš piespriestajā sodā. Ja šis sods, lai arī ticis piespriests, vēl nav ticis izpildīts, otrajai iesaistītajai tiesai pienāksies sazināties ar ārvalsts kolēģiem, lai pārliecinātos, ka ārvalsts tiesa ir izpildījusi agrāk piespriesto sodu, vai lai lūgtu tai uzticēt šā soda izpildi, un šim nolēmumam šoreiz jātiek pieņemtam atbilstoši kārtībai, kas noteikta ar Pamatlēmumu 2008/909/TI ( 7 ).

70.

Abos gadījumos tiks ievērota ārvalsts nolēmuma viengabalainība, kā arī sargāta tās tiesas suverenitāte, kura pasludinājusi nolēmumu.

71.

Līdzās šiem klasiskajiem un Savienībā plaši izplatītajiem gadījumiem pastāv arī citi, kas izriet no īpašiem noteikumiem, kuri raksturīgi dažu valstu tiesību aktiem.

72.

Saskaņā ar to, kā es saprotu iesniedzējtiesas izklāstīto, tāds ir Bulgārijas tiesību aktu gadījums.

73.

Šajā saistībā varu tikai izteikt nožēlu par to, ka ne Bulgārijas valdība, ne arī kādas citas valsts valdība neuzskatīja par lietderīgu paredzēt dalību tiesas sēdē, kā rezultātā Tiesa sākotnēji paredzēto sēdi atcēla. Tāpēc situācijā, kad nav bijusi iespēja ne precizēt būtiskas detaļas, ne saņemt analīzi no dalībvalstīm, kuru tiesas ikdienā saskaras ar šāda veida problēmām, turpināšu savu argumentāciju ar šo atrunu.

74.

Šķiet, ka valsts tiesību aktiem iesniedzējtiesas aprakstītajā situācijā ir šādas iezīmes:

75.

No tā es secinu, ka tad, ja Bulgārijas soda izpildei tiktu ņemts vērā Austrijas notiesājošais spriedums, iepriekš aprakstītajos apstākļos tas nozīmētu, ka ir jāgroza Austrijas soda izpildes veids; Bulgārijas tiesai, nosakot galīgo sodu, vajadzētu to, piemēram, mainīt uz reālu brīvības atņemšanu ( 8 ).

76.

Tomēr Pamatlēmums 2008/675 gadījumā, kad tikai ņem vērā ārvalsts nolēmumu, tieši aizliedz to grozīt, kā tas ir precizēts šā pamatlēmuma 3. panta 3. punktā minētajā normā, agrāka ārvalsts sprieduma ņemšana vērā nevar izraisīt tā pārskatīšanu, kā tas būtu tad, ja tiktu piemēroti Bulgārijas tiesību akti.

77.

Šis konstatējums liek nolemt, ka Bulgārijas tiesa nevar veikt sodu apvienošanu saskaņā ar savas valsts tiesību normām. Minētajā pamatlēmumā ir ievērots līdzvērtības princips ( 9 ). Saskaņā ar šo principu valsts tiesai, kas sāk jaunu kriminālprocesu, citas dalībvalsts iepriekšēji spriedumi ir obligāti jāņem vērā tikai tiktāl, ciktāl šī vērā ņemšana ir iespējama valsts iekšējā situācijā.

78.

Līdz ar to es secinu, ka Bulgārijas tiesai nav jāņem vērā Landesgericht Klagenfurt (Federālās zemes tiesa Klāgenfurtē) pasludinātais notiesājošais spriedums.

79.

Saskaņā ar manu analīzi te nav iespējama nekāda apvienošana, jo jautājums tika uzdots tikai par diviem notiesājošiem spriedumiem, no kuriem vienu nevar ņemt vērā.

80.

No tā konkrēti izriet tas, ka T. Beshkov faktiski jāizcieš Bulgārijā piespriestais divpadsmit mēnešu sods apcietinājumā papildus sešu mēnešu sodam, kas jau izpildīts Austrijā. Šī situācija varētu šķist pārspīlēti barga Bulgārijas tiesai.

81.

Līdz ar to, ņemot vērā soda funkciju, ko es atgādināju iepriekš, valsts tiesa varēs izmantot Pamatlēmuma 2008/675 piedāvāto iespēju nodrošināt soda individualizācijas principa piemērošanu, liekot lietā proporcionalitātes principu.

82.

No šā pamatlēmuma, kā tas jāinterpretē atbilstīgi tā preambulas 8. un 9. apsvērumam, 3. panta 5. punkta izriet, ka gadījumā, ja valsts tiesai nav iespējams piemērot tā normas, kā tas ir šajā gadījumā, un tai ir jāpieņem pārāk bargs nolēmums – un tas, šķiet, atklājas uzdotajā jautājumā –, tai ir ļauts piespriest vieglāku sodu, ja tai šķiet, ka noziedzīgā nodarījuma veikšanas apstākļi to ļauj un tiek sasniegts sodīšanas mērķis.

83.

Iepriekš apsvērtie pieņēmumi un konkrētie risinājumi ir tikai manas argumentācijas piemēri, jo jebkurā gadījumā vienīgi valsts tiesai pienākas noteikt Bulgārijas soda izpildes kārtību saskaņā ar valsts tiesību normām un ņemot vērā Pamatlēmuma 2008/675 normas.

84.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Sofiyski Rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: