1.

Vai Savienības pilsonis, kas saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK ( 2 ) ir īstenojis savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības un pēc tam ieguvis uzņēmējas dalībvalsts pilsonību, var savā vārdā un/vai sava laulātā, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, vārdā vēl atsaukties uz minētajā direktīvā piešķirtajām brīvībām, ņemot vērā tās piemērojamību personām?

2.

Būtībā tāds ir jautājums, kas ir uzdots šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

3.

Šis jautājums rodas, ciktāl saskaņā ar Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktu tajā piešķirto tiesību “saņēmēji” ir “visi[..] Savienības pilsoņi[..], kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un [..] viņu ģimenes locekļi[..] [..], kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem” ( 3 ).

4.

Tātad Tiesai tiek uzdots jautājums par to, vai tas, ka Savienības pilsonis saskaņā ar šo direktīvu ir ieguvis dalībvalsts, uz kuru viņš ir devies un kurā uzturējies, pilsonību, var liegt viņam, kā arī viņa laulātajam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, tiesības, kuras viņš saskaņā ar [šo direktīvu] pirms tam ir ieguvis un kuras viņš līdz tam ir pilnībā izmantojis.

5.

Tā šajā lietā uzskata Secretary of State for the Home Department (iekšlietu ministrs, Apvienotā Karaliste) un tam piekrīt Apvienotā Karaliste.

6.

Proti, strīdā starp Toufik Lounes, Alžīrijas pilsoni, un iekšlietu ministru pēdējais minētais noraidīja viņa uzturēšanās atļaujas pieteikumu, pamatojoties uz to, ka viņa laulātā, Savienības pilsone, ir naturalizācijas ceļā ieguvusi Apvienotās Karalistes pilsonību, kas viņu turpmāk izslēdzot no to personu loka, kurām piemērojama Direktīva 2004/38.

7.

Runa ir par līdz šim nerisinātu gadījumu, bet kas, kā norāda iesniedzējtiesa, iekļaujas kādā Apvienotās Karalistes paraugtiesvedībā ( 4 ).

8.

Pat ja pasludinātajā spriedumā netiks atrisinātas visas grūtības, ko rada šīs direktīvas piemērojamība personām, tam būs vispirms praktiska nozīme tāpēc, ka gadījumi, kādos Savienības pilsoņi vēlas tikt naturalizēti uzņēmējā dalībvalstī, var būt bieži, un arī teorētiska nozīme tāpēc, ka šis nolēmums kā Tiesas judikatūras turpinājums veidos ieguldījumu Savienības pilsoņa statusa izveidē.

9.

Šajā ziņā [skat.] 2014. gada 12. marta spriedumu lietā O. un B. ( 5 ), kurā Tiesa ir interpretējusi minētās direktīvas piemērojamību personām un kurā, manuprāt, atklājas argumentācijas veids, kādu tā paredz piemērot tādā strīdā, kāds ir šajā lietā, un kurš līdz ar to ļauj izstrādāt lietderīgas interpretācijas shēmu atbildei, kas šīs lietas kontekstā ir sniedzama iesniedzējtiesai.

10.

Tātad šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ uz Savienības pilsoni, kas tāpat kā Perla Nerea García Ormazábal šajā lietā saskaņā ar Direktīvu 2004/38 ir ieguvis dalībvalsts, uz kuru viņš ir devies un kurā uzturējies, pilsonību, vairs neattiecas jēdziens “saņēmējs” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, tāpēc šī direktīva nav piemērojama nedz viņam pašam, nedz viņa ģimenes loceklim, kas ir trešās valsts valstspiederīgais.

11.

Tomēr es izskaidrošu, ka LESD 21. panta 1. punktā piešķirto tiesību lietderīgā iedarbība paredz, ka tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, Savienības pilsonim, kurš ir ieguvis dalībvalsts, kurā viņš ir faktiski uzturējies, pilsonību saskaņā ar minētās direktīvas 16. pantā minētajiem nosacījumiem un tos ievērojot un šajā ziņā ir izveidojis ģimenes dzīvi ar trešās valsts valstspiederīgo, nevar tikt piemērota nelabvēlīgāka attieksme par to, kuru viņš izmantoja minētajā valstī saskaņā ar Direktīvu 2004/38 pirms savas naturalizācijas, un par to, kas viņam saskaņā ar Savienības tiesībām tiktu atzīta, ja viņš dotos uz citu dalībvalsti.

12.

Saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu “ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus”.

13.

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā ir noteikti:

[..].”

14.

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu:

“Šajā direktīvā:

15.

Direktīvas 2004/38 3. panta “Saņēmēji” 1. punktā ir paredzēts:

“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.”

16.

Šīs direktīvas 16. pantā “Vispārējs noteikums attiecībā uz Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem” ir noteikts:

“1.   Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. Uz šīm tiesībām nedrīkst attiecināt III nodaļā paredzētos nosacījumus.

2.   Šā panta 1. punkts attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un ir kopā ar Savienības pilsoni likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus.

[..]”

17.

Direktīva 2004/38 tika transponēta Apvienotās Karalistes tiesībās ar Immigration (European Economic Area) Regulations 2006 (2006/1003) (2006. gada Imigrācijas (Eiropas Ekonomikas zona (EEZ)) noteikumi; turpmāk tekstā – “Noteikumi 2006/1003”). Šajos noteikumos jēdziena “Savienības pilsonis” vietā tiek izmantots jēdziens “EEZ valstspiederīgais”.

18.

Minēto noteikumu sākotnējā redakcijā to 2. pantā jēdziens “EEZ valstspiederīgais” bija definēts kā “ikviens EEZ valsts valstspiederīgais”, precizējot, ka Apvienotā Karaliste bija izslēgta no jēdziena “EEZ valsts”.

19.

Pēc diviem secīgiem grozījumiem ( 6 ) Noteikumu 2006/1003 2. pantā tagad ir noteikts šādi:

“Šajos noteikumos: “EEZ valstspiederīgais” ir ikviens EEZ valsts valstspiederīgais, kas tajā pašā laikā nav Apvienotās Karalistes pilsonis.”

20.

Šo noteikumu 6., 7., 14. un 15. pantā tiek nodrošināta Direktīvas 2004/38 2., 7. un 16. panta transponēšana, būtībā tos pārņemot.

21.

P. García Ormazábal, Spānijas valstspiederīgā, 1996. gada septembrī devās uz Apvienoto Karalisti, lai studētu, pirms viņa no 2004. gada septembra tika pieņemta pilna laika darbā Turcijas vēstniecībā Londonā. 2009. gada 12. augustā viņa ieguva Apvienotās Karalistes pilsonību naturalizācijas kārtībā un saņēma Apvienotās Karalistes pasi, vienlaikus saglabājot arī savu Spānijas pilsonību.

22.

T. Lounes, Alžīrijas pilsonis, ieceļoja Apvienotajā Karalistē 2010. gada 20. janvārī ar sešus mēnešus derīgu apciemojuma vīzu un pēc tam nelikumīgi palika Apvienotajā Karalistē arī pēc šī laikposma beigām. P. García Ormazábal uzsāka attiecības ar T. Lounes 2013. gadā. P. García Ormazábal un T. Lounes salaulājās reliģiskā ceremonijā 2014. gada 1. janvārī, pēc tam civilā ceremonijā 2014. gada 16. maijā Londonā. Kopš tā laika viņi dzīvo Apvienotajā Karalistē.

23.

2014. gada 15. aprīlīT. Lounes lūdza iekšlietu ministru izdot viņam kā EEZ valstspiederīgā ģimenes loceklim uzturēšanās atļauju saskaņā ar Noteikumiem 2006/1003, ar kuriem Apvienotās Karalistes tiesībās tiek transponēta Direktīva 2004/38.

24.

2014. gada 14. maijā viņam tika paziņots atzinums, kuram pievienots rīkojums par izraidīšanu no Apvienotās Karalistes, pamatojoties uz to, ka viņš esot pārsniedzis atļautās uzturēšanās šajā valstī termiņu, pārkāpjot imigrācijas kontroles.

25.

Turklāt 2014. gada 22. maijā iekšlietu ministrs informēja T. Lounes, ka viņā uzturēšanās atļaujas pieteikums ir ticis noraidīts. Šajā vēstulē bija norādīts, ka pēc Noteikumu 2006/1003 2. panta grozījumiem, kas veikti ar Noteikumiem 2012/1547 un 2012/2560, P. García Ormazábal vairs netiekot uzskatīta par “EEZ valstspiederīg[o]”, jo 2009. gada 12. augustā viņa ieguva Apvienotās Karalistes pilsonību, kaut gan viņa saglabāja arī savu Spānijas pilsonību. Tātad viņai vairs nepienācās šajos pirmajos noteikumos, kā arī Direktīvā 2004/38 piešķirtās tiesības Apvienotajā Karalistē. Līdz ar to T. Lounes nevarēja pretendēt uz uzturēšanās atļauju kā EEZ valstspiederīgā ģimenes loceklis saskaņā ar minētajiem noteikumiem.

26.

Proti, no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Apvienotās Karalistes pilsoņi, kuriem ir arī citas EEZ dalībvalsts pilsonība, agrāk tika uzskatīti par EEZ valstspiederīgajiem Noteikumu 2006/1003 2. panta izpratnē un tātad varēja izmantot šajos noteikumos piešķirtās tiesības. Taču kopš šo grozījumu stāšanās spēkā tā tas vairs nebija. T. Lounes tāpēc cēla prasību iesniedzējtiesā par iepriekš minēto 2014. gada 22. maija lēmumu.

27.

Tā pauž šaubas par Noteikumu 2006/1003, kas grozīti ar Noteikumiem 2012/1547 un 2012/2560, 2. panta saderīgumu ar Savienības tiesībām, it īpaši ar LESD 21. pantu un Direktīvu 2004/38.

28.

Šajā ziņā tā norāda, ka šie grozījumi esot veikti pēc 2011. gada 5. maija sprieduma McCarthy ( 7 ), kurā Tiesa sprieda, ka Direktīva 2004/38 nav piemērojama Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, un kuram turklāt ir arī citas dalībvalsts pilsonība.

29.

Taču šajā gadījumā nav apstrīdams, ka pirms Apvienotās Karalistes pilsonības iegūšanas P. García Ormazábal izmantoja savu pārvietošanās brīvību un kā Spānijas valstspiederīgā saskaņā ar Direktīvu 2004/38 saņēma tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē.

30.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa tātad jautā, vai, kā apgalvo iekšlietu ministrs, P. García Ormazábal un viņas ģimenes loceklis esot zaudējuši savas ar šo direktīvu piešķirtās tiesības Apvienotajā Karalistē, sākot no brīža, kad viņa tika naturalizēta šajā dalībvalstī, vai arī, kā to apgalvo T. Lounes, kaut arī ieguvusi Apvienotās Karalistes pilsonību, P. García Ormazábal vēl aizvien esot jāuzskata par “saņēmēju” minētās direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, tāpēc viņa, kā arī ģimenes loceklis, kas viņu pavada, vēl aizvien varot atsaukties uz šajā tiesību normā garantētajām tiesībām. Tāpat arī iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai atbilde uz šo jautājumu var atšķirties atkarībā no tā, vai P. García Ormazábal rīcībā esot bijušas ar Direktīvas 2004/38 7. pantu piešķirtas tiesības uzturēties ilgāk par trim mēnešiem vai arī tiesības pastāvīgi uzturēties Apvienotajā Karalistē, kas balstītas uz šīs direktīvas 16. pantu.

31.

Šādos apstākļos High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) (Augstā Karaliskā tiesa (Anglija un Velsa) Queen’s Bench Division (Administratīvā tiesa), Apvienotā Karaliste) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tad, ja Spānijas valstspiederīgā un Savienības pilsone:

viņa un viņas laulātais ir tiesību subjekti [saņēmēji] minētās direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, ņemot vērā, ka viņa uzturas Apvienotajā Karalistē un viņai ir gan Spānijas, gan Lielbritānijas pilsonība?”

32.

Prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai uz Savienības pilsoni, kurš kā P. García Ormazábal ir ieguvis dalībvalsts, kurā viņš ir faktiski un pastāvīgi uzturējies, pilsonību saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. pantu, attiecas jēdziens “saņēmējs” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, tāpēc viņa laulātais, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, var faktiski pretendēt uz atvasinātām uzturēšanās tiesībām minētajā valstī.

33.

Tiesai tātad būtībā tiek jautāts, vai, pamatojoties uz Savienības tiesību normām, dalībvalstij ir tiesības atteikt uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, ja šis pilsonis pēc tam, kad ir īstenojis savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības atbilstoši Direktīvai 2004/38, ir ieguvis šīs valsts pilsonību, vienlaikus saglabājot savu izcelsmes [valsts] pilsonību.

34.

Pirms uzsākt šī jautājuma pārbaudi, ir jāmin kāds ievada apsvērums.

35.

Proti, man šķiet svarīgi norādīt, ka pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo Apvienotā Karaliste, attiecīgā situācija nevar tikt pielīdzināta tīri iekšējai [valsts] situācijai. Lai gan P. García Ormazábal tagad ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgā, uz uzturēšanās tiesību atzīšanu par labu viņas laulātajam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, attiecas ne tikai [Apvienotās Karalistes] tiesību aktu noteikumi.

36.

Pirmkārt, tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, ar Savienības tiesībām, it īpaši ar Direktīvas 2004/38 tiesību normām, saistošais faktors ir acīmredzams.

37.

Proti, tieši viņas tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos īstenošanas dēļ P. García Ormazábal varēja izmantot pastāvīgas uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē un uz šīs pastāvīgas un likumīgās uzturēšanās atļaujas pamata, kas viņai tika izsniegta, pamatojoties uz šīs direktīvas 16. pantu, viņa ieguva Apvienotās Karalistes pilsonību, turklāt [to izdarīja] atbilstoši šīs valsts tiesību aktiem ( 8 ).

38.

Tātad pastāv nesaraujama saikne starp tiesību, kas P. García Ormazábal ir tikušas piešķirtas minētajā direktīvā, īstenošanu un to, ka šī pēdējā minētā ieguva Apvienotās Karalistes pilsonību. Tādējādi es uzskatu, ka šobrīd un vienīgi tāpēc, ka P. García Ormazábal ir tikusi naturalizēta šajā valstī, Apvienotā Karaliste nevar neņemt vērā tiesības, kuras viņa ir īstenojusi uz Savienības atvasināto tiesību pamata, tāpat kā tā nevar arī neņemt vērā to, ka viņa ir saglabājusi savu izcelsmes [valsts] pilsonību, proti, Spānijas pilsonību.

39.

Tātad ir acīmredzams, ka tāda Savienības pilsoņa situācija, kas tāpat kā P. García Ormazábal savas naturalizācijas dēļ ir nonācis situācijā, kas var radīt tam ar Direktīvu 2004/38 piešķirto tiesību zaudēšanu, atbilstoši savam raksturam un sekām iekļaujas Savienības tiesībās.

