1

Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas noteikti nolūkā izdarīt spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu kodoldarbības, kas rada kodolieroču izplatīšanas un kodolieroču nesēju sistēmu izstrādes risku (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).

2

Prasītāja Iran Insurance Company, kas zināma arī ar nosaukumu Bimeh Iran, ir Irānas apdrošināšanas sabiedrība.

3

Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome 2010. gada 9. jūnijā pieņēma Rezolūciju 1929 (2010), ar ko paplašināta to ierobežojošo pasākumu darbības joma, kuri noteikti 2006. gada 27. decembra Rezolūcijā 1737 (2006), 2007. gada 24. marta Rezolūcijā 1747 (2007) un 2008. gada 3. marta Rezolūcijā 1803 (2008), un ieviesti papildu ierobežojošie pasākumi pret Irānas Islāma Republiku.

4

Ar Padomes Lēmumu 2010/413/KĀDP (2010. gada 26. jūlijs), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV 2010, L 195, 39. lpp.), prasītājas nosaukums tika iekļauts šī lēmuma II pielikumā ietvertajā sarakstā.

5

Līdz ar to prasītājas nosaukums tika iekļauts arī Padomes Regulas (EK) Nr. 423/2007 (2007. gada 19. aprīlis) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2007, L 103, 1. lpp.) V pielikumā ietvertajā sarakstā.

6

Prasītājas nosaukuma iekļaušana šī sprieduma 5. punktā minētajā sarakstā stājās spēkā datumā, kad Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta Padomes Īstenošanas regula (ES) Nr. 668/2010 (2010. gada 26. jūlijs), ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007 (OV 2010, L 195, 25. lpp.), proti, 2010. gada 27. jūlijā. Tā rezultātā tika iesaldēti prasītājas līdzekļi un saimnieciskie resursi (turpmāk tekstā – “līdzekļu iesaldēšana” vai “ierobežojošie pasākumi”).

7

Prasītājas nosaukuma iekļaušana šī sprieduma 4. un 5. punktā minētajos sarakstos tika pamatota šādi:

“[Prasītāja] ir apdrošinājusi tādu dažādu preču iegādi, ko var izmantot programmām, uz kurām attiecas [Drošības padomes] Rezolūcijā 1737 noteiktās sankcijas. Iepirktās apdrošinātās preces ietver helikopteru rezerves daļas, elektroniku un datorus, ko izmanto lidaparātu un raķešu navigācijā.”

8

Ar 2010. gada 9. septembra vēstuli prasītāja lūdza Eiropas Savienības Padomei pārskatīt tās nosaukuma iekļaušanu konkrētajos sarakstos, ņemot vērā informāciju, kuru tā bija iesniegusi Padomei. Prasītāja turklāt lūdza tai nosūtīt pierādījumus, kuri attaisno šo iekļaušanu sarakstā. Visbeidzot prasītāja lūdza to uzklausīt.

9

Ar Lēmumu 2010/644/KĀDP (2010. gada 25. oktobris), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV 2010, L 281, 81. lpp.), Padome, pārskatījusi prasītājas situāciju, saglabāja tās nosaukumu Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā sarakstā, un šī saglabāšana sarakstā stājās spēkā tajā pašā dienā.

10

Pieņemot Padomes Regulu (ES) Nr. 961/2010 (2010. gada 25. oktobris), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007 (OV 2010, L 281, 1. lpp.), prasītājas nosaukums tika iekļauts minētās regulas VIII pielikumā ietvertajā sarakstā no 2010. gada 27. oktobra.

11

2010. gada 28. oktobra vēstulē, ko prasītāja saņēma 2010. gada 23. novembrī, Padome informēja prasītāju, ka pēc tās situācijas pārskatīšanas, ievērojot 2010. gada 9. septembra vēstulē paustos apsvērumus, ir jāturpina tai piemērot ierobežojošos pasākumus.

12

Ar 2010. gada 28. decembra vēstuli prasītāja noliedza faktus, kurus attiecībā uz to bija izvirzījusi Padome. Īstenojot savas tiesības uz aizstāvību, prasītāja lūdza atļaut piekļūt lietas materiāliem.

13

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 7. janvārī, prasītāja cēla prasību, būtībā lūdzot atcelt šī sprieduma 4. un 5. punktā minētos sarakstus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju. Šī prasība tika reģistrēta ar numuru T‑12/11.

14

Ar 2011. gada 22. februāra vēstuli Padome iesniedza prasītājai ar to saistītos izrakstus no dalībvalstu iesniegtajiem priekšlikumiem iekļaušanai sarakstā, kas ir ietverti Padomes pavadvēstulēs ar atsauces numuriem 13413/10 EXT 6 un 6726/11.

15

Ar 2011. gada 29. jūlija vēstuli prasītāja vēlreiz apstrīdēja Padomes tai inkriminēto faktu patiesumu.

16

Ar Lēmumu 2011/783/KĀDP (2011. gada 1. decembris), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV 2011, L 319, 71. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr.°1245/2011 (2011. gada 1. decembris), ar kuru īsteno Regulu Nr. 961/2010 (OV 2011, L 319, 11. lpp.), Padome pēc prasītājas situācijas pārskatīšanas saglabāja tās nosaukumu Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644, II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertajos sarakstos, un šī saglabāšana sarakstā stājās spēkā attiecīgi 2011. gada 1. un 2. decembrī.

17

2011. gada 5. decembra vēstulē Padome informēja prasītāju, ka ir jāturpina tai piemērot ierobežojošos pasākumus.

18

Ar 2012. gada 13. janvāra vēstule prasītāja vēlreiz lūdza atļaut piekļūt lietas materiāliem.

19

Ar 2012. gada 21. februāra vēstuli Padome nosūtīja prasītājai dokumentus, kas saistīti ar “[..] 2011. gada 1. decembra lēmumu saglabāt spēkā attiecībā uz [to] noteiktos ierobežojošos pasākumus”.

20

Padomes Lēmums 2012/35/KĀDP (2012. gada 23. janvāris), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV 2012, L 19, 22. lpp.), stājās spēkā tā pieņemšanas dienā. Ar minētā lēmuma 1. panta 7. punktu no šī pēdējā minētā datuma tika grozīts Lēmuma 2010/413 20. pants, tajā tostarp iekļaujot jaunu kritēriju, kas saistīts ar Irānas valdībai sniegtu atbalstu, tostarp finansiālo atbalstu. Šis pats kritērijs tika ietverts arī Padomes Regulas (ES) Nr. 267/2012 (2012. gada 23. marts) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas Nr. 961/2010 atcelšanu (OV 2012, L 88, 1. lpp.) 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā.

21

Pieņemot Regulu Nr. 267/2012, prasītājas nosaukums šī sprieduma 7. punktā jau izklāstīto iemeslu dēļ tika iekļauts minētās regulas IX pielikumā ietvertajā sarakstā (turpmāk tekstā kopā ar sarakstiem, kas ietverti Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644, II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā – “attiecīgie saraksti”), sākot no 2012. gada 24. marta.

22

Ar procesuālo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 4. jūnijā, prasītāja pielāgoja savus prasījumus lietā T‑12/11, lai tos būtībā attiecinātu uz visu attiecīgo sarakstu atcelšanu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.

23

Ar 2013. gada 6. septembra spriedumu Iran Insurance/Padome (T‑12/11, nav publicēts, EU:T:2013:401) Vispārējā tiesa tostarp atcēla attiecīgos sarakstus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, jo tie nebija pamatoti ar pierādījumiem. Tā kā apelācijas sūdzība par šo spriedumu netika iesniegta, tas kļuva galīgs un ieguva res judicata spēku.

24

Ar Lēmumu 2013/661/KĀDP (2013. gada 15. novembris), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV 2013, L 306, 18. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1154/2013 (2013. gada 15. novembris), ar ko īsteno Regulu Nr. 267/2012 (OV 2013, L 306, 3. lpp.), Padome saglabāja spēkā attiecībā uz prasītāju noteiktos ierobežojošos pasākumus, pamatojoties uz jaunu kritēriju, kas saistīts ar Irānas valdībai sniegto tostarp finansiālo atbalstu. Minētie tiesību akti stājās spēkā 2013. gada 16. novembrī, dienā, kad tie tika publicēti Oficiālajā Vēstnesī.

25

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 29. janvārī, prasītāja cēla prasību atcelt 2013. gada 15. novembra tiesību aktus, ar kuriem tika saglabāti spēkā attiecībā uz to noteiktie ierobežojošie pasākumi. Šī prasība tika reģistrēta ar numuru T‑63/14.

26

Ar 2016. gada 3. maija spriedumu Iran Insurance/Padome (T‑63/14, nav publicēts, EU:T:2016:264) Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja un piesprieda prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27

Ar 2015. gada 25. jūlija vēstuli prasītāja iesniedza Padomei iepriekšēju lūgumu par to zaudējumu atlīdzību, kas esot radušies prasītājai atbilstoši Īstenošanas regulai Nr. 668/2010 un Lēmumam 2010/413 piemēroto ierobežojošo pasākumu dēļ. Padome uz šo vēstuli neatbildēja.

28

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 25. septembrī, prasītāja cēla šo prasību. Lietu saistības dēļ lieta tika nodota izskatīšanai Vispārējās tiesas pirmajai palātai.

29

2016. gada 15. janvārī Padome iesniedza iebildumu rakstu.

30

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 16. martā, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.

31

2016. gada 14. aprīlī Padome iesniedza savus apsvērumus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā. Prasītāja noteiktajā termiņā neiesniedza apsvērumus par šo pieteikumu.

32

2016. gada 13. maijā prasītāja iesniedza repliku.

33

Ar Vispārējās tiesas bijušās pirmās palātas priekšsēdētāja 2016. gada 18. maija lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 144. panta 4. punktu, Komisijai tika atļauts iestāties šajā lietā.

34

2016. gada 8. jūlijā Padome iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

35

2016. gada 19. jūlijā Komisija iesniedza iestāšanās rakstu. Attiecīgi 2016. gada 7. septembrī un 11. oktobrī Padome un prasītāja iesniedza savus apsvērumus par šo iestāšanās rakstu.

36

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (pirmā palāta) noteica procesa organizatorisko pasākumu, proti, uzklausīt lietas dalībniekus par iespējamu tiesvedības apturēšanu, kamēr tiks pieņemts Tiesas nolēmums, ar kuru tiks pabeigta tiesvedība lietā C‑45/15 P Safa Nicu Sepahan/Padome. Galvenie lietas dalībnieki savus apsvērumus šajā ziņā iesniedza noteiktajā termiņā.

37

Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas pirmajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

38

Ņemot vērā galveno lietas dalībnieku apsvērumus, Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs ar 2016. gada 10. oktobra lēmumu nolēma apturēt tiesvedību šajā lietā.

39

Pēc 2017. gada 30. maija sprieduma Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402) pasludināšanas Vispārējā tiesa (pirmā palāta) pēc tiesneša referenta priekšlikuma noteica procesa organizatorisko pasākumu, proti, uzklausīt lietas dalībniekus par to, kādas sekas, toprāt, minētajam spriedumam ir attiecībā uz šo lietu. Galvenie lietas dalībnieki savus apsvērumus šajā ziņā iesniedza noteiktajā termiņā.

40

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2017. gada 12. jūlijā iesniegto vēstuli prasītāja lūdza rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai atbilstoši Reglamenta 106. panta 1. punktam.

41

2017. gada 14. decembrī Vispārējā tiesa, piemērojot Reglamenta 28. pantu un pamatojoties uz pirmās palātas ierosinājumu, nolēma nodot šo lietu izskatīšanai paplašinātā iztiesāšanas sastāvā.

42

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu, saņemt galveno lietas dalībnieku apsvērumus par šīs lietas iespējamu apvienošanu ar lietu T‑559/15 Post Bank Iran/Padome tiesvedības mutvārdu daļā un uzdot lietas dalībniekiem dažus jautājumus. Lietas dalībnieki šos lūgumus izpildīja noteiktajos termiņos.

43

Ar 2018. gada 9. februāra lēmumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs nolēma apvienot šo lietu un lietu T‑559/15 Post Bank Iran/Padome tiesvedības mutvārdu daļā.

44

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2018. gada 20. marta tiesas sēdē. Savās atbildēs prasītāja tostarp precizēja 2013. gada 6. septembra spriedumā Iran Insurance/Padome (T‑12/11, nav publicēts, EU:T:2013:401) konstatēto prettiesiskumu, uz kuru tā ir atsaukusies savas prasības par zaudējumu atlīdzību pamatošanai, un par to tika izdarīta attiecīga norāde tiesas sēdes protokolā.

45

Prasības pieteikumā prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

46

Replikas un prasītājas iesniegto apsvērumu par iestāšanās rakstu posmā tā grozīja savus prasījumus par zaudējuma atlīdzību, šobrīd kā atlīdzību par nodarīto morālo un mantisko kaitējumu prasot 3494484,07 EUR, 84767,66 GBP (aptuveni 94939 EUR), 33945 miljonus Irānas riālu (IRR) (aptuveni 678900 EUR) un 1532688 USD (aptuveni 1318111 EUR), kā arī jebkādu papildu summu, kas varētu tikt konstatēta tiesvedības laikā.

47

Padomes prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

48

Komisija lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt kopumā.

49

[Ar labojumu, kas izdarīts ar 2019. gada 21. marta rīkojumu] Atbildes rakstā uz repliku Padome ir norādījusi, ka daļā, kurā prasītāja savu prasību atlīdzināt zaudējumus ir balstījusi uz tās nosaukuma iekļaušanas Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644, II pielikumā ietvertajā sarakstā prettiesiskumu, Vispārējai tiesai nav kompetences izskatīt šo prasību, jo LESD 275. panta otrajā daļā tai nav paredzēta kompetence izskatīt prasību atlīdzināt zaudējumus, kas balstīta uz kopējā ārpolitikā un drošības politikā (KĀDP) ietilpstoša akta prettiesiskumu.

50

Rakstveida atbildēs uz Vispārējās tiesas jautājumiem (šī sprieduma 42. punkts) prasītāja apgalvo, ka Padomes iebilde par nepieņemamību nav pieņemama, jo tā ir izvirzīta novēloti, un ka tā nav pamatota, jo KĀDP tiesību akti šajā lietā ir tikuši īstenoti ar regulām, kas pieņemtas atbilstoši LESD 215. pantam.

51

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka iebilde par nepieņemamību, kas ir izvirzīta atbildes uz repliku posmā, lai gan tā varēja tikt izvirzīta jau aizstāvības posmā, ir uzskatāma par novēlotu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 18. februāris, Jannatian/Padome, T‑328/14, nav publicēts, EU:T:2016:86, 29. punkts). Šobrīd izskatāmā iebilde par nepieņemamību, kuru Padome varēja izvirzīt jau iebildumu raksta posmā, ir novēlota un tādējādi – nepieņemama.

52

Tomēr atbilstoši Reglamenta 129. pantam Vispārējā tiesa, uzklausījusi lietas dalībniekus, var jebkurā laikā pēc savas ierosmes lemt par to, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam, kuru skaitā saskaņā ar judikatūru ir arī Eiropas Savienības tiesas kompetence izskatīt prasību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1980. gada 18. marts, Ferriera Valsabbia u.c./Komisija, 154/78, 205/78, 206/78, no 226/78 līdz 228/78, 263/78, 264/78, 31/79, 39/79, 83/79 un 85/79, EU:C:1980:81, 7. punkts, un 1998. gada 17. jūnijs, Svenska Journalistförbundet/Padome, T‑174/95, EU:T:1998:127, 80. punkts).

53

No LES 24. panta 1. punkta otrās daļas sestā teikuma un LESD 275. panta pirmās daļas izriet, ka Tiesai principā nav kompetences attiecībā uz primāro tiesību noteikumiem KĀDP jomā un tiesību aktiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz šiem noteikumiem. Tikai īpašā izņēmuma gadījumā saskaņā ar LESD 275. panta otro daļu Savienības tiesām ir kompetence KĀDP jomā. Šī kompetence ietver, pirmkārt, kontroli pār to, kā tiek ievērots LES 40. pants, un, otrkārt, personu celtās prasības atcelt tiesību aktu saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti LESD 263. panta ceturtajā daļā, par ierobežojošiem pasākumiem, kurus KĀDP ietvaros ir noteikusi Padome. Savukārt LESD 275. panta otrajā daļā Tiesai nav piešķirta nekāda kompetence izskatīt prasību par zaudējumu atlīdzību (spriedums, 2016. gada 18. februāris, Jannatian/Padome, T‑328/14, nav publicēts, EU:T:2016:86, 30. punkts).

54

No tā izriet, ka prasība par zaudējumu atlīdzību, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt zaudējumus, kas iespējami nodarīti KĀDP jomā pieņemta akta dēļ, neietilpst Vispārējās tiesas kompetencē (spriedums, 2016. gada 18. februāris, Jannatian/Padome, T‑328/14, nav publicēts, EU:T:2016:86, 31. punkts).

55

Turpretī Vispārējā tiesa vienmēr ir atzinusi savu kompetenci izskatīt prasību par tādu zaudējumu atlīdzību, kas personai vai vienībai, iespējams, nodarīti attiecībā uz to saskaņā ar LESD 215. pantu noteikto ierobežojošo pasākumu dēļ (spriedumi, 2007. gada 11. jūlijs, Sison/Padome, T‑47/03, nav publicēts, EU:T:2007:207, 232.–251. punkts, un 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 45.–149. punkts, kas apelācijas tiesvedībā apstiprināts ar 2017. gada 30. maija spriedumu Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402).

56

Šajā lietā ierobežojošie pasākumi, kas attiecībā uz prasītāju noteikti attiecīgi ar Lēmumu 2010/644 un Lēmumu 2011/783, tika ieviesti ar apstrīdētajiem tiesību aktiem, kas pieņemti saskaņā ar LESD 215. pantu.

57

No tā izriet, ka, lai arī Vispārējai tiesai nav kompetences izskatīt prasītājas prasību par zaudējumu atlīdzību daļā, kurā tās mērķis ir panākt to zaudējumu atlīdzību, kas tai esot radušies Lēmuma 2010/644 un Lēmuma 2011/783 pieņemšanas dēļ, tai tomēr ir kompetence izskatīt šo pašu prasību daļā, kurā tās mērķis ir panākt to zaudējumu atlīdzību, kas tai radušies šo pašu lēmumu īstenošanas ar apstrīdētajiem tiesību aktiem dēļ.

58

Līdz ar to šī prasība ir jāizvērtē tikai daļā, kurā tā attiecas uz to zaudējumu atlīdzību, kas prasītājai iespējami radušies tādēļ, ka ar apstrīdētajiem tiesību aktiem ir ieviesti ierobežojošie pasākumi, kas attiecībā uz to noteikti Lēmumā 2010/644 un Lēmumā 2011/783.

59

Ar atsevišķu dokumentu neizvirzot iebildi, Padome, kuru atbalsta Komisija, uzskata, ka šī prasība ir acīmredzami nepieņemama, jo prasības pieteikumā būtībā nav ietverti galvenie faktiskie apstākļi, kas ļautu noteikt, vai šajā lietā ir izpildīti visi nosacījumi, lai varētu iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība.

60

Komisija piebilst, ka, ņemot vērā šīs prasības celšanas datumu, kas ir 2015. gada 25. septembris, tā ir tikusi celta pēc Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā paredzētā piecu gadu termiņa, jo tā ir vērsta uz tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies pirms 2010. gada 25. oktobra. Saskaņā ar judikatūru šī prasība tādējādi ir atzīstama par daļēji nepieņemamu. Komisijas ieskatā, prasības daļējs noilgums var tikt izvērtēts pēc tiesas pašas ierosmes kā absolūts pamats.

61

Padome uzskata, ka jautājums par noilgumu šajā lietā šķietami nerodas, jo prasītāja ir lūgusi atlīdzināt zaudējumus tikai saistībā ar tās nosaukuma iekļaušanu attiecīgajos sarakstos pēc 2010. gada 25. septembra. Tomēr tā norāda – ja pastāvētu noilguma gadījums, to būtu iespējams izskatīt pēc tiesas pašas ierosmes kā absolūtu pamatu.

62

Prasītāja apgalvo, ka iebilde par nepieņemamību, kas būtībā attiecas uz to, ka nav tikusi ievērota Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantā un Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētā precizitātes prasība, ir nepieņemama, jo tā ir novēlota, un tā katrā ziņā ir nepamatota, jo prasības pieteikums esot pietiekami pilnīgs, precīzs un pamatots. Saistībā ar iebildi par nepieņemamību, kas būtībā attiecas uz prasības, kura ir šobrīd izskatāmā prasības pieteikuma pamatā, daļēju noilgumu, tā iebilst, ka šī iebilde ir nepieņemama un ka Vispārējā tiesa nevar to izskatīt pēc savas ierosmes, jo runa nav par absolūtu šķērsli tiesas procesam. Katrā ziņā šī iebilde par nepieņemamību neesot pamatota.

63

Saistībā ar iebildi par nepieņemamību, kas būtībā attiecas uz to, ka nav tikusi ievērota Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantā un Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētā precizitātes prasība, ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem ikvienā prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets, kā arī izvirzītie pamati un argumenti. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa lemt par prasību attiecīgā gadījumā bez papildu informācijas. Lai garantētu tiesisko drošību un pareizu tiesvedības norisi, prasības pieņemamībai ir nepieciešams, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem tā ir balstīta, vismaz kopsavilkuma veidā, bet saskanīgi un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 3. februāris, Chiquita Brands u.c./KomisijaT‑19/01, EU:T:2005:31, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu “ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, kuru radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus”. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības par tās iestāžu prettiesisku rīcību iestāšanās LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, iestādēm pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un pastāv cēloņsakarība starp konkrēto rīcību un norādīto kaitējumu (skat. spriedumu, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 106. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumus, 2007. gada 11. jūlijs, Schneider Electric/Komisija, T‑351/03, EU:T:2007:212, 113. punkts, un 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 47. punkts).

65

Līdz ar to, lai izpildītu skaidrības un precizitātes prasības, kas izriet no Reglamenta 76. panta d) punkta, kā tas ir interpretēts judikatūrā, prasības pieteikumā, ar ko tiek lūgts atlīdzināt zaudējumus, kurus, kā tiek apgalvots, izraisījusi Savienības iestāde, ir jābūt ietvertiem pierādījumiem, kas ļauj identificēt rīcību, kuru prasītājs pārmet iestādei, iemesliem, kādēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp šo rīcību un kaitējumu, kas tam esot nodarīts, kā arī šī kaitējuma raksturu un apjomu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 3. februāris, Chiquita Brands u.c./Komisija, T‑19/01, EU:T:2005:31, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Šajā lietā prasītāja prasības pieteikumā ir identificējusi rīcību, ko tā pārmet Padomei, proti, to apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanu, kuru prettiesiskums tika konstatēts 2013. gada 6. septembra spriedumā Iran Insurance/Padome (T‑12/11, nav publicēts, EU:T:2013:401). Turklāt tā ir aprakstījusi un izteikusi skaitliskā izteiksmē mantisko un morālo kaitējumu, ko tā esot cietusi šo aktu dēļ, proti, morālo kaitējumu, ko veido tās reputācijas aizskārums un kas ex æquo et bono ir novērtēts 1 miljona EUR apmērā, un mantisko kaitējumu, kas atbilst, pirmkārt, to procentu maksājumu zaudējumam, kurus tā būtu varējusi saņemt, ja tā būtu varējusi pārvest un ieguldīt Irānā līdzekļus, kas atradās tās norēķinu kontos Savienībā un ko veidoja 2544,82 GBP (aptuveni 2850 EUR), 17733,48 USD (aptuveni 15250 EUR) un 421,05 USD (aptuveni 362 EUR), otrkārt, to procentu maksājumu zaudējumam, kurus tā būtu varējusi saņemt, ja tā būtu varējusi pārvest un ieguldīt Irānā summas, ko tai bija parādā trīs apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības par summu 557196,09 EUR, 82222,84 GBP (aptuveni 92089 EUR) un 1532266,95 USD (aptuveni 1317749 EUR), un, treškārt, neiegūtajai peļņai ar pasažieru pārvadājumiem saistīto apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanas dēļ par summu, kas galīgi novērtēta 1919554,50 EUR apmērā, un ar kravu pārvadājumiem saistīto apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanas dēļ par summu, kas galīgi novērtēta 33945 miljonu IRR apmērā (aptuveni 678900 EUR). Visbeidzot tā paskaidroja, ka tādējādi nodarītais morālais un mantiskais kaitējums ir saistīts ar apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanu.

67

Prasības pieteikumā ietvertais tās rīcības izklāsts, ko prasītāja pārmet Padomei, iemesli, kuru dēļ prasītāja uzskata, ka starp attiecīgo rīcību un zaudējumiem, kurus tā esot cietusi, pastāv cēloņsakarība, kā arī šo zaudējumu raksturs un apjoms atbilst precizitātes prasībām, kas izriet no Reglamenta 76. panta d) punkta.

68

Līdz ar to Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību, kas saistīta ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantā un Reglamenta 76. panta d) punktā noteiktās precizitātes prasības neievērošanu, ir jānoraida kā nepamatota.

69

Saistībā ar Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz šī prasības pieteikuma pamatā esošās prasības daļējo noilgumu, ir jānorāda, ka Padomes prasījumi par šīs prasības noraidīšanu nekādi nav balstīti uz šādu noilgumu. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta ceturtajai daļai un 53. panta pirmajai daļai, kā arī Reglamenta 142. panta 1. punktam argumenti, kas ietverti pieteikumā par iestāšanos lietā, drīkst tikai daļēji vai pilnībā atbalstīt vienas puses prasījumu. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 142. panta 3. punktu personai, kas iestājusies lietā, ir jāpieņem lieta tāda, kāda tā ir iestāšanās laikā.

70

No tā izriet, ka personai, kas iestājusies lietā, nav tiesību pastāvīgi izvirzīt iebildi par nepieņemamību un Vispārējai tiesai tādējādi nav pienākuma izvērtēt tikai tās izvirzītos pamatus, kas nav absolūti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 24. marts, CIRFS u.c./Komisija, C‑313/90, EU:C:1993:111, 22. punkts, un 2007. gada 3. jūlijs, Au Lys de France/Komisija, T‑458/04, nav publicēts, EU:T:2007:195, 32. punkts).

71

Turklāt jau ir ticis nospriests, ka, ciktāl atbilstoši LESD 340. pantam prasību par Savienības ārpuslīgumisko atbildību reglamentē vispārējie tiesību principi, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām, un ciktāl salīdzinoša dalībvalstu tiesību sistēmu pārbaude ļauj atzīt, ka kopumā un paredzot tikai nedaudzus izņēmumus, tiesa pēc savas ierosmes nevar izvirzīt pamatu saistībā ar noilgumu prasības celšanai, jautājums par attiecīgās prasības iespējamo noilgumu nav jāizskata pēc tiesas pašas ierosmes (skat. spriedumu, 1989. gada 30. maijs, Roquette frères/Komisija, 20/88, EU:C:1989:221, 12. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 51. punkts).

72

Līdz ar to Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida kā nepieņemama.

73

Atbildē uz repliku Padome, kuru atbalsta Komisija, lūdz noraidīt kā novēlotus un tātad nepieņemamus pierādījumu elementus, kas ietverti replikas R.1–R.15 pielikumos. Padome uzskata, ka saskaņā ar judikatūru šie pierādījumu elementi varēja tikt un tie bija jāiesniedz prasības pieteikuma iesniegšanas posmā.

74

Replikā prasītāja ir lūgusi Vispārējai tiesai pierādījumu savākšanas pasākuma ietvaros atļaut iesniegt papildu pierādījumu elementus tiesvedības laikā. Rakstveida atbildēs uz Vispārējās tiesas jautājumiem (šī sprieduma 42. punkts) prasītāja ir lūgusi noraidīt iebildi par nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka replikas R.1–R.15 pielikumi apstiprina papildu pierādījumu elementus saistībā ar faktiem, kas jau ir tikuši pierādīti prasības pieteikumā un kas ir nepieciešami to argumentu atspēkošanai, kurus Padome ir izvirzījusi iebildumu rakstā. Padome esot varējusi pilnībā īstenot savas tiesības uz aizstāvību, ņemot vērā šos atbildē uz repliku ietvertos elementus. Komisijai arī esot bijusi iespēja pārbaudīt un izvērtēt minētos elementus.

75

Šajā lietā no prasības pieteikuma izriet, ka šīs prasības mērķis ir lūgums atlīdzināt zaudējumus saistībā ar morālo un mantisko kaitējumu, kas prasītājai esot nodarīts Padomes pieņemto apstrīdēto tiesību aktu dēļ. Tādējādi runa ir par prasību, ar kuru prasītāja cenšas pierādīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību.

76

Atbilstoši iedibinātajai judikatūrai prasītājam, ceļot prasību par ārpuslīgumisko atbildību, ir jāiesniedz pierādījumi Savienības tiesai, lai pierādītu tam iespējami nodarīto zaudējumu esamību un apmēru (skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, Zafeiropoulos/Cedefop, T‑537/12, nav publicēts, EU:T:2016:36, 91. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2016. gada 26. aprīlis, Strack/Komisija, T‑221/08, nav publicēts, EU:T:2016:242, 308. punkts (nav publicēts)).

77

Nenoliedzami – Savienības tiesa ir atzinusi, ka atsevišķos gadījumos, it īpaši tad, ja ir grūti aprēķināt apgalvotos zaudējumus, prasības pieteikumā nav jānorāda to precīzais apmērs, nedz arī jāizsaka skaitļos prasītā atlīdzības summa (skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Inalca un Cremonini/Komisija, C‑460/09 P, EU:C:2013:111, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Prasības pieteikums šajā lietā tika iesniegts 2015. gada 25. septembrī. Izņemot vienu mantiskā kaitējuma kategoriju, par kuru prasītāja nevarēja iesniegt galīgo aprēķinu, tā prasības pieteikuma iesniegšanas posmā ir izteikusi skaitliskā izteiksmē morālo un mantisko kaitējumu, kas tai esot ticis nodarīts, pamatojoties uz minētā prasības pieteikuma pielikumā pievienotajiem pierādījumu elementiem. Replikas posmā prasītāja grozīja tās zaudējumu aprēķinu, lai ņemtu vērā Padomes iebildumu, ka tai esot bijis jāatskaita tās izmaksas no noteiktām mantiskā kaitējuma kategorijām, un iesniedza galīgo aprēķinu attiecībā uz mantiskā kaitējuma kategoriju, saistībā ar kuru tā līdz tam bija iesniegusi tikai pagaidu aprēķinu.

79

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta, kurš stājās spēkā 2015. gada 1. jūlijā un kurš tādējādi ir piemērojams šim prasības pieteikumam, 76. panta f) punktu prasības pieteikumā attiecīgā gadījumā ir jāietver ziņas par pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem.

80

Turklāt Reglamenta 85. panta 1. punktā ir noteikts, ka pierādījumus un piedāvātos pierādījumus iesniedz pirmajā procesuālo rakstu apmaiņā. Saskaņā ar šī paša panta 2. punktu puses savas argumentācijas atbalstam var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus replikas rakstā vai atbildes rakstā uz repliku, ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota. Šajā pēdējā minētajā gadījumā saskaņā ar Reglamenta 85. panta 4. punktu Vispārējā tiesa lemj par iesniegto pierādījumu vai piedāvāto pierādījumu pieņemamību, vispirms dodot pārējiem lietas dalībniekiem iespēju paust viedokli par šiem pierādījumiem.

81

Reglamenta 85. panta 1. punktā paredzētais noteikums par noilguma termiņu neattiecas uz pierādījumu atspēkojumiem un uz pierādījumu papildinājumiem, kas iesniegti, atbildot uz pretējās puses iesniegtajiem pierādījumu atspēkojumiem (skat. spriedumu, 2017. gada 22. jūnijs, Biogena Naturprodukte/EUIPO (ZUM wohl), T‑236/16, EU:T:2017:416, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

No judikatūras saistībā ar Reglamenta 85. panta 1. punktā paredzēto noteikumu par noilguma termiņu izriet, ka lietas dalībniekiem ir jāpamato kavēšanās to pierādījumu vai jaunu pierādījumu piedāvājumu iesniegšanā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu 2008. gada 18. septembris, Angé Serrano u.c./Parlaments, T‑47/05, EU:T:2008:384, 54. punkts) un ka Savienības tiesai ir pilnvaras pārbaudīt šo pierādījumu vai piedāvāto pierādījumu novēlotas iesniegšanas motīvu pamatotību un attiecīgā gadījumā to saturu, kā arī, ja minētā novēlotā iesniegšana nav juridiski pietiekami pamatota, tai ir pilnvaras to noraidīt (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 14. aprīlis, Gaki‑Kakouri/Tiesa, C‑243/04 P, nav publicēts, EU:C:2005:238, 33. punkts, un 2008. gada 18. septembris, Angé Serrano u.c./Parlaments, T‑47/05, EU:T:2008:384, 56. punkts).

83

Jau ir ticis nospriests, ka lietas dalībnieka veikta pierādījumu vai pierādījumu piedāvājumu novēlota iesniegšana var būt pamatota, ja attiecīgie pierādījumi iepriekš nebija bijuši šī lietas dalībnieka rīcībā vai ja otra lietas dalībnieka novēloti iesniegtie pierādījumi nodrošina lietas materiālu pilnīgumu, tādējādi nodrošinot sacīkstes principa ievērošanu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 14. aprīlis, Gaki‑Kakouri/Tiesa, C‑243/04 P, nav publicēts, EU:C:2005:238, 32. punkts, un 2008. gada 18. septembris, Angé Serrano u.c./Parlaments, T‑47/05, EU:T:2008:384, 55. punkts).

84

Visbeidzot saskaņā ar Tiesas judikatūru Vispārējā tiesa ir vienīgā, kas var spriest par vajadzību papildināt tās rīcībā esošo informāciju saistībā ar lietām, kuras ir tās izskatīšanā, uzdodot veikt pierādījumu savākšanas pasākumus, ar kuriem nevar kompensēt prasītāja pierādījumu sniegšanas ziņā pieļautu bezdarbību (skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, SELEX Sistemi Integrati/Komisija, C‑481/07 P, nav publicēts, EU:C:2009:461, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

No šī sprieduma 79.–84. punktā atgādinātā regulējuma izriet, ka Vispārējai tiesai pierādījumu savākšanas pasākuma ietvaros nav tiesību vispārīgi atļaut prasītājai iesniegt visus pierādījumu elementus, ko tā varētu vēlēties tai iesniegt tiesvedības laikā, kā tā to ir lūgusi, un ka līdz ar to šāds lūgums ir jānoraida.

86

Šajā lietā prasītāja replikas R.1–R.15 pielikumos ir iesniegusi noteiktus pierādījumus tās prasības par zaudējumu atlīdzību atbalstam, nenorādot konkrētu pamatojumu to novēlotajai iesniegšanai. Izņemot replikas R.14 pielikumu, šie pierādījumi neattiecas uz zaudējumu kategoriju, saistībā ar kuru prasītāja bija iesniegusi galīgo aprēķinu tikai replikas posmā.

87

Ciktāl prasītāja savās atbildēs uz Vispārējās tiesas jautājumiem (skat. šī sprieduma 42. punktu) ir atsaukusies uz to, ka replikas R.1–R.15 pielikumi apstiprina papildu pierādījumu elementus saistībā ar faktiem, kas jau ir tikuši pierādīti prasības pieteikumā, šis pamatojums ir jānoraida ka neiedarbīgs, jo tikai tas vien, ka šie fakti ir jau tikuši pierādīti, nevar attaisnot jauno pierādījumu elementu novēloto iesniegšanu.

88

Ciktāl prasītāja savās atbildēs uz Vispārējās tiesas jautājumiem (skat. šī sprieduma 42. punktu) ir apgalvojusi, ka replikas R.1–R.15 pielikumi apstiprina pierādījumu elementus, kas vajadzīgi, lai atspēkotu Padomes iebildumu rakstā izvirzītos argumentus, ir jānorāda, ka replikas R.1–R.15 pielikumos ietvertie pierādījumu elementi ir iesniegti vienīgi tādēļ, lai atbilstoši šī sprieduma 76. punktā minētajai judikatūrai pierādītu apgalvotā morālā un mantiskā kaitējuma esamību un apmēru, kāds ir skaitliskā izteiksmē norādīts prasības pieteikumā, nevis, lai atspēkotu pierādījumu elementus, ko Padome ir iesniegusi minētā iebildumu raksta pielikumā. Tas, ka šajā iebildumu rakstā Padome ir apgalvojusi, ka prasītāja nav juridiski pietiekami pierādījusi apgalvoti ciesto zaudējumu esamību un apmēru, nevar tikt vērtēts kā pierādījuma atspēkojums šī spriedums 81. punktā minētās judikatūras izpratnē un neļauj uzskatīt replikas R.1–R.12 un R.15 pielikumos ietvertos pierādījumu elementus par pierādījumu papildinājumu, kas iesniegti pēc pierādījuma atspēkojuma, nedz arī uzskatīt, ka šo elementu novēlota iesniegšana tādējādi ir pamatota ar nepieciešamību atbildēt uz Padomes argumentiem un nodrošināt sacīkstes principa ievērošanu.

89

Savukārt replikas R.13 un R.14 pielikumos ietvertos pierādījumu elementus, proti, paziņojumu, ko ir sniedzis Sanjideh Ravesh Arya Audit and Financial Services institūts (turpmāk tekstā – “SRA institūts”), kurš ir izstrādājis “ziņojumu par to zaudējumu finanšu sekām, kuras izriet no Eiropas Savienības noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem”, kas ir pievienots prasības pieteikuma pielikumā (turpmāk tekstā – “SRA ziņojums”), un minētā institūta vēstuli, kurā ir sniegti paskaidrojumi par metodēm, ko minētais institūts ir izmantojis minētā ziņojuma sagatavošanai, prasītāja ir iesniegusi, atbildot uz argumentiem, kurus Padome bija izvirzījusi savai aizstāvībai un ar kuriem ir apstrīdēta šī institūta neatkarība un šajā ziņojumā izmantotās metodes vai dati. Šī iemesla dēļ replikas R.13 un R.14 pielikumos ietverto pierādījumu elementu novēlota iesniegšana ir attaisnojama ar nepieciešamību atbildēt uz Padomes argumentiem un nodrošināt sacīkstes principa ievērošanu.

90

Turklāt replikas R.14 pielikuma mērķis ir pamatot tās zaudējumu kategorijas galīgo aprēķinu, ko prasītāja prasības pieteikuma iesniegšanas posmā varēja noteikt tikai provizoriski.

91

No visa iepriekš minētā izriet, ka no replikas pielikumos ietvertajiem pierādījumu elementiem tikai replikas R.13 un R.14 pielikumos ietvertie pierādījumu elementi ir pieņemami un ir jāņem vērā prasības izskatīšanas pēc būtības posmā.

92

Šīs prasības pamatojumam prasītāja atsaucas uz to, ka šajā lietā ir izpildīti visi trīs šī sprieduma 64. punktā atgādinātie nosacījumi, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība.

93

Padome, kuru atbalsta Komisija, pakārtoti lūdz noraidīt prasību kā nepamatotu, jo prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas tai bija jāiesniedz, par to, ka šajā lietā ir izpildīti visi nosacījumi, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība.

94

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījumi, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība LESD 340. panta otrās daļas izpratnē, kas jau ir uzskaitīti šī sprieduma 64. punktā, ir kumulatīvi (spriedums, 2010. gada 7. decembris, Fahas/Padome, T‑49/07, EU:T:2010:499, 92. un 93. punkts, un rīkojums, 2012. gada 17. februāris, Dagher/Padome, T‑218/11, nav publicēts, EU:T:2012:82, 34. punkts). No tā izriet – ja viens no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība ir noraidāma kopumā (2011. gada 26. oktobra spriedums, Dufour/ECB, T‑436/09, EU:T:2011:634, 193. punkts).