40.

Otrkārt, ir jāatgādina, ka, lai gan noteikt nosacījumus pilsonības iegūšanai vai zaudēšanai faktiski un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir katras dalībvalsts kompetencē, tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības ( 9 ). Lietā, kurā tika pasludināts 2010. gada 2. marta spriedums Rottmann ( 10 ), kas attiecas uz lēmumu par naturalizācijas kārtībā iegūtas pilsonības atņemšanu, Tiesa nosprieda, ka šī kompetence, ja tā tiek īstenota attiecībā uz Savienības pilsoni un ja tā skar Savienības tiesību sistēmā piešķirtas un aizsargātas tiesības, var tikt pakļauta pārbaudei tiesā attiecībā uz Savienības tiesībām.

41.

Tādējādi tas, ka kāds jautājums iekļaujas dalībvalstu kompetencē, nav šķērslis tam, ka tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, uz kuru acīmredzami attiecas Savienības tiesības, attiecīgajās valsts normās ir jāņem vērā šīs pēdējās minētās tiesības.

42.

Pēc šiem precizējumiem tagad ir jāpārbauda iesniedzējtiesas uzdotais jautājums.

43.

Tā pārbaudei ir nepieciešams vispirms analizēt to, vai Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomu var attiecināt uz P. García Ormazábal kā uz tajā piešķirto tiesību “saņēmēju” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē.

44.

Šī ievada analīze ir jāveic, lai noteiktu, vai trešās valsts valstspiederīgais, kāds ir viņas laulātais – kurš nepārprotami ir viņas ģimenes loceklis direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē –, var izmantot atvasinātas uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38.

45.

Proti, atgādināšu, ka šīs direktīvas tiesību normās netiek piešķirtas nekādas autonomas tiesības trešo valstu valstspiederīgajiem ( 11 ). Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, iespējamās tiesības, kas trešo valstu valstspiederīgajiem ir piešķirtas ar Savienības tiesību normām par Savienības pilsonību, ir nevis šo pilsoņu personīgās tiesības, bet gan tiesības, kas ir atvasinātas no Savienības pilsoņa pārvietošanās un uzturēšanās brīvības īstenošanas. Tādējādi atvasinātās uzturēšanās tiesības par labu trešās valsts valstspiederīgajam būtībā pastāv tikai tad, ja tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu to, ka Savienības pilsonis var efektīvi īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Savienībā ( 12 ).

46.

Ja mēs uzskatām, ka uz abām šīm personām neattiecas vai vairs neattiecas minētajā direktīvā piešķirto tiesību “saņēmēju” jēdziens tās 3. panta 1. punkta izpratnē, tad ir jāpārbauda, vai T. Lounes tomēr var izmantot atvasinātas uzturēšanās tiesības, kas balstītas tieši uz LESD noteikumiem par Savienības pilsonību.

47.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktu tajā piešķirto tiesību “saņēmēji” ir “visi[..] Savienības pilsoņi[..], kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un [..]viņu ģimenes locekļi[..] [..], kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem” ( 13 ).

48.

Tādējādi šajā tiesību normā pilsonība ir padarīta par kritēriju, ar kuru nosaka minētās direktīvas piemērošanas personām jomu, tāpēc tas, ka P. García Ormazábal ir ieguvusi uzņēmējas dalībvalsts pilsonību, ir acīmredzami izraisījis izmaiņas tiesiskajā režīmā attiecībā uz viņu. Apvienotā Karaliste balstās uz šo pamatu, lai pierādītu, ka P. García Ormazábal naturalizācijas dēļ šī definīcija uz viņu vairs neattiecoties.

49.

Lai gan ir skaidrs, ka uz P. García Ormazábal attiecās Direktīvas 2004/38 piemērošanas joma, kad viņa, pametot Spāniju, proti, savu izcelsmes dalībvalsti, īstenoja savu pārvietošanās brīvību, lai 1996. gada septembrī dotos uz Apvienoto Karalisti ar nolūku tur uzturēties vispirms kā studente, pēc tam kā darba ņēmēja Turcijas vēstniecībā ( 14 ), apstāklis, ka 2009. gada 12. augustā viņa ieguva uzņēmējas dalībvalsts, kurā viņa uzturas ilgstoši un nepārtraukti, sākot no 1996. gada, pilsonību, izslēdz šobrīd viņu no šīs direktīvas piemērošanas jomas ratione personae.

50.

Proti, lai gan ir tā, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai minētās direktīvas tiesību normas nav jāinterpretē šauri, tas nemaina apstākli, ka tās 3. panta 1. punkta formulējumā, kā to ir interpretējusi Tiesa, šīs direktīvas piemērošanas personām robežas skaidri tiek attiecinātas tikai uz Savienības pilsoņiem, kas uzturas citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras pilsonība tiem ir.

51.

Direktīvas piemērošanas personām jomas paplašināšanas uz Savienības pilsoni, kas tāpat kā P. García Ormazábal ir ieguvis uzņēmējas dalībvalsts pilsonību, sekas tātad būtu mainīt pašus Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta nosacījumus un Tiesas stingri iedibināto judikatūru.

52.

Proti, ir jāatsaucas uz interpretāciju, ko tā attiecībā uz direktīvas piemērošanas personām jomu pieņēma spriedumā O. un B., jo šajā interpretācijā, manuprāt, atklājas argumentācijas veids, kādu tā paredz piemērot tādās situācijās, kāda ir šajā lietā, un tā ļauj sniegt atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.

53.

Šī lieta attiecās uz Nīderlandes iestāžu atteikumu izsniegt O. ( 15 ) un B. ( 16 ) k‑giem izziņu, kas apliecina viņu kā Eiropas Savienības pilsoņa, kurš pēc tam, kad uz LESD 21. panta 1. punkta pamata bija īstenojis savas brīvas pārvietošanās tiesības, bija atgriezies savā izcelsmes dalībvalstī, ģimenes locekļu likumīgu uzturēšanos Nīderlandē.

54.

Iesniedzējtiesa jautā Tiesai it īpaši to, vai Direktīvas 2004/38 tiesību normas un LESD 21. panta 1. punkts tātad ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiekot pieļauts dalībvalsts atteikums piešķirt šādas uzturēšanās tiesības.

55.

Turpinot 1992. gada 7. jūlija spriedumu Singh ( 17 ) un 2007. gada 11. decembra spriedumu Eind ( 18 ), Tiesa precizēja nosacījumus, saskaņā ar kuriem trešo valstu valstspiederīgie, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, saskaņā ar Savienības tiesībām var izmantot atvasinātas uzturēšanās tiesības, lai dzīvotu kopā ar šo Savienības pilsoni dalībvalstī, kuras pilsonis ir šis pēdējais minētais.

56.

Tiesa noraidīja šīs direktīvas piemērojamību, spriežot, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, nevar, pamatojoties uz šo direktīvu, atsaukties uz atvasinātajām uzturēšanās tiesībām dalībvalstī, kuras pilsonība ir minētajam pilsonim ( 19 ).

57.

Šim nolūkam Tiesa balstījās uz minētās direktīvas tiesību normu gramatisku, sistēmisku un teleoloģisku interpretāciju.

58.

Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta nosacījumos, tāpat kā tās 6. panta, 7. panta 1. un 2. punkta un 16. panta 1. un 2. punkta formulējumā – kuros ir reglamentētas Savienības pilsoņa uzturēšanās tiesības un viņa ģimenes locekļu atvasinātās uzturēšanās tiesības vai nu “citā dalībvalstī”, vai “uzņēmējā dalībvalstī” –, tika skaidri apstiprināts, ka šajās tiesību normās tiek reglamentēta Savienības pilsoņa, kas ir īstenojis savas brīvas pārvietošanās tiesības, apmetoties uz dzīvi dalībvalstī, kuras pilsonības tam nav ( 20 ), juridiskā situācija.

59.

Turklāt direktīvas mērķis pierāda, ka tā nav paredzēta tam, lai tiktu piemērota Savienības pilsonim, kuram ir beznosacījumu uzturēšanās tiesības sakarā ar to, ka viņš uzturas dalībvalstī, kuras pilsonība tam ir.

60.

Proti, kā tas izriet no šīs direktīvas 1. panta a) punkta, tās vienīgais priekšmets ir reglamentēt nosacījumus tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanai ( 21 ). Taču, tā kā atbilstoši starptautisko tiesību principam valstu valstspiederīgie izmanto beznosacījumu uzturēšanas tiesības savā valstī saskaņā ar valsts tiesībām – jo šī pēdējā minētā nevar tiem liegt tiesības ieceļot savā teritorijā un tajā palikt ( 22 ) –, Tiesa līdz ar to uzskatīja, ka “Direktīvas 2004/38 vienīgais mērķis ir reglamentēt Savienības pilsoņa ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus dalībvalstī, kas nav tā, kuras pilsonis viņš ir” ( 23 ).

61.

Tādējādi, lai gan uzņēmējas dalībvalsts pilsonības iegūšana, manuprāt, iekļaujas Savienības pilsoņa integrācijas šajā valstī, uz ko ir vērsta šī direktīva, turpinājumā, tomēr ir jākonstatē, ka, ņemot vērā tās piemērošanas personām jomu, šīs izmaiņas civilstāvoklī ipso facto izslēdz šo Savienības pilsoni no šajā direktīvā piešķirto tiesību izmantošanas.

62.

Lai gan tas var šķist paradoksāli, tomēr minētās direktīvas piemērošanas personām jomas paplašināšanas uz Savienības pilsoni, kas tāpat kā P. García Ormazábal ir ieguvis uzņēmējas dalībvalsts pilsonību, sekas būtu atcelt pašus Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta nosacījumus un Tiesas stingri iedibināto judikatūru.

63.