95

Līdz ar to ir jāizvērtē, vai prasītāja šajā lietā ir iesniegusi pierādījumus, kas tai bija jāiesniedz, par rīcības, ko tā pārmet Padomei, proti, apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanu, prettiesiskumu, tās apgalvoti ciestā mantiskā un morālā kaitējuma esamību un cēloņsakarības pastāvēšanu starp minēto aktu pieņemšanu un tās izvirzīto kaitējumu.

96

Prasītāja apgalvo, ka nosacījums par iestādes rīcības prettiesiskumu ir izpildīts, jo apstrīdēto tiesību aktu pieņemšana ir uzskatāma par Padomes pieļautu pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, kas atbilstoši judikatūrai var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību.

97

Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka tās nosaukuma iekļaušana un saglabāšana attiecīgajos sarakstos, piemērojot apstrīdētos tiesību aktus, ir acīmredzami prettiesiska, kā Vispārējā tiesa ir nospriedusi 2013. gada 6. septembra spriedumā Iran Insurance/Padome (T‑12/11, nav publicēts, EU:T:2013:401). Turklāt minētajā lietā pārkāpto tiesību normu mērķis tostarp esot attiecīgo personu un vienību individuālo interešu aizsardzība, kurām ar attiecīgajām tiesību normām esot piešķirtas tiesības (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 57. un 58. punkts).

98

Prasītājas ieskatā, par šo tiesību normu pietiekami būtisku pārkāpumu ir uzskatāms tas, ka Padome ir iekļāvusi vai saglabājusi personas vārdu sarakstos, lai gan tās rīcībā nav informācijas vai pierādījumu elementu, ar kuriem juridiski pietiekami varētu pierādīt noteikto ierobežojošo pasākumu pamatotību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 59., 63. un 68. punkts). Šajā lietā Padome esot pieņēmusi apstrīdētos tiesību aktus, ar kuriem laikā no 2010. gada jūlija līdz 2013. gada novembrim attiecībā uz prasītāju bija noteikti ierobežojošie pasākumi, nepastāvot pilnīgi nekādiem pierādījumu elementiem saistībā ar prasītājai inkriminēto rīcību.

99

Visbeidzot prasītāja uzskata, ka Padome nevar apgalvot, ka tiesību normas, kuras tā ir pārkāpusi, ir vispārējas, pārprotamas vai neskaidras, jo apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas brīdī bija skaidrs, ka Padomei ir jāsniedz pierādījumu elementi tās noteikto ierobežojošo pasākumu pamatojumam.

100

Padome, kuru atbalsta Komisija, neapstrīd apstrīdēto tiesību aktu prettiesiskumu, taču uzskata, ka šis prettiesiskums nav tāds, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību, jo tas nav uzskatāms par pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Šāds pārkāpums varētu tikt konstatēts tikai tad, ja atbilstoši judikatūrai tiktu pierādīts, ka Padome ir būtiski un acīmredzami pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas, kas šajā lietā tā neesot.

101

2013. gada 6. septembra spriedumā Iran Insurance/Padome (T‑12/11, nav publicēts, EU:T:2013:401) Vispārējā tiesa konstatēja apstrīdēto tiesību aktu prettiesiskumu.

102

Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas pastāvīgo judikatūru juridiska akta prettiesiskuma konstatēšana, lai cik neapskaužams nebūtu šāds prettiesiskums, nav pietiekama, lai uzskatītu, ka ir izpildīts nosacījums par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos saistībā ar iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 6. marts, Dole Fresh Fruit International/Padome, T‑56/00, EU:T:2003:58, 72.–75. punkts; 2011. gada 23. novembris, Sison/Padome, T‑341/07, EU:T:2011:687, 31. punkts, un 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 50. punkts).

103

Nosacījums par Savienības iestāžu prettiesisku rīcību paredz, ka ir jābūt notikušam pietiekami būtiskam tādas tiesību normas pārkāpumam, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām (skat. spriedumu 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

104

Prasība par pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, neatkarīgi no attiecīgā prettiesiskā tiesību akta rakstura paredz novērst tādu situāciju, ka risks atlīdzināt attiecīgo personu apgalvotos zaudējumus kavētu attiecīgās iestādes iespējas pilnībā īstenot savu kompetenci vispārējās interesēs saistībā ar normatīvu aktu izstrādi vai ekonomikas politikas izvēli, kā arī administratīvās kompetences jomā, tomēr neliekot privātpersonām ciest acīmredzamas vai nepiedodamas pienākumu neizpildes sekas (skat. spriedumu, 2011. gada 23. novembris, Sison/Padome, T‑341/07, EU:T:2011:687, 34. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 51. punkts).

105

Pēc to tiesību normu noteikšanas, uz kuru pārkāpumu šajā lietā atsaucas prasītāja, ir jāizvērtē, pirmkārt, vai šo tiesību normu mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām un, otrkārt, vai Padome ir pieļāvusi pietiekami būtisku šo tiesību normu pārkāpumu.

106

Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas mutvārdu jautājumiem, prasītāja saistībā ar tiesību normām, kuru pārkāpums tika konstatēts 2013. gada 6. septembra spriedumā Iran Insurance/Padome (T‑12/11, nav publicēts, EU:T:2013:401), precizēja, ka tā atsaucas tikai uz minētā sprieduma 129. un 130. punktā izdarīto secinājumu, saskaņā ar kuru, ciktāl apstrīdētie tiesību akti attiecas uz tās pašas sniegtajiem ar helikopteru rezerves daļu, elektronikas un datoru, ko var izmantot gaisa kuģu un raķešu navigācijā, iegādi saistītajiem apdrošināšanas pakalpojumiem, apstrīdētie tiesību akti nav pamatoti, jo tie nav balstīti uz pierādījumiem un ar tiem būtībā tiek pārkāpts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkts, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkts un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

107

No judikatūras izriet, ka normu, kurās izsmeļoši ir uzskaitīti nosacījumi, ar kādiem var tikt noteikti ierobežojošie pasākumi, mērķis galvenokārt ir aizsargāt to personu un vienību individuālās intereses, kas var tikt skartas ar šiem pasākumiem, ierobežojot gadījumus, kad šādi ierobežojošie pasākumi likumīgi var tikt piemēroti šīm personām (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 23. novembris, Sison/Padome, T‑341/07, EU:T:2011:687, 51. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 57. punkts).

108

Līdz ar to šīs tiesību normas nodrošina ar ierobežojošajiem pasākumiem iespējami skarto personu un vienību individuālo interešu aizsardzību, un tāpēc tās ir uzskatāmas par tiesību normām, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Ja attiecīgie materiāltiesiskie nosacījumi nav izpildīti, tad skartajai personai vai vienībai ir tiesības uz to, lai tai ierobežojošie pasākumi netiktu piemēroti. Šādas tiesības katrā ziņā nozīmē, ka persona vai vienība, kurai ierobežojošie pasākumi ir piemēroti apstākļos, kas nav paredzēti attiecīgajās tiesību normās, var prasīt atlīdzināt šādu pasākumu radīto kaitējumu, ja izrādās, ka to piemērošana ir balstīta uz pietiekami būtisku Padomes piemēroto materiālo tiesību normu pārkāpumu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 23. novembris, Sison/Padome, T‑341/07, EU:T:2011:687, 52. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 58. punkts).

109

No tā izriet, ka tiesību normas, uz kuru pārkāpumu šajā lietā ir norādījusi prasītāja, ir tiesību normas, ar kurām ir piešķirtas tiesības privātpersonām, tostarp prasītājai kā personai, kurai ir piemērojami apstrīdētie tiesību akti.

110

Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja tas liecina, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas, un šajā ziņā arī vērā ņemamie elementi tostarp ir pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpe, kā arī rīcības brīvības, kas ar pārkāpto noteikumu ir piešķirta Savienības iestādei, apjoms (skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

111

Saskaņā ar judikatūru – ja šai iestādei ir tikai ļoti ierobežota rīcības brīvība vai tās nav vispār, var pietikt ar vienkāršu Savienības tiesību pārkāpumu, lai tiktu pierādīts, ka pastāv pietiekami būtisks pārkāpums (skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, Sison/Padome, T‑47/03, nav publicēts, EU:T:2007:207, 235. punkts un tajā minētā judikatūra).

112

Visbeidzot no judikatūras izriet, ka Savienības tiesību pārkāpums katrā ziņā ir pietiekami būtisks, ja tas ir turpinājies, neņemot vērā tāda sprieduma pasludināšanu, ar ko tiek atzīta valsts pienākumu neizpilde, prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu vai Savienības tiesas iedibināto judikatūru attiecīgajā jomā, no kā izriet, ka attiecīgajai rīcībai ir pārkāpuma raksturs (skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

113

Brīdī, kad Padome pieņēma apstrīdētos tiesību aktus, proti, laikā no 2010. gada 25. oktobra līdz 2012. gada 23. martam, no judikatūras jau skaidri un konkrēti izrietēja, ka apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāiesniedz informācija un pierādījumu elementi, ar ko var tikt apstiprināts, ka ir izpildīti Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā kritērija par “atbalstu” kodolieroču izplatīšanā piemērošanas nosacījumi. Tiesai turklāt jau ir bijusi iespēja, pamatojoties uz pirms apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas pastāvošo judikatūru, konstatēt, ka Padomes pienākums apstrīdēšanas gadījumā sniegt informāciju vai pierādījumu elementus, ar ko varētu tikt apstiprināti attiecībā uz personu vai vienību noteiktie ierobežojošie pasākumi, izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras (skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 35.–40. punkts un tajos minētā judikatūra).

114

Tāpat un tā kā Padomes pienākumam izvērtēt un konstatēt attiecībā uz personu vai vienību noteikto ierobežojošo pasākumu pamatotību pirms šo pasākumu noteikšanas pamatā ir prasība ievērot skartās personas vai vienības pamattiesības, tostarp to tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, iestādei nav rīcības brīvības šajā ziņā (spriedums, 2016. gada 18. februāris, Jannatian/Padome, T‑328/14, nav publicēts, EU:T:2016:86, 52. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 59.–61. punkts). Padomei šajā lietā tādējādi nebija nekādas rīcības brīvības, īstenojot minēto pienākumu.

115

Līdz ar to, neizpildīdama pienākumu pamatot apstrīdētos tiesību aktus, Padome šajā lietā ir pieļāvusi pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, ar kuru ir piešķirtas tiesības privātpersonai, proti, prasītājai.

116

Tādējādi, ņemot vērā prasītājas izvirzītās tiesību normas, kuru pārkāpums ir konstatēts 2013. gada 6. septembra sprieduma Iran Insurance/Padome (T‑12/11, nav publicēts, EU:T:2013:401) 129. un 130. punktā, nosacījums par Padomei pārmestās rīcības, proti, apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanu, prettiesiskumu ir izpildīts.

117

Prasītāja apgalvo, ka ir pierādījusi morālā un mantiskā kaitējuma, kas tai ir radīts apstrīdēto tiesību aktu dēļ, reālo un droši zināmo raksturu.

118

Padome, kuru atbalsta Komisija, uzskata, ka nosacījums par zaudējumu esamību šajā lietā nav izpildīts. Apstrīdētie tiesību akti neesot krimināltiesiska rakstura sodi, kas ir tikuši piemēroti prasītājai, un to mērķis nav bijis radīt tai zaudējumus. To mērķis bija tikai novērst kodolieroču izplatīšanu.

119

Saistībā ar nosacījumu par zaudējumu esamību no judikatūras (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 27. janvāris, De Franceschi/Padome un Komisija, 51/81, EU:C:1982:20, 9. punkts; 1984. gada 13. novembris, Birra Wührer u.c./Padome un Komisija, 256/80, 257/80, 265/80, 267/80, 5/81, 51/81 un 282/82, EU:C:1984:341, 9. punkts, un 1996. gada 16. janvāris, Candiotte/Padome, T‑108/94, EU:T:1996:5, 54. punkts) izriet, ka Savienības ārpuslīgumiskā atbildība var iestāties tikai tad, ja prasītājs faktiski ir cietis reālus un droši zināmus zaudējumus. Prasītājam ir jāpierāda, ka šis nosacījums ir izpildīts (skat. spriedumu, 2006. gada 9. novembris, Agraz u.c./Komisija, C‑243/05 P, EU:C:2006:708, 27. punkts un tajā minētā judikatūra), un konkrētāk – jāsniedz pārliecinoši pierādījumi gan par zaudējumu, uz ko tas atsaucas, pastāvēšanu, gan to apmēru (skat. spriedumu, 1997. gada 16. septembris, Blackspur DIY u.c./Padome un Komisija, C‑362/95 P, EU:C:1997:401, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

120

Konkrētāk, visos lūgumos par zaudējumu atlīdzību – vai tas būtu mantisks vai morāls kaitējums, simboliski vai nolūkā saņemt ievērojamu atlīdzību – ir jābūt precizētam apgalvoto zaudējumu raksturam saistībā ar pārmesto rīcību un kaut vai aptuveni ir jābūt novērtētiem visiem šiem zaudējumiem (skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, Sabbagh/Padome, T‑652/11, nav publicēts, EU:T:2015:112, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

121

Runājot par nosacījumu par cēloņsakarības pastāvēšanu starp attiecīgo rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem, minētajiem zaudējumiem ir pietiekami tieši jāizriet no attiecīgās rīcības, kurai ir jābūt galvenajam zaudējumu cēlonim, jo nav pienākuma atlīdzināt visas zaudējumus radošās sekas, pat attālinātas, kādas radušās prettiesiskās situācijas rezultātā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1979. gada 4. oktobris, Dumortier u.c./Padome, 64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79, EU:C:1979:223, 21. punkts; skat. arī spriedumu 2006. gada 10. maijs, Galileo International Technology u.c./Komisija, T‑279/03, EU:T:2006:121, 130. punkts un tajā minētā judikatūra). Prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi par cēloņsakarības pastāvēšanu starp attiecīgo rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem (skat. spriedumu, 1998. gada 30. septembris, Coldiretti u.c./Padome un KomisijaT‑149/96, EU:T:1998:228, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

122

Līdz ar to ir jāizvērtē, vai prasītāja šajā lietā ir pierādījusi tā morālā un mantiskā kaitējuma reālo un droši zināmo raksturu, kurš tai esot ticis radīts apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas rezultātā, kā arī cēloņsakarības pastāvēšanu starp minēto aktu pieņemšanu un šiem zaudējumiem.