Tādējādi ir jāatzīst, ka, lai gan ir acīmredzama saikne, kāda pastāv starp tiesību, kas P. García Ormazábal ir tikušas piešķirtas šajā direktīvā, īstenošanu un to, ka viņa ir ieguvusi Apvienotās Karalistes pilsonību, viņas juridiskā situācija viņas naturalizācijas dēļ ir ievērojami mainījusies gan no Savienības tiesību, gan no valsts tiesību viedokļa.

64.

Ciktāl uz P. García Ormazábal vairs neattiecas jēdziens “saņēmējs” minētās direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, arī uz viņas laulāto šis jēdziens neattiecas, ņemot vērā, kā es norādīju ( 24 ), ka šajā direktīvā saņēmēju ģimenes locekļiem piešķirtās tiesības nav pastāvīgas tiesības, bet vienīgi atvasinātas no tām tiesībām, ko izmanto Savienības pilsonis.

65.

Ņemot vērā šos faktorus, uz Savienības pilsoni, kurš ir ieguvis dalībvalsts, kurā viņš ir faktiski un pastāvīgi uzturējies, pilsonību saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. pantu, neattiecas jēdziens “saņēmējs” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, tāpēc šī direktīva nav piemērojama nedz viņam pašam, nedz viņa ģimenes locekļiem.

66.

Tas nozīmē, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas ir tādā situācijā kā T. Lounes, nevar, pamatojoties uz pašām Direktīvas 2004/38 tiesību normām, izmantot atvasinātas uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kuras pilsonība tagad ir viņa laulātajai, proti, šajā gadījumā – Apvienotajā Karalistē.

67.

Tomēr tas nenozīmē, ka viņam ir liegta iespēja iegūt atvasinātas uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Līguma noteikumiem, it īpaši uz LESD 21. panta 1. punktu.

68.

Atgādināšu, ka saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu un ņemot vērā tā piemērošanas pasākumus dalībvalstīm ir jāļauj Savienības pilsoņiem, kam nav šo valstu pilsonības, pārvietoties un uzturēties to teritorijā kopā ar viņu laulāto un atsevišķos gadījumos – dažiem viņu ģimenes locekļiem, kas nav Savienības pilsoņi.

69.

Tiesa šo tiesību normu ir interpretējusi ļoti dinamiski situācijās, kurās – tā iemesla dēļ, ka Savienības pilsonis atgriežas savā izcelsmes dalībvalstī, – Direktīva 2004/38 pārstāj būt viņam piemērojama, tāpēc nedz viņš pats, nedz viņa ģimenes locekļi nevar vairs pretendēt uz šajā direktīvā piešķirtajām tiesībām.

70.

Lai LESD 21. panta 1. punktam nodrošinātu lietderīgu iedarbību šādās situācijās, Tiesa pēc analoģijas piemēro Direktīvas 2004/38 tiesību normas.

71.

Spriedumā O. un B. Tiesa nostiprināja Savienības pilsoņa atgriešanās viņa izcelsmes dalībvalstī tiesības, kuru nosacījumi attiecībā uz atvasinātu uzturēšanās tiesību piešķiršanu trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir viņa ģimenes loceklis, šajā dalībvalstī nedrīkst būt stingrāki par tiem, kas ir paredzēti šajā direktīvā.

72.

Šajā gadījumā tā ir Savienības pilsoņa un viņa ģimenes locekļa, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, faktiskā uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar minētās direktīvas attiecīgi 7. panta 1. un 2. punktā vai 16. pantā minētajiem nosacījumiem un tos ievērojot, kas, šim Savienības pilsonim atgriežoties dalībvalstī, kuras pilsonība tam ir, uz LESD 21. panta 1. punkta pamata piešķir trešās valsts valstspiederīgajam, ar kuru minētais pilsonis ir veidojis ģimenes dzīvi uzņēmējā dalībvalstī, atvasinātas uzturēšanās tiesības. Tiesa cenšas izvairīties no jebkāda veida šķēršļiem, kas var kavēt Savienības tiesībās garantētās pamattiesības uz brīvu pārvietošanos, nodrošinot, ka šo uzturēšanās tiesību piešķiršanas nosacījumi Savienības pilsoņa izcelsmes dalībvalstī nav stingrāki par tiem, kas ir paredzēti Direktīvā 2004/38, lai piešķirtu atvasinātas uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa, kurš ir īstenojis savas brīvas pārvietošanas tiesības, apmetoties uz dzīvi dalībvalstī, kuras pilsonis viņš nav, ģimenes loceklis.

73.

Darot to, Tiesa balstās uz principiem, ko tā bija pieņēmusi iepriekš 1992. gada 7. jūlija spriedumā Singh ( 25 ) un 2007. gada 11. decembra spriedumā Eind ( 26 ).

74.

Abas šīs lietas attiecās uz Savienības pilsoņiem, kas pēc tam, kad bija īstenojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Savienības teritorijā, atgriezās savā izcelsmes dalībvalstī, lai tajā uzturētos.

75.

Lai gan Direktīva 2004/38 nebija piemērojama, Tiesa nosprieda, ka, ja Savienības pilsonis ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību un atgriežas dalībvalstī, kuras pilsonība tam ir, viņa laulātajam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, ir jāspēj izmantot atvasinātas uzturēšanās tiesības šajā pēdējā minētajā valstī saskaņā ar nosacījumiem, kas ir “vismaz līdzvērtīgi tiem, ko viņš saskaņā ar Līgumu vai atvasinātajām tiesībām var izmantot citā dalībvalstī” ( 27 ). Tādējādi viņa rīcībā ir jābūt vismaz tām pašām ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām, kas viņam ir atzītas Savienības tiesībās, ja attiecīgais pilsonis izvēlētos ieceļot un uzturēties citā dalībvalstī.

76.

Abos šajos spriedumos būtībā ir redzams, ka, ja Savienības pilsonis pēc tam, kad ir devies uz citu dalībvalsti un tajā uzturējies, atgriežas dalībvalstī, kuras pilsonība tam ir, šī pēdējā minētā nevar izrādīt pret savu pašas valstspiederīgo un viņa ģimenes locekļiem, kas viņu pavada vai [kopā] pārceļas, nelabvēlīgāku attieksmi par to, kas viņiem tika piemērota uzņēmējā dalībvalstī.

77.

Šī risinājuma ratio decidendi ir saistīts ar konstatējumu, saskaņā ar kuru, ja šim trešās valsts valstspiederīgajam nebūtu tādu tiesību, darba ņēmēju, Savienības pilsoni, varētu atturēt pamest dalībvalsti, kuras pilsonība tam ir, lai strādātu algotu darbu citā dalībvalstī, tas, ka šis darba ņēmējs nebūtu pārliecināts, ka pēc atgriešanās savā izcelsmes dalībvalstī varēs turpināt ģimenes dzīvi, kas, iespējams, uzsākta uzņēmējā dalībvalstī, apprecoties vai apvienojoties ar ģimeni ( 28 ). Tādējādi tika nostiprināta ideja, ka šādos apstākļos varētu pastāvēt zināms šķērslis izceļošanai no izcelsmes dalībvalsts.

78.

Spriedumā O. un B. Tiesa mutatis mutandis transponē šo analīzi ( 29 ). Lai izvairītos no šāda šķēršļa, kas var kavēt Savienības tiesībās garantētās pamattiesības uz brīvu pārvietošanos, Tiesa nostiprina tiesību atgriezties izcelsmes dalībvalstī principu, kura nosacījumi attiecībā uz atvasinātu uzturēšanās tiesību piešķiršanu trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, nevar būt stingrāki par tiem, kas ir paredzēti Direktīvā 2004/38.

79.

Risinājums, ko Tiesa pieņēma spriedumā O. un B., ciktāl tas ir vērsts uz to, lai pēc analoģijas piemērotu Direktīvas 2004/38 tiesību normas Savienības pilsoņa atgriešanās dalībvalstī, kuras pilsonība tam ir, gadījumā, man šķiet transponējams šajā lietā.

80.

Protams, minētajā lietā pastāv faktisko apstākļu atšķirības, salīdzinot ar to, kurā mums ir jāsniedz atbilde.

81.

Proti, lietā, kurā tika pasludināts spriedums O. un B., Savienības pilsonis pameta uzņēmēju dalībvalsti, lai atgrieztos savā izcelsmes dalībvalstī.

82.

Tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, P. García Ormazábal faktiski nav pametusi uzņēmēju dalībvalsti, jo viņa tajā joprojām uzturas un ir izvēlējusies iegūt šīs valsts pilsonību. Tātad nav notikusi nekāda fiziska pārcelšanās.

83.

Tomēr man šķiet, ka abas šīs lietas ir līdzīgas, ciktāl, izvēloties tikt naturalizēta uzņēmējā dalībvalstī, P. García Ormazábal ir paudusi savu gribu dzīvot šajā pēdējā minētajā, tāpat kā viņai būtu bijis jādzīvo viņas izcelsmes dalībvalstī, iedibinot ilgstošas un pastāvīgas saiknes ar uzņēmēju dalībvalsti un paliekoši tajā integrējoties. Līdz ar to es uzskatu, ka var tikt saskatītas paralēles starp argumentāciju, ko Tiesa izklāstīja spriedumā O. un B., un to, kas tai ir jāpieņem šajā strīdā.

84.

Turklāt tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, es uzskatu, ka Direktīvas 2004/38 tiesību normu transponēšana pēc analoģijas ir veicama vēl jo vairāk tādēļ, ka pastāv, kā mēs to redzējām, nesaraujama saikne starp tiesību, kas šajā direktīvā ir piešķirtas P. García Ormazábal, īstenošanu, kad viņa devās uz Apvienoto Karalisti un tajā uzturējās, un to, ka viņa ieguva Apvienotās Karalistes pilsonību. Atgādināšu, ka viņa ieguva Apvienotās Karalistes pilsonību atbilstoši piemērojamiem valsts tiesību aktiem uz pastāvīgas uzturēšanās atļaujas pamata, kas tika izdota, pamatojoties uz minētās direktīvas 16. pantu.