123

Prasītāja norāda, ka apstrīdētie tiesību akti, ciktāl ar tiem ir tikusi aizskarta tās reputācija, ir radījuši tai ievērojamu morālo kaitējumu, kuru tā ex æquo et bono novērtē 1 miljona EUR apmērā, kā tā jau ir minējusi Padomei adresētajā 2015. gada 25. jūlija vēstulē. Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka Savienības tiesa salīdzināmā situācijā jau ir konstatējusi un uzdevusi atlīdzināt kādai sabiedrībai radīto morālo kaitējumu, kas atbilda tās reputācijas aizskārumam (spriedums, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 80. un 83. punkts).

124

Pretēji tam, ko, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) spriedumu, proti, ECT 2011. gada 19. jūlija spriedumu Uj pret Ungāriju (CE:ECHR:2011:0719JUD 002395410), ir norādījusi Padome, prasītāja uzskata, ka sabiedrībām ir morāla dimensija un tām var tikt nodarīts morāls kaitējums, piemēram, saistībā ar to reputācijas un spējas veikt komercdarbību aizskārumu. Padomes atsauce uz šo ECT spriedumu esot neatbilstoša, jo tajā reputācijas aizsardzība esot izvērtēta tikai saistībā ar ierobežojumiem, kas var tikt noteikti vārda brīvībai. Labas reputācijas aizsardzība esot īpaši svarīgs elements apdrošināšanas tirgū, kurā tā darbojas, jo šis tirgus ir balstīts uz uzticēšanos saimnieciskās darbības subjektu starpā. Prasītāja norāda, ka pirms apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas tai bija laba reputācija starptautiskajā līmenī, par ko liecina tas, ka tā bija veikusi apdrošināšanas darbības starptautiskajā līmenī, bija noslēgusi līgumus ar atpazīstamām starptautiskām apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām, tai bija piešķirti starptautiskā līmenī atzīti kvalitātes sertifikāti un tās dalībnieku īpašās zināšanas bija starptautiski atzītas, ko pierāda tas, ka tās dalībnieki bija piedalījušies starptautiskās profesionālās konferencēs un zinātniskās sanāksmēs. Apstrīdētie tiesību akti, ar kuriem tās nosaukums esot ticis saistīts ar smagu apdraudējumu starptautiskajam mieram un drošībai un kuru dēļ bija notikusi tās darbību Savienībā piespiedu pārtraukšana, esot ietekmējuši tās reputāciju. Prasītāja apgalvo, ka pēc apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas tā vairs nevarēja nedz noslēgt līgumus ar starptautiskām sabiedrībām, nedz piedalīties zinātniskās un konsultatīvās sanāksmēs, profesionālas apvienības darbībā vai starptautiskā līmenī organizētās sanāksmēs, kā arī starptautiskas kredītreitingu aģentūras vairs nevarēja piešķirt tai kredītreitingu. Katrā ziņā, ja saimnieciskās darbības subjekts piespiedu kārtā pārtrauc savu darbību komercnozarē, tā reputācija un uzticamība tiekot acīmredzami un nenovēršami aizskarta. Pēc attiecībā uz prasītāju noteikto ierobežojošo pasākumu atcelšanas 2016. gadā tās reģistrācija profesionālos semināros vēl joprojām bija apgrūtināta vai pat neiespējama. Lai atjaunotu savu reputāciju, tai esot jāīsteno pasaules mēroga reklāmas kampaņa, kuras izmaksas esot aptuveni 45 miljoni USD (aptuveni 38,7 miljoni EUR). Tā kā prasītāja vēl neesot precīzi novērtējusi ar tās reputācijas atjaunošanu saistītās izmaksas, Vispārējā tiesa varētu pierādījumu savākšanas pasākuma ietvaros nozīmēt neatkarīgu ekspertu šī novērtējuma veikšanai. Visbeidzot prasītāja uzskata, ka nav jāpierāda, ka tai ir radušies izdevumi, it īpaši saistībā ar reklāmu, lai varētu atjaunot tās reputāciju. Pietiekot vien norādīt uz tās reputācijas aizskārumu, kuras atjaunošanai esot nepieciešami ievērojami izdevumi.

125

Padome, kuru atbalsta Komisija, uzskata, ka lūgums par iespējami ciestā morālā kaitējuma atlīdzināšanu katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatots. Šajā ziņā tā apgalvo, ka apstrīdētajos tiesību aktos prasītāja nav tikusi stigmatizēta kā struktūra, kas pati par sevi rada apdraudējumu starptautiskajam mieram un drošībai, un ka prasītāja turklāt nav iesniegusi nekādus pierādījumus šajā ziņā. Tā esot vienīgi tikusi identificēta kā persona, kas savas darbības dēļ ir iesaistīta dažādu preču iegādē, kuras var tikt izmantotas programmās, pret kurām ir vērsti atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijai 1737 veiktie pasākumi, ar ko esot bijis pietiekami, lai pamatotu tās nosaukuma iekļaušanu attiecīgajos sarakstos. Prasītāja neesot iesniegusi nekādus pierādījumu elementus, ar ko varētu pierādīt, ka minēto aktu pieņemšanas dēļ tai ir ticis radīts morālais kaitējums (rīkojums, 2012. gada 17. februāris, Dagher/Padome, T‑218/11, nav publicēts, EU:T:2012:82, 46. punkts). Nekas nepierādot to, ka prasītājai ir bijusi laba reputācija starptautiskajā līmenī, ka tā nav guvusi peļņu tās reputācijas aizskāruma dēļ un ka tai ir radušies izdevumi saistībā ar reklāmas kampaņām vai citiem pasākumiem tās reputācijas atjaunošanai. Prasības pieteikuma pielikumā ietvertajam presē publicētajam rakstam, kurā ir runa par pasaules mēroga reklāmas kampaņas lēstajām izmaksām, neesot nozīmes, jo tas attiecoties uz sabiedrību, kurai neesot nekādas saiknes ar prasītāju, kura darbojas citā darbības nozarē un kontinentā nekā prasītāja un kurai nav nekādas saistības ar Savienības noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem. Replikā ietvertie prasītājas apgalvojumi nepierādot tās reputācijas aizskārumu un līdz ar to – morālo kaitējumu, kas ar to būtu saistīts. Katrā ziņā, kā ECT ir konstatējusi 2011. gada 19. jūlija sprieduma Uj pret Ungāriju (CE:ECHR:2011:0719JUD 002395410) 22. punktā, pastāv atšķirība starp sabiedrības komerciālajai reputācijai nodarītu kaitējumu un kaitējumu, kas nodarīts personas reputācijai, ņemot vērā tās sociālo statusu, ciktāl pirmajam no šiem kaitējumiem nav morālās dimensijas. Vispārējā tiesa pati esot atsaukusies uz šo judikatūru kādā lietā par ierobežojošiem pasākumiem (spriedums, 2015. gada 12. februāris, Akhras/Padome, T‑579/11, nav publicēts, EU:T:2015:97, 152. punkts). Prasītāja mēģinot apiet pienākumu pierādīt tās apgalvoto zaudējumu esamību un izteikt tos skaitliskā izteiksmē, lūdzot Vispārējai tiesai nozīmēt ekspertu pierādījumu savākšanas pasākuma ietvaros. Ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka ir iestājusies Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, tai atbilstoši judikatūrai būtu jāsecina, ka apstrīdēto tiesību aktu atcelšana ir pienācīga atlīdzība par prasītājai radīto morālo kaitējumu. Katrā ziņā, ņemot vērā judikatūru, summa 1 miljona EUR apmērā, ko prasītāja ir lūgusi samaksāt kā atlīdzību par tās iespējami ciesto morālo kaitējumu, esot pārmērīga un nepamatota.

126

Komisija piebilst, ka prasītājas norādītais morālā kaitējuma veids, proti, reklāmas kampaņas tās tēla atjaunošanai izmaksas, pārklājas ar mantisko kaitējumu, kura reālais un konkrētais raksturs tai ir jāpierāda.

127

Saistībā ar tā kaitējuma atlīdzināšanu, ko prasītāja ir kvalificējusi kā “morālo” kaitējumu, prasītāja atsaucas uz reputācijas aizskārumu tās nosaukuma asociēšanas ar smagu apdraudējumu starptautiskajam mieram un drošībai dēļ, ko pierāda tas, ka apstrīdēto tiesību aktu pieņemšana ir ietekmējusi trešo personu rīcību attiecībā pret prasītāju, un tā apmērs var tikt noteikts, par pamatu ņemot reklāmas izdevumus, kas tai radīšoties tās reputācijas atjaunošanas nolūkā.

128

Zaudējumi, kurus prasītāja tādējādi lūdz atlīdzināt kā morālo kaitējumu, ir nemateriāla rakstura, un tie izpaužas kā prasītājas tēla vai reputācijas aizskārums.

129

No judikatūras, kas taisīta, pamatojoties uz LESD 268. pantu, skatot to kopā ar LESD 340. panta otro daļu, izriet, ka juridiskai personai principā var tikt atlīdzināts morālais kaitējums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 28. janvāris, BAI/Komisija, T‑230/95, EU:T:1999:11, 37. punkts, un 2008. gada 15. oktobris, Camar/Komisija, T‑457/04 un T‑223/05, nav publicēts, EU:T:2008:439, 56. punkts un tajā minētā judikatūra) un šāds kaitējums var izpausties kā minētās personas tēla vai reputācijas aizskārums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 9. jūlijs, New Europe Consulting un Brown/Padome, T‑231/97, EU:T:1999:146, 53. un 69. punkts; 2011. gada 8. novembris, Idromacchine u.c./Komisija, T‑88/09, EU:T:2011:641, 70.–76. punkts, un 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 80.–85. punkts).

130

Ciktāl Padome vēlas atsaukties uz ECT judikatūru, ir jāatgādina, ka minētā tiesa, ņemot vērā tās pašas judikatūru un šo praksi, neizslēdz, ka pat komercsabiedrības gadījumā var pastāvēt zaudējumi, kuri nav mantisks zaudējums un saistībā ar kuriem var būt nepieciešama finansiāla atlīdzība, jo šāda atlīdzība ir atkarīga no katras lietas apstākļiem (ECT, 2000. gada 6. aprīlis, Comingersoll S.A. pret Portugāli, CE:ECHR:2000:0406JUD 003538297, 32. un 35. punkts). Šādai sabiedrībai šie zaudējumi var ietvert vairāk vai mazāk “objektīvus” un “subjektīvus” elementus, kuru vidū ir arī uzņēmuma reputācija un kuru radītās sekas nav precīzi aprēķināmas (ECT, 2000. gada 6. aprīlis, Comingersoll S.A. pret Portugāli, CE:ECHR:2000:0406JUD 003538297, 35. punkts). Kā izriet no ECT 2016. gada 2. februāra sprieduma Magyar Tartalomszolgáltatók Egyesülete un index.hu Zrt pret Ungāriju (CE:ECHR:2016:0202JUD 002294713, 84. punkts), šī ECT judikatūra Padomes minētajā ECT 2011. gada 19. jūlija spriedumā Uj pret Ungāriju (CE:ECHR:2011:0719JUD 002395410) nav tikusi apstrīdēta, un tajā ir vienīgi precizēts, ka minētie sabiedrībai radītie zaudējumi ir bijuši drīzāk komerciāla, nevis morāla rakstura.

131

Līdz ar to ir jānoraida gan Komisijas argumenti, ka prasītājai iespējami radītais morālais kaitējums pārklājas ar tās izvirzīto mantisko kaitējumu, gan Padomes argumenti, ka prasītājai kā komercsabiedrībai nevar tikt atlīdzināts morālais kaitējums par tās reputācijas aizskārumu.

132

Saistībā ar iespējami ciestā morālā kaitējuma esamību ir jāatgādina, ka, runājot konkrēti par šādu kaitējumu, lai arī pierādījumu vai pierādījumu piedāvājumu iesniegšana noteikti nav uzskatāma par šādu zaudējumu atzīšanas nosacījumu, tomēr prasītājam ir vismaz jāpierāda, ka attiecīgajai iestādei pārmestā rīcība varēja tam izraisīt šādu kaitējumu (skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑297/12, nav publicēts, EU:T:2014:888, 31. punkts un tajā minētā judikatūra; tāpat šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 28. janvāris, BAI/Komisija, T‑230/95, EU:T:1999:11, 39. punkts).

133

Turklāt, lai gan 2013. gada 28. maija spriedumā Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331) Tiesa lēma, ka prettiesisku ierobežojošo pasākumu atcelšana var būt morāla kaitējuma atlīdzināšanas veids, no tā vēl neizriet, ka šis atlīdzinājuma veids ir katrā ziņā pietiekams visos gadījumos, lai nodrošinātu šī kaitējuma atlīdzinājumu pilnībā, ciktāl lēmums šajā ziņā ir jāpieņem, pamatojoties uz lietas apstākļu novērtējumu (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 49. punkts).

134

Šajā lietā vienīgie pieņemamie prasītājas iesniegtie pierādījumu elementi tomēr neļauj konstatēt, ka ar Padomei pārmestās rīcības prettiesiskuma atzīšanu un apstrīdēto tiesību aktu atcelšanu nebūtu bijis pietiekami, lai atlīdzinātu morālo kaitējumu, kas nodarīts tās reputācijas aizskāruma ar apstrīdētajiem tiesību aktiem rezultātā.

135

Līdz ar to prasītājas lūgums atlīdzināt morālo kaitējumu ir jānoraida, nemaz neizvērtējot nosacījumu par cēloņsakarības pastāvēšanu.

136

Prasītāja apgalvo, ka tai apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas dēļ ir ticis radīts mantiskais kaitējums. Šajā ziņā tā prasības pieteikumā lūdz piespriest Padomei samaksāt tai atlīdzību 3774187,07 EUR, 84767,66 GBP (aptuveni 94939 EUR), kā arī 1532688 USD (aptuveni 1318111 EUR) apmērā. Replikā prasītāja grozīja savus prasījumus, lūdzot samaksāt atlīdzību attiecīgi 2494484,07 EUR, 84767,66 GBP (aptuveni 94939 EUR), 33945 miljonu IRR (aptuveni 678900 EUR) un 1532688 USD (aptuveni 1318111 EUR) apmērā.

137

Saistībā ar tās izvirzīto mantisko kaitējumu prasītāja tādējādi ir nošķīrusi trīs elementus.

138

Pirmais iespējami ciestā mantiskā kaitējuma elements ietver to procentu ienākumu zaudēšanu, ko prasītāja būtu varējusi saņemt, ja tā būtu pārvedusi uz Irānu un tur ieguldījusi tās norēķinu kontos Savienībā esošos līdzekļus. Šajā ziņā vērā ņemamais laikposms ir no 2010. gada jūlija, kad attiecībā uz prasītāju tika noteikti pirmie ierobežojošie pasākumi, līdz 2013. gada novembrim, kad apstrīdētie tiesību akti pārstāja radīt sekas. Saistībā ar šo elementu prasītāja prasības pieteikumā lūdz piespriest samaksāt atlīdzību 17733,48 EUR, 2544,82 GBP (aptuveni 2850 EUR), kā arī 421,05 USD (aptuveni 362 EUR) apmērā.

139

Otrais iespējami ciestā mantiskā kaitējuma elements ietver to procentu ienākumu zaudēšanu, ko prasītāja būtu varējusi saņemt, ja tā būtu pārvedusi uz Irānu un tur ieguldījusi summas, kas trim apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām bija jāpārskaita uz prasītājas norēķinu kontiem Savienībā. Šajā ziņā vērā ņemamais laikposms ir no attiecīgo prasījumu samaksas termiņa iestāšanās līdz 2013. gada novembrim, kad apstrīdētie tiesību akti pārstāja radīt sekas. Saistībā ar šo elementu prasītāja prasības pieteikumā lūdz piespriest samaksāt atlīdzību 557196,09 EUR, 82222,84 GBP (aptuveni 92089 EUR), kā arī 1532266,95 USD (aptuveni 1317749 EUR) apmērā.

140

Trešais iespējami ciestā mantiskā kaitējuma elements izpaužas kā peļņa, ko prasītāja neesot guvusi ar pasažieru vai kravu pārvadāšanu saistīto apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanas dēļ. Šajā ziņā vērā ņemamais laikposms ir no 2010. gada jūlija, kad attiecībā uz prasītāju tika noteikti pirmie ierobežojošie pasākumi, līdz 2013. gada novembrim, kad apstrīdētie tiesību akti pārstāja radīt sekas. Runājot par šo elementu, prasītāja prasības pieteikumā lūdz piespriest samaksāt atlīdzību 3199257,50 EUR apmērā ar pasažieru pārvadājumiem saistīto apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanas dēļ, un norāda, ka atlīdzības apmērs ar kravu pārvadājumiem saistīto apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanas dēļ tiks noteikts vēlākā tiesvedības posmā. Replikā prasītāja lūdz piešķirt atlīdzību 1919554,50 EUR apmērā ar pasažieru pārvadājumiem saistīto apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanas dēļ, kā arī atlīdzību 33945 miljonu IRR (aptuveni 678900 EUR) apmērā ar kravu pārvadājumiem saistīto apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanas dēļ.

141

Lai noteiktu visu iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma elementu esamību, prasītāja pamatojas uz SRA ziņojumu. Paziņojumā, kas pievienots replikas pielikumā, SRA institūts ir apliecinājis, ka ir ievērojis neatkarības un objektivitātes principus, ir pārbaudījis pierādījumu elementus un atbilstošos dokumentus un ir ticies ar vadītājiem un kompetentajām iestādēm. Prasītājas ieskatā, lai varētu pierādīt neiegūto peļņu, nenovēršami ir jābalstās uz pamatotiem pieņēmumiem.

142

Saistībā ar iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma pirmo elementu prasītāja norāda, ka tās norēķinu kontos Savienībā esošās summas juridiski pietiekami apstiprina prasības pieteikuma pielikumā ietvertie dokumenti. SRA ziņojumā esot veikta piesardzīga peļņas aplēse, kas Irānā varētu tikt gūta saistībā ar attiecīgajām summām, piemērojot tām procentu likmi 6 % apmērā, ko ir apstiprinājis SRA institūts.

143

Replikas un apsvērumu par iestāšanās rakstu posmā prasītāja uzstāja, ka apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas dēļ tai tika liegta iespēja izmantot līdzekļus, kas bija iesaldēti tās norēķinu kontos Savienībā, un it īpaši tos dinamiski un izdevīgi atkārtoti ieguldīt Irānā. SRA institūts savu aprēķinu esot balstījis uz prasītājas praksi izmantot tās rīcībā esošās ārvalstu valūtas, lai noslēgtu attiecīgajās valūtās izteiktus pārapdrošināšanas līgumus. Turklāt Irānā esot pieņemts, ka apdrošināšanas līgumi vai norēķinu konti ir ārvalstu valūtās.

144

Saistībā ar iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma otro elementu prasītāja norāda, ka summas, ko trim apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām bija jāpārskaita uz prasītājas norēķinu kontiem Savienībā, izriet no prasības pieteikuma pielikumā ietvertajiem dokumentiem. SRA institūts esot pārbaudījis šīs summas pirms to pārņemšanas SRA ziņojumā. No šīm summām negūtie procentu ienākumi esot tikuši aprēķināti saskaņā ar minētajā ziņojumā izskaidrotu metodi. Replikas un apsvērumu par iestāšanās rakstu posmā prasītāja uzstāja, ka apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas dēļ tai bija liegta iespēja izmantot ārvalstu valūtās izteiktās summas, kas trim apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām bija tai jāsamaksā, un it īpaši tās dinamiski un izdevīgi atkārtoti ieguldīt Irānā.

145

Saistībā ar iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma trešo elementu prasītāja norāda, ka iespējamo, taču apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas dēļ zaudēto ienākumu esamību pierāda tas, ka prasītāja pirms minēto aktu pieņemšanas ir noslēgusi ar pasažieru pārvadājumiem Savienībā saistītus apdrošināšanas līgumus, kā norādīts SRA ziņojumā un kā apliecina paziņojums par parādu, kas izsniegts kādai apdrošināšanas sabiedrībai un pievienots prasības pieteikuma pielikumā. Šādu līgumu zaudēšana Savienībā esot saistīta ar minētajiem tiesību aktiem, nevis ar ASV tiesību aktiem, kas esot piemērojami tikai ASV teritorijā. Minētajā ziņojumā esot ietverts ar pasažieru pārvadājumiem saistīto apdrošināšanas līgumu, kuri netika noslēgti, skaita un vērtības aprēķins, kas ir balstīts uz iepriekš noslēgto līgumu skaitu un vērtību. Dokumentā, kas pievienots replikas rakstam, SRA institūts esot apstiprinājis, ka šis aprēķins ir balstīts uz “datiem par apdrošināšanas polisēm, kas iegādātas divos pēdējos gados pirms ierobežojošo pasākumu noteikšanas, pamatojoties uz [prasītājas] auditētajiem finanšu ziņojumiem sadarbībā ar [minēto apdrošināšanas sabiedrību]”. Replikas posmā prasītāja prasības pieteikumā sākotnēji norādītajai atlīdzības summai ar pasažieru pārvadājumiem saistīto apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanas dēļ saskaņā ar minētā institūta norādēm ir piemērojusi tās izmaksu līmenim atbilstošu samazinājumu 40 % apmērā. Runājot par kravu pārvadājumu apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanu, zaudējumu apmēru minētais institūts esot novērtējis, tieši piemērojot tās izmaksu līmenim atbilstošu samazinājumu 40 % apmērā.

146

Padome, kuru atbalsta Komisija, katrā ziņā apstrīd, ka prasītāja būtu pierādījusi trīs iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma elementu esamību.

147

Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd SRA ziņojuma pierādījuma spēku, jo tas neesot pamatots ar detalizētiem dokumentiem, kurus apstiprinājis neatkarīgs, ar prasītāju nesaistīts eksperts, kā tas ir paredzēts judikatūrā. Turklāt minētais ziņojums esot sagatavots persiešu valodā un tam ir pievienots tikai pašas prasītājas veikts tā neoficiāls tulkojums. Ar SRA institūta paziņojumu, ko prasītāja ir iesniegusi, lai pierādītu šāda ziņojuma uzticamību, neesot pietiekami, lai izpildītu pierādījumu jomā pastāvošās prasības. Prasītāja neesot iesniegusi pierādījumu elementus, uz kuriem minētais institūts esot balstījies, lai sagatavotu savu ziņojumu. Prasītāja nevarot pamatoti apgalvot, ka šie elementi ir konfidenciāli, jo Irānas noteikumi par konfidencialitātes pienākumu neprevalējot pār Savienības tiesas judikatūru, kurā esot prasīts, ka prasītājai ir jāiesniedz pierādījumi par zaudējumiem, ko tā esot cietusi, un cēloņsakarību starp šiem zaudējumiem un apgalvoto prettiesiskumu.

148

Saistībā ar iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma pirmo elementu Padome, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka SRA ziņojums ir balstīts tikai uz pieņēmumu par zaudējumu esamību, neizskaidrojot, kā tie faktiski ir radušies. Tajā neesot ietverts nekāds skaidrojums, nedz arī konkrēti dokumenti, un ar to tādējādi neesot pietiekami, lai pierādītu minētā elementa pastāvēšanu. Esot neiespējami noskaidrot, vai minētajā ziņojumā ir ņemts vērā tas, ka arī prasītājas norēķinu kontos Savienībā varētu būt uzkrājušies procentu ienākumi. Ar apstrīdētajiem tiesību aktiem esot ticis liegts nevis šādu procentu aprēķins, bet tikai to iespējama izņemšana. Principā prasītājai tādējādi nav tikuši nodarīti nekādi zaudējumi, kas būtu radušies saistībā ar to procentu ienākumu zaudējumu, kas maksājami par tās norēķinu kontos Savienībā esošajiem līdzekļiem. Prasītāja neesot pierādījusi, ka, ja tā būtu varējusi atkārtoti ieguldīt Irānā summas, kas tika iesaldētas tās norēķinu kontos Savienībā, tā būtu varējusi saņemt vidējo procentu likmi 6 % apmērā, proti, procentu likmi, kas trīs gados kumulatīvi būtu 19 %. Prasītāja neesot ņēmusi vērā to, ka, ja šīs summas tiktu konvertētas valsts valūtā, tās būtu zaudējušas vērtību, ņemot vērā Irānas riāla vērtības kritumu 57 % apmērā salīdzinājumā ar euro laikā no 2010. jūlija līdz 2013. gada novembrim. Prasītāja neesot arī iesniegusi pierādījumus par to, ka tā saistībā ar euro norēķinu kontiem būtu varējusi saņemt vidējo procentu likmi 6 % apmērā.

149

Runājot par iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma otro elementu, Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd, ka prasītāja būtu pierādījusi, ka tā būtu varējusi saņemt tās apgalvoto atlīdzību saistībā ar summām, kas trim apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām bija tai jāpārskaita. Tā balstās uz tiem pašiem argumentiem kā tie, kurus tā ir izvirzījusi saistībā ar summām, kas ir iesaldētas prasītājas norēķinu kontos Savienībā (šī sprieduma 148. punkts). Tā norāda, ka prasītājas iesniegtajos dokumentos nav nekādu pierādījumu par summām, kas trim attiecīgajām sabiedrībām varbūtēji bija tai jāsamaksā.

150

Saistībā ar iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma trešo elementu Padome, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka, ja apgalvotie zaudējumi izriet no iespējas veikt spekulatīva rakstura komercdarbības, kā tas ir šajā lietā, tad atbilstoši judikatūrai nepieciešamo pierādījumu standarts ir īpaši augsts. Prasītāja neesot ievērojusi šo pierādījumu standartu. Saistībā ar pasažieru pārvadājumu apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanu tā esot vienīgi norādījusi uz laikā no 2010. gada jūlija līdz 2013. gada novembrim neiegūto peļņu, kas galu galā ir noteikta 1919554,50 EUR apmērā un kas izrietot no vidējā gada apgrozījuma 969471,97 EUR apmērā, ko tā saistībā ar šo līgumu veidu esot realizējusi divos iepriekšējos gados. Prasītāja tomēr neesot iesniegusi pasažieru pārvadājumu apdrošināšanas līgumus, kuri esot bijuši noslēgti 2008. un 2009. gadā. Prasītājas iesniegtais paziņojums par parādu, kas izsniegts kādai Vācijas apdrošināšanas sabiedrībai, nepierādot nedz to, ka tā ir noslēgusi ar šo sabiedrību līgumu par tās pieprasītajām summām, nedz arī kaut vai tikai to, ka prasītājai ir ilgtermiņa līgumattiecības ar minēto sabiedrību. Katrā ziņā prasītāja neesot ņēmusi vērā, ka neiegūtā peļņa var atbilst tikai tai peļņai, kas gūta par apgrozījumu, nevis apgrozījumam pašam par sevi. Tā kā neesot informācijas par prasītājas izmaksām, it īpaši izmaksām saistībā ar līgumu, ko tā esot noslēgusi ar kādu apdrošināšanas sabiedrību, vai neesot iespējams pārbaudīt šajā ziņā iesniegtās informācijas uzticamību, tostarp saistībā ar prasītājas apgalvojumu, ka tās izmaksu līmenis ir 40 %, neesot arī iespējams noteikt prasītājas iespējami neiegūtās peļņas konkrēto apmēru. Saistībā ar kravu pārvadājumu apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanu prasītāja tās neiegūto peļņu ir vienīgi izsecinājusi no kāda paziņojuma, kuram nav pierādījuma spēka, jo to ir sagatavojusi pati prasītāja un tas nav precīzs, jo tajā neesot sniegtas nekādas norādes nedz par iespējami skarto apdrošināšanas līgumu veidu, nedz par saistībā ar šiem līgumiem neiegūto peļņu.

151

Vispirms ir jāuzsver, ka prasītāja šīs prasības ietvaros ir atsaukusies tikai uz mantisko kaitējumu, kas saistīts ar laikposmu, kurā ar apstrīdētajiem tiesību aktiem bija iesaldēti tās līdzekļi, proti, laikposmu no 2010. gada 27. oktobra līdz 2013. gada 15. novembrim (turpmāk tekstā – “attiecīgais laikposms”).

152

Tā kā liela daļa prasītājas apgalvojumu saistībā ar mantisko kaitējumu ir balstīti uz SRA ziņojumā ietverto novērtējumu, kura pierādījuma spēku Padome, kuru atbalsta Komisija, ir apstrīdējusi, vispirms ir jāizvērtē šī ziņojuma pierādījuma spēks.

153

Tā kā nav Savienības tiesiskā regulējuma par pierādījumu jēdzienu, Savienības tiesa ir nostiprinājusi administratīvās brīvības principu vai pierādījumu brīvību, kas ir saprotams kā iespēja atsevišķa fakta pierādīšanai izmantot jebkāda veida pierādījumus, kā, piemēram, liecības, dokumentārus pierādījumus, atzīšanos u.c. (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 23. marts, Met‑Trans un Sagpol, C‑310/98 un C‑406/98, EU:C:2000:154, 29. punkts; 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, T‑50/00, EU:T:2004:220, 72. punkts, un ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus lietā Archer Daniels Midland/Komisija, C‑511/06 P, EU:C:2008:604, 113. un 114. punkts). Attiecīgi Savienības tiesa ir nostiprinājusi pierādījumu brīvas novērtēšanas principu, saskaņā ar kuru uzticamības vai, citiem vārdiem sakot, pierādījuma spēka noteikšana atsevišķam pierādījumam ir atstāta tiesneša iekšējai pārliecībai (spriedums, 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, T‑50/00, EU:T:2004:220, 72. punkts, un ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumi lietā Archer Daniels Midland/Komisija, C‑511/06 P, EU:C:2008:604, 111. un 112. punkts).

154

Lai noteiktu dokumenta pierādījuma spēku, ir jāņem vērā vairāki tādi faktori kā dokumenta izcelsme, apstākļi, kādos tas tika sagatavots, tā adresāts, saturs un ir jāapsver, vai saskaņā ar šiem faktoriem tajā ietvertā informācija liekas saprātīga un uzticama (spriedumi, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, EU:T:2000:77, 1838. punkts, un 2002. gada 7. novembris, Vela un Tecnagrind/Komisija, T‑141/99, T‑142/99, T‑150/99 un T‑151/99, EU:T:2002:270, 223. punkts).

155

Šajā ziņā Savienības tiesa ir jau nospriedusi, ka prasītāja iesniegtu analīzi nevar uzskatīt par neitrālu un neatkarīgu ekspertīzi, jo to ir pasūtījis un finansējis pats prasītājs un tā ir balstīta uz [ekspertīzes veicēja rīcībā] prasītāja nodotajām datubāzēm, neveicot šo datu patiesuma vai atbilstības neatkarīgu pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 3. marts, Siemens/Komisija, T‑110/07, EU:T:2011:68, 137. punkts).

156

Savienības tiesai tāpat ir jau bijusi iespēja apstiprināt, ka eksperta ziņojumu var uzskatīt par tādu, kam ir pierādījuma vērtība, tikai pamatojoties uz tā objektīvo saturu, un vienkāršs šādā dokumentā ietverts apgalvojums, kas nav pamatots, nevar tikt uzskatīts par pārliecinošu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 16. septembris, Valmont/Komisija, T‑274/01, EU:T:2004:266, 71. punkts).

157

SRA ziņojuma pierādījuma spēks šajā lietā ir izvērtējams, ņemot vērā šī sprieduma 153.–156. punktā atgādinātos principus.

158

Šajā ziņā ir jānorāda, ka SRA ziņojums sākotnēji tika izstrādāts persiešu valodā un prasītājas sniegtais tā tulkojums tiesvedības valodā ir neoficiāls tulkojums. Tādēļ Vispārējā tiesa nav varējusi pārliecināties, ka prasītājas sniegtais minētā ziņojuma tulkojums tiesvedības valodā atbilst oriģinālam. Turklāt šo ziņojumu ir sagatavojusi Irānā reģistrēta vienība – SRA institūts, kas, kā ir norādīts, ir oficiāls grāmatvedības eksperts. Tomēr lietas materiālos nav neviena pierādījuma šajā ziņā. No šī paša ziņojuma tulkojuma tiesvedības valodā izriet, ka “[tajā atspoguļotais] audits tika veikts vienīgi ar mērķi sniegt palīdzību [prasītājai] tai [ar apstrīdētajiem tiesību aktiem] nodarīto zaudējumu apmēra novērtējumā”. Attiecīgais ziņojums tādējādi tika sagatavots pēc prasītājas lūguma, un tā to apmaksāja, lai šajā tiesvedībā pierādītu apgalvoto mantisko zaudējumu esamību un apmēru. Tāpat, kā izriet no attiecīgā ziņojuma tulkojuma tiesvedības valodā, šis ziņojums galvenokārt ir balstīts uz prasītājas iesniegtiem dokumentiem vai datiem. Tomēr ir jānorāda, ka prasītājas iesniegtie dokumenti nav pievienoti ziņojumam un nav tikuši iesniegti šajā tiesvedībā, tādēļ Vispārējā tiesa nevar ar tiem iepazīties. Visbeidzot attiecīgā ziņojuma tulkojumā tiesvedības valodā ir norādīts, ka tika izmantoti prasītājas iesniegtie skaitliskie dati, jo nebija “nekādu pierādījumu par to kļūdaino raksturu”.

159

Tā kā no SRA institūta paziņojuma neoficiālā tulkojuma tiesvedības valodā izriet, ka tas ir zvērināts grāmatvedis, kuram ir jāievēro neatkarības un objektivitātes principi, un ka tas ir “izvērtējis [prasītājas iesniegtos] pierādījumus un dokumentus”, kā tas arī ir minēts SRA ziņojumā, ir jānorāda, ka šo paziņojumu ir sagatavojis pats pārskata sniedzējs, kurš ir sniedzis apliecinājumu pats savā vārdā, un šis paziņojums nav pamatots ne ar vienu ārēju pierādījumu elementu, kas apstiprinātu tā saturu.

160

Ņemot vērā kontekstu, kādā ir ticis sagatavots SRA ziņojums, un atbilstoši šī sprieduma 153.–156. punktā atgādinātajiem principiem, šī ziņojuma pierādījuma spēks ir ļoti relativizējams. To nevar uzskatīt par pietiekamu, lai pierādītu tajā ietverto informāciju, tostarp saistībā ar apgalvoto zaudējumu esamību un apmēru. Tas labākajā gadījumā varētu tikt izmantots kā prima facie pierādījums, kas ir jāapstiprina ar citiem apstiprinošiem pierādījumu elementiem.

161

Ciktāl iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma pirmā elementa pierādīšanai prasītāja balstās uz SRA ziņojuma 1. punktu, ir jāatgādina, kā jau ir norādīts šī sprieduma 160. punktā, ka šis ziņojums nevar tikt uzskatīts par pietiekamu, lai apstiprinātu tajā ietverto informāciju, un tas ir jāapstiprina ar citiem pierādījumu elementiem.

162

Vienīgie prasītājas iesniegtie pierādījumu elementi, kas ir pieņemami, ir vienas bankas 2010. gada 6. un 23. augusta vēstules, otras bankas 2010. gada 23. augusta un 2014. gada 25. aprīļa vēstules un trešās bankas 2010. gada 28. jūlija un 2014. gada 22. aprīļa vēstules, kurās norādītas summas kopumā 89563,02 EUR, 12853,84 GBP (aptuveni 14396 EUR) un 2126,51 USD (aptuveni 1828 EUR) apmērā, ko prasītāja ir noguldījusi norēķinu kontos Savienībā un uz kurām esot tikuši attiecināti līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, kas attiecībā uz prasītāju ir noteikti kopš 2010. gada 26. jūlija. Šīs vēstules šķietami bija to summu pamatā, kas ir norādītas SRA ziņojuma 1. punktā ietvertajā pirmajā tabulā. Tās arī liecina, ka lūgumus par līdzekļu pārvedumu, kurus prasītāja 2010. gada vasarā bija iesniegusi minētajām bankām, tās noraidīja, ņemot vērā kopš 2010. gada 26. jūlija attiecībā uz prasītāju noteiktos līdzekļu iesaldēšanas pasākumus.

163

Padome neapstrīd šī sprieduma 161. punktā minētajās vēstulēs norādītās summas, bet būtībā apgalvo, ka prasītāja nav juridiski pietiekami pierādījusi nedz to, ka par šīm summām attiecīgajā laikposmā nebija saņemti nekādi procentu ienākumi, nedz to, ka, ja šīs summas būtu bijis iespējams pārvest uz Irānu, prasītāja attiecīgajā laikposmā saistībā ar tām būtu varējusi saņemt gada procentu likmi 6 % apmērā. Komisija iestāšanās raksta 11. punkta i) apakšpunktā ir arī norādījusi, ka “[prasības pieteikuma] A.12–A.14 pielikumos dažādie darījumi un norēķinu kontu atlikumi [esot] norādīti izlases veidā un nepilnīgi”.

164

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šī sprieduma 161. punktā minētajās vēstulēs ietvertā informācija ir pielīdzināma vienkāršiem paziņojumiem, ko ir sniegušas attiecīgās bankas. Lai arī šos paziņojumus ir sniegušas bankas, kurām pašām ir tikuši piemēroti ierobežojoši pasākumi, tie, ņemot vērā to precīzo, detalizēto un pamatoto raksturu, tomēr nav uzskatāmi par tādiem, kam nav itin nekāda pierādījuma spēka. Proti, šie paziņojumi attiecas uz konkrētiem norēķinu kontiem un konkrētām un relatīvi nelielām summām uz 2010. gada 6. augustu, runājot par šī sprieduma 162. punktā minēto pirmo banku, 2013. gada 20. martu – runājot par šī sprieduma 162. punktā minēto otro banku, un 2014. gada 20. martu – runājot par šī sprieduma 162. punktā minēto trešo banku. Turklāt Komisijas arguments par norādīto summu nejaušo raksturu zināmā mērā ir jārelativizē, ņemot vērā to, ka prasītājas līdzekļi nepārtraukti ir bijuši iesaldēti laikā no 2010. gada 27. jūlija līdz 2015. gada 18. oktobrim, kas ir datums, kad prasītājas nosaukums tika svītrots no attiecīgajiem sarakstiem, un to, ka papildus procentu ienākumu uzkrājumam nedz kādai trešajai personai, nedz prasītājai nebija jāveic maksājumi uz šiem norēķinu kontiem pēc pirmo ierobežojošo pasākumu noteikšanas attiecībā uz prasītāju. Turklāt lūgumi par līdzekļu pārvedumu, ko prasītāja bija iesniegusi iepriekš minētajai otrajai un trešajai bankai, apstiprina, ka 2010. gada vasarā prasītājas norēķinu kontos jau bija summas, kas ir līdzvērtīgas 2013. gada martā vai 2014. gada martā norādītajām summām.

165

Paturot to prātā, lai SRA ziņojumā ietvertie paziņojumi un šī sprieduma 161. punktā minētās vēstules varētu tikt uzskatīti par pietiekamiem iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma pirmo elementu apliecinošiem pierādījumiem, tiem būtu jābūt apstiprinātiem ar citiem pierādījumu elementiem.

166

Tikai tādi pierādījumu elementi kā norēķinu kontu izraksti vai līgumi par norēķinu kontu atvēršanu par attiecīgo laikposmu ļautu Vispārējai tiesai pārliecināties, ka attiecīgajos norēķinu kontos esošo līdzekļu summa visā attiecīgajā laikposmā nav mainījusies un ka saistībā ar šiem līdzekļiem šajā pašā laikposmā netika saņemti nekādi procentu ienākumi. Šī sprieduma 162. punktā minētās pirmās un trešās bankas vēstulēs nav ietverta nekāda informācija par procentu ienākumiem. Turklāt, lai arī šī sprieduma 162. punktā minētajā otrās bankas 2014. gada 25. aprīļa vēstulē ir norādīts, ka 2014. gada 20. martā norēķinu kontos nebija ieskaitīti nekādi procentu ienākumi vai ka bija samaksāti tikai nelieli procentu ienākumi, tajā nav precizēts, no kāda datuma šie procentu ienākumi ir tikuši aprēķināti. Prasītājas norēķinu kontos Savienībā attiecīgajā laikposmā esošie līdzekļi un informācija par iespējamajiem procentu ienākumiem no šiem līdzekļiem tajā pašā laikposmā bija būtiska informācija, lai izvērtētu iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma pirmo elementu.

167

Jāpiebilst – lai pierādītu, ka gadījumā, ja prasītājas norēķinu kontos Savienībā attiecīgajā laikposmā esošie līdzekļi būtu varējuši tikt pārvesti uz Irānu, par tiem būtu bijis iespējams saņemt gada procentu likmi 6 % apmērā, bija jāiesniedz pieņemami pierādījumu elementi. Šī sprieduma 161. punktā minētajās vēstulēs nav ietverta nekāda informācija šajā ziņā. Ar to, ka SRA ziņojumā ir tikusi piemērota šāda likme, kas minētā ziņojuma 1. punktā ietvertajā otrajā tabulā ir uzrādīta kā “gada vidējā procentu likme ārvalstu valūtas kontos”, nav pietiekami, ievērojot to, ka ar šo ziņojumu pašu par sevi nav pietiekami, lai apliecinātu tajā ietverto informāciju.

168

Prasītāja tādējādi nav izpildījusi pienākumu pierādīt iespējami ciestā mantiskā kaitējuma pirmo elementu, kas atbilst to procentu ienākumu zaudējumam, kurus tā būtu varējusi saņemt, ja tā būtu pārvedusi uz Irānu un tur ieguldījusi tās norēķinu kontos Savienībā esošos līdzekļus.

169

Šādos apstākļos prasītājas lūgums par iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma atlīdzību saistībā ar šī kaitējuma pirmo elementu ir jānoraida.

170

Tā kā iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma otrā elementa pierādīšanai prasītāja ir balstījusies uz SRA ziņojuma 2. punktu, ir jāatgādina, ka šis ziņojums nevar tikt uzskatīts par pietiekamu, lai apstiprinātu tajā ietverto informāciju, un tas ir jāapstiprina ar citiem pierādījumu elementiem.

171

Vienīgie pieņemamie pierādījumu elementi, ko prasītāja šajā ziņā ir iesniegusi, ir vienas apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības norēķinu konta izraksts, kurā norādīts prasītājai izmaksājamais kopējais atlikums 1053268,62 EUR apmērā uz 2014. gada 1. aprīli, paziņojums par parādu par summu 189547,60 EUR apmērā, ko prasītāja 2009. gada 20. aprīlī izsniegusi minētajai sabiedrībai, otras apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības norēķinu konta izraksts persiešu valodā, paziņojums par parādu par summu 265444,21 EUR, ko prasītāja 2009. gada 5. decembrī izsniegusi šai pēdējai minētajai sabiedrībai, trešās apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības norēķinu konta izraksts, kurā norādīts prasītājai izmaksājamais kopējais atlikums 1344859,30 EUR apmērā uz 2014. gada 30. septembri, kā arī vēstule un elektroniskie ziņojumi, kurus šī pēdējā minētā sabiedrība nosūtījusi prasītājai 2010. gada 25. novembrī un 2012. gada 2. un 8. oktobrī un kuros norādīts, ka, ņemot vērā prasītājai piemērotās sankcijas, nav iespējams vai ir apgrūtinoši veikt tai maksājumus.

172

Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd, ka ar prasītājas iesniegtajiem paziņojumiem par parādu un norēķinu kontu izrakstiem ir pietiekami, lai pierādītu to līdzekļu summu, kas tai bija jāsamaksā trim attiecīgajām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām un kuru maksājums esot ticis iesaldēts ar apstrīdētajiem tiesību aktiem. Turklāt tā uzskata, ka prasītāja nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka par šiem līdzekļiem, ja tos būtu bijis iespējams pārvest uz Irānu, attiecīgajā laikposmā būtu bijis iespējams saņemt gada procentu likmi 6 % apmērā.

173

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šī sprieduma 171. punktā minētās otrās apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības norēķinu konta izraksts nav pierādījumu elements, ko Vispārējā tiesa varētu ņemt vērā, jo tas ir sagatavots persiešu valodā un nav ticis iesniegts tā tulkojums tiesvedības valodā, proti, angļu valodā. It īpaši, tā kā šajā dokumentā izmantotie skaitļi ir persiešu skaitļi, tos nav iespējams ņemt vērā un nav iespējams tos salīdzināt ar prasītājas rakstveida apsvērumos norādītajiem skaitļiem. Līdz ar to šim dokumentam nav atzīstams nekāds pierādījuma spēks.

174

Šī sprieduma 171. punktā minētās pirmās un trešās apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības norēķinu kontu izraksti tika sagatavoti attiecīgi 2014. gada 1. aprīlī un 30. septembrī, un neviena no tajos ietvertajām norādēm neļauj pārliecināties, ka tie attiecas tikai uz prasījumiem vai parādiem katras attiecīgās apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības un prasītājas starpā, kas radušies attiecīgajā laikposmā, proti, laikā no 2010. gada 27. oktobra līdz 2013. gada 15. novembrim. Tādējādi ir jākonstatē, ka šie dokumenti nesniedz pietiekamus pierādījumus par līdzekļiem, kas minētajām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām bija jāsamaksā prasītājai un kuru maksājums būtu ticis iesaldēts ar apstrīdētajiem tiesību aktiem.

175

Paziņojumi par parādu, ko prasītāja izsniegusi šī sprieduma 171. punktā minētajai pirmajai un otrajai apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībai, ir datēti attiecīgi ar 2009. gada 20. aprīli un 5. decembri un noteikti attiecas uz prasījumiem, kas ir radušies pirms attiecīgā laikposma, kura laikā bija spēkā apstrīdētie tiesību akti. Šie dokumenti tādējādi nesniedz pietiekamus pierādījumus par līdzekļiem, kas minētajām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām bija jāsamaksā prasītājai un kuru maksājums būtu ticis iesaldēts ar apstrīdētajiem tiesību aktiem.

176

Visbeidzot vēstulē un elektroniskajos ziņojumos, ko šī sprieduma 171. punktā minētā trešā apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrība ir nosūtījusi prasītājai, nav minētas nekādas summas, kas minētajai sabiedrībai ir jāsamaksā prasītājai. Šie dokumenti tādējādi nesniedz pietiekamus pierādījumus par līdzekļiem, kas šai apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībai ir jāsamaksā prasītājai un kuru maksājums būtu ticis iesaldēts ar apstrīdētajiem tiesību aktiem.

177

Katrā ziņā nevienā no šī sprieduma 173.–176. punktā minētajiem dokumentiem nav ietverta informācija par prasītājas iespēju gadījumā, ja šos līdzekļus būtu bijis iespējams pārvest uz Irānu, saņemt par šiem līdzekļiem gada procentu likmi 6 % apmērā. Kā jau norādīts šī sprieduma 167. punktā, lietas materiālos šajā ziņā nav ietverti noteikti papildu pierādījumu elementi, kas būtu pieņemami.

178

Prasītāja tādējādi nav izpildījusi pienākumu pierādīt iespējami ciestā mantiskā kaitējuma otro elementu, kas atbilst to procentu ienākumu zaudējumam, kurus tā būtu varējusi saņemt, ja būtu pārvedusi uz Irānu un tur ieguldījusi līdzekļus, kas trim apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām bija tai jāsamaksā.

179

Šādos apstākļos prasītājas lūgums par iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma atlīdzību saistībā ar šī kaitējuma otro elementu ir jānoraida.

180

Tā kā iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma trešā elementa pierādīšanai prasītāja ir balstījusies uz SRA ziņojuma 3. punktu, ir jāatgādina, ka šis ziņojums nevar tikt uzskatīts par pietiekamu, lai apstiprinātu tajā ietverto informāciju, un tas ir jāapstiprina ar citiem pierādījumu elementiem.

181

Vienīgie pieņemamie pierādījumu elementi, ko prasītāja šajā ziņā ir iesniegusi, ir vienai apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībai 2010. gada 24. aprīlī izsniegts paziņojums par parādu par summu 76187,65 EUR, kā arī viena iekšēja ar 2014. gada 14. aprīli datēta persiešu valodā sagatavota juridisko un līgumisko lietu direktora vēstule, kurai pievienots tās neoficiāls tulkojums tiesvedības valodā.

182

Padome, kuru atbalsta Komisija, būtībā uzskata, ka prasītājas iesniegtie dokumenti nepierāda pastāvošas un ilgstošas līgumattiecības prasītājas pieprasīto summu apmērā.

183

Šajā ziņā ir jānorāda, ka paziņojums par parādu, ko prasītāja izsniegusi kādai apdrošināšanas sabiedrībai, ir datēts ar 2010. gada 20. aprīli un attiecas uz ceļojumu apdrošināšanas programmas izpildi laikposmā pirms attiecīgā laikposma, kurā bija spēkā apstrīdētie tiesību akti. Šajā dokumentā nav sniegtas nekādas norādes par to, ka ceļojumu apdrošināšanas programma, uz kuru attiecas šis dokuments, pēc tajā minētā izpildes laikposma ir turpinājusies vai tikusi atjaunota, tostarp visā attiecīgajā laikposmā. Ar šo dokumentu tādējādi nevar pierādīt peļņu, kuru prasītāja nav ieguvusi pasažieru un kravu pārvadājumu apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanas dēļ, kas esot bijis saistīts ar ierobežojošajiem pasākumiem, kuri ar apstrīdētajiem tiesību aktiem bija noteikti attiecībā uz prasītāju.

184

Turklāt prasītājas juridisko un līgumisko lietu direktora 2014. gada 14. aprīļa vēstulei var tikt atzīts tikai neliels pierādījuma spēks, jo tai ir sniegts tikai neoficiāls tulkojums un to ir sagatavojis tas pats lietas dalībnieks, kurš uz to ir atsaucies pats savu prasījumu atbalstam. Katrā ziņā no šīs vēstules neoficiālā tulkojuma izriet, ka, “pamatojoties uz īsu izmeklēšanu, sabiedrībai radušies zaudējumi (prēmijas), kas izriet no Eiropas Savienības vairāku mēnešu garumā noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem, ir 56601043645 [IRR (aptuveni 1132020 EUR)]”. Šāds paziņojums ir pārāk neskaidrs un nekonkrēts, lai ļautu konstatēt, ka attiecīgajā laikposmā prasītāja patiešām nav guvusi peļņu pasažieru un kravu pārvadājumu apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanas dēļ, kas ir saistīts ar apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanu, tās rakstveida apsvērumos norādīto summu apmērā.

185

Prasītāja tādējādi neesot izpildījusi savu pienākumu juridiski pietiekami pierādīt iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma trešo elementu, kas atbilst peļņai, ko tā neesot guvusi pasažieru un kravu pārvadājumu apdrošināšanas līgumu nenoslēgšanas dēļ.

186

Šādos apstākļos prasītājas lūgums par iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma atlīdzību saistībā ar šī kaitējuma trešo elementu ir jānoraida.

187

Līdz ar to prasītājas lūgums atlīdzināt mantisko kaitējumu ir pilnībā jānoraida, nemaz neizvērtējot nosacījumu par cēloņsakarības pastāvēšanu.

188

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida kopumā.

189

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

190

Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam iestādes, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādēļ Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par Vispārējās tiesas kompetenci

B. Par prasības pieņemamību

C. Par replikas pielikumā ietverto pierādījumu elementu pieņemamību un prasītājas lūgumu atļaut iesniegt papildu pierādījumu elementus tiesvedības laikā

D. Par lietas būtību

1. Par apgalvoto prettiesiskumu

a) Par tiesību normām, uz kuru pārkāpumu tiek norādīts

b) Par to, vai tiesību normu, uz kuru pārkāpumu tiek norādīts, mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām

c) Par to, vai Padome ir pieļāvusi pietiekami būtisku to tiesību normu pārkāpumu, uz kuru pārkāpumu tiek norādīts

2. Par apgalvotajiem zaudējumiem un cēloņsakarības pastāvēšanu starp pārmestās rīcības prettiesiskumu un šiem zaudējumiem

a) Par iespējami nodarīto morālo kaitējumu

b) Par iespējami nodarīto mantisko kaitējumu

1) Par SRA ziņojuma, kurā izvērtēts iespējami nodarītais mantiskais kaitējums, pierādījuma spēku

2) Par iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma pirmo elementu

3) Par iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma otro elementu

4) Par iespējami nodarītā mantiskā kaitējuma trešo elementu

Par tiesāšanās izdevumiem