85.

Tātad P. García Ormazábal“noveda līdz galam” savas integrācijas uzņēmējā dalībvalstī loģisko gaitu, lūdzot naturalizāciju, un turklāt tas notika atbilstoši mērķim, ko Savienības likumdevējs izvirzījis ne tikai LESD 21. panta 1. punktā, bet arī Direktīvā 2004/38, jo tās preambulas 18. apsvērums ir vērsts uz to, lai pastāvīgas uzturēšanās tiesības ieinteresētajai personai kļūtu par “faktisku līdzekli integrācijai” uzņēmējas dalībvalsts sabiedrībā ( 30 ). Viņas uzturēšanās, kas tikusi īstenota saskaņā ar šīs direktīvas 16. pantā minētajiem nosacījumiem un tos ievērojot, skaidri liecina par tās faktisko raksturu un ir saistīta ar viņas ģimenes dzīves attīstību un nostiprināšanu šajā dalībvalstī ( 31 ).

86.

Turpmāk liedzot viņai tiesības, kuras viņa līdz šim izmantoja attiecībā uz viņas ģimenes locekļu uzturēšanos, jo viņa naturalizācijas ceļā ir izvēlējusies dziļāku integrāciju uzņēmējā dalībvalstī, tiktu atņemta lietderīgā iedarbība tiesībām, kādas viņai izriet no LESD 21. panta 1. punkta.

87.

Šāds risinājums, manuprāt, būtu neloģisks un radītu pretrunas.

88.

Proti, dziļākas integrācijas uzņēmējā dalībvalstī, ko P. García Ormazábal vēlējās [sasniegt] naturalizācijas ceļā, sekas galu galā būtu liegt viņai tiesības attiecībā uz viņās laulāto, kuras viņai ir tikušas atzītas Savienības tiesībās, kas acīmredzami radītu risku kaitēt viņas ģimenes dzīves turpināšanai un tātad in fine viņas izvēlētajai integrācijai šajā valstī. Tātad tas, kas ar vienu roku tiktu dots, ar otru tiktu atņemts.

89.

Līdz ar to, lai turpinātu ģimenes dzīvi, ko viņa bija uzsākusi, viņai būtu jāpamet šī valsts, lai dotos uz citu dalībvalsti nolūkā atkārtoti pretendēt uz Direktīvā 2004/38 piešķirtajām tiesībām, it īpaši uz iespēju uzturēties kopā ar viņas laulāto.

90.

Tādējādi šādos apstākļos es uzskatu, ka LESD 21. panta 1. punktā piešķirto tiesību lietderīgai iedarbībai tiek prasīts, lai tāda Savienības pilsone kā P. García Ormazábal, kas ir ieguvusi uzņēmējas dalībvalsts pilsonību uzturēšanās dēļ un pamatojoties uz uzturēšanos, kas ir tikusi īstenota saskaņā ar šīs direktīvas 16. pantā minētajiem nosacījumiem un tos ievērojot, varētu turpināt ģimenes dzīvi, ko viņa šajā valstī ir dzīvojusi līdz tam ar savu laulāto, kas ir trešās valsts valstspiederīgais. Attieksme, kādu ir jāsaņem P. García Ormazábal, nedrīkst būt nelabvēlīgāka par to, kāda viņai minētajā direktīvā tika paredzēta pirms viņas naturalizācijas un kāda viņai tiktu atzīta Savienības tiesībās, ja viņa galīgi pārceltos uz citu dalībvalsti.

91.

Līdz ar to, ņemot vērā šos elementus, es uzskatu, ka LESD 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā šajā lietā, kad Savienības pilsonis ir ieguvis dalībvalsts, kurā viņš faktiski ir uzturējies, pilsonību saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. pantā minētajiem nosacījumiem un tos ievērojot un šajā ziņā ir izveidojis ģimenes dzīvi ar trešās valsts valstspiederīgo, atvasinātu uzturēšanās tiesību piešķiršanas šim pēdējām minētajam nosacījumi minētajā valstī principā nedrīkst būt stingrāki par tiem, kas ir paredzēti šajā direktīvā atvasinātu uzturēšanās tiesību piešķiršanai trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa, kurš ir īstenojis savas brīvas pārvietošanās tiesības, apmetoties uz dzīvi dalībvalstī, kuras pilsonība tam nav, ģimenes loceklis.

92.

Ciktāl atvasinātas uzturēšanās tiesības uz LESD 21. panta 1. punkta pamata T. Lounes, manuprāt, nedrīkst tikt atteiktas, es uzskatu, ka nav jāpārbauda, vai tāda Savienības pilsone kā P. García Ormazábal varēja šajā ziņā balstīties uz LESD 20. panta noteikumiem, jo, manuprāt, Savienības pilsonības lietderīgā iedarbība, ko izmantoja šīs pēdējā minētā, tika saglabāta.

93.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court)) (Augstā Karaliskā tiesa (Anglija un Velsa) Queen’s Bench Division (Administratīvā tiesa), Apvienotā Karaliste) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: